Brīvības 36

Zane Radzobe

//Diena

Dailes teātris sezonu sāk ar sev neierastu projektu. Trīs jauno aktieru un režisores Lauras Grozas kopdarbs teātra pagrabā Brīvības 36 ir dokumentāls stāsts par telšu pilsētiņu, kas pērn izauga iepretim Ministru kabineta ēkai.

Visas Latvijas adrese

«Mums ir viena adrese,» sūdzas viens no izrādes varoņiem, atzīmējot, ka vēstules telšu pilsētiņā pienākot atplēstas. Savā veidā tā ir visas Latvijas adrese, tāpēc dailēniešu projekts iedvesmo. Ar asredzību, ar profesionalitāti. Ar faktu, ka Dailē jau kādu laiku nav redzēts tik konsekvents, mērķtiecīgs darbs.

Izrādi veidojuši Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe un Kristaps Rasims. Kā nojaušams, teātra pagrabā tā nonākusi teju vai nejauši - projekts aktieriem licies tik interesants, ka ar to nodarbojušies bez tieša darba devēja pasūtījuma. Ieguvēji šai gadījumā ir visi. Savā ziņā projekts ir pat huligānisks, ja ar huligānismu saprot klišeju noraidīšanu. Pārkāptās klišejas šoreiz vairāk sociālas, nevis teātra, bet šobrīd tāpēc vēl nozīmīgākas - Latvijas teātros akūti trūkst izrāžu, kas godīgi runātu par realitāti ap mums.

Drēgnajā pagrabā zem ventilācijas caurulēm uz betona grīdas uzslieta telts. Vide ir «īsta», kaut ne brīdi neslēpj teatrālismu. Betons un miklais aukstums, ko izstaro telpa, neitralizē gan skaidri saskatāmo skaņu un gaismu pulti, gan vienīgo didaktisko vietu izrādē - finālu, kurā sāk skanēt Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes Lāčplēša fragments kā uzbāzīgs atgādinājums par pazaudēto, «īsto» Latviju. Nostalģija saprotama, tomēr izrāde ir augstākas raudzes, rādot reālo, kaut nepatīkamo, spoguļattēlu.

Jāsmejas un jāraud

No telšu pilsētiņas iedzīvotāju intervijām aktieri izveidojuši trīs tēlus, par kuriem programmiņā raksta - visi notikumi ir patiesi, jebkura sakritība - apzināta. Izrādei attīstoties, tam brīžam grūti noticēt. Tas, kas iesākas kā idejiski dedzīga papļāpāšana par motīviem, telšu pilsētiņā dzīvojot, pāraug attiecību skaidrošanā, intrigās, dzīves pozīcijas definēšanā. Aktieri spēlē reālistiski, tomēr pēcgarša paliek kā pēc precīzas politiskas karikatūras groteska pārspīlējuma, kas izgaismo likumsakarības - «izlasīšanas». Jāsmejas un jāraud vienlaikus. Kas ir neticamākais? Ne jau fakts, ka telšu iedzīvotāji, izrādās, nav svētie - dzer, plūcas, lieto narkotikas. Ne sazvērestības teorijas vai tumšie noslēpumi, kas ik pa laikam iepeld sarunā. Ne joki ar zeku, kurš apsver domu sarakstīt Who's Who Latvijas kriminālajā pasaulē, vai puisi, kuram Puškins no aizkapa diktē savas vēl neuzrakstītās peršas. Izdevies tekstā noķert latvisko absurdu, kurā sajaucas iespējamais un neiespējamais, lai pakrūtē izrādes beigās iesistu pēkšņa atklāsme, kurai vairāk nekā stundu neesi spējis ļauties - viss taču te bija pa īstam. Gan līdz asarām smieklīgie valsts glābšanas plāni, ko bārsta telšu pilsētiņas iedzīvotāji - netiec gudrs, ģēniji vai vājprātīgie. Gan dzīves filozofija, ko viņi pārstāv.

Atsevišķi masu mediji atspoguļoja izrādi ar nosodījumu balsī. Kā drīkst zaimot tos, kas cīnās pret krīzi? Aktieri, starp citu, pret varoņiem izturas toleranti - spēlē atturīgi, neironizē, nekariķē. Bet «zaimi» tie tiešām ir. Ja ticat liekulīgajiem «krīze - iespēja», «(jebkurš) protests - cīņa» utt. saukļiem. Ja šaubāties, novērtējiet telšu pilsētiņas «izlasi» - biznesmenis, kura uzņēmums bankrotē, kamēr viņš «protestē», vīrs, kas «cīnās pret netaisnību», kamēr viņa uz gultas gulošā, bezpalīdzīgā sieva Rīgas nomalē spiesta iztikt saviem spēkiem, nepabarotu bērnu tēvs... Patiešām - modernās Latvijas varoņi.

Telšu pilsētiņa gribēja kļūt par atklātu vēstuli. Neizdevās. Arī Brīvības 36 ir vēstule, lai arī adresāts te kā krievu klasikā - vectētiņam ciemā. Kur tad var nonākt sūtījums, uz kura nelaimīgs cilvēkbērns uzrakstījis sev tik svarīgo, bet citiem neko neizsakošo adresi, iekšā ieliekot nepatīkamu, bet svarīgu patiesību? Vectētiņš nesaņems. Bet mums pārējiem gan derētu izlasīt.

Gundega Saulīte

//Latvijas Avīze

Izrādē ir godīga aktieru attieksme pret dzīvi

No "Latviešu stāstu" sērijas

Dailes teātra jauno aktieru radošā iniciatīva, izveidojot izrādi "Brīvības 36", īstenojusies spirgtā un dzīvīgā mākslas faktā. Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe un Kristaps Rasims, piedaloties režisorei Laurai Grozai, izveidojuši uz dokumentāliem materiāliem balstītu izrādi. Paši ir autori idejai, telpiskajam risinājumam, skaņu un gaismu partitūrai, paši arī dokumentēto varoņu atveidotāji.

No vienas puses – "Brīvības 36" ir no "Latviešu stāstu" sērijas jeb žanrs un veids, ko Latvijā izveidojis un kopis Alvis Hermanis un viņa Jaunais Rīgas teātris. Dzīvē ieraudzīti varoņi, noklausīti vai izraisīti stāsti, aktieru individuālais darbs, vēstījumus un intervijas pārvēršot dramatiskā darbībā. No otras puses – radoši patstāvīgi meklēts ceļš, lai teātrī runātu par to, kas notiek aiz tā sienām, tajā pašā ielā, kur Dailes teātra celtne. Ja telšu pilsētiņa pie Latvijas Ministru kabineta nespēja spēcīgi saviļņot ne tos, kuri sēž Brīvības ielas 36. namā, ne pārējo sabiedrību, kas bez atbalsta pameta izmisuma radīto protesta formu, tad notikuma izraisītais radošais impulss un vēlāk arī jauniešu izrāde, iespējams, ir šīs protesta akcijas vistveramākais ieguvums.

Smiekli un nopietnība

Teltī uz paaugstinājuma teātra pagraba telpā mīt trīs izrādes varoņi. Vieta zem resnām siltuma un citu komunikāciju caurulēm un mehānismiem grūti uzminamām vajadzībām ir ideāli atbilstīga šim stāstam, kurā vaļīgs humors mijas ar viegli maskētu sāpi vai bravūras uzplaiksnījumiem. Kas viņi ir – izstumtie vai jaunas atmodas jundītāji? Puiši cits caur citu runā ar skatītājiem, piedāvājot tēju vai cepumus, kuru viņiem, izrādās, esot vairāk, nekā var apēst. Skatītāji labprāt atsaucas izteikti čomiskajai atmosfērai, un pamazām cauri valodu sprēgām sāk iezīmēties arī atšķirīgi raksturi, dzīves stāsti, attieksme pret savu pienākumu un katram visdārgāko.

Izrāde ir reizē dzīvelīga un gudra, jo ne jau pasmieties par šiem cilvēkiem esam aicināti. Ar kāpinātu interesi klausāmies viņu filozofiskos spriedelējumos par valsti un katra paša dzīvi, par idejām un projektiem, kā visam būtu jānotiek. Saduras raksturi, temperamenti un uzskati, bet beigās visi atkal ir kopā, vienā teltī. Jaunie skatuves mākslinieki, meklējot vielu savai izrādei, acīmredzot nonākuši pie būtiskām atziņām, jo vai gan citādi tik sirsnīgi un neuzbāzīgi atklātos raksturu pretrunība un siltā, saprotošā attieksme pret cilvēka dabas kontrastainām izpausmēm.

Mani dziļi saviļņo tā patriotisma deva, ko šī izrāde bez mazākās didaktikas piegaršas iesēj skatītājos.

Cerību asns

Uz skatuves nav nedz laikmeta karognesēju, nedz bomžu, bet cilvēki ar saviem sapņiem un savām nelaimēm, tādi paši kā tie, kas sēž zālē. Vīlušies plašākas sabiedrības attieksmē un nekļuvuši par jaunas atmodas vēstnešiem, viņi cenšas tikt skaidrībā vismaz katrs ar sevi. Izrādās, pats Rīgas vidus ar automašīnu troksni un cilvēku pūļiem visapkārt tam ir ideāla vieta, miegs teltī nākot tik labi kā nekur citur. Un no kaimiņu mājas arī neviens neesot traucējis. Daiņa Grūbes impulsīvajam Iljam tikt galā ar sevi, iespējams, veicas vismazāk. Kristapa Rasima Varis, tā vien šķiet, saskaņu ar sevi ir iemantojis, bet problēmas ir ar ārpasauli. Toties pirmajā mirklī šķietami racionālais Artūra Dīča Oskars tāds ir tikai līdz brīdim, kad pieskaras savai "mūža tēmai"...

Kad izrādes beigās tiek atskaņoti dokumentālie ieraksti, kur dzirdam īstās, dzīvē noklausītās personas, tas ir kā pierādījums godīgai stāstu uzklausītāju attieksmei pret prototipiem un viņu vēstījumu. Nekas te nav sadomāts. Un šis jauneklīgais godīgums ļauj izrādi uztvert kā tīru mantu – patiesu, iekšējas nepieciešamības raisītu reakciju uz to, kas notiek tur ārā – lielajā, īstajā dzīvē. Dailes teātra beidzamo sezonu kontekstā izrāde "Brīvības 36" ir ne tikai īstā laikā un vietā padarīts darbs, bet arī cerību asns nākotnei.

Kitija Balcare

//Teātra Vēstnesis

Par kinētisko enerģiju mēdz dēvēt to enerģiju, kas piemīt ķermeņiem, kuri atrodas kustībā. Lūkojoties pēc precīzāka skaidrojuma, fiziķi teiktu, ka šī enerģija ir darbs, kas nepieciešams, lai no miera stāvokļa paātrinātu ķermeni līdz noteiktam ātrumam. Gan mīlā, gan karā visi ieroči ir pieļaujami. Mīlā (lasīt: kaislībās) un karā (lasīt: politikā) neiztrūkstošs elements ir kustība, kas nodrošina zināmu attīstību.

Teātrī pa šo laiku uz dažādām skatuvēm ir pabijuši dažādi varoņi – mūsmāju Sprīdītis, iemīlējies Mitja, sociālo tīklu cienītāju paaudze, Brīvības ielas telšu pilsētiņas iemītnieki, kuri tāpat kā Vladimirs un Estragons joprojām turpina gaidīt katrs savā tikšanās vietā katrs savu Godo.

Mīlestības (t)elpa

Nekad neticiet tiem, kuri apgalvo, ka ar viņiem tiešām, nu tik tiešām viss ir kārtībā. To pierāda arī pēc Nobela prēmijas laureāta krievu rakstnieka Ivana Buņina 1924.gadā uzrakstītā garstāsta „Mitjas mīlestība” tapusī tāda paša nosaukuma izrāde neatkarīgajā teātrī „Dirty Deal Teatro”. Darba iestudējumu jaunais meistars Vladislavs Nastavševs, kurš savas režijas prasmes slīpējis gan Londonā, gan Sanktpēterburgā, ir pieteicis ar telpas un aktieru prasmīgu mijiedarbību, tādejādi šoruden arī nokļūstot starp „Spēlmaņu nakts” nominantiem kategorijā „Gada jaunie skatuves mākslinieki”. Savukārt galvenā varoņa Mitjas lomas atveidotāja Jurija Djakonova vārds ir pamanāms kategorijā „Gada spilgtākā debija” par sezonas lomām ne tikai iestudējumā „ Mitjas mīlestība”, bet arī darbos „Bikts” un „Klusā daba”.

V. Nastavševs skatītāju acu priekšā intīmā lokā ataino mīlestību visā tās akrobātiskajā krāšņumā. Telpa, jauno aktieru Jurija Djakonova un Ineses Pudžas ķermeņi, kā arī telefona klausule, durvju slēdzene, tējas krūzīte, spēļu vilciens un citi objekti runā katrs savā valodā, bet tomēr par vienu un to pašu. Skatītāju rindās valda sajūta it kā tiem būtu ļauts ielūkoties no ielas, kur nodzisušas laternas, izgaismotā dzīvokļa logā, daudzos logos, kuros jaunieši izdzīvo svaigas attiecības, meklē līdzsvaru savās dzīvēs, norobežojas no citiem vai tieši pretēji meklē citos mieru, mierinājumu.

Apsēstība ar otru cilvēku rada vienvirziena emocionālo virzību. Nekurienē. Viņas balss, viņas soļi, viņas telefona zvans, viņas smiekli, viņas zeķes, viņas klusums. Un klusums tiek aizpildīts ar viņas atblāzmu sastaptajos cilvēkos. Akts, kura laikā Radītājs ir vīrieti atdalījis no sievietes (kā vēsta senie apokrifi), ir izrādījies veselībai kaitīgs. Izrāde ļauj skatītājam izdzīvot savas pirmās mīlestības no jauna. Ar nožēlu secinot, ka viss pārējais dzīvē ir vien viegla atblāzma par pirmo emociju spēcīgajām vētrām.

Aktieri pārsteidz ar plastiski estētisko vieglumu, ar kādu tie uzbur ainu pēc ainas uz neierastās skatuves, kas izveidota vertikālā plaknē ar pāris metāla stieņiem, kas pilda ne vien atbalsta punktu, bet arī savstarpējo attiecību robežu funkcijas. Līdzīgi kā bērnu grāmatās, kurās ir jāsavelk punkts pēc punkta, lai izveidotos bilde, tā arī izrādē „Mitjas mīlestība” metāla stieņi risina attiecību ainu shematiskumu. Izrādes vide nav telpa, bet gan emocionālais stāvoklis. Nekādas liekvārdības. Precīzi noslīpēta tēlu lingvistiskā darbība. Katram tēlam raksturīga valodas izjūta un komunikācijas forma.

Klusās dabas laiks

Lai arī šis laiks dēvējams par informācijas un komunikācijas laikmetu, tomēr veidi, kādā indivīds ar indivīdu komunicē, provocē, komentē, arī ir mainījušies. Vasaras vidū 13.jūlija vakarā „Dirty Deal Teatro” aicināja uz savdabīgu performanci „Sejbuks”, kurā brīvprātīgi varēja iesaistīties ikviens apmeklētājs. Ar aizlīmētām mutēm, pie plaukstām pielīmētiem flomāsteriem un baltiem papīra plakātiem pie telpas sienām tika radīti komunikācijas akti. Izejas punkts bija četri jaunieši, kas ikdienā ir saistīti ar aktiermākslu, režiju, literatūru. Te un tagad komunikācijā iesaistoties savstarpēji līdz tam nepazīstamiem cilvēkiem, atklājās visdažādākie raksturi, varētu teikt par raksturu tipi. Vērotāji, provokatori, izaicinātāji, uzmundrinātāji, pamazinājuma formu mīļotāji, skarbie un tiešie, popkultūras ietekmētie un alternatīvi domājošie. Katrai gaumei.

Performances „Sejbuks” (ar atsauci uz populāro sociālo tīklu „Facebook”, kas tapis balstoties uz Amerikā populārajām skolu gadagrāmatām) veidotāji sevi dēvē par „starp-paaudzi”, kam ir aptuveni 20 līdz 30 gadi un kuri stāv ar vienu kāju vienā, bet ar otru kāju citā gadsimtā, brīnoties par komunikācijas veidu maiņu. Tik iecienīta virtuālā vide tika pārnesta analogajā telpā, testējot teātri ar spēļu tehniku palīdzību. Performances spēks ir atņemtajā runas spējā, kā arī tās dalībnieku nespēja izsekot informācijas hipersaistībai.

Laikmets ļauj būvēt katram savu monoizrādi, izvēloties raksturus, scenogrāfiju, remarkas, izrādes sākumu un beigas, atteikšanos aplaudēt vai arī monoizstādes audiovizuālos formātos, ķerot emocijas ar tehniskām ierīcēm. Performance bija apliecinājums tam, ka šis laiks ir dekorācijas katra paša teātra izrādēm, par kuru saturu katrs lemj pats.

Sprīdītis bez lāpstas

21.gadsimta tendences ienāk arī pasakās, kas tapušās cita laikā. To apliecināja arī „United Intimacy” piedāvātā Latvijas Kultūras akadēmijas izrāde „Sprīdītis” pēc Annas Brigaderes darbu motīviem. Jaunā režisora Toma Auniņa veikums lika domāt, ka kultūras atsauces mīlošajam režisoram Dž. Dž. Džilindžeram aug konkurents, kas savos darbos pamanās „iemontēt” multimediālus elementus, postmodernisma ironiju, kā arī cilvēku savstarpēju attiecību paisumu un bēgumu ainas no sērijas – sekss, narkotikas, rokenrols. Un tas viss bērnībā tik iemīļotas, vairāk nekā simts gadus vecās pasaku lugas „Sprīdītis” apvalkā.

„Sprīdītis”, kas teorētiski lugas kontekstā bija tā laika bērnu supervaronis, izmantojot dažādas spējas uzveic ļaunumu un izglābj princesi Zeltīti. Supervaroņu laikmets turpinās, tikai tēli un spējas ir modificētas. Vairs nav tik liela nozīme prāta asumam un attapībai, bet spēkam. Tik precīzi vairs nav nodefinēts arī fokuss – kā vārdā? Arī gulbītis ir apmulsis, īsti nespējot orientēties dziņu un popkultūras pārņemtajā pasaulē, meklējot Laimes zemi.

Lai arī izrādē tiek mēģināts savienot kino un teātri vienotā darbā, tomēr skatītājam nemitīgā balagāna sajūta traucē uztaustīt paša supervaroņa pulsu. Sprīdītis pazūd tēlos, tērpos, scenogrāfijas objektos, skaņu fragmentos. Episkums, uz ko pretendē izrādes autori, ir aizstāts ar lielu daudzumu aktivitāšu. Lai arī tiek imitēti uzņemšanas laukuma darbības principi, tomēr netop skaidrs, kāpēc bija jāizvēlas tieši šis formāts. (Kā arī tas, kas notika ar it kā izrādes laikā uzņemto video un foto materiālu, par ko rūpējās vairāki operatori un fotogrāfi? Ja tie bija tukši klikšķi, tad nav saprotams pamatojums to izmantošanai.)

Iniciācijas rituāli, kas it kā jāizdzīvo par varoni topošajam Sprīdītim, ir aizvietoti ar šī laika sabiedrības slimībām un atkarībām. Sākot no fanātiskas dalības zemas kvalitātes pēc vienveidīga šablona radītos šovos beidzot ar narkotisko vielu izraisītām halucinācijām, kas liedz novilkt robežu starp realitāti un izdomājumu.

Sprīdītim kā vīrietim ir apdraudēta viņa vīrišķā daba. Pat lāpsta zināmā mērā zaudē savu funkcionalitāti. Tā darbojas kā relikvija. Katrā ziņā izrāde būtu ieguvusi, ja tā tiktu būvēta kā arēnas tipa skatuve. Citādi Ģertrūdes ielas teātra zālē, kur skatītāji novietoti vienā zāles galā, bet darbība notiek pa visu telpu, ir grūti identificēties ar filmēšanas grupas dalībniekiem, ja tāds būtu bijis viens no režisora mērķiem.

Sabiedrības šķērsgriezums

Dailes teātris drosmīgi uzsācis jauno teātra sezonu, piesakot skatītājam iespēju dzirdēt to, ko viņi nav ikdienā paguvuši paši pajautāt cilvēkiem, kuri pavadīja vairākus mēnešus teltī iepretim Ministru kabinetam, saņemot atplēstas vēstules, kas adresētas Brīvības ielā 36 dzīvojošajiem.

Telšu pilsētiņas drāma „Brīvības 36” 1.daļā, kas tapusi radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve” ietvaros, ir sabiedrības šķērsgriezums Dailes teātra pagrabtelpās. Izrādes, nē drīzāk realitātes šova laikā skatītāju galvās tiek viena pēc otras uzceltas un nojauktas daudz un dažādas pārdomu un atziņu teltis.

Šo nekādā ziņā nevajadzētu saukt par izrādi. Tas ir dokumentāls vēstījums, ko jaunā dailēniešu aktieru un režisoru paaudze Artūra Dīča, Daiņa Grūbes, Kristapa Rasima un Lauras Grozas personā ir ienesuši telpās. Un tas ir nenovērtējams ieguvums, ka Dailes teātris ir uzdrošinājies izveidot atkāpi un runāt par šeit un tagad notiekošo, kam vēl pat nav bijis vēsturiskais noilgums. Tā ir sabiedrības emociju un attieksmju translācija tiem, kuriem ikdienas rūpju un raižu vidū neatliek laiks aizdomāties par savu zemi un tajā notiekošo.

Ja stāsta laikā skatītāja galvās mijas realitātes un mākslas elementi, tad izrādes nobeigums norauj no acīm iedomātos apsējus un pasaka skaidri un gaiši, ka te nekas nav izdomāts, tas viss ir īsts, tas viss ir dzīvs. Vārdi, kas ir segums visam mošanās manifestam, ir apliecinājums tam, ka mums ir ko teikt, mums ir idejas un mēs gribam mainīt pasauli. Tomēr viensētu rakstura iezīmes no latviešu tautas neizdzēst. Tās izpaužas gan viedokļu sadursmē, gan pēc tam izklīstot katram savās gaitās, apzinoties, ka mēs lietojam nepareizās baterijas.

Pievienotā vērtība izrādei ir tas, ka bez saukļiem, karogiem un revolūcijām skatītājos ir iesēta atbildības deva pret savu zemi. Zemi, kuru mīl.

Vai Godo lika kaut ko nodot?

Velkot paralēles ar pašreiz notiekošo valstī un sabiedrības vidējo statistisko noskaņojumu, jāsecina, ka Semjuēla Beketa traģikomēdija „Gaidot Godo” režisores Baņutas Rubesas rokās ir bijusi veikls instruments, kā pasvītrot mūsu sabiedrībā valdošo gaidīšanas režīmu.

Karaliskā Improvizācijas Teātra (KIT) aktieri Jānis Skutelis un Varis Klausītājs ar savām Estragona un Vladimira lomām tiek galā spīdoši. Abiem izdodas raisīt skatītājos smaidu ar absurdo dialogu palīdzību. Savukārt aktieri Juris Stenga Lakija un Mārtiņš Liepa Poco lomā tomēr ievērojami kontrastē ar KIT aktieru komediantisko tēlojuma raksturu.

Komēdijas žanrs ierasti prasa zināmu pieredzi un spēju radīt skatītājā smaidu. Traģikomēdijā ir nepieciešams līdzsvars, jo no tās līdz klaunādei ir viens solis. KIT aktieriem tas nedraud. Viņi patiešām veiksmīgi iejūtas Estragona un Vladimira kurpēs (kuras ik pa brīdim pazaudē un atrod), lai gaidītu Godo vai vismaz saņemtu kādu ziņu no viņa sūtītā vēstneša (Andris Daubergs).

Kā pats traģikomēdijas autors Bekets savulaik ir teicis, tad stāsts ir par diviem iesprostotajiem vīriem bez cerības, kas tik un tā turpina dzīvot. Motīvs zināmā mērā sasaucas ar dailēniešu „Brīvības 36” noskaņu, kura savā ziņā arī ir traģēdija ar komēdijas elementiem. Iespējams, traģikomēdija ir atbilstošākais žanrs līdzīgi lakmusa papīriņam, lai izpētītu sabiedrības gan racionālo, gan emocionālo vilni.

P.S.

Starp citu, kinētiskā enerģija saglabājas tikai tik ilgi, kamēr ķermeņa ātrums nemainās. Ja ķermenis tomēr palēnina kustību un apstājas, tad kinētiskā enerģija tiek zaudēta...

Par spīti pretrunīgi vērtētajam notiekošajam teātru aizkulisēs, arī 2010.gada rudens ir atnācis ar jaunu teātra sezonu. Jācer, ka ātrums būs proporcionāls kustībai un ka mēs tiksim līdzi ne vien sirdīs, bet arī prātos, balsojot par sirdsapziņu un paejot pretī kādu soli Godo. Jo tas taču palielina iespēju sastapt viņu savas dzīves laikā.

Līvija Dūmiņa

//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Sociāli aktīvas pozīcijas ieņemšana, runājot ar skatītāju par konkrēti šo laiku, kurā esam ieslodzīti, mūsu teātros nav plaši izplatīta parādība. Taču sezonas pirmajā pusē tapuši pāris gadījumi, kur tas darīts, turklāt mākslinieciski atzīstamā kvalitātē.

Dirty Deal TeatroSpīķeros šosezon pirmizrādīts apvienības umka.lv jaundarbs ar nosaukumu Control / Out of Control jeb 12(3D)ebīls (kurš to var atcerēties?). Bet štrunts par iesaiņojumu. Pēc gaidīšanas laika ar reklāmu skatīšanos skatītājs tiek iemests drusciņ fantastikas filmas atgādinošā atmosfērā – veidotāji izrādi piesaka kā baisu pasaku. Umkisti (lomās – Armands Berģis, Ēriks Poņemeckis, Jānis Vuguls, Ģirts Šolis) ņem talkā video piedāvātās iespējas, filmējot notiekošo un vienlaicīgi projicējot uz ekrāna. Šoreiz pret šo, citkārt par novalkātu atzīstamu paņēmienu, iebildes nerodas, jo panākts savdabīgs animācijas efekts, tādējādi paplašinot darbības lauku iedarbīgas tēlainības virzienā. Darbojošās personas ir lelles – pupsiki. Stāstot savu stāstu par to, kā mūslaiku cilvēks dzīvo moderno tehnoloģiju pasaulē, izrādes veidotāji izvēlas divus ienaidniekus – televizoru un datoru. Pirmo labprātīgi turam mājās kā senu spāņu inkvizīcijas rīku, pakļaujot sevi reklāmistu radītajai zemapziņas spīdzināšanai. (Piemēram, umkisti pupsikam nooperē galvu un piemontē mazu televizoriņu.) Otrs ienaidnieks mūs pārceļ virtuālajā pasaulē, kas ieņem arvien lielāku vietu, tiecoties aizstāt īsto – ar draugiem, feisbukiem, tviteriem, fermām utt. Izrādes materiālu papildina daiļrunīgi fakti, kas ilustrē šo atkarības attīstības un īstās dzīves izspiešanas procesu. Plastmasas zīdaiņi ir veiksmīgi izvēlēts medijs, kas darbojas kā norāde uz mūsdienu indivīda pozīciju attiecībā pret pasauli, kuru iepazīst, neapzinoties tās ļaunumu. Ticīgi cilvēki senāk domājuši, ka par pastarās dienas tuvumu liecinās zirnekļa tīmeklis, un par tādu vēstnesi savulaik tika uztverts, piemēram, elektriskais vilciens. Umkistu uzdotais jautājums par to, vai modernās tehnoloģijas kontrolē mūs vai mēs tās, lika atcerēties šo stāstu, jo virtuālajā tīmeklī taču dzīvojam. Nepārprotiet – neviens te nesludina pasaules galu, tikai aicina padomāt par patiesajām vērtībām un laiku, kas izliets renstelē, lai ar izklaides vai komunikācijas kapuci galvā atzīmētos virtuālajā telpā. Tas pats «Te bija Vaņa. 11.01.2011. » skrāpējums jau bieži vien ir.

Par konkrētām mūsdienu dzīves aktualitātēm reflektē Dailes teātra jaunie aktieri Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe, Kristaps Rasims, režisores Lauras Grozas vadībā izrādē Brīvības 36 teātra pagrabā skatītājiem ļaujot nokļūt nesenā pagātnē – telšu pilsētiņā pretī Ministru Kabineta ēkai. Kā norāda izrādes autori, stāsts ir dokumentāls, balstīts uz patiesiem notikumiem. Aktieri tikušies ar pilsētiņas iedzīvotājiem, izvēloties trīs, kuru tēli iemūžināti izrādē (finālā tiek atskaņoti tekstu oriģinālu fragmenti). Skatītāji kļūst par pilsētiņas viesiem, tiek cienāti ar tēju un cepumiem, bet namatēvi ar rutinētu (jo pie uzmanības pieraduši), bet vienalga vēl uzmanības glaimotu attieksmi stāsta katrs savu stāstu, atklājot dažādas dzīves filozofijas. Līdztekus rit pilsētiņas ikdienas dzīve ar lūgšanām, ieturēšanos (kādam sviestmaize ar tunci, kādam – atkal ar vistu!) un telefonisku saziņu ar ārpasauli. Aktieriem izdodas atklāt atšķirīgos raksturus (Dainis Grūbe savam varonim gan šķiet pārlieku miškinisks), nebūt ne harmoniskās savstarpējās attiecības, ar humoru un smeldzi attēlojot šo mikrovidi kā mūsu sabiedrības modeli. Tas ir tas bēdīgais, nepieciešamais, bet ne vienmēr svētīgais skats no malas. Tas rāda, cik sašķelti esam un cik grūti ir vienoties vienai idejai, jo katrs arī šādā situācijā domā tikai par sevi, meklējot blusas otra kažokā un izraisot arvien jaunus ķīviņus.