12
mai
2017
X

Man ir sava galva un sava pašcieņa. Saruna ar aktrisi Indru Briķi

Vita Krauja //Latvijas Avīze

Svētdien, 14. maijā, Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā izrāde “Pielūdzēja Nr. 1”. Šī psiholoģiskā trillera pamatā ir Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga. Galvenajā – Pegijas – lomā spožā un skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Indra Briķe.
Vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis. Izrādes tēma ir visnotaļ skarba…
I. Briķe: Izlasot literāro darbu, bija grūti saprast, kas notiek slima cilvēka smadzenēs, kur autora fantāzijas auglis, kur pamats dzīvē. Režisors Gundars Silakaktiņš bija atradis interesantu faktu, ka Amerikā psihiatriem studijās liek analizēt manis spēlēto varoni. Uz mēģinājumiem palīgā nāca psihoterapeite Gunta Andžāne, kura to darījusi iepriekš arī izrādēs “Liec Dievam pasmieties”, “Equus” un citās. Psihoterapeite izstāstīja piemēru no dzīves. Sieviete, kura divus savus bērnus iepriekš jau bija nozūmējusi, trešajam izdūra acis. Viņai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet… atzina par pieskaitāmu. Tas noticis tepat, Latvijā. Man šajā darbā un lomā galvenais ir atklāt, cik cilvēki var būt bīstami. Pat nevari nojaust, kas pēkšņi notiek ar cilvēku tev blakus. Mana Pegija ir mīļa un laipna, bet jau pēc brīža atplaiksnī kas baiss. Diemžēl tādu neprognozējamo ir ļoti daudz. Pat nevaram nojaust, cik bieži esam apdraudēti. Dažā labā ne par mata tiesu nekas neliecina par bīstamību citiem.
Nupat Kristapa Zariņa izstāde Nacionālajā bibliotēkā “Un atkal “ziedošu jaunavu pavēnī””, kas veidota, iedvesmojoties no Marsela Prusta romāna motīviem, atklāj situāciju, kurā viena persona var panākt to, ka otra persona pārtrauc būt… Šā vārda fiziskā izpratnē. Vai šīs atskārsmes ir mūsu laika ietekmētas?
… Pasauli tracina terorisms, sprādzieni… Pēkšņi izrādās, ka ģimenes tēvi, vīri, labi kaimiņi ir tie, kuri var uzspridzināt metro vai nošaut cilvēkus kādas Eiropas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Prātam neaptverami – kā cilvēks var parakstīties uz kaut ko tādu, kā nogalināt otru? Nezinām, ar kādiem cilvēkiem dzīvē sastopamies, kas apkārt var notikt un kā pasargāt savus bērnus… Šī loma man ir ļoti smaga, jo… kā caur sevi izlaist, kā saprast, brīžiem pat ar prātu neaptveramos Pegijas domu gājienus? Kā to aktieriski, loģiski atklāt? Ļoti grūts, mežonīgs darbs. Tādu izrādi faktiski vajadzētu iestudēt psihologam, psihoterapeitam, jā, man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, lai varētu šo lomu izveidot. Arī no režijas puses tas ir ļoti grūts darbs.
Jums kā savulaik Krodera ieredzētai aktrisei bijusi iespēja strādāt ar izcilu meistaru. Viņa liktā latiņa palīdz vai arī traucē?
Līdzīgi kā Mākslas akadēmijā – ja tiec pie meistara, kurš ieliek mākslas pamatus tā pa īstam, pēc tam vari strādāt visādi – kā ar pasteli, tā zīmuli, tā vismodernākajām tehnoloģijām. No svara tie pamati, pamati! Esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, gājis visādi, es pieņemu visu ko, bet mani nevar piemuļķot. Nevar likt darīt ko tādu, par ko man pilnīgi skaidrs, ka tā nevar. Šajā sezonā man ir četras lomas jauniestudējumos un vēl trīs paralēli no iepriekšējām izrādēm, un, jā, man bija iedalīta arī loma pie Nastavševa (izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa”. – V. K.). Un pirmo reizi mūžā pēc kopā ar režisoru nostrādāta mēneša pateicu – nē, atsakos no šīs lomas, jo… šī cilvēka strādāšanas stilu nevaru pieņemt. Vispirms no izrādes aizgāju es, pēc tam Lauris Dzelzītis un tad Dainis Grūbe.
Vladislavs Nastavševs šobrīd ir viens no publikas un kritiķu atzītākajiem režisoriem, viņa ieredzētākie aktieri saprotas ar režisoru tādā kā asinsrites līmenī. Kas jums bija nepieņemamais?
Negribu nevienu aizvainot, bet, piemēram, Dalī, kā zināms, bija psihiski slims, traks. Bet viņš vienatnē ar saviem dēmoniem radīja ģeniālu mākslu. Taču teātrī režisoram tomēr jāstrādā ar dzīviem cilvēkiem. Mums katram ir savi kompleksi, vājības, novirzes, bet, ja tas sāk diktēt darba procesu, ņem virsroku un ja aktierus izmanto, lai apmierinātu tieksmi pazemot un nīcināt cilvēku, tad es tajā nepiedalos. Un ar šādu režisoru vairs negribu strādāt. Man ir sava galva un sava pašcieņa.
Jūs esat spēlējusi arī seriālos “Neprāta cena” un “Ugunsgrēks”. Vieni slavē izklaidi principā, citi teic, ka šādi seriāli aptumšo cilvēku prātu un viņi vairs nespēj uztvert nopietnas izrādes.
Kad es, piemēram, vēlu vakarā pārnāku mājās no izrādes, galva kā spainis, kaut ko nopietnu skatīties nav jēgas, un es ielūkojos, kas notiek “Ugunsgrēkā”.
Mani sanikno, ja varoņu rīcība kādā sērijā vairs neiet loģiski kopā ar viņu iepriekš darīto un sacīto.
Scenāristiem vienkārši nav laika pievērst šai niansei uzmanību. Pati esmu piedzīvojusi. Nākamajā dienā kārtējā filmēšanās, bet spēlējamās ainas vēl nav, tikai pa nakti to vēl uzceps. No rīta iedod astoņas ainas, vienu ātri izlasu, nofilmējos. Kamēr ģērbj citu kostīmu, lasu nākamo ainu. Nu kādu mākslu arī aktieris te var radīt! Ja tu kā Ķesteris spēlē savu Leonu vai Fēliksu desmit gadus no vietas, tad iedod tik tekstu un viss notiek, jo aktieris jau sen iegājis savā tēlā. Arī Mildiņa (Ilze Vazdika) var pletēt kaut simt gadus, un būs interesanti uz viņu skatīties. Jaunajiem varoņiem ir grūtāk, jo sava vieta vēl jāatrod…
Ko daudz par seriāliem, jums ir ārkārtīgi skaistas kino lomas. Prātā uzreiz nāk Kņaziene “Rīgas sargos”, Dārta “Dzīvītē” ar fantastiski skaisto, erotisko ainu, kur barona sieva paver ceļgalus ābolam. Kurā no filmām jūs labprāt filmētos vēlreiz, ja būtu tāda iespēja?
“Dzīvīte” man tiešām ir ļoti svarīga un nozīmīga. Pārejas laiks, Latvija ir, bet vēl it kā nav, un režisors Aivars Freimanis tiem laikiem atļāvās ļoti daudz. Spēlēt Krišjāņa Barona sievu Dārtu un vēl filmēties kopā ar Veltu Līni un manu mīļo partneri Zandbergu bija kā sava veida misija.
Vai redzēsim jūs uz ekrāna arī kādā jaunā filmā?
Esmu nofilmējusies pie režisora Jāņa Norda lentē, kuras darba nosaukums bija “Ar putām uz lūpām”. Filmēšana pabeigta pirms diviem gadiem, tā notika paralēli darbam lentē “Es palieku šeit”, bet pagaidām par rezultātu neko neesmu dzirdējusi. Atkal spēlēju mammu, vēl lomās Ieva Puķe, Vilis Daudziņš. Scenārija saturs atkal dramatiski krimināls, mūsdienas, Latvija.
Pirms kāda laika Dailē varēja redzēt izrādes “Vējiem līdzi”, “Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Vai jūs vilina palūkoties, kā lielās skaistās lomas, kas kādreiz bija jūsējās, spēlē tagad?
Un kā vēl! Es mēdzu ieiet zālē, klusiņām apsēsties. Ļoti interesanti ir skatīties manas kādreizējās lielās Krodera laika lomas citu aktrišu izpildījumā, bet vēl nekad neesmu bijusi sajūsmā par redzēto vai arī satriekta, pārsteigta… Tā nav pat nostalģija. Vienkārši sapratu, ka Kroderam skatījums bija pavisam citāds, dziļāks. Nupat pirms nedēļas kāda sieviete veikalā man pienāca klāt, skatījās acīs un pēkšņi teica: es jums tā gribu pateikties par vienu lomu! Mana pirmā doma – nu kuru Dailes pēdējā laika izrādi tad kundze redzējusi… Bet viņa saka: nekad neaizmirsīšu jūsu Aiju, tik dziļi mani aizskāra šis darbs. Par Aiju man daudzi tā teikuši. Protams, zinu, ka tolaik skolotāji mūs lamāja tāpat kā par dažu labu izrādi šobrīd, sacīdami – mēs mācām bērniem Jaunsudrabiņa Aiju, bet jūs rādāt, ka tur mīcās pa gultu. Kad bijām viesizrādēs, man pat zvanīja uz viesnīcu, sakot – ko jūs atļaujaties! Atbildēju – atveriet Jaunsudrabiņa grāmatu un palasiet, pilnīgi neko neesam izdomājuši un pielikuši klāt. Grāmatā notiek vēl trakākas lietas.
Jūs jau labu laiku strādājat arī par pedagoģi Rīgas Kultūru vidusskolā, iestudējat bērniem izrādēs. Kas interesē jaunatni?
Rīgas Kultūru vidusskolā mācās īpaši bērni. Desmitajā klasē sabrauc no visas Latvijas, konkurss liels, jo skolā māca daudzas valodas, kultūras novirzienus. No vienas puses, kā vienā skolā var sanākt tik talantīgi bērni! Bet, no otras puses, redzu, ka literatūru nezina nemaz, nav lasījuši ne Raini, ne citus klasiķus. Kaut kā pārskriets pāri. Kad iestudēju “Uguni un nakti”, pat divas reizes, viņi Raini pilnīgi nezināja. Kad iestudēju “Pūt, vējiņi!”, tas pats. Bet, parādot arī filmas un citus tekstus, viņi tā iemīlēja lugu un Raini, ka pat koridoros savā starpā runāja Baibiņas un Ulda replikām (iesmejas). Patlaban iestudēju Aspazijas “Zalša līgavu” un redzu, cik grūti ierunāt dzejnieces tekstu.
Kur smeļaties, papildināties un uzlādējat savas emocijas pati?
Kādreiz patika braukt ceļojumos, bet tagad ar visu pasaulē notiekošo… Varbūt patiktu vēl paceļot, bet vienai, pie dabas… Kādreiz pa Jāņiem braucu pie sava vecākā brāļa Durbes pusē uz vectēva “Briķiem”, kur dzīvoja arī mana mamma un tēvs, bet nu vecāki aizgājuši… Kopš viņu vairs nav, man ir tik skumji, ka pat negribas vairs uz “Briķiem”. Apkārt daudz cilvēku, bet nav neviena kaktiņa, stūrīša, kas būtu tikai mans un kur nekostu neviens suns. Esmu no rīta līdz vakaram un arī brīvdienās visu laiku cilvēkos, informācijas gūzmā, arī vasarās jāpiedalās dažādos projektos. Tādēļ alkstu vientulības. Mīlu vienatni pie jūras. Nevis sauļoties vai peldēties, bet pasēdēt ēnā, pavērties zilgmē, izjust stihijas mieru. Smadzenes atsāk elpot.

10
mai
2017
X

Aktrise Indra Briķe: Tik traka loma man ir pirmo reizi mūžā

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Cilvēki redzēs, ka uz afišas esmu smukā kleitā, izlasīs izrādes nosaukumu un domās, ka tas ir romantisks stāsts. Ne jau visi zina Stīvenu Kingu, ne visi lasījuši viņa grāmatas, skatījušies pēc viņa darbiem tapušās filmas. Teātrī šausmene ir pavisam citādāka nekā kino,» saka aktrise Indra Briķe un piebilst, ka tik traka loma viņai ir pirmo reizi mūžā.
Svētdien, 14. maijā, Dailes teātrī pirmizrāde Venta Vīnberga dramatizējumam, kas tapis, iedvesmojoties no Stīvena Kinga - Pielūdzēja Nr.1. Psiholoģisko trilleri iestudē režisors Gundars Silakaktiņš, lomas atveido Indra Briķe un Lauris Subatnieks. Tas ir stāsts par bestselleru autoru Eriku, kurš sacerējis grāmatas par Viktorijas laiku varoni. Kādu dienu rakstnieks cieš auto avārijā, viņu izglābj bijusī viņa romānu kaislīgākā fane Pegija, kura savu elku pārved uz savām mājām un piespiež sarakstīt jaunu grāmatu - tādu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..
Reāla šausmene
Aktieris, kura profesijā jābūt gatavam uz visu, par šādu lomu ne sapņot, pat ne iedomāties nevarot, līdz tā vienkārši pati atnāk. Tā esot bijis ar Pegijas lomu. Līdzko beidzies darbs pie iepriekšējā iestudējuma Liec Dievam pasmieties, tā nav bijis laika kaut mazliet atpūsties, uzreiz sācies darbs pie jaunā iestudējuma. Kolēģi viņu jau brīdinājuši, ka darbs pie šī materiāla būšot pavisam briesmīgs, viņa tik pasmaidījusi, bet kad izlasījusi, tad nācies atzīt, ka kolēģiem bijusi taisnība. «Nav jau nekāda psiholoģiska reālisma, jo mans tēls ir tik neparedzams. Man kā aktrisei bija svarīgi zināt, kas šajā sievietē notiek, kāpēc viņa ir tāda, kāpēc viņai tik galējas reakcijas. Mūs konsultēt nāca psihoterapeite Gunta Andžāne. Izrādās, ka šai sievietei varētu būt tā saucamais Minhauzena sindroms. Manis atveidotā varone medmāsa it kā ir žēlsirdīga, bet patiesībā tīksminās par citu sāpēm, tās viņai ir kā narkotikas,» stāsta Indra Briķe. «Patiesībā tādi cilvēki ir ikvienā sabiedrībā, viņi ir kā bumbas ar laika degli, tās var uzsprāgt jebkurā brīdī. Tāpēc man šis darbs ir tik svarīgs - parādīt, ka realitātē ir tādi cilvēki, viņi nav izdomāti pasaku vai šausmeņu tēli.»
Aktrise ir pārliecināta, ka viņas atveidotās varones mentālo problēmu saknes meklējamas bērnībā. «Lai aizbēgtu no tā, kā viņai bērnībā ir pietrūcis, viņa pieķeras fantāzijas mīlestībai, kas ir romānos, viņa iztēlojas, ka viņa ir šī romāna varone, un, ja vēl pagadās šīs varones radītāju, romāna autoru «paņemt sev» kā tādu peli slazdā, tad «panesas» visas zemās dziņas, kas viņā ir. Un tas var būt katrā ģimenē, es uzskatu, ka tas ir mīlestības trūkums. Jaunībā jau daudzi fano par kaut ko, teiksim, kļūst gluži vai traki kaut kādu elku dēļ, teiksim, popmūzikas koncertos plēš nost sev drēbes, raud, trako, indējas, bet viņa jau vairs nav jauniete, viņai pusaudžu hormonu un maksimālisma trakums ir ieciklējies... Kā saka - mīlestības trūkums bērnībā ģimenē. Arī mūsu sabiedrībā redzam neskaitāmus mīlestības trūkuma gadījumus. Mēs nepārtraukti lasām ziņas, ka vecāki salauž bērniem locekļus, pat nosit... Un tas ir apburtais loks, kas nekad nebeidzas - esam nežēlīgi pret bērniem, viņi izaug nežēlīgi; šodien tu demonstrē varu, rīt - pret tevi, šodien sodi tu, rīt - tevi. Vai kādu citu...»
Aktrise ir pārliecināta, ka šo izrādi nevajadzētu skatīties cilvēkiem ar «švakiem nerviem», jo kinoteātrī šausmene tomēr ir kas cits, to nevarot pat salīdzināt ar iestudējumu kamerzālē, kur aktieris un skatītājs ir tik tuvu klāt. «Šāda loma ir retums, neteikšu, ka viegli bija pie tās strādāt, turklāt vēl pavasarī, kad jau uzkrājies sezonas nogurums un šī loma jāspēlē uz tīriem nerviem. Elles darbs.»
Priecāties par to, kas ir
Vasaras daudzi aktieri izmanto dažādiem darbiem ārpus teātra, arī filmēšanās lielākoties ir tieši šajā laikā. Pirms kāda laika piedalījusies režisora Jāņa Norda jaunākās filmas Ar putām uz lūpām uzņemšanā, bet nu nav nekas dzirdams, kas ar šo filmu noticis. «Droši vien naudas pietrūcis,» nosaka Indra Briķe. Ik pa laikam viņa neatsaka piedalīties arī topošo režisoru - studentu filmās, bet šogad aktrise piekritusi piedalīties izrādes Uz Tobago! atjaunošanas projektā, kas saistīts ar komponista Ulda Marhilēviča jubileju. Pirms daudziem gadiem Dailes teātrī izrāde Uz Tobago! tika spēlēta ar lieliem panākumiem, nu tiek veidota brīvdabas iestudējuma versija, kurā sapulcēsies aktieri no Dailes un Nacionālā teātra, lai vasarā un arī rudens pusē to spēlētu daudzviet Latvijā. «Man ļoti patīk šis darbs, turklāt mēs jau nespēlēsim katru dienu, izrādi uztaisīsim ap Jāņiem, pēc tam reizi nedēļā vai ik pa divām nedēļām reizi to spēlēsim kādā vietā Latvijā. Turklāt man loma nav jāmācās no jauna, vajag tik restaurēt to, kas bija. Būs jauki...» domā Indra Briķe.
Pašās gada beigās, starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, Indrai Briķei būs liela jubileja, bet par to nemaz negriboties domāt, turklāt pašai šķiet, ka tikai nupat svinēta 50 gadu jubileja. Aktrise nezina, vai tā maz tiks svinēta plašāk nekā tikai ģimenes lokā. Iespējams, nākamajā sezonā būs kāda īpaša loma, iespējams viņu gaida «tukšā sezona», bet tas būs zināms tikai šīs sezonas nogalē, kad tiks paziņots nākamās sezonas repertuārs. «Es nekad neeju pie galvenā režisora un neprasu, kādas man būs lomas. Kas man ir, tas man ir, kā nav, tā - nav. Kad man bija 50 gadu jubileja, es biju ļoti nostrādājusies, jo režisors Mihails Gruzdovs veidoja īpašu pasākumu, kurā es pati uz skatuves izspēlēju visas savas lomas, sākot no Liepājas perioda, es biju tā nomocījusies. Bija jau skaisti, bet es šajā jubilejā negribētu neko tādu atkārtot, jo jubilejā nevajag nostrādāties...»
Parasti aktieri, kļūstot vecāki, žēlojas, ka viņiem lomu kļūst arvien mazāk, bet Indra Briķe atzīst, ka tieši šobrīd viņa tā nevar teikt, jo arī šajā sezonā viņai darba bijis ļoti daudz. «Man jaunībā bija ļoti daudz lomu, arī vidējos gados, bet ap 50 man bija ļoti maz lomu. Un grūti pateikt, kāpēc tā. Tagad, kad man turpat jau 60, man ir ļoti daudz lomu, un ļoti interesantas, tādas, ka var tikai priecāties. Nereti domāju - kāpēc tā ir? Skatos, ka mūsu teātrī jaunie aktieri spēlē līdz pārgurumam, un tad ir kaut kāds vidējais vecums, kad neesi īsti piemērots ne jaunībai, ne vecumam... Šobrīd man patiešām ir ļoti aktīvs periods,» atzīst Indra Briķe. Kādreiz režisori domāja par aktieru attīstību, izaugsmi profesijā, tāpēc īpaši piemeklēja repertuāru, tātad arī lomas, bet tagad ir jāpriecājas par to, ja dažādu režisoru izvēlētajās lugās lomas vispār ir un tās ir interesantas. «Kas to lai zina, vai nākamsezon teātra repertuārā būs iestudējumi, kuros būs manam vecumam atbilstošas lomas? Es priecājos par to, kas man ir,» pasmaida Indra Briķe. Lielās darba slodzes dēļ viņai ne tik labi sokas ar citu iestudējumu noskatīšanos, nemaz jau nerunājot par to, ko dara kolēģi citos teātros, un ja gadoties kāds brīvs vakars, tad to noteikti negribas pavadīt teātrī, bet gan «atpūsties no mākslas».
Atpūsties no cilvēkiem
Atpūsties no mākslas Indrai Briķei ieplānots arī īsā atvaļinājuma laikā vasarā. Kādreiz viņa brauca uz Durbi, kur dzīvoja mamma, bet, kopš dažus gadus viņas vairs nav, turp vairs nesanāk aizbraukt. Gribētos aizbraukt uz Liepāju, kur dzīvojusi tik daudzus gadus, bet Uz Tobago! iestudējuma dēļ arī Līgo svētki tiks pavadīti kaut kur tuvāk Rīgai. «Vasarās man gribas atpūsties no cilvēkiem. Kopā ar draudzeni ar vilcienu braucam uz Jūrmalu, viņa sauļojas, bet es sēžu ēnā, kaut ko lasu vai skatos tikai uz jūru, elpoju tās gaisu, mazliet pabradāju pa jūras malu, izvēdinu galvu,» stāsta Indra Briķe. Vēl viens no labiem veidiem, kā atslēgties no sabiedrības, ir filmu skatīšanās. Aktrisei īpaši patīkot skatīties Krievijā veidotas filmas, starp kurām daudzas esot ļoti kvalitatīvas, bet, ja gribas ko citādāku, tad internets piedāvā plašas iespējas. «Sanāk gluži kā manis atveidotajai varonei Pegijai, kura vājprātā daudz lasa. Es aizmirstos, filmu skatoties. Tā ir mana aizmiršanās,» nosaka aktrise. Vasarās arī dēls Jānis kopā ar draudzeni un viņas meitiņu Grietu braucot dzīvot uz laukiem, tāpēc Rīgas dzīvoklī viņa paliek gluži viena, vien kopā ar diviem kaķiem. «Ceļos, kad gribu, daru, ko gribu, un tā ir mana atpūta.»
Šī sezona, darbi pie dažādiem režisoriem, viņu vēlreiz mudinājuši aizdomāties ne tikai par aktiera profesiju, bet par darba jēgu cilvēka dzīvē. «Svarīgi ir uzturēt patiku darbam, nav taču sevi jāmoka un jāārda. Nevajag režisoram mocīt aktierus, un aktieriem nevajag mocīt režisorus un vēl skatītājus arī. Nesaku par konkrētu iestudējumu, bet vispār, vajag strādāt ar prieku un tā, lai nevienam nesagādātu sāpes, jo kāda jēga dzīvot? Nevajag šo profesiju uztvert tik sarežģītu un grūtu, nevajag mocīties, jo priekš kam tad mēs strādājam? Cilvēks, kuram visu laiku ir grūti, domā, ka tā ir jābūt, jo citu neko nezina, bet patiesībā - ja uzzina, ka var arī citādāk, tad saprot, ka dzīvot un strādāt var arī viegli, priecīgi, ar mīlestību. Citreiz domāju - ārprāts, visiem taču ir brīvdienas, visi atpūšas, bet man jāspēlē izrādes, jāiet uz mēģinājumu. Tad, kad spēlē izrādi, tad ir gandarījums, bet kopumā - esi ritenī, ko var raksturot kā - līdz šim dzīve tā gājusi, tā arī turpinās, tā paiet... Es zinu, ka nav kā dziesmā dzied - aktiera mūžs ir kā brīnišķa dziesma. Nemūžam aktiera mūžs nav brīnišķa dziesma.»

9
feb
2017
X

Novēlu sev un kolēģiem cienīgas lomas, nevis reklāmas un šovus! Lidijai Pupurei – 75

Dace Ezera //la.lv

Leģendārās Dailes teātra trešās studijas audzēknei Lidijai Pupurei 9. februārī aprit 75. gadskārta. Lidijas kundze gan teic, ka lielas dzimšanas dienas svinības nav viņai pie sirds. “Es vislabprātāk pasēdēšu kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem,” atzīst aktrise. Pērnais gads viņai bija notikumiem bagāts – klajā nāca Ingrīdas Strodas grāmata “Lida citādā”, par Johana Sebastiana Baha lomu P. Barca lugā “Iespējamā tikšanās” Lidija Pupure tika nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada aktrise un valsts svētkos – 18. novembrī – māksliniecei tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. “Nezinu, vai to esmu pelnījusi! Pat apjuku!” izsaucas Lidija.
Novēl kolēģiem cienīgas lomas
Dailes teātrī viņai pašlaik rit 55. sezona, un Lidijai Pupurei kā aktrisei tā gadījusies mazliet tukšāka. Nesen pirmizrādi piedzīvoja J. Sapdaru luga “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur Lidija atveido māsas Mirellas lomu. Diemžēl lieliskā izrāde Dailes teātrī – N. Erdmana “Finita la comedia” (Serafimas Iļjiņičnas lomā bija L. Pupure) no repertuāra noņemta. Iespējams, ka arī no M. Paniča lugas “Vigīlija. Sapnis par nomodu” Jaunajā Rīgas teātrī, kur par Greisas lomu 2012. gadā Lidija Pupure saņēma arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju “Gada labākā aktrise otrā plāna lomā” drīz būs jāatvadās. Dailes teātrī aizvien tiek izrādītas lugas “Lēnprātīgā”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši” un “Iespējamā tikšanās”.
“Par nākamo sezonu esmu dzirdējusi, ka dažiem režisoriem padomā mani uzrunāt. Vēl gan pailgs laika sprīdis jāpagaida,” atklāj Lidija Pupure. Viņa atzīst, ka aktieris ir pilnībā atkarīgs no režisora, un aktrise kolēģiem novēl tikai un vienīgi mākslinieka cienīgas lomas. “Es bieži redzu kāda kolēģa spējas, dotības, individualitāti, kādas nav citiem. Enerģētiku, spēku, pat harismu. Un ne vienmēr šādiem aktieriem, kuri skatītāju var paņemt it kā kulakā, atbilstošas lomas tiek uzticētas. Rezultātā daudzu kolēģu spēle un sajūtas aiziet tikai līdz piektajai, sestajai zāles rindai,” teātra ikdienu novērtē pieredzējusī māksliniece. Par sevi viņa teic, ka droši vien esot kāda lolota, tomēr nenospēlēta loma, bet šobrīd par to vairs nav vērts pārdzīvot – viss, viņasprāt, bijis skaists un vērtīgs.
Mikiņ, tev atkal ir skumji!
Jautāta par brīvo laiku, Lidija Pupure atzīst, ka dažkārt tā pietiek, dažkārt – pietrūkst. Viņai ļoti patīk puķes, mājās to daudz un žēl, ka nav lodžijas. Pašai sava dārziņa neesot, bet vienu brīdi braukusi uz Inčukalnu, kur māsai un viņas dēlam dzīvoklis. Zem tā logiem bijis neliels dārziņš ziediem. “Es tur sirsnīgi ņēmos un pasūtīju internetā visādas puķes. Teikšu – kā dumja! Pakļāvos skaistām reklāmām, bet puķes ne vienmēr dīga vai arī uzauga ne tādas, kā aprakstīts un nofotografēts. Mūs ir apsēdušas visas šīs bezgalīgās reklāmas. Ar cilvēkiem manipulē – skaistās reklāmas, spēles, šovi, lielās naudas izlozes.
Tie visi ir meli – viens liels bizness. Tiek spēlēts uz cilvēku vājībām,” secina aktrise un atgādina savu jaunību, kad apkārt valdīja dzelzs priekškars. Bija daudz absurda, un bija arī kas derīgs. “Tā saucamais krievu laiks mani padarīja viedāku, gudrāku, jo grūtos apstākļos daudz ir jāiemācās. Atšķirt melus no patiesības, piemēram. Daudzi no manas paaudzes to novērtē, un tāpēc šodien viņiem ir vieglāk dzīvot. Visas šīs nebūšanas mani gan satrauc, gan skumdina. Mani kādreiz sauca par Mikiņu un šādos brīžos bieži teica: ”Mikiņ, tev atkal skumji!”
Aktrise teic, ka gadi liek sevi dažās niansēs manīt. Ja kādreiz no darba uz darbu varēja pārorientēties piecu minūšu laikā, tagad esot grūtāk. Slodze Dailes teātrī bijusi liela, nospēlēts daudz brīnišķu lomu – tostarp Raiņa Baibiņa “Pūt, vējiņi!”, Vizbulīte “Indulī un Ārijā”, Blaumaņa Kristīne “Ugunī” un daudzas citas.
Lidija arī Kultūras darbinieku tehnikumā mācījusi skatuves runu un vadījusi Dramatisko studiju vakara (maiņu) vidusskolā. “Nervu sistēma tomēr ir lietota un ne tikai darbā – savienot reālo dzīvi ar aktiera darbu nav nemaz tik vienkārši. Depresijas ir mūsu laika izteikta parādība. Mani nodarbina mūsdienās bieži pieminētās un sastopamās depresijas, un man piemīt tāda īpašība, ka vajag visu saprast. Saprast iemeslu un sakni, jo slimība ir tikai sekas. Arī kad darbā teātrī izlasu tekstu, man jāsaprot, kāpēc personāžs tā saka, kāpēc tā rīkojas – kur ir sakne, pamatiemesls,” par savu izzinātājas dabu spriež aktrise.
Viņa skatās un klausās intervijas televīzijā ar cilvēkiem, kurus ļoti augsti vērtē. Izlasījusi Alvja Hermaņa dienasgrāmatu un nodomājusi – cik jauki, ka es domāju tāpat, jūtu tāpat, nebaudot ne tuvu to pasauli, kuru iepazinis režisors! “Dažkārt skatos televīziju un redzu, ka tas iestudētais darbs nav nekā īpaša vērts. Maniem kolēģiem jāspēlē kaut kas sekls un lēts. Paliek žēl, jo zinu, ka aktieris var daudz vairāk un talantīgāk. Tad reizēm atkal kļūst skumji,” par mūsdienu dzīves peripetijām izsakās Lidija Pupure. Viņai ļoti patīk skatīties intervijas dzīvajā – tad iespējams sadzirdēt ne tikai izteikto, bet ieraudzīt arī nepateikto. Tas ir viens no mākslinieces hobijiem – cilvēku pētniecība. Lidijas kundze spējot nolasīt emocijas, izzināt cilvēku nepateiktās domas, sajūtas, pamanīt reakciju un motivāciju. Tas daudz ko dod aktrises darbam.
Agrāk viņa varējusi ļoti koncentrēties un domāt par darbu, pat atrodoties lielā pūlī, kas iedvesmoja, pat rosināja būt aktīvai. Tagad gribas būt vairāk vienatnē pašai ar sevi. Arī mājās. “Informācijas gūzmā, kura gāžas pār mums, tīri intuitīvi man gribas izolēties, būt mājās un klusumā. Kādā no intervijām lasīju – lai sadzirdētu dvēseli, jāaptur un jāapklusina miesa. Droši vien manā vecumā ir lielāka nepieciešamība būt pašai ar sevi. Man nekad nav vientuļi, esot vienai. Man ir ko domāt, es domās sarunājos ar sevi, arī ar draugiem un lomām.”
Patīk būt vienatnē
Daudzi nezina, ka Lidijai Pupurei ir vēl viena profesija – šuvēja. Nupat arī pielabojusi kādus savus svārkus. Lidija smaidot atzīst, ka apģērbs viņai ilgi nenovalkājas. Tā kleitiņa fotogrāfijā, kura Lidai redzama mugurā uz Ingrīdas Strodas grāmatas vāka, ir arī aktrises pašas tik sen šūta, tomēr vēl joprojām kā jauna, kaut gan brīdi iedevusi vēl māsai panēsāt.
“Man ir tik skaisti audumi, bet es kaut kā tiem nevaru pieķerties. Domāju – vai man vajag? Šodien jau sievietes tā nepucējas, tagad ir cita attieksme. Pat Rietumos labi situēti cilvēki glītas drēbes dažkārt nopērk second hand veikalos. Daudzi mākslinieki tur atrod interesantas lietas izrādēm. Bet mēs kādreiz to darījām tā – lai nevienam nebūtu tāds apģērbs kā man! Devām šuvējām, šuvām paši. Mēs bijām oriģinālāki! Nevienu štancētu masveida dāvanu nedāvinājām. Rīgas centrā bija tik daudz fantastisku mākslas veikaliņu! Tā bija vērtība. Tagad šī piesārņotā pasaule liekas briesmīga. Cik ilgi tā zemīte mūs nesīs?” retoriski vaicā aktrise, kurai raksturīgs arī nemainīgi elegantas sievietes tēls.
Gaviļniece ir Pārdaugavas meitene. No bērnības viņa atceras, kā vasarās bijusi liela vanna laukā pie virtuves uz soliņa, tur mazgāta veļa. Veļu ārā kāruši un žāvējuši pat ziemas spelgonī. “Ak, kungs, kā tā smaržoja, kad ienesa iekšā! Tās tīrības atmosfēras man tagad pietrūkst, kuru mana paaudze ir baudījusi. Saka – toreiz koki un zāle bija zaļāki! Tā ir patiesība tiešā nozīmē, tie nav tikai vārdi. Dzīvojām daudz nepiesārņotākā vidē, salīdzinot ar šodienas ķīmijas pārbagātību!” pārliecināta Lidija.
Misija – māte un draugs
Māksliniece atklāj, ka viņai kādreiz ļoti paticis gatavot. Jaunības gados pieliekamais bijis pilns ar dažādiem konservējumiem. Gudrības, mīlestības un visādiem citādiem salātiem. “Esmu beigusi arī kulinārijas kursus, kurus vadīja brīnišķīga, inteliģenta kundze, kura bija mācījusies Kaucmindē. Man bija arī klade ar visādām receptēm. Nezinu, kur tagad noklīdusi, bet tai vēl kaut kur jābūt. Man tas viss patīk. Tomēr man pašai ir mazsvarīgi ēst – esmu Ūdensvīrs, Gaisa zīme – es pārtieku no svaiga, tīra ētera un mīlestības. Ja šīs divas lietas kādreiz dzīvē sakritušas, tad es vispār ne ēdu, ne guļu,” par sevi pasmej aktrise.
Profesionāls astrologs Lidijai arī izveidojis personīgo horoskopu – viņa esot ziņkārīga, garīga, aizrauj visāda veida zināšanas. Gaviļniecei interesē dzīve un cilvēki.
“Es neesmu no tiem fanātiķiem, kuri izlasa kaut ko jaunu un uzreiz ir ar gatavu spriedumu – tas jāatmet, un tas ir garām! Es interesējos par daudz ko, un mani tas viss vilina. Skolā visas mācības patika. Diemžēl ārpus mākslas pasaules nekādu īpašu veiksmju man nav,” par sevi saka viedā aktrise, kura daudz lasa arī filosofijas grāmatu.” Bet tas man neliedz lasīt arī ko jaunu, nav jāatmet gadsimtiem pārbaudītās vērtības.”
Lidija stāsta, ka nav nācies kļūt par vecmāmiņu, bet viņai pazīstami tik daudz un dažādi cilvēki visos vecumos, un reizēm jāpilda gan mammas, gan vecmāmiņas, gan drauga loma.
“Tā zināmā mērā ir mana misija. Neesmu speciāli to kaut kur meklējusi. Tomēr tā ir sagadījies, ka no manis gaida atbalstu, sapratni,” pastāsta sirdsgudrā sieviete. Viņa šobrīd nesaprotot, kā cilvēki dzīvo ģimeniskās attiecībās, kur nav dziļāku saskarsmes punktu un attiecības mēdz būt ļoti vienpusīgas, pat paviršas – vai tiešām tā uzskatāma par mīlestību un vērtību?
Gribas pozitīvas emocijas, nevis vaidēšanu
Lidiju Pupuri aizrauj arī ceļošana. Viss sācies ar braucienu uz Poliju, kur savulaik bija iespēja redzēt pasaules līmeņa filmas, varēja apskatīt muzejus. Jaunieši, studenti pagrabtelpās iestudējuši teātra izrādes, kā tagad tas ir arī Latvijā. “Tad uz Poliju aizbraucu pēc 10 – 12 gadiem, un bija notikušas ļoti lielas pārvērtības ne uz labo pusi. Esmu vēl bijusi Vācijā, Amerikā, Alžīrā, Itālijā un Indijā. Es ar Indiju arī izjūtu iekšējo radniecību, tāpat kā dzejniece Mirdza Ķempe, ar kuru esam dzimušas vienā datumā. Protams, ne jau ar visu, kas notiek šajā valstī. Sākotnēji mani uzrunāja Tagores biogrāfija un viņa darbi. Man ļoti patīk Tagores dzeja, un viena skolotāja man uzdāvināja pirmās Latvijas brīvvalstī izdotos Tagores kopotos rakstus. Nospēlēju kalponi Tagores “Tumšā mitekļa valdniekā”, un tad es aizbraucu uz Indiju. Par kalpones tēlu ieguvu pirmo nomināciju pavasara skatē,” par savu aizraušanos un izdevušos lomu stāsta aktrise.
Savu dzimšanas dienu viņa grib svinēt nelielā draugu pulciņā ar kopīgām sarunām un interesēm. Lielu godināšanu negriboties. “Šobrīd katrs ir aizņemts pats ar sevi un pienākumiem. Viena buča uz vaiga, un viss. Prom ir! Tā nav kontaktēšanās, tas nav nekas!”
Pati sev viņa novēl kustību, un lai Dievs dod skaidru galvu, iejūtību kontaktējoties ar cilvēkiem. “Man pašai patīk būt atvērtai, un varbūt kādu aizvērtu cilvēku es rosinu uz atvērtību,” prāto cilvēku pētniece. Griboties pozitīvas emocijas, jo pārāk daudz cilvēku Lidijas paaudzē ir paguruši, neapmierināti, skumji, nevarīgi “Vistuvākajā lokā kopīgiem spēkiem mēģinām izturēt un spuroties visam sliktajam pretī. Trauksmes, neapmierinātību, sabiedrības kopējās emocijas nevari neuztvert un tās uz tevi, protams, iedarbojas. Negribas sevī uzņemt negatīvo. Gribētos, lai cilvēki vairāk priecājas. Ir taču par ko,” sarunu noslēdz dzīvesgudrā aktrise Lidija Pupure.

24
jan
2017
X

Patiesība neskan no kanceles. Saruna ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi

Aija Kaukule //Kultūrzīmes

Dailes teātra Lielajā zālē 3. februārī pirmizrādi piedzīvos Oskara Vailda pasaulslavenā darba “Doriana Greja portrets” iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Pirms notikuma runājam par to, kāpēc materiālu savām izrādēm viņa atrod pasaules raudzes literatūrā, par mūsdienu politiku, kas nav mākslas vērta, un teātri, kam nav nacionālu robežu.
– Savulaik, pirms teju desmit gadiem, pirmoreiz ievērojot medijos Lauras Grozas vārdu līdz ar attēlu, ātrumā nospriedu, ka Dailes teātrī ienākusi jauna, apburoša aktrise. Tomēr zinu, ka jūs jau pavisam agri mērķtiecīgi devāties studēt tieši teātra režiju. Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – nekad neesat domājusi par aktrises karjeru?
L. Groza-Ķibere: – Lai arī mani absolūti fascinē teātris un režija, man nekad dzīvē nav bijis sapnis nedz par skatuvi, nedz par jebkādu mākslas žanru, kas saistīts ar manis pašas performēšanu. Esmu ļoti introverta pēc dabas. Kultūras akadēmijā aktiermeistarība bija īstas zobu sāpes, jo bija grūti atvērties. Tomēr vajadzība sevi izteikt man vienmēr ir bijusi, un teātris tam ir loģisks piepildījums. Nekad neesmu apšaubījusi profesijas izvēli, jo tajā saņemu gan to, ko vēlos no mākslas, gan dzīves pieredzi. Tagad, kad jūtos stabilāka savā profesijā, manas uzmanības centrā arvien vairāk ir nevis lielais izrādes stāsts, bet, pēdējo izrāžu kontekstā, arvien vairāk eju caur katra aktiera tēlu.
– Jaunie režisori teātrī mēdz ienākt ja ne ar skandālu, tad vismaz ar zināmu dumpīgumu gāzt veco. Arī Laura Groza pēc Bulgakova “Suņa sirds” diplomdarba iestudējuma satrauca prātus ar M. Reivenhila “Shopping & Fucking”. Tomēr tie nebija skandāla meklējumi – jūsu rokrakstā jau tad bija jaušami nopietnu tēmu pieteikumi.
– Dorians Grejs izrādē saka, ka viņš neredz mūsu laikmetā neko nopietnu, bet ar mani ir pretēji – visu redzu pārāk nopietni: gan mūsu laikmetu, gan savu eksistenci tajā. Tas ir veids, kā es saprotu pasauli. Man nav iebildumu pret izklaides žanru, un, ja būtu meistarīgs materiāls, es neatteiktos. Dramaturģiskie materiāli, kas nonāk pie manis, vienmēr ietver kaut kādas nopietnas, eksistenciālas pārdomas. Tāpēc, ka pašai ir kaut kāds diskomforts par to, kā dzīvot – ir daudz neatbildētu jautājumu. Manu izrāžu varoņi ir cilvēki, kas riskē ar liela mēroga zaudējumu un parasti arī zaudē. Tajā redzu kaut kādu dzīves apliecinājumu.
– Mēdeja, “Madama Butterfly”, Frankenšteins, Frīda Kalo, Edīte Piafa, Orvels, Vailds. Nevar nepamanīt “lielos vārdus”, vai tās būtu vēsturiskas personības vai hrestomātiski autori. Netipiski jaunai režisorei mūsdienās, kad teātra materiāls nereti tiek atrasts jebkur, ikdienišķās situācijās, tepat blakus.
– Man vienmēr paticis runāt ar gudrākiem cilvēkiem nekā es, tāpēc izvēlos šādus dramaturgus un autorus. Piemēram, Džordžs Orvels ir viens no pagājušā gadsimta jaudīgākajiem domātājiem, literātiem un māk¬sliniekiem. Mazāk domāju, kā kaut ko pateikšu no sevis, bet paņemu materiālu, kas mani interesē, un mēģinu kā medijs to novadīt tālāk – iespējams, jaunajai paaudzei, kas, visdrīzāk, vēl nav nonākusi līdz šo autoru lasīšanai. Mani pilnīgi traku dara tas, ja redzu, ka izvēlas vieglāko ceļu bez pretestības, nepieļaujot domu, ka pirms tevis jau ir radīts kaut kas vērtīgs.
– Vai nav vēlmes komentēt to, kas notiek šeit un tagad – sabiedrībā, politikā. Lai gan Orvela “1984” Liepājas teātrī varētu būt uzskatāms par šādu mēģinājumu.
– To vajag darīt, un ir daudz mākslinieku, kas to dara. Jautājums manā gadījumā ir tikai par to, cik tas satrauc mani personiski, lai runātu par tādām lietām burtiski, vai arī caur 20. gadsimta pieredzi. “1984” tieši tā arī daru. To, protams, var skatīt no kaut kādas sabiedriskas kritikas šķautnes, taču man bija svarīgi runāt par indivīdu, kurš atrodas konkrētā politiskā vai sociālā sistēmā, ar ko viņam diemžēl jāsadzīvo. Tomēr es atkal runāšu Vailda vārdiem – mani neinteresē politika, jo, viņaprāt, diez vai tajā kompānijā atradīsies kāds, kuru būtu vērts iemūžināt mākslā. Te nav neviena, ko būtu vērts analizēt. Es neapšaubu šā laika personību dziļumu, es viņus nepazīstu, taču motīvi šķiet vienkāršoti, tie ir primitīvākie instinkti, un tie nav interesanti.
– Jūsu iestudējumu galveni varoņi balansē uz normalitātes robežas, izaicina sabiedrību, nonākot ārpusnieka lomā…
– Tā par maniem darbiem saka bieži, un esmu par to pārsteigta, tomēr skatītājam ir tiesības izdarīt šādus secinājumus. Protams, māksla hiperbolizē kādu notikumu, sabiezina un izkāpina dzīves realitāti. Jā, Frankenšteins ir tāda krāšņa parādība, no līķiem sašūts cilvēks, kas dara kaut kādus posta darbus, bet nezinu nevienu cilvēku, kurš savā pieredzē nebūtu izgājis tādu monstra ceļu – ieradies šajā pasaulē ar vislabākajiem nodomiem un beidzis ar rezultātu, ar kuru viņš nevar lepoties. Man nevajag būt sašūtai, sazāģētai un asiņojošai, tomēr tāpat katru dienu nonāku situācijā, kurā tas, ko gribēju, kļūst par kaut ko citu. Kad, piemēram, nogalina ar vārdu, – viņš to darīja fiziski.
– Jādomā, ka Vailds kā sava – viktoriāņu – laika morāles normu lauzējs varētu kļūt aktuāls, kad sabiedrībā tiek cilāti vērtību jautājumi, pat parādās centieni pieņemt kaut kādas tikumības normas likumā.
– Es negribu nodarboties ar sociālo kriticismu. Vailds ir ārkārtīgi jaudīga, gudra, suģestējoša personība. Sava laika ģēnijs, joprojām nepietiekami novērtēts. Cilvēks, kurš ar savu dzīvesveidu bija sabiedrībā izpelnījies kaut kāda veida izstumtību, un, ja ir vēlme, var šo tēmu nolasīt. Tomēr galvenais ir tas, ka mani varoņi – gan Vinstons Smits “1984”, kurš principā ir pats Orvels, gan lords Henrijs Votons, kas ir pats Vailds “Dorianā Grejā”, – ir personības, kas nenodeva savus ideālus. Mani saista idejas cilvēki – traki, nepiesienami pie sētas mieta. Es nerunāju par kaut kādu stulbu ideālismu mesiānisma izpratnē, sak, iešu un padarīšu pasauli labāku. Runa ir par nespēju dzīvot tālāk tad, ja esi sapratis kaut kādas lietas, un nodot tās nozīmē noliegt un nodot sevi. Arī es esmu absolūts idejas, ideāla cilvēks. Katra izrāde ir viena ideja, ko man vajag novest līdz galam. Nevis ārēju ambīciju dēļ, bet, lai pateiktu sev, ka esmu centusies.
– Nereti izskan, ka dzīvojam lielu ideju trūkuma laikā. Latvijā neredz tos dižos cilvēkus, autoritātes, kuri redz vairāk, tālāk, spēj norādīt attīstības virzienu, apvienot.
– Es domāju, ka šie cilvēki ir, tikai viņi ir šausmīgi izolēti katrs savā telpā. Dažādu iemeslu dēļ ļāvušies labprātīgai izolācijai. Tā vietā, lai būtu orators lielā placdarmā, cilvēks ir iedzīts savā mākslinieka darbnīcā, lauku mājā vai mazajā teātrī un, nelolojot ilūzijas, ka viņš viens pats var kaut ko globāli mainīt, izvēlas darbu ar sevi un tiem pāris apustuļiem – mācekļiem, kas viņu sadzird. Kad meklēju padomu, autoritāti, ja vēlaties, garīgu līderi, kam ticēt, vienmēr nonāku pie kaut kādām mistiskām sētas durvīm. Sākot ar Pēteri Kļavu, kas vada kādu lekciju marginālam pulciņam, līdz kādam māksliniekam, mūziķim, kas uzticīgi kalpo savai idejai. Tās ir tādas vientuļas salas, uz kurām satiekas tie, kas meklē, un tie, kuri spēj kaut ko teikt. No otras puses, īstās patiesības neskan no kanceles, uzrunājot tūkstošu auditoriju. Patiesība ir intīms process, tomēr es šobrīd neiebilstu pret kādas vērtīgas plašākas perspektīvas tapšanu.
– Galvenajās lomās jauniestudējumā atkal Dainis Grūbe un Juris Žagars, kuri saspēlējušies arī citos jūsu iestudējumos. Varat teikt, ka esat atradusi savus aktierus?
– Mums ir gan ļoti laba savstarpēja saprašanās, gan izpratne par lietām, gan pietiekami atbildīga vajadzība kā cilvēkiem runāt par sev interesanto, sevi ārkārtīgi necenzējot. Visā kopējā “trakumā”, kas ir teātris, atrast domubiedrus ir nenovērtējama vērtība.
– Esmu ievērojusi, ka jūsu izrādēs svarīga loma ir mūzikai – arī šoreiz to rada komponists Kārlis Auzāns, izrādē aktieru rokās ir mūzikas instrumenti.
– Dorians Grejs, tāpat kā visi izglītoti cilvēki, pārvaldīja kādu instrumentu. Tā ir vēl viena kvalitāte, kas pierāda tavu personības vērtību. Mēs gan izrādē tam tikai pieskaramies, tas ir tāds spēles elements. Pretstatā daudziem akadēmiskās mūzikas skaņdarbiem, ar Kārli esam vienojušies par džezīgām intonācijām – skan tāds “party groove”.
– Jūsu pirmais lielais muzikālais iestudējums, Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes mūsdienu opera “Iemūrētie”, novērtēts ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai. Kāda ir sajūta?
– Tā bija mana pēdējā laika jaudīgākā pieredze ar ļoti lielu plusa zīmi. Kaut kādā ziņā vienmēr biju uz to gājusi, jo mani ārkārtīgi fascinē operas žanrs. Apstākļu sakritības dēļ man šī iespēja tika dota ļoti ātri un negaidot – kā dāvana. Varbūt tas ir labi, jo nebija laika nobīties un doties intelektuālus maldu ceļus. Dramatiskā teātra režijas pamats ļauj darboties operā – ir pamata sapratne, kā būvējas izrāde un tās tēlu attiecību sistēma. Lielākais izaicinājums bija risināt to mūzikā. Iestudējot operu, bija vienkārši izcila profesionālā komanda, savas jomas meistari – biju vienīgais debitants.
– Citu latviešu autoru darbu starp jūsu iestudējumiem nav daudz – nesaskatāt vērtīgu materiālu?
– Mani satrauc šādas provokācijas attiecībā uz nacionalitāti. Nekad neesmu sevi identificējusi ar kādu konkrētu nacionalitāti, bet gan esamības veidu, manā gadījumā tas ir teātra mākslinieks, kas ir internacionāls un starpdisciplinārs bez etniskas piederības. Ja ir materiāls, kas man patīk, es to iestudēju. Laikam daudz šādu mani interesējošu latviešu autoru darbu nav gadījies ceļā. Sentiments pret dzimteni var būt tikpat spēcīgs kā jūtas, ko raisa, piemēram, maiju arhitektūra, kas ir visas mūsu civilizācijas šūpulis. Mēs mēģinām savilkt kvadrātiņus un robežas, pasakot, šis ir mans punkts, jo te esmu piedzimis. Domāju, jākoncentrējas uz to, ka, pirmkārt, esam cilvēki un tikai tad seko visi pārējie nosaukumi. Tā ir lielākā šīs pasaules problēma, ka vairāk redzam pretnostatījumus tā vietā, lai redzētu kopīgo. Neredzu nekādu vajadzību visu laiku akcentēt dažādu grupu pretstatus. Neredzu, kurš tajā būtu ieguvējs.

22
nov
2016
X

Dainis Grūbe: Apnicis, ka zog un zog

Vita Krauja //Kultūrzīmes

Rīt, 23. novembrī, pēc kaismīgām diskusijām “Spēlmaņu nakts” žūrijā tiks sadalītas balvas 17 kategorijās pašiem labākajiem 2015./2016. gada sezonas skatuves māksliniekiem. Bet ir tikai viens aktieris, kurš līdz šim ir saņēmis balvu divus gadus pēc kārtas. Un tas ir dailēnietis Dainis Grūbe.
Viņam piešķirta “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaela lomu izrādē “Visas viņas grāmatas” (2014/2015), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Bena lomu izrādē “Izraidītie” un Song Lilingas lomu izrādē “M. Butterfly” (2013/2014).
Tagad Dainis Grūbe “Gada aktiera” balvai nominēts trešo reizi – par Radību lugā “Frankenšteins” Dailes teātrī.

– Teātra kritiķi raksta, ka Daiņa Grūbes būtiskākā prasme saistās ar spēju nevis rādīt tēlu vai, esot lomā, stāstīt par to, bet gan tik reāli iemiesot konkrētā varoņa jūtas un kaislības, ka rodas iespaids par absolūtu aktiera un tēla saplūsmi.
D. Grūbe: – … Paldies.
– Bet, tā kā jūsu pēdējā laikā atveidotie varoņi dzīvo ļoti lielā spriedzē, vai tas no jums paša neprasa pārlieku daudz?
– Lomas ir emocionāli grūtas. Robeža, pa kuru nākas iet kā uz naža asmens. Režisore Laura Groza jūt, cik tālu aktieri var laist. “Equus” un arī “Frankenšteinā” viņa mani pat bremzē, neļauj tēlu ielaist pārāk dziļi sevī, lai tiešām palieku pie prāta, aktieris jau aizraujas un ir gatavs gandrīz uz visu. Bet, tiesa, kafija jādzer vāja. (Pasmaida.)
– Nav noslēpums, ka, spēlējot “Frankenšteinā”, tikāt savainots un ar diafragmas plīsumu nonācāt klīnikā. Vai kauju ainas nav iestudētas uz pārāk liela riska robežas?
– Vai nu es par augstu palēcos, vai Gints Andžāns par zemu pietupās, grūti pateikt, kā gadījās kļūme. Taču pēc atgriešanās teātrī es traumēju viņu… Bet mūsējās ir lieliskākās cīņu ainas teātrī. Bez lielīšanās. Ja grib, lai viss ir pa īstam, jāriskē. Teātris patlaban ļoti mainās, mums jāiet laikam līdzi. Un teātris nav kino, kur tavā vietā bīstamākās ainas nospēlē kaskadieri. Piemēram, Krievijā aktieri var izpildīt salto uz līdzenas vietas, man tā šķiet, jo tur ir cita konkurence. Cik no mūsējiem to spēj?
– Kā sadzīvojat ar Radības visai atbaidošo grimu?
– Radības izgudrotājam, zinātniekam Frankenšteinam ir brālītis Viljams, kuru Radība nogalina. Ir aina, kurā man puika jāapgriež riņķī un viņam pēc tam jānobīstas. Bet kā lai nobīstas, ja atkal vien tas pats Dainis stāv priekšā? Bet pirmajā reizē ar testa grimu puika acis vien ieplēta – vai, cik lieliski! Tā-ds grims! Un tāda ir arī mana attieksme pret savu vizuālo izskatu. Vienīgi šis grims prasa divas stundas. Divos dienā beidzas mēģinājums, trijos četrdesmit sēžos grimētāja krēslā, sešos beidz grimēt. Tad kustību partitūras ar puikām un manējās. Septiņos sākas izrāde. Tā paiet diena, kad spēlē “Frankenšteinu”.
– Aktieris, protams, uz skatuves strādā, bet vai ir kas tāds, kas šajā lugā aizķer jūs pašu?
– Pats sākums. Vēl esmu caurulē, tikko saklausāmi iedziedas zēni. Puika jau ir tas pats vīrietis, tikai mazāk pieredzējis. Kad zēni falsetiņos, smalkajās balstiņās dzied, tajā ir kaut kas pārdabisks, ārkārtīgs spēks trauslumā. Radība saka – es jau nelūdzu piedzimt, bet, ja reiz esmu nācis pasaulē, tad cīnīšos, lai dzīvotu. Cik būtiski vārdi! Tagad visiem jācīnās par eksistenci, nekas nav vienkārši. Nākas pat dzirdēt – ranše bilo lučše (agrāk bija labāk – krievu val.). Esam ierauti nežēlīgā ritenī. Kāds izkrīt ārā, kāds kāpj iekšā, kāds nevar izturēt… Teritoriāli tik tuvu Lietuvai, bet būtu mūsos kaut nedaudz viņu spīts, neļaušanas sevi pakļaut un kāpt uz galvas.
– Pazīstat kādu no Lietuvas?
– Mana sieva Marija ir lietuviete. Bet var jau palūkoties arī vēsturē un tikpat labi šodienā. Lietuvā uzcelta gāzes krātuve, lai būtu patstāvīgi, neatkarīgi no lielās kaimiņvalsts. Fantastiski. Viendien vedam mazos uz bērnudārzu un Marija nopietni satraukusies: ja nu draudzība starp Trampu un Putinu vēl vairāk uzplaukst? Ko mēs darīsim sliktākajā gadījumā? Ja godīgi, nezinu. Laikam īsti neesmu gatavs nekam. Man nav Šveices bankā konta, nav radinieku ne Kanādā, ne Amerikā… Bet ir ģimene… Un tad vienā brīdī ienāk prātā, ka taču brīnišķīgi, ja tāds konts Šveices bankā ir, vari iekāpt lidmašīnā, aizlidot uz Austrāliju. Bet tajā pašā laikā te, Latvijā, viss ir tik dārgs un tik mīļš…
– Vai ir lieta, pret ko jūs būtu gatavs skaļi iestāties?
– Mana Radība saka – un sava kunga vadībā es esmu iemācījies augstāko no cilvēku prasmēm, prasmi, kādas nav nevienai citai dzīvai radībai – es beidzot iemācījos melot. Ja iedomājamies – vai zvirbulis zvirbulim melo? Melo tikai cilvēki. Tās pašas ASV prezidenta vēlēšanas. Brīnišķīgs šovs. Bet cik daudz Tramps tika samelojis, sasolījis lietas, kuras nekad neīstenosies, un darījis to tikai tāpēc, lai tiktu šajā augstajā postenī. Melojis miljoniem cilvēku. Pasaulē, tāpat kā Latvijā, lielos posteņos pie varas ir cilvēki, kuri tur nedrīkstētu atrasties. Ja godīgi, man ir apnicis, ka zog un zog, un tas tik viegli un veikli iet no rokas ļautiņiem, kuriem droši vien ir tie konti Šveices bankās. Zviedrijā zemes ceļi ir labāki nekā mums asfaltētie. Mums ir Dienvidu tilts par anomālāko summu! Tajā pašā Ķīnā krietni lētāks, bet piecas reizes lielāks. Paldies Dievam, ka ir tāds Artuss, kurš uzkāpj uz varžacīm un min. Mēs, latvieši, esam nez kādēļ tādi kūtri, kautrīgi. Iekārtosimies dīvānā, sēdēsim un skatīsimies, kā kāds kaut kur piketē. Paši laukā no mājas neiesim. Nu, pacels PVN līdz 30 procentiem? Lai ceļ, grauzīsim nagus tālāk. Esot biznesā ar kaņepēm (Dainim Grūbem kopā ar Ivaru Auziņu pieder “Kurzemes kaņepju eļļa”. – V. K.), varu salīdzināt kaut vai ar Igauniju. Un tad ir pilnīgi skaidrs, ka mūs visu laiku tur baigajā spriedzē, neļauj īsti strādāt. Jāatskaitās par pilnīgi visu, it viss ir aplikts ar nodokļiem, tevi mēģina izsūkt līdz beidzamajam.
– Vai bizness neatņem laiku teātrim un sevis pilnveidošanai?
– Kino un grāmatām laika pietiek, teātris necieš, jo “Kaņepē” pavadu tikai pirmdienas, kas teātrī brīvas. Manā ziņā ir mārketings, kastes, etiķetes, eksporta pasūtījumi. Ivars ir tas, kuram pašlaik ir daudz, daudz vairāk pienākumu. Viņš gan spiež eļļu, gan maļ proteīnu, gan loba kaņepju sēklas. Esam vienīgie Latvijā, kas paši loba. Par to esam lepni. Mūsu produkciju gaida arī Francijā, Zviedrijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē. Bet viss vēl ir tikai sākumā. Man ir vīzija ar lielu rūpnīcu, kur ražos gan pārtikas produktus, gan šķiedru. Vīzija, ka esam spēcīgākie ne tikai Baltijā. Uz to ir jāiet, un mums ir visas iespējas to izdarīt.
– Ik pa laikam uzdzirkstī diskusija, vai aktierus Latvijā neskolo par daudz?
– Vēl pirms pāris gadiem es būtu teicis, ka jā. Bet nu mana pārliecība ir tāda, ka vaina tā dēvētajos mūža līgumos. Tie mūsdienās ir pilnīgi garām. Jo pienāk brīdis, kad tu, aktieris, vairs teātrim īsti neesi vajadzīgs. Tikai ļoti mazam aktieru skaitam tāds brīdis nepienāk. No teātra jāspēj šķirties ar godu. Tu esi izdarījis labu darbu, pavadījis lieliskus laikus, bet vēl ir daudz cita, ko dzīvē darīt. Ja neatbrīvojas štata vietas nevienā no teātriem, tad arī rodas tā “pārprodukcija”. Un rezultātā jauns, talantīgs Kultūras akadēmiju beidzis aktieris strādā sporta veikalā par pārdevēju, jo neviens viņu nepamana tādēļ, ka viņam nav bijis kur spēlēt. Arī tad, ja pēc terminētajiem divu vai četru gadu līgumiem tu it kā tālāk vari strādāt piecus vai desmit gadus, uzskatu, ka teātrim jāsaglabā iespēja arī vienpusīgi lauzt līgumu, ja aktierim tā īsti vairs nesokas. Bet Latvijā vairākums aktieru pieķeras pie viena teātra un baigi tur turas. “Nameja gredzenā” filmējos kopā ar angli, viņš teica: jūs esat vergi. Principā taisnība, jo mums nav izvēles iespēju. Ko liek, to spēlē… Bet viņiem šāda izvēle ir, jo nav piesaistīti nevienam teātrim, kas, protams, dzīvi sarežģī kaut vai sociālo garantiju aspektā. Taču no aktiera meistarības izaugsmes viedokļa ir ļoti svētīgi strādāt gan vienā, gan otrā, gan trešajā teātrī ar vairākiem režisoriem un citiem kolēģiem. Man patiktu, ja pirms lomām būtu kastingi, kaut vai tikai viesrežisoriem. Piemēram, pirms Bena lomas iedalīšanas izrādē “Izraidītie” man vajadzēja ar Oskaru Koršunovu (izrādes režisors no Lietuvas. – V. K.) aprunāties un (etīdes nozīmē, protams. – V. K.) pasūtīt viņu d…t. Pavaicāju: man to darīt lietuviski, latviski, krieviski? Viņš pretim: ko, lietuviski arī vari? Nu jā, varu… Starp citu, Lietuvā teātros jaunos kastingo vai pirms visām lomām, bet mūsu režisori mūs it kā zina kā raibus suņus un lomām izvēlas pēc jau zināmiem priekšstatiem. Man tiešām prieks, ka Džilindžers un Vītols šos mūža līgumus ar aktieriem vairs neslēdz.
– Pēc “M. Butterfly”, kur spēlējāt Song Lilingu, sievieti, dažs labs pat vaicāja – kas tā par aktrisi ar tām slaidajām rokām?
– Jau studējot, es ar Mārtiņu Poču gāju uz horeogrāfijas klasikas nodarbībām. Cik sevi atceros, visu laiku esmu dejojis tautas deju kolektīvā “Vidzeme”. Deja un plastika jau iet roku rokā.
– Bet, protams, pirmkārt jau gēni. Vai jūsu dzimtā kāds nodarbojies ar radošām mākslām?
– Vectēvs no tēta puses Kārlis Grūbe dibinājis kori “Gaiziņš”, arī tētis un vecmamma Zelma Grūbe dziedājuši koros. Viņa spēlējusi arī amatieru teātrī, ja nemaldos Cesvainē, jo vectēvs nāk no Matīšiem, bet vecmamma – no Klintaines, dzīvojuši Alūksnē, Madonā, Cesvainē, Klintainē… Vectēvs visu laiku bijis augstos amatos, kur norīkots, tur braucis, visur ko paliekošu izdarījis. Man šķiet, manī ir ļoti daudz no vectēva, viņš bija tāds baigais darītājs. Es arī slinks nekad neesmu bijis, bet man nekad arī nav paticis, ja kaut ko norāda. Pašam patīk atrast un izdarīt. Pēc dabas esmu mierīgs, bet, ja mani aizkaitina, uguņi šķiļas.
– Kāda ir sajūta “Spēlmaņu nakts” priekšvakarā, kad trešo reizi esat nominēts Gada aktiera balvai un divas skatuves naglas jums jau mājās ir?
– Prieks. Jau tajā brīdī, kad tiec nominēts, novērtēts. Prieks, ka lieliskas atsauksmes par “Frankenšteinu”. Ja kāds apgalvo, ka nekāro balvu saņemt, viņš melo… Jebkurš nominētais – aktieris, scenogrāfs vai režisors – vēlas balvu saņemt, uzkāpt uz skatuves un pateikt paldies visiem, kas palīdzējuši viņam līdz tai tikt. Neslēpšu, arī šogad es gribētu saņemt balvu “Spēlmaņu naktī”. Varbūt arī tādēļ, ka iekšā tāds sportisks dzinulis. Ja jūtu, ka kāds sāk skriet pa priekšu, jāsaņemas un jāapdzen.

17
nov
2016
X

Īstajā plauktiņā. Saruna ar aktieri Arti Robežnieku

Aija Kaukule //Latvijas Avīze

Kalendārs rāda, ka šogad rit jau 20. gadskārta, kopš aktieris Artis Robežnieks atstājis Daugavpils teātri, un, laikam ejot, kļuvis par vienu no Dailes teātra spilgtākajiem aktieriem. Tiesa, ja runā par spilgtumu, Artis nav no tiem, kas alkst pēc pastiprinātas uzmanības, un atzīst, ka arī teātrī viņam vairāk tīk komandas darbs, nevis solo lomu spožums. 17. novembrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Mihaila Gruzdova iestudētā Jona Sapdaru traģikomēdija “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur aktieris spēlē galvenajā un vienīgajā vīriešu lomā. Bet 18. novembrī aktieris kopā ar Ievu Sutugovu un Daini Skuteli izdziedās dziesmas par mīlestību un Latviju valsts svētku koncertā “Teic, kur zeme skaistākā” Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”.
Kopš reizes, kad Arti Robežnieku no Daugavpils teātra uz Dailes teātri paaicināja režisors Arnolds Liniņš, ir pagājuši 20 gadi. Šajā laikā aktiera spēlēto lomu saraksts ir gana iespaidīgs – ir gan mīlētāji, gan labticīgi pilsoņi, traģiskie un komiskie varoņi, Artim visai bieži uzticētas arī dvēseles ganu lomas. Un kur tad vēl košie Dailes teātra muzikālie uzvedumi, sākot ar lielformāta mūzikliem un beidzot ar svētku koncertiem – teju neviens no tiem neiztiek bez Arta Robežnieka balss un muzikālās izjūtas – arī šogad viņš piedalīsies Dailes teātra tradicionālajos gadumijas koncertos.
Pašlaik Arta Robežnieka aktiera talantu var baudīt daiļā dzimuma sevišķi pieprasītajā izrādē “Ja tevis vairs nebūtu” – kolēģa, režisora Intara Rešetina iestudētajā darbā Artis spēlē neuzticīgu dzīvesbiedru. Aktieris spēlē arī izrādē “Lielā melu burtnīca” (režisors Pēteris Krilovs), kā arī viesrežisora Aleksandra Morfova iestudētajā “Finita la comedia!”, kas novembrī būs skatāma pēdējoreiz, kā arī Kārļa Lāča un Dž. Dž. Džilindžera mūziklā “Žanna d’Arka”.
Artis pasmaida – gadiem un lomu skaitam uzmanību nepievēršot. “Dzīvoju no gada uz gadu, tie rit savu gaitu un paši summējas arī bez manas palīdzības. Aktieri vispār dzīvi skaita tāpat kā skolēni – ar nobīdi no astronomiskā kalendāra. Vienīgi bērniem tas ir mācību gads, bet mums, aktieriem, – kārtējā sezona. To garo lomu sarakstu sakrāt nav grūti, ja ik sezonā piedzīvo vismaz trīs četrus jauniestudējumus. Atmiņā gan paliek tās lomas, kas ir spilgtākas, iespējams, arī tās, kas ir grūtāk padevušās,” prāto aktieris.
Aktierim vienlīdz tuvas esot gan lomas smieklu pilnās komēdijas, gan nopietnie varoņi, bet visiecienītākais no dramatiskās mākslas žanriem – traģikomēdija. “Lai būtu labi un kvalitatīvi, abi, skumjais un smieklīgais, ir vienlīdz nopietni uztverami žanri. Laikam jau ir taisnība tam, kurš teica – jo nopietnāk darīsi, jo smieklīgāk būs. Un pretēji – tajā pašā traģēdijā var pasmaidīt par kādu bezgala nopietnu situāciju.”
“Nenoliedzami, ir patīkami, ja tavu darbu pamana un novērtē, tomēr ne vienmēr, darbojoties repertuāra teātrī, tev būs loma, kas nonāks uzmanības centrā, un ar to man kā aktierim ir jārēķinās. Protams, arī vērtīgu lomu tu vari izlaist caur pirkstiem un tā var palikt nepamanīta. Tāds ir aktiera darbs – savā ziņā tāda pārvietošanās no plauktiņa uz plauktiņu, un ir sajūta, ka savējo esmu atradis. Un ir labi, ka ir tāda Spēlmaņu nakts balva, kas iedod zināmu stimulu darboties. Protams, var jau izrunāties un teikt, ka strādā tikai sava prieka pēc – tāpēc, ka vienkārši patīk, tomēr tā gluži nav. Kaut kāds vērtējums ir nepieciešams jebkuram darītājam. Lielā mērā teātris ir atkarīgs no tā, kas notiek ārpusē, visu laiku notiek lielāka vai mazāka cīņa starp to, ko grib, un ko var atļauties. Ir bijis laiks, kad teātris vairāk bijis spiests iet ārēju apstākļu pavadā, kad mainījās globāli visa ekonomika – 90. gadi, kad bija izteikta izdzīvošanas prioritāte un tad štancēja lugas, pamatā izvēloties kaut ko izklaidējošu. Šobrīd man ir prieks, ka teātris lielā mērā rīkojas arī pēc mākslinieciskām interesēm un mēģina piedāvāt skatītājiem šādu saturu, lai gan naudas vajadzības kaut kur tepat, pakausī, ir palikušas.”
Dziedošais aktieris – Artis no šī apzīmējuma nevairās un muzikālās izrādēs, uzvedumos un koncertos piedaloties ar lielāko prieku. Pamatīgās muzikālās un arī skatuves pieredzes dēļ viņš izraudzīts arī kā populārā šova “Izklausies redzēts” žūrijas dalībnieks. “Tā mūzikas lieta man tīri labi patīk – ja vēl arī nedaudz sanāk, tad patīk vēl labāk!” pasmaida aktieris. Mūzika pavadījusi Arti kopš bērnības – Jēkabpils mūzikas skolā apgūts tenors – jāatzīmē, skolots nevis balss diapazons, bet pūšaminstrumenta prasme. “Tenors ir līdzīgs trompetei, vienīgi tas nav solo, bet izteikts orķestra instruments,” skaidro Artis. “Par mūziķi nekļuvu, bet plaušas uztrenēju! Bērnībā bija jāizdara izvēle starp tenoru un trombonu, un man šķita, ka, spēlējot trīs taustiņus, tomēr tikšu galā labāk nekā ar trombonu, kas jāspēlē tikai pēc izjūtas.” Starp citu, Arta Robežnieka tenora spēle tomēr nav aizgājusi aizmirstībā – tā skanēja arī Dailes teātra izrāde “Čuhņas jociņi”.
Ar paša veidotu dziesmu programmu ar Aleksandra Čaka dzeju paša spēlētas ģitāras pavadījumā apbraukāta Latvija, bet 2013. gadā aktieris saņēmis Aleksandra Čaka balvu par nozīmīgu veikumu dzejnieka daiļrades popularizēšanā. “Studiju laikā, gatavojot dzejas kompozīciju runas eksāmenam, Baiba Nollendorfa ieteica pamēģināt Čaku. Toreiz viņš man bija svešs, bet tad pamazām sapratu, kas tā par vērtību. Radās vēlēšanās to papildināt ar muzikālu iestarpinājumu. Nācās pašmācības ceļā apgūt ģitāru. Tā kā negribējās atkārtot mūžīgos “Liepas satumst” vai “Miglā asaro logs”, pieliku klāt arī kādu savu meldiņu Čaka vārdiem. Tā tapa lielāka un nopietnāka programma. Šobrīd dziesmu rakstīšana uz laiku piekāpusies aktiera darbam, tomēr dziesmu programma šajā rudenī vēl skanēs.”
Turpinot runāt mūzikas valodā, aktieris nenoliedz, teātrī viņam tuvākas esot “orķestra” partijas jeb spēle ansamblī. “Protams, pateicīgāks slavas gūšanai vienmēr būs solo iznāciens, varbūt tā iekritīsi atmiņā vairāk un varbūt būsi vairāk redzams. Tomēr man tuva ir tieši ansambļa spēlēšana un darbošanās – te katrs, tāpat kā orķestrī, droši zina un spēlē savu partiju. Laba diriģenta vadībā tas viss arī labi kopā skan. Vismaz tā mūs vienmēr mācīja, kamēr studēju Daugavpilī.”
Šo aktiera spēju darboties ne tikai pirmajā plānā novērtējuši arī kritiķi – Spēlmaņu nakts balvu Artis saņēma tieši par izcili nospēlētu otrā plāna aktiera darbu, spēlējot Čepurnoja lomu Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā M. Gorkija lugā “Saules bērni”.
“Pēc Daugavpils, strādājot Dailē, pat kādu brīdi bija grūti pierast pie tā, ka jāspēj arī pašam būt solistam. Tas nāca ar laiku, kad sāku apzināties, ka varu kaut ko izdarīt arī viens pats. Neliegšos, tagad pārliecība par savām spējām ir lielāka. Tā saukto lampu drudzi pirms izrādēm vairs pat īsti neizjūtu – parasti līdz pirmizrādei jau ir ieguldīts tik liels darbs, ka par sevi esmu drošs. Satraukums ir tad, ja neesi pārliecināts. Tad gan var ceļi drebēt! Pēc tam uz skatuves jau esi iemests ūdeni un ir jāpeld! Nav variantu. Tu nevari pateikt – piedodiet, atnāciet citreiz. Ja jau esi apņēmies kaut ko darīt cilvēku priekšā un viņi ir nākuši uz to skatīties, tu nevari atļauties – ai, šodien nesanāca. Tāpat kā ķirurgs nevar aiziet operācijas vidū. Doma kaut ko mainīt parasti iezogas tikai tad, ja kaut kā ir par daudz vai par maz. Šobrīd nevaru sūdzēties.”
Artis atzīst, tuvākā no visām lomām allaž esot tā, kas vēl tikai top. Šobrīd tā ir jaunā datorģēnija loma režisora Mihaila Gruzdova iestudētajā traģikomēdijā “Klusā daba ar resno puisēnu”. Puisēns gan šajā gadījumā vairāk simbolisks apzīmējums – Arta Robežnieka spēlētais datorģēnijs ir 36 gadus vecs. Jaunais cilvēks dzīvo kopā ar savām trim tantēm, ko atveido spožs Dailes teātra aktrišu trio: Olga Dreģe, Akvelīna Līvmane un Lidija Pupure. Viņi mīt pieklājīgā māja, un trīs tantes kā trīsgalvu pūķis sargā savu mīļoto krustdēlu no visa ļaunā. Mīlot un rūpējoties par savu dārgo krustdēlu, tantes pat Pompīlijam nolīgst prostitūtu Lilī (Ieva Florence). Viss nav tik vienkārši, jo Pompīlijs ir ļoti resns. Un ļoti jūtīgs. Tad arī sākas problēmas, jo Pompīlijs iemīlas Lilī.
“Tā nu ir iznācis, ka man šajā izrādē ir galvenā un, jāteic, arī vienīgā vīrieša loma,” pasmaida aktieris. Mihaila Gruzdova iestudējumos esmu spēlējis vairākkārt (“Priekules Ikars”, “Vau!”), bet tik labi sapratušies kā līdz šim nebijām,” stāsta Artis.
“Mana varoņa, lielā puisēna, dzīvē ir pienācis laiks, kad viņam jākļūst par vīrieti. Tā ir lēmušas viņa audzinātājas. Par ko šis notikums izvēršas – jānāk un jāskatās. Varu teikt tikai to, ka šis ir stāsts par mīlestību visās tās izpausmēs. Par vēlmi būt mīlētam un reizē vēlmi kādu mīlēt. Pārāk liela mīlestība var gan celt, gan gremdēt. Nav labi nedz tad, kad tās ir par daudz, nedz tad, kad par maz. Varbūt kādam tā ir nevajadzīga, kādam – iznīcinoša. Tā smalkā robeža starp labvēlīgu un jau vairs nelabvēlīgu mīlestību gan teātrī, gan dzīvē ir netverama.”

16
nov
2016
X

Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri. Pēdējā romantiskā paaudze

Santa Raita //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Pēc šīs lomas man būs atelpa līdz pat sezonas beigām, un manā vecumā tas ir pats par sevi saprotams. Jo aktieru tagad ir ļoti, ļoti daudz un jaunie režisori mīl strādāt ar savas paaudzes aktieriem,» saka Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Viņai rītvakar pirmizrāde – rumāņu autora Jona Sapdaru traģikomēdijā Klusā daba ar resno puisēnu, ko teātra Mazajā zālē iestudējis režisors Mihails Gruzdovs.

Datoru ģēnijs Pompīlijs (Artis Robežnieks) dzīvo kopā ar savām trim tantēm - Vandu (Olga Dreģe), Česoniju (Akvelīna Līvmane) un Mirelu (Lidija Pupure). Tantes kā trīsgalvu pūķis sargā mīļoto māsasdēlu no visa ļaunā. Mīlot un rūpējoties par savu dārgo māsasdēlu, tantes viņam pat nolīgst prostitūtu Lilī (Ieva Florence). Viss nav tik vienkārši, jo Pompīlijs ir ļoti resns. Un ļoti jūtīgs. Tad arī sākas problēmas, jo viņš iemīlas Lilī. Freids ir teicis: «Pie visa vienmēr ir vainīgi vecāki.»

Mācīja vecāki un pedagogi

«Ļoti aktuāls darbiņš par mūsdienu problēmām -, jo puisītis ir gauži resns, tāpat kā daudzi mūsu bērni un jaunieši,» saka tantes Mirelas lomas atveidotāja. Šī jauniestudējuma sakarā viņa atminas, ka Gorbačova laikā viesizrādēs Amerikā bijusi šokā, ieraugot, cik resni ir amerikāņi. «Toreiz vietējiem latviešiem jautāju, kāpēc tā, ko tas vispār nozīmē, uz ko viņi man atbildēja, ka cilvēki ir mazkustīgi, ka viņi daudz ēd un viņiem nav sāta sajūtas. Pilnīgi neapzināti viņiem teicu: «Mīļie, vai tad jūs nesaprotat, ka tā ir mentāla saslimšana?!» Bet viņi nesaprata. Un to jau tagad redzam - tādu pašu resnīšu arī mūsu jauniešu vidū šodien ir bezgala daudz, un viņus tas absolūti neuztrauc. Un tas mani ārkārtīgi pārsteidz,» uzsver Lidija Pupure. Viņa pati allaž bijusi skatuviski labā formā, un, viņasprāt, tas lielākoties ir vecāku, viņas senču nopelns.

«Kad biju pavisam maziņa, mani apcēla: cik gara, tik resna. Jaunībā biju «piens un asinis». Protams, man pašai vienmēr likās, ka esmu par resnu, bet tolaik nebija modē arī «kauli un āda». Manā jaunībā modē bija labas formas, kustīgums, iznesīgums. Un, lai arī augu ļoti vienkāršā ģimenē, atceros, kā mammīte mums jau maziņiem mēdza uzplikšķināt pa vēderiem, ja staigājām, tos izgāzuši,» stāsta skatuves māksliniece, uzsverot, ka viņas jaunībā skaistums netika panākts nekādiem mākslīgiem līdzekļiem. «Primāri tā bija gaume, mēra izjūta, elegance un pieklājība. Un to mums mācīja mūsu vecāki, vēlāk teātrī - arī mūsu pedagogi.»

Par sevi jārūpējas

Lidija Pupure novērojusi, ka starp paaudzēm, lai arī netverama, bet ir ļoti liela atšķirība. «Tā jau par mums saka, ka esam pēdējā romantiskā paaudze. Ko tas nozīmē? To, ka mēs dzīvojām vairāk ar emocijām: kad ir kreņķi, tu novājē, kad ir prieki, tev atkal negribas ēst, kad ir mīlestība, tev vajadzīgs tikai svaigs gaiss...» aktrise pasmaida, sakot, ka emocijas arī ir labas formas noslēpums. Visgrūtākie periodi esot, kad nevienam neesi vajadzīgs - kad nav darba un nav prieka arī personiskajā dzīvē, tad klāt esot visādas kaites.

Aktrises draugi, kolēģi un paziņas jau smej: kā tuvojas pirmizrāde, tā viņai piemetas plaušu karsonis vai kāda cita liga. «Skaidrs, ka izrādes mēģinājumu process nav nedz viegls, nedz rožains, turklāt arī galarezultāts ne vienmēr ir visiem ļoti iepriecinošs. Un, ja arī ārēji esmu pavisam mierīga, es tāpat nervozēju un naktī nevaru gulēt, un tas viss mani iekšēji ēd kopā,» atzīstas talantīgā skatuves māksliniece. Protams, aktrise apzinās, ka jo īpaši viņas vecumā ir jāturas pretim visām ligām, bet ne vienmēr tas izdodas, un ne reizi vien viņa uz pirmizrādi ierodas ar katetru rokā. «Es nemaz tā nemāku par sevi rūpēties, tāpēc bieži arī nonāku līdz mazliet jau bīstamai robežai. Tad sev saku, ka Dieviņš ar mani atkal nevar tikt galā, tāpēc uz kādu brīdi iespundē kādā klīnikā. Bet tā kā tagad ar klīnikām ir pavisam švaki, jo tur nevienu vairs īpaši ilgi netur - sagrūž antibiotikas un dzen ārā -, būs jāsāk atminēties senču gudrības veselības uzturēšanā un jāsāk par sevi vairāk rūpēties,» aktrise aizdomājas un pati sev to arī apsola.

Ārkārtīgi mīļa izrāde

Tuvojoties Spēlmaņu naktij, kad jau tradicionāli tiks noskaidroti aizvadītajā sezonā labākie, Lidija Pupure par savu nomināciju kategorijā Gada aktrise - par Johana Sebastiāna Baha lomu izrādē Iespējamā tikšanās - saka: «Es patiešām biju ļoti pārsteigta! Es domāju: vai, dieniņ, vai, dieniņ, citiem izvirzītajiem kolēģiem gan no mūsu, gan citiem teātriem ir daudz lielāki uzdevumi un pienākumi... Bet laikam jau pats sevi nevar tā novērtēt. Katrā ziņā mums ar Olgu Dreģi [viņa arī par lomu šajā izrādē nominēta kategorijā Gada aktrise] šī ir ārkārtīgi mīļa izrāde, un katrreiz uz to nākam ar milzīgu patiku.»

Starp citu, kā Gada aktrise Lidija Pupure savā garajā aktrises mūžā nominēta pirmoreiz. Viņai bijušas vairākas nominācijas kategorijā Labākā aktrise otrā plāna lomā, un 2011./2012. gada sezonā par Greisas lomu Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu viņa šo balvu arī saņēmusi.

«Man jau gribētos, ka katrs no izvirzītajiem kaut ko saņem, jo mēs taču visi esam līdzvērtīgi,» aktrise mīļi nosaka, piebilstot, ka viņa noteikti negribētu būt žūrijas komisijā, jo izvēlēties vislabāko noteikti nav viegli.

Pietrūkst attieksmes

«Šajā sezonā man jaunu lomu vairs nebūs, turklāt divas jaukas lomas tiek noņemtas no repertuāra, jo nāk jaunas izrādes vietā - gan Vigīlija. Sapnis par nomodu Jaunajā Rīgas teātrī, gan Finita la commedia! mūsu teātrī. Tas ir diezgan skumji, ka jāšķiras no labām lomām,» aktrise neslēpj, taču vienlaikus arī apzinās, ka savā vecumā arī nevar gribēt daudz lomu. «Jaunie režisori mīl strādāt ar savas paaudzes aktieriem, to jau mēs redzam. Bet reizēm es tā domāju: interesanti, kāpēc? Jo mācību iestādē tā īsti izaugt nevar, tā ir tikai ābece, ko viens apgūst labāk, otrs - nepilnīgāk. Vismaz es tā varu teikt, ka, tikai sākot strādāt teātrī, ļoti daudz iemācījāmies no vecajiem kolēģiem. Un, manuprāt, tas ir neatsverami, ka, uzticot pirmās lielās lomas, tev līdzās ir pieredzējušie kolēģi, jo nereti viņi ir vislabākie pedagogi,» uzskata Lidija Pupure, kurai šī ir jau 55. sezona teātrī.

«Savulaik teātris bija misija, kas skatītājam ļāva kaut ko nojaust, mēģināja uz kaut ko virzīt. Tagad mēs viscaur ejam «jaunā virzienā», un arī teātris iet tam pakaļ, piedāvājot tādus pašus «šovus», kādi ir dzīvē. Bet vai tāda ir teātra misija?» Lidija Pupure ir neizpratnē. Viņa uzskata, ka teātris nevar pārspļaut to absurdu un traģismu, kas notiek ārā, jo tas ir daudzkārt lielāks un spilgtāks. «Manuprāt, teātrim ir jādod savs vērtējums šiem procesiem, jāpauž savs viedoklis - lai skatītājs redz, vai tas ir nosodāms vai atdarināms, vai varbūt mums visiem jābūt uzmanīgākiem un no tā jāizvairās. Jā, man šodien pietrūkst mākslinieku attieksmes pret to, kas notiek mūsdienu pasaulē,» atzīst lieliskā aktrise. Un viņa nebaidās atklāt, ka režisori reizēm nāk uz darbu arī ļoti negatavi. «Man pietrūkst, ka mēģinājumu laikā neizrunājam, kāda ir mūsu attieksme, ko paši par to domājam, kā to saprotam. Jo, patiesību sakot, nereti līdz pēdējam brīdim es nezinu, ko spēlēt. Turklāt tas jau nav jāzina man vienai, tas jāizrunā visam ansamblim kopā, lai tad katrs to savu lomu var likt uz to vienu asi...»

Valdība nerūpējas

Bet par saviem jaunākajiem kolēģiem Lidija Pupure saka: «Mani sajūsmina, ka viņi ir brīvi! Viņi ir apguvuši valodas, ceļo un bauda pasauli. Tas dod tādu ārkārtīgi lielu cilvēcisku brīvību. Manai paaudzei tā ļoti pietrūka. Mēs bijām bikli un bailīgi, nedrīkstējām par visu runāt, bet - mēs visu redzējām īsti un pareizi, atpazīstot, kur ir meli. Un tikai tāpēc arī varējām izdzīvot. Tas laiks nebija stagnācija - tas bija laiks, kurā ar mākslas valodu un uzdrīkstēšanos brieda Atmoda. Bet, to ieguvuši, mēs jau tik ilgus gadus buksējam, buksējam, buksējam... Jā, mana paaudze par to nevar justies priecīga.»

Piektdien Lidijai Pupurei tiks piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pat tik augsts viņas darba novērtējums nemazina sāpi par to, kas notiek šodien Latvijā. «Kāpēc mēs esam tik iztapīgi? Mēs paliekam par vergiem, kuri ar karogu pa priekšu skrien uz Briseli, tāpat kā agrāk mūsu valdība skrēja uz Maskavu. Kuri ir tie cilvēki, kuri runā par mūsu problēmām? Tie nav tie, kuri sēž Saeimā. Un tas ir sāpīgi. Jo - it kā viņi neredzētu... Mēs no rietumvalstīm esam pārņēmuši ne tikai labo, bet arī ļoti daudz sliktā, turklāt triecientempā, un reizē esam aizmirsuši savas vērtības. Manai paaudzei jau neko vairs nevajag. Es par sevi vispār nerunāju, jo mēs, kuri vēl strādājam un saņemam gan algu, gan pensiju, esam privileģētā situācijā. Es to lieliski apzinos, bet es taču arī zinu, cik daudz manas paaudzes cilvēku nestrādā, kāda ir viņu pensija un - kāda ir viņu dzīve... Nu, nav kaut kas labi. Valdība par mums nerūpējas, tā mūs neaizstāv, un tas ļoti sāp...»

7
nov
2016
X

Saruna ar aktrisi Olgu Dreģi. Mūžs ir par īsu, lai atpūstos

Arno Jundze //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Lieliskā aktrise Olga Dreģe un viņas kolēģis Juris Strenga šogad kāps uz Spēlmaņu nakts skatuves, lai saņemtu balvu par mūža ieguldījumu latviešu teātrī. Ar Olgu Dreģi tiekamies Dailes teātrī pēc mēģinājuma katoļiem zīmīgajā Dvēseļu dienā (2. novembris). Mūsu intervija sākas ar Olgas jautājumu – par ko runāsim? Atbildu – par nopietnām lietām! Un saruna raisījās pati no sevis.

- Esam tikušies Dvēseļu dienā, kad daudz pārdomu par cilvēka mūžu, par laiku, par dzīvi, par šo nogriezni, kas katram ir atvēlēts. Kā viņš to aizpildīs? Kā mēs, katoļi, sakām - Dieviņš to ir iedevis ar nodomu - vai tu izdarīsi savas dzīves laikā to, ko es gribu? Ne jau katram tas izdodas, un tas ceļš ir tāds, kāds tas ir.

Kad pateica, ka mums ar Juri Strengu piešķirta balva par mūža ieguldījumu, pirmā doma bija - tas ir viss! Tas ir punkts. Un tad jau bailes… Kā Tots saka - tāds tad man tas saules mūžs? Gribētos jau vēl iet un darīt, jo enerģija, prāts, pieredze un vēlēšanās ir. Arī nepiepildītas lietas mūžā - tikai tādi pieskārieni daudzām lietām, tēmām, sajūtām, lietām, tuviniekiem, cilvēkiem. Pieskārieni garāmskrienot. Sevišķi man tas tā ir. Esmu to jau teikusi - ja varētu, es sevi attēlotu, kā, rokas izstiepusi, skrienu pakaļ zemeslodei. Pieskaršos! Panākšu! Jutīšu to mazo brītiņu. Tas ir tāds mirklītis, mirklītis. Man patīk, kā mans novadnieks Andrejs Eglītis saka - mīlestība un putekļi telpā un dvēselē ienāk bez atslēgām. Un nav tādu slēģu, ne tāda stipruma bultu, kas to varētu aizkavēt. Īss ceļš starp mīlestības un nāves gultu.

Īss tas mūžs ir, īss! Mākslinieku daba, dvēsele un esība ir satramdīta, svaidīta, pārprogrammēta, lai varētu tik daudz ko attēlot un izzināt. Dvēsele ir tramīga. Tā man šķita, bet tad man piezvanīja Jānis Siliņš un pateica, ka man Smiļģa dārzā ir iestādīta ābelīte! Es tagad drusku paraudāšu - tas man ir otrs lielākais apbalvojums pēc Triju Zvaigžņu ordeņa. Ja man, lauku meitenei, pēc visas tās trakās dzīves un laikiem, ko esmu pieredzējusi - kara laikus, kolhoza laikus, daudzbērnu ģimeni, nabadzību, badu un milzīgus sapņus, kas nāk no senčiem un vecākiem, ar visām tām iztēlē radītajām ilūzijām par dzīvi, par laimi, par prieku...

Es domāju, ja man Smiļģa dārzā tagad augs ābelīte, tad man ir jādzīvo! Es aizgāju svētdienā tur ar mazdēlu un nofotografējāmies pie ābelītes. Tas man tādu prieku deva. Tad vēl televīzija mani aizveda uz Tukumu pie Jūlijas kundzes, kurai pēc diviem mēnešiem būs simt pieci gadi. Manai vecaimammai arī bija Jūlija vārdā. Tad man palika kauns par savu žēlošanos, jo viņa teica - tu jau vari man vēl meita būt!

- Ja tagad ir jāatceras darbs?

- Ja atceras darbu, kas padarīts, mūsu laiks bija ļoti ražīgs pašatklāsmes, izaugsmes ziņā. Tad, kad mēs atnācām pie saviem elkiem uz teātri, tur strādāja ģeniālā aktieru buķete: Artmane, Pāvuls, Liepiņš, Ābele. Varētu saukt visus pēc kārtas, mūsu acīs viņi ir leģendas! Mēs no viņiem esam visu mācījušies. Attieksmi pret teātri, darbu, laiku, laikmetu! Iedomājieties, kā teātris ir izmainījies! Tagad pat iestudējam rumāņu autora lugu Klusā daba ar resno puisēnu pie režisora Mihaila Gruzdova. Ļoti problemātiska luga un ļoti skaistas lomas! Darbs ir meklējumu pilns, mēs daudz diskutējam, un Gruzdovs saka - teātris mainās ik pēc pieciem gadiem. Es tā domāju - paga, paga, to jau mums Ertnere teica Smiļģa laikā: jūs domājat, ka jaunais ir kaut kas jauns? Tas taču viss jau sen ir bijis, mīļie bērni!

Jaunais ir tas pats labi aizmirstais vecais. Cilvēka dzīvē viss atkārtojas. To var saukt par likteni, par karmu, par dzimtas plūdumu šaisaulē, mēs visi atkārtojam savu un senču piedzīvoto. Neatrisinātu lietu dēļ ciešam un mokāmies. Šaubāmies, maldāmies, ilgstoši rīkojamies nepareizi. Mākslinieka atklāsmju ceļš ir ļoti smags. Man patīk, kā Mudīte Šneidere raksta par to, ka mākslinieks dzīvo neatļautā, aizliegtā vai lieguma zonā. Viņš strādā riskantā zonā, kur valda aizliegtas vibrācijas un bezdibeņi, ģiftīgas gāzes. Vari tur nogrimt un pazust, savainoties un sevi pazaudēt. Visa šī teātra ikdiena! Šis laiks!

Vakar pat! Filmējāmies seriālam, meitenes runāja par to, kāpēc asinsvadi smadzenēs pārkaļķojas. Bet man no parūkbantes galva tik notirpusi! Ja paskaitītu, cik stundu mūžā man ap galvu ir bijusi tā parūkbante, blīvi nosieta, nosprostojot asinsvadus emocijās, kad asinis pieplūst, kad tām jābaro smadzenes. Jaunībā, studijas laikos gadījās, ka aktieri ģība tajās smagajās parūkās. Tāpat es vienmēr saku jaunajām meitenēm - tāds izplūdis ķermenis uz skatuves nevar būt, mūs mācīja, ka uz skatuves vienmēr visam jābūt daiļam, ir kāda korsetīte, vienmēr jādomā par savu stāju tā, kā mācīja mūsu pedagogi. Es nekad neesmu atļāvusies izlaisties.

- Bet kā ir šodien?

- Šodien vispār ir tāds laiks, kad visu gribas ērti un ar mazāku piepūli. Tomēr ir sfēras, kas to nepiedod. Medicīna, izglītība, aizsardzība. Tie ir vājākie punkti mūsu valstī! Kaut tos sauc par prioritātēm! Mēs redzam, kā šodien cieš skolotāji un līdzi cieš arī skolēni. Man arī ir mazdēls, deviņi gadi. Es redzu tās problēmas, kas skolā ir jāpiedzīvo. Dzīve šodien ir ļoti sarežģīta. Nemaz nerunājot par visiem tiem bēgļiem. Tas, ko es nevaru saprast, šie cilvēki, miljoniem cilvēku - viņi šobrīd nestrādā! Lai es savā dzīvē varētu iedomāties kaut vienu brīdi nestrādāt! Savā dzīvē, savā laikā! Nu kā? Ja nedari vienu, tad dari citu. Tīri, šuj, tamborē, esi dārzā, ej palīgā. Mūžs ir tik īss, lai runātu par kaut kādām atpūtām. Mēs taču bez atvaļinājuma dzīvojam! Atvaļinājumu laikā jaunībā bija filmas. Tagad ir seriāli un vasaras izrādes, jo jādomā, kā to santīmu nopelnīt! Ir tik daudz ko darīt. Un tad man liekas tā - un šinī brīdī tie miljoni nestrādā, neviens nepelna dienišķo maizi? Kā tas var būt? Man tā liekas pirmā bēgļu problēma. Es arī esmu piedzīvojusi kara laikus un briesmīgas bēgļu gaitas.

Esmu lauku cilvēks. Man ienāca prātā kartupelis. Pie mums, Madonā, saka - tupenis, tupenītis. Es tāpat jūtos kā tāds tupenis, kartupelis. Tad, kad to iedēsta, kā viņš asniņus laiž uz visām pusēm, lai enerģiju savāktu! Tāpat arī cilvēks, aktieris, sieviete. Tik daudz taustekļu izlaiž savā dzīves gaitā - gan uz vīriešu sirdīm, gan acīm, dažādas iekāres, lai baudītu, lai pilnveidotos, briestu. Tāpat arī kartupelītis. Viņam aug tik garas saknītes, un tik skaistiem ziediem zied. Un tik skaisti uzplaukst un smaržo. Tad tie ziediņi nokrīt. Pirms Jāņiem ir agrie, pakašā vaļā un pameklē to kartupelīti. Tagad, rudenī, nokrīt kāti, viss tas skaistums, kas sievietei ir, - visātrāk zūdošā manta - tāpat kā tam tupenim tīrumā. Laksti savīst, bet tupenis vēl turpina zemē gatavoties, briest! Es domāju, tad, kad tikšu apbedīta kapā, es vēl briedīšu! Mana dvēsele vēl briedīs. Ne velti tā ir šķīstītava, kurai jāiet cauri katrai dvēselei. Kā Spēlēju, dancoju. Tur mani pārkals, analizēs manus labos un sliktos darbus. Apzinātos, neapzinātos. Es jūtos kā tupenis.

- No kurienes šī ticība?

- No ģimenes. Es nāku no ļoti ticīgas ģimenes, no Latgales. Es nupat Streiča jubilejā nopriecājos - cik tur bija sirsnības! Domāju - savākt kopā vienā dienā tik daudz vēlīgu siržu no Latvijas, kā tur bija! Tie bija svētki! Tik daudz vienkāršības, tik daudz labestības un prieka! Latgalē ir citāds tas cilvēks, es tiem piederu.

Madonā jau mēs pēc tam nonācām. Tie bija pēckara laiki, meklējām vietu, kur mūs pieņems. Mamma saka - jūs bijāt labi bērni, zinājāt, ka jāiet tikai pa taciņu un nedrīkst noplūkt puķīti. Bet tas viss bija ieaudzināts! Šodienas visatļautību es ārkārtīgi pārdzīvoju. Tā ir novedusi pie tāda egoisma kalngaliem. Lielākais uzdevums, kas dzīvē ir dots, - jāpārvar ego. To māca ticība. Šodien daudzas morāles lietas māca tikai ticība. Vienīgā vieta, kur es to dzirdu, - baznīcā vai braucot kopā ar svētceļotājiem kādā ekskursijā, vai Aglonas svētkos. Tagad lasu Juri Rubeni. Nopirku viņa grāmatu. Man ļoti patīk, jo tur ir par ētiskajām lietām: kā sakārtot cilvēka dabu, viņa dvēseli, morāli.

- Par ko tagad jādomā?

- Kad biju Īrijā, daudz ko salīdzināju. Man arī māsasdēls strādā laukos, celtniecībā par divsimt piecdesmit eiro. Zvērīgs darbs, neskaitot stundas un brīvdienās. Ja tur, Īrijā, mūsu jaunietis var nopelnīt, ja tur nāk pretim, atverot mazu biznesiņu, trīs gadus nav nodokļi jāmaksā, ja par bērniem ir atvieglojumi, ja vari nopelnīt... Dzīvojām Ivetas ģimenē, pieci bērni, četri dēli. Lielais puika saka - man ir spēks rokās! Te to novērtē. Man par to maksā desmitreiz vairāk nekā tev.

Man par to bija ļoti daudz jādomā. Mēs viesojāmies tur Latgales dienās, tikāmies ar pašvaldību vadītājiem. Vidzemes dienas būs 2018. gadā, kad valstij būs simtgade, bet man paliks astoņdesmit.

Bez šaubām sirds sāp! Viņi saka - es nevaru tagad braukt atpakaļ. Man jāizmanto iespēja nostāties uz kājām, izskolot bērnus, lai viņi zina trīs valodas. Diemžēl dzimtene ir tur, bet manas mājas ir šeit. Skumji, bet jāsaprot šis laiks tāds, kāds viņš ir. Nežēlīgs laiks.

- Žēl, ka Latvija šajā laikā ir tur, kur tā ir!

- Jā! Bet es jau viņiem teicu - tās ir tikai trīs stundas ar lidmašīnu. Tas ir īsāks laiks, nekā kādreiz es uz darbu braucu! Var kontaktēties, daudz ko jaunu izdomāt. Man patika, ka jauni cilvēki, braucot garām baznīcai, pārmet krustu. Ticības lieta tur ir populārāka.

- Rīgā esmu redzējis to darām tikai pareizticīgos.

- Jā, tikai pareizticīgie. Es daudz apmeklēju katoļu pasākumus. Brīnišķīgi ir priesteri Kravalis un Kļaviņš. Tiekos ar viņiem, tās ir lieliskas sarunas. Tās palīdz būt harmoniskākam, nomierināties, dzīvot tiešām cilvēcīgi. Tā, lai nebūtu jāķeras pie alkohola, kas ir vistraģiskākā sērga Latvijai. Alkoholisms, bezcerība, neuzticēšanās savai sūtībai pasaulē, savai personībai. Ir jāmāca atbildība. No skolas, no bērnudārza.

Es savam mazdēlam saku - nerādi man mobilajā telefonā, ko esi safilmējis, kad ejam pāri ielai. Iekāpsim trolejbusā, apskatīsimies. Kaut gan tur arī. Tagad pirmajās rindās sēž jaunieši ar austiņām. Agrāk tās bija vietas gados vecākiem cilvēkiem. Nupat iekāpa vecīši ar spieķīšiem, neviens vietu nepiedāvā. Agrāk tā bija norma. Tagad prasu vadītājam, kāpēc neaizrāda. Viņš atbild - man nav laika - trolejbuss jāstūrē, uz ceļu jāskatās. Tie trolejbusi jau vispār, mēs, vecie, jokojam, ir domāti, lai mūs, večus, apdauzītu. Tā bremzē! Esmu pati tā atdauzījusi galvu, bet neviens pat neatvainojas!

Nupat skatījos televīzijā - krievu žurnālists uzdeva ļoti korektus jautājumus mūsu veselības ministrei - vai jums ir statistika par nepareizām diagnozēm, par to, cik cilvēku aizgājuši no nepareizu zāļu lietošanas? Kā tas varēja notikt? Man pašai tuvinieki aizgājuši no nepareizām diagnozēm, ka es vairs neuzticos mūsu veselības aizsardzības sistēmai un nelietoju zāles. Iztieku ar savām zināšanām un pieredzi. Cik es ilgi būšu, tik es ilgi būšu! Diemžēl medicīna mani ir iebiedējusi. Mēs nupat ar kolēģi Ilzi Vazdiku vasarā - abām tie profesionālie augstie asinsspiedieni - divus mēnešus pamērījām. Viņš taču lēkā kā tāds… Trīs reizes pēc kārtas mēri, katrreiz rāda kaut ko savādāku! Mīļie, nu kam man tāds aparāts vajadzīgs? Ja jūtu, ka man sāk reibt galva, man ir savs vingrinājums. Izdaru to un eju uz skatuves. Ja kritīšu, tad kritīšu! Lietojot zāles, man spiediens nokrita tā, ka es vairs nevarēju dabūt atpakaļ savu normālo spiedienu. Nē, man nevajag! Tas viss ir farmaceitu bizness, bet, kur bizness, tur galvenā ir nauda. Ir jāturas pretim ar visu savu saprātu un dvēseles spēkiem šīm te pārprastajām lietām.

Kad runājam par šo te kapu tramvaja lietu - ja mūsu dižgari tur ir tik pamesti un nekopti, nu ko tas dod, ja tur plāksnīti pieliek? Ko tas dod, ja tā nav kultūras vieta, kur aiziet? Tas viss mūsdienu pasaulē nāk no tām pārprastajām vērtībām.

Savā laikā, kad mēs teātrī pirmajā dienā satikāmies, sakāpām autobusā un braucām pie kolēģiem uz kapiem. Diemžēl tagad tas ir aizgājis. Toreiz mēs zinājām teātra vēsturi, bet tagad jaunie nezina, kas ir Vija Artmane. Ērikai Ferdai bija saraksts, visi zināja, kur guļ kolēģi.

Tas jau nav vajadzīgs aizgājējam. Tas ir vajadzīgs dzīvajiem. Cik ilgi atmiņā spēsi sarunāties ar savu tuvinieku, tik ilgi viņš tev arī palīdzēs no tām dimensijām. Es neesmu tik gudra ticībā, lai iedomātos, ka mēs tur satiksimies tādā veidolā, kā mēs esam šeit. Tās acīmredzot būs tādas enerģijas. Tā kā migla, tā kā vējš. Mūžs ir īss, un tāpēc šī senču tradīcija - Dvēseļu diena, man ļoti patīk, un tā bija ļoti stipra Latgalē. Mans mazdēls, piemēram, nebaidās no kapiem un nomirušajiem, jo esam viņam izstāstījuši, ka cilvēks pārmiesojas un tāpēc mēs viņu ieliekam zemītē. Tāpat kā ticībā ir stāsts par sinepju graudiņu, vai tas, ko es teicu par tupenīti. Ticības skaistums ir tajā, ka viss nav izzināms. Savs noslēpums ir rožukronī, savs dzimšanas un nāves mistērijā. Mūsu dvēselēm tas jāapgūst.

31
aug
2016
X

Toma Sojera piedzīvojumi. Lauris Dzelzītis: "Šī ir pozitīva izrāde"

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Vediet bērnus uz teātri, tas gan viņus, gan pieaugušos rosinās domāt un līdzpārdzīvot. Katrā ziņā – moralizēt mēs netaisāmies, tāpēc nāciet un skatieties, un domājiet paši. Cilvēks grāmatā var izlasīt tikai to, kas ir viņā pašā, tāpat arī ieraudzīt izrādē. Neko vairāk, kā katrā ir, neviens nesaskatīs, bet tikai tā mēs audzējam savus fantāzijas un iztēles muskuļus,» uzskata aktieris Lauris Dzelzītis. Šovakar Dailes teātris atklāj jauno sezonu ar pirmizrādi – Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumiem.

Toma Sojera piedzīvojumu iestudējuma režisors ir Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe - Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa, komponists - Reinis Ozoliņš. Galvenās lomas atveido Lauris Dzelzītis (Toms Sojers), Gints Andžāns (Haklberijs Fins) un Mārtiņš Upenieks (Džo Hārpers).

Marka Tvena darbs Toma Sojera piedzīvojumi klajā nāca 1876. gadā, tas vēsta par maza zēna piedzīvojumiem izdomātā pilsētiņā, romāna darbība norisinās ASV Pilsoņu kara laikā. Toms Sojers ir apmēram 12 gadu vecs puišelis, kurš dzīvo pie savas nelaiķes mātes māsas Pollijas. Toms ir asprātīgs, viltīgs, paslinks, bet arī labestīgs un atsaucīgs puišelis. Viņš vienmēr grib, kā labāk, bet sanāk - kā nu kuru reizi sanāk. Kopā ar saviem labākajiem draugiem bezpajumtnieku Haklberiju Finu un Džo Hārperu Toms piedzīvo dažādas dēkas, kuru laikā viņš paspēj atrast savu īsto mīlu, kļūt par liecinieku šaušalīgam noziegumam, atmaskot slepkavnieku, aizbēgt no mājām, kļūt par pirātu, apmaldīties bezgalīgā alā un atrast neticamus dārgumus. Marks Tvens sākotnēji šo darbu uzskatījis par domātu pieaugušo auditorijai, tomēr tas kļuvis populārs tieši pusaudžu vidū.

Bez pamazināmajām formām

38 gadus vecā aktiera Laura Dzelzīša, kurš šajā iestudējumā atveidos 12 gadu veco Tomu Sojeru, uzzinot, ka viņam jāspēlē šī loma, pirmā reakcija bijusi: «Super! Jo vairāk kāda loma nav priekš manis, jo lielāka iespēja izaugsmei. Toms ir cilvēks, kuram ir radoša domāšana, kurš vienmēr izkļūst pat no pilnīgi bezcerīgas situācijas. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Toms ir situāciju izmantotājs. Piemēram, sētas krāsošana viņam uzlikta kā sods, bet viņš to māk iegriezt tā, ka viņš no šīs situācijas iziet kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā Tomam ir savs goda kodekss - dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, būt godīgam pret sevi un citiem. Ideālists.»

Aktieris uzskata, ka iestudējumiem bērnu auditorijai, protams, ir sava specifika, tomēr sarunas tonalitātei jābūt tieši tādai pašai kā ar pieaugušajiem. «Man patīk pat ar ļoti maziem bērniem runāt kā ar pieaugušiem cilvēkiem, dzīt tādu pašu asociatīvo sviestu kā ar lieliem cilvēkiem... Tādas nopietnas sarunas, pat lietojot svešvārdus, lai arī es zinu, ka tajā brīdī viņš tos nesaprot. Tieši tāpat arī izrādi veidojot - nevajag taisīt kaut ko smieklīgāku vai ķēmīgāku, lai publikai patiktu. Man patīk, ja ar bērniem sarunājas bez

pamazināmajām formām, teiksim, maziņais, čabulītis... Varbūt kādam šķiet labi ar bērnu sarunāties, izmantojot pamazināmās vārdu formas, bet man tas emocionāli nepatīk. Pat lieli cilvēki citus uzrunā pamazināmajās formās, es uzskatu, ka tā ir augstprātības pazīme, tā psiholoģiski un emocionāli iedarbojas uz cilvēku...»

Pirms pirmizrādes, protams, ir neiespējami prognozēt iestudējuma likteni, bet jau šobrīd Lauris Dzelzītis atzīst, ka Toma loma viņa daudzo lomu klāstā ir īpaša. «Noteikti. Iedomājies, bērnībā lasīju grāmatu par Tomu Sojeru, un tagad, kad esmu liels puika, varu spēlēt viņu. Tas ir unikāli. Man patīk dzīvi savilkt kopā no paša sākuma, lielā nogrieznī. Turklāt man pašam vienmēr patikuši piedzīvojumi. Skaisti - liela loma lielajā zālē!»

Atrast, ko darīt

«Jaunajā sezonā lomas man būs, bet tas, ka ir lomas, vēl neko nenozīmē, tās vēl ir jānospēlē. Neviens jau pirms ceļojuma nevar pateikt, kāds būs ceļojums, neko nevar zināt,» tā par jauno sezonu, kura viņam Dailes teātrī būs jau astoņpadsmitā, saka Lauris Dzelzītis. Sapņu lomu viņam neesot, bet, tā kā pašam patīkot melnais humors, viņš visu laiku varētu strādāt vien tāda veida iestudējumos, un, protams, «kurš gan negribētu mēģināt kopā ar lieliem režisoriem?».

Par darba trūkumu, jo īpaši pēdējās sezonās, Laurim Dzelzītim nav jāsūdzas. Turklāt viņš uzskata, ka iespējas jau ikvienam ir visu laiku. «Nav tā, ka nav lomu, nav iespēju. Vai tad pašam galvas nav? Pats nevari kaut ko domāt un darīt? Tas tā - ja iedod lomu, esi laimīgs, ja nedod - esi nelaimīgs? Man tā šķiet kā padomju laika domāšana. Mīļie, tad tā arī dzīvojiet, bet tas nav par mani. Man visu laiku ir, ko darīt. Jo ir taču tik daudz citu lietu, ko darīt. Es nezinu nevienu labu, strādāt gribošu un talantīgu aktieri, kurš būtu bez darba. Nezinu. Nevienu! Un kas ir talants? Piemērotība darbam. Un viss.»

Pēc teju 20 gadu darba teātrī tieši pēdējās sezonās aktierim nākusi arī profesionāla atzinība. Pirms dažiem gadiem viņš tika izvirzīts prestižajai Spēlmaņu nakts balvai par Vandala lomu izrādē Izraidītie, šogad - par Soļoniju izrādē Trīs māsas. Salīdzinājumā ar citiem savas paaudzes aktieriem viņam daudz kas nācis ļoti vēlu. «Es nesteidzos dzīvot, tāpēc - viss ir proporcionāli. Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Varbūt tagad es to daudz labāk novērtēju. Nezinu, esmu nolēmis ilgi dzīvot un šeit pavadīt daudz laika, tā ka vēlums vai agrums ir relatīva lieta. Lietas notiek tikai tāpēc, ka tām ir iespējams notikt. Es nedomāju, ka manā spēlēšanas veidā būtu kaut kas baigi mainījies. Vienkārši - pāris cilvēki notic, pārējie pavelkas līdzi.» Zināma sakarība gan ir - Dzelzīša pēdējo gadu spilgtākie darbi - gan Vandala loma, gan Billija loma izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu - tapuši viesrežisoru veidotajos iestudējumos. «Varbūt ir problēma tajā, ka aiz ārējās formas, varbūt to varētu saukt par attieksmi, neredz to, kas patiesībā ir apakšā. Daudzi jau neiedziļinās nekamā, citi no saviem augstprātības kalniem paskatās uz leju... Es jau arī nekur neesmu baigi rāvies, mēģinājis no sevis taisīt kādu citu tēlu, staigāt svarīgāku seju... Es labāk palikšu tāds, kāds es esmu. Ja kāds aiz tā ierauga, paši vinnēsiet. Es jebkurā gadījumā vinnēšu. Nav jau tā, ka no citu labvēlības vai nelabvēlības mainītos dzīves kvalitāte. Mana dzīve ir ļoti neatkarīga, es vienmēr atradīšu, ko darīt.»

Pirms dažiem gadiem Lauris Dzelzītis piedalījās Mono Standup teātra iestudējumā Līgavainis un atzīst, ka «tas bija izaicinājums. Man ļoti patika. Ļoti gribētu atkal kādu monoizrādi par foršu tēmu, kas mani personīgi aizrauj. Vispirms nepieciešams labs dramaturģiskais materiāls, pārējo izdomātu - gan režisors atrastos, gan laiks atrastos». Tikai tagad, ja būtu šāds projekts, vairs neparakstītos braukāt apkārt pa Latviju, bet spēlētu vienā vietā. «Ja kādu interesē, brauciet, skatieties, jo Latvijā attālumi nav tik lieli... Kas ir 300 kilometru?»

Man patīk

Šī vasara Laurim Dzelzītim bijusi darbīga, lai gan - ļoti īsa. Ap jūnija vidu beidzās sezona, bet jau jūlija beigās sākās Toma Sojera piedzīvojumu mēģinājumi. Pa vidu viņš uz nedēļu aizbraucis uz Ameriku, padzīvojies pa savu dzimto pusi Aloju, kur viņam ir arī savs īpašums un māja. «Un tas arī viss,» kodolīgi nosaka Dzelzītis. Uz Ameriku viņš devies jau trešo reizi, pērnajā vasarā tur bijis mēnesi. «Milzīga zeme. Pilsētas mani neinteresē, bet daba... Nu, Ņujorka. Nu, ieraudzīju... Nu, un? Pilsēta kā pilsēta. Bet stāvēt pie Lielā Kanjona vai Ņūmeksikā milzīgajā Baltajā smilšu tuksnesī, kurā jūties kā uz citas planētas... Nu, jā... Tas man patīk. Man patīk unikālas parādības.»

Savukārt savās lauku mājās apkārt savam īpašumam stādījis liepas. «Tā ir sajūtu lieta - gribi, dari, negribi - nedari. Tas jau nav tā, ka logiem vajag stiklus, lai būtu pasargāts no nokrišņiem, koki var būt, var nebūt, tie nav eksistenciāla nepieciešamība.»

Kopš jūlija beigām viņš esot iesprostots teātrī, Alojā nav bijis, droši vien zāle izaugusi ārprātā gara. Kā beigsies Sojera mēģinājumi, tad jābrauc un jāstrādā, viss jāsaved kārtībā. «Praktiskie darbi palīdz nezaudēt saķeri ar realitāti, nezaudēt balansu. Citādi visu laiku dzīvo iluzorā pasaulē. Teātrī uznāk brīži, kad liekas - viss, man neko te vairs nevajag, es labāk pazūdu.. Tad vajag aizbraukt uz laukiem, padarboties pa zemi, iztīrīt galvu, paskatīties uz visām lietām mazliet no malas, un tas sablīvējums galvā, kas šķiet neatrisināms, pēkšņi kaut kā izzūd.. Viss ir kārtībā, ej strādāt tālāk.»

15
aug
2016
X

Dž. Dž. Džilindžers – ģenialitātes apziņu esmu izslimojis

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Šogad Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram apritēja 50 gadu, rit 20. gads, kopš viņš ir Dailes teātra režisors, un jau sešus gadus viņa pārziņā ir tā mākslinieciskā vadība. Iepriekšējā mūsu intervija bija pirms diviem gadiem. Šoreiz gadu skaitļi un cipari būs kā pieturvietas, kurās apstājoties pārlūkot pieredzes karti, lai saskatītu ceļa aprises.

- Kā jūties jaunās sezonas sākumā?

- Vasarā biju piecdesmit dienas ārzemēs, atpūtos ar sievu. Kādas četrdesmit dienas neļāvu domāt par teātri, lai iedotu sev restartu. Tagad, spara pilns, esmu gatavs močīt tālāk. Skaidrs, ir grūtāki brīži, arī tādi, kad visu gribas pamest, sākt no nulles. Man pat bija konkrēta ideja - sākt no sākuma ar kādu projektu Dirty Deal Teatro. Tik radikālam solim tomēr pietrūka drosmes. Bijuši brīži, kad pirmizrādē, uz Dailes teātra skatuves paklanoties, gribējies nošauties, bet tad pado-mā - asinis, apkopējām jākopj, aktieriem būs grūti spēlēt… Muļķīgi.

Ir nepieciešamība tikt vaļā no pieredzes, izkašāt sevī jaunu avotiņu, lai uz lietām spētu paskatīties no jauna. Sarežģīti. No vienas puses, pieredze darbā palīdz, no otras, traucē. Jo vairāk zini, jo vairāk nezini. Liec sev visādus šķēršļus. Šaubas… Sākot jaunus darbus, ir bailes. Bet es to saliku pa plauktiņiem, esmu atguvis enerģiju, un centīšos maksimāli turpināt.

- Pirms diviem gadiem intervijā teici to pašu. Esi ārzemēs labi atpūties, izlasījis daudz grāmatu, iedvesmojies. Izklausījās cerīgi. Pieļauju, ka par tavām beidzamā laika izrādēm mūsu viedokļi atšķiras, bet manā skatījumā puslīdz mākslas koordinātās ietilpst divas izrādes, viena katrā sezonā. Varbūt pietiekami. Bet varbūt tomēr tas nav tavs līmenis...

- Kritiķu acīm skatoties, droši vien Smiļģa veiksmju procents bija zemāks, ņemot vērā to daudzumu, ko viņš sataisīja. Ja runā par Ameriku jeb Bez vēsts pazudušo - gads, ko pavadīju ar Kafku, izurbjoties cauri, kāds bija izrādes tapšanas process - man ir gandarījums par to, ko izdevās paveikt. Esmu pārliecināts, ka aktieri domāja un darbojās pilnīgi kā Kafkas romāna varoņi. Kafka teiktu - jā, tas ir tas.

Šī literatūra ir specifiska, daudzus var kaitināt, negribas iedziļināties. Ne velti 20. gadsimta trīs literatūras vaļi, kas deva jaunu pagriezienu, ir Džoiss, Prusts, Kafka. Man ir pārliecība - izrāde iznāca. Daži cilvēki, kurus es profesijā augstu vērtēju, to novērtēja. Man bija pārsteigums, ka izrādi ne pārāk uzņēma publika un kritiķi. Nav Latvijā cilvēka, kurš par Kafku zinātu vairāk nekā es. Es tiešām atbildu par katru darbību iestudējumā. Jā, atļāvos nedomāt par skatītājiem. Tie piecdesmit gadi... Tas bija brīdis ļauties procesam, un man bija šāda iespēja. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt, mēs nenormāli strādājām. Bija prieks par jaunajiem aktieriem, viegli negāja, bet rezultāts sagādāja gandarījumu. Pēc Kaligulas es šo uzskatu par vienu no savām labākajām izrādēm. Es neliekuļoju. Ir neveiksmes, tās es atzīstu, bet šis nav tas gadījums.

- Izrādes vairs nav repertuārā. Cik reižu parādījāt?

- Deviņas. Man tas bija jāizdara, un es godīgi to arī paveicu. Kafku es sajūtu līdz kaulam.

- Tu esi tulks, kas darbu skatītājam vai nu pārtulko, vai ne.

- Jā, piekrītu. Iespējams, vajadzēja kādu laipiņu mest. Bet tik ļoti gribējās iziet no viņa, iet pakaļ viņam un ļauties šim procesam. Biju šokā par reakciju.

Runājot par Žannu d’Arku. Noskatījos 17 filmas un izlasīju 12 grāmatas. Mani tas aizrāva. Bija intuitīva nojausma, ka nevajag taisīt tradicionālu mūziklu. Piedāvāju radošajai grupai meklēt mūziklā jaunus ceļus, varbūt bez koriem, varbūt kabarē, kur vieglprātīgā formā tiek izstāstīts skarbs stāsts. Tas neguva atsaucību. Nenoveļu no sevis atbildību, mani pārliecināja, un aizgājām šo tradicionālo ceļu.

Kāpēc iestudēt mūziklu par Žannu d’Arku? Šis jautājums mani ļoti pārsteidza, jo tur ir aktuālas lietas. Labi, pretēji citiem režisoriem nesniedzu intervijas pirms katra jauniestudējuma, nestāstu priekšā, kas tur aktuāls. Bet ir aktuāli, ka Latvijā trūkst cilvēku, kam būtu skaidra vīzija, plāns, kurp valsti vest. Ja tāds cilvēks uzrastos, tauta pavilktos, partijas un politiķi to nevarētu nobremzēt. Varbūt tādi cilvēki ir. Varbūt, noskatoties izrādi, kāds to sevī saprata.

- Tev tas nešķiet tomēr naivi?

- Ir, protams. Bet tomēr aktuāli, jo trūkst redzējuma. Mani drusku kaitina, kad saka - aktuāli šodien. Kas šodien ir aktuāli? Tramps, teroristi, pokemoni un VID kadru problēmas? Murgs. Ja man saka, Žanna d’Arka nav aktuāla, bet Blusas stāsts [Nacionālā teātra izrāde Ezeriņš] ir... Cita lieta, kādi ir mākslinieciskie līdzekļi, kā saiet kopā, iznāk, neiznāk. Ja runā par pienesumu Žannas stāstā - mani mulsināja, kāpēc vienā brīdī viņai vairs neiznāk. No tā radās doma par karavadoni un mīlestību. Kad ļaujies zemes priekiem, zaudējot misijas apziņu, pārstāj dzirdēt balsis utt. Tas nav jāskaidro. Ja tas nenolasās, tad neesam kaut ko līdz galam izdarījuši.

- Intervijā pirms 19 gadiem tu esi teicis: «Savulaik manī iestrēga Nīčes doma par to, ka ir vērtīgi sev samelot, ka tu esi vairāk nekā tas, kas tu esi, un vari izdarīt vairāk, nekā vari izdarīt.» Rezumējot tēmu par abām beidzamajām sezonām, jautāju - esi sev melojis?

- Apzināti to nedara. Varbūt zemapziņas līmenī sevi viltīgi piemāni. Esmu pietiekami nobriedis, spēju lietas ieraudzīt un novērtēt. Ģenialitātes apziņu, kas man bija tajā laikā, esmu izslimojis. Runājot par dzīvi, ceļu teātrī, mana kļūda, kas bieži piemeklējusi un ko pamanot saku sev - stop! -, ir brīdis, kad sāc pret sevi izturēties pārāk nopietni, bez pašironijas. Piešķir lielu nozīmi tam, ko dari, ka tas ir ļoti nopietni. Tādā brīdī aizveries pret īstām patiesām lietām, zaudē veselīgu dzīves uztveri.

- Kā izpaužas pārlieku nopietnā attieksme pret sevi?

- Kad šķiet, esi svarīgs, kaut ko dzīvē sasniedzis, sapratis un sāc atbilstoši tam uzvesties. Zaudē vieglumu, ļaušanos, risku, varētu teikt - vieglprātību. Skatījos filmu par Dailes teātra vēsturi, un Juris Žagars teica - Dailes teātrī mākslinieciskos vadītājus samaļ. Nav variantu, tāds liktenis. Domāju, kā neiekrist slazdos, tikt ar to galā.

- Piedod, bet varbūt esi jau iekritis.

- Zinu, kāpēc un kas tas ir. Esmu to izanalizējis. Tas, kas galina nost, ir atbildība. Tā spiež pie zemes, atņem brīvību. Tad, kad režisors taisa izrādi, viņu neinteresē pārējās lietas teātrī, kompromisi. Atbildība ir tikai par izrādi. Ja esi mākslinieciskais vadītājs, svarīgi, lai izrāde aiziet pie skatītājiem, aktieri gūst panākumus. Tā ir atbildība teātra kontekstā. Vēl ir atbildība par katru no piecpadsmit sešpadsmit izrādēm, kas notiek teātrī. Jo es esmu tas, kas uzaicinājis māksliniekus te strādāt. Pirmizrāžu ir daudz. Tas rada nervozitāti, un netieku no tā vaļā. Aktieri, publika, kritika, direktors - tie ir četri svarīgie dzirnakmeņi, starp kuriem ir mākslinieciskais vadītājs. Vai aktieriem ir interesanti, publika nāk, kritika novērtē, kādi ir finanšu rādītāji. Ideāli, ja visi četri ir apmierināti. Tad arī pats esmu apmierināts. Tas negadās bieži. Bet pagājušās sezonas beigās tā notika ar Regnāra Vaivara izrādi Laulības dzīves ainas. Nonākam pie tā, cik grūti teātrī ir ko paredzēt. Daudzi apstākļi bija pret - kad Regnārs beidzamo reizi strādājis uz lielās skatuves, Dailes teātra Lielajā zālē vispār nav taisījis, Ingmara Bergmaņa darbs ir kamerluga. Ilgi domājām, vai riskēt. Rezultāts ir nominēta izrāde. Mans jaunais kritērijs ir, ka Lielajā zālē jāaicina labāki režisori par mani. Tur iestudēju es un vēl labāki. Ja kļūšu labāks, latiņa celsies uz augšu.

- Tad var secināt, ka režisori, kas ir jaunās sezonas Lielās zāles plānā, ir vai nu tavā līmenī, vai labāki par tevi.

- To ir grūti izvērtēt, bet, manuprāt, tie patlaban ir labākie.

- Kāda ir saistība starp tavām izrādēm un tavu dzīvi konkrētajā laika sprīdī?

- Vistiešākā. Dabīgi, ka viss, kas notiek manā dzīvē, neviļus ienāk izrādē vai atstāj iespaidu uz procesu. Pirms diviem gadiem bija sarežģīts laiks privātajā dzīvē, šķiršanās. Tas atstāj pēdas. Tieši tāpat ir aktieriem. Nevar pilnībā abstrahēties.

- Kā dzīve ietekmē materiāla izvēli? Kādi ir kritēriji?

- Mākslinieciskā vadītāja amats pieprasa lielus kompromisus no manis - režisora. Ja zini, kasē ir mīnusi, direktors saka - vajadzētu komēdiju. Man jātaisa komēdija, jo skaidrs, visi būs neapmierināti, ja neizmaksās algas. Tas ir bīstams kompromiss, bet esmu kompromisu cilvēks. Šajā amatā citādi nemaz nevar, kompromisi ir nepārtraukti. Izvēloties materiālu, skatos kopējo sezonas bildi, lai būtu kas cits, lai neatkārtotos. Pielāgojos citiem. Bet jebkurā gadījumā svarīgi, lai materiāls uzrunā. Mani interesē, kas notiek ar cilvēku, viņa eksistenci.

- Varbūt kompromisu sanāk par daudz?

- Kāds ir mans uzdevums teātrī? Vispirms, skatīties, lai aktieriem ir interesanti. Kādi režisori, materiāli, vai tas sagādā gandarījumu un baudu. Ideālā gadījumā, lai viņiem labi maksā. Ja aktieri ir neapmierināti, radošā atmosfēra sāk klibot. Ja runā par teātra ģenerālo līniju - ir svarīgi, lai sezonā ir 200 tūkstoši skatītāju. Lai viņiem ir interesanti, izrādes - pēc iespējas dažādākas. Tāpat gribas, lai kritikai ir interesanti. Visu laiku shēmo.

- Te izgaismojas pretruna starp režisoru un māksliniecisko vadītāju vienā personā. Jo, manuprāt, režisoram, lai sasniegtu savu ieceri, attiecībā pret savu ideju un tās iedzīvinājumu jābūt egoistam, kas neielaižas kompromisos.

- Dzirdu pārmetumus, ka tas un vēl tas aktieris varētu spēlēt labākas lomas. Mums ir 15 pirmizrādes sezonā, 42 aktieri. Ja katram iedod pa galvenajai lomai, trīs sezonas ir noklātas. Tāpēc skaties, kurš tagad ir gatavs, kuram jādod loma, lai vēl kāpj. Režisori, kā tu saki, ir egoistiski, pieprasa, kurus aktierus grib redzēt savā izrādē. Nevaru diktēt, nē, ņem tos. Es varētu tīri egoistiski savās izrādēs ņemt tikai vadošos aktierus, kas jau garantētu citu līmeni. Tāpēc ik pa laikam taisu izrādes ar jaunajiem, lai būtu izaugsme.

- Sanāk, kā režisors ziedojies.

- Bet man ir interesanti strādāt ar jaunajiem. Ko nozīmē ziedoties?

- Upurē savas intereses, ambīcijas, veiksmi. Ja zini, ka ar to sastāvu būtu izcila izrāde, bet atdod aktierus citiem kopējā mērķa vārdā.

- Varbūt svarīgāk, lai teātrim ir labāk. Varbūt tā ir lielāka misija par manu ģeniālo izrādi. Varbūt vērtīgāk uztaisīt ģeniālu teātri. Ja gribi vadīt teātri, neizbēgami jāiet uz kompromisiem. Ja gribi egoistiski domāt par sevi, tad nevajag iet šajā amatā.

- Kas tevi teātrī interesēja pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad sāki ar to nodarboties?

- Interesēja marginālie personāži, novirzes no normas, provokācijas, kas bija nepieciešamas, lai radītu rezonansi. Tagad Laura Groza-Ķibere ir pārņēmusi šo stafeti.

- Kas saista tagad?

- Kā cilvēks tiek galā ar dzīvi. Iedziļinoties jebkurā cilvēkā, redzi diezgan komplicētu dzīvi, traģēdiju. Redzi, cilvēks iet, smaida, it kā viss kārtībā. Kā tas cilvēkam izdodas? Tāpēc man ļoti gribas iestudēt Sola Belova romānu Hercogs, tur šīs lietas ļoti smalki atklājas.

Un komēdijas. Mums top viena jauna komēdija divās sezonās. Tas ir vajadzīgs, cilvēki to vēlas. Nepanesamā teātra arteļa laikā Lielajā zālē gāja kāda no Gunāra Vērenieka komēdijām. Visu cieņu viņam, bet es teicu džekiem - ja kādreiz dzīvē uztaisīšu tādu komēdiju, nošaujiet mani. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tas nekad mūžā nenotiks.

Nevar to tā izstāstīt. Sarežģīti! Skatos uz aktieriem, tā ir tik nenormāla profesija. Kādai drosmei ir jābūt, lai sevi tā uz skatuves atkailinātu. Par režisoriem domājot - tā ir totālā vientulība. Veiksmē visi piedalās. Neveiksmē paliec viens.

- Atskatoties uz teātrī pavadītajiem gadiem - attiecībā uz darbu, vidi ir atklājušies kādi maldi, bijušas lielās vilšanās?

- Droši vien otrreiz es šo profesiju neizvēlētos, ja režiju var saukt par profesiju. Ir baigā āda jāuzaudzē. Ja normālā darbā cilvēks kļūdās - labi, atnāk direktors, pabar, viss ok. Teātrī, lai kā censtos, izrāde neiznāk, tevi lamā pa visu valsti. Ar sevi vēl tiktu galā, bet jūties vainīgs aktieru priekšā, kurus neesi iecēlis saulītē, to lasa meita, māte, radi, sievas radi. Sāc pārdzīvot par visiem. Tās ir šausmīgas izjūtas. Kritiķus neviens nekritizē. Vlads Nastavševs tikai.

- Bet kritiķu kļūdas lasa visa Latvija, turklāt tās iegulst bibliotēkās potenciālajiem nākotnes lasītājiem. Kritiķi tāpat cenšas, lai kļūdu nebūtu. Diemžēl gadās, tas ir cilvēciskais faktors. Bet tu pieminēji Vladislava Nastavševa uzbrukumu teātra kritikai tviterī - viņš lietoja vārdu «bezcerīga» un salīdzināja ar beigtu zirgu. Kā to vērtē?

- Visu cieņu viņa drosmei.

- Tu domā tāpat, tikai nevari atklāti pateikt?

- Daudzi tā domā. Kad esi veiksmes virsotnē, vari brīvi runāt, jo nav aizdomu - nesanāca, tāpēc apvainojies un šādi izpaudies. Viņam viss sanāk. Viņš vispār ir unikāls, un esmu tiešām priecīgs, ka viņš piekrita pie mums Lielajā zālē strādāt. Uzskatu, pēc Alvja Hermaņa Nastavševs ir nākamais teātra brīnums. Drīz mēs viņu te retāk par Alvi redzēsim.

- Salīdzinot jūs, jaunos toreiz, un šo nosacīti jauno režijas paaudzi - kādi bijāt un kādi ir viņi?

- Kad mēs tapām, teātris Latvijā bija diezgan vienveidīgs. Pirmās Hermaņa izrādes bija revolūcija, jo nevarējām kaut kur aizbraukt vai jūtūbē noskatīties. Tas bija šokējoši iespaidīgi. Impulss no Alvja, kā arī mums jau bija diezgan liela teritorija, kur turpināt jaukt un taisīt pa savam. Šī jaunā paaudze - Laura Groza-Ķibere, Vlads Nastavševs, Elmārs Seņkovs - viņi nāca brīdī, kad jau bija viss kaut kas. Tas ir grūtāk. Informatīvais lauks, iespējas redzēt ir tik plašas, ka grūtības ir neapmaldīties, atrast ko savu.

- Varējāt būt lielāki tīrradņi, jo…

- …nebija fona. Tagad teātrī gandrīz viss izmēģināts. Citi apvāršņi. Sezāns to teicis - ir viegli būt talantīgam 25 gados, bet lielā problēma noturēt talantu līdz 50. Centīšos.

- Kāda ir tava attieksme pret apzīmējumu «mākslinieks»?

- Attiecībā uz sevi nekad neesmu lietojis. Režija ir savrup stāvoša. Kas beigās sanāk, tā ir māksla, pateicoties daudzu cilvēku pūlēm. Režija ir arī organizatorisks darbs - sapulcināt cilvēkus, pareizi saorganizēt darbus, nodeklarēt idejas, iedvesmot kopdarbam, prognozēt, lai vīzija, šie visi komponenti saiet kopā mākslas darbā. Man ir diskomforts, lietot šo vārdu attiecībā uz sevi. Saraujos, ja mani tā uzrunā. Man patīk vārds «režisors».

- Kāda ir šodien mākslinieka, režisora sociālā loma, nozīme? Viņa vārdam ir spēks?

- Tu jautā par to, ar ko reizēm nodarbojas Viesturs Kairišs un Alvis Hermanis? Viņiem ir pārliecība, kas ir pareizi, kas nav, kurā pusē nostājas arī no partiju viedokļa. Mani šie procesi interesē, bet neuzskatu, ka esmu tik kompetents, lai publiski izteiktos. Skatos uz jautājumu no visām pusēm un palieku neitrāls. Tas ļauj ieraudzīt šos procesus dziļāk. Par bēgļu jautājumu - mēs lugu konkursu par šo tēmu izsludinājām - man nav viennozīmīgas atbildes. Ja man būtu strikts viedoklis, es to paustu. Sekoju līdzi politikai, cenšos neiekrist ne Latvijas, ne krievu, ne ārzemju mediju propagandā. Smieklīgi, ka aizliedz kanālu Rossija. Es skatos Vladimira Solovjova pārraidi, tagad internetā. Lai kā runātu par to, ka tur ir propaganda, ir pretējie viedokļi - piemēram, amerikāņi studijā. Mūsu televīzijās to neesmu pamanījis. Tā ieraugi, cik viss ir relatīvi.

- Par ko tev ir pārliecība?

- Ka esmu profesionāls lasītājs (smejas). Ja par grāmatu lasīšanu maksātu naudu, tad laikam darītu tikai to. Tā iespējams ir bēgšana no reālās dzīves, bet teksts, literatūra, ir tik jaudīgs, var izdzīvot dažādas pieredzes. Vairs necenšos atcerēties autorus, kurus lasu. Man skaidrs, kā attīstās literatūra, un tas atšķiras no teātra. Pabraukājot apkārt, paskatoties laikmetīgās mākslas muzejus, redzu, kā modernā māksla pati sev kož kājā, cik tas jau ir garlaicīgi. Turpretī Madridē nupat biju Hieronīma Bosha retrospekcijā - pie vienas gleznas var stāvēt stundu, jo ir interesanti, kaut kas ar mani notiek. Tagad ir postdramatiskais teātris. Es teorētiski varu saprast, kas tas ir. Labi jutos tajā, ko sauca par postmodernismu, sadrumstalotajā, fragmentārajā pasaulē. Joprojām to tā redzu, bet saprotu, kas tas laiks teātrī ir beidzies. Kad sāc taisīt izrādi, taču nedomā - esi postmodernists, tas vai šis. Esi aci pret aci ar materiālu, kas tev ir, un kādā brīdī jau luga sāk tevi darīt. Redzi vienu vīziju, bet procesā var aiziet kur citur. Materiāls diktē izteiksmes līdzekļus.

- Ja tu tagad vēlreiz sadomātu iestudēt Kaligulu, zini, kā?

- Tas būtu tas pats, kas Dostojevskim vēlreiz rakstīt Brāļus Karamazovus. Es vienreiz dzīvē tā kļūdījos, uztaisīju Fernando Krapa vēstuli Jūlijai Maskavas Puškina teātrī. Tā bija liela kļūda. Tas mani paralizēja. Kāpēc izdomāt jaunu mizanscēnu, ja man jau ir laba?...

- Postdramatiskais teātris. Kā sevi šajā kontekstā jūti?

- Ir grūti sevi pielāgot kaut kādām teorijām, ielikt plauktiņā.

- Bet izrādes tu skaties, vērtē?

- Teorijas ir stikla pērlītes kritiķiem. Vajag kaut kā sašķirot, ielikt virzienos. Man nav svarīgi, kā to sauc, bet - vai uzrunā. Ja šajā kontekstā runājam par izrādi Cerību ezers - tā ir fantastiska. Jautājums ir par to, kā izstāstīt stāstu, lai cilvēkiem, ar kuriem gribi tajā dalīties, arī ir interesanti. Ja tas darbojas, vienalga, kā to sauc. Esmu manījis tendenci, kas man ne pārāk patīk - izrādes vairs neuzrunā emocionāli. Skaties ar prātu un prieku, viss patīk, bet emocionāli neskar.

- Piekrītu.

- Bet tas ir ok, gandarījumu gūstu, ir interesanti. Tomēr gribas, lai ir arī emocijas. Tas dod vairāk. Skatos baznīcas pasūtījuma Holivudas filmu, kur bērns ir neizdziedināmi slims. Pēkšņi notiek brīnums, izveseļojas. Redzu paņēmienus, bet tas izraisa emocionālu satricinājumu. Patīk sajūta, ka mani var tā apčakarēt. Bet man, skatoties izrādes, nav ilūziju, ka atklāšu ko jaunu. Izziņas līmenī to vairāk saņemu no literatūras. Pārsvarā lasu moderno daiļliteratūru. Filozofija man vairs nav interesanta. Vienu filozofijas grāmatiņu gan pirms mēnešiem četriem paņēmu, biju depresijā un sāku ieciklēties. Svarīga šķita doma - ja baigi kašājies, mēģini reflektēt par pagātni, analizēt, kas nav iznācis, paralizē sevi virzībai uz priekšu. Saproti - dari tālāk, labāk.

- Teici, ka vēlreiz šo ceļu neizvēlētos, bet vai līdz nožēlošanai esi ticis?

- Man nav, kur likties.

- Kāpēc gan - var taču kaut vai kādus kursus lasīt...

- Nevarētu. Esmu ļoti nepacietīgs, tā ir mana sliktā īpašība. Gribas ātrāk redzēt rezultātu. Pedagoģijā pacietība ir ļoti svarīga. Es tagad cīnos ar šo rakstura īpašību. Kad kļuvu par māksliniecisko vadītāju, šķita, jātaisa pārmaiņas, skarbi, visam jānotiek zibenīgi. Tam klāt nāk neiecietība, jo nesaproti, kāpēc uzreiz nevar ko izdarīt, ja var. Dabiski, tas izsauca teātrī viļņošanos pat līdz revolūcijai. Laikam ejot, iemācies sabalansēt lietas, neizmantot lieki varu, ko dod amats. Saprast, ka mēģinājumos nav jākliedz, var atrast citus vārdus, kā iedvesmot aktieri.

- Tu vairs nekliedz mēģinājumos?

- Gadās, ka noraujos, jo nervu spriedze ir milzīga. Joprojām pārdzīvoju, ka Romeo un Džuljetas pēdējā ģenerālmēģinājumā biju nervozs un negodīgi sakliedzu uz Ievu Segliņu un Artūru Dīci, noņēmu viņus pirms pirmizrādes. Vairākkārt esmu viņiem atvainojies. Sajutu, ka cilvēciskā ziņā esmu pārkāpis robežu, un tas manī ko mainīja. Nevari vairs to padarīt par nebijušu, bet vari mainīties. Aktieri ir tik jūtīgi un atkailināti, un tas, ko dara, ir tiešām apbrīnojami. Ar katru gadu to iemācos cienīt un novērtēt.

Man ir prieks par mūsu direktoru. Tas ir pilnīgi cits Andris Vītols, kurš pirms septiņiem gadiem pārņēma teātri. Viņš pa šo laiku ir studējis vadību, pabeidzis bakalauru un maģistrantūru, visā piedalās, lasa, ir ar šo darbu pārņemts. Apbrīnoju Ojāru Rubeni, Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu - kā viņi bez mākslinieciskā vadītāja dara visu to pašu. Rubenis vada Nacionālo teātri desmit gadus, un tagad ir augļi. Paskaties - 33 nominācijas! Domāju, cik daudz tas prasa, tāpat no Herberta Laukšteina - kādā stāvoklī pārņēma teātri un par tiešām neadekvātu atalgojumu to visu dara. Es to nevarētu. Redzu, kādas atskaites, tabuliņas un plāni ir Vītolam. Bet Rubenis un Laukšteins nodarbojas arī ar māksliniecisko vadību, un ir sekmes. Vītols ir direktors septiņus gadus, es mākslinieciskais vadītājs sešus. Mums arī viss iet, tikai ļoti lēnām. Sākumā gribēju pagriezt teātri kā motorlaivu, bet šo lielo kuģi tik ātri nevar griezt. Prieks par to, ka pagājušajā Spēlmaņu naktī desmit aktieri bija nominēti - tā ir ceturtā daļa trupas. Šogad ir astoņi. Mums ir jaudīgs aktieru kolektīvs. Atrodot pareizos režisorus, kas nav vienkārši, var darīt lielas lietas.

- Pirms diviem gadiem izvirzījāt mērķi kļūt atpazīstami pasaulē, tāpēc rīkojat izrāžu skati ārzemju profesionāļiem. Ārpusē augļi vēl nav redzami, bet varbūt tādi ir?

- Tas ir lēns process, vērsts uz perspektīvu, valsts simtgadi. To nevar izdarīt ātri, ir jāsakrīt apstākļiem, bet tāds ideālais mērķis ir. Tas ietver iespēju aicināt labus ārzemju režisorus. Šo sešu septiņu gadu laikā pagājušās sezonas vidū mēs pirmo reizi izlīdām no mīnusiem. Tie diktēja nosacījumus. Tagad var atļauties kaut kur aizbraukt, riskēt, vēl kādu ārzemju režisoru uzaicināt, jo tās ir Eiropas cenas.

- Rezumējot - kā Dailes teātrim tagad iet?

- Pēc oficiālā Spēlmaņu nakts kritērija, esam otrajā vietā ar 15 nominācijām. Iekšējā radošā aura tagad ir tik laba kā nekad iepriekš, kopš esmu teātrī. Paldies Kultūras ministrijai, šogad no janvāra aktieriem paaugstināja algas. Paliek problēma - gribas, lai tehniskajiem darbiniekiem pieliktu, jo izrāžu kvalitāte lielā mērā ir atkarīga arī no viņiem. Ir liela kadru mainība, izrādes - komplicētas. Kamēr jaunie iedziļinās, paiet laiks. Ja vēl šo jautājumu Kultūras ministrija atrisinātu...

- Ko tu gaidi no sezonas?

- Gaidu, lai mums izdodas jaudīgas, interesantas izrādes. Lai atkal kāds aktieris atvērtos. Man ir milzīgs prieks par Lauri Dzelzīti, kurš beidzamajās sezonās sevi parādījis jaunā kvalitātē. To nevar paredzēt, kad un ar kuru tas notiks - kā Ērika Eglija pēdējās sezonās, Lidija Pupure, kura četru gadu laikā divreiz nominēta. Katrā no aktieriem redzi potenciālu un gaidi. Svarīgi ir īstajā brīdī tikt pie īstā materiāla, režisora, lomas. Neapmierinātie būs vienmēr. Kāds par maz strādā, par mazu iespēju, apiets... Režisori izvēlas, es varu tikai ieteikt.

- Tev kā režisoram ir mērķis?

- Mani režisora mērķi ir saplūduši ar teātra mērķiem. Gribu uztaisīt labas izrādes ar labām lomām, paust to, ko izjūtu par pasauli, un esmu diezgan tajā padzīvojies. Varu ar to dalīties. Ir nojausmas, redzējums no citas realitātes šķautnes, kas varbūt citam šķiet interesanti, kādu aizkustina.

- Sākumā jautāju, kāda ir saistība starp tavām izrādēm un dzīvi konkrētajā laika sprīdī. To tev 1997. gadā intervijā prasīja Henrieta Verhoustinska, un atbilde ir līdzīga. Bet tieši tā man tavās beidzamo gadu izrādēs mēdz pietrūkt - ka es apjaustu, kas tevi kā personību nodarbina, ko tu domā, kas satrauc. Vai tev ir, ko man atbildēt?

- Uzskatu, izrādes ir personīgas. Varbūt esmu mainījies. Varbūt ceļš ved citur. Pēc desmit gadiem satiksimies, sapratīsim, vai šis periods bija vai nebija nepieciešams attīstībai.

Ielādēt vēl