Justīne KļavaAtzīšanās
Kamerzāle
Spēle 1 daļāPirmizrāde - 2018. gada 22. martā
Izrādes ilgums - 1h 30min
Aurēlijs Augustīns ir arābu izcelsmes imigrants no tagadējās Alžīrijas teritorijas, kurš vienmēr sapņojis kļūt par pasaulslavenu domātāju. Viņam ir ārlaulības dēls, despotiska māte, civilsieva – bijusī berberu kurtizāne, kā arī finansiālas problēmas, dzīve kā elle un atkarība no alkohola un seksa.
Lai pieņemtu sevi tādu, kāds viņš ir, lai uzvarētu savas atkarības, lai iegūtu sirdsmieru, Aurēlijam ir jānoiet garš ceļš. Tagad mēs viņu zinām kā Svēto Augustīnu – vienu no pazīstamākajiem Rietumu filozofiem un baznīcas svētajiem. “Ienīsti grēku, bet mīli grēcinieku,” teica Augustīns, kurš bija pazīstams ar savu patieso cilvēkmīlestību. Viņa trūkumi, nepilnības un cīņa ar savām vājībām arī mums – 16 gadsimtus pēc viņa nāves – vieš cerību uzvarēt atkarības un iedvesmo atzīties savās nepilnībās, lai paveiktu ceļu uz sevis pieņemšanu un mīlestību.
Lomās
Radošā komanda
- Režisors
- Dmitrijs Petrenko
- Scenogrāfe un kostīmu māksliniece
- Sintija Jēkabsone
- Horeogrāfs
- Modris Opelts
- Gaismu mākslinieks
- Rihards Sokolovs
- Komponists
- Andrejs Eigus
Atzīšanās @Dailesteatris ir vienkārši burvīga! Un cik labs ir Ķesteris!
Iesaku pirms izrādes nedaudz iepazīties ar Augstīna dzīves gājumu, ko pats arī izdarīju un Augustīna dzīvesgājums arī ļoti fascinēja, no kāda razbainieka, blēņdara Augustīns kļuva par slavenu oratoru, domātāju, maniheisma piekritēju un beigās galu galā caur citiem pārdzīvojumiem arī par Svēto Augustīnu. Izrādē gandrīz katrā momentā varēja atrast kādu, ar ko asociēt sevi, kam arī just līdzi, ko spēt saprast. Bija daudz komisku momentu, kad pasmieties par situāciju, par cilvēka dabu un 'loģiku'.
Vienīgi pēc momenta, kad Augustīns ir sasniedzis savu, tā teikt, zemāko dzīves punktu, (šis moments bija diezgan tuvu izrādes beigām) es personīgi nespēju īsti līdz galam saskatīt pagrieziena momentu, kas mainīja viņa dzīvi un pēc kura viņš sāka doties pa to ceļu, kas viņu sāka aizveda uz Sv.Augustīna titulu.
Savdabīgu noskaņu dod scenografija ( pat ja tas tā nav domāts),liekas darbība norisinās skeitparka rampā. Un dažai ainai tas iedod tādu asumu ( konkubīne kā saniknots,izmisis vērsis metas uz sv. Augustīnu kā toreadoru, bet nespēj aizskart viņa būtību,vai kur Augustīns viņu cenšas aprakt).
Mēs visi iekšpusē esam kaut kas - sv. Augustīni, Nīčes, Napoleoni, Raudives, Doni Kihoti, Žannas d’Arkas, Sarkangalvītes. Atkarība- nu jā, mēs lielā mērā esam atkarīgi no sevis un šo grupu idejas ir tik pat zināmā mērā piebeigt to , kurš dzīvo mums iekšā.
Analizēt, meklēt, izspēlēt, lai pāriet. Bet vai cilvēks var pāriet...
Beigu beigās tu saproti,ka tu esi šo butaforiju (Romas kolonnu, smalku savrupmāju, un visu citu “brīnumu” )vidū ar savu domu, dzīvi, sāpi, izmisumu, atkarību... Vai ir vispār kāds kurš var mums palīdzēt?
Aktieriski gribas iezīmēt Aiju un Ģirtu. Tik neizsakāmi precīzi iekļauties savā tēlā ( Aijai pat vairākos) var tikai cilvēki ar augstu aktierprasmi un izcili bagātu dvēseli. Ģirts jau ir redzēts salīdzinoši daudzos veidolos un pasaulēs, bet Aija šeit pārsteidz katrā tēlā. Pat sasodîts Romas laukumu klaidonis -balodis tiek izspèlèts tà , ka šaubu nav .
Aijas pārdzīvojumi brīdi pa brīdim liek skudriņām pārskriet pār muguru. Dziļi , patiesi.
.Lilita, Juris , Artūrs - arī acij un sirdij tīkami. Katrs savà vietà un ar savu rokrakrakstu un nokràsu.
Mūzīka - ir , netraucē , neuzbāžas. Elpo kad vajag.
Tērpi - vienkāršība , bet elegance.
Mazi sīkumi, kuri piedod garšu. Zippo šķiltavas un austiņas - un skatītājs apmulst laikā. Romas impērija vai tepat blakuskvartāla psihoterapeita kabinets. Mazliet no tā visa sareibst galva, jo gribas saprast. Un ne jau saprast izrādi, bet saprast sevi sevī.
Un paliek jautājums - vai vispār ir kāds , kurš mums var palīdzēt?