7
nov
2016

Saruna ar aktrisi Olgu Dreģi. Mūžs ir par īsu, lai atpūstos

Arno Jundze //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Lieliskā aktrise Olga Dreģe un viņas kolēģis Juris Strenga šogad kāps uz Spēlmaņu nakts skatuves, lai saņemtu balvu par mūža ieguldījumu latviešu teātrī. Ar Olgu Dreģi tiekamies Dailes teātrī pēc mēģinājuma katoļiem zīmīgajā Dvēseļu dienā (2. novembris). Mūsu intervija sākas ar Olgas jautājumu – par ko runāsim? Atbildu – par nopietnām lietām! Un saruna raisījās pati no sevis.

- Esam tikušies Dvēseļu dienā, kad daudz pārdomu par cilvēka mūžu, par laiku, par dzīvi, par šo nogriezni, kas katram ir atvēlēts. Kā viņš to aizpildīs? Kā mēs, katoļi, sakām - Dieviņš to ir iedevis ar nodomu - vai tu izdarīsi savas dzīves laikā to, ko es gribu? Ne jau katram tas izdodas, un tas ceļš ir tāds, kāds tas ir.

Kad pateica, ka mums ar Juri Strengu piešķirta balva par mūža ieguldījumu, pirmā doma bija - tas ir viss! Tas ir punkts. Un tad jau bailes… Kā Tots saka - tāds tad man tas saules mūžs? Gribētos jau vēl iet un darīt, jo enerģija, prāts, pieredze un vēlēšanās ir. Arī nepiepildītas lietas mūžā - tikai tādi pieskārieni daudzām lietām, tēmām, sajūtām, lietām, tuviniekiem, cilvēkiem. Pieskārieni garāmskrienot. Sevišķi man tas tā ir. Esmu to jau teikusi - ja varētu, es sevi attēlotu, kā, rokas izstiepusi, skrienu pakaļ zemeslodei. Pieskaršos! Panākšu! Jutīšu to mazo brītiņu. Tas ir tāds mirklītis, mirklītis. Man patīk, kā mans novadnieks Andrejs Eglītis saka - mīlestība un putekļi telpā un dvēselē ienāk bez atslēgām. Un nav tādu slēģu, ne tāda stipruma bultu, kas to varētu aizkavēt. Īss ceļš starp mīlestības un nāves gultu.

Īss tas mūžs ir, īss! Mākslinieku daba, dvēsele un esība ir satramdīta, svaidīta, pārprogrammēta, lai varētu tik daudz ko attēlot un izzināt. Dvēsele ir tramīga. Tā man šķita, bet tad man piezvanīja Jānis Siliņš un pateica, ka man Smiļģa dārzā ir iestādīta ābelīte! Es tagad drusku paraudāšu - tas man ir otrs lielākais apbalvojums pēc Triju Zvaigžņu ordeņa. Ja man, lauku meitenei, pēc visas tās trakās dzīves un laikiem, ko esmu pieredzējusi - kara laikus, kolhoza laikus, daudzbērnu ģimeni, nabadzību, badu un milzīgus sapņus, kas nāk no senčiem un vecākiem, ar visām tām iztēlē radītajām ilūzijām par dzīvi, par laimi, par prieku...

Es domāju, ja man Smiļģa dārzā tagad augs ābelīte, tad man ir jādzīvo! Es aizgāju svētdienā tur ar mazdēlu un nofotografējāmies pie ābelītes. Tas man tādu prieku deva. Tad vēl televīzija mani aizveda uz Tukumu pie Jūlijas kundzes, kurai pēc diviem mēnešiem būs simt pieci gadi. Manai vecaimammai arī bija Jūlija vārdā. Tad man palika kauns par savu žēlošanos, jo viņa teica - tu jau vari man vēl meita būt!

- Ja tagad ir jāatceras darbs?

- Ja atceras darbu, kas padarīts, mūsu laiks bija ļoti ražīgs pašatklāsmes, izaugsmes ziņā. Tad, kad mēs atnācām pie saviem elkiem uz teātri, tur strādāja ģeniālā aktieru buķete: Artmane, Pāvuls, Liepiņš, Ābele. Varētu saukt visus pēc kārtas, mūsu acīs viņi ir leģendas! Mēs no viņiem esam visu mācījušies. Attieksmi pret teātri, darbu, laiku, laikmetu! Iedomājieties, kā teātris ir izmainījies! Tagad pat iestudējam rumāņu autora lugu Klusā daba ar resno puisēnu pie režisora Mihaila Gruzdova. Ļoti problemātiska luga un ļoti skaistas lomas! Darbs ir meklējumu pilns, mēs daudz diskutējam, un Gruzdovs saka - teātris mainās ik pēc pieciem gadiem. Es tā domāju - paga, paga, to jau mums Ertnere teica Smiļģa laikā: jūs domājat, ka jaunais ir kaut kas jauns? Tas taču viss jau sen ir bijis, mīļie bērni!

Jaunais ir tas pats labi aizmirstais vecais. Cilvēka dzīvē viss atkārtojas. To var saukt par likteni, par karmu, par dzimtas plūdumu šaisaulē, mēs visi atkārtojam savu un senču piedzīvoto. Neatrisinātu lietu dēļ ciešam un mokāmies. Šaubāmies, maldāmies, ilgstoši rīkojamies nepareizi. Mākslinieka atklāsmju ceļš ir ļoti smags. Man patīk, kā Mudīte Šneidere raksta par to, ka mākslinieks dzīvo neatļautā, aizliegtā vai lieguma zonā. Viņš strādā riskantā zonā, kur valda aizliegtas vibrācijas un bezdibeņi, ģiftīgas gāzes. Vari tur nogrimt un pazust, savainoties un sevi pazaudēt. Visa šī teātra ikdiena! Šis laiks!

Vakar pat! Filmējāmies seriālam, meitenes runāja par to, kāpēc asinsvadi smadzenēs pārkaļķojas. Bet man no parūkbantes galva tik notirpusi! Ja paskaitītu, cik stundu mūžā man ap galvu ir bijusi tā parūkbante, blīvi nosieta, nosprostojot asinsvadus emocijās, kad asinis pieplūst, kad tām jābaro smadzenes. Jaunībā, studijas laikos gadījās, ka aktieri ģība tajās smagajās parūkās. Tāpat es vienmēr saku jaunajām meitenēm - tāds izplūdis ķermenis uz skatuves nevar būt, mūs mācīja, ka uz skatuves vienmēr visam jābūt daiļam, ir kāda korsetīte, vienmēr jādomā par savu stāju tā, kā mācīja mūsu pedagogi. Es nekad neesmu atļāvusies izlaisties.

- Bet kā ir šodien?

- Šodien vispār ir tāds laiks, kad visu gribas ērti un ar mazāku piepūli. Tomēr ir sfēras, kas to nepiedod. Medicīna, izglītība, aizsardzība. Tie ir vājākie punkti mūsu valstī! Kaut tos sauc par prioritātēm! Mēs redzam, kā šodien cieš skolotāji un līdzi cieš arī skolēni. Man arī ir mazdēls, deviņi gadi. Es redzu tās problēmas, kas skolā ir jāpiedzīvo. Dzīve šodien ir ļoti sarežģīta. Nemaz nerunājot par visiem tiem bēgļiem. Tas, ko es nevaru saprast, šie cilvēki, miljoniem cilvēku - viņi šobrīd nestrādā! Lai es savā dzīvē varētu iedomāties kaut vienu brīdi nestrādāt! Savā dzīvē, savā laikā! Nu kā? Ja nedari vienu, tad dari citu. Tīri, šuj, tamborē, esi dārzā, ej palīgā. Mūžs ir tik īss, lai runātu par kaut kādām atpūtām. Mēs taču bez atvaļinājuma dzīvojam! Atvaļinājumu laikā jaunībā bija filmas. Tagad ir seriāli un vasaras izrādes, jo jādomā, kā to santīmu nopelnīt! Ir tik daudz ko darīt. Un tad man liekas tā - un šinī brīdī tie miljoni nestrādā, neviens nepelna dienišķo maizi? Kā tas var būt? Man tā liekas pirmā bēgļu problēma. Es arī esmu piedzīvojusi kara laikus un briesmīgas bēgļu gaitas.

Esmu lauku cilvēks. Man ienāca prātā kartupelis. Pie mums, Madonā, saka - tupenis, tupenītis. Es tāpat jūtos kā tāds tupenis, kartupelis. Tad, kad to iedēsta, kā viņš asniņus laiž uz visām pusēm, lai enerģiju savāktu! Tāpat arī cilvēks, aktieris, sieviete. Tik daudz taustekļu izlaiž savā dzīves gaitā - gan uz vīriešu sirdīm, gan acīm, dažādas iekāres, lai baudītu, lai pilnveidotos, briestu. Tāpat arī kartupelītis. Viņam aug tik garas saknītes, un tik skaistiem ziediem zied. Un tik skaisti uzplaukst un smaržo. Tad tie ziediņi nokrīt. Pirms Jāņiem ir agrie, pakašā vaļā un pameklē to kartupelīti. Tagad, rudenī, nokrīt kāti, viss tas skaistums, kas sievietei ir, - visātrāk zūdošā manta - tāpat kā tam tupenim tīrumā. Laksti savīst, bet tupenis vēl turpina zemē gatavoties, briest! Es domāju, tad, kad tikšu apbedīta kapā, es vēl briedīšu! Mana dvēsele vēl briedīs. Ne velti tā ir šķīstītava, kurai jāiet cauri katrai dvēselei. Kā Spēlēju, dancoju. Tur mani pārkals, analizēs manus labos un sliktos darbus. Apzinātos, neapzinātos. Es jūtos kā tupenis.

- No kurienes šī ticība?

- No ģimenes. Es nāku no ļoti ticīgas ģimenes, no Latgales. Es nupat Streiča jubilejā nopriecājos - cik tur bija sirsnības! Domāju - savākt kopā vienā dienā tik daudz vēlīgu siržu no Latvijas, kā tur bija! Tie bija svētki! Tik daudz vienkāršības, tik daudz labestības un prieka! Latgalē ir citāds tas cilvēks, es tiem piederu.

Madonā jau mēs pēc tam nonācām. Tie bija pēckara laiki, meklējām vietu, kur mūs pieņems. Mamma saka - jūs bijāt labi bērni, zinājāt, ka jāiet tikai pa taciņu un nedrīkst noplūkt puķīti. Bet tas viss bija ieaudzināts! Šodienas visatļautību es ārkārtīgi pārdzīvoju. Tā ir novedusi pie tāda egoisma kalngaliem. Lielākais uzdevums, kas dzīvē ir dots, - jāpārvar ego. To māca ticība. Šodien daudzas morāles lietas māca tikai ticība. Vienīgā vieta, kur es to dzirdu, - baznīcā vai braucot kopā ar svētceļotājiem kādā ekskursijā, vai Aglonas svētkos. Tagad lasu Juri Rubeni. Nopirku viņa grāmatu. Man ļoti patīk, jo tur ir par ētiskajām lietām: kā sakārtot cilvēka dabu, viņa dvēseli, morāli.

- Par ko tagad jādomā?

- Kad biju Īrijā, daudz ko salīdzināju. Man arī māsasdēls strādā laukos, celtniecībā par divsimt piecdesmit eiro. Zvērīgs darbs, neskaitot stundas un brīvdienās. Ja tur, Īrijā, mūsu jaunietis var nopelnīt, ja tur nāk pretim, atverot mazu biznesiņu, trīs gadus nav nodokļi jāmaksā, ja par bērniem ir atvieglojumi, ja vari nopelnīt... Dzīvojām Ivetas ģimenē, pieci bērni, četri dēli. Lielais puika saka - man ir spēks rokās! Te to novērtē. Man par to maksā desmitreiz vairāk nekā tev.

Man par to bija ļoti daudz jādomā. Mēs viesojāmies tur Latgales dienās, tikāmies ar pašvaldību vadītājiem. Vidzemes dienas būs 2018. gadā, kad valstij būs simtgade, bet man paliks astoņdesmit.

Bez šaubām sirds sāp! Viņi saka - es nevaru tagad braukt atpakaļ. Man jāizmanto iespēja nostāties uz kājām, izskolot bērnus, lai viņi zina trīs valodas. Diemžēl dzimtene ir tur, bet manas mājas ir šeit. Skumji, bet jāsaprot šis laiks tāds, kāds viņš ir. Nežēlīgs laiks.

- Žēl, ka Latvija šajā laikā ir tur, kur tā ir!

- Jā! Bet es jau viņiem teicu - tās ir tikai trīs stundas ar lidmašīnu. Tas ir īsāks laiks, nekā kādreiz es uz darbu braucu! Var kontaktēties, daudz ko jaunu izdomāt. Man patika, ka jauni cilvēki, braucot garām baznīcai, pārmet krustu. Ticības lieta tur ir populārāka.

- Rīgā esmu redzējis to darām tikai pareizticīgos.

- Jā, tikai pareizticīgie. Es daudz apmeklēju katoļu pasākumus. Brīnišķīgi ir priesteri Kravalis un Kļaviņš. Tiekos ar viņiem, tās ir lieliskas sarunas. Tās palīdz būt harmoniskākam, nomierināties, dzīvot tiešām cilvēcīgi. Tā, lai nebūtu jāķeras pie alkohola, kas ir vistraģiskākā sērga Latvijai. Alkoholisms, bezcerība, neuzticēšanās savai sūtībai pasaulē, savai personībai. Ir jāmāca atbildība. No skolas, no bērnudārza.

Es savam mazdēlam saku - nerādi man mobilajā telefonā, ko esi safilmējis, kad ejam pāri ielai. Iekāpsim trolejbusā, apskatīsimies. Kaut gan tur arī. Tagad pirmajās rindās sēž jaunieši ar austiņām. Agrāk tās bija vietas gados vecākiem cilvēkiem. Nupat iekāpa vecīši ar spieķīšiem, neviens vietu nepiedāvā. Agrāk tā bija norma. Tagad prasu vadītājam, kāpēc neaizrāda. Viņš atbild - man nav laika - trolejbuss jāstūrē, uz ceļu jāskatās. Tie trolejbusi jau vispār, mēs, vecie, jokojam, ir domāti, lai mūs, večus, apdauzītu. Tā bremzē! Esmu pati tā atdauzījusi galvu, bet neviens pat neatvainojas!

Nupat skatījos televīzijā - krievu žurnālists uzdeva ļoti korektus jautājumus mūsu veselības ministrei - vai jums ir statistika par nepareizām diagnozēm, par to, cik cilvēku aizgājuši no nepareizu zāļu lietošanas? Kā tas varēja notikt? Man pašai tuvinieki aizgājuši no nepareizām diagnozēm, ka es vairs neuzticos mūsu veselības aizsardzības sistēmai un nelietoju zāles. Iztieku ar savām zināšanām un pieredzi. Cik es ilgi būšu, tik es ilgi būšu! Diemžēl medicīna mani ir iebiedējusi. Mēs nupat ar kolēģi Ilzi Vazdiku vasarā - abām tie profesionālie augstie asinsspiedieni - divus mēnešus pamērījām. Viņš taču lēkā kā tāds… Trīs reizes pēc kārtas mēri, katrreiz rāda kaut ko savādāku! Mīļie, nu kam man tāds aparāts vajadzīgs? Ja jūtu, ka man sāk reibt galva, man ir savs vingrinājums. Izdaru to un eju uz skatuves. Ja kritīšu, tad kritīšu! Lietojot zāles, man spiediens nokrita tā, ka es vairs nevarēju dabūt atpakaļ savu normālo spiedienu. Nē, man nevajag! Tas viss ir farmaceitu bizness, bet, kur bizness, tur galvenā ir nauda. Ir jāturas pretim ar visu savu saprātu un dvēseles spēkiem šīm te pārprastajām lietām.

Kad runājam par šo te kapu tramvaja lietu - ja mūsu dižgari tur ir tik pamesti un nekopti, nu ko tas dod, ja tur plāksnīti pieliek? Ko tas dod, ja tā nav kultūras vieta, kur aiziet? Tas viss mūsdienu pasaulē nāk no tām pārprastajām vērtībām.

Savā laikā, kad mēs teātrī pirmajā dienā satikāmies, sakāpām autobusā un braucām pie kolēģiem uz kapiem. Diemžēl tagad tas ir aizgājis. Toreiz mēs zinājām teātra vēsturi, bet tagad jaunie nezina, kas ir Vija Artmane. Ērikai Ferdai bija saraksts, visi zināja, kur guļ kolēģi.

Tas jau nav vajadzīgs aizgājējam. Tas ir vajadzīgs dzīvajiem. Cik ilgi atmiņā spēsi sarunāties ar savu tuvinieku, tik ilgi viņš tev arī palīdzēs no tām dimensijām. Es neesmu tik gudra ticībā, lai iedomātos, ka mēs tur satiksimies tādā veidolā, kā mēs esam šeit. Tās acīmredzot būs tādas enerģijas. Tā kā migla, tā kā vējš. Mūžs ir īss, un tāpēc šī senču tradīcija - Dvēseļu diena, man ļoti patīk, un tā bija ļoti stipra Latgalē. Mans mazdēls, piemēram, nebaidās no kapiem un nomirušajiem, jo esam viņam izstāstījuši, ka cilvēks pārmiesojas un tāpēc mēs viņu ieliekam zemītē. Tāpat kā ticībā ir stāsts par sinepju graudiņu, vai tas, ko es teicu par tupenīti. Ticības skaistums ir tajā, ka viss nav izzināms. Savs noslēpums ir rožukronī, savs dzimšanas un nāves mistērijā. Mūsu dvēselēm tas jāapgūst.