Atpakaļ uz afišu

Jānis Balodis

Mana māsa

Neiespējams ceļojums 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2017. gada 5. februāris

Ilze un Ieva ir māsas. Ilzei ir 26, un Ievai ir 31. Ilze ir talantīga un veiksmīga. Viņai ir laba izglītība un vēl labāks darbs. Ievai nav nekā no tā visa. Pēdējos 16 savas dzīves gadus viņa ir pavadījusi sociālās aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem - līdz brīdim, kad viņu pie sevis dzīvot paņem māsa.

„Mana māsa" ir stāsts par labiem nodomiem un to, kas notiek, kad labi nodomi sastopas ar vēl nepieredzētām grūtībām, vilšanos, lepnumu un paštaisnumu. Šis ir totāli brīvprātīgs projekts, kurā divas Dailes teātra aktrises labprātīgi ļaujas eksperimentam, kopā ar izrādes režisoru un dramaturgu apkopojot stāstus no dažādu cilvēku dzīves pieredzes.

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Mana māsa" režisoru Mārtiņu Eihi sarunājas dramaturģe Justīne Kļava

LASIET SARUNU 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatri-pirmizrade-mana-masa.a222322/

http://nra.lv/kultura/personibas/199508-martins-eihe-par-lepnibu-sabiedribas-spogulattela.htm

http://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/divu-masu-stasts-no-cilveku-pieredzes-14165093

 

Režisors - Mārtiņš Eihe

Izrādes mākslinieks - Māris Ruskulis

Skaņu mākslinieks - Artūrs Čukurs

Lomās


Viedokļi

3
mai
2017
X

Dialogi ar citādo, laiku un sevi

Lauma Mellēna-Bartkeviča //kroders.lv

Aprīļa pēdējā nedēļa liek domāt par teātri kā komunikāciju, kā sarunu starp iestudējuma veidotājiem un publiku ierobežotā laiktelpā, bet ar dažādas intensitātes paplašinājumiem skatītāja apziņā gan izrādes brīdī, gan pēc tam. Tas liek domāt par iekšēju dialogu, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc dažkārt pat trāpīgi mērķētas izrādes netrāpa sirdī.

25. aprīlis. Beidzot aizgāju uz Mārtiņa Eihes un Jāņa Baloža veidoto izrādi “Mana māsa” Dailes teātra Kamerzālē, iestudējuma sociālās ievirzes iedvesmota. Izrādes stāsts ir par divām māsām, no kurām vecākajai jau bērnībā diagnosticēts autisms un garīgās attīstības traucējumi, bet jaunākā, kļūstot patstāvīga, nolemj par māsu rūpēties ikdienā, un tas izdodas ar panākumiem līdz brīdim, kad, zaudējot darbu, pamazām izsīkst iztikas līdzekļi, pēc tam arī optimisms un cīņasspars. Autoru iecere acīmredzot ir panākt auditorijas līdzpārdzīvojumu, spiežot domāt par “neērtām” tēmām, pie kādām mūsdienu Latvijas sabiedrībā, vismaz tās lielākajā daļā, diemžēl joprojām pieder arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, vienlaikus mēģinot norādīt uz “valsts” nepietiekamo uzmanību šajā jautājumā. Tas top skaidrs jau apmēram pirmajās piecpadsmit minūtēs, vēl jo vairāk tādēļ, ka Kamerzālē spēles laukums šoreiz ir galds zāles vidū, ap kuru sēž skatītāji, un paģērošais tuvplāns liek mazliet sajusties kā vuāristei, taču šos noteikumus ir viegli pieņemt. Ilze Ķuzule-Skrastiņa satriecoši apguvusi cilvēka ar attīstības traucējumiem kustību plastiku, neticamo ticamības spriedzi saglabājot divu izrādes stundu garumā. Ieva Segliņa drosmīgi cīnās ar mazā spēles laukuma “kā uz delnas” specifiku, par drošāko pamatu izvēloties tekstu. Taču darbības attīstības dinamikas trūkums ātri vien vairāk par aktrisēm liek vērot skatītājus, piešķirot izrādei antropoloģisku dimensiju un ļaujot klasificēt savu klātbūtni tajā kā ietvertu novērojumu. Asprātīgs paņēmiens ir izmantot aktrišu īstos vārdus, attiecinot tos uz viņu atveidotajiem tēliem apgrieztā kārtībā – Ieva tēlo Ilzi, bet Ilze – Ievu, un šī spēle ir tikai viens no elementiem, kas liecina par režisora un dramaturga vēlmi nojaukt robežas starp teātra un dzīves realitātēm. Taču mazliet traucē vispārinošie un didaktiskie mājieni par politiķiem, kuru uzvārdus Renāra Kaupera izpildītās dziesmiņas “Alfabēts” ritmā rindo abas māsas, viena mācot, bet otra –apgūstot alfabētu, sevišķu uzmanību veltot burtam “Ī” un uzvārdam “Īvāns”… Laiks ir postmoderni dezorganizēts, Ilzei paralēli lasot priekšā Ievai un skatītājiem savu dienasgrāmatu, kamēr darbība notiek gan pagātnē, gan tagadnē. No satura viedokļa pārsteigumu nav, drīzāk urda ziņkārība atšifrēt pavisam konkrētus cilvēkus, kuru stāsti izmantoti satura veidošanā, jo ir pazīmes, ka tas pat varētu izdoties – nav jau nemaz tik daudz to, kas pēc Doma kora skolas iestājas Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, paralēli liek eksāmenus Mūzikas akadēmijā un t.s. “zviedros” jeb Rīgas Ekonomikas augstskolā, beigās izvēloties pēdējo. Iekšēji noķiķinu arī izrādes lūzuma punktā, kad Ilze pēc trešās nokavēšanās pa tālruni tiek atlaista no darba, un to izdara reklāmas aģentūras šefs (jo runa ir par maketa nodošanu), vārdā Ēriks. Pat ja visi personāži un notikumi ir izdomāti vai vismaz samiksēti, skaidrs, ka Rīga tomēr ir īsts pīļu dīķis, kur pat transformētā teātra realitātē var izpeldēt kaut kas negaidīti pazīstams. Taču pārsteidzošā kārtā tas iedarbojas nevis līdzpārdzīvojuma labā, bet tieši pretēji – apliecina stāsta simulakra dabu un liek, citējot Henrietas Verhoustinskas recenzijā aprakstīto pašironisko izjūtu, kā “vēsai beibei” gaidīt, kā tad autori būs izvēlējušies “uzspiest” uz publikas emocijām. Un tas tiek izdarīts ar salvešu paciņas palīdzību – īsi pirms fināla, pirmajai rindai Ieva (slimā māsa) uzstājīgi izdala papīra mutautiņus, tātad skaidrs – jāgatavojas paraudāt. Protams, nav tā, ka izrāde spētu atstāt pilnīgi vienaldzīgu, bet par finālam sekojošo skaļo šņukstēšanu tumsā esmu patiesi pārsteigta un pat iepriecināta – tātad par spīti manai skepsei autoriem ir izdevies sasniegt mērķi. Aizkustinošāko brīdi un arī mulsinošākās izjūtas piedzīvoju pēc izrādes. Ārā līst, un es steidzos uz sabiedrisko transportu. Pirms manis autobusā ielec vīrietis, kurš sēdēja man pretī pa diagonāli izrādes laikā. Viņš paskatās man acīs un tūlīt novēršas, slēpdams asaras. Pārņem savāda kauna un gandarījuma sajūta reizē.

23
mar
2017
X

Kad lūst stiprākie

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dailes teātra Kamerzālē tapušais dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes, mākslinieka Māra Ruskuļa, skaņu mākslinieka Artūra Čukura, aktrišu Ilzes ĶuzulesSkrastiņas, Ievas Segliņas kopdarbs Mana māsa ir notikums, kas pelna ievērību gan savas sociālās problemātikas, gan aktierdarba dēļ.

Dramaturgam Jānim Balodim mūsu teātra mākslā ir sava īpaša vieta, ko raksturo konsekventi izturēta pilsoniski atbildīga pozīcija, pastāvīga interese par sabiedrību ietekmējošiem politiskiem, ekonomiskiem jautājumiem. Viņš teātrī, atrodot domubiedrus režisorus, runā par sāpīgām un neērtām tēmām, veicinot dziļāku to izpratni. Arī ar šo iestudējumu Dailes teātrī praksē īstenota pilsoniskā līdzdalība, būvējot tiltu starp dažādiem sabiedrības segmentiem. Izrādē Mana māsa izgaismota nozīmīga sociāla problēma - cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem slepenā dzīve un integrācija sabiedrībā. Tas ir liels jautājumu un problēmu murskulis, kas nav viegli atšķetināms un uz ko izrāde arī nepretendē. Tas ir sabiedrības veselībai un kopībai nepieciešams sociāls projekts, kas mākslas koordinātās pievērš uzmanību smagai tēmai, piedāvājot vienu stāstu, kurā nonāk pie atbildīgo pusei neglaimojoša vispārinājuma.

Izrādes auditorija pamatā dalās divās lielās daļās, atkarībā no tā, ir vai nav personīga vai profesionāla pieredze saistībā ar iestudējuma tēmu. Šim aspektam varētu būt nozīme izrādes uztverē, taču jebkurā gadījumā skatuviskā nepatiesība mazina iespēju saslēgties ar notiekošo.

Abu aktrišu darbam piemīt augstākā aktiermeistarības prove. Ilze ĶuzuleSkrastiņa dzīvo slimās Ievas pasaulē tik ticami, cik tas iespējams dotajos apstākļos, proti, kad apzinies, ka atrodies teātrī. Var redzēt, ka ieguldīts liels uz novērojumiem balstīts darbs, lai pārtaptu fiziski un mentāli, iemiesojot citādību. Aktrise rada šo citu pasauli, kas neatbilst priekšstatam par normālo, bet ir neizzināts noslēpumains visums. Dramaturģiskais materiāls būvēts, Ievas māsas Ilzes stāstu par sevi un māsu audzējot uz dienasgrāmatas pamata. Tajā Ilze fiksējusi savu un māsas dzīvi, kas saplūdinātajā pagātnē un tagadnē, atmiņās un īstenībā tiek izdzīvota un pārdzīvota, saglabājot spēles robežas (mainītie aktrišu īstie vārdi ir viens no līdzekļiem). Tas ir Ilzes stāsts, kurš bez Ievas klātbūtnes nebūtu pilnīgs, un Ieva Segliņa vada šo izrādi. Dramaturģiski un aktieriski psiholoģiski precīzi tiek atklāts sarežģītais process, kad veselā, vienlīdz humanitārajos un eksaktajos priekšmetos apdāvinātā Ilze, pieaugusi un sasniegusi tādu dzīves līmeni, ka var atļauties rūpes par māsu, nolemj ziedot viņai savu dzīvi. Soli pa solim aktrise precīzi iziet visus posmus, niansēs atklājot katra emocionālo noskaņojumu. Kā mērķtiecīgi gatavojas, lai māsu no aprūpes nama pārvestu pie sevis, cik pacietīgi ieved viņu jaunajos apstākļos, kā sāk pagurt, bet apņēmīgi turpina iesākto, kā apstākļi sāk nospiest spēcīgo gribu, kā zūd spēki, bet mīlestība neļauj padoties.

Var vēlēties smalkāku izrādes struktūras izstrādi, kas pozitīvi ietekmētu divas stundas bez pārtraukuma (tas arī būtu lieks) ilgā iestudējuma temporitmu, darbības mērķtiecību, dinamiku un idejisko koncentrāciju. Dzīves un mākslas patiesības saplūdināšanas procesā dažviet dzīves detaļas ņēmušas virsroku. Tad ārējā darbība kļūst tehniska un atklājas uzbūvētās konstrukcijas detaļas un šuves. Slimības izpausmju rādīšana šajā ziņā ir īpaši riskanta. Vai jānosauc visi burti, lai parādītu, ka tiek mācīts alfabēts? Lai arī šis process sakrustots ar Ilzes riņķošanu ap galdu, darot vairākas lietas un cenšoties pretoties apstākļu lavīnai, kas viņu jau sākusi spiest pie zemes, kas par daudz (par ilgu), tas tomēr ir par skādi. Kamerzāles tuvplānā, kad spēlē viss - no katra labi saskatāmā priekšmeta telpā - uz, zem un ap lielo balto galdu - līdz skatienam un kustībai -, diskutabla ir nepieciešamība izmantot skaņas efektus kā darbības iespaida pastiprinājumu. Tas nestrādā nevienā no uztveres līmeņiem - ne emocionāli, ne racionāli, ne fizioloģiski, bet ir vēl viena tehniskā detaļa, kas novērš uzmanību no galvenā.

Nepatiesība iezogas arī finālā, Ilzes emocionālajā apsūdzībā nesakārtotajai veselības un aprūpes sistēmai, par kuras upuriem kļūst gan tie, kas nespēj paši par sevi parūpēties, gan tie, kuri var, bet tomēr nespēj. Šeit, mēģinot saplūdināt mākslas tēlu ar īstenību, reālie fakti kā akmeņi tiek mesti skatītāja apziņā, bet rada noslēgšanos, nevis emocionālu un/vai racionālu pieslēgšanos.

Ieguvums ir tas, ka izrāde atklāj problēmu loku un provocē diskusiju, pievēršot uzmanību neērtiem un nepopulāriem jautājumiem. Tie ir katra aprūpētāja, bet nav atbildīgo amatpersonu dienaskārtībā - citādi nevar izskaidrot valsts īstenoto absurdo un diskriminējošo politiku. Tā padara cilvēkus ar īpašām vajadzībām par sociāli ļoti neaizsargātiem un rupji pārkāpj viņu cilvēktiesības. Otrs jautājumu loks skar pašu integrācijas būtību un procesu, kas izriet no normālo cilvēku priekšstata par to, kas citādajiem ir vajadzīgs un kā viņiem dzīvot. Izrāde uzšķērž arī to sāpīgo vietu, kas saistīta ar ētiku un morāli - kā dzīvot ar mīlestību pret citādu tuvāko tiešā tuvumā un apzinātā distancē, kā sadzīvot ar savu sirdsapziņu, kad tā brēc par atsvešināšanos, bet pašsaglabāšanās instinkts kliedz pretī, paģērot savu. Jēzus Kristus dotā formula «mīli savu tuvāko kā sevi pašu» ir pārbaudījums, kas var salauzt pat stiprākos.

2
mar
2017
X

Kam te mana līdzjūtība?

Edīte Tišheizere //IR

Neilgi pirms Dailes teātra Kamerzālē pienāk beigas izrādei Mana māsa, skatītājiem tiek izdalīti papīra kabatlakatiņi. Žests ir personisks un arī provokatīvs. Raudāsi? Laidīsi sevī iekšā? Skatīties dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes un divu izcili talantīgu Dailes teātra aktrišu Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas kopdarbu patiešām nav ne viegli, ne vienkārši. Autori izvēlējušies fokusēt skatuves gaismas uz cilvēkiem ar smagu garīgu atpalicību. Mērķis ir cienījams, bet arī riskants, jo ļoti smalka mēdz būt robeža, kurai vienā pusē ir patiesas rūpes celt gaismā slēpto, meklēt risinājumu problēmai, bet otrā - prieks par savu drosmi un uzdrīkstēšanos. Neesmu pārliecināta, vai tā tomēr nav pārkāpta.

Mārtiņš Eihe kopā ar scenogrāfu Māri Ruskuli darbību izkārtojuši tādā kā arēnā - uz balta galda, kam cieši apkārt sasēdināti skatītāji, vienlaikus liecinieki un tiesneši. Uz, apkārt un zem lielā baltā galda dzīvojas gan Ieva (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), dabas smagā kļūda, gēnu strupceļš, gan Ilze (Ieva Segliņa). Ar izcilību beigusi Doma kora skolu un 1. ģimnāziju, potenciāli viņa varētu būt, teiksim, otra Elīna Garanča vai Vjačeslavs Kaščejevs, proti, ārpuskārtas talants, kas ar intelektu un darbaspējām tiek līdz šajā pasaulē iespējamam kalngalam. Ja vien... viņai nebūtu ienācis prātā izņemt no aprūpes centra pirms daudziem gadiem tur ievietoto māsu. Tam, ka Ilze ir ļoti talantīga, mums jānotic uz vārda, un noticēt nav grūti - aktrise ir harismātiska un pievilcīga. Savukārt Ievas slimība tiek rādīta detalizēti un klīniski precīzi - spastiski locekļi, neartikulēta runa, neadekvāta mīmika un neprognozējama rīcība. Aktrišu darbs ir precīzs, dziļš un - gribas lietot šo neiederīgo apzīmējumu - pašaizliedzīgs. Noteikti - psiholoģiski smags. Un tieši tāds pats ir skatītāju darbs, jo nav viegli vērot slimības izpausmes, jau iepriekš paredzot Ievas darbošanās sekas un nojaušot, ka šim stāstam nav atrisinājuma. Protams, nav iespējams kopt māsu un darīt sarežģītu radošu (bet labi apmaksātu!) darbu. Protams, zaudējot vienu darbu, nākamais vairs nesasniegs optimālo 2000 eiro apmaksu. Skaidrs, ka nebūs turpmāk Ievai ne jāšanas nodarbību, ne fizioterapijas, ne... Un tad, turot rokās piedāvāto kabatlakatiņu, tomēr gribas autoriem uzdot jautājumus. Kādu reakciju jūs no manis gaidāt? Par ko lai es leju asaras?

Par to, ka visos laikos ir bijusi šī dabas kļūda, kas var skart vislabvēlīgākās ģimenes? Jā, es to zinu. Kā žurnāliste esmu diezgan bieži bijusi speciālās izglītības iestādēs, redzējusi gan šos bērnus, gan skolotājus, kas ar tiem strādā, un apbrīnojusi, kur viņi ņem spēku un ticību, lai veiktu Sīzifa cienīgu darbu, zinot, ka sasniegtais būs milimetros mērāms un sekundēs zaudējams. Katru reizi, dodoties prom, esmu izjutusi dziļu pateicību par to, ka mani bērni ir veseli un nepazīstu īstu nelaimi, tikai ķezas.
Vai man vajadzētu raudāt par naivumu, ar kādu Ilze gribējusi uzņemties to, no kā savulaik atteicās viņas māte? Vai varbūt par to, ka viņas tā arī nav izrunājušas savas ģimenes smago likteni un pieņemtos lēmumus? Vai man just līdzi sievietei, kas mēģina reizē pabeigt projektu, krāsot acis, strādāt ar māsu un sazvanīt kādu, kas būtu ar mieru uzņemties aukles pienākumus? Šajā situācijā bijusi arī katra strādājoša veselu bērnu māmiņa.

Jau trešo reizi šajā sezonā jādomā par to, vai izrāde, par kuru rakstu, vispār ir analizējama mākslas kategorijās. Un visas trīs ir saistītas ar jaunā dramaturga Jāņa Baloža darbu. Valtera Sīļa iestudētais Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī, Kas notiks rītdien? Spīķeru kvartāla Dirty Deal Teatro Paulas Pļavnieces pārraudzībā un tagad Mana māsa ir izrādes, kuras dramaturgs, režisors un aktieri būvējuši kopā. Turklāt līdz pēdējam brīdim, jādomā, turpinājuši veikt pētījumus un vākt materiālus, izvēloties tos, kas vislabāk derēs par pierādījumu viņu izvirzītajai tēzei. Tās ir izrādes par Latviju šodien vai pārskatāmā pagātnē un nākotnē. Autori Latviju pēta nevis kā mākslinieki, bet kā atbildīgi šās valsts pilsoņi, un tāpēc man ir no svara, kāpēc tas tiek darīts un ko mums no tā būs mācīties. Veiksmes stāsts pēta, vai 2008. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana bija veiksme un vai tai bija iespējama alternatīva. Kas notiks rītdien? ir paša Jāņa Baloža dziļi privāts stāsts par kapitulāciju lielās politikas priekšā, mēģinot glābt no Sīrijas kara vienu konkrētu cilvēku. Kāpēc tapusi Mana māsa? Patiesībā man atbildes nav.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi