Atpakaļ uz afišu

Džims Tompsons

Mežonīgā pilsēta

Kriminālmelodrāma 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2012. gada 11. maijs

Nav skaidrs, vai Bags Makkena ir spītīgs karstgalvis, vai arī viņu vienkārši vajā neveiksmes. Viņš ir bijis gan policists, gan mīlnieks, gan cietumnieks. Viņa kontā ir ievainots ģenerālis, piekauta līgava un nošauts pārinieks. Meklēdams gaišāku dzīves ceļu, viņš iemaldās kādā pilsētiņā un uzreiz iekuļas nopietnās nepatikšanās. Bags Makkena nav īpaši attapīgs, bet viņš skaidri zina, ka draudīgākais vēl tikai sekos. Turklāt situāciju sarežģī tas, ka viņa sirdī ir uzplaukušas nevaldāmas mīlas jūtas pret vietējā šerifa līgavu.

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Plašāk par izrādi: http://www.draugiem.lv/mezonigapilseta/

 

Režisors - Gatis Šmits

Muzikālā noformējuma autors - Ēriks Ešenvalds

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Scenogrāfs - Rūdolfs Bekičs

Kostīmu māksliniece - Keita

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Deivids Makkena, saukts Bags)
Lauris Dzelzītis (Lū Fords, šerifs)
Kristīne Nevarauska (Eimija Stendiša)
Juris Bartkevičs (Maiks Hanlons, naftas atradņu īpašnieks)
Rēzija Kalniņa vai Aija Dzērve (Džoisa Hanlona, viņa sieva)
Sarmīte Rubule vai Ērika Eglija (Rozālija Varra, nakts istabene)
Pēteris Gaudiņš (Olins Vestbruks)
Mārtiņš Počs (Leslijs Ītons)

Viedokļi

25
okt
2012
X

Mežonīgās pilsētas paradokss

Maija Treile //kroders.lv

Dailes teātra Lielās zāles aizvadītā pavasara jauniestudējums „Mežonīgā pilsēta” žanriski apzīmēts kā kriminālmelodrāma. Zinot režisora Gata Šmita rokrakstu, tas nav nekas negaidīts: gan krimināla intriga, gan melodrāmas elementi vērojami arī viņa agrākajos darbos, kā izrādēs „Tas notika ar viņiem” (JRT, 2007) un „1906. Trakāk vēl kā piektā gadā” (LNT, 2009), tā filmā „Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010). Taču pretēji tam, kā tas varētu (vai tam vajadzētu) būt detektīvžanra darbos, šķiet, ka sižets Šmitam tikpat kā nav svarīgs. Arī „Mežonīgajā pilsētā”, kaut noziegumā vainīgais formāli tiek atrasts, tomēr paliek pārāk daudz neskaidrību, lai varētu noticēt, ka Šmits, ja viņam tas būtu būtiski, to vienkārši nav pamanījis vai nav ticis ar sižeta pavedienu galā. Šmita darbos raksturīgi nedzīties pēc aktualitātes, nesludināt vienu viedokli un patiesību, bet atstāt gana vietas daudznozīmībai. Šķiet, režisors risina viņu pašu interesējošus mākslinieciskos jautājumus, ievērojot paša nospraustos kvalitātes kritērijus un īpaši nesatraucoties par tēmas vai formas „ierakstīšanos” Latvijas teātra kontekstā.
Izrādes „Mežonīgā pilsēta” darbība notiek ASV Dienvidrietumu pilsētiņā Ragtaunā 1950. gados, kas ir gana tālu no mūsdienu Latvijas – kā ģeogrāfiskā, tā sociālā un mentālā ziņā. Atbildēt, par ko ir izrāde, nav nemaz tik viegli. „Mežonīgajā pilsētā” gan slepkavība un nāve, gan mīlestība, gan nodevība vienkārši notiek. Kā ikdienas situācija, kam seko dažādas cēloņsakarības un rosība – instinktīva vēlme izkārpīties no nepatikšanām vai mēģinājumi pietuvoties kādam, kas simpatizē. Taču visi notikumi ir ārēji – izrādes varoņu galvās un sirdīs notiekošais (ar dažiem izņēmumiem) paliek aizklāts noslēpums. Šmits noteikti neuzņemas dvēseļu tulka lomu. Kā izņēmums idejiskā ziņā ir tēma par to, cik svarīgi ir uzticēties. „Galveno mīlnieku” Eimijas un Makkenas nesaskaņu brīdī viņa pārmet: „.. tevī vairs nav vietas ne ticībai, ne mīlestībai. Tikai naids, sāpes un aizdomas.” Uzticēšanās tēmu plašāk izvērš invalīda ratiņos sēdošais naftas magnāts jeb pilsētiņas oligarhs Hanlons, kuru Makkena mēdz izvest pastaigā uz jumta (ar potenciālu padarīt ikvienu šādu izbraucienu par magnātam pēdējo): „Cilvēks kļūst bagāts, viņam rodas vajadzība pēc vienas lietas, un to par naudu nevar nopirkt. Viņš nevar nopirkt kādu, kam varētu līdz galam uzticēties.” Un pats konstatējoši piemetina: „Cilvēku nevar nopirkt, un tas arī nav vajadzīgs. Viss, kas jāizdara, ir jāuzticas.” „Mežonīgās pilsētas” paradokss saturiskā ziņā ir ambivalentajā patiesībā par uzticēšanos. No vienas puses, uzticēties nevajadzētu nevienam – visticamāk, pievils. No otras puses, neuzticoties nevienam, dzīvot ir neiespējami (vai vismaz – ļoti nepatīkami), tādēļ ir jāuzticas.
Neriskēšu gan apgalvot, ka mācība, cik svarīgi ir uzticēties, iegulst apziņā, lai, piemēram, raisītu apņēmību to īstenot savā dzīvē. Paliekošākais no izrādes saistāms ar formu, ne sižetu un saturu (satura nozīmes mazsvarība gan te nav vienādojama ar tukšību). Iestudējuma galvenā vērtība un ietekme atklājas vizualitātē, ritmā, mizanscēnu mainībā, audiālajā līmenī, detaļās, kas darbojas kā labi uzvilkts mehānisms. Taču spēja izbaudīt šos elementus atkarīga no skatītāja intereses par teātra mākslas izteiksmes līdzekļiem, līdz ar to – no spējas novērtēt to realizāciju. Turpretim, ja skatītāja interese koncentrējas uz sižetisko un idejisko vēstījumu, dažādos formas aspektus uztverot tikai kā ietvaru, kas salīdzinoši mazsvarīgs, vilšanās ir visai likumsakarīga. (Šajā sakarā zīmīgi ir komentāri pie Ditas Eglītes recenzijas par izrādi (lasiet šeit), kuros kā atslēgas vārds izkristalizējas „garlaicīgi”. Vērtējumos lasāms no „stilistikā ieturēti, bet garlaicīgi”, „kaut ko līdz galam nepasaka”, „neiesaku nevienam, kuram ir zem 60” līdz pat – „sliktākā izrāde, ko es jebkad esmu redzējis”. Jāpiebilst gan, ka šim, izrādes komentētāju vidū plašāk izplatītajam, viedoklim, ir arī oponenti: „Uz Dailes teātra skatuves BEIDZOT bija inteliģenta, daudzslāņaina, klusa humora pārpilna izrāde”, kā arī „izrāde ir lēna, taču ne garlaicīga. (..) Šī ir nianšu izrāde, nevis action gabals”.) „Mežonīgā pilsēta” visticamāk nepiepildīs to gaidas, kas teātrī ilgojas pēc precīzi un skaidri atklātas kriminālintrigas, spraiguma, dinamiska temporitma, sirdi aizkustinošiem motīviem, empātiju izraisošiem varoņiem (kaut gan izrādes tēli, pārsvarā dažāda tipa dīvaiņi, var izraisīt zināmu pieķeršanos un simpātijas). Izrādē ir daudz humora, taču tas nav viennozīmīgs, tajā vairāk daudznozīmīga smīna, ne skaļu smieklu.
Juris Bartkevičs naftas atradņu īpašnieka Maikla Hanlona un Valdis Liepiņš šerifa Lū Forda lomā ar dialogu ievada izrādes darbību. Viņi abi ir pilsētas specifiskās kārtības (nerakstītā likumu kodeksa) iemiesotāji, un, tuvojoties finālam, tieši šo abu varoņu dialogā atklājas (bet, kā jau minēju, ne pilnībā) notikumu atrisinājums. Abi varoņi pārstāv sistēmu. Un iestudējuma centrā ir nevis indivīds (noskaidrot, kurš ir blēdis, slepkava, zaglis), bet gan sistēma, kas pulsē kā naftas sūkņos, tā sabiedrībā. Arī Ēriks Ešenvalds izrādes muzikālajā noformējuma pamatā licis industriālo dunu – mežonīgajā pilsētā tiek pumpēta nafta, ik pa brīdim ieskanas kāda 1950. gadu dziesmiņa. Blīvā skaņas plūsma rada zināmu nolemtību – fons kļūst par virstoni, zem kura cilvēka blēdības, cerības un viltības iegūst komisku skudras rosības mērogu. Mežonīgā pilsēta nav mežonīga tādā izpratnē, ka tur valdītu haoss. Kriminālajā pasaulē ir savs likumu kodekss, turklāt stingrs. Problēma tikai, kā šo likumu sistēmu uzzināt ienācējam no malas, kā rīkoties pēc tās noteikumiem. Dinamikas izrādē nav tādā ziņā, ka ārkārtējais (slepkavību plānošana un realizācija) tiek tēlots kā normāls – tāds, kas atbilst kam vispārpieņemtam, regulāram, t. i., pašai mežonīgajai pilsētai, kurā normai pieskaitāms arī rasisms, homofobija un seksisms.
Recidīvists Deivids Makkena, ierazdamies mežonīgajā pilsētā, iziet ceļu no tramīga, asociāla mūžīgā grēkāža līdz ar savu sociālo un finansiālo statusu apmierinātam pilsonim, kas beidzot sasniedz kapacitāti arī romantiskām jūtām. Aktieris Artūrs Skrastiņš savam varonim atradis jaunu fizisko formu (nazāla balss, nervoza knosīšanās, īpaša runas maniere un mīmika), kas gan nedaudz atblāzmojās arī pagājušās sezonas pēdējā – Džona Neilanda – lomā. Radītais tēls ir intriģējošs, taču, ja izrādes sākumā aktiera plastika ir pilnībā transformēta jaunā tēlā, tad izrādes gaitā ik pa brīdim vērojami „atkritieni”, kad parādās gan aktiera ierastās intonācijas un balss tembrs, gan žesti un mīmika. Pieņemu, ka groteskas paspilgtināšanās un pavājināšanās brīži varētu būt skaidrojami ar konkrētā tēla dažādām reakcijām atšķirīgās situācijās (piemēram, tā saasinās stresa momentos, brīžos, kad Makkena jūtas sociāli un psiholoģiski nedroši), tomēr, sekojot tēla zīmējumam divās izrādes skatīšanās reizēs, šīs transformācijas neveidoja līdz galam pārliecinošu cēloņsakarību ķēdi.

Maikla Hanlona sieva Džoisa Rēzijas Kalniņas atveidojumā ir kā trausls, bet bīstams putns – alkohola un kaislību aizlauzta, taču apņēmīga, un, neraugoties uz nemitīgo žvinguli, rīkoties un mērķus sasniegt pat ļoti spējīga būtne. Aktrises plastika un pozas ir smalki pārdomātas un izstrādātas, radot īpašu izteiksmību un formas tīrību, kas ļauj pēc izrādes atmiņā kā vizuālām zīmēm palikt pat šķietami sīkām epizodēm – kā viņa klusējot sēž pie bāra galdiņa vai kā noiet no skatuves. Tieši Kalniņas varones tērpos visdaudzveidīgāk izpaužas arī tērpu mākslinieces Keitas 1950. gadu Rietumu modes izpēte un stilizācija, vērība pret detaļām, arī humora izjūta.
Kristīnes Nevarauskas varoni Eimiju Stendišu, mazpilsētas skolotāju, frustrācijā novedusi nespēja sasniegt mērķi – iziet pie vīra. Viņas līgavainis, šerifs, neuztver Eimiju nopietni (un nepavisam ne kā seksuālu būtni). Sastapšanās ar Makkenu ir cerība beidzot piepildīt neīstenoto sapni, un abu aktieru – Nevarauskas un Skrastiņa – sniegumā tā izvēršas par neveiklu, bet aizraujošu riesta deju. Kristīnei Nevarauskai Eimijas lomā izdodas tas, ko Artūrs Skrastiņš šoreiz līdz galam nerealizē – konsekventi noturēt formu (turklāt izteikti grotesku), vienlaikus radot visai skaidru savas varones psiholoģisko pārdzīvojumu zīmējumu.
Formā tīrs darbs izdevies arī aktrisei Ērikai Eglijai nakts istabenes Rozālijas Varras lomā. Viņas murrājoši piesmakusī, it kā slāpētā balss, stīvā poza un šļūkājošā gaita raisa nelielu žēlumu un uzticēšanos. „Melnādainā” istabene ieņem necilā pozīciju, kas, sociāli pazeminot, vienlaikus dod arī zināmu stabilitāti un drošību. Taču mežonīgajā pilsētā kādam uzticēties tomēr ir riskanti.
No epizodiskām lomām eleganti komisks Mārtiņa Poča atveidojumā ir Leslijs Ītons, viesnīcas darbinieks, kas no sirds iemīlējies jaunajā kolēģī Makkenā. Pēteris Gaudiņš Olina Vestbruka un Kristaps Rasims Policista un Aleksa Dadlija lomās pilda vairāk utilitāras – sižetu virzošas funkcijas.
Skatoties izrādi no dažādām Dailes teātra Lielās zāles perspektīvām, ieguvumi variējas. No 14. rindas iespējams pilnvērtīgāk novērtēt režisora piedāvāto kinematogrāfisko platekrāna efektu (skatuves augšējā daļa ir aizsegta, un Dailes teātra lielās skatuves plašais atvēriens šajā gadījumā izmantots mērķtiecīgi un veiksmīgi). Turklāt skatuves norisēm nonākt arī līdz zāles tālākajai pusei izdodas, neraugoties uz to, ka izrāde kopumā ir drīzāk pieklusināta, plūstoša, nevis atsvaidzināta ar spraigiem efektiem un epizožu kontrastiem. Savukārt, izrādi skatoties no tuvākas vietas, ieguvums ir iespēja detalizēti vērot nianses – gan aktieru darbībā, mīmikā, gan scenogrāfijā un tērpos.
Rūdolfa Bekiča scenogrāfija uz skatuves veido trīs galvenās darbības vietas, kas ik pa laikam slīgst aiz puscaurspīdīga, viegla auduma aizkara, darbībai atstājot tikai proscēniju. Mizanscēnu veidojumā tiek izmantota arī skatuves daļa aiz trim „telpām”. Izrādes sākumā aktieri, pārvietojoties no vienas darbības vietas uz citu, konsekventi seko spēles noteikumiem – izmantot durvis, veikt garus apkārtceļus, lai neietu cauri „sienām”, taču izrādes gaitā noteikumi tiek mainīti – viena aina strauji pāriet nākamajā, pirms vēl Artūra Skrastiņa Makkena aizgājis uz nākamo darbības vietu, un jau pēc tās sākuma viņš vienkārši ielec citā telpā, vai arī Valda Liepiņa šerifs sarunājas ar Makkenu pāri dažādu darbības vietu robežām. Ar nelielu, bet principiālu noteikumu maiņu tādējādi tiek iezīmēta arī telpas un laika organizācijas nosacītība.

No vienas puses, „Mežonīgā pilsēta” no skatītāja prasa vērīgu pieslēgšanos skatuves norisēm, no otras puses, ja arī skatītājs kļūst par centīgu vērotāju, tas tomēr negarantē, ka viņš uzzinās un sapratīs vairāk, nekā tas, kurš to darīs paviršāk. Tādējādi kā galvenais guvums izrādē izvēršas pati vērošana vērošanas pēc.

24
mai
2012
X

Recenzija: "Mežonīgā pilsēta"

Viktors Hausmanis //Latvijas Avīze

Džima Tompsona krimināldrāmas "Mežonīgā pilsēta" iestudējumu uzlūkoju par vienu no Dailes teātra šīs sezonas interesantākajiem un nozīmīgākajiem darbiem.

Gati Šmitu interesē cilvēki, viņu personības un attieksmes, nevis krimiķiem raksturīgās intrigas. Šmits par pirmo personu necenšas izvirzīt sevi, bet gan aktieri. Visspilgtākais piemērs ir Artūrs Skrastiņš Makena jeb Baga lomā: viņš uznāk uz skatuves, un kādas piecas vai desmit minūtes man jāgudro – vai tas maz ir Skrastiņš, vai neesmu kļūdījies? Tāda veida "problēmas" izrādēs nācies piedzīvot visai reti. Izcils Artūra Skrastiņa darbs – nekur tēlu nekariķē, neko nepārspīlē un tīši arī neidealizētā mazliet jocīgā cilvēkā staro pat sirsnība. Viņam par krietnu samaksu uzticēts veikt visbriesmīgāko uzdevumu – nogrūst no jumta bagātnieku Hanlonu, bet no šāda soļa Makens atsakās. Skaidri izskan doma, ka šajā dzīvē galvenā vērtība ir iespēja – uzticēties cilvēkam. Makenam līdzās nostājas savdabīgā, mazliet komiskā, un arī neparastā Eimija Stendiša Kristīnes Nevarauskas atveidā. Meistardarbs – Jura Bartkeviča naftas atradņu īpašnieks Hanlons. Aktieris visai pārliecinoši izdzīvo pavecā, it kā nevarīgā, taču gudrā un izveicīgā vīra dažādas dzīves epizodes. Stalts, iznesīgs un teicams Valdis Liepiņš šerifa Lū Forda lomā.
Pavīd Gata Šmita izglītība kinomākslas jomā: izrādē izmantota filmas specifika. Neparasti izveidota R. Bekiča skatuve: tajā iezīmēti kādi astoņi vai deviņi spēles laukumi, tāpēc, gandrīz neko nepārkārtojot, darbība raiti var ritēt uz priekšu.
Kur palicis krimiķis? "Mežonīgās pilsētas" izrādē no visa jaušam, ka tā tiešām ir mežonīga. Pāridarījumi notiek cits pēc cita. Ik pa brīžam tiek nosaukts piedāvātais kukulis piecu tūkstošu dolāru apveidā, izrādes izskaņā medicīnas māsas ģērbā tērptā Hanlona kundze Džoisa, samainot injicējamo zāļu pudelītes, liek uz visiem laikiem aiziet savam vīram. Bet divi nevainīgi savdabji – Deivids un Eimija – paliek kopā. Priekškars var krist. Tikai priekškara nav. Toties laba izrāde gan.

24
mai
2012
X

Seržanta Makenas atgriešanās

Linda Ģībiete //Latvijas Avīze

Salīdzināšana ir viena no iedarbīgākajām un vienlaikus garlaicīgākajām māksliniecisko izpausmju vērtēšanas metodēm. Ir taču tik viegli un pat patīkami sacerēt izvērstu aprakstu par to, cik lielā mērā, kāpēc un kādus vecus mākslas darbus jaunais mākslas darbs atgādina.

Tāpēc nav brīnums – arī Dailes teātra lielās skatuves jaunākais uzvedums "Mežonīgā pilsēta", kas tapis pēc amerikāņu rakstnieka Džima Tompsona romāna, no daža laba teātra vērtētāja puses kritis līdzīgā nežēlastībā. Tamdēļ šoreiz nepieminēsim nevienu no Tompsona darbu ekranizācijām, nedz arī citas slavenas amerikāņu kino krimināllubenes, kam kāds attāls sakars ar "Mežonīgo pilsētu". Toties vērts iedziļināties jauniestudējuma režisora Gata Šmita biogrāfijā. Viņš šobrīd ir viens no talantīgākajiem, savdabīgākajiem un spējīgākajiem kinorežisoriem Latvijā, tāpēc viņa vārds izrādes titros vien izraisa nepieciešamību doties uz teātra namu un tieši tāpēc arī kinematogrāfa klātbūtne redzama gan izrādes formā, gan saturā.

Formāli iestudējuma scenogrāfija, ko darinājis Gata Šmita pastāvīgais līdzgaitnieks, austriešu scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, atgādina filmas platekrānu – garu un šauru joslu, kurā saturiski zīmīgi un vizuāli interesanti iegaismojas dažādās darbības ligzdas, ļaujot stacionārā dekorācijā apspēlēt neticami daudz lokāciju, turklāt scenogrāfijas izmantojums palīdz nojaust laika plūdumu starp ainām un varoņu attieksmi pret sevi un pasauli – brīžiem viņi spēj pārvietoties caur sienām, bet citreiz met garu un prātīgu loku.
"Mežonīgās pilsētas" galvenais iemītnieks Deivids Makena, saukts par Bagsu jeb latviskojot – par Trako, atgādina mūsu pašu Kristu Lapiņu un Šmita slaveno "Seržanta Lapiņa atgriešanos". Apstākļi ir citi, bet varonis, kurš izlēmis sākt jaunu dzīvi un par spīti aizkustinošiem centieniem iekuļas jo dziļi nepatikšanās, šķiet līdzīgs. Tāpat drāmkomēdijas žanrs un teju nejauši saceltā kriminālā intriga, kas raksturīga "film noir" laikmetam amerikāņu kino. Varētu vīpsnāt – kamdēļ autors atkārtojas?

Acīmredzot vientuļš, vēl jauns, bet daudz ko pieredzējis varonis, kurš grib šo pieredzi aizmirst un "mainīties uz augšu", tomēr allaž izvēlas neveiklus aplinkus ceļus – tas ir tēls, kas izrādes režisoru interesē visās mākslas izpausmēs. Bet slēgt šī dzīves meklētāja tēlu ar komiski kriminālu atslēgu – tas Gati Šmitu vismaz Latvijas kontekstā gan padara neparastu!

Paradoksāli, bet tieši teatrāliem efektiem – izteiktām gaitas un runasveida īpatnībām, spilgtiem fona mūzikas uzplaiksnījumiem un no realitātes tāliem scenogrāfijas izkārtojuma paņēmieniem – pilnā uzvedumā patiesības ir daudz vairāk nekā tādā izrādē, kurā kāds izmisīgi mēģina imitēt realitāti. Droši vien tas tamdēļ, ka teātra skatuve pati par sevi ir gaužām nereālistiska notikumu attēlošanas vieta. Turklāt novērojumi, kuros aktieri šoreiz balsta savu varoņu psihofiziku, visticamāk, lielā mērā nāk no tām pašām amerikāņu filmām, no kurām iespaidus par šo pasaules daļu un naftinieku pilsētas vidi esam ieguvuši mēs, skatītāji.
Jā, "Mežonīgajai pilsētai" piemīt zināma amerikāniskā kiča deva gan aktieru izpausmēs, gan Keitas tērpu kolekcijā, kurā īstums interesanti mijas ar priekšstatiem, taču arī to pieprasa kriminālstāsta žanrs – šādu stāstu varoņiem vienmēr jābūt mazliet runīgākiem, mazliet izteiksmīgākiem, mazliet švītīgākiem un manierīgākiem un ar mazliet lielāku tieksmi pēc nejaucībām vai nepatikšanām nekā jebkuram dzīvam cilvēkam. Gan žanra prasības, gan sev vien raksturīgu neatkārtojamu spēles stilu uz skatuves izdodas radīt Artūram Skrastiņam (Makena), Kristīnei Nevarauskai (vecmeitiskā, tomēr kairā skolotāja Eimija Stendiša) un Ērikai Eglijai (stampīgā, bet noziedzīgā istabene Rozālija Varra).
Ja iestudējumam dramaturģiski tiktu pielikts izteiksmīgāks punkts un darbības spraigums brīžiem neapslīktu varoņu asprātīgajā vāvuļošanā, kas gan ir amerikāņu gudro kriminālfilmu vaina jau kopš "film noir" laikiem, tad "Mežonīgo pilsētu" bez minstināšanās varētu raksturot kā īpaši veiksmīgu iestudējumu gan sezonas, gan Latvijas teātra, gan savdabīgā žanra kontekstā. Vērtējums

Režija 4
Scenogrāfija 4
Aktierdarbi 4
Kostīmi 4
Mūzika 3


Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi