Atpakaļ uz afišu

Koncerts, kura nebija

Aleksandra Vertinska dzīve romancēs

1 daļā

 

Pirmizrāde: 2015. gada 16. decembris

Aleksandrs Vertinskis ir viens no izcilākajiem krievu sudraba laikmeta dzejniekiem, aktieriem un dziedātājiem. Viņa smeldzīgā dzeja un mūzika iedvesmojusi daudzus māksliniekus. Sevi viņš vienmēr sauca par "tautas dziedātāju" un mēdza teikt, ka vienmēr ir ar tiem, kuriem arī sāp dvēsele. 25 gadus viņš pavadīja emigrācijā bez iespējas atgriezties mājās. Visu šo laiku viņš gaidīja iespēju nospēlēt savu galveno koncertu - koncertu savā dzimtenē. 

Iestudējumā skanēs Aleksandra Vertinska dziesmas krievu valodā un viņa dienasgrāmatas fragmenti latviešu valodā. Izrādes apmeklētāji varēs saņemt tekstu kopsavilkumu krievu valodā un dziesmu tulkojumu latviešu valodā.

 

Sadarbībā ar    

 

Top koncerta reklāma - fotogalerija: http://www.dailesteatris.lv/galerija/90/

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Dziesmu tulkojums latviešu valodā 

Satura atstāsts krievu valodā

 

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Klavieres, aranžējumi - Kārlis Lācis

Dramaturģe - Justīne Kļava

Gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko

Lomās


Viedokļi

15
feb
2016
X

Aleksandra Vertinska grēksūdze ar pianistu

Toms Čevers / LU HZF Baltu filoloģijas MSP 2. kursa teātra zinātnes moduļa students //kroders.lv

Dailes teātra Mazās zāles skatuve ir melna un gandrīz tukša – telpā vien apaļš kafejnīcas galdiņš un divi Vīnes krēsli pa kreisi, kā arī klavieres pa labi. Nekādas rosības, stāsta un dzied Aleksandrs Vertinskis Artūra Skrastiņa personā, bet dziesmas aranžējis un aktieri uz klavierēm dzīvajā pavada Kārlis Lācis, abi frakā un laka kurpēs. Tā varētu būt kabarē vai kāda kluba zāle vai arī krogs tikko pēc koncerta – gaisā vēl jūtami smiekli, cigarešu dūmi un skurbums, bet mākslinieks ir palicis viens. Gandrīz viens, jo K. Lāča koncertmeistars visu pusotru stundu garo izrādi ir klātesošs uz skatuves.

Var arī būt, ka skatītājs ir liecinieks koncerta mēģinājumam un vakarā koncerts vēl tikai būs. Dziedātājs ievingrina balsi, noskaņojas un, meklēdams īsto iekšējo sajūtu, malko viskiju, lai viens pats sastaptos aci pret aci ar publiku, kura to uzņems kā dievu vai arī – tikai kā izpildītāju. Šajā laikā viņam pa galvu haotiski šaudās vēl nenoslīpējušās – nepārdzīvotas un nesamierinātas – atmiņu drumslas, kas sāpīgi izlaužas uz āru, nobrāžot caurās bruņās svešiem noslēgto dvēseli.
Viņš atceras nenoslēpjami smeldzīgās bērnības atmiņas par dzīvi pie tantes Marijas Stepanovnas, kura zēnu necentās mīlēt tikpat stipri kā savu meitu, pēc tam, kad bērna beznosacījumu uzticības skatienam nācās saskarties ar vienu likteņa nodevību pēc otras – mātes pāragro nāvi, pašpārmetumos slīkstošā tēva šķiršanos no dzīves un piespiedu atšķirtību arī no māsas... Taču paradoksāli, ka lielākoties dramaturģes Justīnes Kļavas sakārtotie Vertinska dienasgrāmatas fragmenti vispirms ir uzjautrinoši. A. Skrastiņa iemiesotais Vertinskis pēc Maskavas mutuļojošās mākslas un bohēmas dzīves iekūlies komiskās dēkās ārpus pamestās padomju Krievijas – Tuvajos un Tālajos Austrumos, Rietumeiropā un pat Amerikā. Viņš atceras prostitūtu skaistumkonkursu „Mis Šanhaja”, jaunības sirdsskaidro mīlestību pret Marusju, kura, pēc daudziem gadiem satikta Varšavā, no „bezdelīgas” bija kļuvusi par „ūsainu govi”, arī to, kā Parīzē mācījis dejot Annu Pavlovu, jo balerīna bijusi tik kokaina, it kā norijusi mietu…

Vertinskis, redzējis un piedzīvojis daudz no tā, ko pasaules dažādās kultūras var piedāvāt, nu grib saņemt atļauju atgriezties savā bērnības zemē un dzīvot kaut vai, kā pats saka, mājā ar cauru jumtu, bet nepārtrauktie lūgumi vēstniecībā tiek noraidīti. Tādēļ A. Skrastiņa sarkastiskajā intonācijā tonētais dzejnieka ārējais tēls tomēr ir tikai vēl viena maska vai vismaz rakstura neapzināta virskārta. Dziedātāja iekšējo inteliģenci apspiež viņa aizkaitinājums pret nožēlojamo vēstures ratu, kas, cilvēkam neprasot, to savaldzina ar svešiem elkiem (neremdināmā piedzīvojumu kāre svešumā) vai liek izdarīt nepareizās izvēles (šaubas emigrēt no boļševiku Krievijas vai tomēr palikt uz vietas), tas arī padara viņu neiecietīgu un ļauj izteikt snobiski indīgas piezīmes par laiku un cilvēkiem. Ja Maskavā, koncertos maskējies liriskā Pjero tērpā un grimā, viņš varbūt tikai koķetēja, spēlējoties ar identitāti, kā tas raksturīgi modernismam, tad tagad viņa mākslinieka-neveiksminieka tēls ir ieguvis baisi reālas aprises. It īpaši, ja paturam prātā teicienu par atgriešanos vietā, kur reiz esi bijis no sirds laimīgs…

A. Skrastiņa varonis finālā vēl nezina, ka atgriezīsies, viņš vēl nezina, ka romantiski sentimentālie sapņi staigāt pa dzimtenes ielām, ieelpot dzimtenes gaisu un atrasties starp viņa talanta patiesajiem pielūdzējiem, nonākot Krievijā, sacietēs un drups. Par viņa tūkstošos mērāmajiem triumfālajiem koncertiem nerakstīs prese un viņa plates neizdos. Viņš vairs nedzirdēs sevi kā reiz vētrā uz kuģa pa radio, nepierādīs sev, ka eksistē šajā pasaulē.

Aktieris Vertinska tēlu veidojis savā mākslinieciskajā rokrakstā – ar it kā paviršo, nevērīgo attieksmi pret dzīvi, skarbumu savstarpējās attiecībās, pašpuikas un ciniķa dzīvesziņu, kad, pārmetis kāju pār kāju un aizkūpinājis cigareti, viņš šķietami bezbailīgi un atraisīti skatās dzīvei acīs. Aktiera runa ir apvaldīta, izlīdzināta, un ikviens teikums, kas iesākts ekspresīvākā tonī, tiek nekavējoties piezemēts, māksliniekam it kā atceroties sava varoņa drūmā likteņa skatienu pakausī. A. Skrastiņa spēlē nav saklausāma neviena mākslīga vai pavirša intonācija vai nepārdomāts uzsvars. Priekšnesums kā A. Skrastiņa benefice. Taču... A. Skrastiņš nerunā savā vārdā, aktieris kā personība uz sevis neprojicē Vertinska pieredzi un uzskatus, lai gan teksti par mākslinieka pašcieņu un attiecībām ar publiku tik tiešām varētu nākt arī no šodienas talantīga mākslinieka mutes. A. Skrastiņš diemžēl arī neuztur kontaktu ar publiku, kas līdz ar to aiz tēla neļauj ieraudzīt pašu aktieri.

Tā kā nekļūst skaidrs, kāpēc teātrim bijusi būtiska konkrētā materiāla izvēle, šī izrāde tomēr paliek stāstījums par Vertinska personisko drāmu – kā izrādes autoru dotais apakšvirsraksts „Aleksandra Vertinska dzīve romancēs”. Domāju, ka aktiera runātie dienasgrāmatas fragmenti pārtop izteiksmīgās redzes gleznās tiem, kuriem ir kādas priekšzināšanas par krievu Sudraba laikmetu. Par laimi, man priekšstatu radījušas profesores Silvijas Radzobes aizraujošās lekcijas par krievu modernismu – un tāpēc viegli varēju iztēloties gadsimta sākuma šokēto krievu publiku pēc mākslinieku izgājiena pa pilsētas ielām spilgti dzeltenos džemperos un kurpēs vai mēnesgaismas apmirdzētā Vertinska teatrālās performances.
Šādas izrādes bagātina zināšanas, bet diezin vai spēji aizrauj tos, kas teātrī meklē kādas patiesības par dzīvi šodien, jo iestudējuma veidotājiem par vispārcilvēciskām vērtībām runāt tomēr neizdodas. Pietrūkst kontekstuālo apstākļu, kas skatītājam ļautu ieraudzīt sevi kopējā izrādes stāstā. Šādus apstākļus spēja dot, piemēram, Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē „Brodskis/Barišņikovs” pagājušajā rudenī. Šajā iestudējumā lakoniskais scenogrāfiskais risinājums noskretuša jūgendstila paviljona formā vēstīja par Eiropas kultūras norietu kā par neizbēgamu realitāti, kam paralēli režisors risināja arī savu individuālo emigrācijas un novecošanās drāmu, pieslēgdams savu personisko pieredzi Josifa Brodska un Mihaila Barišņikova dzīves un mākslas ceļam.

Noteikti pie vainas nav monoizrādes formāts, kur tomēr jāsamierinās ar skopākiem izteiksmes līdzekļiem, jo režisoram Dmitrijam Petrenko skatuvisko darbību izdevies inscenēt patiesi dinamisku, satrauktajam A. Skrastiņa varonim vēstniecības atbildes gaidās te sēžot pie galdiņa, te pielecot kājās un pie klavierēm uzrunājot koncertmeistaru, te nostājoties skatuves vidū un, prožektoru apspīdētam (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), ļaujoties rezignācijai smeldzīgās romancēs Vertinskim raksturīgajā manierē – nekustīgi un aizvērtām acīm.

Konsekventas ir arī K. Lācim sacerētās mizanscēnas – pianists, absolūti neieinteresēts aktiera stāstītajā, uzkrītoši skatās rokaspulkstenī, bungo pa kurpju pazolēm un sit ritmu pa klavieru vāku, garlaikots izstiepj kājas uz blakus krēsla un pamet pētošu skatienu visapkārt. A. Skrastiņa un K. Lāča varoņus vieno kāda intīma saikne – daudznozīmīga un tāpēc tik mākslinieciski ierosinoša. Viņi varētu būt brāļi vai labākie draugi, bet visticamāk K. Lāča varonis ir Vertinska dienasgrāmata – papīrs, kas pacieš visu, visus pašpārmetumus, pašsuģestējošos iedrošinājumus dzīvot tālāk, nevienam citam neko neizsakošas detaļas un novērojumu interpretācijas. Tādēļ A. Skrastiņa runa, kas jautājoši vērsta pianistā, bet atbildes negaida, uztverama arī kā grēksūdze. Šajā kontekstā tukšā skatuves telpa iegūst vēl vienu nozīmi – šķīstītava pirms paradīzes vai arī bezgalība kā vieta ārpus laika un telpas, atmiņu un domāšanas telpa, kas eksistē paralēli visam citam un kam ir nozīme tikai paša domātāja galvā, lai izlīgtu ar sevi. Galu galā Vertinskis uz skatuves tā arī nenoreibst, lai gan izdzēris teju visu karafi…

Man izdevās nekavējoties ieslīgt izrādes emocionāli piesātinātajā atmosfērā un viegli tai ļauties līdz pat finālam, kad skatuves tumsā vairs tikai viens siltu staru kūlis izgaismoja A. Skrastiņa seju, it kā atstājot atvērtu jautājumu par tiesībām beidzot tomēr izbraukt uz padomju Krieviju. Taču izrādes smalko ritējumu, dziedātāja personību rādot daudznozīmīgi tveramu, diemžēl kā ar mietu pa pieri pārtrauca noslēgumā tik plakātiskie uz skatuves gala sienas projicētie titri, kas vēstīja par Vertinska atgriešanos Krievijā, kur kritika un vara viņu gan pilnībā ignorēja.

25
jan
2016
X

Koncerts smeldzīgā pustumsā

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Dmitrija Petrenko izrādē “Koncerts, kura nebija” skatuves atmosfēra plūstoši transformējas līdzi katrai varoņa iekšējās pasaules svārstībai.

Pagājušā gada nogalē Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Dmitrija Petrenko iestudētais “Koncerts, kura nebija”, kam dots žanrs – Aleksandra Vertinska dzīve romancēs. Režisors kādā intervijā atzinies, ka savu darbu vairāk uzskata par izrādi, nevis koncertu. Pats iestudējums gan atstāj pretēju iespaidu – emocionāli uzrunā Artūra Skras­tiņa tandēmā ar Kārli Lāci izpildītās dziesmas, smalki skaņdarbi, kuros vienlīdz liela nozīme gan teksta, gan muzikālajām intonācijām, kamēr izrādes pamatdarbība – krievu sudraba laikmeta mākslinieka Aleksandra Vertinska dzīves monologs – negribot nokļūst otrajā plānā.

Izrādes telpa, kaut arī absolūti lakoniska, ietver ārkārtīgi plašu nozīmju loku. Viss, sākot ar tumšo spoguļgrīdu, mazo galdiņu, uz kura vāzē vientuļš zieds, viskija karafe un sudraba cigarešu etvija, beidzot ar abu izrādes mākslinieku – aktiera un pianista – melnajām frakām, rada iespaidu par elegantu, izsmalcinātu pasauli, kurā katra detaļa ir pārdomāta un precīza. Gluži kā Vertinska dziesmas, kurās katrs vārds, katra nots kā asa šautriņa trāpa mērķī. Vienlaikus kailā, tumšā skatuve, kas atdzīvojas tikai no aktiera pārraidītās enerģijas, kļūst par simbolu daudz plašākai telpai – dzīvei (mākslai) un cilvēka (mākslinieka) liktenim tajā. Šķiet, ka Artūra Skrastiņa Solistam spilgti prožektori un jūtīgs klausītājs ir tikpat nepieciešami kā saules gaisma – režisors izrādē velk interesantas paralēles starp Vertinska vēlmi atrasties uz skatuves un vienlaikus bailēm no tās.

Vientuļā, skumjā pasaules izjūta, kurā nojaušama gan vilšanās dzīvē, gan pašam sevī, apzinoties neizmantotās iespējas, atbalsojas arī telpā. Skatuves atmosfēra plūstoši transformējas līdzi katrai varoņa iekšējās pasaules svārstībai. Šo smalko noskaņojuma maiņu rada Jūlijas Bondarenko veidotā gaismu partitūra, kas variē no bezkaislīgi spožiem skatuves prožektoriem līdz noslēpumaini smeldzīgai cigarešu dūmu piepildītai pustumsai, un Kārļa Lāča klātesamība uz skatuves – klusējošais sarunbiedrs uz Vertinska vārdu plūdiem reaģē nevis ar ikdienišķām emocijām (piemēram, līdzjūtību vai izsmieklu), bet mākslas valodā. Mūzika plūstoši izriet no Vertinska stāstītā teksta – brīžiem sižetiskā, brīžiem tikai noskaņu vai sajūtu līmenī. Tikpat plūstošas un organiskas ir pārejas no dziedājumiem uz stāstījumiem, no krievu uz latviešu valodu. Paradoksāli, taču iebildumus rada tieši pārlieku noslīpētā izrādes kompozīcija – nepilnu pusotru stundu garajā priekšnesumā nav vērojama ārēja attīstība, izrādes iekšējai dramaturģijai nepieciešamie kāpumi un kritumi, kulminācija un atslābums; to veido vienmērīga, intonācijas ziņā nemainīga mākslinieka saruna ar klusējošu klausītāju – pianistu, kurš, iespējams, nesaprot, bet, tikpat iespējams, nemaz nevēlas saprast un iedziļināties otra cilvēka pasaulē.

Izrādes tekstu režisors Dmitrijs Petrenko veidojis sadarbībā ar dramaturģi Justīni Kļavu, atlasot Vertinska dienasgrāmatas ierakstus, kuros dominē ironiski, brīžiem pat ciniski apkārtesošās dzīves vērojumi. Anekdotiskās dzīves impresijas pretendē radīt iespaidu gan par paša Vertinska sarežģīto personību, gan vispārējo laikmeta izjūtu, kurā manāmas pārsteidzošas sakritības ar šodienas dzīvi. Sajūta, ka pēc būtības nekas nav mainījies, ir kaut vai brīdī, kad Vertinskis izrādes sākumā rūgtā ironijā uzdod jautājumu – kā iespējams mierīgi sēdēt, kad tepat netālu sprāgst mīnas un risinās karš? Tajā pašā laikā šķiet, ka izrādes mērķis nebūt nav dokumentālā precizitātē attēlot paša Vertinska dzīvi un daiļradi, nedz arī laikmetu, kurā viņš dzīvojis. Tā vietā izrādē neslēpti jūtama pašu izpildītāju – gan režisora, gan aktiera, gan mūziķa – klātesamība. Piemēram, nemitīgas paralēles ar Vertinska pašironiskajiem mākslinieka likteņa vērojumiem rosina Artūra Skrastiņa kā Dailes teātra premjera paštēls. Pilnībā “saaugt” ar atveidojamo tēlu neļauj arī uzkrītošais aktiera akcents, runājot un dziedot krievu valodā.

Būtiska izrādes zīme ir Kārļa Lāča unikālais muzikālais rokraksts, kas izpaužas gan viņa veidotajā dziesmu aranžijā, gan viegli “dauzonīgajā” izpildījuma tehnikā. Brīžiem gan nepamet sajūta, ka mūziķa atrašanās uz skatuves dziesmu starplaikos ir neobligāta (viņam pietiek laika gan aplūkot savu kurpju purngalus, gan pirmajās rindās sēdošo publiku) un ka izrādes emocionālā temperatūra augtu, ja Artūra Skrastiņa Solista runātie monologi tiktu izpildīti bez šī mākslīgā starpnieka.

25
jan
2016
X

Dzīve, kuras nebija

Maija Uzula-Petrovska //kroders.lv

Teātru koncerti vienmēr bijuši skatītāju iemīļoti. To iestudējumi īpaši aktualizējas gadumijas laikā. Pagājušā gada nogalē Dmitrija Petrenko iestudētais “Koncerts, kura nebija” vienlaikus gan ir, gan nav šai – uz komerciju un izklaidi tendētajai – teātru parādībai piederīgs. Iestudējums galvenokārt vilina ar skatītāju iemīļotiem māksliniekiem – aktieri Artūru Skrastiņu un komponistu, šajā gadījumā aranžētāju un koncertmeistaru, Kārli Lāci. Izrādes centrālā varoņa Aleksandra Vertinska personība Latvijā noteikti ir mazāk zināma. Neraugoties uz to, krievu Sudraba laikmeta romances abu latviešu mākslinieku interpretācijā ir visnotaļ pievilcīgs piedāvājums. Savukārt norises vieta – Dailes teātra Mazā zāle ar tās ierobežoto sēdvietu skaitu – un tikai desmit koncerta norises reizes to padara salīdzinoši elitāru. Arī iestudējuma veidotāju vēlme caur dziesmām un dienasgrāmatas fragmentiem izstāstīt krievu aktiera, dziedātāja un dzejnieka emigrācijas apzīmogoto dzīvi piesaka nopietnu tēmu.
Izrāde, kas tapusi bez scenogrāfa atbalsta, ir vizuāli lakoniska – tukša, melna skatuve, kuras labajā pusē atrodas Kārļa Lāča teritorija ar klavierēm, bet kreisajā – Artūra Skrastiņa/Aleksandra Vertinska zona ar kafejnīcas galdiņu un diviem krēsliem. Dziesmas Artūrs Skrastiņš izpilda, pārsvarā stāvēdams skatuves centrā. Aktieris pa laikam pārvietojas arī pie klavierēm, savukārt Kārlis Lācis tikai vienā epizodē pievienojas Skrastiņam pie galdiņa. Līdzīgi arī viņu skatuviskais dialogs visu laiku it kā atduras pret neredzamu stikla starpsienu, un viens no izrādes vēstījumiem izveidojas par dažādām robežām, kuras pārvarēt varam gan ilgoties, taču pa īstam tas neizdosies nekad.
Justīnes Kļavas veidotās iestudējuma dramaturģijas struktūra ir vienkārša un skaidri nolasāma – cita citai seko Vertinska dziesmas pamīšus ar mākslinieka dienasgrāmatā balstītiem monologiem, savā starpā veidojot brīžiem asociatīvas, brīžiem pavisam tiešas saiknes. Izrāde ir bilingvāla – dziesmas Artūrs Skrastiņš izpilda oriģinālvalodā, savukārt runātie teksti izskan latviski. Skatītājiem tiek piedāvātas arī izdrukas ar abu veidu tekstu tulkojumiem pretējā valodā, tādējādi domājot gan par latviski, gan krieviski runājošo auditoriju. Pirmsrevolūcijas Krievijas mutuļojošajā kabarē kultūrā dzimusī Vertinska dziesmu pasaule ir aizkulišu, balagāna un bohēmas fragmentārā pasaule, kurā kokaīna, šampanieša un viskija plūdos pavīd aktrisīšu, noguruša klauna, ārprātīga leijerkastnieka, pieaugušo bērnu spēļmantiņas – nogurušās balerīnas dekadentiskie tēli. Autobiogrāfiskie teksti paver mazus lodziņus uz dzīvi, kas bijusi pirms, aiz un līdzās šīm dziesmām, ļaujot uz brīdi ieskatīties to tapšanā un izpildījumā neskaitāmos koncertos dažādās pasaules pilsētās – Parīzē, Šanhajā, Konstantinopolē, Bukarestē vai Ņujorkā – vietās, kur mita Vertinskis un krievu emigrācijas aprindas. Dienasgrāmatā fiksētajā dzīves tvērumā Vertinska dziesmām raksturīgais ironiski skumjais redzējums pārtapis ciniskā splīnā. Cilvēki dziesmās ir salauzti, taču saudzējami, kamēr cilvēki dzīvē – lielākoties apsmejami, nicināmi un izmantojami. Pirmā mīlestība – medmāsa Marusja gadu gaitā pārvērtusies vecā, ūsainā govī. Māsīca Oļeņka ir tik neglīta un netalantīga, ka to nav iespējams glābt ne ar izglītību, ne greznumlietām. Amerikāņi ir tādi muļķi, ka paši uzprasās tikt apkrāpti... Retās Vertinska simpātiju izpausmes (līdzjūtību) arī dzīvē viņš velta salauztajām lellītēm – nenosargātajai kokaīnistei māsai un despotiska vīra, bet ģeniāla vijolnieka apspiestai un pazemotai aktrisei.
Artūra Skrastiņa uzstāšanās maniere ir artistiska un dzēlīga. Viņš gan dzied un stāsta par sāpēm, taču tajās nedalās. Aktierim ir divi potenciālie sarunu biedri: Kārļa Lāča pianists otrā skatuves malā un mēs, skatītāji, otrpus rampai. Tomēr neviens no tiem par patiesu sarunu biedru nekļūst. Aleksandra jeb Solista monologi veidoti, uzrunājot klausītāju. Skrastiņš tos raida skatuves partnera virzienā, taču Kārļa Lāča atbilde ir vien klavierspēle abu kopīgi izpildīto dziesmu laikā. Kamēr aktieris runā, pianists šķietami pavirši klausās, paralēli kārtodams notis, gatavodamies nākamajam skaņdarbam. Brīžiem rosība kļūst arī pašmērķīga, taču lielākoties Lācis skatuviski ir pat ļoti interesants un organisks. Pianists kā skatuves tēls Solista runāto, visticamāk, nesaprot, jo runā citā valodā. Tādējādi tiek akcentēta emigrācijā neizbēgamā vientulības, un vienlaikus arī mākslinieka vientulības, tēma – Solists runā, atbildes negaidot. Vai viņš vēlas uzticamam (jo valodu nesaprotošam) lieciniekam izrunāt savu dvēseles sāpi? Tikpat labi vēršanās pie pianista ir tikai forma, kas palīdz no draņķīgās dzīves izvirpotos, spožos mākslas gabaliņus efektīgāk pasniegt publikai – saņemiet un novērtējiet.
Dialogs varētu veidoties mākslas un dzīves – dziesmu un dienasgrāmatas fragmentu – starpā, taču izrādē abi izejmateriāli ieguvuši vairāk līdzīgu, ne kontrastējošu formu. Vertinska dziesmas mēdz dēvēt par dziesmām-novelēm, arī izrādes monologiem piemīt novelisks spraigums, kas nereti apraujas ar pārsteidzošu finālu. Līdz ar to iestudējumā stāsti seko dziesmām kā Artūra Skrastiņa virtuozi izpildīti koncertnumuri. Līdzīgi elegantajām frakām, kurās tērpti abi izrādes varoņi, virtuozitāte pamazām kļūst par necaurlaidīgu formu, kuru tā vien gribētos mazliet paskrubināt, lai saredzētu, kas par cilvēku – gan Vertinskis, gan Skrastiņš – aiz tās slēpjas. Šāda vēlme rodas, neraugoties uz to, ka Aleksandrs Vertinskis pārstāv Sudraba laikmetu, tātad – estētiku, kas apliecina mākslas autonomijas tiesības. Galvenais iemesls varētu būt tas, ka izrādes veidotāji tomēr pretendē atklāt dzīves noslēpumu, kas stāv aiz šīs mākslas, taču īsti tas neizdodas ne ar “garšīgajām” detaļām no mākslinieka dienasgrāmatas, ne ar fināla titriem, kas vēsta par Vertinska dzīvi, atgriežoties dzimtenē. Bet varbūt visas izrādes garumā zālē gandrīz nepārtraukti plūstošie cigarešu dūmi ir mēģinājums mākslā ienest dzīvi, tiešā un kaitinošā veidā atgādinot, ka tā ir kaitīga mūsu veselībai?

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi