Atpakaļ uz afišu

Jānis Balodis

Mana māsa

Neiespējams ceļojums 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2017. gada 5. februāris

Ilze un Ieva ir māsas. Ilzei ir 26, un Ievai ir 31. Ilze ir talantīga un veiksmīga. Viņai ir laba izglītība un vēl labāks darbs. Ievai nav nekā no tā visa. Pēdējos 16 savas dzīves gadus viņa ir pavadījusi sociālās aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem - līdz brīdim, kad viņu pie sevis dzīvot paņem māsa.

„Mana māsa" ir stāsts par labiem nodomiem un to, kas notiek, kad labi nodomi sastopas ar vēl nepieredzētām grūtībām, vilšanos, lepnumu un paštaisnumu. Šis ir totāli brīvprātīgs projekts, kurā divas Dailes teātra aktrises labprātīgi ļaujas eksperimentam, kopā ar izrādes režisoru un dramaturgu apkopojot stāstus no dažādu cilvēku dzīves pieredzes.

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Mana māsa" režisoru Mārtiņu Eihi sarunājas dramaturģe Justīne Kļava

LASIET SARUNU 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatri-pirmizrade-mana-masa.a222322/

http://nra.lv/kultura/personibas/199508-martins-eihe-par-lepnibu-sabiedribas-spogulattela.htm

http://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/divu-masu-stasts-no-cilveku-pieredzes-14165093

 

Režisors - Mārtiņš Eihe

Izrādes mākslinieks - Māris Ruskulis

Skaņu mākslinieks - Artūrs Čukurs

Lomās

Aktuālās izrādes

7
apr
pk
Mana māsa Mana māsa 19:00 1h 50min Kamerzāle EUR 18.00 Pirkt
20
apr
ce
Mana māsa Mana māsa 19:00 1h 50min Kamerzāle EUR 18.00 Pirkt
25
apr
ot
Mana māsa Mana māsa 19:00 1h 50min Kamerzāle EUR 18.00 Pirkt
16
mai
ot
Mana māsa Mana māsa 19:00 1h 50min Kamerzāle EUR 18.00 Pirkt

Viedokļi

23
mar
2017
X

Kad lūst stiprākie

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dailes teātra Kamerzālē tapušais dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes, mākslinieka Māra Ruskuļa, skaņu mākslinieka Artūra Čukura, aktrišu Ilzes ĶuzulesSkrastiņas, Ievas Segliņas kopdarbs Mana māsa ir notikums, kas pelna ievērību gan savas sociālās problemātikas, gan aktierdarba dēļ.

Dramaturgam Jānim Balodim mūsu teātra mākslā ir sava īpaša vieta, ko raksturo konsekventi izturēta pilsoniski atbildīga pozīcija, pastāvīga interese par sabiedrību ietekmējošiem politiskiem, ekonomiskiem jautājumiem. Viņš teātrī, atrodot domubiedrus režisorus, runā par sāpīgām un neērtām tēmām, veicinot dziļāku to izpratni. Arī ar šo iestudējumu Dailes teātrī praksē īstenota pilsoniskā līdzdalība, būvējot tiltu starp dažādiem sabiedrības segmentiem. Izrādē Mana māsa izgaismota nozīmīga sociāla problēma - cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem slepenā dzīve un integrācija sabiedrībā. Tas ir liels jautājumu un problēmu murskulis, kas nav viegli atšķetināms un uz ko izrāde arī nepretendē. Tas ir sabiedrības veselībai un kopībai nepieciešams sociāls projekts, kas mākslas koordinātās pievērš uzmanību smagai tēmai, piedāvājot vienu stāstu, kurā nonāk pie atbildīgo pusei neglaimojoša vispārinājuma.

Izrādes auditorija pamatā dalās divās lielās daļās, atkarībā no tā, ir vai nav personīga vai profesionāla pieredze saistībā ar iestudējuma tēmu. Šim aspektam varētu būt nozīme izrādes uztverē, taču jebkurā gadījumā skatuviskā nepatiesība mazina iespēju saslēgties ar notiekošo.

Abu aktrišu darbam piemīt augstākā aktiermeistarības prove. Ilze ĶuzuleSkrastiņa dzīvo slimās Ievas pasaulē tik ticami, cik tas iespējams dotajos apstākļos, proti, kad apzinies, ka atrodies teātrī. Var redzēt, ka ieguldīts liels uz novērojumiem balstīts darbs, lai pārtaptu fiziski un mentāli, iemiesojot citādību. Aktrise rada šo citu pasauli, kas neatbilst priekšstatam par normālo, bet ir neizzināts noslēpumains visums. Dramaturģiskais materiāls būvēts, Ievas māsas Ilzes stāstu par sevi un māsu audzējot uz dienasgrāmatas pamata. Tajā Ilze fiksējusi savu un māsas dzīvi, kas saplūdinātajā pagātnē un tagadnē, atmiņās un īstenībā tiek izdzīvota un pārdzīvota, saglabājot spēles robežas (mainītie aktrišu īstie vārdi ir viens no līdzekļiem). Tas ir Ilzes stāsts, kurš bez Ievas klātbūtnes nebūtu pilnīgs, un Ieva Segliņa vada šo izrādi. Dramaturģiski un aktieriski psiholoģiski precīzi tiek atklāts sarežģītais process, kad veselā, vienlīdz humanitārajos un eksaktajos priekšmetos apdāvinātā Ilze, pieaugusi un sasniegusi tādu dzīves līmeni, ka var atļauties rūpes par māsu, nolemj ziedot viņai savu dzīvi. Soli pa solim aktrise precīzi iziet visus posmus, niansēs atklājot katra emocionālo noskaņojumu. Kā mērķtiecīgi gatavojas, lai māsu no aprūpes nama pārvestu pie sevis, cik pacietīgi ieved viņu jaunajos apstākļos, kā sāk pagurt, bet apņēmīgi turpina iesākto, kā apstākļi sāk nospiest spēcīgo gribu, kā zūd spēki, bet mīlestība neļauj padoties.

Var vēlēties smalkāku izrādes struktūras izstrādi, kas pozitīvi ietekmētu divas stundas bez pārtraukuma (tas arī būtu lieks) ilgā iestudējuma temporitmu, darbības mērķtiecību, dinamiku un idejisko koncentrāciju. Dzīves un mākslas patiesības saplūdināšanas procesā dažviet dzīves detaļas ņēmušas virsroku. Tad ārējā darbība kļūst tehniska un atklājas uzbūvētās konstrukcijas detaļas un šuves. Slimības izpausmju rādīšana šajā ziņā ir īpaši riskanta. Vai jānosauc visi burti, lai parādītu, ka tiek mācīts alfabēts? Lai arī šis process sakrustots ar Ilzes riņķošanu ap galdu, darot vairākas lietas un cenšoties pretoties apstākļu lavīnai, kas viņu jau sākusi spiest pie zemes, kas par daudz (par ilgu), tas tomēr ir par skādi. Kamerzāles tuvplānā, kad spēlē viss - no katra labi saskatāmā priekšmeta telpā - uz, zem un ap lielo balto galdu - līdz skatienam un kustībai -, diskutabla ir nepieciešamība izmantot skaņas efektus kā darbības iespaida pastiprinājumu. Tas nestrādā nevienā no uztveres līmeņiem - ne emocionāli, ne racionāli, ne fizioloģiski, bet ir vēl viena tehniskā detaļa, kas novērš uzmanību no galvenā.

Nepatiesība iezogas arī finālā, Ilzes emocionālajā apsūdzībā nesakārtotajai veselības un aprūpes sistēmai, par kuras upuriem kļūst gan tie, kas nespēj paši par sevi parūpēties, gan tie, kuri var, bet tomēr nespēj. Šeit, mēģinot saplūdināt mākslas tēlu ar īstenību, reālie fakti kā akmeņi tiek mesti skatītāja apziņā, bet rada noslēgšanos, nevis emocionālu un/vai racionālu pieslēgšanos.

Ieguvums ir tas, ka izrāde atklāj problēmu loku un provocē diskusiju, pievēršot uzmanību neērtiem un nepopulāriem jautājumiem. Tie ir katra aprūpētāja, bet nav atbildīgo amatpersonu dienaskārtībā - citādi nevar izskaidrot valsts īstenoto absurdo un diskriminējošo politiku. Tā padara cilvēkus ar īpašām vajadzībām par sociāli ļoti neaizsargātiem un rupji pārkāpj viņu cilvēktiesības. Otrs jautājumu loks skar pašu integrācijas būtību un procesu, kas izriet no normālo cilvēku priekšstata par to, kas citādajiem ir vajadzīgs un kā viņiem dzīvot. Izrāde uzšķērž arī to sāpīgo vietu, kas saistīta ar ētiku un morāli - kā dzīvot ar mīlestību pret citādu tuvāko tiešā tuvumā un apzinātā distancē, kā sadzīvot ar savu sirdsapziņu, kad tā brēc par atsvešināšanos, bet pašsaglabāšanās instinkts kliedz pretī, paģērot savu. Jēzus Kristus dotā formula «mīli savu tuvāko kā sevi pašu» ir pārbaudījums, kas var salauzt pat stiprākos.

2
mar
2017
X

Kam te mana līdzjūtība?

Edīte Tišheizere //IR

Neilgi pirms Dailes teātra Kamerzālē pienāk beigas izrādei Mana māsa, skatītājiem tiek izdalīti papīra kabatlakatiņi. Žests ir personisks un arī provokatīvs. Raudāsi? Laidīsi sevī iekšā? Skatīties dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes un divu izcili talantīgu Dailes teātra aktrišu Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas kopdarbu patiešām nav ne viegli, ne vienkārši. Autori izvēlējušies fokusēt skatuves gaismas uz cilvēkiem ar smagu garīgu atpalicību. Mērķis ir cienījams, bet arī riskants, jo ļoti smalka mēdz būt robeža, kurai vienā pusē ir patiesas rūpes celt gaismā slēpto, meklēt risinājumu problēmai, bet otrā - prieks par savu drosmi un uzdrīkstēšanos. Neesmu pārliecināta, vai tā tomēr nav pārkāpta.

Mārtiņš Eihe kopā ar scenogrāfu Māri Ruskuli darbību izkārtojuši tādā kā arēnā - uz balta galda, kam cieši apkārt sasēdināti skatītāji, vienlaikus liecinieki un tiesneši. Uz, apkārt un zem lielā baltā galda dzīvojas gan Ieva (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), dabas smagā kļūda, gēnu strupceļš, gan Ilze (Ieva Segliņa). Ar izcilību beigusi Doma kora skolu un 1. ģimnāziju, potenciāli viņa varētu būt, teiksim, otra Elīna Garanča vai Vjačeslavs Kaščejevs, proti, ārpuskārtas talants, kas ar intelektu un darbaspējām tiek līdz šajā pasaulē iespējamam kalngalam. Ja vien... viņai nebūtu ienācis prātā izņemt no aprūpes centra pirms daudziem gadiem tur ievietoto māsu. Tam, ka Ilze ir ļoti talantīga, mums jānotic uz vārda, un noticēt nav grūti - aktrise ir harismātiska un pievilcīga. Savukārt Ievas slimība tiek rādīta detalizēti un klīniski precīzi - spastiski locekļi, neartikulēta runa, neadekvāta mīmika un neprognozējama rīcība. Aktrišu darbs ir precīzs, dziļš un - gribas lietot šo neiederīgo apzīmējumu - pašaizliedzīgs. Noteikti - psiholoģiski smags. Un tieši tāds pats ir skatītāju darbs, jo nav viegli vērot slimības izpausmes, jau iepriekš paredzot Ievas darbošanās sekas un nojaušot, ka šim stāstam nav atrisinājuma. Protams, nav iespējams kopt māsu un darīt sarežģītu radošu (bet labi apmaksātu!) darbu. Protams, zaudējot vienu darbu, nākamais vairs nesasniegs optimālo 2000 eiro apmaksu. Skaidrs, ka nebūs turpmāk Ievai ne jāšanas nodarbību, ne fizioterapijas, ne... Un tad, turot rokās piedāvāto kabatlakatiņu, tomēr gribas autoriem uzdot jautājumus. Kādu reakciju jūs no manis gaidāt? Par ko lai es leju asaras?

Par to, ka visos laikos ir bijusi šī dabas kļūda, kas var skart vislabvēlīgākās ģimenes? Jā, es to zinu. Kā žurnāliste esmu diezgan bieži bijusi speciālās izglītības iestādēs, redzējusi gan šos bērnus, gan skolotājus, kas ar tiem strādā, un apbrīnojusi, kur viņi ņem spēku un ticību, lai veiktu Sīzifa cienīgu darbu, zinot, ka sasniegtais būs milimetros mērāms un sekundēs zaudējams. Katru reizi, dodoties prom, esmu izjutusi dziļu pateicību par to, ka mani bērni ir veseli un nepazīstu īstu nelaimi, tikai ķezas.
Vai man vajadzētu raudāt par naivumu, ar kādu Ilze gribējusi uzņemties to, no kā savulaik atteicās viņas māte? Vai varbūt par to, ka viņas tā arī nav izrunājušas savas ģimenes smago likteni un pieņemtos lēmumus? Vai man just līdzi sievietei, kas mēģina reizē pabeigt projektu, krāsot acis, strādāt ar māsu un sazvanīt kādu, kas būtu ar mieru uzņemties aukles pienākumus? Šajā situācijā bijusi arī katra strādājoša veselu bērnu māmiņa.

Jau trešo reizi šajā sezonā jādomā par to, vai izrāde, par kuru rakstu, vispār ir analizējama mākslas kategorijās. Un visas trīs ir saistītas ar jaunā dramaturga Jāņa Baloža darbu. Valtera Sīļa iestudētais Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī, Kas notiks rītdien? Spīķeru kvartāla Dirty Deal Teatro Paulas Pļavnieces pārraudzībā un tagad Mana māsa ir izrādes, kuras dramaturgs, režisors un aktieri būvējuši kopā. Turklāt līdz pēdējam brīdim, jādomā, turpinājuši veikt pētījumus un vākt materiālus, izvēloties tos, kas vislabāk derēs par pierādījumu viņu izvirzītajai tēzei. Tās ir izrādes par Latviju šodien vai pārskatāmā pagātnē un nākotnē. Autori Latviju pēta nevis kā mākslinieki, bet kā atbildīgi šās valsts pilsoņi, un tāpēc man ir no svara, kāpēc tas tiek darīts un ko mums no tā būs mācīties. Veiksmes stāsts pēta, vai 2008. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana bija veiksme un vai tai bija iespējama alternatīva. Kas notiks rītdien? ir paša Jāņa Baloža dziļi privāts stāsts par kapitulāciju lielās politikas priekšā, mēģinot glābt no Sīrijas kara vienu konkrētu cilvēku. Kāpēc tapusi Mana māsa? Patiesībā man atbildes nav.

23
feb
2017
X

Daudz laimes, māsa!

Henrieta Verhoustinska //KDi

Dailes teātra iestudējumu Mana māsa raksturo skaitlis "divi". Divi vārdi izrādes nosaukumā. Tās autori – divi pazīstami sociāli aktīvā teātra mākslinieki – dramaturgs Jānis Balodis un režisors Mārtiņš Eihe. Manā māsā piedalās divas lieliskas Dailes teātra aktrises – Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa. Izrādes ilgums – divas stundas. Un divi vektori, kuros rit izrāde: apsūdzības raksts valstij un sabiedrībai, kurā cilvēki ar attīstības traucējumiem vienkārši tiek notūcīti tālāk no acīm un viņu cilvēktiesības pārkāptas visrupjākajos veidos, un stāsts par individuālu likteni – kādu jaunu, veiksmīgu un ambiciozu perfekcionisti, kurai par goda lietu kļūst garīgi slimās māsas dzīves kvalitātes uzlabošana, iespējams, pat atveseļošanās, kas, protams, nav iespējama, un kuras ambīcijas ceļā uz šo mērķi pat neļauj lūgt palīdzību mātei – jo tādējādi viņai nāktos atzīt savu bezspēcību, respektīvi, izgāzties grūtākajā dzīves eksāmenā. Viņas traģēdija – palikt absolūti vienai šajā nebeidzamajā cīņā ar māsas īpašajām vajadzībām – zināmā mērā ir arī viņas izvēle.

Baltais amfiteātris
Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa ir bijušas māsas arī agrāk – gan Kurcio Malapartes lugas Arī sievietes zaudēja karā iestudējumā, kurā Ķuzule-Skrastiņa jau spēlēja jaunu sievieti ar garīgās attīstības traucējumiem (gan ne tik smagiem kā Manā māsā), gan Sofokla Antigonē, kurā abas atveidoja attiecīgi Antigoni un Ismēni. Bezizejas stāvoklis, kurā emocionāli un arī sociāli nonāk Ievas Segliņas Ilze, uzņemoties māsas aprūpi, sabiedrības vienaldzības un bezjūtīgās valsts birokrātijas mašinērijas dēļ arī samilst līdz antīkās traģēdijas mērogam.

Uz atsvešinājumu, kas ir traģēdijas fatālisma pazīme, norāda arī abu aktrišu samainītie varoņu vārdi – Ieva Segliņa spēlē Ilzi, Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Ievu, tas man kādu laiku radīja nelielu jucekli stāsta uztverē. Tā kā autori uzsver, ka lugas teksts tapis izrādes iestudēšanas procesā, vārdu maiņai, manuprāt, ir tieši šī nozīme – izslēgt pilnīgu aktrišu identificēšanos ar varonēm.
Arī scēniski lugas Mana māsa atveidošanai izvēlēta antīkajam teātrim raksturīgā amfiteātra forma (skatītāji sēž apkārt spēles laukumam) – tikai kantaina, nevis apaļa. Scenogrāfs Māris Ruskulis abas varones novietojis uz spodri baltas platformas, tāda kā liela galda, zem kura arī notiek darbība – tur ir "neiederīgās" Ievas patvērums. Telpa izmantota veiksmīgi – tās griezīgais baltums atgādina laboratoriju, sociāla eksperimenta vietu, kurā novietotas šķietami bezjēdzīgas, bet patiesībā ar autismu un citiem sindromiem apveltītās māsas īpašajiem rituāliem nepieciešamās lietas: plīša zvēriņi, trauki, brokastu pārslas. Uz katra stūra – pa radioaparātam, kura translētās ziņas ir vienīgā cilvēka runa, ko Ieva spēj atdarināt un kas izrādē ir tāds kā antīkās traģēdijas kora ekvivalents. Savukārt pagalde liek atcerēties gan bērnību, kad tā bija iemīļota paslēptuve, gan pazemi, zemapziņu, kur nesekmīgi un nereti ar smagām sekām cilvēki cenšas nospiest savas problēmas.

Personiskais, dokumentālais
Taču traģēdijā, īpaši antīkajā, liktenis, kurš iznīcina cilvēkus, ir tik objektīva kategorija, ka netiek nedz kritizēts, nedz apsūdzēts. Izrādē Mana māsa klupšanas akmens, manuprāt, ir dramaturga Jāņa Baloža un režisora Mārtiņa Eihes nenoteiktā svārstīšanās starp abiem vēstījuma līmeņiem – individuālo stāstu un sociālkritisko analīzi, vainojot kūtros politiķus (alfabēta spēle ar politiķu uzvārdiem, kura palīdz Ievai apgūt burtus, ir drusku muļķīga), tiesu sistēmu un visus vienaldzīgos līdzcilvēkus abu sieviešu piedzīvotajā. Līdzsvars starp abiem līmeņiem līdz šim ir bijis Baloža labāko darbu pamatā, piemēram, Dirty Deal Teatro izrādē Nacionālais attīstības plāns, bet dažos pēdējos gadījumos, kā izrādē Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī, to izjauc autora didaktiskā intonācija, vēlme pamācīt un vienlaikus uzstāt uz savu patiesību, šim mērķim atlasot vienus faktus un ignorējot citus.
Dokumentālais un personiskais Manā māsā nevis papildina viens otru un arī netiek nošķirts – kā Brehta episkajā teātrī –, bet tiek saplūdināts kopā emocionālā izvirdumā, neļaujot līdz galam jaudīgi un niansēti izskanēt personiskajam stāstam un neliekot arī šokējoši iedarboties maz zināmiem faktiem, jo tie, kurus, līdz galējai robežai uzvilkusies, Ievas Segliņas Ilze met sejā skatītājiem savā pēdējā izvērstajā monologā, ir jau plaši izskanējuši. Tai pašā laikā tie fakti, kuri šai sabiedrības apsūdzībā neiederas, tiek "noairēti" kā nebūtiski. Piemēram, par dienas centriem, kas ļoti atvieglo gan cilvēku ar īpašām vajadzībām, gan viņu ģimenes ikdienu.

Tieši šī didaktika, manuprāt, izjauc Ievas Segliņas emocionālā un lielāko izrādes daļu iedarbīgā aktierdarba struktūru, izrādes beigās radot iespaidu par tīksmināšanos par ciešanām – tas ir stāvoklis, kurā riskē nokļūt ļoti jūtīgi aktieri, ja loma nav strikti uzbūvēta. Savukārt Ilzes Ķuzules- Skrastiņas perfekti veidotais, no A līdz Z izturētais cilvēka ar garīgās attīstības traucējumiem tēls ar savilktiem plaukstu muskuļiem, iekšupvērstu skatienu, apgrūtinātu, šļūkājošu gaitu un citām fizioloģiskām izpausmēm šādā vienkāršotā shēmā nekļūst par vispārinājumu, tikai par pārbaudījumu skatītāju empātijai.

Atminoties režisores Elīnas Cērpas un dramaturga Ivo Brieža kopdarbu JRT izrādē Daudz laimes, lāci pirms padsmit gadiem, kurā piedalījās reāli šādi cilvēki no īsta dienas centra, var tikai pabrīnīties, cik maz tajā bija didaktikas un cik iedarbīgi izrādes dalībnieki apvienoja skaudrumu un vienlaikus gaišumu, atgādinot skatītājiem par savu līdzāspastāvēšanu.

Vēsā beibe
Toms Čevers (kroders.lv, 15. februāris) apšauba, ka Dailes teātra Kamerzāle būtu "īstā telpa sociāliem pētījumiem, un kur nu vēl apstākļos, ja līdz kāpnēm, kas ved uz kaut kur lielās ēkas nostūrī iekārtoto eksperimentālo skatuvi, jādrūzmējas kafejnīcā starp uzpucētām dāmām un elegantiem kungiem, kūku un kafijas aromātu". Lai arī doma, ka uzpucētas dāmas un kungi nebūtu īstā sociālo pētījumu mērķauditorija, sākumā liekas drusku komiska, bet padomājot, šķiet, sapratu, ko kolēģis juta, to rakstot. To neveiklības sajūtu, kad aktrise, šķiet, uzšķērž sevi skatītāju acu priekšā, zaudē elpu, gandrīz krīt histērijā un vēl paklanoties nespēj nomierināties – bet tu sēdi, kāju pār kāju, atspiedusies pret ērto atzveltni, tāda vēsā beibe, un vēro.

Izrādes lielākais panākums – vismaz attiecībā uz mani – ir likt aizdomāties, kā es rīkotos, dzīvotu, justu, ko domātu un cik pacietīga būtu, nonākusi Ilzes (veselās māsas) situācijā. Secinājumi nav man glaimojoši, bet gribas ticēt, ka es nebūtu viena un līdz Ilzes smagajam lēmumam nenonāktu.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi