17
nov
2016

Īstajā plauktiņā. Saruna ar aktieri Arti Robežnieku

Aija Kaukule //Latvijas Avīze

Kalendārs rāda, ka šogad rit jau 20. gadskārta, kopš aktieris Artis Robežnieks atstājis Daugavpils teātri, un, laikam ejot, kļuvis par vienu no Dailes teātra spilgtākajiem aktieriem. Tiesa, ja runā par spilgtumu, Artis nav no tiem, kas alkst pēc pastiprinātas uzmanības, un atzīst, ka arī teātrī viņam vairāk tīk komandas darbs, nevis solo lomu spožums. 17. novembrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Mihaila Gruzdova iestudētā Jona Sapdaru traģikomēdija “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur aktieris spēlē galvenajā un vienīgajā vīriešu lomā. Bet 18. novembrī aktieris kopā ar Ievu Sutugovu un Daini Skuteli izdziedās dziesmas par mīlestību un Latviju valsts svētku koncertā “Teic, kur zeme skaistākā” Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”.
Kopš reizes, kad Arti Robežnieku no Daugavpils teātra uz Dailes teātri paaicināja režisors Arnolds Liniņš, ir pagājuši 20 gadi. Šajā laikā aktiera spēlēto lomu saraksts ir gana iespaidīgs – ir gan mīlētāji, gan labticīgi pilsoņi, traģiskie un komiskie varoņi, Artim visai bieži uzticētas arī dvēseles ganu lomas. Un kur tad vēl košie Dailes teātra muzikālie uzvedumi, sākot ar lielformāta mūzikliem un beidzot ar svētku koncertiem – teju neviens no tiem neiztiek bez Arta Robežnieka balss un muzikālās izjūtas – arī šogad viņš piedalīsies Dailes teātra tradicionālajos gadumijas koncertos.
Pašlaik Arta Robežnieka aktiera talantu var baudīt daiļā dzimuma sevišķi pieprasītajā izrādē “Ja tevis vairs nebūtu” – kolēģa, režisora Intara Rešetina iestudētajā darbā Artis spēlē neuzticīgu dzīvesbiedru. Aktieris spēlē arī izrādē “Lielā melu burtnīca” (režisors Pēteris Krilovs), kā arī viesrežisora Aleksandra Morfova iestudētajā “Finita la comedia!”, kas novembrī būs skatāma pēdējoreiz, kā arī Kārļa Lāča un Dž. Dž. Džilindžera mūziklā “Žanna d’Arka”.
Artis pasmaida – gadiem un lomu skaitam uzmanību nepievēršot. “Dzīvoju no gada uz gadu, tie rit savu gaitu un paši summējas arī bez manas palīdzības. Aktieri vispār dzīvi skaita tāpat kā skolēni – ar nobīdi no astronomiskā kalendāra. Vienīgi bērniem tas ir mācību gads, bet mums, aktieriem, – kārtējā sezona. To garo lomu sarakstu sakrāt nav grūti, ja ik sezonā piedzīvo vismaz trīs četrus jauniestudējumus. Atmiņā gan paliek tās lomas, kas ir spilgtākas, iespējams, arī tās, kas ir grūtāk padevušās,” prāto aktieris.
Aktierim vienlīdz tuvas esot gan lomas smieklu pilnās komēdijas, gan nopietnie varoņi, bet visiecienītākais no dramatiskās mākslas žanriem – traģikomēdija. “Lai būtu labi un kvalitatīvi, abi, skumjais un smieklīgais, ir vienlīdz nopietni uztverami žanri. Laikam jau ir taisnība tam, kurš teica – jo nopietnāk darīsi, jo smieklīgāk būs. Un pretēji – tajā pašā traģēdijā var pasmaidīt par kādu bezgala nopietnu situāciju.”
“Nenoliedzami, ir patīkami, ja tavu darbu pamana un novērtē, tomēr ne vienmēr, darbojoties repertuāra teātrī, tev būs loma, kas nonāks uzmanības centrā, un ar to man kā aktierim ir jārēķinās. Protams, arī vērtīgu lomu tu vari izlaist caur pirkstiem un tā var palikt nepamanīta. Tāds ir aktiera darbs – savā ziņā tāda pārvietošanās no plauktiņa uz plauktiņu, un ir sajūta, ka savējo esmu atradis. Un ir labi, ka ir tāda Spēlmaņu nakts balva, kas iedod zināmu stimulu darboties. Protams, var jau izrunāties un teikt, ka strādā tikai sava prieka pēc – tāpēc, ka vienkārši patīk, tomēr tā gluži nav. Kaut kāds vērtējums ir nepieciešams jebkuram darītājam. Lielā mērā teātris ir atkarīgs no tā, kas notiek ārpusē, visu laiku notiek lielāka vai mazāka cīņa starp to, ko grib, un ko var atļauties. Ir bijis laiks, kad teātris vairāk bijis spiests iet ārēju apstākļu pavadā, kad mainījās globāli visa ekonomika – 90. gadi, kad bija izteikta izdzīvošanas prioritāte un tad štancēja lugas, pamatā izvēloties kaut ko izklaidējošu. Šobrīd man ir prieks, ka teātris lielā mērā rīkojas arī pēc mākslinieciskām interesēm un mēģina piedāvāt skatītājiem šādu saturu, lai gan naudas vajadzības kaut kur tepat, pakausī, ir palikušas.”
Dziedošais aktieris – Artis no šī apzīmējuma nevairās un muzikālās izrādēs, uzvedumos un koncertos piedaloties ar lielāko prieku. Pamatīgās muzikālās un arī skatuves pieredzes dēļ viņš izraudzīts arī kā populārā šova “Izklausies redzēts” žūrijas dalībnieks. “Tā mūzikas lieta man tīri labi patīk – ja vēl arī nedaudz sanāk, tad patīk vēl labāk!” pasmaida aktieris. Mūzika pavadījusi Arti kopš bērnības – Jēkabpils mūzikas skolā apgūts tenors – jāatzīmē, skolots nevis balss diapazons, bet pūšaminstrumenta prasme. “Tenors ir līdzīgs trompetei, vienīgi tas nav solo, bet izteikts orķestra instruments,” skaidro Artis. “Par mūziķi nekļuvu, bet plaušas uztrenēju! Bērnībā bija jāizdara izvēle starp tenoru un trombonu, un man šķita, ka, spēlējot trīs taustiņus, tomēr tikšu galā labāk nekā ar trombonu, kas jāspēlē tikai pēc izjūtas.” Starp citu, Arta Robežnieka tenora spēle tomēr nav aizgājusi aizmirstībā – tā skanēja arī Dailes teātra izrāde “Čuhņas jociņi”.
Ar paša veidotu dziesmu programmu ar Aleksandra Čaka dzeju paša spēlētas ģitāras pavadījumā apbraukāta Latvija, bet 2013. gadā aktieris saņēmis Aleksandra Čaka balvu par nozīmīgu veikumu dzejnieka daiļrades popularizēšanā. “Studiju laikā, gatavojot dzejas kompozīciju runas eksāmenam, Baiba Nollendorfa ieteica pamēģināt Čaku. Toreiz viņš man bija svešs, bet tad pamazām sapratu, kas tā par vērtību. Radās vēlēšanās to papildināt ar muzikālu iestarpinājumu. Nācās pašmācības ceļā apgūt ģitāru. Tā kā negribējās atkārtot mūžīgos “Liepas satumst” vai “Miglā asaro logs”, pieliku klāt arī kādu savu meldiņu Čaka vārdiem. Tā tapa lielāka un nopietnāka programma. Šobrīd dziesmu rakstīšana uz laiku piekāpusies aktiera darbam, tomēr dziesmu programma šajā rudenī vēl skanēs.”
Turpinot runāt mūzikas valodā, aktieris nenoliedz, teātrī viņam tuvākas esot “orķestra” partijas jeb spēle ansamblī. “Protams, pateicīgāks slavas gūšanai vienmēr būs solo iznāciens, varbūt tā iekritīsi atmiņā vairāk un varbūt būsi vairāk redzams. Tomēr man tuva ir tieši ansambļa spēlēšana un darbošanās – te katrs, tāpat kā orķestrī, droši zina un spēlē savu partiju. Laba diriģenta vadībā tas viss arī labi kopā skan. Vismaz tā mūs vienmēr mācīja, kamēr studēju Daugavpilī.”
Šo aktiera spēju darboties ne tikai pirmajā plānā novērtējuši arī kritiķi – Spēlmaņu nakts balvu Artis saņēma tieši par izcili nospēlētu otrā plāna aktiera darbu, spēlējot Čepurnoja lomu Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā M. Gorkija lugā “Saules bērni”.
“Pēc Daugavpils, strādājot Dailē, pat kādu brīdi bija grūti pierast pie tā, ka jāspēj arī pašam būt solistam. Tas nāca ar laiku, kad sāku apzināties, ka varu kaut ko izdarīt arī viens pats. Neliegšos, tagad pārliecība par savām spējām ir lielāka. Tā saukto lampu drudzi pirms izrādēm vairs pat īsti neizjūtu – parasti līdz pirmizrādei jau ir ieguldīts tik liels darbs, ka par sevi esmu drošs. Satraukums ir tad, ja neesi pārliecināts. Tad gan var ceļi drebēt! Pēc tam uz skatuves jau esi iemests ūdeni un ir jāpeld! Nav variantu. Tu nevari pateikt – piedodiet, atnāciet citreiz. Ja jau esi apņēmies kaut ko darīt cilvēku priekšā un viņi ir nākuši uz to skatīties, tu nevari atļauties – ai, šodien nesanāca. Tāpat kā ķirurgs nevar aiziet operācijas vidū. Doma kaut ko mainīt parasti iezogas tikai tad, ja kaut kā ir par daudz vai par maz. Šobrīd nevaru sūdzēties.”
Artis atzīst, tuvākā no visām lomām allaž esot tā, kas vēl tikai top. Šobrīd tā ir jaunā datorģēnija loma režisora Mihaila Gruzdova iestudētajā traģikomēdijā “Klusā daba ar resno puisēnu”. Puisēns gan šajā gadījumā vairāk simbolisks apzīmējums – Arta Robežnieka spēlētais datorģēnijs ir 36 gadus vecs. Jaunais cilvēks dzīvo kopā ar savām trim tantēm, ko atveido spožs Dailes teātra aktrišu trio: Olga Dreģe, Akvelīna Līvmane un Lidija Pupure. Viņi mīt pieklājīgā māja, un trīs tantes kā trīsgalvu pūķis sargā savu mīļoto krustdēlu no visa ļaunā. Mīlot un rūpējoties par savu dārgo krustdēlu, tantes pat Pompīlijam nolīgst prostitūtu Lilī (Ieva Florence). Viss nav tik vienkārši, jo Pompīlijs ir ļoti resns. Un ļoti jūtīgs. Tad arī sākas problēmas, jo Pompīlijs iemīlas Lilī.
“Tā nu ir iznācis, ka man šajā izrādē ir galvenā un, jāteic, arī vienīgā vīrieša loma,” pasmaida aktieris. Mihaila Gruzdova iestudējumos esmu spēlējis vairākkārt (“Priekules Ikars”, “Vau!”), bet tik labi sapratušies kā līdz šim nebijām,” stāsta Artis.
“Mana varoņa, lielā puisēna, dzīvē ir pienācis laiks, kad viņam jākļūst par vīrieti. Tā ir lēmušas viņa audzinātājas. Par ko šis notikums izvēršas – jānāk un jāskatās. Varu teikt tikai to, ka šis ir stāsts par mīlestību visās tās izpausmēs. Par vēlmi būt mīlētam un reizē vēlmi kādu mīlēt. Pārāk liela mīlestība var gan celt, gan gremdēt. Nav labi nedz tad, kad tās ir par daudz, nedz tad, kad par maz. Varbūt kādam tā ir nevajadzīga, kādam – iznīcinoša. Tā smalkā robeža starp labvēlīgu un jau vairs nelabvēlīgu mīlestību gan teātrī, gan dzīvē ir netverama.”