Atpakaļ uz afišu

Nora Ikstena

Regīna

 Lilitas Ozoliņas monoizrāde

Pirmizrāde: 2010. gada 22. aprīlis

Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros

Sievietes un mākslinieces esamība vienmēr ir mīkla. Šī ir iespēja atklāt pavisam citu Regīnu Ezeru, nekā pazīstam no viņas prozas vai latviešu literatūras stundām.

Iestudējuma pamatā ir rakstnieces Noras Ikstenas darbs „Esamība ar Regīnu". Šī ir trīs spēcīgu personību un arī paaudžu tikšanās: Regīna Ezera, Nora Ikstena un Lilita Ozoliņa intīmā tuvplānā, sakausējot dvēseles pārdzīvojuma fragmentus ar konkrētiem dokumentāliem faktiem. Konfrontējot rakstnieces dzīvi un daiļradi, izrāde sapludina realitāti un spēli, velkot paralēles - rakstniece savu dzīves materiālu pārrada prozā līdzīgi, kā to dara aktrise uz skatuves. Mākslā viņa var atļauties būt labāka, sliktāka, cēlāka, nežēlīgāka, skaistāka, neglītāka nekā dzīvē. Viņa var būt visāda.

Regīna - tas nozīmē „karaliene"...

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfe - Ieva Kauliņa

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa

Lomās

Lilita Ozoliņa (Regīna)

Viedokļi

29
apr
2010
X

Pietrūka tikai slotas

Laima Muktupāvela
//IR

Aktrises Lilitas Ozoliņas monizrādē Regīna radoša cilvēka vienatnība ir skaudra kā ķirurga skalpelis, kas griezis ne tikai rakstnieci Ezeru, bet arī citas radītājas

Mēs pusgadu lencām rakstnieci Regīnu Ezeru, lai viņu pierunātu atbraukt pie mums uz lasītāju klubu, — reiz atzinās kāda literāra sarīkojuma rīkotāja. Atbraukusi. Visi gaidījuši, ka rakstniece runās vienvienos citātos, bet tā nebija. Viņa runāja par dzīves zemainajiem notikumiem kā pamatu, ko varētu izmantot literārajām debesīm.
Gan pie Regīnas Ezeras nevarēja tāpat vienkārši klāt pieiet un teikt — vai, cienījamā rakstniece, ko ta’ tagadiņ rakstāt, gan arī aktrisei Lilitai Ozoliņai nepačivināsi. Viņas radījušas savu augstā kalna kāpēju un meditētāju tēlu. Abām pa rokai būtu pretjautājums vai atbilde, kas nostādītu sasprindzinātā situācijā jautātājus, vienlaikus sevi kronējot ar nepieejamības kroni.
Izrāde ir par rakstnieci Regīnu Ezeru, bet ne tikai. Par radošu sievieti vispārākajā pakāpē. Izrāde—spogulis par sievieti, kura rada vairāk, nekā varbūt Visaugstākais viņai paredzējis kopš pasaules tapšanas. Aktrise Lilita Ozoliņa paceļ, kariatīdiski notur, ko Ezera bija nesusi — vienatnību, bērnus, stāstus par vīriem un mīļotajiem, vēlmi patikt, izdzīvot un radīt literārus tēlus. Sievietei ir grūtāk «izsisties» mākslās, jo Radītājs bija paredzējis ko citu — būt par karaļa biedru. Ar Regīnu, ar konkrētas rakstnieces tēlu, izrādē var nojaust, kā jūtas mākslas troni nopelnījusi sieviete radītāja—karaliene.
Šis tronis atrodas... kurtuves pagrabā. Zinot, kāda bija Ezeras sadzīve viņas lauku mājā Briežos, scenogrāfija ir trāpījusi desmitniekā. Notecējušas sienas. Monotoni pakšķ sabojājies ūdenskrāns. Tipiski, ja mājās nav vīrieša, kas piegriež gaiku, uzsit ar lomiku. Ezera savulaik gribēja uzrakstīt Santehnisko romānu!
Trāpīts ar pelēko kleitu! Tajā kā sudrabotā mantijā Ozoliņa iznāk kā Ezera—karaliene. Pelēkā kleita pārtop par Ezeras—izstumtās apmetni. Sabāžot rokas kabatās, Ezerai—mīļākajai kā Skārletai O’Hārai ir kur paslēpt sastrādātās rokas. Savīkšķot kleitas stūrus murskulī, uzvelkot galošas, sanāk Ezeras—sievišķa tēls, kas berž grīdu.
Vienvārdsakot, izrāde Regīna jāredz katrai meitiņai, kura cielē uz augstajām mākslām. Noskaties, meitiņ, un izlem — gribi tu sev tādu mūžu, vai kā? Ja gribi radīt ne tikai bērnus–pusdienas–svētkus–ģimenisku ņemšanos, bet arī mākslu, pirms ņem otu, rakstāmo, atver muti dziedāšanai, kāp uz skatuves, — padomā. Tāpēc, ka radošs darbs prasa norobežošanos. Pašai savu vietu, kur esi tikai tu pati ar visiem tēliem, ko spēsi uzburt, radīt, laist pasaulē vienīgi tu.
Lilita Ozoliņa, mainot kurpes, i ņemas, i rada. Bez žēlastības rāda, ka Ezerai—radītājai ikviena lieta ir tā vērta, lai to pārradītu mākslas tēlā: intīmas sarunas, kaimiņu ķildas, vīrieši vai piens kanniņā. «Vienīgais, kas attaisno» ļaušanos brīvā peldējumā valodas upē vai «pie galda nokvernētās stundas, ir iedvesmas brīži, kas ir kā laimes mirkļi, ko neviens nespēj ne atņemt, ne sagandēt, ko vairums nemaz nepazīst...» Tā tas ir!
Izrādē vienatnības esamība ir skaudra kā ķirurga skalpelis, kas griezis ne tikai rakstnieci Ezeru, bet arī citas... radītājas. Zinām, kā ir, kad «stāvi šķūnī, spāres vārda visburtiskākajā nozīmē vilktin velk klāt, turi striķi», bet, ak, neraža — «pati jau iebraukusi vecļaužu kategorijā» un ziepju mājā ta’ nav’a...
Padomā, radošā adepte, vai tev ir tik stipras aknas, lai spētu izturēt vienatnību, kas nepieciešama, lai radītu, un vai vienlaikus tu spēsi sadzīvot ar vita vulgaris» reālo, laicīgo dzīvi? Varbūt tiešām apprecies, meitiņa–māsiņa, labāk ar neemocionālu ekonomistu, prātīgu aprēķinātāju juristu, lai varētu radīt savus trakos mākslas darbus, kas ņemas pa tavu galvu, nekā ar jūtīgo dzejnieku, tēlos runājošu mūziķi vai gleznotāju? Ar pēdējiem ir interesanti būt kopā, bet viņu vīrietiskais egoisms uzvarēs tavējo. Tu ļausies, stāvēsi pie katliem, vārīsi, auklēsies, ņemsies un paslepen centīsies mākslot. Jo atceries vēlreiz — «tikai vientulībā viņa prot piedzīvot atklāsmes un laimes brīžus». Vai esi gatava un... vai «iešana pa plānu ledu» ir tā vērts? Regīnai–karalienei — bija!
Tikai ir viena lieta, kas šajā karaliskajā pagrabā trūka. Regīna–karaliene bija izteikusies, ka ikviena sieviete, tikko paņem TO rokās, automātiski izskatās pēc raganas. Jā, uzminējāt — trūkst slotas! Slota izrādē kā hrestomātiskā plinte pie sienas — tai būtu jāšauj. Ozoliņa arī aizlidotu.

29
apr
2010
X

Būt par Regīnu Ezeru

Henrieta Verhoustinska
//Diena

Izrādes Regīna materiāls intonatīvi līdzinās tā izejvielai - Noras Ikstenas grāmatai Esamība ar Regīnu, lai arī secība ir citāda. Jo tās pamatā ir monologs. Rakstnieces grāmatā par Ezeru izmantots apziņas plūsmas paņēmiens, nenodalot savus un Regīnas Ezeras dienasgrāmatu tekstus nedz ar pēdiņām, nedz kursīviem - ļaujot lasītājam pašam pamanīt, kur beidzas Regīnas Ezeras «es» un sākas «viņas», Noras Ikstenas «es». Grāmatā šis vēstījums lāgiem šķiet samudžināts, un salīdzinājums starp autentiskajiem Ezeras tekstiem un Ikstenas refleksijām par tiem nenāk par labu pēdējām. Par šīm vārdbagātajām apcerēm daudz interesantāks šķiet Ikstenas krāšņajā valodā izstāstītais konkrētais Ezeras dzīves stāsts.
Personības dalīšanās

Režisore Laura Groza respektējusi gan materiālu, gan aktrises Lilitas Ozoliņas specifisko, latviešu aktieriem reto spēju bez neērtības sajūtas svārstīties no nekautri plaša žesta un izkāpināta kliedziena līdz korektai atturībai un šķietamai pieticībai. Varbūt Grozai - visjaunākās teātra paaudzes pārstāvei - pietāte bijusi pat pārlieku liela, un skatītāju vajadzēja uzsvērtāk novest līdz atskārsmei, ka darbība taču notiek personības iekšējā telpā, ko ietver scenogrāfes Ievas Kauliņas asprātīgi atrastās «deformētās realitātes» sienas ar atmiņu pelējuma notecējumiem un rēgainām gaismām (gaismu mākslinieks Mārtiņš Kudiņš).

Personīgi man intriģējošākie šķiet brīži, kad Lilita Ozoliņa runā Ezeras tekstu, acīmredzami nepiekrizdama tajā paustajai domai vai emocijai. It kā steigšus, it kā neitrāli, tomēr ļaujot nojaust iekšējo opozīciju. Profesionāli pildot savu medija funkciju, tomēr itin kā atļaujoties norādīt - lūk, tā ir mana personība, es arī te esmu un tai otrai personībai nepiekrītu. Šī intelektuālā spēle pašai ar sevi un savu tēlu ir aizraujoša arī skatītājam.

Miesa un vārdi

Tas, kā man izrādē pietrūkst, - konkrētības. Tomēr neizvelkot līdz koncepcijai, ka tas, ko redzam un dzirdam, ir rakstnieces Regīnas Ezeras (un Ikstenas, un aktrises Ozoliņas) apziņas krēslas zona, kurā vienlīdz maldās sapņu tēli, atmiņu uzplaiksnījumi un literāri citāti, - vispārinājuma ir par daudz. Mākoņu, gulbju, kucēnu aplūkošana paņem pulka vairāk laika par dažām skopām konkrētām piezīmēm - «nemirs tavs bērns», «pirmais vīrs bija leģionārs, otrs - čekists» un pat par nelaimīgās mīlas stāstu inkognito. Vasaras dienu lietainie vai saulainie apraksti ieilgst, kamēr sadzīve aprobežojas ar norādi, ka «pipari man stāv bundžiņā ar uzrakstu «čai»». Rakstnieces misijas abpusgriezīgā nolemtība izrādē tiek atkal un atkal uzsvērta un aprakstīta, bet sievišķās izpausmes paliek izteiksmīgā tēla - vairāku kurpīšu pāru - mēmās klātbūtnes robežās (kā pēc izrādes piebilda Māra Svīre - klāt būtu derējušas arī somiņas, kuras rakstniece allaž saskaņojusi ar apaviem). Konkrētu skatuvisku darbību - kā puķes kopšana zābakā, grīdas slaucīšana vai šņabja dzeršana - ir daudz mazāk kā minūšu, kurā plūst vārdi, vārdi, vārdi. Maz arī paužu, lai gan aktrises mērogs mazajā Kamerzālē tās noteikti piepildītu.

Es nebūt nealkstu dzeltenās preses pārlikuma uz skatuves, taču grāmatā ir daudz košu epizožu, kas raksturo Regīnu kā cilvēku, kā sievieti, taču ir palikušas ārpus izrādes. Man liekas, skatītāji tikai iegūtu, ja uzzinātu to, kas grāmatā nav slēpts, - Regīnas Ezeras platoniskās mīlas adresātu, taču iestudējuma komanda vairījusies no šādām detaļām, acīmredzot, lai netiku apsūdzēta par «urķēšanos» nelaiķes privātajā dzīvē. Šie konkrētie punkti būtu piešķīruši izrādei miesu, kas šobrīd lāgiem pazūd abstraktā dramatismā, kuru jūtīgi uztver arī pati aktrise un bieži aprauj sevi izteiksmes patosā, intonāciju no piepaceltas strauji «nolaižot» vienmuļā vai skeptiskā.

No otras puses, izrāde nav paredzēta kā mācībstunda nedz par literāro, nedz personīgo Ezeras biogrāfiju. Tā ir stāsts par sievieti, kas raksta, spēlē teātrī, iestudē izrādes vai izkaļ skulptūras, mēģinot neganto radošo dzinuli savienot ar sievas, mammas un saimnieces opciju. Un, lai arī man šis tas pietrūka, šis stāsts uzrunā ar inteliģenci, iedziļināšanos un mārketinga šova triku ignorēšanu.

28
apr
2010
X

Izrāžu apskats: Matemātika, literatūra un psiholoģija

Dita Eglīte
//Delfi

Ar vienas dienas intervālu lielo teātru mazajos spēles laukumos pagājušajā nedēļā pirmizrādes piedzīvoja divu jauno režisoru – Lauras Grozas un Valtera Sīļa – jauniestudējumi. Abi uzvedumi ar klusinātu intonāciju skatītājam piedāvā gan intelektuālu, gan emocionālu sarunu par radoša cilvēka "laimi un postu". Valtera Sīļa "Pierādījums" ielūkojas matemātiķu neizdibināmajā pasaulē, bet Lauras Grozas "Regīna" mēģina atklāt prozaiķes Regīnas Ezeras dzīves kaislības. Un abos iestudējumos cauri vijas radoša cilvēka psiholoģijas pētniecība, kas acīmredzot nodarbina arī jauno režisoru domas šobrīd.

Regīnas Ezeras priekšnamā

Vērtējums: 3/5

Ļoti līdzīgas tēmas skartas Lilitas Ozoliņas monoizrādē, ko Laura Groza veidojusi, balstoties uz Noras Ikstenas darbu "Esamība ar Regīnu". To vērojot, paralēli jādomā par četrām reālām sievietēm – Regīnu Ezeru, Noru Ikstenu, Lauru Grozu un Lilitu Ozoliņu. Tās ir četras visādā ziņā atšķirīgas personības, kuru "saskarsme" radījusi vēl piekto – to, kura redzama Dailes teātra Kamerzālē iestudējumā "Regīna" aktrises Ozoliņas, režisores Grozas un mākslinieces Ievas Kundziņas interpretācijā. Šajā piektajā sievietē spoguļojas viņas visas, tāpēc no vienas puses skatītājam izrādes rēbuss attiecībā uz pašu Regīnu Ezeru ir gana sarežģīts. Taču no otras – skatītājam (īpaši jau nu skatītājai) ir lielāka fantāzijas jeb līdzdomāšanas brīvība, meklējot asociācijas sevī.

Šķiet, ka režisorei viens no svarīgākiem pieturas punktiem iestudējumā bijis sievietes – radošas personības sarežģītais dzīves līdzsvara meklējumu ceļš. Mazāk skartas rakstnieces attiecības ar literatūru. Pati rakstniece droši vien par to būtu priecīga, ka "viesi" nav tikuši tālāk par viņas priekšnamu (kā pati reiz izteikusies). Varbūt tas ir arī tādēļ, ka šajā sieviešu kompānijā viņas talantam ir vislielākais mērogs, kuru varam tikai radoši interpretēt, bet diez vai līdz galam saprast, uzminēt, atklāt.

Iestudējuma Regīna ir savā liktenī it kā vīlusies sieviete. Izrādes intonāciju var raksturot kā grūtsirdīgu – par dažādajām dzīves likstām Lilitas Ozoliņas skatuves tēls runā ar pacietīgi samierniecisku smaidu. Kaut arī tā noteikti ir stipra sieviete, kura nelūzt un neliecas. Un tas savukārt dod gan cerību, gan apsolījumu – varbūt, pārdomājot cita kļūdas vai atziņas, varam nonākt pie sev derīgām. Tāds jau gan ir arī viens no mākslas darbu mērķiem.

Un arī Regīnas Ezeras grāmatas gribētos atkal pārlasīt…

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi