Atgriezos Latvijā ar vienu vēlēšanos – strādāt

    Guna Puisāne //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai «Man šī sezona bijusi ļoti emocionāla. Galvenokārt tāpēc, ka tā ir mana pirmā darba sezon...

    Guna Puisāne //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

    «Man šī sezona bijusi ļoti emocionāla. Galvenokārt tāpēc, ka tā ir mana pirmā darba sezona pēc skolas beigšanas,» saka jaunā Dailes teātra (DT) aktrise Ieva Segliņa. Absolvējusi prestižo Maskavas Dailes teātra skolu-studiju un atgriezusies Latvijā, Ieva rudenī tika uzņemta DT aktieru kolektīvā. Pirmais darba gads izdevies vērienīgs – viņai piešķirta Džuljetas loma izrādē Romeo un Džuljeta, bet nākamajā sezonā viņu jau gaida Tatjanas loma rokoperā Oņegins. Taču vēl pirms tam – jāspēlē Džona Neilanda meita Leontīne muzikālajā izrādē Džons Neilands, kas teātrī būs skatāma visu jūniju.

    – Džons Neilands tiek saukts par DT leģendu, jo iepriekšējais iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvoja 1982. gadā, bija viena no visvairāk skatītākajiem un visilgāk rādītākajiem iestudējumiem visā DT vēsturē. Kādas ir cerības sasniegt līdzīgu rezultātu?

    – Mums bija dots maz laika izrādes iestudēšanai, līdz ar to ir grūti spriest, kas būs sanācis. Tomēr izrādei ir savas vērtības, kuras palīdzēs iestudējumam būt skaistam. Pirmkārt, tā ir maestro Raimonda Paula mūzika, uz ko izrāde arī galvenokārt balstās un kura nespēs skatītājus atstāt vienaldzīgus. Otrkārt, izrādē ir burvīgs aktieru sastāvs. Es pat nezinu, vai mūsu uzdevums ir izkonkurēt iepriekšējo iestudējumu... Pagaidām ir neziņas sajūta par mūsu iestudējumu. Tiešām nezinu, kas būs, bet tā ir laba sajūta.

    – Teātra sezona tuvojas beigām, un tā bija tava pirmā sezona šajā teātrī kā štata aktrisei. Kādas pārdomas par to?

    – Man šī sezona bijusi ļoti emocionāla. Galvenokārt tāpēc, ka tā ir mana pirmā darba sezona pēc skolas beigšanas. Skola ir pilnīgi cita pasaule, un tajā it kā sagatavo ārpasaulei – īstajai dzīvei teātrī, bet vienalga – nevari būt tai pilnībā gatavs, jo nezini, kas tevi patiesībā sagaida. Studiju laikā atļāvu sev pasapņot, ka pēc skolas viss labais tik sāksies, četrus gadus domās zīmēju savu iedomāto teātra pasauli, un te nu tā ir – nedaudz citādāka, reālāka... Protams, neko sliktu nevaru teikt – jau ar pirmo sezonu man iedeva daudz iespēju, bet ar to pašu tiku iemesta arī realitātē, kur nu man gāja kā pa kalniem un pa lejām. Dzīvoju kā no komēdijas līdz traģēdijai, bija gan priecīgi, gan ļoti traģiski brīži. Taču tas ir tikai normāli. Diez vai pašai būtu interesanti, ja viss būtu sanācis ļoti labi. Ar pirmo sezonu teātrī esmu guvusi lielu pieredzi, šo to sapratusi, un tas man nāks tikai par labu.

    – Ir jau nācies saskarties arī ar teātra aizkulišu tumšo pusi?

    – Jā, bet ar ko tieši, lai tas paliek pie manis. Tikai jāsaka, ka no jebkura notikuma – slikta vai laba – es mācos. Aktierim jābūt ļoti spēcīgiem nerviem. Tad, kad notiek kaut kas ne tā, kā gribētos, tad patstāvīgi jāmeklē labas lietas apkārt. Vienmēr ir jāatrod tas, kas dod iedvesmu, ļauj atkal celties, iet un darīt. Nedrīkst pieļaut, ka sliktās lietas ņem virsroku. Nedrīkst nolaist rokas nekad.

    – Kā pārējie DT aktieri uzņēma tevi savā kolektīvā?

    – Ļoti labi. Man ir fantastiski kolēģi. Tieši viņi mani uzmundrināja, palīdzēja pārciest visus grūtos brīžus un mudināja nepadoties. Par kolēģiem esmu ļoti pateicīga, viņi man palīdz un atbalsta.

    – Konkurence aktieru starpā nav jūtama?

    – Ir divu veidu konkurence: labā un sliktā. Paldies Dievam, ar ieriebšanu un adatu likšanu kostīmos neesmu sastapusies, un es pret šo slikto konkurenci attiecos tā, ka nemaz nevēlos to redzēt, un varbūt tāpēc arī nemanu, ja tomēr kaut kas tāds tiek darīts. Savukārt labā konkurence ir tad, kad redzu: blakus man ir talantīgi cilvēki, un, ja vēlos turēties viņiem līdzi, man savs darbs ir jādara vēl labāk. Šāda konkurence man patīk, tā iedvesmo.

    – Aktrises karjeru DT esi sākusi vērienīgi – ar Džuljetas lomu Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā Romeo un Džuljeta. Cik liels izaicinājums Tev bija šī loma?

    – Šī loma man bija milzīgs izaicinājums, un bija arī ļoti liela vēlme to spēlēt, jo Džuljeta ir mana sapņu loma, kā arī pirmā lielā loma pēc ienākšanas Dailes teātrī. Tā prasīja daudz spēka un vēl joprojām prasa, jo ir sajūta, ka ar diviem mēnešiem, kas tika pavadīti mēģinājumos, darbs ar Džuljetu nav beidzies. Man nav gatava tēla, gatavas Džuljetas, jo izrāde vēl tiek spēlēta un ar katru izrādi vēl joprojām cenšos savu varoni atkost. Uzskatu, ka šo lomu neesmu nospēlējusi, es to vēl spēlēju.

    – Parādoties uz Latvijas teātra skatuves nebaidījies, ka režisori un skatītāji varētu būt pret tevi īpaši kritiski un uzstādījuši tev augstu latiņu tikai tāpēc, ka esi studējusi Maskavas Dailes teātra skolā?

    – Es pati esmu ļoti prasīga pret sevi un vienmēr cenšos izdarīt savu darbu, cik vien labi varu. Ienākot teātrī, jā, radās sajūta, ka nu tagad uz mani skatīsies, vērtēs, kas nu būs, ko viņa tur, Maskavā, iemācījusies. Šādas runas dzirdēju, taču es par to neuztraucos. Atgriezos Latvijā ar vienu vēlēšanos – strādāt. Gribēju daudz strādāt, un man tāda iespēja tika dota. Vienalga, kur aktieris mācījies, viņam ir sevi jāpierāda. Nevari atnākt pēc studijām uz teātri un teikt: «Esmu gatava aktrise, dodiet man lomas!» Tas, ka iegūts aktiera diploms, nenozīmē, ka visu zini un ka nav vairs jāmācās. Tas jādara visu laiku, ar katru lomu ir jāattīstās un jāmeklē jaunas lietas. Beidzot skolu, biju sagatavota tikai sākumposmam, tālāk mani gatavo pieredze teātrī. Es vēl mācos, nevis izrādu, ko skolā iemācījos.

    – Ienākot teātrī, uzreiz tiki spēlēt uz teātra lielās skatuves. Biji tai gatava?

    – Aktieris jebkurā brīdī ir gatavs spēlēt uz vienalga kādas skatuves, tikai ir jāmāk sevī pārslēgt spēles veidu. Lielā skatuve prasa daudz vairāk enerģijas un, aktiera valodā runājot, daudz lielākas gribas darbības. Kamerzālē jāpārslēdzas uz minimālismu, vairāk uz iekšējo pasauli. Sākumā man bija problēmas ar to. Studiju laikā biju spēlējusi mazajā zālē, tāpēc bija brīži, kad režisors teica: «Tu esi kamerzālē! Dod vairāk! Dod vairāk!» Ir patiesuma moments, bet pietrūkt enerģijas un vēriena. Taču neteikšu, ka spēlēt uz lielās skatuves ir grūti, jo kā gan darbs, ko tev patīk darīt, var būt grūts? Pie skatuves tikai jāpierod – jāpastaigā pa to, jāaprunājas ar to un jāmēģina tā sajust. Grūti nav, bet ir jāsaprot, kas ir ar sevi jāizdara, lai spētu sūtīt enerģiju visai zālei.

    – Uz Maskavu devies, vēl nepabeigusi vidusskolu, bez zināšanām par aktiera mākslu un bez labām krievu valodas prasmēm. Tevi nebiedēja fakts, ka tu, nepilngadīga meitene, tiec iemesta nezināmajā?

    – Protams, ka bija šausmīgi bail. Es taču negribēju braukt projām. Nesapratu, kāpēc man ir tas ir jādara. Pirmo mēnesi bez ģimenes un draugiem bija emocionāli grūti izturēt. Biju viena pati milzīgā pilsētā, plašā skolā ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet ar laiku viss mainījās. Iepazinu cilvēkus, skolu un mācību priekšmetus, ko šajā skolā piedāvāja, un to visu iemīlēju. Un tad bija daudz vieglāk tur būt. Beigās bija tā, ka nemaz nevēlējos beigt mācīties.

    – Kas tev palīdzēja izturēt to laiku, kad viss vēl bija neiepazīts un svešs?

    – Palīdzēja mans kursa vadītājs Romans Kozaks. Viņš mani aizveda uz šo skolu un, kamēr es tur iejutos, vienmēr atnāca pie manis apvaicāties, kā jūtos, un sacīja: ja man kaut ko vajag, varu droši iet pie viņa. Viņš bija man atbalsta punkts pašā sākumā. Vēlāk mani noturēja šīs skolas atmosfēra. Man bezgala patika tas, kas tur notiek. Kad sapratu, cik tas viss, ko mums māca, ir liels un varens, tad nebija divu domu, ka ir jāpaliek.

    – Kas ir tavs lielais ieguvums, ka mācījies tieši Maskavā?

    – Nevaru salīdzināt to, ko aktieriem māca Latvijas Kultūras akadēmijā, ar to, ko māca Maskavas Dailes teātra skolā-studijā, jo esmu studējusi tikai vienā no tām. Tomēr Maskava ir lielā teātra pilsēta. Tajā var sastapt daudz lielu teātra personību. Regulāri gāju uz Maskavas teātriem, skatījos, kā spēlē krievu aktieri, un kas varēja būt vēl iedvesmojošāks par to, ka skolas gaitenī dien dienā varēju sastapt Konstantīnu Raikinu un Oļegu Tabakovu. Varbūt tas, ka varēju no viņiem kaut ko mācīties un smelties, ir mans lielais ieguvums.

    – Ko par šo skolu zināji pirms došanās uz turieni?

    – Neko. Man tikai Dailes teātrī aktieri teica: «Tas taču ir Maskavas Dailes teātris! Tev ir obligāti uz turieni jābrauc!» Man šī skola, līdz to iepazinu, neko neizteica.

    – Vai studijas finansēja skola?

    – Mācības skolā ārzemniekiem ir par maksu, tādēļ daļu par tām apmaksāja Latvijas Valsts Kūltūrkapitāla fonds un daļu mamma. Tāpēc saku viņai vislielāko paldies. Mamma man vienmēr bijusi blakus, atbalstījusi un tieši viņa mani veda uz teātri, pateicoties viņai, es to iemīlēju.

    – Kādi bija dziļākie zemūdens akmeņi, kuriem nācās lauzties cauri, apgūstot aktiermākslu?

    – Nācās lauzties un urbties visus četrus gadus, bet to varēja darīt ar prieku vai arī ar saķertu galvu. Es izvēlējos pirmo variantu. Ja arī man kaut kas nesanāca, nepārdzīvoju par to, bet gan neatlaidīgi meklēju izeju, kā situāciju atrisināt. Tādi brīži, kad viss likās traģēdija, nebija. Vienīgi Krievijas vēsturē negāja tā, kā gribētos – ja visiem maniem kursa biedriem vidusskolā bija ielikti pamati Krievijas vēsturē, tad man tādu nebija. Taču pamatpriekšmetos aktiermeistarībā piedalījos ar lielu prieku un gribēšanu.

    – Kā tu raksturotu savu studenta laiku?

    – Vienam studiju laiks asociējas ar ballītēm un nepārtrauktiem tusiņiem, citam – ar mācīšanos naktīs. Es uzskatu, ka man bija fantastisks studenta laiks. Man nebija laika ballītēm un nebija laika staigāt apkārt. Skolā mums bija pašiem sava pasaule – prieka saliņa, kurā dzīvoja cilvēki ar vienām interesēm. Visi pa skolu staigāja pacilātā noskaņojumā, jo esi taču Maskavas Dailes teātrī. Arī krieviem iekļūšana Maskavas Dailes teātra skolā nozīmē kaut ko varenu. Brīvo vakaru mums bija maz, bet tajā pašā laikā mums teica, lai bieži staigājam uz teātriem. Ja arī gadījās kāds brīvs vakars, gribējās vienkārši iekrist gultā un kādu laiku necelties.

    – Nebija grūti saprasties ar pedagogiem un studiju biedriem dažādo tautību un atšķirīgo mentalitāšu dēļ?

    – Skolā jutos ļoti organiski un man nebija sajūta, ka esmu savādāka. Varbūt tas ir tāpēc, ka manī rit krievu asinis, jo mana vecmāmiņa ir krieviete. Taču nedomāju, ka krievu mentalitāte ir tik atšķirīga no latviešu. Mani vienmēr ir iedvesmojis krievu teātris un kino, arī pasniedzēji Maskavas Dailes teātra skolā-studijā radīja iespaidu, ka viņi ir cilvēki, no kuriem var smelties ne vien zināšanas, bet arī iedvesmu. Man šķita, ka par viņu teikto ne mirkli nav jāšaubās un viņi mani aizvedīs pa pareizo ceļu. Maskavas Dailes teātra skolā ir tā, ka studenti apbrīno savus pedagogus un uz viņiem skatās kā uz kaut ko lielu, mēģinot saķert katru vārdu, ko viņi saka.

    – Kuri skolotāji uz tevi atstāja vislielāko iespaidu?

    – Noteikti mans skolotājs Romans Kozaks, kurš ir aizgājis. Viņš tik daudz ir iemācījis, bet vērtīgākais no visa – emocijas, ko viņš ir devis. Tieši viņš manī uzbūra mīlestību pret darbu. Arī viņa sieva, horeogrāfe Alla Sigalova man ir ļoti mīļa pasniedzēja. Esmu laimīga, ka esmu satikusi šos cilvēkus. Varu ko labu pateikt par katru skolotāju. Katrs ir liela autoritāte, un labākais ir tas, ka katram ir nedaudz citādāka domāšana. Viens uzskata, ka tā vajag, otrs, ka tā, un kopā var savākt tik dažādas lietas. Tikai jāmāk tās salikt pareizos plauktiņos, lai jebkurā brīdī var izvilkt laukā.

    – Turpini uzturēt kontaktus ar saviem studiju biedriem un skolotājiem?

    – Jā, un esmu ļoti priecīga par to. Nesen uz Latviju bija atbraukusi Alla Sigalova. Viņa noskatījās izrādi Romeo un Džuljeta un deva man daudz labu padomu. Cenšos bieži braukt uz Maskavu, un tad vienmēr aizeju uz skolu sasveicināties ar skolotājiem. Vēlētos šos kontaktus nepazaudēt.

    – Absolvējot Maskavas Dailes teātra skolu-studiju, tu esot gribējusi uzreiz atgriezties dzimtenē. Vai tiešām atgriešanās bija tava pirmā doma pēc aktrises diploma saņemšanas?

    – Pirmā doma pēc diploma saņemšanas bija tā, ka negribu beigt mācīties, negribu, lai beigtos šī dzīve skolā. Biju tā iemīlējusi mācīšanās procesu, ka pēc četriem skolā pavadītiem gadiem neticēju, ka nu viss ir beidzies un tagad ir jāiet tālāk. Pēc tam braukšana atpakaļ uz Latviju jau bija normāls process. Dailes teātris man piedāvāja lomas, kurām bija grūti pateikt – nē. Man bija svarīgi, lai tad, kad atgriežos, varu uzreiz strādāt.

    – Kā bija ar iespējām Krievijas teātros un kino? Piedāvājumu nebija?

    – Bija iespējas, bet tās nemaz netika apspriestas. Es pat neaizdomājos līdz tam, ka man vajadzētu palikt Krievijā. Automātiski bija izlemts, ka braucu atpakaļ, un ilgi nemocījos, domādama, ko man darīt.

    – Ko uzskati par savu aktrises lielāko trumpi, ar ko tu vēl vari pārsteigt režisorus un skatītājus?

    – Esmu ļoti paškritiska. Man nepatīk runāt par sevi un nekad neapgalvošu, ka kaut ko daru ģeniāli. Tos trumpjus... Tos lai atrod citi. Teātra spēlēšana ir process, kas neapstājas, varbūt ar laiku manī parādīsies kas tāds, ko citi ieraudzīs un viņiem liksies, ka tas ir kaut kas liels. Ceru, ka man nepazudīs strādāt gribēšana – lūk, tas ir mans pluss. Katrā jaunā lomā atradīšu, kas tajā man patīk un kādēļ man iet uz skatuves un to spēlēt, kādēļ man nebūt vienaldzīgai par to, kas notiek uz skatuves. Pats trakākais ir tad, kad aktieris iet un dara, bet ir vienaldzīgs par to, kas notiek. Un es vienmēr lomā atradīšu kaut ko tādu, kas man neļaus būt vienaldzīgai. Katru jaunu lomu spēlēšu no sirds. Strādājot pie lomas, nedomāju, vai kaut kādā veidā daru pāri sev. Es daru visu – laužu sevi un šaustu sevi, un nebaidos no tā, ka man ir grūti.

    – Kas līdzīgs notiek arī filmā Melnais gulbis. Esi redzējusi?

    – Jā, esmu! Kad šo filmu noskatījos, pirmās sajūtas bija: jā, tas ir tā vērts – sevi salauzt profesijas un mākslas dēļ! Taču tas, manuprāt, ir tāpēc, ka esmu vēl tikai sākuma stadijā un neesmu vēl neko daudz teātra pasaulē redzējusi. Jā, mani ir situši un esmu izturējusi sitienu, bet vēl joprojām uzskatu, ka teātris – tas man nozīmē visu un esmu gatava tā dēļ darīt daudz. Man patīk būt teātrī tās daudzās stundas, un man patīk, ka man ir fiziski grūti un aizeju mājās ļoti vēlu un nogurusi. Man tas patīk, bet nevaru paskaidrot, kāpēc. Teātrim ir savs valdzinājums, maģija, kuru ar vārdiem nevar aprakstīt.

    – Par saviem trumpjiem nezināji stāstīt, bet kam vispār jāpiemīt aktierim, lai viņu paņemtu štatā un viņš spēlētu uz teātra lielās skatuves?

    – Mani dzīvē ir pavadījusi ļoti liela veiksme, sagadīšanās un negaidītas tikšanās, kas mani ir aizvedušas līdz teātra skatuvei. Bez veiksmes aktierim ir jāgrib darīt, nekad neapstāties, cīnīties un negaidīt, ka lomas nokritīs no gaisa. Ir jābūt mīlestībai pret šo profesiju.

    – Vai var būt aktieris, kurš nejūt mīlestību pret savu profesiju?

    – Diemžēl var. Tie ir cilvēki, kuriem ir citas vērtības un kuri dzenas pēc naudas un atpazīstamības. Bet tam, manuprāt, nebūtu jāietilpst šajā profesijā.

    – Aktierim, kurš labi dzied, ir lielākas priekšrocības teātrī?

    – Uzskatu, ka ir jādzied, bet tas nav tā, ka dziedāšanas spējas nosaka to, vai esi labs vai slikts aktieris. Ja Dieviņš ir iedevis talantu, tad ļoti labi, bet, ja ne, tad tik un tā vari cīnīties par lomām. Turklāt dziedāt var arī iemācīties tā, kā to darīja Andrejs Mironovs, kurš ir ģeniāls aktieris, bet nedziedāja. Viņš daudzus gadus trenējās un beigās bija dziedošs aktieris. Tas norāda, ka aktieris daudz ko var sasniegt, ja ir gribasspēks.

    – Džuljeta bija tava sapņu loma. Tagad, kad tā tiek spēlēta, pēc kā tiecies tālāk?

    – Nav man nākošās sapņu lomas, bet jau nākamajā sezonā man atkal tiks dota milzīga iespēja – spēlēšu Tatjanu rokoperā Oņegins. Uz to tad pagaidām arī koncentrējos. Tā ir nozīmīga un atbildīga loma. Tā kā mācījos Krievijā, esmu diezgan pamatīgi izstudējusi krievu klasisko literatūru. Manuprāt, tas ir svarīgi, spēlējot Oņeginā, zināt Aleksandra Puškina darbus un biogrāfiju.

    – Kā pavadīsi vasaru?

    – Braukšu uz Maskavu. Man piedāvāja spēlēt vienā teātra projektā kopā ar tuviem cilvēkiem, tā ka pavadīšu tur visu vasaru gan strādājot, gan atpūšoties. Esmu tik priecīga par to, jo ik pa laikam ir labi atgriezties tajā pasaulē.

    Pieteikties jaunumiem