Atpakaļ uz afišu

Shopping & Fucking

Terapeitiska provokācija 2 daļās.

No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

Pirmizrāde: 2009. gada 23. janvāris

Jau pats lugas nosaukums ir izaicinājums. „Shopping & Fucking" (1996) ir mūsdienu teātra kulta figūras Marka Reivenhila pirmā un vispazīstamākā luga, kas kļuvusi par sava laika teātra notikumu un iemantojusi skandalozu slavu. Oriģināls, drosmīgs un asprātīgs, Reivenhils izmanto teātri kā platformu, uz kuras runāt par šodienas aktuālajām problēmām. Te valda vaļīga leksika un ekstrēmas tēmas: vardarbība, sekss, narkotikas, netradicionāla seksuālā orientācija. Luga - sitiens pakrūtē, kas piedāvā ārstniecisku šoka terapiju.

Lugas personāži ir neiederīgie, liekie cilvēki - tie, kuri atrodas sabiedrības perifērijā, tie, kuri, mūsuprāt, nemaz neeksistē. Popkultūras patērētāju filozofija ar visā pilsētā izkaisītajiem grandiozajiem šopinga centriem savai domāšanai pakļauj pat viņus. Mūsdienu mediju ekspluatētais mīts par sabiedrības veiksmīgo cilvēku neizbēgami ielaužas jebkurā apziņā. Tūkstošgades mijas nihilisms atbalso apkārtējās pasaules neprātu. Viss ir darījums. Visu var pirkt un pārdot. Arī jūtas?

Piedalās mūziķi: Anna Ķirse (vokāls), Haralds Stenclavs (taustiņinstrumenti), Kaspars Lastovskis (basģitāra), Māris Ozoliņš (bungas), Gatis Ivans (ģitāra) 

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Kostīmu māksliniece - Jurate Silakaktiņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Scenogrāfs - Reinis Suhanovs

Lomās


Viedokļi

24
mar
2009
X

Grandiozā izpārdošana. Emociju plaukti tukši?

Kitija Balcare
//Teātra Vēstnesis

Pasaule ir kļuvusi par milzīgu lielveikalu ar krāsainām etiķetēm, leibļiem, lietošanas instrukcijām un konsultantu konsultantiem. Galvenais ir nekļūdīties. Un iegūt. Iegūt vispareizāko, ko var. Jo, kā saka, Marks Reivenhils savā lugā Shopping&Fucking, ko Dailes teātrī iestudējusi Latvijas Kultūras akadēmijas svaigais produkts teātru skatuvju plauktos Laura Groza, „iegūšana ir civilizācija, bet civilizācija ir iegūšana”. Ko iegūst skatītājs?

Tie paši vēži, tikai citā mērcītē...

Redz, izrāde nodēvēta par terapeitisko provokāciju ar vaļīgu leksiku un ekstrēmām tēmām. Kopš kura laika vientulība ir ekstrēma tēma, nemitīgi atkārtotais vārds fuck ir vaļīgas leksikas apzīmējums un vai patiesi stāsts par sabiedrību, kurā šobrīd dzīvojam ir terapeitiska provokācija? Vai patiesi šie cilvēki ir neiederīgie un liekie, un atrodas sabiedrības perifērijā?

Jura Žagara narkomānistiski sagumušais Marks ar tukšu auduma maisiņu, kas baidās nonākt jebkādā atkarība (visas atkarības ir atkarības tik un tā – no vielām vai cilvēkiem, tam nav nozīmes). Alda Siliņa piederēt-kādam alkstošais Gerijs, kas tirgo sevi, iepazīstoties interneta portālos ar potenciālajiem prostitūcijas alkstošajiem vai gluži vienkārši vientuļi izmisušajiem vīriešiem. Ilonas Balodes skvotu dzīves cienīgā Lulū, kas mēģina dabūt darbu visos iespējamos veidos un atgādina, ka ēdiena visiem nepietiks. Tāpat kā mīlestības. Intara Rešitina glamūrīgi naivais Robijs un Ivara Auziņa šantāžas vecis Braiens, kas kalpo Naudas dieviem un sludina savu ticību citiem. Viņi visi ir tepat, blakus. Varbūt vienīgi uz teātri nedodas.

Vai viņi visi ir perifērija? Vai arī tās ir mūsu transformācijas? Mazi lausku lauskās satriektu spoguļu rādīti atspulgi? Izrāde kalpo par izklaides kompleksa greizo spoguļu zāli, kurā ieejot, mēs it kā gribam ieskatīties, pasmieties, bet tikpat ātri kustēties uz priekšu, lai greizajā spogulī redzamais nepārtop par īstenību...

Uz to lielo māju. Prom

Postulēt šo marginālismu izrādes pieteikumā bija lieki. Tie „liekie”, par kuriem lugas autors M. Reivenhils runāja 1996.gadā, šodien jau ir pati sabiedrība. Ne tikai Londonā, bet arī tepat Rīgā. Ne tikai LaRoccā, bet arī Ludzas kultūras namā.

Viss ir nonivelējies. Viss ir pārdots. Viss ir nopirkts. Tagad mēs tikai maināmies – ar partneriem, braukšanas kartiņām, atmiņām. Tieši tā, kā Siliņa Gerijs iemaina Žagara Markam naudu pret jūtām, bet tik un tā viņš dzīvo ar domu, ka reiz atnāks kāds, pienāks viņam klāt (visticamāk kādā klubā), paņems aiz rokas un aizvedīs prom. Prom. Uz savu lielo māju. Un tad Gerijs piederēs, jo kāds beidzot par viņu rūpēsies.

Un šie vārdi dzeļ skatītājam pakrūtē, jo tā jau nav nekāda ekskluzīvā domā. Cilvēks ir sācis baidīties palikt divatnē ar sevi. Lai pārtrauktu šo stāvokli, viņš ir gatavs piederēt, lai tikai kāds baro un izved pastaigā. Ja vien neaizmirst to izdarīt pēc kāda laika, kad vienas rotaļlietas vietā šopingcentrā ir ieraudzīta cita lelle (lellis?). ar vairāk funkcijām. Ar vairāk iespējām. Un ar lielāku atlaidi.

Ēdiena visiem nepietiks

Mītiski šarmants elements ir izrādes sākumā un beigās, kad uz skatuves aktieri ir paslēpušies dzīvnieku maskās, izpildot savas riesta dejas. Skanot Lū Rīda dziesmai Perfect day, izrādes noslēgumā visi „liekie” ir viens otru samīļojuši, dabūjuši garšīgos un, kā ģimenes vakara seriālā, ir sasēduši uz viena zaļa ādas dīvāna cieši, cieši kopā, tādā veidā protestējot pret visiem tiem peļu slazdiem, kurus paši viens otram salikuši. Un katram viņiem ir savs personīgais Jēzus gluži kā Depeche Mode dziesmā. Katram savs pielūgsmes un pakļaušanās objekts.

Ne iepirkšanās, ne kniebšanās izrādē nav (ja neskaita Gerija un Marka kailuma mirkli pirms neveiksmīga akta dušā un viņu gājienu uz apģērbu veikalu). Iepirkšanās ir attiecību veids. Bartera darījumi. Bet kniebšanās ir šo darījumu apzīmogošana.

MTV ekrāna vietā alternatīvajiem patērētājsabiedrības indivīdiem režisore Laura Groza piedāvā miniatūru sarkanmelnu skatuvi ar zemu, samtainu Annas Ķirses tembru, kas izpilda pasaules mūzikas 20.gadsimta vēstures pērles (The Dorrs, Lū Rīds, N. Sinatra, Dž.Džoplina, Depeche Mode u.c.), kurai muzikālās interpretācijas palīdz īstenot Haralds Stenclavs (taustiņinstrumenti), Kaspars Lastovskis (basģitāra), Māris Ozoliņš (bungas), Ronalds Seleckis (ģitāra). TV pults šamējiem nav, tā vietā pēc katras dziesmas tiek aizvilkts melnais priekškars, kas zināmā mērā atgādina vecmāmiņām tik mīļās sedziņas pār TV ekrānu.

Atlaides

Atlaižu laikmets, iespējams, atklāj vispatiesāko preces cenu. Tas, kas ir gandrīz par velti, tas mums vairs nav vajadzīgs. Uzvelkot galvās dzīvnieku maskas, lugas varoņi sāk spēlēt nežēlīgas spēlītes viens ar otra zemapziņu, tumsā rakņājoties savos skapjos, meklējot tajos skeletus. Tie krīt ārā grabot un žvadzinoties. Krīt, bet īpašnieki tos kaunīgi uzlasa un saliek pa kauliņam atpakaļ kabatās. Lai ir ar ko brīvajā laikā rotaļāties.

Atlaides nav dotas. Te visiem ir jāpiedalās. Neviens nestāv maliņā un neskatās. Katram ir savs stāsts. Markam par aktu ar Harija Potera autori Dž.Roulingu, bet Gerijā mājo bērnība ar patēvu – pedofilu prātā. Terapija, ko varoņi veic viens otram, ir savdabīgs paņēmiens, kā ar zivs vai vienradža masku galvā, aizmirst savu sociālo lomu, bet atgriezties pie identitātes atveseļošanas.

Vai izrāde ir stāsts par cēloņiem vai sekām? Drīzāk par neizbēgamību pašiem no sevis un par to, ka katram mums tomēr ir šis klibais Ahileja papēdis, noberzts līdz varžacīm. Pat tad, ja jaunās, skaistās kurpes šķiet, ka der kā uzlietas, pēc kāda laika tās tomēr uzberž tulznu vai to papēdis iesprūst lielveikala gumijas paklāja grīdā. Rēķinu tiks piesūtīts pēc tam.

3
mar
2009
X

Latvijas teātru Ābolu ķocis

//Diena

Henrieta Verhoustinska

Zinot šo savulaik skandalozo, bet nu jau, var teikt, hrestomātisko lugu, kas teātra pazinēju vidē kļuvusi par britu jaunās drāmas zīmolu, Dailes teātra Kamerzāles intīmajos apstākļos bija grūti cīnīties ar augošo neizpratnes sajūtu. Vai režisore vēlējusies aizpildīt robu latviešu teātra repertuārā? Vai pierādīt, ka latviešu aktieru tradicionālās vīrišķības iemiesojumi (kā Intars Rešetins un Juris Žagars) spēj pārliecinoši iemiesoties geju lomās, kas — arī tradicionāli — ir mūsdienu aktiera meistarības pārbaudes akmens ne mazāk kā savulaik Hamlets? Neizpratne ir spēcīgākā pēcsajūta, pat novērtējot surdinētos, gaumīgo ironiskos J.Žagara, Alda Siliņa, Ivara Auziņa (glumais tipiņš — narkodīleris un naudas varas sludinātājs ir viena no labākajām aktiera pēdējā laika lomām) un lielākoties — arī I. Rešetina aktierdarbus (pirmajā cēlienā pārāk pārspīlēts manierīgums traucē saskatīt "maigā zēna" raksturu un emocijas). Mūziķi un soliste, kas Brehta lugu songu manierē ar pazīstamām dziesmām no Tarantīno filmu (Kill Bill), grupas Doors u.c. ekstrēmu "dzīvo ātri, mirsti jauns" sludinātāju repertuāra atsvaidzina darbību, izpilda to apzinātā nomales nakstlokālu melanholiskaja stilā, vedinot uz rezignāciju un ironiju. Tikai — par ko nopūšamies, par ko ironizējam? Idilliskais izrādes fināls, kurā savādā ģimene omulīgi ieritinās dīvānā pie televizora, atbildi nesniedz. Vismaz pirmizrādes vakarā. Tāpat kā vienīgā sieviete — Ilonas Balodes aktīvā bezaizspriedumu darba meklētāja — nesniedz priekšstatu nedz par aktrises spējām, nedz viņas varones vietu šajā trakajā, trakajā pasaulē.

Undīne Adamaite

Gaužām nepārliecina, kāpēc jaunā režisore izvēlējusies tieši šo lugu, nevis, piemēram, A.Millera Komivojožiera nāvi, kurā "mazā dzīves pabērna" ciešanas, nespējot lielajai dzīvei neko pārdot, attēlo pat skaudrāk. Ja režisorei neinteresēja autora dumpīguma enerģija (kam Reivenhils ir sinonīms), — kas īsti likts vietā? Iestudējuma intonācija braukā pa radio frekvencēm, pārliecinoši neapstājoties ne uz vienas. Virsroku ņem tāds vidēji latvisks lirisms (arī fakināšana ir tāda mīlīga kā zīlīte pie loga rūts — tuk, tuk), un neko daudz neatšķiras no daudzu, nebūt ne autsaideru vai dzīves pabērnu, ikdienas valodas. Akcents likts uz vispārcilvēcību. Kā saka Alda Siliņa Gerijs, viņš arī apjomīgākais un pārliecinošākais tēls: "Katrs grib, lai viņu uzklausa." Tieši tā. Simpātiska, nepieciešama šķiet arī režisores uzpotētā ironija un komisms attiecībā uz mūsu sabiedrībā pārspīlēti svētsvinīgo attieksmi pret miesu un seksu. Tomēr pēc sižeta jēgas ir tādas ainas, kuras nedrīkstētu būt nekādas citādas kā vien nopietnas. Iestudējumā diemžēl tieši tās ir vissamocītākās un komiskākās. Varbūt tās ir manas problēmas, bet tādas tiešām ir: noticēt Jura Žagara "mazā cilvēka" statusam, kurš ar baltirozā tīkliņu dodas uz veikalu. Arī lēnā deja ar Geriju un mīlīgā Intara Rešetina iespiešana azotē neliek redzēto salīdzināt ar skaistākajiem mīlas mirkļiem mākslā. Nepalīdz arī aktiera platais sazvērnieciskais smaids, paklanoties. Kā skatītājs beigās nezinu, ko iesākt ar durni pacilājošām sajūtām. Kas gan šajā stāstā būtu bijis tik jautrs?

Gundega Laiviņa

Ja režisore Laura Groza izvēlējās Reivenhila savulaik tik radikālo gabalu Shopping & Fucking, lai skarbi runātu par skarbām lietām, tad izrāde ir daudz par rēnu. Tā nesatriec un nesatrauc. Ainas, kam ir jābūt izrādes centrālajai asij un kulminācijai, ir vājas un neizteiksmīgas. Tāda ir gan Gerija (Aldis Siliņš) izvarošanas aina, gan skats, kurā Braiens (Ivars Auziņš) atdod Intara Rešetina un Ilonas Balodes spēlētajiem jauniešiem naudu. Iestudējums Dailē, manuprāt, velk uz ko citu. Pasaule kopš 1996.gada, kad Londonas ielās bija aizliegts izvietot izrādes plakātu ar vārdu "fucking", ir ļoti mainījusies. Mūsu sabiedrībā tik daudzi ir šopingotāji, kam viss ir tikai darījums, bet Marks, Robijs, Lulū un pārējie nav nekādi "neiederīgie vai liekie cilvēki", bet parasti līdzcilvēki. Tas vairs nav nekas jauns, tādēļ arī tēma, šādi pasniegta, atstāj vienaldzīgu. Šoreiz materiāls izrādi iegāž. Man ļoti patīk Juris Žagars pirmajā cēlienā, kur viņš ar debilu rozā audekla somiņu vazājas apkārt, alkatīgi blenzdams uz paiku un šaibām. Diemžēl otrajā cēlienā viņa spēlē iezogas tāda kā amizēšanās — redz, kā man, kārtīgam vecim, jāspēlē gejs un narkomāns. Marka un Gerija tuvības skati ir ļoti neveikli un komiski, bet cik lieliski Žagars uzplaukst, stāstot par sakaru ar Džoannu Roulingu. Aktieriski vāji ir Ilona Balode un Ivars Auziņš, kas pārsvarā nodarbojas ar teksta deklamēšanu, bet scenogrāfa un kostīmu mākslinieces radītais kontrasts teātris — dzīve, mani uzrunā apvērstā veidā. Teatrāli senilajos kostīmos tērptie mūziķi, kas uzstājas sarkani polsterētā black box, atšķirībā no varoņiem reālajā vidē ir daudz patiesāki. Trešais ābols Žagaram un mūziķiem.

26
feb
2009
X

Mierīgā terapeitiskā provokācija

Antra Gabre
//Rīgas Balss

Režisore Laura Groza ir ļoti riskējusi, piekrītot iestudēt angļu melnā humora lugu. Grūti mums, latviešiem, uztvert to gandrīz nemanāmo ironijas robežu, kas jēdzienu “shopping & fucking” nepadara par internetā aprejamu vai vienkārši rupju. Vai arī grūti bijis režisorei to robežu uztaustīt...

Ja to šauro strīpiņu spēj atrast, tad Marka Reivenhila 1966. gadā rakstīto lugu “Shopping & fucking” vajag noskatīties. Kaut vai tāpēc, ka nekāds dižais “f...” tur nav (tiesa, latviskajā versijā), bet melno humoru uztaustīt izdodas. Šajā gadījumā jāsaka, ka solīts makā nekrīt, jo “terapeitiskā provokācija 2 daļās” ir pat ļoti pieklājīga. Režisore un aktieri iztiek bez naturāla “f...” uz skatuves, reizēm panākot vajadzīgo efektu. Protams, vienmēr jau būs tādi un tādas, kuri šajā izrādē neko vairāk par pliku Jura Žagara (Marks) un Alda Siliņa (Gerijs) dibenu uz skatuves nesaskatīs...

Homoseksuālu un biseksuālu attiecību kaisle uz skatuves plosās, tiesa kas tiesa, diezgan pieklusināti. Autors kā nekā pieder minoritātēm, šī ir viņa pirmā luga un arī – visskandalozākā. Latviešu variantā tas viss nedaudz līdzinās “Kaķīša dzirnaviņām” - tikpat drusku vardarbības, cik daudz maiguma un mīļuma. Reivenhils vienkopus savācis visu melno buķeti: narkotikas, seksu, vardarbību, gejus, vienu heteroseksuālu sievieti arī... Tā šie cilvēki dzīvo, pārdodot narkotikas un pērkot mīlestību vienlaikus ar lupatām kādā lielveikalā. Ilonas Balodes Lulū ir spiesta atkarot savu Robiju (Intars Rešetins) Markam, liekot lietā dažādus līdzekļus. Reizēm no šīs robustās izdzīvotājas izlaužas tik negaidīta un salda sievišķība, ka ir skaidrs – autors zobojas par sieviešu dzimuma vājībām un tā dēvētajiem sievišķīgajiem ieročiem. I. Balode to lieliski izspēlē. Un tad ierodas velnišķīgais Braiens (Ivars Auziņš) ar tekstu, ka pirmais teikums Bībelē bija... par naudu. Tā ja, viss ir tikai darījums. Gerijs nopērk Markam žaketi, Marks Gerijam atmaksā ar mīlestību. Robijs izdāļā narkotikas, pretī saņemot mirklīgu vislabākā – the best - puiša statusu. Pēc tam, lai norēķinātos par zaudējumiem, nākas pamocīties ar seksu pa telefonu, bet... nauda prasa upurus. Naudas dēļ cilvēki izdara ļoti atbaidošas lietas un pēc tam, izrādās, dzīvo tāpat kā līdz šim – kā Lulū, Marks un Robijs. Pēc tam, izrādās, viņiem vairs nav jākaujas lētās, sintētiskās ķobsīšu kartupeļu putras dēļ (to varoņi ēd un ēd... visu laiku), jo visi, kuri nogalināmi, ir nogalināti. Ja ne fiziski, tad garīgi. Vismaz tā var saprast.

Kāda ir “Shopping & fucking” rozīnīte? “Dzīvā” mūzika. Tāds laisks naktslokāla stiliņš, kas uzsit asociācijas ar 20. gadsimta 30. gadiem. Vienalga – Latvijā, Vācijā, vēl kaut kur... Mūziķi (Anna Ķirse - vokāls, Haralds Stenclavs - taustiņinstrumenti, Kaspars Lastovskis - basģitāra, Māris Ozoliņš - bungas, Ronalds Seleckis – ģitāra) ir no citas pasaules un dzīvojas paši par sevi. Kad viņi traucē, kāds aizvelk aizkariņu. Kad grib, lai padzied, atvelk.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi