Atpakaļ uz afišu

Pauls Barcs

Iespējamā tikšanās

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš

 

Pirmizrāde: 2016. gada 16. februāris

Johans Sebastians Bahs apskauda Georgu Frīdrihu Hendeli par viņa plašo slavu un pasaulē vislabāk apmaksātā mūziķa statusu. Hendelis apskauda Bahu par viņa milzīgo apdāvinātību. Bahs vairākkārt mēģināja satikties ar savu nesalīdzināmi slavenāko kolēģi. Hendelis šo tikšanos nevēlējās. Šī beidzot būs īsta zvaigžņu stunda - vakariņas, kurās satiksies divi sava laika izcilākie mūzikas ģēniji.

 

IESPĒJAMO VAKARIŅU MIELASTS NO MĀKSLAS KAFEJNĪCAS 

 

Olgai Dreģei un Lidijai Pupurei - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada aktrise

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Iespējamā tikšanās" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas kultūras žurnālists Arno Jundze

LASIET SARUNU

Publikācija NRA šeit

Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri LA šeit

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Kustību konsultants - Modris Opelts

Lomās

Olga Dreģe (Georgs Frīdrihs Hendelis, mūziķis)
Lidija Pupure (Johans Sebastians Bahs, mūziķis)
Reinis Tomiņš (Johans Kristofs Šmits, Hendeļa palīgs)

Viedokļi

3
mar
2016
X

Vakariņas ar klaburčūsku

Zane Radzobe //IR

Patīkams jaunums mazo zāļu repertuārā - tā var teikt par iestudējumu Iespējamā tikšanās Dailes teātra Kamerzālē. Lai arī vācu autora Paula Barca lugas sižets ir diezgan paredzams, izrādē uzdzirkstī divu aktrišu saspēle, un tā ir viena no šosezon asprātīgākajām komēdijām Latvijas teātros.

Luga ir būvēta pēc simetrijas principiem (tāpēc arī paredzamība). Barcs iztēlojas nekad nenotikušu tikšanos starp izciliem, bet ļoti atšķirīgiem baroka laika komponistiem - Georgu Frīdrihu Hendeli un Johanu Sebastianu Bahu. Viens raksta virtuozi izklaidējošus darbus, otrs - garīgo mūziku; viens - bagāts un ekscentrisks, otrs - puritāniskas morāles piemērs, kas dzīvo trūcīgos apstākļos. Un tā tālāk, un tā joprojām - uzskaitījumu var brīvi papildināt, jo raksturi, intereses, vērtības, likteņi abiem ir diametrāli pretēji. Lugā savu skatījumu uz pasauli vispirms izklāsta Hendelis, tad Bahs, lai beidzot nonāktu pie atziņas, ka visas atšķirības ir nieks, galvenais ir mūzika, un jānožēlo: šāda tikšanās realitātē nenotika.

Izrādē shematiskais sižeta rāmis atdzīvojas, un nopietni rakstītais pārspriedums par mākslas dabu un talanta likteni izvēršas asprātīgā duelī starp izkāpinātiem raksturiem, kas intensitātes ziņā neatpaliek no barokāli bagātīgi iekārtotās telpas, kurā attiecības tiek izspēlētas. Iespējamā tikšanās vispirms ir baudījums maņām. Liekas, ka režisors Dmitrijs Petrenko ir īpaši interesējies par izrādes atmosfēras radīšanu, visā citā ļaujot aktieriem brīvu vaļu. Scenogrāfiju un tērpus veidojusi Anna Heinrihsone, un tie ne tikai der izrādei kā uzlieti, bet, jāsaka, pat pārsteidz. Dailes Kamerzāle, kas lielākoties izceļas ar mazbudžeta scenogrāfiskajiem risinājumiem, šoreiz iekārtota «pēc pilnas programmas» - bez teatrālas nosacītības, pat ar zināmu naturālistisku piesitienu, proti, pat ēdiena krāvumi uz galda, kas atrodas metru no skatītāju rindām (to gādājot restorāns Kolekcionārs), smaržo tā, ka nepaēstas pusdienas nāksies nožēlot.

Smaržu vilni papildina audumu faktūru dažādība, sadzīves priekšmetu bagātīgs izmantojums, iedegtas sveces un muzikālās pauzes, kad ar marimbu klātienē tiek spēlēti abu komponistu darbi. Tos izpilda Reinis Tomiņš, kas izrādē iejūtas Hendeļa palīga Šmita lomā. Režisora izvēle atskaņot dzīvu, ne ierakstītu mūziku grodi noapaļo iestudējuma silto, mājīgo atmosfēru. Patiesi - rodas sajūta par intīmām mājas viesībām, kurās esam ielūgti.

Taču omulīgās viesistabas vidū satiekas divas čūskas - Olgas Dreģes atveidotais Hendelis un Lidijas Pupures spēlētais Bahs. Abu aktrišu izpildījumā Iespējamā tikšanās no inteliģentas parunāšanās par mākslu pārtop boksa mačā, tikai sists tiek ar vārdiem un daudz nežēlīgāk. Turklāt vērotājam no malas jāsaka: tas ir ļoti asprātīgi. No Olgas Dreģes Hendeļa lomā nav iespējams atraut skatienu. Liekas, aktrise brašos triepienos izmanto savu dzīves un teātra pieredzi, bet ar tik burvīgu pašironiju, ka viņas spēles maniere, brīžam it kā pat nelaikmetīgie pārspīlējumi, pozas, balss tricināšana kļūst par varoņa, ne pašas aktrises štampiem. Kā tāds indīgs terārija iemītnieks Dreģes atveidotais Hendelis dekoratīvi izlokās, piever acis un, uz sāncensi it kā pat neskatoties, dur. Un trāpa - šķietami nevainīgie vārdi pateikti tā, ka nevar nenogalināt. Tad pauze, kurā jāizspēlē ar liekulīgu naivumu piesegta pārākuma sajūta, un atkal saspringums - iedurto dunci vēl vajag pagriezt un rētā iebārstīt drusciņu sāls. Aktrise burtiski dejo pa telpu, un šajā kustībā nemitīgi mijas uzbrukums un atkāpšanās, Hendelim mēģinot noslēpt savus ievainojumus, jo pretī jau, par spīti visām šķietamajām atšķirībām, stāv tieši tāds pats varonis. Lai arī Lidija Pupure savu Bahu izrādes pirmajā pusē mēģina padarīt baltāku, salīdzinot ar neslēpti agresīvo Hendeli, autora koncepcija tomēr ir skaidra - Bahs vēlāk runā gluži vai Hendeļa vārdiem, spilgti parādot, ka šķietami pieticīgo, vienkāršo, kluso ģēniju moka tie paši dēmoni, kas viņa ekspresīvo kolēģi.

Izrādē dažviet jāsmejas balsī. Taču par īpašu vērtību to padara kas cits - caur spēles virāžām vizošā aktrišu pieredze. Jo, protams, ir jūtams, ka dāmas spēlē ne jau Hendeļa vai Baha, bet gan pašas savu stāstu. Par dažādām izvēlēm, dažādiem ceļiem un likteņiem. Par talantu, par novecošanu, par to, vai un cik liela nozīme ir tam, ka mākslas formas mainās. Smalki un cilvēcīgi. Izrāde paliek skatītāju prātos arī pēc tam, kad skatuves gaismas ir izdzisušas.

3
mar
2016
X

Pasijas un vien' cūciņ'

Undīne Adamaite /KDi

Izrādes Iespējamā tikšanās lielākā vērtība – tā pabīda oriģinālo avotu virzienā

Režisors Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī turpina cilvēka dabas pētījumus Kamerzāles tuvplānā. Šoreiz tam par pamatu bijusi Paula Barca luga Iespējamā tikšanās (tulkojis Ingus Liniņš). Zem lupas – divu mūzikas ģēniju – vienā gadā (1685) dzimušo Johana Sebastiāna Baha un Georga Frīdriha Hendeļa – cilvēciskā daba. Autors izspēlē situāciju, ka abi satiekas pie bagātīga vakariņu galda, un kā uz sudraba paplātes atklājas gan katra raksturs, gan mākslas pārliecība. Patiesībā šāda tikšanās nekad nav notikusi. Hendeļa loma uzticēta Olgai Dreģei, Bahs – Lidijai Pupurei. Ja ir nepieciešams viens ekstraverta, otrs – introverta tipa cilvēks, labāku izvēli grūti iedomāties.

Pauls Barcs abus komponistus ataino kā pilnīgus pretstatus. Lapu varētu sadalīt divās daļās un divos stabiņos virknēt pretišķības. Hendelis – skaļš, bravūrīgs hedonists, iet uz karalienes dzimšanas dienām, ļoti populārs, neviena bērna, kurpretim Bahs – kluss, ieturēts, pieticīgs, lepns ideālists, 20 bērnu, sēž savā mūzikas istabiņā un galmā neapgrozās. Abas aktrises šos pretstatus rūpīgi arī izspēlē. Tik krass pretstatījums ir autora pārspīlējums, lai veidotos nepieciešamā divkaujas/pingponga dramaturģija. Kā galveno atšķirību Pauls Barcs izspēlē Hendeļa milzīgo popularitāti un dārga mākslinieka statusu, kas Baham esot ļoti skaudis. Dokumentālā patiesība ir tieši tik butaforiska, cik "smaržīgs" ir šķiņķis un "sulīgi" augļi uz Baha un Hendeļa vakariņu galda Dailes teātra izrādē. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ir pastrādājusi gan ar stila, gan humora izjūtu, bez kuras šajā gadījumā neiztikt. Pauls Barcs Bahu zīmē pelēkāku par peli, bet tā gluži vis nav bijis. Mūzikas vēsturnieks Žils Kantagrels raksta: "Bija laiks, kad uzskatīja, ka Baha darbi pēc viņa nāves grimuši aizmirstībā līdz pat Mendelszonam. Taču tā nav patiesība. Savā dzīves laikā Bahs bija ļoti pazīstams un atzīts mūziķis" (žurnāls Mūzikas Saule). Abi darbojās izteikti pretējā vidē – Bahs bija Sv. Tomasa baznīcas kantors Leipcigā, Hendelis – galma komponists un populāru operu autors Londonā. Ambīcijas un vēriens bijis abiem.

Izrāde ir īsa – stundu un piecpadsmit minūtes. Tik, cik patiešām varētu ilgt vienas vakariņas, kurās nebūt nav satikušies sirdsdraugi. Pēc sajūtām tai droši vien vajadzētu līdzināties šampanieša glāzes izdzeršanai. Ar dzirkstošu repliku mētāšanu vēl ir problēmas, jo izrāde ir jauna, to spēlē reti un vēl var just pārlieku saspringumu un teksta važas. Aktrisēm jānovēl izveidot niansētāku partnerību. Olgu Dreģi Hendeļa temperaments provocē vairāk uz solo. Brīžiem šķiet, ka aktrise ļaujas pārāk vētrainām izpausmēm, kas labāk noderētu Džimlai rūdi rallallā! kaujaslaukam vai Vella kalpu karstasinīgajai Annai. Īpaši, kad viņas Hendelis iešūpina lustru ar svecēm.

Visveiksmīgāk režisors izrādē atradis vietu Hendeļa palīgam Johanam Kristofam Šmitam. Jaunais mūziķis Reinis Tomiņš ir kā rezonieris, kurš uz marimbas ik pa brīdim nospēlē te Baha, te Hendeļa skaņdarbu. Sāncensībai ir beidzies noilgums, abi ierakstīti vienos mūzikas vākos, un skaidri redzams, ka Reinim vienādi smagi ir bijis jāmācās abu skaņdarbi. Johans Kristofs Šmits uz abu ģēniju ekscentriskajām izdarībām noskatās ar viegli ironisku iecietību, kā uz bērniem.

Latvijas Jaunā teātra institūts, maz ticams, izvēlēsies šo iestudējumu jaunāko izrāžu skatei ārzemju ekspertiem, lai parādītu spilgtāko un svaigāko, tomēr savs skatītāju loks tai noteikti būs. Latvieši vienmēr ir mīlējuši biogrāfiskus stāstus (gan literatūrā, gan teātrī) par vēsturiskām personībām, jo īpaši māksliniekiem. Teātrī šo mīlestību laikam jau cementējis Mīļais melis 1962. gadā Nacionālajā teātrī, kur milzīgu tautas mīlestību iemantoja Elzas Radziņas un Kārļa Sebra asprātīgie Bernarda Šova un Stellas Kempbelas vēstuļu dialogi.

Izrādes Iespējamā tikšanās iespaidā noklausījos Baha Goldberga variācijas Glena Gūlda interpretācijā un pusi no Hendeļa Mesijas. Šāds izglītojošs efekts ir Dmitrija Petrenko iestudējuma virsvērtība.

23
feb
2016
X

Koncerts marimbai un divām aktrisēm

Valda Čakare //kroders.lv

Mākslinieku, tostarp mūziķu dzīve allaž bijusi pateicīgs objekts analīzei teātra formā. Vācu dramaturga Paula Barca uzmanības fokusā nonākuši divi vēlīnā baroka laikmeta komponisti – vienaudži Johans Sebastjans Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis. Šķietami necils baznīcas kora diriģents, kuru slava pirmo reizi apciemos vien simt gadus pēc nāves, un spožs galma komponists, kuru dzīve lutinājusi ar visām laicīgajām baudām. Šis tandēms Barca lugā nepārprotami atbalso Mocarta un Saljēri dažādos kontekstos ekspluatēto un, iespējams, ar vēsturisko realitāti nesaistīto opozīciju – mūzikas ģēnijs versus mūzikas amatnieks.

Luga “Iespējamā tikšanās”, ko Dailes teātra Kamerzālē iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko, modelē situāciju, kurā Hendelis un Bahs varētu būt satikušies savā dzimtajā pilsētā Leipcigā, lai kopīgi ieturētu maltīti. No “varētu būt” Barcs sāk risināt stāstu, kas veidots t.s. “labi taisītas lugas” (pièce bien faite) tradīcijās: par darbības dzinējspēku kalpo alošanās, kas publikai redzama jau no paša sākuma, bet darbības personas to neapjauš līdz pat finālam, kad kārtis atklājas. Proti – abi komponisti maldīgi turējuši viens otru par likteņa izredzētu, bet sevi – par veiksmes noniecinātu. Izrādes veidotāji respektē gan Barca teju vai matemātisko akurātību dialoga izveidē, gan arī plašās remarkas, kurās detalizēti aprakstīta darbības vide, darbības personu apģērbs un atskaņojamā mūzika.

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone spēles laukumu burtiski pārblīvējusi ar aci vilinošu “īstu” un “neīstu” krāšņumu. Īstas sveces kroņlukturos raustīgi plivina siltas liesmiņas un dāsni pludina parafīna asaras. Uz galda sakrauti no mākslas kafejnīcas “Kolekcionārs” atvesti īsti ēdieni apvienojumā ar košiem papīra puķu pušķiem, kartona kūpinājumiem un citām butaforijām. Uz attālākā dzērienu galda rindojas caurspīdīgu pudeļu baterija, kas dzirkstī dažādu sarkanvīna un baltvīna krāsu niansēs. Labajā pusē novietots mūzikas instruments – marimba, kuram “jāspēlē” klavesīna loma, dibenplānā vīd smagas divviru durvis. Izrādes veidotāji ar acīmredzamu tīksmi materializē Barca uzburto priekšstatu par baroka laikmeta sadzīves kultūras krāšņajām pārmērībām un kontrastiem starp raupjo, monumentālo un izsmalcināto, graciozo. Telpa izskatās nudien pompozi. Tāpat kā abi tikšanās dalībnieki un kolēģi – Olgas Dreģes Hendelis un Lidijas Pupures Bahs. Pūderētas parūkas – Hendelim kupla un plīvojoša, Baham – galvai pielipusi simetriski kārtīgos rullīšos; mežģīnēm apdarinātas piedurknes, baltas zeķes, kurpes ar sprādzēm un samta svārki (tie galma komponistam Hendelim, protams).

Lugā abu komponistu tikšanās norise ir smalki izrēķināta – no piesardzīgas norobežošanās un sava dzīves scenārija apoloģijas cauri rūpīgi izsvērtiem crescendo un diminuendo abu attiecībās līdz savstarpējai sapratnei un skumjām par nepiepildītiem sapņiem, kas abus – amatnieku un ģēniju – tīri cilvēciskā plānā noliek līdzvērtīgā pozīcijā. Galveno varoņu duetam ir arī savs moderators jeb persona, kura palīdz “pieregulēt” sarunas toni. Tas ir Hendeļa palīgs Johans Kristofs Šmits: lugā – Hendeļa studiju biedrs un vienaudzis, tātad – sešdesmitgadnieks; izrādē – padsmitnieks, ko spēlē mūzikas skolas audzēknis Reinis Tomiņš. Acīmredzami Ineses Galantes jauno talantu konkursa finālistam Tomiņam loma uzticēta tieši muzicēšanas prasmju dēļ, jo lugas autors paredzējis, ka izrādē jāskan abu komponistu mūzikai.

Marimbas “apaļā”, dūmakainā skaņa ir ausij tīkama, tomēr dramaturga prasība pēc Baha un Hendeļa mūzikas ietver zināmu ilustratīvisma risku – diez vai atsevišķu skaņdarbu fragmentu iekļaušana izrādē var kalpot par pierādījumu tam, ka Hendelis ir viduvējība, bet Bahs – ģēnijs, ja nu vienīgi iepazīstināt publiku (vai atgādināt tai) viena un otra komponista mūzikas motīvus. Varbūt izrādē bija vērts iztikt vispār bez mūzikas? Vai arī mēģināt atrast tai kādu vizuālu ekvivalentu un atklāt mākslinieciskā līmeņa atšķirību starp abu meistaru kompozīcijām ar specifiskiem teātra līdzekļiem, jo teātris primāri ir vizuāla māksla?
Tomēr Reiņa Tomiņa klātbūtnei izrādē ir arī cita – ar tēla nozīmi un izrādes ritmisko organizāciju saistīta funkcija. Lugā vecīgā Šmita žultainais īgnums ceļas no skaudības pret Hendeli – savu veiksmīgo studiju biedru, kuram viņš spiests kalpot. Savukārt Reiņa Tomiņa Šmits atļaujas dumpoties un ironizēt par savu četrreiz vecāko kungu un skolotāju tāpēc, ka viņa jaunība ir zīme nākotnei, kura pēc būtības spēj novērtēt, kas ir kas. Kad viņam sakrīt uz nerviem Hendeļa tukšā dīžāšanās un/vai saruna tuvojas skandāla temperatūrai, viņš iziet pa durvīm, aizcērtot tās ar īsti skaļu troksni. Izrādes ritējums tādējādi sadalās strupos laika nogriežņos, kuri palīdz uzturēt stingri nomērītu ritmu. Jaunajam mūziķim piemīt skatuviska pievilcība un pašapziņa, turklāt centība, ar kādu viņš izspēlē savas lomas galveno uzdevumu – salikt akcentus jeb pieturas zīmes – gluži labi iederas lugas un arī izrādes tīši ar matemātisku precizitāti izskaitļotajā struktūrā.

Aizraujoši nospēlēt ir iespējams jebko. Sevišķi jau tādu tiklab vēstījuma, kā kompozīcijas ziņā paredzamu un asprātīgiem dialogiem piesātinātu darbu kā “Iespējamā tikšanās”. Nepārprotami – tā ir luga, kas aktieriem piedāvā izdevību atklāt cilvēka dabu īsti plašā amplitūdā vai, vienkāršāk sakot, ar vērienu izspēlēties. Šķiet, ka režisora ideja uzticēt abu komponistu lomas nevis aktieriem, bet aktrisēm ir iestudējuma vinnests. Redzot Hendeļa un Baha lomās Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri – mākslinieces ar bagātīgu dzīves un skatuves pieredzi –, gandrīz vai interesantāk (un svarīgāk) liekas sekot nevis komponistu diskusijai, bet atmiņām par abu aktrišu gadu gaitā teātrī un dzīvē nospēlētajām lomām. Tās iznirst no pagātnes, paplašinot uz skatuves redzamā tēla robežas. It īpaši Olgas Dreģes sprēgājošajā, svētku noskaņu izstarojošajā un uz izrādīšanos kārajā Hendelī klātesošas ir gan temperamentīgās valdzinātājas, ko Olga Dreģe savulaik spēlējusi – Blaumaņa Matilde, “Vella kalpu” ugunīgā Anna, gan arī reminiscences par aktrises politisko karjeru, bet Lidijas Pupures intravertais Bahs atsauc prātā Greisu no “Vigīlijas” un pašironijas mirkļos pat špāsīgo Serafimu Iļjiņičnu no “Finita la commedia!”. Lomas izgaismo aktrises, tāpat kā aktrises izgaismo savas lomas.

Ja ieskatās intervijās un anonsrakstos, kuros Dmitrijs Petrenko komentē savu jauno opusu, pārsteidzošā (bet varbūt likumsakarīgā?) kārtā nākas secināt, ka izrādē nolasāms viss, ko režisors sakās esam iecerējis. Gan spēles ar baroka estētiku, gan atsvešinājums un baroka laikmetam raksturīgs manierīgums, ko izrādei piešķir sievietes vīriešu lomās, gan vispārcilvēcisks vēstījums, ko īsos vārdos varētu noformulēt sekojoši: “Cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kā viņam nav”. Jā, to visu ir iespējams nolasīt, tomēr jautājums, kas Dmitrijam Petrenko personiski licies valdzinošs Paula Barca lugā, pēc izrādes beigām turpina vējot sveču smaržas piestrāvotajā gaisā. Izņemot lomu neordināro sadalījumu, režisora pieskāriens lugai ir tik delikāts, ka gandrīz nav manāms. Varbūt tālab izrāde izskan drīzāk kā koncerts marimbai un divām lieliskām aktrisēm

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi