Atpakaļ uz afišu

Dž.Dž.Džilindžers, Dārta Daneviča, Dainis Grūbe

Neprātīgā Zelda

Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros

Dokumentāla fantāzija 1 daļā

Pirmizrāde: 2012. gada 24. maijs

Frensiss Skots un Zelda Ficdžeraldi ir visai bohēmisks pāris - plaši pazīstams ar savu vērienīgo dzīves stilu un izpriecām. Bet skaistajai dzīvei ir arī otra puse. Tajā draud ārprāts un psihiskā slimība, kas nenovēršami saēd prātu un personību. Dzīves neprātīgā puse. Kurš var izmērīt, cik daudz cilvēks var izturēt?

Dārtai Danevičai - nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai - Gada debija skatuves mākslā

Lienei Gravai - nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai Gada kustību mākslinieks 

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Telpas iekārtojuma autors - Dž.Dž. Džilindžers

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Liene Grava

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Dārta Daneviča (Zelda Ficdžeralda)
Dainis Grūbe (Frensiss Skots Ficdžeralds)

Viedokļi

15
jūn
2012
X

Zeldas solo

Silvija Radzobe //kroders.lv

Maija beigās Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers Kamerzālē piedāvāja jaunu viencēliena izrādi „Neprātīgā Zelda”, programmā pievēršot uzmanību faktam, ka uzvedums tapis radošo meklējumu cikla Brīvā skatuve ietvaros. Radošie meklējumi vienlaikus var nozīmēt pilnīgi pretējas lietas, kā tas realitātē arī noticis. Pirmkārt, tie var būt novatoriski formas meklējumi, otrkārt, neviendabīgs kvalitātes līmenis, kas saistīts ar iestudējuma eksperimentālo dabu.
Novatorisms saistīts ar vairākiem aspektiem. Pirmkārt, iestudējums, kā vēsta jau pieminētā programma, tapis, strādājot ar kolektīvo darba metodi, kas Dailes teātrī, pretēji kā, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī, ir līdz šim nepraktizēts vai maz praktizēts paņēmiens. Jo kā dramaturģiskās kompozīcijas autori blakus režisoram uzrādīti arī abi izrādē nodarbinātie aktieri – Dārta Daneviča un Dainis Grūbe. Bet kā informācijas avots izrādei par 20. gadsimta pirmās puses slavenā amerikāņu rakstnieka Frensisa Skota Ficdžeralda un viņa sievas Zeldas dramatiskajām attiecībām izmantots plašs materiālu klāsts – dokumentālie un biogrāfiskie materiāli, mākslas filmas, abu sarakstītie darbi. Otrkārt (un galvenokārt), „Neprātīgā Zelda” pēc ieceres un daļēji arī pēc realizācijas nav tipiska dramatiskā teātra izrāde. Varoņu raksturus un attiecības teātris vairāk pretendē atklāt ar kustību partitūras palīdzību – dejām, pantomīmiski izteiksmīgām pozām un žestiem, kā arī mūzikas un dziesmu palīdzību (Dārta Dinēviča izpilda pāris dziesmas). Valda Čakare pievērsa manu uzmanību faktam, ka daži muzikālie numuri ņemti no Boba Fosa, amerikāņu horeogrāfa, dejotāja un kino režisora, filmas „All that jazz” (1979), kuras nosaukums savulaik latviešu valodā neveikli tika tulkots kā „Viss šis džezs”. Šajā kinolentē dramatisks stāsts par kāda lielformāta mūzikla iestudētāja radošo procesu un viņa personisko dzīvi, kas nesaraujami vienoti, izstāstīts ārkārtīgi dinamiskā deju un mūzikas valodā, reālistiskus kadrus apvienojot ar sirreālistiskām vīzijām melnā humora un absurda garā. Daži kino/teātra speciālisti filmu lielā mērā uzskata par Boba Fosa autobiogrāfiju, kurā tas paredzēja arī savu turpmāko traģisko likteni. Filma neapšaubāmi varētu būt viens no Džilindžera ieceres avotiem viņa mēģinājumā cilvēka likteni teātrī atklāt netradicionāliem paņēmieniem, kaut arī izrādi ne mēroga, ne intensitātes ziņā, protams, nav iespējams salīdzināt ar filmu.
Izrādes lielais pozitīvais pārsteigums ir jaunā aktrise Dārta Daneviča Zeldas lomā. Teicami ārējie dotumi, dramatiskā teātra aktrisei neticami laba dejas prasme un kustību organiska atbrīvotība, skatuviskais temperaments, prasme atstāt par savu varoni pietiekami noslēpumainu, neizsmeltu/neizsmeļamu iespaidu. Saģērbta Ilzes Vītoliņas izteiksmīgajos tērpos (sarkans, balts), kas izceļ viņas sievišķīgo pievilcību, Dārtas Danevičas Zelda izrādes sākumdaļā riņķo pa skatuvi kā viens vienīgs tīras enerģijas iemiesojums. Viņa nemitīgi smaida, ir sakāpināta, nedaudz pat drudžaini uzvilkta, bet tas labi piedien pašapzinīgajai meitenei, kas tikko apprecējusies ar daudzsološu rakstnieku – priekšā esošā dzīve tikai sola, jo vēl neko nav atņēmusi. Daiņa Grūbes Ficdžeralds ar grūtībām tur līdzi Dārtas Danevičas Zeldai - viņš ir saspringts, pat sasaistīts viņu abu kopīgajās čarlstona improvizācijās, it kā nespēj ne aptvert, ne iekļauties savas dzīves biedrenes uzņemtajā dzīves paātrinājumā. Sākotnēji šāda abu galveno varoņu atšķirība šķiet loģiska: tā taču varētu būt, ka Ficdžeralds iemīlējis Zeldu tieši to īpašību dēļ, kuras pašam trūkst. Taču, uzvedumam attīstoties, rodas vairākas ļoti būtiskas problēmas, uz kurām režisors tomēr devis pārāk aptuvenas, lai neteiktu, ka vispār nav devis nekādas atbildes. Jautājums ir tāds: vai mūsu priekšā ir divi visai atšķirīgā kvalitātē strādājoši aktieri vai arī režisors Zeldas un Frensisa Skota dzīvesstāstu ir izlasījis netradicionāli, pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, uzlūkojot rakstnieku par savas sievas nelaimes cēloni, nevis otrādi.
Spēles laukumā redzams virspusējs, paviršs un tukšs cilvēks, kurš visai mehāniski izstaigā un sasprindzināti izdejo mizanscēnas, neradot nekādu iespaidu, kas un vai vispār viņa varonī notiek. Dažbrīd aktiera sejā pavīd atblāzma no bezpersoniski saldā dežūrsmaida, ar ko viņš tiecas šarmēt TV skatītājus kā kārtējā šova vadītājs. Noticēt tam, ka Daiņa Grūbes varonis ir rakstnieks, pie tam talantīgs, nekādi nav iespējams. Tam traucē ne tikai aktiera spēle, bet arī režisora (vai – kopā ar režisoru) radītās mizanscēnas. Ficdžeralds, uzstutējies uz saliekamām kāpnēm, atveido rakstīšanas procesu. Aktieris groteskā kaislē tēlo radošo drudzi, kaut ko formāli švīkājot uz lapām un mētājot tās pa gaisu. Ir gandrīz smieklīgi. (Bet tikai gandrīz.) Toties baleta vingrinājumi, kuriem maniakālā neatlaidībā nododas Zelda, kad vīrs, uzrāpies pa trepēm, ir viņu pametis pilnīgā novārtā, tiek izpildīti profesionāli, radot iespaidu, ka māksliniece daudz lielākā mērā ir viņa, nevis viņš. (Tas tā ir, ja nepaļaujamies uz savām iepriekšējām zināšanām, bet reāli vērtējam savā acu priekšā notiekošo.) Daiņa Grūbes Ficdžeralds tiecas pārtraukt sievas baletiskos vingrinājumus, atkal un atkal mēģinot noliekt viņas kāju no paceltas pozīcijas normālstāvoklī. Viņu, rodas tāds iespaids, kaitina, pat biedē paša ignorētās sievas norobežošanās, ieiešana kādā iekšējā, tikai viņai piederošā pasaulē, kas ārēji izpaužas šķietamā lelliskumā, līdzīgā E.T.A. Hofmaņa stāstu noslēpumainajām būtnēm – pa pusei cilvēkiem, pa pusei automātiem. Arī Zeldas abstraktā manierē veidotie gleznojumi, ko viņa izkarina pie spēles laukuma sienas, apliecina viņu ja arī ne kā profesionālu, tad vismaz potenciāli apdāvinātu mākslinieci. (Gleznojumus, izrādās, veidojusi pati Dārta Daneviča.) Šādā situācijā Daiņa Grūbes Ficdžeralda un Dārtas Dinevičas Zeldas strīds par to, kurš no kura nozadzis idejas literāriem darbiem, liekas visai viennozīmīgs: zog taču tas, kuram savu ideju nav, un mūsu stāstā tas ir rakstnieks, nevis viņa sieva.
Saspringti mokošās attiecības atrisinās ar Zeldas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Pārspīlēta ir ārējā anturāža Zeldas slimības (?) ainā – ap kaklu vairākās kārtās apmestās govs ķēdes, viņai uzģērbtie pelēkie ubadzes kankari. Taču šīs ārišķības notušē Dārtas Danevičas pārliecinošais tēlojums – viņas varone sēž uz galda, veras publikā, runā lēni, acu skatiens ir pilnīgi apdzisis. Nevar pateikt, vai šī uzveduma Zelda patiešām ir slima klīniskā nozīmē, kā tas bija ar reālo Zeldu Ficdžeraldi, kura saslima ar šizofrēniju, vai arī viņas intensīvā, krāsainā personība ir bijusi tik ļoti ārpus visām normām, ka citi, tai skaitā pašas vīrs, atzinuši sievieti par slimu. Šī situācijas neskaidrība, neviennozīmība (pretēji kā tas ir ar pārmērīgo nenoteiktību Ficdžeralda interpretācijā) nevis kaitina, bet padara tēlu dziļāku, tā saturu ambivalentu.
Kaut arī „Neprātīgā Zelda” uzdod jautājumus arī tādos aspektos, kur skatītāji būtu tiesīgi sagaidīt atbildes, tomēr tas ir viens no saistošākajiem uzvedumiem Dailes teātra visai rimtajā aizejošajā sezonā.

12
jūn
2012
X

Izrādes apskats: Džilindžers un neprātīgie Ficdžeraldi

Dita Eglīte //delfi.lv

Teātri uz sezonas beigām piedāvā arvien intensīvākas skatuves baudas. Arī Dž. Dž. Džilindžera "Neprātīgā Zelda" Dailes teātra Kamerzālē kutina vai visas maņas. Kopā ar aktieriem Dārtu Daneviču, Daini Grūbi un ar režisoram uzticamo tērpu mākslinieci Ilzi Vītoliņu kā asins sarkana deja tapis kaislīgs mākslinieku attiecību stāsts.
Ar to, ka izrāde atmiņā paliek kā deja, arī gribas sākt. Kaut horeogrāfes Lienes Gravas darbs nebūt nav galvenais vai dominējošais izrādes veiksmes aspekts. Lienes iniciētā kustību partitūra ir gan spilgta, gan neuzkrītoša reizē, taču jutekliski uzlādētais fokstrots vai seksuālu tuvību izspēlējošais duets, piepildot visu spēles telpu, padziļina un turpina vārdos nepasacīto. Loģiski, ka tradicionālā izpratnē dejas beidzas pie neprāta robežas. Un labi, ka horeogrāfe iekļāvusies iestudējuma estētikā, necenšoties ārprātu ietērpt kādās "īpašās" kustību kombinācijās. Prieka un savstarpējās saskaņas enerģija palikusi gan izrādes, gan vēstījuma "pagātnē".
Arī vizuāli izrāde uzrunā ļoti aktīvi, gandrīz viss spēles telpā ir sarkans: sienas, grīda, biljarda galds, vanna, Ficdžeralda "rakstāmpults" jeb kāpnes, alkohola "tvertnes". Scenogrāfijā un skatuviskajās darbībās it kā sajūtams trauslais līdzsvars starp reālo un fantāzijas pasauli, 100 gadus senu pagātni un šodienu. Un tā ir arī starptelpa, kurā mākslinieki, intensīvi un radoši strādājot, nonāk itin bieži; visbiežāk nepieciešamas pat vairākas sekundes simtdaļas, lai no tās attaptos reālajā dzīvē.
Stāsts šoreiz nav par vienu taisnību, par vienu ģēniju vai par vienu "nabaga sievieti". Mūžīgais konflikts slēpjas attiecību drāmā starp talantīgiem un kaislīgiem mīļotajiem, bet mūžam neatbildamais jautājums – kā māksliniekam nepazaudēt sev svarīgus cilvēkus un lietas, nepazaudējot sevi. Izmisuma pilnā neziņa – kā šajā trakumā atrast līdzsvaru, ir Daiņa Grūbes atveidotā Skota "neprāts", bet Dārtas Danevičas Zelda aiz saprāta robežas nonāk, nesekmīgi mēģinot atrast sevi ārpus Skota pasaules. Varbūt vajadzīgs vien piliens vairāk talanta, lai arī Zeldas gleznas, rakstītais vai dejotprasme sabiedrībā tiktu novērtēta tik pat ļoti kā Skota literārie darbi. Taču – vai tas diviem māksliniekiem automātiski sniegs harmoniskāku saskaņu? Tātad katrs attiecību gadījums būs citāds un jautājums par otra izmantošanu tiešā un pārnestā nozīmē – mūžīgi aktuāls.
Aktierim Dainim Grūbem spilgta un pārliecinoša bija parādīšanās diplomdarba izrādēs "Idiots. Pēdējā nakts" , kur viņa kņazs Miškins bija jauns, skaists un dīvaini nosvērts vīrietis ar mistisku noslēpumu. "Neprātīgās Zeldas" iestudējumā atkal Daiņa Grūbes aktiera talants uzmirdz atturīgi inteliģentā varonī ar vīrišķīgu stāju – pat slīgstot alkohola un sievietes atkarībā. Turpretī koķeta, asprātīga un kaislīga ir Dārtas Danevičas Zelda. Tandēmā ar Daini Grūbi ieraugām saskanīgu skatuves pāri. Debijas loma Dailes teātrī nerada pat mazākās aizdomas, ka Zeldas tēlā būtu saskatāms Dārtas paštēls. Viņas pašas gleznotās bildes, kas izmantotas iestudējumā, drīzāk paplašina atveidojamās Zeldas pasaules telpu. Dārtas Zelda vispirms ir vitāla un talantīga sieviete, kura dzīvei gatava atdot sevi visu.
Ļoti skaists ir izrādes fināls – abi dzīves un mākslas baudītāji atkal satiekas košsarkanajā vannā, kura joprojām piepildīta ar polietilēna maisiņu putu burbuļiem. Vienu reizi jau izrādes sākumā viņi te "plunčājās", maisiņus arī izmantojot kā vannas cepures. Tādēļ jo nevainīgāk izskatās brīdis, kad "cepures" atkal tiek uzliktas, taču… nākamajā mirklī arī pārvilktas pāri acīm. Tā ir skaista metafora par atgriešanos fantāzijas putu pasaulē jeb aiziešanu viņpasaulē. Pat ja reālajā dzīvē abu miršanas datumus šķir vairāku gadu intervāls, jo izrāde runā mākslas patiesības vārdā.
Aizraujoši skatīties iestudējumu, kurā režisors strādājis ar sev būtisku materiālu un interesējošu tēmu. Turklāt – ar jauniem "favorītiem" un visai oriģinālā scēniskajā risinājumā.

7
jūn
2012
X

Pusnakts Dailes teātrī

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Protams, ka raksta virsrakstu aizņēmos no Vudija Allena filmas, par ko jūsmo visi, kas to noskatījušies. Pusnakts Parīzē (2011) iedvesmas pilsētu dienā ļauj skatīt mūsdienu tūrista acīm, bet naktī – aizceļot uz 20. gadsimta 20. gadu bohēmisko Parīzi, lai sastaptu Pablo Pikaso, Ģertrūdi Steinu, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Ernestu Hemingveju un vēl citus ievērojamus ļaudis, bez kuriem 20. gadsimta kultūras vēsture nav iedomājama.
Protams, ka viņu vidū ir arī Zelda un Frensiss Skots Ficdžeraldi. Divdesmitajos, pārdzīvojuši karu un guvuši skarbu mācību, ļaudis metas baudīt dzīvi. Šis pārītis ir smalko aprindu karalis un karaliene, kas regulāri spoguļojas hronikās ar jauniem skandāliem un gājieniem, par kuriem viņus gan apskauda, gan nosodīja. Ballītes, alkohols, sekss – lūk, saldā dzīve, kas parasti nestiepjas bezgalīgi ilgi.
Drīzāk īsa, nekā gara (tikai stundu un 45 minūtes) un trauksmaina ir Dž. Dž. Džilindžera izrāde Neprātīgā Zelda Dailes teātra Kamerzālē, kas ļauj ieskatīties Zeldas un Frensisa Skota Ficdžeralda dzīvē. Tāpat kā Allena filma, tā ļauj ceļot laikā, ar aptuveni simt gadu starplaiku savienojot divus gadsimtus. Ilzes Vītoliņas kostīmi atgādina par Zeldas un Ficdžeralda jaunību, par džeza un čarlstona laikmetu. Tā garu lieliski atklāj arī jaunās horeogrāfes Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, kurā deja kļūst par organisku skatuviskās darbības daļu, kas virza attiecību dramaturģiju, ar emociju, noskaņu pagarina vai nostiprina dialogu. Toties mūsdienīgi kičīga ir Džilindžera iekārtotā telpa ar piepūstiem polietilēna maisiņiem pildīto sarkanu burbuļvannu stūrī, sarkani krāsotu biljarda galdu centrā un koka kāpnēm – Ficdžeralda rakstāmpulti. Kad uz galda parādās mobilais telefons, gadsimti jau pavisam cieši saplūst dokumentalitātē balstītā fantāzijā par viņiem abiem, slavenajiem, kuru dzīve un darbi iedvesmo vēl joprojām.
Tāpat kā Raimondam Paulam, Džilindžeram piemīt smalkā oža sajust talantu. Neprātīgā Zelda atklāj jauno aktrisi Dārtu Daneviču – beidzamos gados pat grūti atcerēties citu tik spēcīgu debiju vienā lomā, turklāt tik sarežģītā, kāda ir Zelda – sieviete ar kaislīgu dabu un vētrainu dzīvi, kurai apmēram 30 gadu vecumā diagnosticē šizofrēniju. Dārta Daneviča līdzinās 20.–30. gadu kinodīvām un teicami tiek galā ar Zeldas holeriskā temperamenta un slimības izpausmju attēlošanu, vienlaikus caurvijot smalku un kvēlojošu vientulības stīgu, ko nespēj dzēst ne ģimenes dzīve, ne bohēmas mutulis, ne radošais darbs. Turklāt aktrisei ir attīstīta ķermeņa plastika, kas jo īpaši novērtējama, kad balerīna amatiere demonstrē profesionāles cienīgu ietiepību un atdevi. Mājās, programmiņu lasot, uzzinu, ka Dailes teātra Zeldas gleznas ir pašas aktrises darbs.
Pēc Daiņa Grūbes veiksmīgās debijas Miškina lomā diplomdarba izrādē Idiots. Pēdējā nakts, Ficdžeralda loma nu reiz atkal ir darbs, kur talants paslēpes nespēlē. Viņa Ficdžeralds ir jutīgs rezonieris, kas atbalso Zeldas emociju brāzmas, taču arī mākslinieks ar savu ego, kas aicināts kalpot tikai vienam – savam talantam, lai cik kaprīzs tas būtu.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi