Toms Čevers / LU HZF Baltu filoloģijas MSP 2. kursa teātra zinātnes moduļa students //kroders.lv
Dailes teātra Mazās zāles skatuve ir melna un gandrīz tukša – telpā vien apaļš kafejnīcas galdiņš un divi Vīnes krēsli pa kreisi, kā arī klavieres pa labi. Nekādas rosības, stāsta un dzied Aleksandrs Vertinskis Artūra Skrastiņa personā, bet dziesmas aranžējis un aktieri uz klavierēm dzīvajā pavada Kārlis Lācis, abi frakā un laka kurpēs. Tā varētu būt kabarē vai kāda kluba zāle vai arī krogs tikko pēc koncerta – gaisā vēl jūtami smiekli, cigarešu dūmi un skurbums, bet mākslinieks ir palicis viens. Gandrīz viens, jo K. Lāča koncertmeistars visu pusotru stundu garo izrādi ir klātesošs uz skatuves.
Var arī būt, ka skatītājs ir liecinieks koncerta mēģinājumam un vakarā koncerts vēl tikai būs. Dziedātājs ievingrina balsi, noskaņojas un, meklēdams īsto iekšējo sajūtu, malko viskiju, lai viens pats sastaptos aci pret aci ar publiku, kura to uzņems kā dievu vai arī – tikai kā izpildītāju. Šajā laikā viņam pa galvu haotiski šaudās vēl nenoslīpējušās – nepārdzīvotas un nesamierinātas – atmiņu drumslas, kas sāpīgi izlaužas uz āru, nobrāžot caurās bruņās svešiem noslēgto dvēseli.
Viņš atceras nenoslēpjami smeldzīgās bērnības atmiņas par dzīvi pie tantes Marijas Stepanovnas, kura zēnu necentās mīlēt tikpat stipri kā savu meitu, pēc tam, kad bērna beznosacījumu uzticības skatienam nācās saskarties ar vienu likteņa nodevību pēc otras – mātes pāragro nāvi, pašpārmetumos slīkstošā tēva šķiršanos no dzīves un piespiedu atšķirtību arī no māsas... Taču paradoksāli, ka lielākoties dramaturģes Justīnes Kļavas sakārtotie Vertinska dienasgrāmatas fragmenti vispirms ir uzjautrinoši. A. Skrastiņa iemiesotais Vertinskis pēc Maskavas mutuļojošās mākslas un bohēmas dzīves iekūlies komiskās dēkās ārpus pamestās padomju Krievijas – Tuvajos un Tālajos Austrumos, Rietumeiropā un pat Amerikā. Viņš atceras prostitūtu skaistumkonkursu „Mis Šanhaja”, jaunības sirdsskaidro mīlestību pret Marusju, kura, pēc daudziem gadiem satikta Varšavā, no „bezdelīgas” bija kļuvusi par „ūsainu govi”, arī to, kā Parīzē mācījis dejot Annu Pavlovu, jo balerīna bijusi tik kokaina, it kā norijusi mietu…
Vertinskis, redzējis un piedzīvojis daudz no tā, ko pasaules dažādās kultūras var piedāvāt, nu grib saņemt atļauju atgriezties savā bērnības zemē un dzīvot kaut vai, kā pats saka, mājā ar cauru jumtu, bet nepārtrauktie lūgumi vēstniecībā tiek noraidīti. Tādēļ A. Skrastiņa sarkastiskajā intonācijā tonētais dzejnieka ārējais tēls tomēr ir tikai vēl viena maska vai vismaz rakstura neapzināta virskārta. Dziedātāja iekšējo inteliģenci apspiež viņa aizkaitinājums pret nožēlojamo vēstures ratu, kas, cilvēkam neprasot, to savaldzina ar svešiem elkiem (neremdināmā piedzīvojumu kāre svešumā) vai liek izdarīt nepareizās izvēles (šaubas emigrēt no boļševiku Krievijas vai tomēr palikt uz vietas), tas arī padara viņu neiecietīgu un ļauj izteikt snobiski indīgas piezīmes par laiku un cilvēkiem. Ja Maskavā, koncertos maskējies liriskā Pjero tērpā un grimā, viņš varbūt tikai koķetēja, spēlējoties ar identitāti, kā tas raksturīgi modernismam, tad tagad viņa mākslinieka-neveiksminieka tēls ir ieguvis baisi reālas aprises. It īpaši, ja paturam prātā teicienu par atgriešanos vietā, kur reiz esi bijis no sirds laimīgs…
A. Skrastiņa varonis finālā vēl nezina, ka atgriezīsies, viņš vēl nezina, ka romantiski sentimentālie sapņi staigāt pa dzimtenes ielām, ieelpot dzimtenes gaisu un atrasties starp viņa talanta patiesajiem pielūdzējiem, nonākot Krievijā, sacietēs un drups. Par viņa tūkstošos mērāmajiem triumfālajiem koncertiem nerakstīs prese un viņa plates neizdos. Viņš vairs nedzirdēs sevi kā reiz vētrā uz kuģa pa radio, nepierādīs sev, ka eksistē šajā pasaulē.
Aktieris Vertinska tēlu veidojis savā mākslinieciskajā rokrakstā – ar it kā paviršo, nevērīgo attieksmi pret dzīvi, skarbumu savstarpējās attiecībās, pašpuikas un ciniķa dzīvesziņu, kad, pārmetis kāju pār kāju un aizkūpinājis cigareti, viņš šķietami bezbailīgi un atraisīti skatās dzīvei acīs. Aktiera runa ir apvaldīta, izlīdzināta, un ikviens teikums, kas iesākts ekspresīvākā tonī, tiek nekavējoties piezemēts, māksliniekam it kā atceroties sava varoņa drūmā likteņa skatienu pakausī. A. Skrastiņa spēlē nav saklausāma neviena mākslīga vai pavirša intonācija vai nepārdomāts uzsvars. Priekšnesums kā A. Skrastiņa benefice. Taču... A. Skrastiņš nerunā savā vārdā, aktieris kā personība uz sevis neprojicē Vertinska pieredzi un uzskatus, lai gan teksti par mākslinieka pašcieņu un attiecībām ar publiku tik tiešām varētu nākt arī no šodienas talantīga mākslinieka mutes. A. Skrastiņš diemžēl arī neuztur kontaktu ar publiku, kas līdz ar to aiz tēla neļauj ieraudzīt pašu aktieri.
Tā kā nekļūst skaidrs, kāpēc teātrim bijusi būtiska konkrētā materiāla izvēle, šī izrāde tomēr paliek stāstījums par Vertinska personisko drāmu – kā izrādes autoru dotais apakšvirsraksts „Aleksandra Vertinska dzīve romancēs”. Domāju, ka aktiera runātie dienasgrāmatas fragmenti pārtop izteiksmīgās redzes gleznās tiem, kuriem ir kādas priekšzināšanas par krievu Sudraba laikmetu. Par laimi, man priekšstatu radījušas profesores Silvijas Radzobes aizraujošās lekcijas par krievu modernismu – un tāpēc viegli varēju iztēloties gadsimta sākuma šokēto krievu publiku pēc mākslinieku izgājiena pa pilsētas ielām spilgti dzeltenos džemperos un kurpēs vai mēnesgaismas apmirdzētā Vertinska teatrālās performances.
Šādas izrādes bagātina zināšanas, bet diezin vai spēji aizrauj tos, kas teātrī meklē kādas patiesības par dzīvi šodien, jo iestudējuma veidotājiem par vispārcilvēciskām vērtībām runāt tomēr neizdodas. Pietrūkst kontekstuālo apstākļu, kas skatītājam ļautu ieraudzīt sevi kopējā izrādes stāstā. Šādus apstākļus spēja dot, piemēram, Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē „Brodskis/Barišņikovs” pagājušajā rudenī. Šajā iestudējumā lakoniskais scenogrāfiskais risinājums noskretuša jūgendstila paviljona formā vēstīja par Eiropas kultūras norietu kā par neizbēgamu realitāti, kam paralēli režisors risināja arī savu individuālo emigrācijas un novecošanās drāmu, pieslēgdams savu personisko pieredzi Josifa Brodska un Mihaila Barišņikova dzīves un mākslas ceļam.
Noteikti pie vainas nav monoizrādes formāts, kur tomēr jāsamierinās ar skopākiem izteiksmes līdzekļiem, jo režisoram Dmitrijam Petrenko skatuvisko darbību izdevies inscenēt patiesi dinamisku, satrauktajam A. Skrastiņa varonim vēstniecības atbildes gaidās te sēžot pie galdiņa, te pielecot kājās un pie klavierēm uzrunājot koncertmeistaru, te nostājoties skatuves vidū un, prožektoru apspīdētam (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), ļaujoties rezignācijai smeldzīgās romancēs Vertinskim raksturīgajā manierē – nekustīgi un aizvērtām acīm.
Konsekventas ir arī K. Lācim sacerētās mizanscēnas – pianists, absolūti neieinteresēts aktiera stāstītajā, uzkrītoši skatās rokaspulkstenī, bungo pa kurpju pazolēm un sit ritmu pa klavieru vāku, garlaikots izstiepj kājas uz blakus krēsla un pamet pētošu skatienu visapkārt. A. Skrastiņa un K. Lāča varoņus vieno kāda intīma saikne – daudznozīmīga un tāpēc tik mākslinieciski ierosinoša. Viņi varētu būt brāļi vai labākie draugi, bet visticamāk K. Lāča varonis ir Vertinska dienasgrāmata – papīrs, kas pacieš visu, visus pašpārmetumus, pašsuģestējošos iedrošinājumus dzīvot tālāk, nevienam citam neko neizsakošas detaļas un novērojumu interpretācijas. Tādēļ A. Skrastiņa runa, kas jautājoši vērsta pianistā, bet atbildes negaida, uztverama arī kā grēksūdze. Šajā kontekstā tukšā skatuves telpa iegūst vēl vienu nozīmi – šķīstītava pirms paradīzes vai arī bezgalība kā vieta ārpus laika un telpas, atmiņu un domāšanas telpa, kas eksistē paralēli visam citam un kam ir nozīme tikai paša domātāja galvā, lai izlīgtu ar sevi. Galu galā Vertinskis uz skatuves tā arī nenoreibst, lai gan izdzēris teju visu karafi…
Man izdevās nekavējoties ieslīgt izrādes emocionāli piesātinātajā atmosfērā un viegli tai ļauties līdz pat finālam, kad skatuves tumsā vairs tikai viens siltu staru kūlis izgaismoja A. Skrastiņa seju, it kā atstājot atvērtu jautājumu par tiesībām beidzot tomēr izbraukt uz padomju Krieviju. Taču izrādes smalko ritējumu, dziedātāja personību rādot daudznozīmīgi tveramu, diemžēl kā ar mietu pa pieri pārtrauca noslēgumā tik plakātiskie uz skatuves gala sienas projicētie titri, kas vēstīja par Vertinska atgriešanos Krievijā, kur kritika un vara viņu gan pilnībā ignorēja.
@Dailesteatris #KoncertsKuraNebija muzikāli smeldzīgs A.Vertinska dzīvesstāsts lieliskā Artūra Skrastiņa izpildījumā. Emocionāls baudījums!