Atpakaļ uz afišu

Aleksandrs Kuprins

Granātu krāsas aproce

Melodrāma 1 daļā

Dramatizējuma autore - Justīne Kļava

 

Pirmizrāde: 2016. gada 18. maijs

Kņazienei Verai Nikolajevnai uzdāvinātās aproces granātos dreb asinssārtas uguntiņas.

Vai pasaulē ir sastopama īsta mīla? Nesavtīga, pašaizliedzīga mīla, kas nealkst atalgojuma, kas stiprāka par nāvi? Tāda mīla, kuras dēļ var paveikt jebkuru varoņdarbu, ziedot dzīvību, uzņemties ciešanas - mīla, kas nav slogs, bet viens vienīgs prieks... Tāda mīla, par kādu sapņo sievietes un kādu var piedzīvot varbūt tikai reizi 1000 gados.

Stāsta, ka agrāk tā esot bijis. Bet, ja arī nav bijis, vai tad tomēr cilvēces labākie gari un prāti nesapņo un neskumst par to? Tas ir vislielākais noslēpums pasaulē!

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Granātu krāsas aproce" režisoru Mihailu Gruzdovu sarunājas publiciste un dzejniece Liāna Langa

LASIET SARUNU

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Intervija ar Aldi Siliņu NRA ŠEIT

 

Režisors - Mihails Gruzdovs

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Vasīlijs Ļvovičs Šeins, kņazs)
Vita Vārpiņa (Vera Nikolajevna Šeina, viņa sieva, Želtkova mīļotā)
Aldis Siliņš (Georgijs Stepanovičs Želtkovs, ierēdnis)
Aija Dzērve (Anna Nikolajevna Friese, Veras māsa)
Gints Andžāns (Nikolajs Nikolajevičs Tuganovskis, Veras brālis, prokurora biedrs)
Juris Bartkevičs (Ģenerālis Jakovs Mihailovičs Anosovs, Veras un Annas tēva kara biedrs)
Ilze Dzenīte (Ženija Reitere, pianiste)

Aktuālās izrādes

2
nov
ce
Granātu krāsas aproce Granātu krāsas aproce
Pensionāriem un personām ar invaliditāti - 50% atlaide!
19:00 1h 40min Mazā zāle EUR 16.00 Pirkt
14
dec
ce
Granātu krāsas aproce Granātu krāsas aproce
Pensionāriem un personām ar invaliditāti - 50% atlaide!
19:00 1h 40min Mazā zāle EUR 16.00 Pirkt

Viedokļi

19
jūn
2016
X

Granāti un mīla. Četras versijas

Līvija Dūmiņa //kroders.lv

Dailes teātra Mazajā zālē maija vidū pirmizrādi piedzīvoja krievu rakstnieka Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce (1910) versija, ko pēc motīviem sarakstījusi dramaturģe Justīne Kļava, bet iestudējis Mihails Gruzdovs. Stāsta un dramatizējuma atšķirības ir zīmīgas, tāpēc pakavēšos pie katra no tiem. Ģenerāļa Anosova lomā dublējas Juris Bartkevičs un Jānis Paukštello, kas piešķir izrādei atšķirīgu skanējumu. Bet iesākumā atdodu godu pirmavotam, kura sarakstīšanai Kuprinu iedvesmojis reāls stāsts par telegrāfistu, kas iemīlējies augsta ierēdņa sievā.

Aleksandra Kuprina stāsts
Granātu aproce sākas ar detaļās precīzu laika apstākļu aprakstu, turklāt tas attiecas uz augustu, nevis septembri, kad notiek stāsta darbība. Migla, nerimstošs lietus un orkāns izjaucis atpūtnieku vasaras baudīšanu, liekot tiem pamest Melnās jūras piekrasti, sapluinījis ziedus un licis skaloties dubļu jūrai. Bet septembrī, kad ir stāsta galvenās varones kņazienes Veras Šeinas vārda diena, laiks pēkšņi mainījies, uzsmaidījusi atvasaras saule. Rakstnieks sabalso dabas apstākļus ar tēlu jūtu dzīvi. Augustā trakojošā daba, kas pierimst septembrī, ļoti tieši izsaka Veras un viņas vīra kņaza Vasīlija Šeina desmit gadu ilgušās laulības būtību. Kņazienes kaislīgā mīla pret vīru sen pāraugusi uzticībā balstītās draudzības jūtās.

Abu attiecības no rāmās un paredzamās ikdienas izsit pērkons. Vera saņem sena pielūdzēja sūtītu granātu aproci. Viņa ir neapmierināta, kad, lasot vēstuli, saprot – aproci dāvina tas pats senais mīlestības vēstuļu rakstītājs G. S. Ž. Viņš sācis rakstīt divus gadus pirms Veras kāzām ar kņazu Šeinu. Vera atbildējusi tikai vienu reizi un slepus, lai lūgtu pārstāt viņu traucēt ar saviem mīlestības apliecinājumiem. G. S. Ž. mīļotās lūgumu ņem vērā un turpmāk raksta tikai uz svētkiem. Par slepeno pielūdzēju un viņa vēstulēm vīrs zina. Kņazs Šeins Veras vārda dienas viesībās šo tēmu iztirzā pat publiski, rādīdams savus zīmējumus, kuros šis stāsts attēlots. Arī aproci un pavadvēstuli Vera parāda vīram. Un svarīgi, ka Veru vārda dienā patiesi iepriecinājuši vīra dāvātie auskari. Viņa uzskata, ka abu laulība ir laimīga. Vienīgi bērnu nav, un Vera, kurai ir četrdesmit gadu, cerības ir zaudējusi.

Traģēdijas brīdinājuma signāli ieskanas īsi, bet noteikti. Vera saskaita, ka pie viesību galda ir 13 cilvēku, un, būdama māņticīga, nodomā, ka tas nav labi. Pēc vakariņām viņai tiek nodota G. S. Ž. dāvātā granātu aproce zelta ietvarā, un, skatoties, kā gaismā iezaigojas sarkanie akmeņi, Vera jūt satraukumu, jo tie atgādina asinis.

Viesībās ir klāt Veras māsas Annas krusttēvs, ģenerālis Anosovs, kuram, tāpat kā Verai, bērnu nav, toties ir atmiņas par kaislīgu jaunības romānu, un viņš labprāt par to stāsta. Anosovs runā par mīlestību, kuras dēļ iespējams veikt varoņdarbus, atdot dzīvību, ciest mokas. Par īstu mīlestību – svētu, tīru, mūžīgu. Viņš jautā Verai – varbūt šī nezināmā persona, kas šķērsojusi viņas dzīves ceļu, ir tāda mīlestība, par kādu sapņo sievietes un kādu vīrieši vairs nav spējīgi just.

Veras brālim Nikolajam Tuganovskim, prokurora biedram un racionālam cilvēkam, aproces parādīšanās ģimenes vasarnīcā liek rīkoties izlēmīgi. Ierēdnis Georgijs Stepanovičs Želtkovs ir ļoti satraucies, kad pie viņa īrētajā miteklī ierodas Vasīlijs un Nikolajs. Viņš ir pazemīgs un godbijīgs, taču mīlestība dod spēku atzīties, runāt par to un atkāpties. Veras vīrs saprot Želtkovu un apgalvo, ka jūt šī vīrieša dvēseles traģēdiju un ciešanas. Vai tad viņš ir vainīgs, ka piedzīvojis tik spēcīgas jūtas, mīlestību, ko ir tik grūti izskaidrot?

Veras attieksme mainās, kad Želtkovs mirst pašnāvībā. Viņa nāve ir izšķirīgais pierādījums, kas liek saprast, ka tā patiesi ir bijusi mīlestība, kāda uz zemes notiek reizi tūkstoš gados. Un mirklī, kad Vera paceļ mirušā galvu, lai noliktu sarkanu rozi, viņa saprot, ka mīlestība, par kādu sapņo katra sieviete, ir pagājusi garām. Un tieši Šeins, kurš redzējis Želtkovu dzīvu un runājis ar viņu, uzklausot vīrieša atzīšanos mīlestībā Verai, pārliecina sievieti, ka mirušais nepavisam nebija traks, bet patiešām viņu mīlējis.

Iespraudums par Bēthovena sonāti un romantismu
Kuprina sirdij Ludviga van Bēthovena mūzika bijusi īpaši tuva. Un viņa stāstā Želtkovs apgalvo, ka Bēthovena labākais skaņdarbs ir Son. № 2, op. 2. Largo Appassionato. Minētā sonāte ir norādīta kā stāsta moto: L. van Beethoven. 2 Son. (op. 2, № 2). Largo Appassionato. Bēthovena klavieru sonātēs jūtu pasauli plosa dažādas emocijas, tieši tāpat kā dabas spēki Kuprina tēloto ainavu un tēlu jūtu dzīvi. Minētā sonāte pieder agrīnajiem dižā vācu komponista darbiem, sacerēta 1795. gadā – Bēthovenam tad ir 25. Lai arī līdz romantisma ēras sākumam ir vēl kādi simt gadi, klasicisma laikmetam piederīgo komponistu mēdz saukt par pirmo romantiķi. 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta pirmajā pusē dzīvojošo rakstnieku Kuprinu pieskaita reālistiem, taču viņu, arī Granātu aproces kontekstā, var dēvēt par vēlīno romantiķi. Kuprins idealizē mīlestību, piešķirot tai īpašības, kuras parastajiem mirstīgajiem ir grūti, ja ne neiespējami savienot sevī ar iedzimto grēku. Tā ir mīla, kas liek dievišķot ilgu objektu un ne tikai vārdos, bet arī darbos palikt tai mūžam uzticīgam. Tā atgādina Dieva mīlestību un viņa nesto upuri. Kuprina norādītajā Bēthovena sonātes daļā kā liktenis pie loga klauvē traģiskais, un šo klauvējienu izjūtu rakstnieks ievij sižeta kompozīcijā.

Justīnes Kļavas dramatizējums
Dramaturģe ir optimizējusi darbojošās personas, atsakoties no vairākiem epizodiskiem tēliem. Bet ir palielināta Veras skolas biedrenes, pianistes Ženijas Reiteres lomas nozīmība. Viņai pierakstīts jaunības romāns ar Nikolaju, un tieši Ženija ir Želtkova istabas saimniece.

Vēstuļu tēma ir būtiski izvērsta, un Želtkovs Veras dzīvē un jūtās ielaists ļoti dziļi. Abus saista sarakste, kas ļauj Verai dzīvot divās – vēstuļu un īstajā pasaulē. Lugas, tāpat arī izrādes gaitā iztēle izspiež īstenību. Sarakstē viņu attiecības ir tuvas, Vera atdevīgi atsaucas Želtkova balsij, viņa redz svešiniekā ne tikai gara radinieku, bet arī vīrieti. Veras vīra Vasīlija raksturs kļuvis robustāks, viņš ir paštaisns cilvēks, kurš, tāpat kā brālis Nikolajs, nesaprot Anosova proponēto patiesību, ka laulībām ar mīlestību bieži vien nav nekāda sakara un pārpasaulīga mīla var pastāvēt tikai ārpus tās. Precīzi Veras vīra un Želtkova atšķirīgo būtību raksturo abu saruna, kad nabadzīgais ierēdnis apgalvo, ka Vera smaržo kā pielijuši ceriņi pēc pērkona negaisa. Vasīlijs atbild, ka viņa ir parasta sieviete, viņai nav jāsmaržo pēc kaut kādiem pielijušiem krūmiem. Pēc Želtkova pašnāvības Vera arvien dziļāk aiziet iztēles pasaulē – raksta vēstules, it kā viņš būtu dzīvs, un pat vēsta par abu gaidāmo bērnu – meitu. Dramaturģe ir veiksmīgi pārnesusi un saglabājusi Želtkova vēstuļu intonāciju, godbijībai pievienojot šķipsnu miesiskas kaislības. Tāpat kā Kuprina stāstā, arī šajā versijā Želtkovs, atvadoties no Veras uz mūžu, izmanto Tēvreizes rindu: “Svētīts lai top tavs vārds”, tādējādi apliecinot viņa mīlestības īpašo raksturu. Mihaila Gruzdova iestudējumā reliģiskais motīvs izskan noteikti un mulsinoši.

Mihaila Gruzdova versija
Mārtiņš Vilkārsis Mazo zāli frontāli sašķēlis divās telpās. Lielākā un gaišākā ir Šejinu (tā latviskots Kuprina dotais kņazu uzvārds) vasarnīcas istaba, mazākā – šaura un pelēka, ar svētbildi pie sienas un degošu tievu vaska sveci uz galda – atgādina mūka celli. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone tērpusi Alda Siliņa Želtkovu melnās drānās, un viņa izskats savienojumā ar rimtu fizisko eksistenci, galvenokārt sēžot pie galda vai guļot gultā ar grāmatu rokās, patiesi atgādina labprātīgu izolāciju kādas garīgas prakses vārdā. Aldis Siliņš ļoti izjusti, ar jūsmu un brīžiem pat asarām acīs runā Verai adresēto vēstuļu tekstus, ko dramaturģe kārtojusi dialogos. Tomēr viņam piemīt arī izredzētā augstprātība, ko met acīs Veras vīram un Nikolajam. Es varu noticēt Kuprina Želtkovam kā jūtu, ideālās mīlestības iemiesojumam, kas spēj dzīvot uz zemes tikai nepiepildītā formā, jo, saskaroties ar ikdienu un sadzīvi, tomēr var pārplīst kā ziepju burbulis.

Dailes teātra versijā, kas nodēvēta par melodrāmu, ir divi nelaimīgi mīlētāji – precēta, turīga sieviete un trūcīgs autsaiders, kura izjūtās mīlētās sievietes un Dievmātes vaibsti ir saplūduši kopā. Šāda attieksme savienojumā ar izredzētā brīžiem pat fanātisku spīdumu acīs drīzāk atbaida, nevis liek just līdzi.

Izrādes spēks ir ansamblis, lieliskas saspēles, kurās dzimst tēli ar miesu un asinīm, tik reāli un tieši tāpēc tik saprotami. Kā Artūra Skrastiņa Vasīlijs – ar saviem dzīves kārtības izpratnes rāmjiem, uzmanīgs pret visu, kas skar reputāciju. Uzticīgs un gādīgs, jo vīram, turklāt aristokrātam, tādam pieklājas būt. Viņš nav nekāds varonis un lieliski to apzinās. Viesošanās pie Želtkova ir lūzuma punkts, kad skaidri redzams, kā vecais Vasīlijs atkāpjas, rodot vietu jaunajam. Ja tikai viņš spētu saprast, dzirdēt to, ko mūzikā saklausa Vera un Želtkovs.

Neprecētais Ginta Andžāna Nikolajs ir caur un cauri racionāls cilvēks, un arī attiecībā uz privāto dzīvi viņa uzskatos viss ir skaidri reglamentēts. Jūtas nepakļaujas likuma rāmjiem, tāpēc tās ir pārāk aizdomīgas un nedrošas. Želtkova mīla, pierādīta ar dārgu dāvanu, apdraud ģimenes reputāciju, tāpēc jārīkojas izlēmīgi. Bet skatieni, ar kādiem viņš uzlūko Ženiju, kura pēc abu romāna devusies uz Parīzi un tur dzīvojusi kopā ar dzērāju, tāpat kā pārmetuma atbalss intonācijās liecina, ka viņš nav vien sauss ierēdnis, bet dzīvs cilvēks, kuram agrā apdedzināšanās, gļēvi atsakoties no mīļotās, sāpējusi gan. Un gluži vienalga nav arī šodien.

Mihails Gruzdovs savā iestudējumā attīsta mūzikas tēmu, ļaujot tai skanēt kā īstās mīlestības balsij. Un izrādē tā ir dzīva balss, jo Ženijas lomā iejutusies pianiste Ilze Dzenīte. Ženija spēlē Verai apsveikumu, improvizē, pavadot Vasīlija rādītās humoreskas (Ilzes Vītoliņas zīmējumi), kā arī atskaņo Kuprinam tik būtisko Son. № 2, op. 2. Bet svarīgi, ka pianiste ir kā medijs, kas vienā – mūzikas – telpā ļauj satikties mīlētājiem. Un izrādei izraudzītie skaņdarbi papildina jeb noapaļo darbību, atklājot emocionālos zemtekstus.

Vitālu, dzīvespriecīgu Veras māsas Annas tēlu radījusi Aija Dzērve. Dailes teātra versijā Annas bagātais, resnais vīrs ar sapuvušajiem zobiem neparādās, taču attieksmi pret nemīlēto un apnikušo vīru aktrise nospēlē tāpat. Pēc nesenās atgriešanās no Montekarlo viņā kūsā enerģija, tostarp skaidrs, ka seksuālā enerģija ārzemēs nav taupīta. Tas, kā viņa nodemonstrē māsai zeķes gumiju uz augšstilba, pasaka visai daudz, tāpat kā intonācija, ar kādu tiek izteikts viņas dzīvi laulībā raksturojošais vārds “garlaicīgi”.

Paukštello, Vārpiņa un Bartkevičs
Pirmajā izrādes skatīšanās reizē, kad Anosovu spēlēja Juris Bartkevičs, Vitas Vārpiņas Vera savos pārdzīvojumos bija vientuļa. Juris Bartkevičs sev piemītošajā manierībā ģenerāļa tekstus skatuves visumā laida viegli, bez saturiskajiem akcentiem, aiz kuriem Vitas Vārpiņas emocionalitāte varētu aizķerties, radot apjomīgāku jēgas un pārdzīvojuma slāni. Pateicoties Jāņa Paukštello spēlei ar patiesu iekšēju pārdzīvojumu, kas jautās skatienā, mīmikā, klusumā, tembrā un intonācijās, viņa ģenerālis Anosovs kļuva par Veras sabiedroto. Vienīgo, kas viņu tiešām saprot, gara radinieku, jo bijis izredzēts reiz piedzīvot tādu mīlestību, par kuras ideologu un aizstāvi viņš kļūst tagad, kad to pārdzīvo Vera.

Vitas Vārpiņas Verai piemīt Kuprina aprakstītais aristokrātiskais, vēsais skaistums, kas izrādē sasilst Želtkovam adresētajos tekstos. Un finālā viņas izteiktie vārdi “Tik ļoti sāp” iegriež taisnu ceļu uz emocionālo atmiņu, par ko liecina arī sieviešu slapjās acis, nākot ārā no zāles.

Šaubos, vai ziedošo ķiršu dārzs – Veras patvērums, kas izgaismojas aiz lielās gleznas reprodukcijas (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), – ir labākais iztēles pasaules atainojums. Mākslīgā skaistuma dekorativitāte nonāk pretrunā ar viņas jūtu patiesumu, par ko režisors un aktrise tomēr pārliecina.

Tikpat mākslīgi piekarināts šķiet fināls, kurā Veras ģimene skaļi sauc pazudušo kņazieni vārdā. Un nevaru atrast nevienu sevi pārliecinošu argumentu, kālab nepieciešamas parūkas un mākslīgās bārdas, ko Mazās zāles tuvplāns atklāj visā to nedabiskumā. Arī kostīmi taču ir Kuprina laikmeta stilizācijas, un vienota izrādes vizuālā tēla labad dabiskas galvas būtu pieļaujamas visiem, ne tikai Artūram Skrastiņam un Aldim Siliņam.

Kaisles simbols
Nezinu, vai Kuprins, rakstot savu stāstu, zināja par granāta mistisko nozīmi, taču tas tiek uzskatīts par akmeni, kas palielina seksuālo enerģiju un spēj tā īpašniekam nest spēcīgas kaislības. Tādējādi Želtkova dāvana iezaigojas jau ļoti konkrētā simboliskā gaismā. Zīmīgi arī, ka granātam piemītot negatīva ietekme uz emocionāli vājiem un slinkiem cilvēkiem – dārgakmens klātbūtne varot likt iedzīvoties nervu slimībās. Šis aspekts Mihaila Gruzdova izrādes kontekstā pat ir ļoti labi saprotams.
Taču skumji pēc izrādes kļūst tāpēc, ka dzīvojam laikā, kad teātrim jāmaina oriģinālais stāsta nosaukums, lai visiem būtu skaidrs, ka runa ir par dārgakmeņu rotu, nevis kādu teroristu pašnāvnieku ieroci…

2
jūn
2016
X

Mazliet mīlestības un nāves

Līga Ulberte //KDi

Režisora Mihaila Gruzdova izrāde Granātu krāsas aproce Dailes teātrī visvairāk paņem ar intonāciju

Dailes teātra Mazās zāles jauniestudējumu Granātu krāsas aproce, kas tapis pēc Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce motīviem, režisors Mihails Gruzdovs un dramatizējuma autore Justīne Kļava nosaukuši par melodrāmu. Žanra apzīmējums izrādei gan atbilst tikai daļēji, jo laimīgu beigu melodrāmas izpratnē (mīlētāji, kurus šķīruši dažādi ārēji spēki, satiekas un dzīvo laimīgi) šeit nebūs. Tomēr nenoliedzami Mihaila Gruzdova jaunā izrāde ir par jūtu dabu. Tādas kā mazās laulības dzīves ainas (vārdu spēle ar Dailes teātra lielās skatuves jaunāko iestudējumu šoreiz ir nejauša) – mazliet sentimenta, mazliet romantikas, mazliet rutīnas, bet galvenais – mazliet mīlestības un mazliet nāves.

Dāvana vārdadienā

Aleksandra Kuprina 1911. gadā publicētā stāsta sižets ir pamatā reālistisks, kaut ar atsevišķiem impresionisma un simbolisma elementiem. Kādā pieticīgā, tomēr nodrošinātā vasaras rezidencē pie Melnās jūras vietējās muižniecības priekšnieks Vasīlijs Šeins jau desmit gadu dzīvo harmoniskā laulībā ar sievu Veru, to mazliet apēno tikai bērnu trūkums. Sarežģījums sākas brīdī, kad Vera savā vārdadienā saņem anonīmu dāvanu – aproci ar unikālu dārgakmeni – zaļi zaigojošu granātu – un, kā uzticīgai sievai pieklājas, parāda to vīram. Pamazām atklājoties, ka nezināmais dāvinātājs ir vietējais nabadzīgais ierēdnis Georgijs Želtkovs, kurš Veru slepeni mīl un raksta viņai vēstules jau ilgus gadus, sižeta centrā izvirzās Veras un viņas vīra attiecības.

Justīnes Kļavas dramatizējums šoreiz tiešām tapis "pēc motīviem" un uzskatāms par suverēnu lugu, kurā formāli saglabāti, bet būtībā kardināli transformēti septiņi nozīmīgākie Kuprina stāsta raksturi, kā arī sižeta izejas situācija – slepena pielūdzēja mīlestības vēstules precētai sievietei kļūst par katalizatoru laulāto attiecībām un, kas īpaši būtiski, visu šai trijstūrī iesaistīto individuālajām izvēlēm.

Izrādē režisoram kopā ar aktieriem pilnīgi visiem tēliem izdevies piešķirt apjomu un daudznozīmību, ļaujot, lai katram viņa iepriekšējā attiecību pieredze nosaka attieksmi pret konkrēto situāciju un mīlestību vispār. Aijas Dzērves vitālā Anna, samierinājusies ar garlaicīgu vīru, bez sirdsapziņas pārmetumiem ņem no dzīves visu, ko tā piedāvā. Ginta Andžāna Nikolajs, reiz gļēvulīgi atteicies no mīļotās meitenes, tagad rūpīgi aiz cinisma maskas paslēpis jebkādas jūtas un birokrātiskā pārcentībā meties māsas ģimenes dzīves kārtošanā. Jāņa Paukštello labsirdīgais romantiķis Anusovs, kaut vairākkārt strandējis attiecībās ar pretējo dzimumu, joprojām skatās saulē ar rudzupuķu krāsas acīm un turpina ticēt mīlestībai, kas izglābs pasauli.

Saprast nebūs lemts

Galvenā attiecību drāma starp Veru, Vasīliju un Želtkovu uzskatāmi iezīmēta jau telpiski. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko strukturētajā divdaļīgajā skatuves telpā lielāko vietu aizņem saulaina un ikdienišķa Šeinu muižas viesistaba, kuras iemītnieki un viesi, tērpušies gaišās drēbēs (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone), vada drusku garlaicīgu, tomēr šķietami harmonisku, kaislību netraucētu ikdienu. Tāda ir arī Vitas Vārpiņas Veras un Artūra Skrastiņa Vasīlija laulība – neapšaubāms abpusējs maigums, cieņa, taču pāri visam tomēr pieradums. Savukārt skatuves labajā pusē šaurā, ļoti askētiskā, pustumšā telpas strēmelē, ko izgaismo tikai baznīcas svecīte un neliela ikona pie sienas, romantiski jutekliskas vēstules sacer vienmēr melnā ģērbies Alda Siliņa Želtkovs. Šķiet, ka Vitas Vārpiņas varones atvērtajā, gaišajā pasaulē Alda Siliņa noslēpumainā, vīrišķīgā balss sākotnēji ielaužas it kā no attāluma, no zemapziņas tumsas, lai no viegli traucējoša emocionāla kairinātāja sievietes apziņā pamazām kļūtu par nepārvaramu ilgu avotu.

Redzamas sienas starp šīm šķirtajām pasaulēm uz skatuves nav, un par simbolisku mediju kļūst māksla – klavieres un liela XIX–XX gadsimta mijas mākslinieka Viktora Borisova-Musatova gleznas Pavasaris reprodukcija, kas dažbrīd pārvēršas telpiskā sapņu pasaules vizualizācijā. Pianistes Ženijas Reiteres tēls, kuru patīkamā atturībā atveido mūziķe Ilze Dzenīte, no maznozīmīgas figūras Kuprina stāstā Mihaila Gruzdova izrādē kļūst par vienu no galvenajām lomām. Viņa ir Želtkova dzīvokļa saimniece, kura gan atšķirībā no sava īrnieka spēj saprasties arī ar to otro, pragmatisko pasauli. Tieši ar Ženiju Dailes teātra versijā bijušas Ginta Andžāna Nikolaja pagātnes attiecības.

Draudzīgas jūtas Ženiju vieno gan ar Veru, gan jo īpaši ar Artūra Skrastiņa Vasju, kurš, izrādās, neslikti zīmē un labprāt viesībās uzstājas ar ironiskiem pastāstiņiem, vienlaikus būdams tik pārsteidzoši akls pret savas sievas patieso būtību. Asprātīgs un aktieriski ļoti precīzs ir izrādes Vasīlija un Želtkova izskaidrošanās skats. Alda Siliņa varonis sakauj savu konkurentu mierīgi, pārliecināti un ātri, vienlaikus tomēr neļaujot skatītājiem nepārprotami saprast, vai viņš patiešām par Veru zina visas tās intīmās detaļas, kuras nosauc, vai talantīgi blefo. Artūrs Skrastiņš savukārt precīzi nospēlē tāda cilvēka drāmu, kurš pusmūžā piepeši atklājis, ka pasaule ne tikai ir totāli citāda, nekā viņam vienmēr licies, bet, lai kā viņš censtos, saprast šo citādumu viņam nebūs lemts. Tomēr dvēselē šis nesaprotamais kaut kas ir ieskrāpējis un kņudina, tāpēc aktiera un varoņa balsī finālā, izmisīgi mēģinot sasaukt zaudēto sievu, šķiet, dzirdamas īstas asaras.

Mihaila Gruzdova izrāde visvairāk paņem tieši ar intonāciju. Nekā didaktiska, tikai mazliet smieklīgi un mazliet skumji. Tā notiek.

P.S. Lai kāda būtu režisora iecere – pieļauju, ka gribēts stilizēt XIX gadsimta beigu krievu aristokrātu vidi –, parūkas aktieru galvās ir pilnīgi un galīgi liekas.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi