Baiba Kalna
//Kultūras Forums
“Materiāli nodrošināta, izskatīga sieviete meklē vīrieti – necilu, ar materiālajām problēmām, bez automašīnas un bez humora izjūtas, lai darītu viņu laimīgu.” Šādu sludinājumu avīzē izlasa Dailes teātra kamerzālē iestudētās Alekseja Slapovska komēdijas Ne tāds kā visi citi galvenais varonis – vecpuisis, kurš apmāts ar ideju atrast savu sapņu sievieti – unikālu, neikdienišķu, visizcilāko ja ne valstī, tad pilsētā jau nu noteikti. Un viņš tādu atrod. Atsaucas uz sludinājumu un dodas uz norunāto tikšanos…
Krievu dramaturga Alekseja Slapovska daiļrade ir visai daudzveidīga. Viņš raksta ne tikai lugas, bet arī kinoscenārijus, romānus un stāstus, kas, pateicoties autora asprātībai, izdomai, atraktīvajai rakstības manierei, ir iemantojuši atzinību gan Krievijā, gan arī aiz tās robežām, par ko liecina arī fakts, ka tieši šis autors izraudzīts par scenāristu savulaik Padomju Savienībā ārkārtīgi populārās filmas Likteņa ironija jeb Vieglu garu! turpinājumam – Likteņa ironija 2. Alekseja Slapovska lugu galvenā tēma ir vīrieša un sievietes attiecības, - tik dažādas, mūžam jaunas un vienmēr negaidītas. Viņa pirmā luga tā arī saucas Mīlēju, mīlu, mīlēšu. Un daudzi viņa varoņi ar pilnām tiesībām var atkārtot šo frāzi kopā ar autoru. Liekas likumsakarīgi, ka Anita Sproģe, kas ar Sintijas Lauras Čerņovskaites lugas Slīdošā Lūče un Gabriela Barilli Medusmēneša iestudējumiem sevi pieteikusi kā potenciāli interesantu jauno režisori un apliecinājusi interesi par cilvēku, kuri sapinušies savās jūtās un attiecībās, pārdzīvojumiem, izraudzījusies iestudēšanai šo lugu, kurā runāts par tādām allaž aktuālām lietām kā bēgšanu no vientulības, vēlmi mīlēt un būt mīlētam un sarežģījumiem, kas traucē to darīt. Lugas varoņi vairāk ir vispārināti tipi, ne individualizēti tēli, par ko liecina arī tas, ka autors viņiem nav devis vārdus, bet pieteicis kā Vīrieti, Sievieti u.tml. Ne tāds kā visi citi pieder t.s. labi taisītajām lugām. Notikumi šeit attīstās neparedzami, dialogi ir atjautīgi un veikli uzrakstīti, bet personāži izrādās nebūt ne tik viennozīmīgi. Mīlestība, greizsirdība, nodevība, nesapratne – to visu viņiem lemts izbaudīt. Tomēr luga nav nevainojama, tajā vietām vērojama vāji attīstīta iekšējā darbība, kurai dialogus un monologus būtu jāpārvērš aktīvā sižeta līniju virzītājspēkā, ar ko ne visur ir tikusi galā arī režisore.
Iestudējuma pirmajā daļā (nosacīti, jo darbība rit bez starpbrīža) režisores un radošās grupas aizsāktā saruna par jūtu, kas iesnaudušās, pārvērtībām un divu pilnīgi atšķirīgās pasaulēs dzīvojošu cilvēku mēģinājumiem rast ceļu vienam pie otra, ir izdevusies saistoša un intriģējoša. Ainas raiti nomaina cita citu, tās izspēlētas kā nelielas komiskas etīdes, kurās teksts precīzi tiek noraidīts gan partnerim, gan skatītājiem. Tomēr luga nav tik vienkārša, kā sākumā varētu likties. Pamazām kļūst redzams, ka tēlu jūtu stāvokļi nepadodas veselā saprāta loģikai (kā nereti tas ir arī dzīvē), infantilitāte tiek uzdota par intelektualitāti un nevēlēšanos līdzināties citiem. Autors it kā speciāli aizved skatītāju no stāta, kas pildīts ar dzīves patiesību, nomainot to ar spēli, kura gan atgādina dzīvi, bet tomēr nav dzīve. Viņš spēlē paslēpes ar “vidēji statistisko” skatītāju, kuram patīk ziepju operas un situāciju komēdijas. Savukārt režisore un ansamblis, veidojot izrādi un sekojot autora izliktajām norādēm, palikuši svārstoties starp sadzīvisku komēdiju, psiholoģiskām raksturu studijām un grotesku traģikomēdiju. Tādējādi iestudējums salūst vairākās daļās: Vīrieša divskatos ar māti, attiecībās ar Sievieti un viņas draudzeni, kas arī fiziski notiek dažādās skatuves pusēs, un finālā, kuru ievada garš galvenā varoņa monologs vannā. It īpaši nobeiguma daļai pietrūkst precīzi izstrādātas personāžu rīcības motivācijas. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina tas, ka tēlu raksturos vietumis nav iezīmēta loģiska pāreja no viena stāvokļa otrā. Pēc Vīrieša monologa par vilšanos savā jaunības mīlestībā un norobežošanos no pasaules izrāde apmet kūleni un tā arī netop skaidrs, vai galveno varoņu attiecībās ir arī kas dzīvs un patiess, vai viss iepriekšredzētais bijis tikai spēle. Tomēr to vērot ir interesanti.
Izrādē ir daudz komisku situāciju, kuras aktieri izspēlē artistiski un ar labu humora izjūtu. Ir saprotami, ka šo lugu labprāt iestudē teātros, - viens no iemesliem tās popularitātei acīmredzot ir arī tas, ka visur ir aktieri vecumposmā no 40 līdz 60 gadiem, kuriem šī izrāde kļūst par benefici, iespēju nodemonstrēt savu radošo diapazonu. Tā tas ir arī šajā gadījumā, kad Andris Bērziņš ar Vīrieša lomu atgriežas Dailes teātrī. Andra Bērziņa Vīrietis “labākajos gados” gan nav lugā atainotais romantiķis bibliofils, bet visai egocentrisks, kaprīzs, amorfs īpatnis. Šo ironisko nobīdi akcentē arī scenogrāfs Gints Sippo, daļu darbības pārnesot no autora remarkā minētās grāmatām piekrautās Vīrieša istabas uz vannas istabas un tualetes telpas apvienojumu, kuras galvenie “priekšmeti” ir noskretusi vanna un klozetpods, bet grāmatas sakrautas kaudzēs uz grīdas un nelielā plauktiņā pie sienas. Andra Bērziņa azartiskajām komiskajām izpausmēm sekot ir saistoši, tomēr Vīrieša dziļākā būtība tā īsti šajā aktieriskajā feijerverkā, kurā sava vieta ir arī pārlieku sakāpinātai spēlei uz publiku, neatklājas.
Atpazīstamus tēlus radījušas visas trīs aktrises. Ligitas Skujiņas Sievietes – gudras, izskatīgas, emancipētas Balzaka vecuma būtnes – mūsdienīga minimālisma stilā dizainētajā dzīves telpā jūtām un emocijām īsti nav vietas, un viņa tās kā ikdienā nepieprasītu substanci noglabājusi aiz trejdeviņām atslēgām. Savukārt viņas draudzene ekscentriskajā, temperamentīgajā Esmeraldas Ermales tēlojumā cenšas no dzīves ņemt visu, ko vien var paņemt. Gādīgas māmiņas tēlu, kas bez apstājas aptekā savu puisēnu un daļēji arī ir vainojama pie tā, ka viņa dzīve ir tāda, kāda ir, izveidojusi Ilze Vazdika. Andris Bērziņš un Esmeralda Ermale spēles veidā galvenokārt uzsver groteskas, izkāpinājuma elementus, savukārt Ligita Skujiņa un Ilze Vazdika vairāk akcentē savu tēlu reakciju psiholoģisko pamatojumu. Izrādes vizuāli skaniskās telpas izveidē labi palīgi ir kostīmu māksliniece Kristīne Abika un mūzikas režisors Orests Silabriedis, kurš precīzi izjutis dramaturģiju un ar savu muzikālo apdari tēlaini papildina iestudējuma atmosfēru.
Izrādes fināls paliek atvērts. Skaistule iemīl briesmoni, bet viņš tā arī nepārvēršas par princi. Iespējams tāpēc, ka netic savai laimei un ir pieradis dzīvot bez tās. Vai tāpēc, ka laime vājam cilvēkam ir pārāk liels pārbaudījums. Bet varbūt tāpēc, ka diez vai vispār ir iespējama plānota un prognozējama laime.
Vienvārdsakot - man patika! Paldies aktieriem! (mazajā zālē vispār izrādes feinākas nekā lielajā)
paldies par jauko izrādi! :)
Superīga izrāde (ar H.IZJ.), ļoti labs humors un laba aktierspēle!! iesaku visiem, kam patīk komēdijas!!
Esmu sajūsmā par izrādi.Beidzot varu atzīties Andrim Bērziņam-viņš jau sen ir mana mūža mīlestība-un viņš kārtējo reizi ir to pelnījis!Paldies!
Man kopumā patika, bet līdz galam nenoticēju šim mākslas notikumam. Pat grūti pateikt, kāpēc.. Aktierspēle bija laba, ipaši jau Bērziņš un Ermale. Scenogrāfija lieliska. Bet kaut kas nesaslēdzās.
Lai vai kā - tomēr prieks par katru viesizrādi, kas notiek Liepājas teātrī.
Man nav ko piebilst par aktieru spēli, jo viss jau ir pateikts iepriekšējos komentāros. Man patika un nebija garlaicīgi ne brīdi. Lai gan bija jūtama tā pāreja no komēdijas uz traģikomēdiju un lugas beigās nemaz smiekli nenāca.
Bet aktieru spēle ir laba, brīva un atraisīta. Lai gan manas domas ir kritiskas, ja distancejas no pēdējām ainām, iesaku visiem lugu noskatīties. Nenožēlosiet pavadito laiku un gūsiet dažu labu atziņu par to vai ir iespējama laime vīrieša un sievietes attiecībās.
Bet kopumā izrāde ir diezgan ''bāla''. Neesmu redzējusi nevienu citu režisores darbu, bet kaut kas nebija tā, lai parādītais spētu ''uzrunāt''.
Virietis tiešām ir ar ''sarežģītu dvēseli'' un dziļš tēls. bet tie monologi sākumā vannas istabā par garu un par tukšu. par vīrieti un māti tie nepateica neko. tas ko tur runāja, smieklīgi arī nebija. Saurs lugai ir labs, par vientulību un mīlestību, tās noslēpumu.... bet varbūt to var pasniegt savādāk laii to var izgaršot.
Paldies!
Ļoti piemērota izrāde, lai atslēgtos no drūmās dzīves realitātes.
Ļoti laba visu 4 aktieru spēle, it sevišķi prieks, ka teātra vadība beidzot ir sapratusi,kas ir teātrī vērtība - labs aktieris. Tāds arī ir A.Bērziņš. Man žēl, ka neredzēju I.Vazdikas spēli, bet L.Pupure arī bija izcila māte (tikai man mazpazīstamāka). Vēlu veiksmi teātra vadībai, vairāk izrādes priekš sirds. Lai uz teātri varētu atnākt atpūsties, nevis klausīties valdības neizdarības.
Paldies izrādes dāmām par lielisku sniegumu!
Stāsts par vīrieti, kurš norobežodamies no pasaules, turot jaunības sāpi, nemīl pat savu māti?
Bet paskatīties jau var.
Lai režisorei tikpat sekmīgs turpinājums.
Iesaku visiem!
:)
Esmeralda Ermale ar gaumi nospēlē sievieti karikatūru - karikatūra palikusi vien tērpos, spēle ir ļoti baudāma.
BET... Par ko ir stāsts? Izskatās, ka autors rakstījis, rakstījis un tad nav izpratis, kā pabeigt lugu, nolēmis to pārvērst traģēdijā [komiskā] un tad nu pavisam nav zinājis, ko darīt... Ko darīt - izskatās - nav īsti bijis skaidrs ne režisorei, ne aktieriem. Man īsti nav skaidrs, kālab Ilzei Vazdikai Andra Bērziņa monologa vannā laikā [par dialogu to pagrūti nosaukt] likts stāvēt un brīnīties... [Nevēlos režisēt, bet loģiskāk būtu, ja allaž rosīgā māte turpinātu rosīties... Fināls mazliet izskatās pēc Spītnieces savaldīšanas izskata... Varbūt pirms tās "vannas" vajadzēja sacīt - Šņakts?