Ērika Zirne //kroders.lv
Režisora Mihaila Gruzdova Dailes teātra Mazajā zālē iestudētā „Klusā daba ar resno puisēnu” ir moldāvu režisora Jona Sapdaru lugas inscenējums – traģikomēdija, kas, papildināta ar performatīvām intermēdijām, viegliem mistikas un erotikas elementiem, stāsta par kādas neparastas ģimenes “slimības vēsturi”. Lugas autors atklāj, cik postoša un degradējoša var būt saprāta nekontrolēta mīlestība, kad ar to tiek ļaunprātīgi un apzināti manipulēts, pilnībā iznīcinot kāda cilvēka dzīvi. Izrāde balansē uz traģiskā un komiskā robežas, tomēr iestudējumā komiskais guvis virsroku, iztiekot bez lieka dramatisma un didaktikas.
2009. gadā J. Sapdaru luga “Klusā daba ar resno puisēnu” Rumānijas teātra asociācijas UNITER konkursā ieguva galveno balvu, kuru gan pēc divām dienām atsauca, jo atklājās, ka lugas fragmenti (bez autora piekrišanas) tika publicēti kādā literārā žurnālā, kas bija pretrunā ar konkursa noteikumiem. 2013. gadā šī luga iestudēta arī Latvijā, Rēzeknes krievu tautas teātrī “Jorik”.
Lugas centrālais tēls ir Pompīlijs, triju mīļoto tantu “produkts” – “klusā daba”, kurā dzīvs cilvēks pārvērsts par priekšmetu. Kā vāze, ābols vai mūzikas instruments, kā objekts. Apmātas ar aklu mīlestību, upurējot savas personīgās dzīves, krustmātes izaudzinājušas bezrakstura un bezgribas būtni, kas traģiski cieš no šīs “piespiedu” aprūpes. Pārejošos protesta uzplaiksnījuma brīžos Pompīlijs cenšas izrauties no šī sprosta, kas tik rūpīgi celts, tomēr nespēj to izdarīt. Dzīve bez mērķa virtuālajā datorpasaulē, atrofējusies griba, liekais svars kā aizsargslānis pret apkārtējo vidi ir Pompīliju raksturojošas kategorijas. Kad viņš iemīlas prostitūtā Lilī, kuru tam sagādājušas trīs labvēles, pasaule kļūst citādāka – Pompīlijs, kā apgalvo Lilī, ir kļuvis par viņas dzīves “romantisko un komisko lappusi”. Taču „trīstantiņu” modrība neļauj Pompīlijam mēģināt kļūt laimīgam. Pat izrādes programmiņas ilustrācija vizualizē galvenā varoņa nespēju brīvi „lidot” (dzīvot) – spārni, kas piestiprināti ķermenim, ir daudz par mazu, lai varētu pacelt lidojumam proporcionāli daudz lielāko masu.
Izrāde sākas ar grotesku maskarādi – trīs krustmātes, kuras atveido Olga Dreģe, Lidija Pupure un Akvelīna Līvmane, ielenkušas krustdēlu, Arta Robežnieka spēlēto Pompīliju, skanot mūzikai, it kā spēlējoties citu pēc cita velk tam mugurā apjomīgus apģērba gabalus, līdz tas sasniedzis nepieciešamos prāvos apveidus, tomēr līdz lugas sižetā paredzētajiem 150 kilogramiem apģērbu ir krietni par maz.
Scenogrāfa Kristapa Kramiņa skatuviskais iekārtojums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir šīs neparastās ģimenes spogulis. Skatuves centrā redzama dzīvojamā istaba ar trim lieliem spoguļiem – katra no trim tantēm kavējas atmiņās pie tā vai lūkojas savā atspulgā, nepārprotami norādot uz savu vietu šajā savdabīgajā hierarhijā. Senas fotogrāfijas, smaržu pudelītes, pūdernīcas un nagu lakas novietotas uz skapīšiem, kas atrodas zem spoguļiem, veidojot katras varones personīgo telpu, kurā tās pavada lielāko daļu izrādes laika. Kā neaizmirstams atgādinājums par jaukajām atmiņām ir pie sienām piestiprinātās taureņu herbāriju kolekcijas, un katram eksponātam ir savs noteikts stāsts – “šis noķerts kopā ar Pompucīti pērnā vasarā, šis pie upes, bet šis – šogad agrā pavasarī”, u.tml. Arī kaudzēs sakrautie, ar auklu apsietie avīžu saiņi, kas ik pa brīdim tiek pārvietoti un mētāti, simbolizē pagātni un dārgās atmiņas par brīžiem, kas pavadīti kopā ar māsasdēlu.
Iestudējuma veiksme ir spožais mākslinieču trio – Olga Dreģe (Vanda), Lidija Pupure (Mirela) un Akvelīna Līvmane (Česonija) radījušas tik perfektu, smalkā groteskā ietērptu un precīzi niansētu saspēli, ka gandrīz ikviens dialogs skatītāju zālē raisa smieklu šaltis, un brīžiem pat aizmirstas, ka stāsts ir par izpostītu, pilnībā sagrautu ne vairs jauna cilvēka dzīvi.
Precīzi pieturoties lugas tekstam, izrādē ļoti daudz tiek stāstīts par pagātni, retrospektīvi atklājot katra varoņa dzīves svarīgākos notikumus. Gan nopietnos, gan pavisam nenopietnos dialogos pamazām atklājas varoņu “rēgi no pagātnes” – kā juties krustdēls, kad to uz skolu visiem par apsmieklu vedušas visas trīs krustmātes, kad tās trijatā apmeklējušas vecāku sapulces, trijatā barojušas katra ar savu lielo karoti, piekāvušas viņa vienīgo draugu vai kad aizliegušas tikties ar internetā iepazītu meiteni. Komiski repojot, Pompīlijs noskaita visas iesaukas, kas tam dzīves laikā piedēvētas, un ainu vēl smieklīgāku padara viņa ietērps – spilgti rozā halāts, kura kapuci rotā divas lielas, nokārušās zaķa ausis. Sarunās ar Ievas Florences spēlēto prostitūtu Lilī viņš atklāj savas bērnības rūgto pieredzi, bet “trīstantiņu” dialogi par jaunības pielūdzējiem “šķeļ dzirksteles” tik bagātīgi un ekspresīvi, ka liekas – līdz kautiņam vairs nav tālu. Tomēr brīžiem, kad sarunas skar ģimeni un bērnības atmiņas, viņu stāstījums kļūst liriski nopietns, pat dramatisks.
Tēlu atklāsmei brīžiem tiek pielietota neslēpta groteska, kas rada atsvešinājuma efektu – ir redzams, ka dažbrīd aktieri savus tēlus spēlē viegli kariķētus. Tā vien liekas, ka ar pārspīlētu žestu valodu un garlaikotu, pat nevērīgu runas izteiksmi A. Robežnieks brīžiem (bet uzsveru – brīžiem) pat smejas par savu varoni. Liekas, kas aktieris pats nenotic Pompīlija nelaimīgajai eksistencei. Viņa izturēšanās un omulīgums vairāk liek domāt, ka Pompīlijs situāciju ir pieņēmis un, izrīkodams un kontrolēdams savas tantes, pat jūtas gandarīts un apmierināts ar to. Ar vieglu humoru iezīmēti triju krustmāšu raksturi, no kurām Olgas Dreģes Vanda uzņēmusies barvedes lomu – ar valdonīgo raksturu, diplomātiju un neatlaidību, pat nebaidoties pārkāpt likumu normas, viņa spēj rast pozitīvu risinājumu ikvienā situācijā, lai tikai krustdēls justos komfortabli. Krūšu nozīmes pie viņas smalkā kostīma norāda uz jaunībā nozīmīgu amatu vadošajās struktūrās un tam piemērotām personības kvalitātēm.
Viegli, bez lieka dramatisma izrādē tiek runāts par nopietnām tēmām. Pat Pompīlija monologs, kuru viņš vieglā patosā „izkliedz”, vēršoties pret skatītājiem, un kurā nonicina un aicina pašiznīcināties visus resnos, neglītos un nestandarta indivīdus „uz planētas, ko sauc par Holivudu”, neizraisa līdzjūtību. Pārliecinoši tas neizklausās tāpēc, ka mūsu sabiedrībā viss tiek mazliet pārspīlēts. Par daudz, pārāk burtiski un katrs pārāk personiski mēs esam uztvēruši pieprasīto „perfekto cilvēku” kultu, it kā tā būtu pasaules lielākā un globālākā problēma.
Epizodiski uz skatuves parādās puskaila striptīzdejotāja, kurai ar lugas dramaturģisko materiālu nav nekāda sakara, bet režisors tādējādi vēlējies ilustrēt Pompīlija zemapziņā esošās intīmās vēlmes – ilgas pēc sievietes, erotikas un seksa.
Izrādes otrā daļa veidota kā galvenā varoņa Pompīlija psiholoģiska un fiziska metamorfoze. Ir redzams, ka krustdēls ir ļoti novājējis. Viņš vairs nav ietērpts neskaitāmās drēbju kārtās, bet gan žaketē, kas nevērīgi uzvilkta uz džempera un ir dažus izmērus par lielu, radot nevīžīga, pret sevi vienaldzīga cilvēka tēlu. Pēc pirmā cēliena beigās pārciestās autokatastrofas, kurā viņš smagi savaino galvu un nokļūst psihiatriskajā slimnīcā, Pompīlijs sāk redzēt krustmāšu rēgus – kā mirušas līgavas (tantes nekad nav bijušas precējušās), ietinušās baltos plīvuros, tās apciemo krustdēlu ik dienas. Ienākušas istabā, tās, lēni un graciozi kustoties, apsēžas pie galda. Viņu sejās ir noslēpumains smaids, un, sarunājoties ar krustdēlu, to balss intonācijas ir svinīgas un uzsvērti palēninātas. Rēgi ir tik īsti, ka Pompīlijs tiem neviļus atbild, nemanot, ka bieži sarunājas skaļi, pievēršot sev apkārtējo uzmanību. Rēgi uz visiem laikiem iesēdušies Pompīlija zemapziņā un turpina kontrolēt viņa dzīvi arī turpmāk.
Tomēr nez kāpēc šķiet, ka Pompīlijs, pat neuzklausot Lilī padomu „pieņemt savus kilogramus”, jau sen to ir izdarījis. Pret savu ķermeni viņš drīzāk izturas ar iecietību, jo, neēdot četras dienas maizi vai ejot no darba kājām divus kvartālus, jebkuram būtu skaidrs, ka novājēt neizdosies un arī nevajag. Pompīlija veselīgā humora izjūta un spēja pasmieties pašam par sevi konkrētā situācijā ir cienījama. A. Robežnieka izpildījumā šis krustdēls nudien neliekas nepievilcīgs, bet drīzāk gan labsirdīgs, panaivs un savos gados bērnišķīgs… hm… jauneklis? vīrietis? kungs?… puisēns. Un liekais svars nav viņa lielākā nelaime.
Izrādē skartā tēma, protams, ir diskusijas vērta. Zigmunds Freids esot teicis (lugas teksts), ka pie visa vienmēr ir vainīgi vecāki ar savu milzīgo ietekmi uz bērnu dzīvi un viņu uzskatiem, nepieļaujot domu, ka mīlestības dažkārt var kļūt par daudz. Bet gadījums ar Pompīliju un trim krustmātēm tomēr ir ļoti rets izņēmums.
https://ej.uz/2adi
Savā blogā plašāk uzrakstīju: http://sigita-paula.blogspot.com/2018/04/klusa-daba-ar-resno-puisenu.html
@Dailesteatris izrāde “Klusā daba ar resno puisēnu” ritmiska, aizraujoša un domāt radoša visu izrādes laiku. Ļoti patika. Iesaku! :)
Paldies par izrādi - pavadīju foršu vakaru ar trīsmāsiņu - trīsvečiņu (O.Dreģe, L.Pupure, A.Līvmane) kompāniju. Tanteles bija burvīgi groteskas, dzīvelīgas un arī skatītājus ievilka savā "varā", lai gan stāsts ir Freida cienīgs šausmu trilleris par trīs vecu kundžu apsēsto mīlestību uz savu krusttdēlu (A.Robežnieks). Kundzes bija nepārspējamas, A.Robežniekam, lai gan tēlojums bija neslikts, līdz granddāmām vēl jāaug. I.Florences Lilī, lai arī ļoti glīta jauna aktrise, tomēr ar smukumu, bez piestrādāšanas pie tēla, var braukt vēl tikai uz Tukumu (absolūti nekas pret tukumniekiem, neāpārprotiet :) ) Taču kopumā lieliska izrāde ar nenormālu aizberga apakšdaļu, ir vērts noskatīties. Paldies!
https://tmblr.co/Z8B46l2IjZqkZ
Bravo Artim Robežniekam - ģeniāli! :) Arī aktrišu trio (Dreģe, Pupure un Līvmane) bija burvīgas! :) Noteikti jāredz!!!