Bannija Manro nāve

Video

Publikācijas

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī

2017. gada 10. aprīlis

Lasīt

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

2017. gada 25. aprīlis

Lasīt

ATIS ROZENTĀLS. Intervija ar aktieri Artūru Skrastiņu. Eksperimenti ir beigušies. www.diena.lv

Arno Jundze. Tu nedzīvoji veltīgi, Bannij Manro. nra.lv

"Rampas Ugunīs" viesos Mārcis Jundzis.

Eva Škenderska //delfi.lv

Bannijs Manro – pašpārliecināts jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu –, kā viņam pašam labpatīk romantizēt savu nodarbošanos, sievietēm pārdod sapņus. Roku krēms un rožu eļļa kā ilūzija par mūžīgu skaistumu un jaunību, paviršiem baudas mirkļiem klāt vēl piedāvājot sevi pašu. Rokmūziķis un rakstnieks Niks Keivs romānā "Bannija Manro nāve" gandrīz katrā lappusē rindkopu velta galvenā varoņa fantāzijām par sievietēm (principā – viņu vagīnām, viss cits Banniju interesē salīdzinoši mazs). Bet stāsts, protams, nav par vagīnām, bet par slēpšanos tajās – no sevis paša.

Vērtējums: ****

Starp fantāziju un realitāti

Banniju var skatīt kā ironisku 21. gadsimta, kad "sekss" tiek pārdots uz katra stūra, upuri. Pasaule piedāvā seksīgu slavenību foto un intīmās dzīves stāstus, kas nereti iet pa priekšu mākslinieciskajai daiļradei, un Bannijs šo mārketingu arī ņem pretī, lielāko dienas daļu apcerot popzvaigžņu ķermeņa daļas. Keivs savu varoni neromantizē un nepielīdzina smalkam sieviešu pavedējam. Gan autora valoda, gan tēlotās ainas ir tiešas, attīrītas no jebkāda poētisma, nebaidoties no šķebinošas vulgaritātes un drastiskuma. Bannijs nav vienkārši atkarīgs no seksa, bet ir seksuāls maniaks. Visspilgtāk tas manifestējas, kad Bannijs pamet sievas bēru ceremoniju, lai, kolēģa draudzenes aprišu iedvesmots, publiskajā tualetē masturbētu, un izvaro meiteni, kas tikko viņa acu priekšā mirusi, pārdozējot narkotikas, jo tā atgādina vienu no viņa fantāzijas objektiem Avrilu Lavinju.

Ja Stīva Makvīna filmā "Kauns" galvenais varonis, arī no seksa atkarīgais, savu apmātību neuztver kā normālu, kaunoties un slēpjot to no apkārtējiem, tad Bannijs Manro gluži pretēji – lepojas un interpretē to kā īpašu talantu. Šī trusīša orģiju komplektā nāk arī nemitīgs alkohola un narkotiku patēriņš, kas varonim gan piešķir papildu personības degradācijas slāni, gan izskaidro Bannija atrašanos starp realitāti un fantāzijām. Romāns (arī Dailes teātra izrāde) nav reālistisks. Objektīvi notikumi jaucas ar Bannija iztēli, un skaidrs, ka arī Bannija magnētiskā pievilcība sieviešu acīs tikpat labi var būt tikai viņa iedomāta. Sirreālistiskā noskaņa ļauj interpretēt dažādi, vai visas sievietes, ko Bannijs apraksta, viņš tik tiešām iegūst realitātē vai tikai savās fantāzijās. Tāpat arī – kādā veidā viņš šīs sievietes iegūst.

Izrādē iedomātās un reālās dzīves mijiedarbību un sirreālistisko noskaņu pastiprina Arta Dzērves video projekcijas. Pirmkārt, tie ir video, kur redzams puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle). Sižetiski – sieviešu slepkava, kurš tobrīd uzdarbojas pilsētā, simboliski – gan Bannija neizbēgamās nāves vēstnesis, gan Bannija alter ego – kaut kādā mērā sievieti nogalinājis arī Bannijs, novedot sievu līdz pašnāvībai. Otrkārt, izrādes finālā redzami video, kur Lībija un Bannijs kopā ir ļoti laimīgi, kas var būt gan Bannija atmiņas par abu attiecībām, gan viņa fantāzija par to, kā būtu varējis būt.

Negaidītā interpretācija

Lasot "Bannija Manro nāvi" pirms Dailes teātra pirmizrādes, likās, ka tiks piedāvāts bravūrīgs, dažiem arī izaicinošs, visbeidzot asprātīgs un finālā nedaudz didaktisks pastāstiņš par vīrieti-leģendu Braitonas (tur notiek romāna darbība) prostitūtu, naivu viesmīļu un mājsaimnieču palagos. Tā vietā publiku sagaida konstantu skumju caurstrāvots iestudējums. Artūrs Skrastiņš Bannijam piešķīris dramatiskas krāsas, laupot ironisko smaidu, ko raisīja grāmatas Bannijs. Palasot atsauksmes internetā, romāns par Banniju Manro tiek apzīmēts dažādi – komēdija ar pārdabiskiem elementiem, slavinājums seksuālai dzīvei un nevainības zaudēšanai, vingrinājums izvirtībā, sociāla satīra, mūsdienu gotiska dēku traģikomēdija utt. Džilindžers Bannija tukšo dzīvi un mērķtiecīgo pašiznīcināšanos interpretē kā traģisku personības krīzi, mēģinot izlūgties galvenajam varonim piedošanu.

Skrastiņš ar grima, parūkas, ūsu un apģērba palīdzību vizuāli pietuvināts Keivam. Lai arī "Bannija Manro nāve" nav autobiogrāfisks romāns un Rolāns Bārts jau pirms 50 gadiem manifestēja "autora nāves" konceptu, meklēt līdzības, protams, nevienam nav liegts, un tās var arī atrast. Tāpat arī Džilindžers dod mājienus par vairākiem agrākiem iestudējumiem. Tikai divi uzskatāmākie piemēri. Pieticīgā garuma neona krāsu tērpi un parūkas aktrisēm, kas defilē uz augstiem papēžiem (glītu kāju demonstrāciju var saukt par Džilindžera firmas zīmi), atgādina par izrādi "Šeipings" – sava veida Džilindžera mākslas manifestu, kas, jaucoties neskaitāmies citādiem un atsaucēm, bija mēģinājums runāt par mākslas iespējām, robežām un visbeidzot tiesībām. (Mākslas studente Eva izmantoja puiša Ādama patiesās jūtas eksperimentālai performancei, pārvēršot viņu privāto dzīvi laikmetīgās mākslas objektā.) Savukārt Ģirts Ķesteris, tērpts tik pazīstama auduma uzvalkā, intonācijās, ar dziesmu krievu valodā un fināla video projekcijā, kur viņa Džefrijs vannā izdara pašnāvību, met loku uz Kaligulu – varoni, kurš savās nežēlīgajās kaprīzēs un cietsirdīgajās orģijās bēga no reālās pasaules, kas viņu neapmierināja, garlaikoja.

Banniju kaut kādā mērā var interpretēt kā dzīves mākslinieku, kurš piedzīvo dziļu personības krīzi, kad atskatās uz sevis paveikto, saprot, ko savas "mākslas" vārdā ir iznīcinājis un kas tad beigu beigās aiz viņa paliek. Iespējams, Dailes teātra "Bannija Manro nāve" ir stāsts par mākslinieku un krīzes punktu, ko var piedzīvot ikviens – romāna autors, izrādes režisors, arī trusītis Bannijs. Tādā gadījumā, lai atšķaidītu traģisko noskaņu, jāpiezīmē, ka paliek jau arī kas gana vērtīgs. Tāpat kā no Bannija dzīves mākslas paliek Bannijs, Juniors. Bet izrāde ir arī par bailēm sastapties ar reālo dzīvi, bēgšanu no jēdzīgā, ko liktenis piespēlē, piemēram, sievas un dēla, kuri Banniju mīl, tā vietā atdodoties tukšām baudām un nemitīgam reibumam. Bēgšanu no īstas mīlestības, bet ar Odena vārdiem gan izrādē, gan romānā tiek atgādināts: "Mums vai nu jāmīl citam citu, vai jāmirst." Visbeidzot "Bannija Manro nāve" ir arī stāsts par trim sačakarētiem vīriešiem no paaudzes paaudzē, kad tēvs grib iemācīt dēlam visu, ko prot, bet tas neizrādās nekas daudz un ne gluži tas, ko patiesībā šim bērnam tajā brīdī vajag.

Trīs dzīvi tēli

Lai arī lomu saraksts izrādē ir garš, reāli ko spēlēt ir tikai Artūram Skrastiņam (Bannijs), Ievai Segliņai (viņa sieva Lībija) un Anetei Krasovskai (Bannijs, Juniors), pārējiem aktieriem funkcionējot kā shematiskiem tēliem vai vairāku aktrišu gadījumā pat tikai kā ķermeņiem. Tas, protams, ietilpst izrādes konceptā – aktrises reprezentē Bannija fantāzijas, kur sieviete arī nekas vairāk nav.

Dzīvas, cilvēcīgi siltas ir ainas ar Skrastiņa Banniju un Krasovskas Banniju, Junioru, kur skaidri redzams, ka ne jau tēvs parūpēsies par dēlu, bet otrādi. Bannijs, Juniors, ļaujas tēva neprātīgajiem lēmumiem un piecieš acu sūrstēšanu ne jau tāpēc, ka būtu apjucis un nezinātu, kā dzīvei būtu jānorit, bet gan tāpēc, ka neizsakāmi mīl un lepojas ar savu tēvu. Viņš ļoti labi zina, ka būtu jāiet uz skolu, tēvam būtu beidzot jāizguļ dzērums un jāatpūšas, būtu jānopērk acu pilieni, bet iespēja beidzot būt kopā ar savu dievināto tēvu liekas tik iespaidīga, ka ir vērts riskēt. Savukārt Skrastiņa Bannijs, lai arī dažbrīd izmisumā un nogurumā ļaujas dēla rūpēm, sev raksturīgajā muļķīgajā optimismā mēģina radīt ilūziju, ka viss būs kārtībā.

Uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību.

Segliņas Lībiju, pirmkārt, ir vienkārši ļoti interesanti vērot visu izrādes laiku. Aktrise nospēlē simpātiski vulgāru valdzinājumu un vitalitāti, kas Lībijai piemīt, iepazīstoties ar Banniju, depresijas raisītu emocionālu nestabilitāti un izmisumu, kas mijas ar mātes siltumu un harmonisku gaišumu ainās ar Banniju, Junioru. Kad Lībija pārtapusi par Bannija zemapziņas rēgu, aktrise gluži kā sengrieķu sirēna ar izmisīgiem kliedzieniem vēsta par Bannija nāvi un abu drīzo tikšanos.

Iedvesmojoties no Keiva daiļrades, caur kostīmiem (Katja Šehurina), scenogrāfiju (Kristians Brekte), gaismām (Jevgeņijs Vonogradovs) un dzīvo mūziku iestudējumā radīta gotiska rokkoncerta atmosfēra. Tāpat kā "Izraidītajos", arī šoreiz grupa "Ryga" radījusi muzikālās kompozīcijas, kas ir emocionāli piesātinātas un palīdz aktieriem noturēt iestudējumam nepieciešamo enerģijas lādiņu.

"Bannija Manro nāve" var patikt un var nepatikt, galvenā varoņa pašapmierinātā pārmešanās no vienas vagīnas (romānā, šķiet, šis ir visvairāk lietotais vārds tūlīt aiz personvārdiem, bet par pārsteigumu – izrādē izskan maz) nākamajā var gan kaitināt, gan garlaikot, uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību. Mani luminiscējošu krāsu sintētika uz skatuves drusku kaitina, pagaidām izrādei trūkst ritma un, manuprāt, Artūrs Skrastiņš finālā tomēr šauj pār strīpu ar dramatismu. Tomēr – Džilindžera "Bannija Manro nāve" pavisam noteikti nav šāviens tukšumā. Režisors kopā ar galveno lomu atveidotājiem notvēruši stīgu, kas jo maz mani neatstāj vienaldzīgu un liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes, analizējot izrādi.

Aizvērt

Uldis Rudaks //KDi

Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nekļūtu par mūziķi.

Tavs tētis drāž manu mammu – saka meitene ar velosipēdu jaunās Dailes teātra izrādes Bannija Manro nāve galvenā varoņa dēlam, kurš sēž mašīnā, gaidot, kamēr tēvs atgriezīsies no savām darba gaitām – kosmētikas izplatīšanas, kas, tāpat kā jebkurš tirdzniecības aģenta darbs, prasa pielīst klientiem. Šajā gadījumā tās ir sievietes. Ja Manro ar savu šarmu un banālajiem komplimentiem izdodas klientes apstrādāt tiktāl, ka viņas ir gatavas uz visu, protams, seko turpinājums.

Pēc īsa, bet lepnuma pilna mulsuma brīža zēns atbild: "Mana mamma nomira", uz to meitene reaģē nežēlīgi, bet nevarētu teikt, ka negaidīti, ciniski: "Jā!? Es gribētu, lai mana arī nomirst. Viņa ir tāda kuce!" Šī epizode diezgan precīzi raksturo visu Dž. Dž. Džilindžera izrādi, kurā Artūra Skrastiņa atveidotais Bannijs Manro, piedāvājot sava elegantā metāla koferīša saturu un ne tikai, savaldzina ne vien klientes, bet arī sociālo darbinieci (Kristīne Belicka), viesmīli, vārdā Upe, un policisti (Sarmīte Rubule), kura tiek atbruņota ar vienu viskija malku. Nelielās, taču spilgtās lomās līdzās daudzajām jaunās paaudzes aktrisēm redzamas trīs savulaik intensīvi nodarbinātas kinodīvas – Lilita Ozoliņa, Olga Dreģe un Mirdza Martinsone.

Viss vienos stiklos

Visur pilns ar lielākām un mazākām pudelēm – tās ir visās scenogrāfa Kristiana Brektes aukstos stiklos ietērptās skatuves malās pa ķērienam, gluži kā muzikāli apsēstā Džeka Vaita koncertos visur ir mikrofoni un kaislīgu smēķētāju mājas ballītēs katrā stūrī ir pelnu trauki, jo tie var izrādīties noderīgi jebkurā brīdī. Arī izrādē tiek gan dziedāts, gan smēķēts, jo bez šīm lietām nav iedomājams pirmavota – romāna Bannija Manro nāve autora austrāliešu mūziķa Nika Keiva – tēls.

Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nebūtu kļuvis par mūziķi. Līdzīgi kā Kventins Tarantīno ir teicis, ka droši vien būtu sērijveida slepkava, ja nekļūtu par režisoru, kurš, un vēl jo vairāk rakstnieks, savos darbos var iet tik tālu, cik vien vēlas, un, pazīstot Niku Keivu, nekā šokējoša šeit nav. Artūrs Skrastiņš ir iejuties lomā lieliski, slēpjoties aiz melnajām ūsām un matiem, – tēlā, kas pielāgots Nika Keiva pēdējo gadu veidolam.

Varoņa attiecības ar dēlu (Anete Krasovska), kurā aug viņa ierastā dzīvesveida turpinātājs, tāpat kā pats Bannijs mantojis sava tēva ( Āris Rozentāls) dabu, neļauj aizmirst neseno traģēdiju Nika Keiva dzīvē – viņa 15 gadu vecais dēls Arturs, salietojies LSD, pirms pusotra gada gāja bojā, nokrītot no klints Braitonā.

Grāmatā par grupu Depeche Mode rakstīts, ka tās solists Deivs Gahans sākotnēji pārmetis ierakstu kompānijas Mute Records šefam, ka tas atbalsta arī tādu neglābjamu un nožēlojamu narkomānu kā Niks Keivs, kurš pat esot zadzis savus ierakstus izdevēja noliktavā, lai tos uzsistu gaisā un varētu iegādāties kārtējo devu. Šādi biogrāfijās aprakstītie fakti par slaveno tēvu var dot simbolisku zaļo gaismu nenobriedušam jaunietim ķerties pie vielām, kuru bīstamība arī tiek atgādināta ik uz soļa, bet šodien katram skaidrs, ka kaitīgi ir arī kartupeļu čipsi, jo no tiem nobarojas, un saldumi, jo no tiem bojājas zobi, turklāt ne viens, ne otrs nedod iespēju atslēgties no garlaicīgās, brīžiem pat neciešamās realitātes un baudīt reibumu.

"Atraujoties" līdz nāvei

Bannija Manro gadījumā ir otrādi – dēls paliek dzīvs, bet tēvs pakāpeniski nodzeras, līdz viņa sieviešu savaldzināšanas metodes vairs neiedarbojas, un tad jau neatliek nekas cits kā pievienošanās savai sievai, kura jau izrādes sākumā izdarījusi pašnāvību un spokojas ik reizi, kad Bannijs ticis klāt kārtējai sievietei. Iespaidīga ir bēru aina, kurā zārku nes seksīgi tērpušās meitenes, nevis mirušās sērojošie tuvinieki. Tas ir neierasti, bet visai likumsakarīgi, jo tieši Bannija aizraušanās ar citām sievietēm noved Ievas Segliņas atveidoto Lībiju līdz nāvei, ko šīs meitenes tagad svin, pozējot arī pie zārka.

Vēlaties morāli? Lūdzu! Bannija Manro dzīvesveids – savu pircēju apvārdošana un sievas krāpšana, sirdsapziņu slīcinot alkoholā, – tikai no medicīniskā viedokļa noved pie pāragras nāves no infarkta paģirās, aknu cirozes vai kādas citas intensīvas dzeršanas izraisītas kaites. Šāds dzīvesveids jau no paša sākuma ir nāve, un tā Bannijam elpo pakausī visu izrādes laiku, liekot apliecināt savu vīrišķo varēšanu pie katras izdevības, jo jebkura no tām var izrādīties pēdējā. Piemēram, "atraujoties" līdz nāvei no kādas kauslīgākas klientes vai viņas vīra, ja tas mazliet pārforsēs ar savām cīņas prasmēm, kā tas gandrīz izdodas vīrietim, kurš metas aizstāvēt Leldes Dreimanes tēloto nepārprotami narkotiku varā nonākušo meiteni ar ģitāru un Eimijas Vainhausas frizūru.

Izrādē ļoti nozīmīga loma ir Mārča Judža mūzikai, kas gandrīz bez klusuma pauzēm tiek spēlēta dzīvajā kopā ar grupu Ryga. Mēģinājumi to iznest ārpus teātra, par spīti pūliņiem, līdz šim nav vainagojušies ar lieliem panākumiem, taču šis ir otrais iestudējums pēc Oskara Koršunova Izredzētajiem, kurā Mārča Judža mūzika atradusi savu vietu un iederas no pirmās līdz pēdējai skaņai, neļaujot atslābt un garlaikoties nevienā mirklī.

Aizvērt

Edīte Tišheizere //kroders.lv

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes

Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Vārdiem nevar ticēt

Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?

Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

Aizvērt

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Nejauši vai likumsakarīgi, bet pēdējās divas Dailes teātra lielās zāles pirmizrādes – Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Nika Keiva romāns “Bannija Manro nāve” un Lauras Grozas-Ķiberes uzvestais Oskara Vailda “Doriana Greja portrets” būtībā runā par vienu un to pašu tēmu. Abas izrādes vieno harismātisks, taču vienlaikus savā atklātajā baudkārē atbaidošs varonis, kura mērķis ir dzīvot pēc principa You Only Live Once (angļu val. – “Tu dzīvo tikai vienreiz”), nedomājot par to, kas būs pēc tam (tieši šāds uzraksts uz skatuves redzams arī Džilindžera šosezon Daugavpils teātrī iestudētajā izrādē “Iemīlējās muļķis muļķītē”).

Džilindžera iestudētā “Bannija Manro nāve”, neraugoties uz režisora rokrakstam raksturīgo krietno ironijas devu, ir nopietna izrāde par dzīves jēgu. Iedvesmojoties no mūziķa Nika Keiva biogrāfijas un romāna, tapis smagnējs, skaudrs stāsts par ikvienā cilvēkā mītošiem iekšējiem dēmoniem un jebkuram, pat atklātākajam dumpiniekam piemītošo vēlmi kaut kādā ziņā iekļauties apkārtējā pasaulē. Problēma vien tāda, ka Artūra Skrastiņa Bannijs Manro to gluži vienkārši nespēj, jo straume nes uz priekšu pārāk ātri.

Trusis zem palielināmā stikla

Keiva romānā Bannijs Manro aprakstīts kā vīrietis, kuram piemīt milzīgs pievilkšanas spēks un spēja pat cigaretes dūmu izpūšanu vai brendija pudeles iztukšošanu padarīt līdzīgu seksuālam aktam. Tas ir ideāls traģiskais varonis, kas atrodas nemitīgā reibuma stāvoklī un visbiežāk pa dzīvi pārvietojas klupdams krizdams – gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Bannijs Manro jau kopš pirmajām minūtēm nolemts fatālam iznākumam, tomēr viņa ceļš uz finišu, sadedzinot visu sev apkārt un galu galā arī pašam sevi, brīžiem ir jēgpilnāks nekā daža laba pelēcīgi nodzīvota dzīve. Kā Duracell zaķis, kas nebeidz maksimālā jaudā sist pa bungām līdz pat pašām beigām, kad vienkārši apkrīt uz sāna.

Artūra Skrastiņa Bannijs Manro, grimēts pēc mūziķa Nika Keiva līdzības, ir izrādes kodols. Viņa dzīve sastāv no sievietēm, alkohola, cigaretēm un komivojažiera kofera, kas pilns ar parfimērijas precēm jebkurai dzīves situācijai – atliek tikai to atvērt, izvēlēties katrai sievietei atbilstošāko krēmu, iemasēt to brīvprātīgi pastieptajā rociņā, savilkt seju amizantā truša veidolā, un sievietes pašas “atveras” kā labi sakratīta šampanieša pudele. Aktieris precīzi pārvalda lomas ārējo zīmējumu un vairāk nekā trīs stundu garajā izrādē noturas it kā uz naža asmens – nepārspīlējot un neļaujoties pārliekai emocionalitātei, taču tajā pašā laikā riskējot palikt aiz šī ārējā aizsargslāņa – tumšām saulesbrillēm un parūkas.

Bannijs Manro un citi

Iestudējumā Bannija Manro perfekti atstrādātā sieviešu pavedināšanas shēma tiek izspēlēta atkal un atkal, līdz kļūst nedaudz apnicīga, un nevar arī noliegt, ka vairums izrādes ansambļa (īpaši jaunākās paaudzes aktieri) uz skatuves pilda galvenokārt dekoratīvu funkciju. Taču tajā pašā laikā izrādes vēstījums izaug līdz paradoksālam vientulības simbolam. Kaut gan sievietes galvenā varoņa ceļā nemitīgi mainās, pašā Bannijā nemainās nekas – viņa drudžainā kustība tomēr izrādās stāvēšana uz vietas. No garās sieviešu konveijera lentes, kas visas izrādes laikā paslīd garām Artūra Skrastiņa varonim, atmiņā paliek tie sieviešu tēli, kas kļūst par zināmu lūzuma punktu Bannija ceļā uz nāvi. Dārtas Danevičas, Leldes Dreimanes un Ievas Florences garlaikotajās mājsaimniecēs, kuru galvenais aksesuārs ir matu krāsai pieskaņoti bērnu ratiņi, Bannijs, šķiet, ierauga seklumu, kuru iepriekš nebija sevī apjautis; sastopot Olgas Dreģes elektrozaļā parūkā ietērpto Kendisu Bruksu, Bannijs kā apdedzināts atraujas, saskatot radniecīgu dvēseli – pats savas nākotnes attēlu.

Tomēr visprecīzāk savu atspulgu Bannijs ierauga savos tuvākajos cilvēkos – mirušās sievas rēgā, slimajā tēvā un intravertajā dēlā. Džilindžers šos tēlus rāda ar zināmu atsvešinājuma devu, šķiet, apzināti neļaujot sajust īstas pieķeršanās spēku un padarot titulvaroni vēl vientuļāku nekā Keiva darbā. Hipersatrauktā Lībija Ievas Segliņas precīzā atveidojumā uz skatuves parādās kā dažādu Bannija dzīves notikumu izsaukts sirdsapziņas signāls, par Juniora trausluma zīmi kļūst lomas piešķiršana jaunajai aktrisei Anetei Krasovskai, kura ar lomas sarežģīto uzdevumu tiek galā nevainojami, bet ratiņkrēslā sēdošais Āra Rozentāla Seniors ap sevi it kā apvilcis nepārvaramu žogu, vicinoties ar spieķi un paceļot balsi gan uz dēlu, gan mazdēlu. Atbrīvoties no hroniska mīlestības trūkuma organismā Bannijam izdodas tikai pēc nāves, kad, kopā ar sievu Lībiju apsēdies uz mašīnas sēdekļa, viņš pārceļas citā, sapņu dimensijā, videoekrānam attēlojot tik ideālas, bezrūpīgas laulības kadrus, kas mierīgi varētu kļūt par kāda kruīza kuģa reklāmas rullīti.

“Bannija Manro nāve” ir izrāde, kuras iedarbība pilnībā atkarīga no katra individuālā skatītāja – tā var vai nu patikt, vai atgrūst, vai atstāt vienaldzīgu, vai likt domāt par savas dzīves jēgu. Viss atkarīgs no tā, vai Artūra Skrastiņa Bannijam Manro izdodas paņemt aiz rokas un aizvest sev līdzi. Ja šī “saāķēšanās” veiksmīgi izdodas, tad ceļš līdz finišam grupas “Ryga” transcendentālās mūzikas pavadījumā būs interesants.

Aizvērt

Dzīvei nav melnraksta. Tā ir banalitāte, ko zina visi, jo tā ir patiesība. Šī patiesā atziņa nebūt negarantē, ka šajā katram tik svarīgajā tīrrakstā nebūs kļūdu, jo nav iespējams nekļūdīties. Atkal jau banalitāte, bet ar tām, rakstot savus tīrrakstus, nākas sastapties kā ar biežāk vai retāk lietotām pieturzīmēm.

Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Bannija Manro nāve Dailes teātrī ir skumja refleksija par tām banālajām kļūdām, kuras pieļaujam gan zinot, gan nezinot dzīves gramatikas likumus.

Austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrā romāna Bannija Manro nāve varonis par tādām lietām gan daudz neprāto. Citējot Dienas grāmatā 2009. gadā klajā laistā romāna izdevuma ceturtā vāka tekstu: «Bannijs Manro ir seksa apsēsts tirdzniecības aģents - kā viņš pats savā iluzorajā pasaulē iedomājies - superiznesīgs naivo Anglijas mājsaimnieču kārdinātājs. Kad dzīve raida pēkšņu un skarbu sitienu zem jostasvietas, Bannijs, izmisīgi mēģinādams tverties pie realitātes, dara vienīgo, ko prot, - paņēmis līdzi deviņgadīgo dēlu, viņš atkal sēžas savā fiatā un apņēmīgi dodas ceļā, kur Banniju šoreiz gaida visi viņa pasaules rēgi - nevarīgi tēvi, atriebīgas mīļākās, greizsirdīgi vīri un ragaini maniaki - tie, izlīduši no tumsas, nu ir gatavi piedzīt parādus.» Tas ir ceļojums prom no realitātes, bet, mainot vidi, jau nevar aizbēgt no sevis. Atsaucoties uz kino žanru road movie, sanāk tāds ceļa romāns.

Pasaules literatūras klasikas pārzinātāji Nika Keiva romānā atradīs paralēles ar amerikāņu dramaturga Artura Millera lugu Komivajožiera nāve (Nacionālajā teātrī pagājušā gadsimta beigās iestudēta ar nosaukumu Ceļojošā komija gals), tāpat kā tie, kas skatās amerikāņu seriālus - ar Californication (saliktenis no vārdiem «Kalifornija» un «fornication» - tulkojumā no angļu valodas - ārlaulības sakari). Šis seriāls savulaik demonstrēts kādā no Latvijas TV ar nosaukumu Grēcīgā Kalifornija. Deivids Duhovnijs, kuru droši vien daudzi atceras kā X failu. Slepeno lietu aģentu Malderu, Grēcīgajā Kalifornijā spēlē rakstnieku Henku Mūdiju, kurš zudušo iedvesmu aktīvi meklē gadījuma seksā, tādējādi mēģinot uzveikt radošo krīzi. Un šis stāsts jo interesantāks šķiet tad, ja tic faktam, ka Henka Mūdija prototips ir ģeniālais alkoholiķis ar Kazanovas gēniem - amerikāņu rakstnieks Čārlzs Bukovskis. Keiva varoni nevar dēvēt pat par pseidointelektuāli, bet talanti viņam neapšaubāmi piemīt. Viens ir spēja, kā pats apgalvo, pārdot ķirzakai (izrādes versijā, romānā - barakudai) divriteni. Viņš ir kosmētikas izplatītājs ar rokzvaigznes dzīvesveidu un pašapziņu. Trīs vaļi, kas tur Bannija pasauli, ir alkohols (un narkotikas), sekss un cigaretes (Keivs romānā uzsver, ka tas ir britu zīmols Lambert&Butler). Bet var uz viņu attiecināt arī klasisko formulu - sex, drugs and rock’n’roll. Dzīvo ātri, mirsti jauns. Ja nenomiri, tātad nedzīvoji pietiekami ātri, un labo šo kļūdu... Otrs (bet varbūt pirmais) Bannija talants ir seksapīls jeb teju nemitīga erekcija. Ne velti un ne bez ironijas Niks Keivs viņu nosaucis par Banniju, tādējādi populārajiem trušiem Playboy Bunny un Bugs Bunny pievienojot savējo. Novērtējis klienti, kosmētikas tirgonis notēlo šķaudošu trusi, un notiek viens un tas pats (ar izņēmumu, kas apliecina likumsakarību) - sieviete mirklī ir gatava seksam ar viņu. Protams, ka abi talanti ir savstarpēji saistīti, jo bez spējas apburt sievietes viņš nespētu iesmērēt tām kosmētiku. Tāpēc Bannijs māca dēlu:

«Tev jāpārdod viņiem sapnis.

- Un kas tas par sapni, tēti?

- Es.»

Personība un viņa darbs šajā gadījumā nav skatāmi atrauti viens no otra, un tas attiecas gan uz Niku Keivu un viņa radīto Banniju, gan Džilindžeru un viņa Manro. Artūrs Skrastiņš Nikam Keivam līdzīgā vizuālā tēlā nospēlē savās vājībās mērķtiecīgi slīkstošu dzīves baudītāju, kurš radis uzvarēt, bet dzīves sarūpētajā konfrontācijā pašam ar sevi spiests sajust rūgto zaudējuma garšu. Dzīvelīga truša plastika pielīst ar reibinošo vielu un paša dēmonu izraisītu smagumu, kas gāž no kājām.

Skumja ir patiesība, ka brīvības apoloģētam Kaligulam (kādu to pirms vairāk nekā desmit gadiem spēlēja Ģirts Ķesteris un Gints Grāvelis) līdzās nostājas Bannijs Manro - savas dzīves un likteņa cietumnieks trīs Keiva dotajos mūža cēlienos (nodaļās) - jāklis, tirgonis, mironis. Skumjas divos cēlienos - tas varētu būt šīs izrādes žanrs.

Skumjas, lūgšanas un izmisuma sajaukums un dzīves tumsa pilēdama pil no Skrastiņa dziedātās Nick Cave & The Bad Seeds kompozīcijas Magneto.

Skumjas ir Ryga dziesmas, jo īpaši lipīgākā - Say you love me now. Grupas Ryga mūzikai piemīt spēcīga enerģija, kas ir viens no jaudīgākajiem izrādes iedarbības avotiem.

Skumjš savā melnbaltajā skaistumā ir Bannija un viņa sievas Lībijas - Ieva Segliņa - divatnes prieks Arta Dzērves video. Nepārejošas skumjas iemieso viņu dēls Bannijs jaunākais - Anete Krasovska, spēlējot deviņgadīgu zēnu ar truša cepuri galvā, notur nemainīgi augstu patiesīguma līmeni.

Skumja ir Bannija Manro tēva - Āris Rozentāls - skarbi rupjā agresivitāte. Skumji ir Bannija un Lībijas pamestie bērna ratiņi jūrmalas video. Tā ir vientulība, kas tiek mantota paaudzēs, jo tēva grēki piemeklē bērnus atkal un atkal. Kā tas varēja notikt, ka antikvāru priekšmetu uzpircēja dēls tirgojas ar krēmiem un eļļām ādas elastībai? Ko pārdos Bannijs jaunākais? (Interesanta rodas šīs izrādes sasaite ar Nacionālajā teātrī tapušo Toma Treiņa izrādi - Gunāra Priedes Zilā iestudējumu, kas runā par trešo paaudzi - to, kas nāk pēc labklājības cēlējas pirmās un otrās paaudzes, kam it kā ir viss, tomēr pietrūkst dzīvības kodola.)

Džilindžeram sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti izdevies radīt vairāku pasauļu izjūtu - iekšpus un ārpus organiskā stikla kastēm saplūst realitāte un Bannija sakairinātās psihes tēli, tagadne ar pagātnes ainām.

Antidepresantu atkarīgā Bannija sieva - Ievas Segliņas Lībija, ar pašnāvību pārkāpusi neredzamo realitātes robežu, spokojoties dzied kā sengrieķu sirēna, pievilinot jūrniekus. Bet viņas balsī ir griezīgas sāpes, ar ko pielīst skatuves visums. Vēl košu nedabisko krāsu ņirba (kostīmu māksliniece Katja Šehurina), Bannija dēmons, kam jāskatās acīs - Puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle), ar ragiem un trīszaru dakšām, mūzikas dārdi, brutalitāte, sekss un kliedzošs tukšums - tas ir psihodēlisks ceļojums uz beigām.

«Mums vai nu jāmīl vienam otru, vai jāmirst,» saka Olgas Dreģes Kendisa Bruksa, un, tuvojoties finālam, to atkārto izrādes mūzikas komponists Mārcis Judzis. Bez kompromisiem. Citādi nav vērts.

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Katkunkan / Dupsene sitās pa dzīvi 26.04.2018 19:13

Ja Jums kauns skatīties uz savām atkarībām, tad kaunieties par savu aprobežotību! Mūzika - absolūts HEROĪNS un ORGASMS...
Lasi pilnu atsauksmi:
https://katkunkan.wordpress.com/2018/04/26/kultura-atsauksmes-bannija-manro-nave/

Ilze Zālīte 05.04.2018 11:09

Izrāde nav viennozīmīga. Saturs šķietami pretedndē uz dziļumu, taču daudzviet dialogi ir samāksloti drūmi un virspusējs. Taču... Skrastiņa tēls ir izcili uzkonstruēts! Domāju, ka ļoti izaicinoša loma aktiermeistarībai un psihei. Artur, bravo! Pat, ja izrāde neraisa sajūsmu, Skrastiņa aktierspēle ir lieliska

chuuootokkai 16.03.2018 17:48

Varbūt kāds zin nosaukumu dziesmai,kuru dziedāja Ķesteris? (krievu valodā)

Dailes teātris 19.01.2018 10:28

(no twitter.com) @AnnMaryJane
"Bannija Manro nāve" @Dailesteatris - sirds lupatās, asaras pa gaisu un daudz, daudz vielas pārdomām. Paldies! Ļoti patika, labprāt noskatītos vēlreiz.

Ilze Kalniņa 27.12.2017 11:00

Iepatikās RYGA. Režisors un grupa pacēla viens otru.

Dailes teātris 04.12.2017 10:37

(no twitter.com) @linardsaboltins
Cik daudziem gan no mums tēvs ir bijis, kas līdzīgs Bannija tēlam no "Bannija Manro nāve"? @Dailesteatris Patika, saistīja un @the_RYGa mūzika bija izcili piemērota Nika Keiva darba dramatizējumam. Superīga @krasovskaanete

Girts Janberg 10.11.2017 12:12

Stereotipisks Latviešu auditorijai saprotams atrisinājums: galvenais varonis krāpj sievu, kā rezultātā nabaga upuris izdara pašnāvību. Vēlāk nožēlojamais lupata kaut ko it kā saprot, it kā paprasa piedošanu, bet tomēr saņem pelnīto sodu, visiem žēl bērns.

Nezinu kā autors bija šo visu iecerējis, jo parasti viss ir daudz sarežģītāk. Šāda veida vīrieši, kuri nav padevušies bērnības traumai (tēva pasīvā agresivitāte un narcisisms) un cenšas atrast sevi, tomēr parasti iekrīt kāda sabiedrības vispārpieņemtu vīrišķības brenda lamatās (parasti kauslis, noziedznieks kopā ar kazanova sastāvdaļu), un domā, ka sasnieguši pašapziņas mērķi un dzīvo pirmkārt mānīdami paši sevi.

Otrkārt viņi māna sievietes kuras kāda no vecāku kontroles un apspiešanas rezultātā ir ieguvušas bērnības traumu bet to ir akceptējušas. Viņas piesaista šī šķietamā vīrišķība, kā viņu vājuma kompensācija un atbrīvošanās no vecāku varas, rezultātā veidojas destruktīvas co-dependent attiecības.

Lugā tiek slavināta šādu attiecību "love bombing" fāze, kad cietusī sieviete bagātīgi baro cietušā vīrieša zemo pašapziņu izmantojot viņa ahileja papēdi - izvēlēto erzatsvīrišķību. Režisors nogalinot varoni it kā aizsūta viņu šajā "love bombing" paradīzē, to nogalinot.

Tomēr parasti love bombing fāzi sieviete spēj un vēlas uzturēt tikai īsu brīdi, kamēr objekts tiek iekarots, jo nākošā fāze ir bailes pazaudēt iegūto un sākas kontrole un seksa manipulācijas fāze.

Tālāk protams, tāds vīrietis kurš ir pieradis nesamierināties ar likteni no kontroles un manipulācijas atgriezīsies pie ierastās destruktīvās nodarbes ar kādu nodarbojies pirms tam utt un tā joprojam

Vēl viena lieta, tad kad nomirs māte, bērnam jau ir slikti ar acīm.

Dailes teātris 10.11.2017 11:13

(no twitter.com) @SindijaBrik
Šovakar pārdomas par ğimenes, paaudžu, dzimtas vērtībām, mantojumu, karmu (!?)... sekām mūsu (ne)darbiem, domām, sapņiem, kas atspoguļojas mūsu līdzcilvēkos - sižeta līnija Bannija Manro dzīvē/nāvē iekš @Dailesteatris. Lieliska mūzika "Ryga" izpildījumā ❤

Inga Savicka 05.10.2017 09:34

Džilis pavisam noteikti ir aizskāris kādu manas dvēseles stīgu, vai gluži vienkārši viņš ir ģeniāls :) vakar noskatījos šo izrādi trešo.........reizi un gribas vēl, pie nosacījuma ja var trāpīt uz Ievas Segliņas tēlojumu, jo diemžēl Ērika Eglija lika vilties. Iespējams, ja nebūtu redzēta Ieva, šķistu ka viss ir Ok, bet jā - pietrūka Ievas nerva, plastikas un fantastiskā dziedājuma, kas ir milzu šīs izrādes vērtība - tik smeldzīgi, plosošs un patiess balss skanējums. Grūti nepārslavēt Ievas ķermeņa valodu - tik vibrējoša plastika, kas runā pat vairāk kā vārdi. Sākotnēji biju pat noraidoša Ērikas dikcijas un kokainās plastikas dēļ, izrādes procesā centos pieņemt kā citu tēla inerpretāciju, bet neizdevās - vilšanās nepameta.........Bet visādi citādi - LIELISKA LIELISKA izrāde. Paldies DAILE&DŽILI!

Elva Bērziņa 27.09.2017 20:26

Aizkustinoši. Visu cieņu Ērikas Eglijas dziedājumam, tirpiņas skrēja. Super!

Dailes teātris 27.09.2017 10:48

(no twitter.com) @fon_Mencendorfa
"Mums jāmīl vienam otru vai jāmirst" skanot galvā "Sei jū lav mī nau" ļoooooti patika Bannija Manro nāve @Dailesteatris Paldies!

Alda Kuple 04.06.2017 00:56

skumji, man jūsu žel

Alda Kuple 04.06.2017 00:45

Ļoti laba izrāde. Spēcīga aktierspēle.

Dailes teātris 12.05.2017 10:52

(no twitter.com) @anna_thars
Arī noskatoties otrreiz "Bannija Manro nāvi" @Dailesteatris,galva ir pilna ar pārdomām.Viena no labākajām un spēcīgākajām izrādēm šosezon!

Dailes teātris 02.05.2017 10:28

(no twitter.com) @ReeezijaE
@Dailesteatris "Bannija Manro nāve" emocionăli spēcīgs darbs. Scenogrāfija un mūzika 100% . Lieliska @ievaseglina!

Sandra Koka 29.04.2017 12:50

Man 'loti patika 'sí izráde! kam nepatika, tas gája árá, bet tie bija vien páris pensionári. Ja kuram 'sí izráde liekás sekla, tad ko vi'n's teiktu par izrádi - LAULÍBAS DZÍVES AINAS? No tás tie'sám bij jáiet árá!
Mani vél otrá diená neatstája emocijas, un pirmo reizi man patika ká Skrasti'n's télo.
Já músu publika nav pieradusi pie tádám izrádém, tápéc arí aplausi péc izrádes bija tádi tá ká péc 'soka.

Dailes teātris 28.04.2017 10:36

(no twitter.co,) @GRozenbergs
3 h paiet kā vienā elpas vilcienā! Tiešām labi nostrādāta izrāde. Un vēl dzīvā mūzika - grupa #Ryga. Super!#BannijaManroNāve @Dailesteatris

Iveta Potaša 28.04.2017 09:39

Arī apmeklēju šo izrādi. Jāsaka, ka bija dziļa vilšanās sajūta - manuprāt, sekla izrāde tikai ar daudz ārējiem efektiem, taču nevienu dziļāku dvēseles stīdziņu neaizskāra. Arī publikas reakcija - atturīga (aplausi pieklājības pēc) un daļa publikas pēc pirmā cēliena zālē neatgriezās. Ļoti labs Anetes Krasovskas (Trusīša juniora) sniegums. Turpretim Bannijs Manro (A. Skrastiņš) tik klusi un neskaidi tekstu čukstēja mikrofonā, ka sadzirdēt skatītājs varēja vienīgi atsevišķus vārdus...

Dailes teātris 04.04.2017 13:22

(no twitter.com) @lusciniate
Viens gan jāsaka- sen nav bijis TIK interesanti domāt par izrādi un tās grāmatu,kā tas ir pēc Bannija nāves @Dailesteatris. Prieks un bauda!

Laura Tabita 03.04.2017 15:35

PALDIES visai DT komandai par šo lielisko izrādi. Scenogrāfija, režija, mūzika, aktierspēle - augstākā klase. Visu izrādes laiku kamols kaklā, no spēcīgās aktierspēles un sižeta. Un tik patīkami uz skatuves redzēt arī mūsu teātra ziedu, sākot ar jaunajām, skaistajām aktrisēm-modelēm, gan Ozoliņa, Dreģe, Martinsone. Katra minūte ko aktieri pavadīja uz skatuves bija kā izcilības paraugs. Izrāde ļoti smaga, savā būtībā, bet atmetot stereotipus (neiedziļinoties ''rupjībās''), izrādes pamatdoma, kas, protams, katram var interpretēties savādāk, aizgrābj sev līdzi, un liek domāt... Vēl šodien domas/pārdomas ''nelaiž vaļā''. Tiešām liels, liels paldies. Es noteikti šo izrādi apmeklēšu vēlreiz!

Dailes teātris 03.04.2017 11:07

(no twitter.com) @janissipkevics
@Dailesteatris Atzīmēšu: Dž.Dž.uzticīgs pats sev, ļoti labi - A.Skrastiņš trusis,dēls trusītis, I.Segliņa lieliska, Mārcis Judzis - veiksme!

Dailes teātris 03.04.2017 11:06

(no twitter.com) @ilonabi
@Dailesteatris Artūrs Skrastiņš ir izcils! Ļoti aizkustināja Anetes Krasovskas tēlotais dēls! Bauda skatīties, klausīties, pārdzīvot līdzi!

Dailes teātris 03.04.2017 11:05

(no twitter.com) @AnnaFoma
Smagi,bet par mīlestību. Ja es finālā raudāju,tad aktieris ir spēlējis godīgi. Paldies. Bannija Manro nāve @Dailesteatris

Dailes teātris 03.04.2017 11:04

(no twitter.com) @anna_thars
@Dailesteatris "Bannija Manro nāve" skumja nolemtība caurstrāvo izrādi. Ļoti atbilstoša scenogrāfija un aktieri. Spēcīgi.

Dailes teātris 03.04.2017 11:04

(no twitter.com) @Danazalite
"Bannija Manro nāve" @Dailesteatris - tiešām ļoti iepriecināja muzikālais noformējums un scenogrāfija, aktieri pārliecinoši.

Dailes teātris 03.04.2017 11:02

(no twitter.com) @sanitabaltina
Sex Drugs And Rock n Roll..Bet beigās sirds lupatās..Īpašs paldies Anetei par Trusi junioru! @Dailesteatris Bannija Manro nāve

Dailes teātris 03.04.2017 11:01

(no twitter.com) @ZDachele
@Dailesteatris "Bannija Manro nāve" - negaidīti dziļi un eksistenciāli. Bravo Džilindžeram, Skrastiņam, Segliņai, visiem, visiem

Dailes teātris 03.04.2017 11:00

(no twitter.com) @kurpjukaste
"Bannija Manro nāve" @Dailesteatris ir labākā izrāde, ko Džilindžers ir iestudējis pēdējās trīs sezonās.

Ingrīda Krieviņa 02.04.2017 21:13

Acīmredzot pārstāvu vienu no "ierastās Dailes teātra publikas" (esmu redzējusi 99% izrādes visās zāles, un ne tikai Dailes teātrī). Visu cieņu Skrastiņam, izcila aktierspēle. Citādi - viduvēja izrāde, izteikti "dzilindžeriska", nekā jauna. Par formām un izteiksmes līdzekļiem - kur nu vēl vienkāršāk...fantāzijai vairs vietas nav.

Inguna Zariņa 01.04.2017 23:57

man jājautā, ko nozīmē "ierastā Dailes teātra publika"?

Ilze Peipiņa 01.04.2017 13:30

Labākā izrāde, kāda Dailes teātrī redzēta gadiem. Izrāde, kas nav visiem domāta. Izrāde, kas sagrāba savā varā ar režiju, mūziku, scenogrāfiju, tērpiem, izcilo aktierspēli.. Spēcīgi, nepatīkami, iespaidīgi, niezoši un tieši tā, kā mākslai jādarbojas uz skatītāju. Iešu skatīties vēlreiz pēc kāda laika.

Mazliet žēl, ka bija atnākusi ierastā Dailes teātra publika, kurai laikam vajag vienkāršākas un saprotamākas formas un izteiksmes līdzekļus. Daži eksemplāri visu izrādes laiku bubināja, dīdījās un pie pirmajiem aplausiem izrādes beigās piecēlās un aizgāja. Nemaz nerunājot par tiem, kas aizgāja pēc pirmā cēliena. Pieļauju, ka šie cilvēki izrādē neko vairāk par drāšanos un alkohola pārmērīgu lietošanu nesaskatīja. Žēl.

Dailes teātris 31.03.2017 12:30

‏(no twitter.com) @Iev_Berzina
Šovakar redzēju @Dailesteatris "Bannija Manro nāve"-pasaules klases līmenis- dziļš saturs,izcila scenogrāfija,režija, kostīmi, mūzika, video

Dailes teātris 31.03.2017 12:29

(no twitter.com) @arviits
Ar 140 zīmēm nepietiek, lai izteiktu to cik jaudīga ir jaunā @Dailesteatris izrāde BANNIJA MANRO NĀVE. Paldies visai šī darba blicei! IZCILI

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Niks Keivs
Bannija Manro nāve

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī

Lēna un baudpilna nāve

Skrejošā truša koordinātas

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

Sekss, skumjas, rokenrols

ATIS ROZENTĀLS. Intervija ar aktieri Artūru Skrastiņu. Eksperimenti ir beigušies. www.diena.lv

Arno Jundze. Tu nedzīvoji veltīgi, Bannij Manro. nra.lv

"Rampas Ugunīs" viesos Mārcis Jundzis.

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī

Lēna un baudpilna nāve

Skrejošā truša koordinātas

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

Sekss, skumjas, rokenrols

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Niks KeivsBannija Manro nāve

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī

Lēna un baudpilna nāve

Skrejošā truša koordinātas

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

Sekss, skumjas, rokenrols

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Niks Keivs
Bannija Manro nāve