Atpakaļ uz afišu

Ingmars Bergmans

Laulības dzīves ainas

Pasaka par laulības dzīvi 2 daļās

Dramatizējuma un tulkojuma autors - Regnārs Vaivars

 

Pirmizrāde: 2016. gada 20. maijs

Reiz dzīvoja vīrs un sieva - Jūhans un Marianna, un viss viņiem bija. Viņš - zinātņu doktors, viņa - advokāte. Inteliģenti, veiksmīgi un izskatās jaunāki par saviem gadiem. Un arī viņu vecāki ir tādi paši. Tātad veiksminieki jau otrajā paaudzē. Ir māja, ir mašīnas, un ir arī bērns. Ko vēl vairāk vajag, jūs teiksiet!

Bet Jūhanam vajag. Jūhanam šķiet, ka viņš vēl nav pietiekami apliecinājies kā vīrietis, un tāpēc viņš aiziet pie jaunākas sievietes. Mariannas dzīve sabrūk. Pēc kāda laika Jūhans gan saprot, ka ir kļūdījies un vēl joprojām mīl Mariannu, bet kā tagad tuvoties? Ak, mēs, nabaga vīrieši! Marianna ir atguvusi savu pašlepnumu, un arī Jūhana pašlepnums neļauj lūgties pieņemt viņu atpakaļ. Sākas ilgstošs šķiršanās process, kuru patiesībā nevēlas ne viens, ne otrs, tikai kaunas to atzīt. Paiet laiks, abi atkal ir veiksmīgi precējušies un satiekas jaunā statusā - šoreiz kā mīļākie. Šī būs pasaka par laulības dzīvi. 

 

Lugas iestudējums ir saskaņots ar „Jozef Weinberger Limited" (Londona) Ingmara Bergmana fonda vārdā (www.ingmarbergman.se).

 

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN TIEK IZMANTOTS STROBOSKOPS!

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Izrāde saņēmusi "Spēlmaņu nakts 2015/2016" skatītāju balvu un balvu tvnet.lv balsojumā

 

Izrādei - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada izrāde

Regnāram Vaivaram - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada režisors

Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada aktrise

Jurim Žagaram - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada aktieris

Mirdzai Martinsonei  - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā

Reinim Suhanovam - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada scenogrāfs

Renātei Kerdai - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada kustību māksliniece

 

Izrāde izvirzīta Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvai "Kilograms kultūras 2016".

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Laulības dzīves ainas" režisoru Regnāru Vaivaru sarunājas rakstniece Nora Ikstena

LASIET SARUNU 

LR3 Klasika raidījums "Šņorbēniņi" ŠEIT

Latvijas Radio sižets ŠEIT

Intervija KDi ar režisoru Regnāru Vaivaru ŠEIT

Intervija NRA ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu ŠEIT

Režisors - Regnārs Vaivars

Scenogrāfs - Reinis Suhanovs

Kostīmu māksliniece - Liene Dobrāja

Horeogrāfe - Renāte Kerda (Renate Keerd, Igaunija)

Gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis

Lomās

Juris Žagars (Jūhans)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Marianna)
Ģirts Ķesteris (Pēteris)
Kristīne Nevarauska (Katarīna)
Rēzija Kalniņa (Eva)
Ieva Segliņa (Palma kundze)
Kaspars Zāle (Fotogrāfs)
Mirdza Martinsone (Jakobi kundze)
Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks, Pauls Iklāvs (Asistenti)
Anna Jansone vai Elizabete Luīze Cukanova (Ariēla)

Aktuālās izrādes

24
sep
sv
Laulības dzīves ainas Laulības dzīves ainas 18:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 17.00 Pirkt

Viedokļi

11
okt
2016
X

Laulības dzīves pidi ridi ridi rallallā

Eva Škenderska //kroders.lv

Uz skatuves divi izskatīgi, stilīgi ģērbti, labi situēti, veiksmīgi, inteliģenti, ar labu humora izjūtu apveltīti, ar dzīvi apmierināti cilvēki. Vīrietis un sieviete. Vīrs un sieva. Jūhana un Mariannas laulība ir kā radīta glancētam sieviešu žurnālam! Stāsts par nevainojamu dzīvi, kam it kā vajadzētu iedvesmot, bet kas ar savu pārākumu, visticamāk, depresīvākos lasītājus dzītu izmisumā, ciniskākajos – raisītu nelabumu. Lai intervija būt pilnīga, vēl tikai nepieciešama laimīgās ģimenes fotogrāfija ar skolas vecuma meitas Ariēlas līdzdalību. Meitene uzskrien uz skatuves ar vijoli un ir pierunājama žurnālistei un lepnajiem vecākiem arī ko nospēlēt. Tikai vijole griež ausīs, balss skan šķībi, un dziesma nav nekāds saldais bērnu gabals. Brīdī, kad tikpat šķība un griezīga paliek arī Mariannas un Jūhana laulība, žurnāla auditorijai droši vien paliktu krietni vien interesantāk. Vismaz izrādes skatītājiem paliek.
Regnāra Vaivara izrāde “Laulības dzīves ainas” pēc Ingmara Bergmana kinoscenārija motīviem (dramatizējuma autors, kā allaž, pats režisors) uz Dailes teātra lielās skatuves pirmizrādi piedzīvoja pagājušās sezonas izskaņā. Iestudējums jau saņēmis 7 nominācijas “Spēlmaņu nakts” balvai, un, skatoties izrādi atkārtoti septembrī, šķita – pārliecība un azarts par notiekošo uz skatuves, jo sevišķi galveno lomu atveidotāju Jura Žagara un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas aktierspēlē, ir tikai audzis.

Paspēlēsim “laulībās”
Mariannas un Jūhana ar apskaužamo vieglumu radītā pasaka par laulības dzīvi sākotnēji raisa asociācijas ar leļļu namiņu, kur kāds ar abiem spēlē “laulībās”. (Bērni mēdz izspēlēt ainas iz pieaugušo dzīves, attēlojot ikdienā novēroto vai fantāzijā idealizēto ģimenes modeli. Vismaz manā bērnībā spēli sauca “Mājās”.) Kad Juris Žagars un Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar jauneklīgu degsmi un perfektu vizuālo tēlu izrādes sākumā spēlē tenisu, viņi pat atgādina tādu kā 2016. gada izlaiduma Kenu un Bārbiju. Gan izrādes kā spēles, gan Mariannas un Jūhana laulības dzīves kā spēles sajūtu pastiprina arī Regnāra Vaivara ieviestie asistenti (Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks, Pauls Iklāvs, vēlāk arī Ieva Segliņa un Kaspars Zāle), kas, tērpti pelēkzilos halātiņos, ir klātesoši gandrīz visu izrādes laiku. Režisors primāri skatuvnieku un ģērbēju funkciju attīstījis radošā, teatrālā spēles elementā, formai kļūstot arī par daudznozīmīgu satura nesēju. Asistenti, ar kuriem Marianna un Jūhans tieši nekomunicē, bet kurus neizliekas arī neredzam, dara visu, lai ģimenes dzīves ikdiena tiktu atvieglota: ieveido matus un pielabo grimu, pēc vajadzības uz skatuves izstumj gultu vai ēdamgaldu, patur tualetes papīra rulli un noskalo ar dušu. Turklāt dara to ar konkrētu attieksmi. Asistentu klātbūtne, piemēram, jo sevišķi asprātīgi izmantota gultas ainā, kad asistenti jūt līdzi un atbalsta pāri viņu seksuālās dzīves spraigumā vai, gluži pretēji, sadrūmst, kad tā vairs nevedas.

Režisora ieviestie asistenti ne tikai organizē skatuves darbību raitāk un atraktīvāk, palīdzot aktieriem noturēt skatītāju uzmanību un uzturot izrādes temporitmu, bet arī raisa ironiskas asociācijas ar cilvēka bezpalīdzību un nespēju vadīt pašam savu dzīvi. Brīdī, kad laulātie pašķiras, asistenti arvien vairāk sāk garlaikoti klīst pa skatuvi, taču tieši tad Marianna un Jūhans sāk mācīties dzīvot no jauna. Izrādes sākumā Marianna smejas, ka vislielākā laulības dzīves problēma ir tā, ka problēmu nav. Kad izrādās, ka problēma (Jūhana neuzticība) viņiem ir jau krietnu laiku, un rozā burbulis ar ellišķīgi sāpīgu blīkšķi pārsprāgst, abi nostājas aci pret aci ar realitāti. Turklāt izrādās, ka jātiek galā ir vieniem – katram pašam par sevi, jo tā pa īstam nepalīdzēs ne draugi, ne psihoterapeits, ne jaunie mīļākie, lai cik veikli arī neizdotos piešķirt savai mīlas dzīvei jaunas sejas.

Oh, sinnerman, where you gonna run to?
“Laulības dzīves ainas” gan saturiskā vēstījumā, gan formas un estētikas aspektā ir smalka izrāde, kas apliecina Regnāra Vaivara profesionālo un cilvēcisko briedumu. Iestudējumā veiksmīgi apvienotas režisora mākslinieciskā rokraksta labākās iezīmes: precīzi izstrādātas varoņu attiecības, laba aktierspēle (kas lielā mēra atkarīga no režisora spējas dot konkrētus uzdevumus, precīzi izskaidrot iestudējuma vīziju), gaumīgs un semiotiski ietilpīgs izrādes vizuālais noformējums, spēja nopietno organiski apvienot ar labu humora izjūtu, konceptuāli realizēta forma un asprātīgi, noskaņai atbilstoši izvēlēts muzikālais noformējums. Par “Laulības dzīves ainu” muzikālo vadmotīvu izvēlēta Ninas Saimones dziesma “Sinnerman” (tulk. no angļu val. – “Grēcinieks”), kur nabaga cilvēks grēcinieks cer, ka viņš varēs kur paslēpties, rast mieru, taču – nekā. Mariannas un Jūhana lielākais grēks nav krāpšana, bet gan nespēja būt godīgiem, pirmkārt, vienam pret otru, otrkārt, pašiem pret sevi. Abi mūsdienu idealizētās dzīves modeļa priekšā kļuvuši tik sīki un maziņi, ka centieni būt veiksmīgiem un laimīgiem pārmākuši viņu īstās personības – patiesās vēlmes, sapņus un cerības.

Reiņa Suhanova scenogrāfija un Lienes Dobrājas kostīmi paspilgtina izrādes nosacīto realitāti un spēles atmosfēru. Pēc vajadzības uz skatuves tiek uzstumtas hiperbolizētas mēbeles – augsti, dzelteni kinolaukuma krēsli (neuzbāzīgs sveiciens Ingmaram Bergmanim un tikpat labi abu izrādes varoņu dzīvei kā Holivudas kino), garš galds, kas laulātos ēdienreizēs šķir vienlaikus komiskā un emocionāli neomulīgā attālumā, un laulības gulta, kur lielajos baltajos spilvenos aktieri burtiski pazūd. Marianna un Jūhans savas lieliskās, ērtās dzīves priekšā kļūst par izpildītājiem, kas rūpīgi aizpilda katru rūtiņu, – panākumi karjerā, pēc darba tenisa nodarbība fiziskā un teātra izrāde intelektuālā tonusa uzturēšanai, regulāras tikšanās ar draugiem un pusdienas ar vecākiem, smalki izplānots atvaļinājums reizi gadā utt. Izrādes beigās, kad Marianna un Jūhans pēc vairākiem gadiem satikušies mīļāko statusā, tiek norauti pelēkā auduma pārvalki, aiz kuriem slēpjas krietni vien sarežģītāks, haotiskāks, taču arī kaut kādā ziņā sirsnīgāks, godīgāks abu pasaules iekārtojums. Sākotnējos sterili baltos, stilīgos tērpus nomaina uz pleciem uzmestas turpat vasarnīcā atrastās pufaikas, un Marianna un Jūhans varbūt pēc ilgiem gadiem, varbūt pirmoreiz ir godīgi un atklāti viens pret otru.

Gaišās skumjas
Izrādes lielākais trumpis ir veiksmīgi atrastais balanss starp nopietno un komisko, ironisko un sirsnīgo, liekot just līdzi galveno varoņu pārdzīvojumiem, bet arī nerunājot caur blīvu dramatismu. Katra epizode, kur risinātā situācija pati par sevi nav smieklīga, pateicoties izrādes spēles elementiem, vienlaikus ir arī asprātīga. Vienas no spilgtākajām šāda veida ainām ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mariannai. Vairākkārt aktrise augstā kaudzē saliek spilvenus un dauza pret tiem galvu, kas, no vienas puses, izskatās bezgala komiski un pašironiski, bet, no otras puses, iemieso varones pārdzīvojumus, nespēju tikt galā ar radušos konfliktu, dzīves piespēlēto pārbaudījumu. Uzsvērti šķībo, ausīm griezīgo muzikālo partitūru papildina arī aina, kad aktrise bez instrumentālā pavadījuma, nostājusies uz skatuves malas, sāpīgā pašironijā sakostiem zobiem dzied seksuāla rakstura tautasdziesmu ar refrēnu “pidi ridi ridi rallallā”, ieliekot ne tikai vilšanās un bezpalīdzības sajūtu, bet arī apņēmību piecelties pēc smagā kritiena ar augsti paceltu galvu.

Asprātīgi, atbilstoši izrādes stilistikai Regnārs Vaivars apspēlē vēl vienu Zviedrijas kultūrai ne mazāk svarīgu tēlu kā Ingmars Bergmans – grupu “Abba”. Kad Marianna un Jūhans, viens otru sākumā apvainojuši, pēc tam apliecinājuši rūpes un nekur nepazudušās jūtas vienam pret otru, visbeidzot pārgulējuši un tad atkal izkāvušies, paraksta šķiršanās papīrus, asistenti, dauzot rokas pret stiklu, agresīvi izkliedz “Abbas” visnotaļ melodiskās, liriskās dziesmas “S.O.S.” tekstu: “So when you’re near me, darling can’t you hear me, S.O.S. The love you gave me, nothing else can save me, S.O.S. [1]”.
Līdzīgi kā R. Vaivara izrādē “Kam no Vilkas kundzes bail” (2004, NT), kas arī vēstīja par laulāta pāra nesaprašanos, nespēju būt godīgiem vienam pret otru, arī “Laulības dzīves ainās” režisors izmantojis pasakas tēlu. “Kam no Vilka kundzes bail?” gadījumā pasaka tika atskaņota izrādes finālā, kas raisīja cerību par laulāto atkalsaprašanos, savukārt “Laulības dzīves ainās” pasaku stāsta Marianna savai meitai, kas ir pēdējā aina, kad ģimene vēl nav izjukusi. Tāpat kā visas aktieru izpildītās dziesmas, arī šeit Ilzes Ķuzules-Skrastiņas uzspēlētā teatrālismā pārvērstā balss skan pat nedaudz neomulīgi, it kā nojaušot nepatikšanu tuvošanos ne tikai Kukulītim no pasakas, bet arī pašas ģimenes ligzdiņai. Uzreiz pēc tam, kad Marianna Ariēlai izstāstījusi pasaku, mājās pārrodas Jūhans ar paziņojumu, ka ar savu mīļāko Paulu aizbrauc uz Parīzi.

Lai arī varu piekrist jau vairākās recenzijās teiktajam, ka otrā un trešā plāna lomām iestudējumā ir salīdzinoši maza nozīme un Juris Žagars un Ilze Ķuzule-Skrastiņa divatā spēj enerģētiski pilnībā piepildīt Dailes teātra lielo skatuvi, skatoties izrādi gan maijā, gan otrreiz septembrī, bija patīkami redzēt, ka ar ieinteresētību darbojas pilnīgi viss radošais kolektīvs. Kristīnes Nevarauskas asā, ciniskā Katarīna un nedaudz gļēvais, bez sievas eksistēt nespējošais Ģirta Ķestera Pēteris sākotnēji ir kā Mariannas un Jūhana pretmeti, līdz izrādās, ka abu savstarpējās nežēlīgajās attiecībās ir krietni vairāk godīguma... Rēzijas Kalniņas Eva, vērojot Jūhanu no malas, ir vienīgā, kas vēsi mierīgā tonī spēj godīgi, bez liekas iejūtības norādīt uz drauga problēmām un to, cik muļķīgā veidā viņš tās brīžiem cenšas risināt. Par izšķirošu kļūst aina, kad Marianna, sarunājoties ar Mirdzas Martinsones Jakobi kundzi, it kā nostājas iepretim savai nākotnei, kas it nemaz nav glaimojoša. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Marianna, piedzīvojot laulības krahu, spēj piecelties pēc smaga kritiena, ar sievišķīgi bīstamām rotaļām pierāda sev un vīram, ka nebūt nav sieviete, ko var vienkārši bez nožēlas pamest, un mācās dzīvot sev, nevis uzspiestajām rūtiņām, kas jāaizpilda. Jura Žagara Jūhans savā bērnišķīgajā naivumā un entuziasmā, cerot, ka katra jauna sieviete spēs atrisināt neapmierinātību ar paša dzīvi, ir pat aizkustinoši pievilcīgs. No vienas puses, Jūhans var šķist gļēvs un muļķīgs, kad it kā ir apņēmies aiziet no sievas, kas viņu ierobežo, bet tajā pašā laikā vaļsirdīgi atzīst, ka nevar palikt pie Mariannas, jo mīļākā to neatļaus, nevis viņš to nevēlētos. No otras puses, aktieris iemieso pat saprotamas šaubas, apjukumu, pieķeršanos Mariannai ne tikai kā sievai, bet arī kā draugam un domubiedram.

Mariannas un Jūhana attiecībās pieļautās kļūdas nekļūst par pamācošu stāstu skatītājam. Lai arī izrādes fināls ir šķietami gaišs un harmonisks, Marianna un Jūhans joprojām neprot dzīvot bez meliem un ideālās laulības ilūzijas. Vienkārši šoreiz par lieliskās dzīves spēles upuriem kļuvuši abu jaunie laulātie draugi, kamēr viens pret otru viņi beidzot var kaut brīdi savā dzīvē būt vaļsirdīgi atklāti. Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” ir par kaifu spēlēt dzīvi teātrī un postu spēlēt teātri dzīvē.

[1] Tulk. no angļu val. – “Kad esi man līdzās, dārgais, vai nedzirdi mani, S.O.S. Mīlestība, ko man dāvāji, nekas cits nevar mani glābt, S.O.S.”

7
jūn
2016
X

Ironijas triumfs

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Regnāra Vaivara iestudētajās “Laulības dzīves ainās” gaidītās ziemeļnieciskās atturības vietā uz skatuves kulminē absolūts spēles prieks.

Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainas” ir ģimenes drāma, kurā nežēlīgā psiholoģiskā tuvplānā tiek preparētas jau neizbēgami irstošas laulāto attiecības. Regnārs Vaivars, drosmīgi iestudējot šo kamerformāta darbu uz Dailes teātra lielās skatuves, ne pirmo reizi savā režisora karjerā apzināti lauž jebkuras žanra un stila robežas.

Režisors izrādē reālpsiholoģijas vietā apzināti izmanto spēles teātra estētiku, un ar šo absolūti nosacīto teātra valodu atklāj Bergmana darba pamatā esošo konfliktu starp realitāti un iedomām. Pirmos signālus par to, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās, raida scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotā skatuves telpa, mākslinieces Lienes Dobrājas veidotie kostīmi un igauņu horeogrāfes Renātes Kerdas sacerētā kustību partitūra un režisora ieviestie akcenti. Tukšajā spēles laukumā, kura sienas ir puscaurspīdīgas kā vate, pēc vajadzības tiek uzstumti nepieciešamie rekvizīti – milzīgā Mariannas un Jūhana laulības gulta, komiski garš ēdamgalds, pat tualetes pods un vanna. Vārītu olu vietā laulāto strīda laikā tiek mētātas tenisa bumbiņas, bet izrādē asprātīgi izmantotie muzikālie akcenti apzināti izpildīti šķībi, turklāt bieži vien izvēloties situācijai neatbilstošu (provocējošu) repertuāru.

Visu skatuves darbību trīs stundu garumā organizē četri mēmi skatuves tēli, režisora jaunieviests skatuves personāžs – Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas studentu Ievas Florences, Anetes Krasovskas, Niklāva Kurpnieka un Paula Iklāva atveidotie asistenti – ne tikai atbīda vai aizbīda mēbeles un pārnēsā rekvizītus, bet arī kā neuzkrītoši palīgi piedalās dažādās laulātā pāra ikdienas darbībās – palīdz gatavot ēst, pārģērbties, padod nepieciešamos priekšmetus u. tml. Turklāt mēmie palīgi nav tikai bezemociju skatuves “rīki” – viņi aktīvi līdzpārdzīvo izrādes darbību, ar skatienu un ķermeņa valodas palīdzību paužot savu attieksmi pret notiekošo. Nemanot šis precīzais skatuves tēls kļūst par ironisku simbolu gan laulātā pāra nespējai pašiem patstāvīgi vadīt savu dzīvi, gan tam, cik nosacītas ir robežas starp privāto un publisko telpu mūsdienu dzeltenās preses un sociālo tīklu laikmetā.

Laulāto attiecības ironiski apspēlē izrādē vieglā deformācijā attēlotie sadzīves priekšmeti. Pieaugošo atsvešinātību starp laulātajiem nepārprotami simbolizē abu proporcionāli mazie ķermeņi gultā, kuri Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mariannai un Jura Žagara Jūhanam liek izskatīties kā pieaugušiem bērniem, tāpat “negludumus” attiecībās pastiprina komiski neglītās pozas, kādās abi varoņi nonāk, “vārtoties” pa gultu. Asprātīgi risināta arī varoņu pārģērbšanās – Jura Žagara Jūhans vienā sekundē noplēš sev no ķermeņa uzvalku, kas sānos sastiprināts ar klipšiem, raisot asociācijas ar papīra lelli, kurai pēc vajadzības pielipināts vajadzīgais kostīms (lasiet – loma).

Kaut arī izrāde iestudēta absolūti nosacītā estētikā, spēles teātra princips ne tikai nav pretrunā ar Bergmana darba psiholoģisko vēstījumu, bet pat palīdz precīzā skatuves valodā atklāt paradoksālās attiecības starp to, ko varoņi runā, un to, kas aiz šīm vārdu čaulām slēpjas. Režisora veidotajā attiecību stāstā katra, pat visikdienišķākā varoņu nodarbe iegūst dziļu psiholoģisku zemtekstu. Tā, piemēram, trauku mazgāšana pēc viesībām notiek nevis virtuvē, bet laulības gultā, J. Žagara Jūhanam padodot I. Ķuzules-Skrastiņas Mariannai slapjos traukus, kurus viņa, ierāpusies gultā, noslauka savā baltajā žaketē – un šajā viegli transformētajā sadzīviskajā darbībā līdz ar dramaturģisko spriedzi, kas pieaug abu paralēli risinātajā sarunā, kāpinās arī fiziski sajūtamā spriedze abu laulāto starpā. Dažbrīd gan rodas iespaids, ka režisors pārlieku aizrāvies ar dažādiem spēles “trikiem”. Kā pašmērķīgs epatāžas paņēmiens, piemēram, atveidots Jūhana un Mariannas dzimumakts pirmā cēliena beigās, līdzās asprātīgajai asistentu darbībai pievienojot arī kailo J. Žagara Jūhana dibenu. Turklāt salīdzinājumā ar pirmo cēlienu izrādes otrā daļa, īpaši fināls, zaudē koncentrēto, aso darbības tempu, jo noturēt neatslābstošu uzmanību detaļām un norisēm piesātinātajā izrādē nav viegli ne aktieriem, ne skatītājiem.

Pārliecina pašironija, bet vienlaikus arī patiesums, kādā strādā izrādes aktieransamblis. Kaut arī iestudējuma kodols neapšaubāmi ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas sievišķīgi mainīgā, neparedzamā Marianna un Jura Žagara vīrišķīgais, bet vienlaikus bērnišķīgi neizlēmīgais Jūhans, katrs iestudējuma varonis kļūst par nozīmīgu pieturpunktu abu laulāto attiecību “skrējienā”. Racionāls “palīgs” ir Rēzijas Kalniņas pašapzinīgā, nedaudz ciniskā Eva, kura kā novērotāja no malas komentē abu attiecības. Kā pretstats izrādes sākumā tēlotajai Mariannas un Jūhana “ideālajai” laulības dzīvei tēlotas Kristīnes Nevarauskas Katarīnas un Ģirta Ķestera Pētera precīzi izspēlētās attiecības, kurās savstarpējs nicinājums mijas ar nesalaužamu savstarpējo pievilkšanās spēku. Bet izrādes emocionālā kulminācija un rūgts patiesības brīdis ir Mirdzas Martinsones spoži atveidotās Jakobi kundzes monologs, kurā Marianna pēkšņi it kā ierauga pati sevi pēc vairākiem gadiem.

Dailes teātra izrāde “Laulības dzīves ainas” ir ironijas triumfs – gaidītās ziemeļnieciskās atturības vietā uz skatuves kulminē absolūts spēles prieks, kas gluži kā karnevālā atbruņo un atraisa zemapziņu. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Jura Žagara bezkaislīgā pašironijā izspēlētā laulības dzīves arheoloģija ir inteliģents un asprātīgs teātra notikums.

2
jūn
2016
X

Harmonija pēc elles

Zane Radzobe //IR

Ingmars Bergmans šogad ir modē. Teātra sezonas pirmajā pusē Māra Ķimele JRT iestudēja Rudens sonāti, tagad - Regnārs Vaivars Dailē pirmizrādījis Laulības dzīves ainas. Dailes versija gan atšķiras no slavenā oriģināla, tomēr to nevajag uzskatīt par traucēkli. Izrāde sajūsmina ar režijas precizitāti, fantastiskiem aktierdarbiem un silti ironisku cilvēciskumu.

Tiem, kas nav pazīstami ar zviedru kino un teātra režisora, arī dramaturga (Laulības dzīves ainas ir gan Bergmana luga, gan viņa 70. gados režisēts seriāls) daiļradi, īsumā jāzina šis. Par spīti tam, ka Vaivars savu izrādi nosaucis par «pasaku», stāsts par attiecību izjukšanu ir skarbs. Lai cik saskanīgi izrādes sākumā izskatītos Jura Žagara atveidotais Jūhans un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Marianna, ainas, ko publikai rāda, it kā pārlecot pāri nebūtiskajam, ļauj ieskatīties pilnā cilvēcisko vājību un emociju spektrā: sākot ar iemīlēšanos un rutīnu, mazākām un lielākām nodevībām, beidzot ar cīņu, izmisumu un naidu.

Iestudējumā spēlē vērā ņemams aktieru ansamblis - Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa un Mirdza Martinsone. Visi aktierdarbi labi, tomēr patiesībā Laulības dzīves ainas ir kamerizrāde diviem aktieriem. Ķuzule-Skrastiņa un Žagars savu varoņu attiecību virāžas izspēlē fascinējoši, ar smalkām niansēm, apvienojot savos tēlos it kā šķietami neiespējamus pretstatus. Ķuzules-Skrastiņas varone, piemēram, brīžam uzvedas kā aita, brīžam ir histēriķe, bet ne brīdi Marianna nav tikai kas viens: cauri smieklīgajam allaž ieraugāma kāda aizkustinoša ievainojamība. Vai Žagara Jūhans - infantils, cinisks un tomēr sirsnīgs. Tā ir fantastiska iestudējuma kvalitāte - Laulības dzīves ainas rāda ikdienišķus cilvēkus, kas savā dziļākajā būtībā ir labi, tomēr spēj otru nāvējoši mocīt. Savukārt aktieriem šī ir meistarības virsotne - dziļi, nopietni, viegli un rotaļīgi reizē.

Par spīti Bergmana lugas skumjajai tematikai, izrāde nav smaga; tieši otrādi - tā ir asprātīga, izklaidējoša, aizkustinoša. Trumpis ir Vaivara lieliskā iedoma - likt uz skatuves darboties asistentiem (tā šīs bezvārdu lomas nosaucis režisors). Droši vien tas ir arī tehnisks paņēmiens - Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks, Pauls Iklāvs, Kaspars Zāle palīdz aizpildīt teātra Lielās zāles skatuvi, lai galveno lomu tēlotāji nepazustu milzīgajā telpā, kuras megalomāniskos izmērus Reiņa Suhanova askētiskā scenogrāfija tikai uzsver, ievietojot tajā pārspīlēti lielas mēbeles vai, piemēram, smieklīgo Jūhana mašīnīti (skaidra zīme varoņu bērnišķībai). Darbošanās šādā vidē prasa ārkārtēju enerģijas patēriņu, un var tikai apbrīnot, cik šķietami viegli tas izdodas Žagaram un Ķuzulei-Skrastiņai.

Asistenti palīdz ar dažādām lietām. Gluži kā elpojoša scenogrāfijas daļa, viņi raiti transformē telpu (uzbīda un nobīda galdu vai gultu, pietur sienu vai stiepj telefona vadu) un smalkjūtīgi nepievērš sev uzmanību, jo tas jau nav viņu stāsts. Viņu funkcija ir tikt galā ar visu, kas galvenajiem varoņiem varētu traucēt nodarboties ar viņu «lietu», proti, attiecību skaidrošanu - apģērbj, pabaro, noglauda galvu pāra bērnam. «Duša», kas tikko pumpējusi ūdeni virsū vīram, mēmi ar žestiem rāda sievai, ka nav vērts pievienoties - ūdens beidzas. Vai - palīgu trijotne ar domkratiem ceļ augšup laulības gultu, kad pāris nodarbojas ar seksu, un izskatās vīlušies, kad vēlāk, seksuālo attiecību atsaluma periodā, manevrs vairs neizdodas.

Izrādes gaitā asistenti iegūst vēl kādu nozīmi. Viņi sāk atgādināt bērnus, kuri ir atkarīgi no pieaugušajiem, vai mājas gariņus, kas sirsnīgi vēlas, lai viņu saimniekiem viss izdotos. Jūhana un Mariannas attiecību sabrukums ir arī viņu beigas - zūd palīga jēga, un asistenti aizvien biežāk sāk pa skatuvi bezmērķīgi klīst. Līdz pat izrādes beigām, kad noārdīts ir viss, ko varēja noārdīt (pat scenogrāfijā, kur nolaistās drapērijas atklāj noliktavai līdzīgu lietu krāvumus), un varoņi atkal satiekas. Šī stāsta noslēgums ir skumjš un reizē arī gaišs - pirmo reizi Jūhans un Marianna viens no otra neko vairs negaida, tāpēc arī nemelo. Izrādās - tas ir ļoti patīkami. Skatuves dibenplānā ap ugunskuru pulcējas mēmie palīgi, un laulātais pāris, kas vairs nav pāris, mierīgi sarunājas. Harmonijā pēc elles ir kas ļoti mierinošs.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi