Atpakaļ uz afišu

Gerijs Ouvens

Brutāls un dēls

Psiholoģiska drāma 2 daļās

No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš

Pirmizrāde: 2016. gada 30. novembris

Pusaudzim Liamam nākas pārcelties uz nekurienes vidu, lai dzīvotu kopā ar tēvu, kuru viņš vispār nepazīst. Liama tēvs ir īsts mačo, turklāt vēl dzīvo kopā ar apšaubāmas morāles sievišķi. Un ne jau velti tēva iesauka ir „Brutāls".

Protams, ka Liams jūtas nervozs un vientuļš, protams, ka viņš buntojas. Kurš kuru galu galā pievārēs?

 

„Spēlmaņu nakts 2016/2017" nominācija: Niklāvs Kurpnieks - Gada jaunais skatuves mākslinieks

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Brutāls un dēls" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas dramaturģe Justīne Kļava

LASIET SARUNU 

 

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/dmitrijs-petrenko-brutals-un-dels-nav-tikai-par-tevu-un-delu.-ta.a77825/

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/193137-niklavs-kurpnieks-par-tevu-par-delu-bez-labirinta.htm

http://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/vai-brutalitate-uzvares-tauslumu-14160920

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe - Sintija Jēkabsone

Kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa

Mūzikas autore - Anna Ķirse

Gaismu mākslinieks - Kaspars Hercmanis

Lomās

Aktuālās izrādes

14
jan
sv
Brutāls un dēls Brutāls un dēls
Vidusskolēniem un studentiem - 50% atlaide!
15:00 2h 40min Kamerzāle EUR 14.00 Pirkt
< 10 biļetes
18
feb
sv
Brutāls un dēls Brutāls un dēls
Vidusskolēniem un studentiem - 50% atlaide!
15:00 2h 40min Kamerzāle EUR 14.00 Pirkt

Viedokļi

20
feb
2017
X

Dvēseles vientulība

Maija Svarinska //kroders.lv

Dailes teātris bieži vien savas mākslas daili meklē, tā sakot, dzimumu attiecībās. Citiem vārdiem, cilvēku personiskajās saiknēs – vai nu tas būtu pāris, vai ģimene, vai kāda ļaužu kopa. Arī Dmitrija Petrenko iestudējums „Brutāls un dēls” risina līdzīgu tēmu. Velsiešu dramaturga Gerija Ouvena lugu režisors uzvedis precīzā atbilstībā autora norādei – psiholoģiska drāma. Nav nekādas spēles ar formu, viss – konsekventā teksta virzībā, un tas iespaido. Iespaido, jo tā ir meistarība. Nevis eksponēt sevi, bet iedziļināties teksta būtībā un ar gudru, ja tā var teikt, paklausību atdzīvināt vārdu. Vērība pret vārdā iekodēto izpaužas jau Sintijas Jēkabsones veidotajā izrādes scenogrāfijā. Darbība ris mājā, kurā dzīvo šķirtenis Riks. Skatuves noformējums ir kā vecpuiša miga. Nav kur pamielot acis. Pelēka, auksta telpa, kurā ir krēsls un galds, lai būtu kur iedzert un uzkost. Arī gulta ir vienvietīga – pašam, kur bez sievišķa pārgulēt, vai sievišķim, kur rītu sagaidīt. Pēc varoņu teksta saprotams, ka mājās ir arī guļamistabas, taču tās nav redzamas, jo notikumu norisei intīmā telpa nav nepieciešama.

Kaut notiekošā būtība ir ļoti intīma – dvēseles vientulība. Šo problēmu vienīgi ar gultu, protams, nav iespējams atrisināt. Vajadzīga mīlestība. Nevis sekss, bet māka mīlēt no sirds. Taču šo māku nākas apgūt ar grūtībām, kaut gan cilvēks bieži mēdz būt pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir patiesi mīloša sirds. Tāds, piemēram, ir Riks. Viņš, ko apkārtējie dēvē par Brutālu, pieņem pie sevis dēlu Liamu, kurš pēc mātes nāves ir palicis viens, un viņa labā cenšas darīt visu, lai pusaudzis justos šeit iederīgs. Lauris Subatnieks rada patiesi brutālu tēlu. Gan ārēji, gan iekšēji tas ir impulsiem, emocionāliem sprādzieniem pakļauts cilvēks. Nepatīkams tips. Nav nekādas subatnieciskās elegances. Rupjš, nekulturāls vīrišķis, koķeti pašpārliecināts par savu neatvairāmību. Līdz ar to jo interesantāk ir vērot, kā pieņemas spēkā viņa mīlestība pret dēlu, lai beigās tā izskanētu būtībā šausminošā akordā: ja vajadzēs, Riks ir gatavs arī nogalināt. Lai tikai Liams būtu laimīgs! Mīlestība, kas spēj atnest daudz sāpju citiem cilvēkiem.

Mūsu acu priekšā, piemēram, pazemojumā un vientulībā sagumst Vitas Vārpiņas Sjūza, kas darbības pirmajā daļā ir bijusi tik apmierināta, tik droša par Rika mīlestību. Viņa dāsni dāļā padomus gan mīlniekam, gan viņa dēlam, jūtas gluži vai kā nākamā saimniece šai aukstajā, nolaistajā mājā. Un pēkšņi ar rupju uzkliedzienu, draudošu žestu tiek izdzīta – uz visiem laikiem.
D. Petrenko režija pārdomāti pieliek punktu katram šīs lugas mīlas stāstam. Lieliski izstrādāts un nospēlēts ir jaunās daiļavas Dženas tēls, ko atveido Dārta Daneviča. Aktrises spēlē ir smalkas pārejas, vesela jūtu gamma vēlmē patikt Liamam, savaldzināt viņu, būt mīlētai, pašai sevī iepazīt patiesu maigumu, mīlas slāpes un pēc tam – pilnīga vilšanās viņā. Šī vilšanās ir tik mierīga, apvaldīta, ka neviļus jājautā, kāpēc sarūgtinātā Džeina izturas tik aukstasinīgi. Droši vien tādēļ, ka viņas galvā jau briest atriebības plāns.

Liams, kuru Džeina ir nolēmusi bargi sodīt par neprasmi mīlēt no sirds, neko no tā, kas notiek jauniegūtajā mīļotajā meitenē, nesaprot. Viņu skurbina nakts uzvara un pirmām kārtām uzvara pašam pār sevi. Liamu saviļņo prieks, ka nu ir kļuvis vīrietis. Mārtiņš Počs spēlē šo lomu spoži. Jauneklis pēc mātes aiziešanas mūžībā ir aizsācis pieauguša cilvēka dzīvi. Kaut nenoliedzami pēc izskata M. Počs nav nekāds jauneklis un vēl jo mazāk septiņpadsmitgadīgs jaunietis. Tādēļ sevišķi gribu uzsvērt režisora un aktiera meistarību. Viņi ir atraduši lomas zīmējumā tādas nianses, kas ļauj Liamā saskatīt, tā sakot, kavēto. Arī sava veida izstumto tēma. Šis fakts paplašina lomas rāmjus, padziļina tēlu. Kompleksu mākta, dzīves iebaidīta jauna cilvēka dvēseles vientulība. Tas ir cilvēks, kas beidzot guvis uzvaru. Savu uzvaru savā mīlestībā, bet kas beidzas ar tādu pašu izsaucienu: ar vēlmi atriebt tai, kas pievīlusi. Brutāls, dēlu mierinot, piedāvājas piedraudēt Džeinai, un Liams tam galu galā ar biklu smaidiņu piekrīt.
Otrais šīs lomas tēlotājs Niklāvs Kurpnieks, būdams patiesi jauns, neviļus veido citu raksturu un līdz ar to akcentē arī citas nianses. Šis Liams pārņemts ar nākotni, vienlaikus vairāk saistīts arī ar pagātni, proti, ar mirušo māti, par kuru viņš cītīgi rūpējies, kad viņa slimoja. Arī jūtas pret Džeinu ir skaidrākas savā izpausmē. Bailīgs jauneklis, bet mērķtiecīgs, gudrs, pat intelektuāls, kaut, protams, arī vientuļš.

Dvēseles vientulība droši vien ir mūsu gadsimta mūžīgā tēma. Ne jau nejauši tās variācijas ir redzamas daudzās mūsdienu teātra pasaules izrādēs. „Brutāls un dēls”, manuprāt, ir viena no pārliecinošāk izteiktajām versijām. Tiesa, šis secinājums dzima, kad skatījos izrādi pirmo reizi. 18. februārī izrāde pārsteidza ar to, ka ir „atšālējusies”, īpaši pirmais cēliens. Otrajā – tieši Niklava Kurpnieka spēle duetā ar Dārtu Daneviču bija tā labākā stīga.

14
feb
2017
X

Alfa tēviņš un divi pārsteigumi

Valda Čakare //satori.lv

Cietuma kamerā
Izrāde "Brutāls un dēls" sākas ar griezīgām, aprautām skaņām. Tās izklīst netīri pelēkā, kā tramvaja vagons izstieptā spēles telpā, kura iekārtota Dailes teātra kamerzālē. Acīmredzami degradētā vide atmosfēras ziņā atgādina kaut ko līdzīgu cietuma kamerai. Izrādes gaitā kļūs skaidrs: tā režisors Dmitrijs Petrenko un scenogrāfe Sintija Jēkabsone redz nama saimnieka (iespējams, arī visas sabiedrības) dzīves garīgo telpu. Pa virpuļdurvīm ienāk puisis ar fesku galvā un meitene rudā parūkā. Kamēr puisis spaida TV pogas, abi apmainās replikām, ātrām un nevīžīgām. Jāatzīmē gan Eduarda Liniņa dzīvīgais tulkojums, gan aktieru trāpīgi rekonstruētais jauniešiem raksturīgais saziņas stils – gūzma nepareizās intonācijās izrunātu parazītvārdu, kas izplūst saraustītā muldējumā. No it kā neobligātās sarunas var nojaust, ka Liams un Džena iesaistījušies seriāla "Doktors Kas" fanu klubā, ka abu ne gluži ikdienišķie apģērbi ir kostīmi, kādus valkā filmas varoņi, un abus vieno savstarpējas simpātijas.
Ābols no ābeles
Pusaudzis Liams pēc mātes nāves nonācis sava tēva pajumtē un aprūpē. Papucītis Riks izrādās esam tipisks alfa tēviņš – varmāka ar neremdināmu seksuālo apetīti. Ne velti vietējie iedzīvotāji viņu iesaukuši par Brutālu. Lugas stāsts attīstās pagalam triviāli. Pēc ilgstošas mīdīšanās Liams, pa daļai dabas mātes diktētu tieksmju iespaidā, pa daļai tēva iedrošināts, pārguļ ar savu filmu kluba biedreni Dženu. Šķiet, ne gluži ar viņas simtprocentīgu piekrišanu vai vismaz iztrūkstot abpusējam entuziasmam, par ko Džena (vai viņas māte – lugas autors šajā ziņā ir intriģējoši izvairīgs) pošas ziņot policijai. Tāds, lūk, notikums, no kā var secināt – Liams ir sava tēva dēls.
Par spīti Liama vēlmei nebūt šabloniskam un nepakļauties sabiedrībā valdošajām uzvedības normām, viņā runā gēni un mačo kultūras stereotipi. Vēsts iznāk diezgan didaktiska – ābols no ābeles tālu nekrīt. Tomēr mākslas darba pievilcību, kā zināms, veido nevis ideju shēma, bet gan detaļas, stils. Velsiešu dramaturgs Gerijs Ouens brīdinošo morāles pirkstu ieslēpis niansētā situācijas raksturojumā un lipīgos, "ievelkošos" dialogos, kas vienkāršo stāstu dara gana daudznozīmīgu un neprognozējamu. Darbības personu attiecības atgādina koka lelli matrjošku: vienā figūriņā ievietotas daudzas citas – iepazīstot vienu cilvēcisko izpausmju slāni, izrādās, ka aiz tā slēpjas nākamais, tad vēl un vēl viens.
Rīcības kļūda
Lugā ir pietiekami daudz nepateikta, noklusēta, tālab to ir iespējams izlasīt dažādi – kā stāstu par rupja spēka un garīga smalkuma attiecībām, kā vēstījumu par uzticēšanos un nodevību, kā feministisku liecību par pakļaušanos sabiedrībā valdošajiem patriarhālajiem standartiem. Spriežot pēc Dmitrija Petrenko izteikumiem intervijās un pirmsizrādes anonsrakstos, viņa uzmanība fokusējusies uz atšķirīgu vērtību sistēmu konfrontāciju. To, ka Liams pārguļ ar Dženu, režisors izrādē, šķiet, traktē kā rīcības kļūdu. Kā Liama nodevību pašam pret savu, no tēva krasi atšķirīgo morālo stāju, iespējams, arī homoseksualitāti, par kuru lugā doti netieši mājieni. Plašākā nozīmē – kā atzīšanu, ka brutālā pasaule izrādījusies stiprāka par viņa vērtību sistēmu. Ne velti izrādē izcentrēta epizode, kurā Liams pēc tam, kad, kā pašam šķiet, sekmīgi pamēģinājis iejusties pieauguša vīrieša ādā, ņemas garšīgi brokastot un egoistiskā ziņkārē lietišķi apvaicājas Dženai par kopīgi pavadītās nakts iespaidiem.
Pārsteigums Nr. 1
Liama lomu Dmitrijs Petrenko uzticējis diviem krasi atšķirīgiem aktieriem, un abi ir pārsteidzoši labi. Patīkamā pārsteiguma cēloņi gan katrā gadījumā meklējami un atrodami citur. Mārtiņš Počs pārsteidz ar to, ka izrādes laikā ne reizi nav jāiedomājas par viņa radīto spilgto TV reklāmas tēlu, kurš, ak vai, pielipis aktierim kā pirtsslotas lapa. Liams ir sarežģīts un dziļi tverts raksturs, un tas, ka aktieris septiņpadsmitgadnieka lomai šķiet acīmredzami par vecu, negaidīti piešķir tēlam papildu dimensiju un vērtību. Tā ir nobriedusi personība, kurai spēles ar doktoru Ko un no vispārpieņemtajām normām atšķirīgā uzvedība nozīmē mērķtiecīgi īstenotu veidu, kā būt pašam.
Poča Liams ir mierīgs, ironisks – nopietns pretspēks tēvam un viņa dzīvnieciski pašpietiekamajam dzīvesstilam. Lauris Subatnieks Rika lomā, krūtis izgāzis, dīžājas un, virtuozi raujot vaļā alus pudeles, sprediķo drūmā baritonā, citiem vārdiem – uzsvērti "pumpē" formu, tomēr tukša šī forma nav. Aktieris ļauj nojaust Rika attieksmes divdabīgumu – dēls viņu atgrūž un reizē pievelk ar savu neizprotamo izturēšanos. Arī raisa zināmu cieņu, ja reiz uzdrīkstas skatīties uz pasauli citām acīm nekā tēvs. Rika mīmikā, žestos un pozās lasāma piesardzīga interese – ko vēl no šī jaunatrastā mantinieka var sagaidīt. Tikmēr Poča Liams nostājas opozīcijā Rikam pilnīgi apzināti un, kad kapitulē, tad nevis tēva, bet gan pats savā priekšā. Nav tā, ka tikai patriarhāli domājošā sabiedrība Rika personā diktē, ko Liamam būs darīt un kā uzvesties. Tie ir dabas likumi, atsaukšanās uz pamatinstinktu (līdz šim to slāpējusi ieilgusī dzīve kopā ar māti), kas pēkšņi sagrauj rūpīgi uzturēto platoniski noskaņota intelektuāļa gestus. Žēl tikai, ka režisors šo lūzuma punktu izlēmis akcentēt ar sarkani izgaismotu aizkaru – visvairāk novazāto norādi uz kaislību vai grēka ugunīm, kāda vien iedomājama.
Pārsteigums Nr. 2
Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa students Niklāvs Kurpnieks savukārt pārsteidz ar to, ka viņa debijas loma Dailes teātrī izdevusies tik pārliecinoša. Jaunā aktiera darbu var vērot ar neatslābstošu uzmanību. Introverts jauns cilvēks, galvu nodūris, atskabargaini ecējas ar tēvu, spurojas pretī savam pielūgsmes objektam Dženai. Un acīmredzami cieš no apjukuma, nespēdams orientēties apkārtējā pasaulē un pats sevī. Kad spēlē Kurpnieks, Liamā ir kaut kas tramīgs un noslēpumains, un izrāde atsauc prātā Tenesiju Viljamsu ar viņa mokošo neiederības sajūtu. Kurai tik grūti atrast vārdus un ķermenisku izpausmi, kurai jāslēpjas un jāmaskējas. Īpašu svaru iegūst aina, kurā Liams stāsta par savām ilgām pēc mirušās mātes un lūkojas uz durvīm, sakot, ka pēc desmit minūtēm viņa būs te. Aktierim izdodas padarīt fiziski sajūtamu gaidu saspringto atmosfēru līdz ar rūgto atskārsmi, ka tikai nāvē iespējams rast patvērumu no disharmoniskās pasaules, kurā viņš nevar būt viņš pats bez riska tikt apsaukātam par "pediņu" un bez nepieciešamības meklēt dūšīgā "klopes" meistara Rika aizstāvību.
Neiecietība un kompromiss
Abām sievietēm – Liama mūzai Dženai un Rika pašreizējai dzīvesbiedrei Sjūzai – gan lugā, gan arī izrādē atvēlēta attiecību katalizatora loma. Abas tiek rādītas kā atšķirīgi sievišķības tipi un cilvēki ar savstarpēji pretmetīgiem uzskatiem: Dženu raksturo jaunības paģērošā attieksme pret dzīvi, Sjūzu – brieduma samiernieciskums.
Dārtai Danevičai Dženas lomā izdevies atbrīvoties no dažam līdzšinējam tēlam (sevišķi Irinai "Trīs māsās") piemītošās eksaltācijas un dekoratīvisma. Džena ir dzīvīga, par sevi pārliecināta, jutekliska būtne, kurai patīk patikt. Ar neslēptu baudu viņa ļaujas Liama masāžai un kāri seko mīlestības zīmēm sava pielūdzēja uzvedībā. Taču infantilas pļāpas un uzmanības pierādījumu kolekcionēšana nav vienīgais Dženas dzīves saturs. Viņa jūtas sociāli atbildīga un ir gatava iesaistīties konfliktos, lai cīnītos par godīgu atrisinājumu. Būtiski, ka aktrise šajos digitālā laikmeta Žannas d'Arkas centienos ļauj pavīdēt arī paštaisnumam un neiecietībai, kas raksturam piešķir papildu krāsas un liek minēt, vai Dženas rīcību tik tiešām nosaka taisnīguma apziņa vai vēlēšanās par katru cenu paturēt galavārdu.
Ar demokrātisku šarmu apveltītā Vitas Vārpiņas Sjūzija blakus lecīgajai Dženai liekas gluži vai miera eņģelis. Brīžam viņa mīlošas sievietes kvēlē aizstāv Riku, brīžam sievišķīgā solidaritātē nostājas Dženas pusē. Vita Vārpiņa ir aktrise, kurai piemīt dabiska inteliģence un humora izjūta. Neskaitāmos delikāto ķermeņa daļu un fizioloģisku norišu apzīmējumus viņas Sjūza birdina no mutes ar smaidīgu vieglumu. Ir tāds sieviešu tips – vienmēr iejūtīgas, saprotošas, vienmēr gatavas nogludināt konfliktu bez galvas lauzīšanas par to, vai kārtējā problēma ir dzīves dabiskā ritējuma vai patriarhālu attiecību produkts.
Tiecas "nomirt aktieros"
Partnerības ziņā izrāde šķiet saskanīgāka, kad Liamu spēlē Mārtiņš Počs, jo viņam izdodas nodibināt kontaktu ar ikvienu no pārējiem izrādes dalībniekiem. Niklāvs Kurpnieks it kā iekapsulējas sevī un atlūst nost no ansambļa. Neesmu pārliecināta, ka šāda izolācija bijusi izrādes veidotāju mērķis, taču no tās izaug iedarbīgs mākslas tēls – aktiera savrupība kļūst par zīmi indivīda nepārvaramajai vientulībai.
Dmitrijs Petrenko, tāpat kā iestudējot "Visas viņas grāmatas", šķiet, tiecies nomirt aktieros, lai ar viņu palīdzību izveidotu dzīvu, elpojošu vēstījumu. Lielā mērā tas arī izdevies – mūsu priekšā ir bieza izrādes matērija, kurā no ikdienišķiem kašķiem, skatieniem, mājieniem sīkiem pārpratumiem, aizdomām un nodevībām iznirst eksistenciāli jautājumi. Tas ir process, kuram var sekot ar interesi.

27
jan
2017
X

Pastāvēs, kas atjaunosies

Vēsma Lēvalde //kroders.lv

12. janvāris. Pirmais epitets, kas nāk prātā pēc režisora Dmitrija Petrenko iestudējuma „Brutāls un dēls”, kura pamatā ir velsiešu dramaturga Gerija Ouvena luga Violence and Son, ir „sensitīvs”. To var attiecināt uz iestudējumā iztirzāto tēmu, uz tēlu savstarpējām attiecībām, uz režiju un uz aktierspēli. Jau pati spēles telpas izvēle – kamerzāle – norāda, ka režisors meklē personiskāku komunikāciju ar skatītāju. Izrādē galvenie nav vizuālie kodi, lai arī tie aktualizē emocionālajā līmenī notiekošo. Virpuļdurvis, kas visu laiku liek būt sasprindzinājumā – var negaidot dabūt pa pieri. Vienreizlietojamie šķīvji, kas tiek servēti gandrīz svinīgi un liecina par īpaši labvēlīgu attieksmi pret ciemiņu, televizors, kas nedarbojas, kostīmu maiņa. Britu recenzijās (2015. gadā Londonā notika iestudējuma pirmizrāde) Ouvena luga tiek dēvēta par „drūmi komisku sadzīves drāmu”, un arī Dailes teātra kamerzāles iestudējums ar šo žanra apzīmējumu nav pretrunā. Padrūmi komiskā sadzīve te ir virsslānis, zem kura slēpjas katra personīgā drāma, un nespēja tikt galā ar savām iekšējām problēmām pamazām sabriest kopīgā drāmā. Nesaderīgas dzīves pieredzes, un rezultātā – gribēja kā labāk, sanāca – kā vienmēr… Ak vai, kā šo izrādi vajadzētu redzēt visiem vecumā no 13 līdz 18! Ouvena dota ir BBC zinātniskās fantastikas seriāla „Doktors Kas” (izrādē skan netulkotā versija – Doctor Who) tēma, kas aizrauj gan Niklāva Kurpnieka Liamu (otrajā sastāvā tas ir Mārtiņš Počs, un pieņemu, tā ir atšķirīga izrāde), gan Dārtas Danevičas Dženu, jo abi jūsmo par supervaroni, kurš ceļo laikā un pārmiesojas arvien jaunā ķermenī. Aizraušanās ar TV seriālu jauniešus satuvina tikai šķietami, jo Liams, atšķirībā no Dženas, tēva mājā jūtas un izturas kā citplanētietis, kur viņš nokļuvis tikai tāpēc, ka ir nepilngadīgs un citu tuvinieku viņam vairs nav. Un būtībā jau viņš arī dzīvo uz citas planētas nekā Laura Subatnieka Riks un Vitas Vārpiņas Sjūza, un pat Džena, izrādās, nav viņa planētas biedrene. Kā cilvēkam, kurš pēta teksta interpretāciju, man gribētos, lai arī šajā līmenī tiktu uzsvērta Liama atšķirība – ja visi biezā slānī lieto necenzētu leksiku, tad puisis kaut vai spīta pēc varētu runāt pedantiski pareizi. Tas gluži labi ietu kopā ar viņa tēlu un varbūt izteiktu vairāk nekā turku mice. G. Ouvens „Doktoru Kas” izvēlējies kā populāru kultūrzīmi (tāpat kā alkoholu, starp citu) Velsā, kur acīmredzot jaunieši ir patiesi aizrāvušies ar šo seriālu. Tomēr Latvijā tas nav tik populārs, tāpēc iespējams, ka „Doktors Kas” Dailes teātra versijā nosaukuma dēļ vien būtu saistāms arī ar padsmitnieku identitātes/ piederības meklējumiem.
Tēlu attiecību smalka šķetināšana gan ir slidena lieta, jo skaidri tās izrādē nav iezīmētas. Šķiet, tas ir režijas paņēmiens – pieļaut dažādas notikušā izpratnes versijas, ko nosaka katra pieredze, emocionālais fons, galu galā – uz faktiem arī var paraudzīties no gluži atšķirīga skatpunkta. Apbrīnojami organisks Liama lomā ir Niklāvs Kurpnieks – varbūt viņa tēlojumam pietrūka kādas nianses, varbūt ne gluži visi teksti gulēja mutē, taču jaunajā aktierī nebija nekāda falšuma. Finālu N. Kurpnieks pārliecinoši izvērš padsmitnieka drāmā – atklājas nobijies un izmisis zēns, kuram liekas, ka pasaule sazvērējusies pret viņu, lai gan viņš beidzot ir centies iederēties. Iluzorā pasaule atkāpjas īstenības priekšā. Ja šim aktierim izdosies neaplipt ar štampiem un laimēsies strādāt ar intelektuāliem un prasmīgiem režisoriem, no viņa varētu gaidīt daudz. Arī Laura Subatnieka Riks, kam zem brutālās čaulas nojaušams savā veidā mīlošs tēvs, man šķiet interesantāks traktējums nekā, spriežot pēc recenzijām, Londonas Tēlotājmākslas teātrī to atveido seriāla „Midsomeras slepkavības” zvaigzne Džeisons Hjūzs, kurš ir īsts Brutāls un radot nepārtraukta apdraudējuma sajūtu.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi