Atpakaļ uz afišu

Marks Tvens

Toma Sojera piedzīvojumi

Izrāde bērniem 2 daļās

 

Pirmizrāde: 2016. gada 31. augusts

Dramatizējuma autore - Justīne Kļava

Toms Sojers ir asprātīgs, viltīgs, paslinks, bet arī labestīgs un atsaucīgs  puišelis. Viņš vienmēr grib, kā labāk, bet sanāk, kā nu kuro reizi sanāk. Kopā ar saviem labākajiem draugiem bezpajumtnieku Haklberiju Finu un Džo Hārperu Toms piedzīvo dažādas dēkas, kuru laikā viņš paspēj atrast savu īsto mīlu, kļūt par liecinieku šaušalīgam noziegumam, atmaskot slepkavnieku, aizbēgt no mājām, kļūt par pirātu, apmaldīties bezgalīgā alā un atrast neticamus dārgumus.

„Toma Sojera piedzīvojumi" ir izrāde visai ģimenei. Bērniem - lai kopā ar izrādes varoņiem dotos aizraujošos piedzīvojumos, savukārt pieaugušajiem - lai tie atcerētos, kādi reiz bija un par ko sapņoja.

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Realizējot 2015./2016.gada labdarības projektu, sadarbojoties Dailes teātrim, Teātra attīstības apvienībai "Daile" un Baltikums Bank, daļa no izrādes "Koncerts, kura nebija" ienākumiem ir novirzīti Sergeja Jēgera Labdarības fondam, lai 300 bērniem iegādātos biļetes uz izrādi "Toma Sojera piedzīvojumi".

 

Izrāde izvirzīta Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas "Kilograms kultūras 2016" rudens balsojumam.

 

http://www.diena.lv/kd/teatris/klusti-par-piratu-kopa-ar-tomu-sojeru-14153036

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/setas-krasosana-kopa-ar-tomu-sojeru.a73311/

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/183359-toma-sojera-piedzivojumi-lauris-dzelzitis-si-ir-pozitiva-izrade.htm

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatris-ar-toma-sojera-piedzivojumu-pirmizradi-atklas-sezonu.a198314/

http://www.la.lv/toma-sojera-stasts-dailes-teatri-visiem-vecumiem/

http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/pa-celjam-ar-klasiku/dailes-teatris-sezonu-sak-ar-jauniestudejumu-toma-sojera-piedziv.a72972/

 

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe - Sintija Jēkabsone

Kustību konsultante - Inga Krasovska

Komponists - Reinis Ozoliņš

Gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko

Kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa

Lomās

Lauris Dzelzītis (Toms Sojers)
Gints Andžāns (Haklberijs Fins)
Mārtiņš Upenieks (Džo Hārpers)
Ilze Vazdika (Krustmāte Pollija)
Ērika Eglija (Bekija Tečere)
Gints Grāvelis (Mafs Poters / Džonijs Millers / Spānietis)
Lauris Subatnieks (Indiānis Džo / Billijs Fišers)
Ieva Florence (Eimija Lorenca )
Inga Krasovska (Serēnija Hārpere)
Artūrs Dīcis (Advokāts Tečers / Alfrēds Trampls / Dakteris Robinsons)
Artis Robežnieks (Mācītājs / Tiesnesis)
Mārtiņš Počs (Skolotājs Dobinss / Bens Rodžers)

Aktuālās izrādes

6
okt
pk
Toma Sojera piedzīvojumi Toma Sojera piedzīvojumi
Izrādi filmē LTV!
18:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 15.00 Pirkt
27
okt
pk
Toma Sojera piedzīvojumi Toma Sojera piedzīvojumi 18:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 15.00 Pirkt
11
nov
se
Toma Sojera piedzīvojumi Toma Sojera piedzīvojumi 13:00 2h 30min Lielā zāle EUR 5.00 - 15.00 Pirkt

Viedokļi

15
sep
2016
X

Dzīve nav rožu dārzs

Edīte Tišheizere //IR

Kā jūraszaļas strīpas skatuvei pāri brāžas skolasbērni, dūmi kūp, riteņsoli grab, plīša žurkas virpuļo pa gaisu. Kā teiktu Pepija Garzeķe, sezona ir sākusies «ar troksni un dipoņu». Toma Sojera piedzīvojumi ir režisora Dmitrija Petrenko debija uz Dailes teātra Lielās skatuves, turklāt uzreiz sarežģītajā bērnu izrāžu kategorijā. Pirmais, ko gribas teikt: vecāki, vediet savus lielos bērndārzniekus un mazos skolēnus uz šo izrādi paši, nepaļaujoties, ka to darīs skolotāji. Jo bīstos, ka, kolektīvi skatoties un gadoties kādam, kas, piespiedu kārtā atvilkts, dauzās un parauj līdzi citus, kaut kas svarīgs var tikt pārbļauts vai vienkārši sabradāts. Pats aizkustinošākais pirmizrādē bija saspringtais klusums, ko reizēm pārtrauca kāds uzmanīgs jautājums par lietas būtību. Kam pavaicāsi barā?

Klusā, saspringtā mērķauditorijas līdzdalība man bija izrādes īstā intriga: ko viņi saredz tādu, ko es nespēju saskatīt ar savu pieredzi un rutīnu? Viena atbilde radās, kad puikas devās uz salu, lai paliktu tur mūžam un dzīvotu kā pirāti. Toms Sojers (Lauris Dzelzītis), Haklberijs Fins (Gints Andžāns) un Džo Hārpers (Mārtiņš Upenieks) sasaukdamies klīst gaismas cauraustā miglā, baidās no ēnām un sevis, un pēkšņi ieraugi pasauli viņu acīm: neaptverami plašu - kā Dailes Lielā skatuve -, noslēpumainu un līksmi baisu. Izrādes būtiskais trumpis ir bērnības sajūta. Piedzīvojumi nebeidzas, iztēlei nav robežu, spēlējoties viss var pārvērsties par jebko.

Otra svarīgā lieta, varbūt pat vissvarīgākā, - Dmitrijs Petrenko, neraugoties uz «troksni un dipoņu», iestudējis izrādi ar ļoti intīmu iedarbību. Kā pašās beigās: četrotne, jo trim puišiem pievienojusies arī Bekija Tečere (Ērika Eglija), bet tur būtu pelnījusi tikt arī Eimija Lorenca (Ieva Florence), klusi sēž skatuves priekšā. Toma vadīti, viņi zvēr, ka dzīvos godīgi. Šie četri to ir aptvēruši te uz vietas, pirmoreiz, tik mierīgi un līdz sirds dziļumiem, ka kamols kāpj kaklā. Tas nav barā pārdzīvojams brīdis. Tāpat kā pa vienam jāierauga, ka Haks, neviena negaidīts un nesveikts pēc brīnumainās izglābšanās, iet prom, raibo pūķi nolaidis. Vai to, kā Tomu grauž sirdsapziņa un bailes vienlaikus, un ko maksā piecelties uz pateikt patiesību par indiāni Džo. Būtu žēl, ja pārtrūktu smalkais diedziņš starp tiem, kas uz skatuves, un katru zālē sēdošo bērnu.

Jaunatnes teātra estētikā augušai, ar dziļi sirdī iegravētiem travesti tēliem - Vera Singajevska, Velta Skurstene, Tamāra Soboļeva - kādi vārdi un atmiņas! - man, godīgi sakot, ir savi aizspriedumi pret muskuļotiem vīriem bērnu lomās. Laimīgā kārtā aizspriedumi drīz vien pazuda. Lauris Dzelzītis, nometis pirmo brīžu pārspringto hiperaktivitāti, nospēlē pašu «sojerisma» esenci. Idejas viņa galvā drūzmējas un dūc kā bites, mērķtiecīgs kā trāpīgi mesta gumijas bumbiņa, viņš tieši tikpat elastīgi «atlec» no katras jaunas situācijas un notikuma pavērsiena, intensīvs kā virpuļviesulis, viņš aizrauj sev līdzi pārējo kompāniju. Un tad - tie labie stopkadri, kad Toms ir viens pret vienu ar sirdsapziņu.

Tomēr man žēl, ka pasaule apkārt šim kodolam ir pilnīgi nosacīta. Lai arī skaista. Jūraszili tērpi visiem bērniem, bekubrūni - pieaugušajiem (kostīmmāksliniece Baiba Litiņa). Stikla kaste Toma istabai, bārbijrozā izvelkamā sēta, dzelzs kāpņu sistēma pazemes labirinta spēlēšanai (scenogrāfe Sintija Jēkabsone). Uz šo Kautkadkautkurzemi dramatizētāja Justīne Kļava pārcēlusi arī darbību.

Var jau būt, ka radošajai komandai taisnība. Marka Tvena 1876. gadā uzrakstīto romānu tagad pāršķirstot, pārsteidz, cik daudz tajā ir skarbas realitātes, kas mūsdienu bērniem varētu likties tīrais sadisms, - sākot ar kāvienu, ko Toms Sojers saņem vai ik nodaļā, un beidzot ar Indiāņa Džo briesmīgo bada nāvi pazemes labirintā. Nežēlīgās reālijas nolupinātas, palikusi fabulas asaciņa.

Un tā tomēr, manuprāt, ir par plānu. Bez Tvena romāna sulas pieaugušie kļuvuši vienkārši par māžiem, un tikai Ilze Vazdika nospēlē krustmāti Polliju ar lielu pašcieņu. Palaikam arī kādi jēgas gali neiet kopā - nu kāpēc dakterim Robinsam naktī būtu jāvazājas pa kapiem un jāļauj, lai indiānis Džo viņu nogalina un uzveļ vainu citam, tādējādi būtībā aizsākot izrādes sižetu?
Mammai starpbrīdī jāskaidro, ka «tajos laikos» (kuru uz skatuves nav) dakteriem vajadzēja līķus, lai pētītu cilvēka anatomiju. Arī tāpēc uz izrādi ir vērts iet kopā ar ģimeni, nevis klasi. Un vakaros tomēr izlasīt Marka Tvena grāmatu.

8
sep
2016
X

Toma Sojera zelts

Henrieta Verhoustinska //KDi

Dailes teātris nu jau tradicionāli sāk sezonu ar izrādi bērniem.

Dailes teātrī Džeimsa Metjū Berija Pīteru Penu nomainījis cits iemīļots bērnu grāmatas varonis – Marka Tvena Toms Sojers. Pīteram līdzīgus vaibstus delverī Tomā saskatījusi arī Tvena grāmatas skatuves versijas autore – dramaturģe Justīne Kļava, pierakstot Tomam nevēlēšanos izaugt un būt tādam kā pieaugušie. Pēc izrādes noskatīšanās manī palika jautājums – kāpēc bērni nevēlas mums līdzināties? Ko esam palaiduši garām?

Jaunā dramaturģe Justīne Kļava savu vārdu drāmas vēsturē jau ierakstījusi sadarbībā ar dažādu paaudžu režisoriem – ar Ingu Tropu tapušas Teātra TT dzīvoklī izspēlētās Dāmas, ar Mihailu Gruzdovu – Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce dramatizējums Dailes teātrī, ar Paulu Pļavnieci – Nikolaja Gogoļa Šineļa skatuves pārlikums Daugavpils teātrī, taču visauglīgākā sadarbība, šķiet, izvērtusies ar Dmitriju Petrenko – Justīne ir skatuves versijas autore tādām šī režisora izrādēm Dailes teātrī kā Koncerts, kura nebija (par dziedātāju Aleksandru Vertinski), Visas viņas grāmatas un nu arī Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumi.

XXI gadsimta pārvērtības

Visiem manis redzētajiem Justīnes Kļavas skatuves darbiem raksturīga skaidrība, vienkārša, nesamežģīta, tomēr ikreiz atšķirīga dramaturģiskā forma un radošā neatkarība – arī no dramatizējamā materiāla. Lūk, skatītāju zālē dzīvojot līdzi Toma piedzīvojumiem, šķiet, ka tas ir diezgan precīzs Tvena grāmatas pārlikums, tomēr, pēc izrādes pārlasot oriģinālu, jāsecina, ka dramaturģe līdz ar režisoru radījusi jaunu darbu, pielāgotu XXI gadsimta bērnu uztverei. Dailes teātra versijā no Toma Sojera dzīves pazuduši brālis un māsa, pazuduši nēģeru vergi, pazuduši vairākums pieaugušo un neiedomājamās kārtu atšķirības. Haklberijs Fins, kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas glīti iepakots, vairs nav netīrās lupatās klimstošs bezpajumtnieks bez vecākiem, bet gan itin stilīgs zēns, kuru no citiem bērniem atšķir tas, ka viņš dzīvo nevis mājā, bet mucā (nāk prātā pašlaik populārās un ar visām ērtībām aprīkotās koka mucu pirtis), un tā vien liekas, ka viņa tēvs, kurš vismaz sarunās ir klātesošs, ir brīvdomātājs – hipsters ar noslieci uz alkoholismu, nevis vardarbīgs žūpa, kuru piemeklē delīrija lēkmes un kurš mēdz pazust no pilsētas uz vairākiem gadiem. Artūra Dīča filatēlists un teicamnieks Alfrēds Trampls spridzīgā acu duelī ar Tomu Sojeru patiesībā iesaistās ne jau tāpēc, ka tam netīras vai nabadzīgas kurpes (Toms apauts visnotaļ jaukās sandalēs), bet gan jūtot viņā nesamierināmu uzskatu pretinieku.

Rotaļu istaba

Pat neņemot vērā, ka šis ir režisora Dmitrija Petrenko pirmais darbs uz lielās (un Latvijā lielākās) skatuves, veiksmīgi, lai arī dažbrīd mazliet mehāniski, apdzīvoti visdažādākie telpas līmeņi (šķiet, netiek izmantotas tikai skatuves bedrē grimstošās podestūras). Skatuves telpas noslēpumainais dziļums scenogrāfes Sintijas Jēkabsones vadībā pārtapis par Makdugala alu, kurā apmaldās Toms ar Bekiju, apputējušais stikla jumts ir kā radīts, lai caur to triumfāli savās bērēs nolaistos par mirušu uzskatītais Toms, stiklotais būris – Toma istaba – vienlaikus ļauj gan pārskatīt tajā notiekošo, gan iztēloties, ka dažkārt pieaugušie, nemitīgi sargādami un apsaukdami savus bērnus, izturas pret viņiem ne labāk kā pret kāmīšiem akvārijos. Skatuves iekārtojums paredzēts, lai pa to varētu kāpelēt, skraidelēt un vizināties, tāpēc drusku atgādina rotaļu istabu lielveikalā. Forši ir soliņi uz riteņiem, kas ļauj skolas bērniem gan kautri piebīdīties viens otram tuvāk, gan dinamiski apdzīvot visu lielo skatuvi stundu starpbrīžos. Mazāk izdevušies ir sētas un spoku mājas kantainie podesti. Daba, kas tik lielu vietu ieņem Tvena grāmatā, XXI gadsimta bērniem lielākoties tiek piedāvāta kā gleznainu vīteņaugu vai nelielas smilgu audzes un "beigtu" plīša žurku atveidā (tā ir bērnu vietējā valūta).

Pieaugušie pret bērniem

XIX gadsimta vidus Sentpītersbērgas krasi nodalītās šķiras XXI gadsimta izrādes sabiedrībā vairs nepastāv, tomēr aktualizēta – vairāk nekā Tvenam – ir pieaugušo, vecāku vardarbības tēma pret bērniem. Gan tiešā veidā – Džo Hārpera pedantiskā māte (Tvenam) horeogrāfes Ingas Krasovskas košajā atveidā Dailes teātrī ir dzērāja (tiesa, tikpat gaumīgi un kārtīgi satērpta kā pārējie varoņi), kura iekausta dēlu ne jau aizdomās par izēstu krējumu, bet izdzertu viskiju, un trauslā puikas zilumi ir regulārs sarunu temats –, gan netiešā veidā, piemēram, Ilzes Vazdikas ar omulīgu siltumu apveltītā krustmāte Pollija māca Tomam izlikties un neteikt, ko domā, jo "tā vienkārši nedara, un viss" . Izrādē (atšķirībā no Tvena grāmatas) teju visas ģimenes ir nepilnas – Pollija liek noprast, ka Toma tēvs ir no ceļa noklīdis, bet dzīvs, Serēnija Hārpere ir vientuļā māte, Bekijai Tečerei nav mammas, tikai tēvs, kurš daudz par daudz strādā.

Ģimenes institūcija izrādē nestrādā kā patvērums, drīzāk kā kaut kas, kas jāpārvar, ja cilvēks – bērns – vēlas palikt sev uzticīgs un godīgs pret sevi. Pieaugušo un viņu bērnu pasaules nodalītas jau krāsās – lielie tērpti tumšos vai pasteļtoņos, bērni – spilgtos tērpos kā no krāsojamās grāmatas. Un sāpīgā robežšķirtne starp "lielajiem", kam "mazie" vēlas uzticēties, un viņu totālo nespēju atbilst ideālam, iet gandrīz caur katra bērna sirdi – gan Ērikas Eglijas inteliģentās un pašpārliecinātās Bekijas pēc mammas skumstošo, gan Mārtiņa Upenieka trauslā, piesardzīgā un traumētā Džo Hārpera ilgpilno, pat Ginta Andžāna mierpilnā, introvertā Haklberija Fina jau dzīves rūdījuma aprauto sirdi (visi trīs ļoti labi aktierdarbi). Tāpēc didaktiskās, no grāmatas fināla radikāli atšķirīgās beigas, kurās pieaugušie atklājas visā savā neglītumā (vairāk nestāstīšu!), šķiet jau par daudz pārspīlētas, īpaši tāpēc, ka ir pretrunā ar Laura Dzelzīša, manuprāt, izcili iemiesoto Tomu Sojeru – enerģijas bumbu ar ciešu kodolu, kas neļauj atomiem izvirst morālā relatīvismā, dauzoņu ar zelta sirdi, piedzīvojumiem un arī sāpēm atvērtu dvēseli. Jo viņa Toms mīlētu pieaugušos arī tādus, ar kuriem nevar samierināties.

6
sep
2016
X

Toms no Krietnuma zemes

Ilze Kļaviņa //Kultūrzīmes

Amerikāņu rakstnieka Marka Tvena (1835 – 1910) romāna “Toma Sojera piedzīvojumi” dramatizējums un iestudējums Dailes teātrī, ievadot skolas mācību gada sākumu un teātra 96. sezonu, 31. augusta pirmizrādē un septembra sākuma izrādēs pulcēja simtiem bērnu. Šoreiz tradīcijas turpināšanas vērtais pasākums, kas vērtējams kā dopings skatuves mākslas mīlēšanai nākotnes skatītājos, apsveicams ne vien masveidīguma dēļ (pirms izrādes foajē telpās valdīja īsts juceklis, bērniem visos stūros bija iespējas darboties pašiem, liekot puzles, zīmējot, fotografējoties, pērkot suvenīrus ar izrādes nosaukumu, saņemot aktieru parakstus u. c.), bet arī iestudējuma nopietnības dēļ.

Režisoram Dmitrijam Petrenko “Toma Sojera piedzīvojumi” ir personiski nozīmīgs darbs kā lielās skatuves pirmais iestudējums. Nopietna attieksme vilšus nevilšus ietekmējusi arī izrādes saturu, kurā mazāk akcentētas puiciskas bezrūpības un piedzīvojuma sižetiskās līnijas, kas burvīgo Tvena grāmatu padara neaizmirstamu, lielāko uzsvaru liekot uz bērna patstāvības tēmu.

Justīnes Kļavas dramatizētais stāsts par bāreni Tomu Sojeru, kurš kopā ar saviem labākajiem draugiem – bezpajumtnieku Haklberiju Finu un Džo Hārperu – piedzīvo dažādas dēkas, ir pateicīgs vēstījums rakstura izaugsmes atklāsmei. Skatītājiem ir iespēja iejusties Toma rīcības izvēlē viņa dzīves epizodēs. Zēni viņa vadībā uzņemas atbildību, aizbēgot no mājām, atrodot izeju no labirinta, atmaskojot slepkavnieku un novēlot atrasto dārgumu lādi pilsētiņas nabadzīgākajam iemītniekam.

Laura Dzelzīša spēlētais galvenais varonis Toms jau no pirmajiem izrādes mirkļiem ir krietns zēns un droši var iztikt bez krustmātes Pollijas pamācošās daudzvārdības, jo pats novērtē labo un ļauno, pieņem lēmumus un ir atbildīgs par savu rīcību vārda dziļākajā nozīmē. Rakstura atveidojums aktierim izdodas lieliski, viņa spēle pārliecinoši tiek galā ar muļķīgiem krāsu toņiem scenogrāfes Sintijas Jēkabsones skatuves iekārtojumā un kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas veidotajā tērpā. Uz skatuves izvietotie kustīgie podesti ir rozā krāsā un skolas bērnu formas – jēli zaļos toņos. Scenogrāfijas sintētiskums un tīrība nepalīdz saprast darbības vietu, laiku un atsevišķas detaļas, piemēram, žurkas atrašanos uz skatuves. Tā iekārtota karkasos, kreisajā pusē konstrukcijā otrā stāva līmenī izvietota Tomasa māja, vidusdaļā paredzēta vieta podestu un solu kustībai, kas dažādās epizodēs apzīmē darbības vietu kā skolu, tiesu vai baznīcu. Skatuves dziļumā ar dažiem koku stumbriem izvietota kapsēta, kur risinās skatītājiem maz redzamais, bet tik būtiskais Toma un Haka redzētais un vēlāk tiesā iztiesātais noziegums. Kopumā vide mehāniski pārceļ darbību no vienas vietas uz otru, tomēr trīs reizes – baznīcas, vētras un pūķa laišanas epizodēs – Dailes teātra milzu skatuve izmantota izcili, ļaujot pacelt objektus griestu vertikālē.

It kā spītējot darbības vietu nosacītībai un krāsu sintētiskumam, aktieru ansambļa spēle kopumā ir pārliecinoši organiska. Attiecības un iekšējie notikumi nolasāmi ar augstu precizitāti, un arī nelielās lomas aktieri atveido ar lielu nopietnību. Mārtiņš Počs epizodiskajā Dobinsa tēlā veido aizkustinoši fanātiska skolotāja raksturu, Inga Krasovska spilgti nospēlē Serēniju Hārperi, kura mīl savu dēlu, lai arī palaikam to iekausta. Artūrs Dīcis, šķiet, sacerējis vairākus biogrāfiskus romānus, spēlējot mikroskopiskās Daktera Robinsa, Alfrēda Trampla un advokāta Tečera lomas. Ērika Eglija atveido Bekiju Tečeri un Ieva Florence – Eimiju Lorenci, abas rāda savas pusaudzes kā pubertātes vecuma enerģijas uzlādētas meitenes ar iedomātu jūtu pārspīlējumu. Gintam Andžānam izdodas parādīt Haklberija Fina sapņotāja dvēseli un samierināšanos ar dzīves pabērna ­likteni. Mārtiņš Upenieks sirsnīgi iemieso amizantāko izrādes tēlu bailīgā puišeļa Džo Hārpera veidolā.

Apsveicami, ka “Toma Sojera piedzīvojumi” iztiek gandrīz bez ironijas, kas citkārt bērniem adresētās izrādes atšķaida ar vecākiem domātu komentāru un tās paliek mazo skatītāju nesaprastas. Tomēr krietna deva izsmējības ir Mācītāja un Tiesneša tēlos Arta Robežnieka dziedošajā pārspīlējumā, likuma un Dieva kalpa lomas pielīdzinot komiksam. Iestudējumā ir redzams, ka aktieriem pietrūkst telpas dramatizējuma ietvaros. Saistībā ar dramaturģiju visnoslēpumainākais ir indiānis Džo, kurš nav klasificējams klasiska labā/ļaunā lomā, Lauris Subatnieks lomu zīmē ar divkosīgu smīnu sejā, kas vienlīdz apliecina kā cinismu, tā pašironiju. Neizskaidrojama ir indiāņa nāve, kurš it kā mirst pēc trīs dienu badošanās, un šis nav vienīgais pārpratums. Šķiet, ka nopietnība pret tekstu, ko Justīne Kļava iekļāvusi 95 lappušu lineāras darbības sižetā, radījusi režijai neatrisinātu problēmu. Mēģinājums ietilpināt visu romānu nepilnās trīs stundās atstāj nesaprotamus sižeta caurumus un aktieru spēles paātrinājums atsevišķās epizodēs ir nepamatots.

Un vēlreiz – par nopietnību, kas caurvij iestudējumu. Visiem nenopērkamās dārgās kurpes, naudas sadale tiem, kam tās trūkst, Toma Sojera vēlēšanās kļūt par Robinu Hudu – tas viss precīzi ataino sociālās īstenības ainu un mantas kultu, ar ko reāli saskaras mūsdienu skolas bērni. Toms izvēlas savu patiesību, pēc tam kad Bekijas tēvs ir gatavs sist meitai par mantu lādes atdošanu, viņš kopā ar draugiem dodas uz kādu vārdā nenosauktu (Krietnuma?) zemi, kurā valda citi likumi. Iespējams, ka tāda pastāv. Katrā ziņā – režisora Dmitrija Petrenko uzburtajā skatuves patiesībā – noteikti. Atbilde uz jautājumu, cik tā vajadzīga arī tiem, kuri zālē dažkārt (patiesībā – ļoti maz) spīdināja mobilo ierīču spēlīšu pogas, ir vēl nākotnē.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi