Atpakaļ uz afišu

Jasmīna Rezā

ART

Franču izklaide 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2017. gada 17. novembris

Tulkojis Dž.Dž.Džilindžers

Marks, Seržs un Ivans ir bijuši draugi ilgu laiku. Bet tagad Seržs ir nopircis dārgu gleznu - audeklu, kas nokrāsots baltā krāsā ar šaurām baltām šķērslīnijām. Kad Marks šo gleznu nosauc par „mēslu", tā ir īsta katastrofa un smags izaicinājums viņu draudzībai. Ivans, kuram nav sava viedokļa un - pēc draugu domām - par visu nospļauties, cenšas samierināt abus savus draugus. Kaut kādam veselajam saprātam taču jābūt!

Franču dramaturģes Jasmīnas Rezā luga „Art" saņēmusi Lorensa Olivjē balvu kā gada labākā komēdija (1998) un Tonija balvu kā gada labākā luga (1998).

 

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/dzilindzera-iestudejums-art-aspratigs-un-precizs-skatijums-uz-viriesu-pasauli.a257531/

http://www.la.lv/viriesu-draudziba-izrade-art/

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Mūzikas konsultants - Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece - Katja Šehurina

Horeogrāfe un režisora asistente - Linda Kalniņa

Gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs

Video mākslinieks - -8

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Marks)
Juris Žagars (Seržs)
Ģirts Ķesteris (Ivans)
Marija Naumova (Sieviete)

Aktuālās izrādes

5
jan
pk
ART ART 19:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
14
jan
sv
ART ART 15:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
20
jan
se
ART ART 15:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
1
feb
ce
ART ART 19:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
7
feb
tr
ART ART 19:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
8
feb
ce
ART ART 19:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
18
feb
sv
ART ART 15:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt

Viedokļi

28
nov
2017
X

Māksla un draudzība

Normunds Akots //Kultūrzīmes

Lugas dramaturģiskā stratēģija ir viegli tverama un vienkārša. Trim draugiem – Markam, Seržam un Ivanam (atveido, no kreisās: Juris Žagars, Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš) – ir jārod atbilde uz jautājumu: ko esam gatavi likt uz upuraltāra draudzības vārdā?

Pēc režisoriski visai apšaubāmas kvalitātes “novelkamām bildītēm” Liepājas teātrī, kurās bez sevišķām pūlēm varēja atpazīt Tomasa Ostermeijera Šaubūnes iestudējuma vizuālos risinājumus (sākot no scenogrāfijas, tērpiem un beidzot ar mizanscēnām) un kurās bezcerīgi izbalēja “Bella figura”, Dž. Dž. Džilindžers uz Dailes teātra skatuves riskē piedāvāt publikai vēl vienu Jasmīnas Rezā tekstu, šoreiz pats savā versijā. Tā ir pasaules teātros iecienītākā franču rakstnieces luga “ART”, kas ar dzīvē trāpīgi nolūkotas situācijas eleganti komisku atainojumu dienas gaismā izceļ dažus jautājumus, kurus cilvēki savā aizņemtībā ar prasībām pret citiem tikpat kā nekad neuzdod paši sev. Bet vajadzētu gan, īpaši tad, ja tie skar tik trauslu attiecību fenomenu kā īsta draudzība. Liekas, ka Dž. Dž. Džilindžers tīri cilvēciski ir atskārtis šīs vajadzības nozīmi, jo, uzmanīgāk ielūkojoties viņa pēdējo gadu iestudējumos, var pamanīt līdzīgu jautājumu režisoriski mērķtiecīgu aktivizēšanu izvēlēto lugu skatuviskajās versijās.

Lugas dramaturģiskā stratēģija ir viegli tverama un vienkārša – trim draugiem ir jārod atbilde uz nedaudz sāpīgu jautājumu: ko esam gatavi likt uz upuraltāra draudzības vārdā? Divdesmit gadu laikā rutīna iezogas jebkurās attiecībās, sūbējums pārklāj jebkuru dārgmetālu un tā attīrīšanai nepieciešama ķīmiska reakcija. Par katalizatoru un lakmusa papīriņu vienlaikus šai reakcijai izrādē kalpo Serža nopirktā glezna. Balts audekls, uz kura var saskatīt baltas diagonālas līnijas. Atzīta abstrakcionista darbs, par kuru Seržs salonā samaksājis divsimt tūkstošus eiro un kuru Marks ir nosaucis par sūdu. Aizskarta te nav tikai pašcieņa, kaut arī pirmajā brīdī tā varētu šķist, un Juris Žagars šo sākotnējo šoka momentu ar visām tam sekojošām konsekvencēm, ieskaitot sava ego pārvarēšanu, izrādē nospēlē ļoti precīzi. No malas Serža dusmas un rīcība bieži izskatās smieklīga, vēl komiskāku to padara Marka triviālā sprieduma atpazīstamība, kuru Artūrs Skrastiņš ar savu atbrīvoto un pievilcīgo spēles manieri it kā pārvērš publikai absolūti pašsaprotamā lietā, taču patiesībā iedragāts ir kaut kas dziļāks, kaut kas tāds, kas iecementēts Serža personības pamatos. To saprot abi, un bez sekām tas, protams, palikt nevar. Serža atbildes gājiens ir tikpat nesaudzīgs – savstarpējā sarunā Marka draudzene tiek raksturota kā bezgaumīga kuce, un tas nozīmē, ka kritiskais punkts ir sasniegts, varam uzlocīt piedurknes.

Palīdzības meklēšana pie Ivana, kuru abi jau iepriekš izmēģinājuši dabūt katrs savā pusē, ir pēdējais salmiņš emociju sabangotajā draudzības okeānā, un likt uz to lielas cerības nebūtu prātīgi, bet reizēm tas ir vienīgais, kas var mūs glābt, ja vien spējam īstajā mirklī būt gana neprātīgi. Ģirts Ķesteris Ivana lomā pēc ilgāka pārtraukuma atkal ir radījis uz skatuves tēlu, kas spēj savaņģot skatītāja uztveri ar svaigām aktieriskās izteiksmes kombinācijām. Ivana intelekts krietni atpaliek no abu pārējo draugu prāta spējām, taču viņam piemīt tas, ko sauc par “sirds inteliģenci”, un aktieris ar visām savām piebremzētajām rīcības izpausmēm to pasniedz tik pārliecinoši, ka draugi vienkārši ir spiesti atjēgties un savus pārkarsētos ego vēlreiz ielikt draudzības svaru kausos.

Otra lugas tēma, kas smalki ievijas sižetā, padziļinot pirmo, un kā magnēts pievelk publiku, ir modernās mākslas uztvere, par kuru, jādomā, izteikties savu reizi ir nācies katram. Atšķirīgie viedokļi, kurus mēdzam paust sadzīviskās sarunās, lielākoties bāzējas šajā diapazonā starp Marka sākotnējo spriedumu un Serža piepacelto gleznas novērtējumu, tāpēc arī izrādē ir tik saistoši ieklausīties komiski ietonētajā draugu emocionālās polemikas dialektikā, kas ļauj pasmaidīt un tajā pašā laikā padomāt gan par mūsdienīgās mākslas radītājiem, gan par tās patērētājiem. Tam vēl šoreiz varētu pievienot baudu vērot, kā aktieri uz skatuves rūpējas par sava tēla pievilcību un nevienu brīdi neaizmirst partneri. Ar vairākām gaumīgi estetizētām režisoriskajām “palaidnībām”, starp kurām īpaši gribētos izcelt plastisko veltījumu laikmetīgajai dejai, Džilindžers mākslas tēmu lieliski saauž ar visiem trim varoņiem, vitāli svarīgo draudzības motīvu un gandrīz vai pie rokas aizved skatītāju līdz aizkustinošajam Serža monologam izrādes finālā. Varbūt mākslinieks gleznā patiesi ir attēlojis baltu cilvēciņu, kas izzūd baltā sniega klajumā? Varbūt arī draudzība un mīlestība ir māksla un mēs ar savu racionālo prātu to vienkārši neizprotam? Katrā gadījumā ar dzīvi mākslu izskaidrot nevar, toties māksla vienmēr var kaut ko būtisku pateikt par dzīvi.

Lugas pārzinātājus, iespējams, varētu izbrīnīt Marijas Naumovas atveidotā Sieviete uz skatuves, jo tāds personāžs Jasmīnas Rezā tekstā nav minēts. Teikt, ka tā ir kārtējā režisora kaprīze un viņas funkcija ir sniegt tikai kvalitatīvu muzikālo priekšnesumu publikas pievilināšanai, tomēr nevajadzētu, jo iestudējuma atmosfēru lielā mērā veido tieši dziedātājas radītais tēls. Uz skatuves ir atainota visai tipiska vīriešu pasaule – viens no iemesliem, kāpēc šīs lugas iestudējumi dažādos teātros dikti pievelk publikas sievišķīgo daļu, – un ir tikai dabiski, ka Dž. Dž. Džilindžers tās varoņu vēlmēs un nolūkos ieliek savu pasaules izjūtu. Marijas Naumovas Sieviete šajā pasaulē ienāk kā poētiska abstrakcija ar smailiem papēdīšiem, kā dziesmā skanoša smeldze, kā vīrieša dvēseles slēptā tieksme pēc skaistā, un visvairāk tas viss attiecas tieši uz cilvēciskajām attiecībām. Kāpēc gan draudzība šajā pasaulē nevarētu būt kā skaista sieviete, pēc kuras mēs visi alkstam un bez kuras nevaram būt tie, kas esam?

23
nov
2017
X

Trīs aktieri un dziesma

Edīte Tišheizere //IR

Uz Jasmīnas Rezā Art Dailes teātrī var nesteigties — šī izrāde ies ilgus gadus

Kā viņi dziedāja! Ak, kā viņi, velni, dziedāja! Sargs atslēja šķēpu pret vārtiem un sastindzis klausījās. Viņa acis kļuva valgas, un apdullumā viņš aizmirsa, kur atrodas un ko tur dara. Stop! Vienkāršais kā zeme Vasilijs Šukšins ar savu pasaku Līdz trešajiem gaiļiem ir pilnīgā nelaikā izniris no atmiņas dzīlēm izrādes Art pirmā cēliena finālā, kamēr pati, sentimentāla un atmaigusi, esmu atdevusi sirdi viņiem — trim lieliskajiem. Viņi dzied kaut ko brīnišķu no vecās franču filmas Šerbūras lietussargi un ar skatienu pavada daiļu parīzieti, kas tur aizbrauc, groziņu uz riteņa stūres pakārusi, līdz pazūd kulisēs. Nu, patiešām — kā viņi, velni, dzied!
La femme atrasta

Jasmīnas Rezā Art (šis nosaukums parasti netiek tulkots un tāds ir arī oriģinālā) piederas pie tā sauktajām «labi uzrakstītajām lugām», taču tai bez veiklas konstrukcijas piemīt vēl kāda svarīga īpašība, ko pētnieki trāpīgi nosaukuši par krakšķošo virskārtiņu. Lugas notikumi šķietami rotē uz vietas. Lidmašīnu konstruktors Marks (Artūrs Skrastiņš), dermatologs Seržs (Juris Žagars) un mazāk veiksmīgais Ivans, kas nule pārkvalificējies par kancelejas preču tirgotāju (Ģirts Ķesteris), draudzējas jau 20 gadus. Serža nopirktais moderna mākslinieka audekls — balts laukums ar baltām svītrām — sarīda viņus, liek dažādās kombinācijās diviem vienoties pret trešo niknā strīdā par to, ir vai nav glezna «balts mēsls», kā to nodēvējis lietišķais Marks. Tālākais jau ir režisora izvēles jautājums — ļaut aktieriem palikt šajā apļojumā vai grūst viņus cauri virskārtai, lai meklētu dziļākus slāņus, ko piedāvā amizantais teksts.

Man ir aizdomas, ka Dž. Dž. Džilindžers izvēlējies vēl trešo variantu: bīstamajos momentos, kad draud noslēgties kārtējais strīda aplis, nevis mainīt tā dziļumu, bet izlaist arēnā… sievieti. Par dziedātājas Marijas Naumovas tuvošanos vispirms signalizē papēdīšu klikšķi, tad seko izsmalcināti francisks tēls (kostīmu māksliniece Katja Šehurina) ar mazu drusciņu pārspīlējuma, izkopts šarms un dziesma. Kura gan no mums «neģībst no frančiem», kā teikts vecā labā latviešu filmā, un šīs izrādes mērķauditorija neapšaubāmi ir daiļais dzimums. Savukārt pēc atsvaidzinošas dziesmas, uz kuru visi trīs varoņi reaģē jauki un atbilstoši katrs savam raksturam, strīds var droši sākt jaunu riņķi.
Vienas krāsas skaistums

Scenogrāfs Kristiāns Brekte, nu jau pastāvīgais Džilindžera sabiedrotais, radījis skatuves uzbūvi, kurā konkrēts interjers brīvi pāriet vispārinātā mākslas telpā, taču, pats galvenais, viņš ir maksimāli pietuvinājis aktierus skatītājiem. Un tas ir tā vērts, jo aktieru spēle ir teicama un tuvplānā baudāma. Tieši tāpēc, ka režisors nav viņus grūdis dziļumā, bet ļāvis veidot savu tēlu tā, kā katrs to saprot, ir redzams, cik spēcīgas un interesantas personības ir šie mākslinieki.

Juris Žagars spēlē Seržu ar tikko jaušamu parodiju pats par sevi, palaikam amizanti atļaujoties rādīt, cik aizkustinošs var būt mačo uz asaru robežas. Savukārt Ģirts Ķesteris pēkšņi nemaz neatgādina ierastos, Ugunsgrēka traumētos tēlus un spēlē Ivanu, pašu savās kājās un raksturā sapinušos, tik brīvi un priecīgi, kā sen nav redzēts. Artūrs Skrastiņš kā Marks, man šķiet, nespēlē neko, bet vienkārši ļaujas «dotajiem apstākļiem», pamazām kļūstot par notiekošā centru. Gan tāpēc, ka itin kā pārstāv veselo saprātu, kas lietas redz to īstajā gaismā (kaut gan — turpat divdesmit gados, kopš šī luga parādījusies Latvijas teātrī, mākslas mīļotāju apziņā ir ienācis Marks Rotko, tepat Daugavpilī novērtējams, un monohroma glezna vismaz man vairs nešķiet tik apšaubāma lieta), gan tāpēc, ka režisors tieši viņam ļāvis saspēlēties ar Mariju Naumovu un izveidot mazu muzikālu novelīti par zūdoša mirkļa skaistumu.

Žēl, ka viņi palikuši turpat augšā, to sērsnas garoziņu neuzlauzuši. Drusku bēdīgi, ka Dž. Dž. Džilindžers dziļuma vietā izvēlējies dekoratīvismu un aiz fināla C’est si bon vieglās melanholijas pazudis jautājums par to, ko tad mēs dzīvē vērtējam visaugstāk un kādus upurus esam gatavi nest tā vārdā. Bet.

Šis nu ir gadījums, kad kritiķi var likt vienu, septiņas vai astoņpadsmit bumbiņas. Izrāde ir nolemta pilnām zālēm un ilgmūžībai. Ja man ar tādu šarmu un pašironiju Šerbūras lietussargus dūdo Dailes teātra premjeri Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš un Juris Žagars, tad patiesībā ir vienalga, vai viņi pie tam spēlē Džeroma K. Džeroma Trīs vīrus laivā, Ēriha Kestnera Trīs vīrus kūrortā vai Annas Brigaderes velēnu vecīšus no Maijas un Paijas. Izrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers ir atradis veiksmes formulu, kura, ja nav cita piegājiena, noder arī Jasmīnas Rezā lugai Art.

23
nov
2017
X

Trīs vīri un burvīgā Marija

Atis Rozentāls //KDi

Skaidri un gaiši redzami iemesli, kāpēc Jasmīnas Rezā luga Art Dailes teātrī iestudēta tieši tā, kā tā iestudēta. Proti, ar trim teātra vairāk atzītajiem aktieriem un viesmākslinieci Mariju Naumovu, kurai jau no sākta gala ir tikai dekoratīva funkcija, jo lugā sieviete tiešā veidā neparādās. Lai skatītājs justos dabūjis "pilnu" vakaru, luga pārdalīta divās daļās un starpbrīdis (vismaz pirmizrādē) ilgst pusstundu, lai nu visi var izdzīvoties pa bufeti.

Iestudējuma veidotāji izvēlējušies žanra apzīmējumu "franču izklaide" un tieši to arī piedāvā – eleganti izspēlētu stāstu ar pazīstamām dziesmām, kuras aizrautīgākie skatītāji dungo līdzi. Izrādei piemīt neapšaubāmas profesionālās kvalitātes, ko īpaši gribas izcelt, ja dienu iepriekš šai pašā ēkā redzēta visnotaļ, maigi sakot, diskutabla izrāde Harolds un Moda.

Runājot par mākslu
Jasmīnas Rezā luga latviešu skatītājam ir pazīstama no diviem iestudējumiem Liepājas neatkarīgajā teātrī Mūris un Jaunajā Rīgas teātrī 90. gadu beigās. Briest situācija, ka šī luga atkal tiks rādīta divos teātros paralēli, jo nākamā gada janvārī to kā diplomdarbu (gan mazajā formā) iecerējis iestudēt Jānis Vimba Nacionālajā teātrī, un pirmās izrādes jau ir pārdotas.
Izvērstā anekdote par trim vīriešiem, kuru draudzības pārbaudes akmens izrādās gluži balta glezna par 200 000 eiro, kuru nopircis Seržs. Viņa draugs Marks nostājas karojošā pozīcijā, savukārt Ivans mīļā miera labad mēģina lavierēt, bet beigās atslābst un arī pasaka, ko domā. Tātad runa ir par to, vai mākslas disputa dēļ jāupurē draudzība un vai strīds jau no paša sākuma nav par kaut ko pavisam citu, bet baltais taisnstūris ar baltām šķērslīnijām ir tikai lakmusa papīriņš draudzības stiprumam. Tad uz augšu nāk seni aizvainojumi un kaut kas stipri līdzīgs greizsirdībai. Draudzības vārdā zem paklāja paslaucītās savstarpējās sīkās nepatikas reizītes sasummējas un izšauj ar teju apdullinošu spēku.

Izrāde Art divējādā veidā turpina Dž. Dž. Džilindžera iepriekš skartās tēmas. Pirmkārt, spēlēšanās ar viedokļiem par laikmetīgo mākslu bija jaušama 2013. gada iestudējumā Šeipings, kurā arī neliela luga bija apaudzēta ar dažādiem trikiem, ironiskiem citātiem, un aiz visa tā režisors veiksmīgi paslēpa savu nostāju, kā īsti viņš vērtē laikmetīgās mākslas izpausmes. Otrkārt, Art zināmā mērā var uztvert kā idejisku turpinājumu Goda teātra izrādē Bļitka sāktajai sarunai par vīrieti kā just spējīgu būtni. Te gan lietas grozās augstākās matērijās nekā ap āliņģi, bet pirksti niez uzrakstīt, ka arī šī būtībā ir "veču luga".

Man liekas aizraujoši, ka tajā, kā Seržu spēlē Juris Žagars, līdz galam nevar skaidri pateikt, kāpēc viņš šo balto un visai dārgo darbu ir nopircis. Vai tiešām tikai tāpēc, ka patīk, vai tomēr autora vārda dēļ. Tam, ka pilnīgi balta glezna ir s..., kā to pauž Artūra Skrastiņa Marks un pēc krietnas stīvēšanās arī Ģirta Ķestera Ivans, droši vien ar entuziasmu piebalsos daļa skatītāju, kuri, piemēram, arī uz Marka Rotko centru Daugavpilī aizbrauc vārda pēc, bet vēlāk ar patiesu entuziasmu stāsta par visu ko citu pieredzēto, lai nebūtu jāatzīstas, ka tās Rotko gleznas... nujā, var jau būt... bet ko nu es... Jura Žagara varonis sākumā patiesi tic, ka pirkums veikts patikšanas dēļ, tomēr šo pārliecību var iedragāt, un tas arī notiek.

Sekojot līdzi viedokļu sadursmēm, kas Baltijas drāmas forumā notikušās diskusijas dēļ saviļņoja laikmetīgās dejas sabiedrību, liekas, ka Dž. Dž. Džilindžers ar horeogrāfi Lindu Kalniņu ir neviļus iebraukuši mīnu laukā, atļaujoties labsirdīgi ironizēt par laikmetīgo deju. Cerams, ka neviens horeogrāfs to neuztvers kā uzbrukumu nozarei.

Runājot par sievietēm
Iespējams, Dž. Dž. Džilindžers patiesi uzjautrināsies, lasot dažādas versijas, kāpēc izrādē ieviests Sievietes tēls Marijas Naumovas izskatā. Šķiet, ka aprēķins, domājot par skatītāja ievilināšanu zālē, te gluži nav pēdējā vietā, turklāt soliste dzied patiešām populāru repertuāru. Taču ar Sievietes tēlu režisors pasaka priekšā visa šī kašķa cēloni – ar privāto dzīvi apmierināti vīrieši nesāktu jandāliņu gleznas dēļ, lai kā dažam tā riebtos. Ideālā sieviete, kas parādās kā filmas varone (veči grib iet, bet neaiziet uz kino), izraisa ironiski sentimentālas ainiņas, kurās atklājas varoņu nepiepildītās alkas. Īpaši izceļas aina, kurā Seržs, uzvilcis baltus cimdus, glāsta gleznu ar tādu saldkaisli, it kā viņa priekšā būtu kaila sieviete.

Skatīties uz aktieru trijotni ir prieks, īpaši tāpēc, ka, šķiet, Ģirts Ķesteris ir izsists no seriālu rutīnas un, lai gan brīžiem tīri tehniskiem paņēmieniem (ātrrunas demonstrējums tiek pavadīts ar aplausiem), ir nomainījis vai vismaz atsvaidzinājis pēdējā laikā gurdenā vienveidībā ekspluatēto paņēmienu komplektu. Režisors bijis nebēdnīgs, Serža lomu iedodot Cēsu Mākslas festivāla bosam Jurim Žagaram, ņemot vērā, ka tajā laikmetīgajai mākslai ir sava vieta. Nerādot neko ārkārtīgi jaunu, aktieris, tāpat kā viņa varoņa antagonista Marka atveidotājs Artūrs Skrastiņš, veido pazīstamu tipāžu un dara to elegantā pašironijā, parādot Serža ceļu no lepnuma līdz nervu sabrukumam. Ar izrādi Art Dž. Dž. Džilindžers paradoksālā kārtā izpērk grēkus to skatītāju priekšā, kuriem bija garlaicīgi Bannija Manro nāvē vai kuri režisoru uzskata par perversu plikumu rādītāju. Te visi ir glīti saģērbti Katjas Šehurinas kostīmos, lamājas ļoti maz un ļauj zālei ik pa brīdim burtiski eksplodēt smieklos.

Vēl tikai replika. Neesmu salīdzinājis tulkojumus, bet vai tiešām desmit gados tas varētu būt tā novecojis, ka jātulko no jauna? Vienīgais novatorisms, kura visdrīzāk nebija Alvja Hermaņa un Laura Gundara iestudējumā, ir jēdziens "štukas" ar nozīmi "tūkstoši". Tas, ka režisori paši labprāt no jauna tulko lugas (tā Harolda un Modas gadījumā rīkojies arī Pauls Timrots), var liecināt par vēlmi pietuvināt dramaturga tekstu savam redzējumam, taču tikpat labi te varētu samanīt arī vēlmi saņemt honorāru par tulkojumu.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi