20
mai
2016

Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Tā nav pasaka, tāda ir dzīve

Santa Raita // Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Pieļauju, ka ne tikai zviedri, bet skandināvi vispār ir diezgan tieši un asi, un manai mentalitātei viņi ir drīzāk saprotami nekā klasiskā krievu dramaturģija. Dažreiz man bijis baigi grūti dabūt to krievu plašo dvēseli, šis darbs man ir daudz saprotamāks. Patiesībā viss ir skaidrs,» atklāj Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Viņai šovakar pirmizrāde – Mariannas loma režisora Regnāra Vaivara iestudējumā Laulības dzīves ainas. Jūhana lomā – Juris Žagars.
Zviedru kino un teātra režisora, dramaturga un scenāriju autora Ingmara Bergmana slaveno Laulības dzīves ainu tulkojuma un dramatizējuma autors ir Regnārs Vaivars. Lomās: Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa, Mirdza Martinsone, Kaspars Zāle, Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks, Pauls Iklāvs, Anna Jansone vai Elizabete Luīze Cukanova.
- Teātra mājaslapā šī izrāde pieteikta kā pasaka par laulības dzīvi, bet man ir sajūta, ka tā nav nekāda pasaka - tā ir baigā realitāte. Nežēlīga un mazliet pat brutāla. Es nesaku, ka man tā ir vai - ka visiem tā ir, bet kādam noteikti tā ir. Vīriešu reakcija uz situācijām, sieviešu reakcija, kā viņi mijiedarbojas - tas ir tik pazīstami. Viss kā dzīvē. Es gan neņemos spriest, vai Bergmans nostājas vīriešu vai sieviešu pusē, bet Regnārs mums visu laiku atkārto, ka Marianna un Jūhans ir divi stipri cilvēki un - ka viņi nav sliktāki aktieri par mums, kas man ļoti patīk. Un, jo stiprāki viņi ir, jo dziļākā vājumā un bezdibenī viņi var atļauties krist. Tāpēc, ka zina, ka tiks atkal augšā. Gluži kā dzīvē.
- Tad laikam jājautā režisoram, kāpēc viņam šķiet, ka tā ir pasaka?
- Nu, tas ir Regnārs! Iespējams, viņam pajautāja, par ko ir šī izrāde, uz ko viņš atteica: «Nu, bāc! Par ko?! Reiz dzīvoja vīrs un sieva - Jūhans un Marianna...»
- Tavs laulības dzīves stāžs ir jau astoņi gadi. Šajā ainās atpazīsti arī kaut ko no savas pieredzes?
- Es atpazīstu ārkārtīgi daudz. Jā, absolūti viennozīmīgi. Un nav pat runa par manu laulību vai kādām konkrētām situācijām, bet par diviem cilvēkiem, kuri mīcās viens ar otru, un - katram ir sava taisnība. Šis darbs ir ļoti asprātīgs, un humors šajā izrādē ir ļoti svarīgs. Tikai trešdien uzzināju, kāpēc Regnārs mani paņēma šai lomai - jo viņam šķita, ka to var nospēlēt aktrise, kurai ir tieši tāda humora izjūta kā man. Cik interesanti! Patiesībā, ja attiecības ir tik vājprātīgi sakāpinātas, kādas tās ir starp Mariannu un Jūhanu, bez humora izjūtas viņi vienkārši sajuktu prātā.
- Cik daudz humora ir tavā laulības dzīvē?
- Daudz. Mums ar Artūru ir daudz humora - gan darbā teātrī, gan mājās sadzīvē. Man liekas, jebkurā komunikācijā humors ir ļoti svarīgs, un mani draugi ir tikai tie, kuriem ir humora izjūta. Arī maniem vecākiem, manai ģimenei tā ir, paldies dievam. Man ir baigi grūti ar cilvēkiem, kuriem nav humora izjūtas, vienkārši nav interesanti.
- Vai pasakai par laulības dzīvi ir laimīgas beigas?
- Kā kuram. No vienas puses, viss it kā beidzas labi, jo divi cilvēki ir atraduši kompromisa situāciju, kā viņi var būt kopā. Bet ceļš, kā viņi līdz tam nonākuši, ir baiss. Es nestāstīšu, kas notiek pa vidu, bet finālā viņi ir kopā. Un, ja tu jautātu, vai es kā Ilze tā varētu, es nezinu. Jo tas veids, kā viņi ir kopā un kā viņi katrs dzīvo savu dzīvi... Tas nav viegli, es tā nevarētu. Bet es pilnīgi pieņemu, ka tā var būt. Es pat zinu konkrētus cilvēkus, kuri tā dzīvo. Bet - tie ir nemitīgi meli. Vienam no personāžiem mūsu izrādē ir teksts, ka cilvēki, kuriem nav fantāzijas, melo daudz labāk par tiem, kuriem tā ir. Tas noteikti ir baigi interesants stāvoklis - dzīvot nepārtrauktos melos. Iedomājieties, kā tās smadzenes visu laiku strādā - jo viss taču ir jāsamenedžē tā, lai tie melu tīkli, kas izvilkti, nevienā mirklī nesapiņķerētos. Jo tad ir krahs. Un tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo nemitīgā spriedzē. Es nevaru iedomāties, cik ilgi tā var izturēt. Skaidrs, ka tas nevar vilkties mūžīgi un cilvēks ar katru dienu tuvojas tam brīdim, kad tiks pieķerts savos melos. Vai tas ir vienkārši azarts, vai tas iedod dzīvei asumu, vai vienkārši citas izejas nav? Domāju, tam varētu būt dažādi iemesli.
- Kas, tavuprāt, laulības dzīvē ir pats svarīgākais?
- Man ļoti patīk, kā saka mana Marianna: lai divi cilvēki ilgi būtu kopā, vajag kaisli, humoru un iecietību. Un es viņai baigi piekrītu.
- Iecietība ir īpašība, kas prasa zināmu prāta atvērtību, noslāpē augstprātību un dod spēju panākt savstarpēju saprašanos. Spēj būt iecietīga?
- Es domāju, un apkārtējie cilvēki piekritīs, ka es reti noraujos un esmu neiecietīga. Cits jautājums, vai man pašai tas ir labi. Jo es esmu absolūti introverts cilvēks, es nekad neko nesaku, otram nepārmetu, visu vāru sevī. Un, protams, man pēc tam ar sevi ir ļoti daudz jāstrādā, lai no tā tiktu vaļā. Godīgi sakot, domāju, ka varbūt dažreiz būtu labāk, ja es uzbļautu vai saplēstu kādu šķīvi, vai pateiktu kaut ko rupju. Bet es neesmu tāds cilvēks, pēc tam noteikti justos slikti. Šonedēļ bija reāls piemērs: tā kā šobrīd esmu diezgan lielā satraukuma stāvoklī - ne tāpēc, ka psihotu par kaut ko, kas nesanāk, vienkārši tuvojas pirmizrāde, un tas ir normāli -, es drusciņ uzsprāgu par vienu tehnisku lietu izrādes sakarā, asāk aizrādīju. Un vienlaikus pamanīju, cik liels pārsteigums tas apkārtējiem bija. Acīmredzot parasti esmu iecietīga.
- Un Artūrs?
- Nu... Viņš ir pietiekami iecietīgs, bet ne tik ļoti kā es. Viņš ir ekstravertāks, un siena vienreiz ir sista.
- Kas spēj sagraut laulību? Kurā brīdī tā vairs nebūtu iespējama?
- Es to nezinu. Zinu tikai, ka divu cilvēku attiecībās var pienākt brīdis, kad viņi pēkšņi saprot, ka ir ļoti tālu viens no otra. Bieži vien viņi paši nevar atbildēt, kurā brīdī tas notika, kurā brīdī viss beidzās. Bet pēkšņi: bāc, un viņi ir gaismas gadu attālumā viens no otra un vairs netiek atpakaļ. Es domāju, ka tad arī beidzas. Es to neattiecinu uz savu laulību, protams, nē, bet man attiecībās tā ir bijis. Un arī no citiem zinu līdzīgus stāstus.
- Artūram vakar bija pirmizrāde - režisora Mihaila Gruzdova iestudētajā melodrāmā Granātu krāsas aproce Mazajā zālē, tev pirmizrāde šovakar Lielajā zālē. Ko stāstāt bērniem, kāpēc praktiski neesat mājās?
- Redzi, kā ir: visi, kuri ir mums apkārt, ļoti labi zina, ka nedēļu pirms pirmizrādes mums nav vērts ne zvanīt, ne rakstīt, jo mūsu vienkārši nav. Pēc pirmizrādes - lūdzu, jebkurā laikā! Un bērni jau ir diezgan lieli [Maratam un Emīlijai ir seši gadi], un viņi arī to saprot, jo jau kopš dzimšanas ir pie tā radināti. Bet, protams, viņi skaita dienas, cik vēl palikušas līdz pirmizrādei. Un tajā pašā laikā viņi arī interesējas, ko mēs spēlējam, kā saucas izrādes. Viņiem patīk, kad stāstu izrādes sižetu - kā pasaku. Atceros, kad stāstīju, ka spēlēsim izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Marata pirmais jautājums bija, vai ligzda būs uz skatuves? Protams, izstāstījām, ka tas ir simboliski. Bet, kad tagad viņi man jautā, piemēram, ko tētis Mazajā zālē spēlē, es viņiem tā arī saku: «Mīļie draugi, es tēti neesmu satikusi... Kad satiksiet, pajautājiet paši.» Mēs, protams, arī par to pasmejamies, jo - tāda ir mūsu ikdiena.
- Bērni arī skatās izrādes, kurās spēlē mamma un tētis?
- Viņi skatās tikai bērnu repertuāru. Neko citu. Mēs nekultivējam bērnu vilkšanu uz teātri. Kaut kā gribas tomēr tās dzīves - teātrī un mājās - maksimāli atdalīt. Es negribu teikt, ka nevedu viņus uz teātri, jo negribu viņus ar to sabojāt, bet es zinu: ja viņi būs teātrī, es nevarēšu pilnībā pieslēgties ne viņiem, ne darbam. Tāpēc mums, protams, apkārt ir baigais menedžments - gan vairākas auklītes, gan daudz cilvēku, kuriem piezvanīt, ja gadās kāds čē-pē. Katrā ziņā es drīzāk neiešu uz mēģinājumu nekā ņemšu bērnus uz teātri.
- Mariannas loma tev šosezon ir pēdējā. Kāda kopumā bija šī sezona?
- Iesākās ar Žannu d’Arku [titulloma, režisors Dž. Dž. Džilindžers], tad sekoja loma izrādē Lielā melu burtnīca pie režisora Pētera Krilova. Tur gan man ir maza loma [Jasmīne], bet Krilovs ir mans skolotājs, un es vienkārši baudīju šo procesu - sēdēju zālē, sajutos atkal kā skolniece, un tas bija baigi vērtīgi. Un tagad Mariannas loma ir trešā. Pietiekami. Absolūti. Man bija foršs pirmais pusgads, jo četrus mēnešus biju brīva no jauniestudējumiem. Tajā laikā apguvu Žannas d’Arkas muzikālo materiālu, bet vienlaikus man atkal pa ilgiem laikiem bija iespēja satikties ar sevi.
- Kā veidojās sadarbība ar režisoru Regnāru Vaivaru?
- Šis mums ir jau trešais kopīgais darbs. Pirmie divi bija Apglabājiet mani zem grīdas [2012] un Vecpuiši un vecmeitas [2014]. Viņš ir ļoti stingrs un prasīgs, un paldies dievam, ka viņš tāds ir. Man ļoti patīk prasīgi režisori. Vienudien Artūrs man prasa: «Nu, kā tev - tu zini, ko spēlēt?» Jā, es zinu, es visu zinu! Man ir pateikts ļoti daudz, man ir iedots ļoti daudz. Tagad viss atkarīgs no manis, vai es to izdaru vai neizdaru. Un es izdarīšu, jo man ir absolūti skaidrs, kas ir Marianna, man ir skaidri uzdevumi, un es precīzi zinu, kas man ir jāspēlē!
- Liels darbs ir padarīts, šovakar pirmizrāde, pirmizrādes ballīte. Ko rīt?
- Gulēšu. Izgulēšos. Man ir brīnišķīgi bērni - viņi man ļauj no rītiem izgulēties. Mums ir sarunāts, ka viņi drīkst ielīst pie manis gultā, drīkst vāļāties, drīkst spēlēt planšeti, bet - viņi nemodina mani. Man ļoti patīk tie rīti visiem kopā. Mums teātrī vienīgās brīvdienas ir pirmdienas, tad arī bērni neiet uz bērnudārzu. Vairs jau dārziņā pat neko nesaku - audzinātājas zina, ka Skrastiņi pirmdienās nenāk.
- Kā pavadāt šīs pirmdienas?
- Ziemas periodā mums ir tradīcija braukt uz baseiniem, spa. Bērniem ļoti patīk pa ūdeņiem, viņi jau iemācījušies peldēt. Vēl gan tikai suniski, bet - peld! Brālis mums vispār ir ūdens zvērs. Man arī patīk - ūdens lieliski atslābina, un ir sajūta, ka aizskalo prom visu lieko.
- Tuvojas sezonas izskaņa. Vasarā būs vairāk laika visiem kopā. Kā plānojat to pavadīt?
- Tiklīdz varēsim, sakrāmēsim mašīnu ar visu nepieciešamo un brauksim prom uz laukiem. Kā katru gadu, līdz pat septembrim. Tur mums brauc daudz ciemiņu - visi, kuri grib mūs satikt, bet sezonas laikā nav sanācis. Tur ir dārzs, kur aug salāti. Tur man ir celmi un puķu podi, kur stādīt skaistumpuķes. Mamma man vienmēr dod cimdiņus, bet es nē - man vajag ar rokām zemē. Man drausmīgi vajag zemi! Ja ne pirmajā, tad otrajā vai trešajā dienā, kad aizbraucam, jau stādu puķes. Tas man ir svarīgi. Šogad mums ir liels satraukums par rozēm. Pagājušās vasaras beigās mums uzdāvināja sešpadsmit rožu stādus - gan vīteņus, gan krūmrozes. Mēs ar milzu azartu tās stādījām, meklējām vietas, kur stādīt. Bet - vai rozes būs izturējušas ziemu? Tagad par to ir jādomā.
- Vai, esot laukos, spēj simtprocentīgi atslēgties no darba teātrī un nedomāt par nākamās sezonas gaidāmajiem jauniestudējumiem, jaunajām lomām?
- Paiet apmēram divas nedēļas, kamēr smadzenes aklimatizējas un vairs nedomāju, vai tikai rīt nav izrāde... Viss ir izdarīts, aizmirsti! Un tas posms, kad vairs par to nedomāju, ir brīnišķīgs! Bet augusta pirmajos datumos vēders jau sagriežas, ir tādi kā taureņi vēderā - ka tuvojas, ka tūlīt būs... Un, kad esi tā forši atpūties, tad arī tā sajūta ir ļoti priecīga - ka atkal gribas, ka atkal vajag... Tāpēc es priecājos par šo sezonu, kad netiku pārāk nodzīta. Jo tas ir baigi svarīgi, ka gribas spēlēt. Pirms tam man vairākas sezonas bija darbs pēc darba, līdz sakrājās tāds nogurums, ka vairs pat nebija vēlmes. Bet šajā sezonā, kad man bija brīvi mēneši, es burtiski rāvos uz skatuvi un ar kaifu metos iekšā savā lomā. Tāpēc arī sezonas vidū gribētos uz mirkli izrauties no teātra un nomainīt vidi. Aizbraukt tur, kur ir silts. Es to saucu par lidostas un viesnīcu sajūtu - jo, tikai fiziski aizbraucot prom no valsts, kaut vai tikai uz četrām piecām dienām, es tā pa īstam jūtu, ka esmu ierauta pilnīgi citā pasaulē. Man patīk tā sajūta, kad ieeju viesnīcā - nekas nav mans, man nekas nav jādara, viss ir tīrs, kārtīgs, smaržīgs. Tikai baudi. Es baigi stāstu, ka man to vajag, bet - es nekad tā neesmu darījusi. Esmu tikai domājusi, ka tā gribētu. Tieši šosezon to īpaši sajutu, un man ir plāns, ka nākamajā sezonā arī realizēšu. Vasarā gan man negribas nekur braukt, jo tepat ir skaisti. Lauki - tā ir mana vislabākā vasara.