Atpakaļ uz afišu

Edvards Olbijs

Kam no Vilka kundzes bail?

Attiecību drāma 2 daļās

Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros

No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs

 

Pirmizrāde: 2017. gada 10. oktobris

Marta un Džordžs ir laulāts pāris, kurš spēlē bīstamas emocionālas spēles. Kad pēc viesībām viņiem uz dzērienu pievienojas otrs precēts pāris, izrādās, ka Martas un Džordža laulība ir uz sabrukuma robežas. Pazemojošos pārmetumos un agresīvā izsmieklā atklājas viss attiecību rūgtums un pieviltās cerības.

Taču nav jau tā, ka Nika un viņa Dārguma laulībā viss būtu ideāli. Pamazām sagraujot pašu izlolotās ilūzijas un atgriežoties pie sāpīgi neērtās realitātes, viņiem visiem kopā jāpārdzīvo šī „Valpurģu nakts" un eksorcisma rituālā jāizdzen no sevis dziļi slēptie dēmoni.

Luga „Kas baidās no Virdžīnijas Vulfas?" (1962) saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga.

 

Ar teātra režisoru un aktieri Tomu Treini par viņa iestudēto Edvarda Olbija lugu "Kam no Vilka kundzes bail?" sarunājas kultūras žurnālists Toms Treibergs

LASIET SARUNU 

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/dailes-teatri-pirmizrade-treina-kam-no-vilka-kundzes-bail.a252913/

https://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/cetri-ego-speles-un-nespeja-milet-14182422

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/225024-ivars-auzins-visas-suplades-tiek-atvertas-vala.htm

Režisors - Toms Treinis

Izrādes māksliniece - Pamela Butāne

Gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis

Lomās

Agnese Zeltiņa (Marta)
Ivars Auziņš (Džordžs)
Elīna Avotiņa (Dārgums)
Andris Bulis (Niks)

Aktuālās izrādes

25
nov
se
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail?
Viesizrāde Daugavpils teātrī! Vidusskolēniem un studentiem - 50% atlaide!
18:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 Pirkt
30
nov
ce
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 19:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 s.izrade
17
dec
sv
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 15:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 s.izrade
19
dec
ot
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 19:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 Pirkt
< 10 biļetes
2
jan
ot
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 19:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 Pirkt
3
jan
tr
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 19:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 Pirkt
4
jan
ce
Kam no Vilka kundzes bail? Kam no Vilka kundzes bail? 19:00 2h 40min Kamerzāle EUR 20.00 Pirkt

Viedokļi

31
okt
2017
X

Tas viss ir teātris

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Dailes teātra radošo meklējumu cikla “Brīvā skatuve” ietvaros tapis klasiskas lugas iestudējums modernā skatuves valodā – jaunā režisora Toma Treiņa interpretācija amerikāņu 20. gadsimta klasiķa Edvarda Olbija lugai “Kam no Vilka kundzes bail?” (oriģinālā – “Who’s Afraid of Virginia Woolf”).

Olbija 1962. gadā sarakstītā luga ir savam laikam drosmīgs un tiešs darbs – lielā mērā tādēļ, ka prominentai sabiedrībai piederīgais pusmūža pāris Džordžs un Marta, vēstures asociētais profesors un viņa sieva, savā privātajā dzīvē izrādās ciniskas, brīžam pat sadistiskas, kompleksu sagrauztas būtnes, bet viņu viesi – bioloģijas profesors Niks un viņa jaunā, skaistā sieva Dārgums –, kaut arī sākotnēji uz abu nama saimnieku savstarpējām vārdu spēlītēm noraugās ar neizpratni, tomēr beigu beigās paši neizrādās sevišķi “normālāki”. 21. gadsimta kontekstā lugā aplūkotajām “drosmīgajām” tēmām (piemēram, par Martas bērnības kompleksu nonākšanu alkoholismā, Dārguma slepeno atbrīvošanos no bērniem bailēs kļūt par māti u. tml.) gan objektīvi vairs nav tādas rezonanses kā 20. gadsimta vidus amerikāņu konservatīvajā sabiedrībā. Līdz ar to Dailes teātra versijā atmaskojošā “salona drāma” pārvērtusies par absurdi ietonētu attiecību spēli tukšā skatuves telpā kā cīņas ringā, kur atļauti visi līdzekļi – arī pavisam burtiskā, teātra, nozīmē.

Toms Treinis jau savā pirmajā iestudējumā – Gunāra Priedes lugas “Zilā” uzvedumā Nacionālajā teātrī – mātes un dēla attiecību psiholoģiskā šķērsgriezumā pētīja ģimenes iekšējā sairuma cēloņus un sekas. “Vilka kundzē” režisors šo tēmu nosacīti turpina – šoreiz pievērsdamies divu laulātu pāru savstarpējo attiecību psihoanalīzei kādas “alkoholizētas” nakts laikā. Tomēr, atšķirībā no “Zilās”, kur režisora rokraksts toleranti “pazuda” aktierspēlē, “Vilka kundzē” redzami vairāki interesanti un spilgti režijas paņēmieni. Iestudējuma balanss pirmizrādē gan vēl šķita nestabils, jo tas lielā mērā atkarīgs no aktieru spējas iejusties absolūti nosacītajos spēles noteikumos.

Dailes teātra mājaslapā publicētajā intervijā pirms pirmizrādes režisors atklāj, ka vēlējies izrādes tēlus veidot, nevis laužot aktieru personības, bet ļaujot vaļu viņu iekšējiem dēmoniem un uzkrātajai dzīves pieredzei. Cik lielā mērā tas izdevies, grūti spriest, bet interesants ir pats paņēmiens – izrādes ansamblī apvienot aktierus ar ļoti dažādu radošo biogrāfiju. Katram no aktieriem izdodas noturēties konsekventā izteiksmes stilā. Agnese Zeltiņa Martu atveido kā emocionāli impulsīvu sievieti ar dziļām pagātnes traumām. Ivars Auziņš iezīmē Džordža racionalitāti, kas gadu gaitā padarījusi viņu arvien ciniskāku un ironiskāku. Andra Buļa Niks ir naivi bērnišķīgs, kaut arī brīžam, šķiet, apzināti izmanto šo paštēlu, lai uzvarētu “vārdu kaujās” ar citiem varoņiem. Trim pieredzējušajiem kolēģiem līdzvērtīga pretspēlētāja ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kura aiz savas varones meitenīgi trauslās ārienes pārliecinoši un secīgi nospēlē rūpīgi glabāto noslēpumu atklāšanos.

Izrāde veidota kā spēlēšanās divos cēlienos, iedarbinot gan pašā tekstā, gan izvēlētajos teatrālajos izteiksmes līdzekļos balstītas asociācijas. Radošo komandu iedvesmojis ne tikai ar Olbija lugas nosaukumu saistītā klasiskās Disneja multiplikācijas filmas “Trīs sivēntiņi un vilks” (1933) dziesma “Es no vilka nebaidos”, bet arī melnbaltās Mikimausa filmiņas, kuras tiek rādītas ainu starplaikos un kuras tematiski precīzi saspēlējas ar izrādes sižetu. Straujajā darbībā kā pieturpunkti funkcionē arī uz skatuves centrā novietotās sienas/aizslietņa projicētie uzraksti – no varoņu runātā teksta izceltas frāzes (“Iespaidīgs stroķis”, “Vēstures katedras muklājs” utt.), kas rada ironiskas vai pat divdomīgas asociācijas.

Tikpat ironiski un teatrāli nosacīti ir mākslinieces Pamelas Butānes veidotie kostīmi – sievišķīgās tenisa un jūrnieku stila kleitiņas un nedaudz nūģīgās universitātes pasniedzēju žaketes, kas kombinētas ar puiciski īsiem vilnas šortiem un gumijas zābakiem. Dažādas funkcijas izrādes gaitā iegūst arī izmantotie rekvizīti – skārda vanna, kurā iebērtās zilas bumbiņas simbolizē ūdeni, rotaļu zirdziņš, uz kura, “jājot” un vicinot milzīgu no koka tēstu cirvi, uzbrukumā Džordžam dodas An¬dra Buļa Niks, ventilators, kas tiek iedarbināts ainā, kurā Agneses Zeltiņas Marta kā kinodīva cenšas pavedināt Niku, u. tml. Šī bērnībā spēlēto “pagalma kariņu” un kultūras klišeju spēle gan ar laiku riskē kļūt pašmērķīga, liekot aktieriem tikt galā ne tikai ar Jāņa Elsberga labskanīgi iztulkotā lugas teksta mezglojumiem, bet arī ar fiziski intensīvo skatuves darbību. Kaut arī izrādes temps atbilstoši 21. gadsimta dzīves plūsmai ir straujš, tomēr pamazām tas kļūst monotons, darbībā neļaujot sasniegt izteiktus kulminācijas un atslābumu brīžus. Nopietnu intonāciju iestudējums iegūst tikai pašā finālā, raisot līdzīgas izjūtas kā nesen turpat Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojušajā Aleksandra Morfova izrādē “Svinības” – arī “Vilka kundzē” saruna ar skatītāju tiek veidota atsvešinātā formā, tādējādi mazinot izrādes emocionālo iedarbību.

Dailes teātra iestudējumā “Kam no Vilka kundzes bail?” radošo meklējumu formāts, šķiet, ļāvis radošajai komandai atbrīvoties no domāšanas stingros rāmjos un ļauties absolūtam spēles principam, liekot skaidri saprast – tas viss ir teātris.

26
okt
2017
X

Pieaugušo rotaļlaukums

Eva Škenderska //delfi.lv

Toms Treinis dramaturģiskā materiāla izvēlē nav pieticīgs un uzstāda sev gana augstu profesionālo latiņu. Pēc veiksmīga Gunāra Priedes "Zilās" iestudējuma Nacionālajā teātrī, kas saņēmis vairākas "Spēlmaņu nakts" nominācijas, jaunais režisors pieņēmis nākamo izaicinājumu, ķeroties klāt Edvarda Olbija "Kam no Vilka kundzes bail?".

Vēlmi iestudēt labu, daudzslāņainu dramaturģiju var saprast. Taču, ja Priedes luga piedāvā jauna cilvēka iekšējo konfliktu, tad Olbijs liek urķēties rafinēta pusmūža pāra attiecību destrukcijā. Šoreiz Treiņa lielākā veiksme ir tam gana dzīves pieredzējušu aktieru izvēle.

Olbijs "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" (latviskojumā – "Kam no Vilka kundzes bail?", apspēlējot dziesmiņas "Es no vilka nebaidos" refrēnu) uzrakstīja 1962. gadā, izraisot apvērsumu tā laika Amerikas dramaturģijā un teātrī, jo caur psiholoģiski sarežģītām, nežēlīgām attiecībām tika noteikta amerikāņu sabiedrībai tobrīd aktuāla diagnoze – atsvešinātība, kas valda starp šķietami tuvākajiem cilvēkiem. 21. gadsimtā, kad dzīves temps palicis tikai straujāks un savstarpējās attiecības nereti paviršākas, luga savu aktualitāti nav zaudējusi. Pretstatot divus pārus – Martu un Džordžu, kuriem bērni nevar būt, un divreiz jaunākos Niku un Dārgumu, kuri šādu ģimenes modeli izvēlējušies –, Olbijs rāda, kā ārēji veiksmīgās laulības kļūst par meliem pašiem un apkārtējiem.

Kad 2004. gadā Nacionālajā teātrī "Vilka kundzi" iestudēja Regnārs Vaivars, režisors atteicās no tobrīd sev raksturīgiem ekstravagantiem formas izteiksmes līdzekļiem un veiksmīgā sadarbībā ar aktieriem iestudēja smalku reālpsiholoģisku izrādi. Treinis savukārt akcentējis Olbija dramaturģijai raksturīgās absurda iezīmes, izveidojot Dailes teātra Kamerzālē nosacītu laiku un telpu un abu pāru Valpurģu nakti pielīdzinot rotaļlaukumam. Tikai šoreiz – pieaugušajiem. Režisors pretstatījis iestudējuma vizuālo dramaturģiju, dažbrīd pat viegli rotaļīgo atmosfēru un to, ko varoņi it kā spēlējoties cietsirdīgi godīgi atklāj par sevi vai otru. Agnese Zeltiņa (Marta) un Elīna Avotiņa (Dārgums) tērptas meitenīga piegriezuma kleitiņās, kas, piemēram, spilgti kontrastē ar Martas agresīvo seksapīlu, bet Ivaram Auziņam (Džordžs) un Andrim Bulim (Niks) pie žaketes pievilkti īsi vilnas šorti un gari gumijas zābaki, vīriešus pielīdzinot puikām. Glāzēs strauji pildoties alkoholam un pieaugot attiecību spriegumam, uz spēles laukuma parādās situācijai arvien absurdāki rekvizīti – skārda vanniņa, plastmasas arbūzi, liels šūpuļzirdziņš, rotaļu konfeti bise u. c. Ainu starplaikos projicētie multiplikācijas filmu kadri šķietami kontrastē ar tēmām, kas tiek risinātas, tomēr, ieskatoties rūpīgāk, arī multeņu tēli nereti viens ar otru apejas gana nežēlīgi.

Vaivaram toreiz izvēloties Martas un Džordža lomām Daci Bonāti un Ivaru Pugu, tika realizētas arī kaut kādā mērā Nežēlības teātra idejas, liekot tobrīd pārim reālajā dzīvē spēlēt galēji destruktīvas attiecības uz skatuves. Režisors, iespējams, bija saskatījis iespēju caur privātās dzīves pieredzi no aktieriem panākt psiholoģiski niansētākas partnerattiecības arī uz skatuves. Arī Treiņa aktieru izvēlē var saskatīt gudru režisorisku gājienu. Vienīgajam Dailes teātra štata aktierim Ivaram Auziņam pievienojušies Agnese Zeltiņa un Andris Bulis, kuru dzīves, attiecību pieredze ir pietiekami liela (turklāt arī publiska, kas gribot negribot var skatītāja uztverei piešķirt papildu slāni), lai spētu savu varoņu rīcību izprast un mēģināt attaisnot. Apšaubu, ka šādas lomas aktierim varētu būt pa spēkam, neatrodot un neuzrodot pašā pa kādam dēmonam. Turpretim Elīnas Avotiņas varones problemātikai varētu būt radniecisks un iederīgs, visticamāk, vēl objektīvais dzīves pieredzes trūkums, un jaunā aktrise ar uzticēto lomu tiek galā labi.

Treiņa versijā par "Vilka kundzi" ieskanas ticība vai vismaz cerība, ka pēc šīs nakts var kas mainīties. Nostājoties aci pret aci ar savas laulības dzīves skeletiem, varoņi redz iespēju harmoniskākai nākotnei. Jāatzīst gan, lai arī aktieru filigrānā skatuviskā eksistence un varoņu savstarpējo spēlīšu noteikumu straujā maiņa neļāva atslābt interesei par notiekošo, iestudējums uz mani neatstāja jebkādu emocionālu iespaidu. Tāpat kā Martas un Džordža mājā nenotiek nekādas bērnu spēles, arī Olbija luga ir pietiekami ciets rieksts. Kas zina, vai man neizdevās pieslēgties izrādei tāpēc, ka šim gabalam par jaunu esmu es, vai arī režisors. "Vilka kundze" katrā ziņā prasa, lai dzīve būtu paspējusi apbružāt.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi