Atpakaļ uz afišu

Aija pēc Jaunsudrabiņa

2 daļās

Pirmizrāde: 2010. gada 1. oktobris

Pazīstamais stāsts par trauksmaino Aiju un viņas mūža vīriešiem režisora Regnāra Vaivara skatuviskajā versijā izvēršas vēstījumā par cilvēka laimes un mīlestības meklējumiem. Arī par vērtību sistēmu sabiedrībā, kurā ģimeniskums vairs nav reāls dzīves modelis. Ierastās, tradicionālās vērtības transformējas, bet cilvēku attiecību mūžīgie krustpunkti paliek tie paši. Trīs cilvēki, kuri cenšas beidzot uzsākt jaunu dzīvi, taču galu galā attopas nulles punktā - robežsituācijā, kurā vairs nav atpakaļceļa.

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Izrāde ir laikraksta "Diena" gada balvas kultūrā 2010 laureāte.

Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai - Gada latviešu autora iestudējums.

Regnārfam Vaivaram nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai Gada režisors.

Kristīnei Nevarauskai nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai Gada aktrise.

Artūram Dīcim nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai Gada jaunais skatuves mākslinieks.

Aigaram Ozoliņam mominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai  Gada scenogrāfs.

 

Režisors - Regnārs Vaivars

Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece un horeogrāfe - Anta Priedīte

Gaismu māksliniece - Rita Vaļikova

Lomās


Viedokļi

19
jan
2011
X

Cilvēcisko vājību un cīņas laika atspulgi

Kitija Balcare
//Teātra Vēstnesis

Teātrim cilvēks ir jālauž. Tā vienā no saviem romāniem atzina norvēģu rakstnieks un kritiķis Erlends Lū. Vispirmām kārtām – jālauž. Uzdrīkstoties paturpināt rakstnieka domu, teātrim ir jāļauj ienākt cilvēkā kā spēkam, kas tikai uz mirkli vai arī uz visu atlikušo dzīvi pārkārto viņa iekšējo interjeru. Respektīvi, lauž priekšstatus, attieksmes un ietekmē turpmāko rīcību, dokumentējot citu pieredzi teātra valodā.

Stāsti bez vārdiem

Informācijas laikmets cilvēku nogurdina. Tas ieslēdz kluso režīmu un dažkārt uzdrīkstas tikai vērot. Bez vārdiem un pietiekami izteiksmīgi, lai sakustinātu iekšējos domu apgabalus, uzrunā Ģertrūdes ielas teātra radošās apvienības „United Intimacy” repertuāra deju izrādes „Ņem manas acis” un „Esi ar mani”.

„Ņem manas acis” ir daudzsološās horeogrāfes Elīnas Breicas un Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentu kopdarbs, kas pirmizrādi piedzīvoja jau pirms diviem gadiem, kopš tā laika ir ieguvusi starptautisku atzinību teātra un dejas festivālos un konkursos un ik pa brīdim priecē skatītājus.

Lai arī dažbrīd šķiet, ka dejas izrāde var uzrunāt lielākoties to skatītāju daļu, kam pašiem ir bijušas tuvākas vai tālākas attiecības ar horeogrāfiju (fiziskas vai platoniskas), tad dejas izrāde „Ņem manas acis” ir spēcīgs, kompozicionāli izcils stāsts ar dinamisku horeogrāfiju. Tā nav tikai deja, bet gan rituālu atdzīvināšana un izdzīvošana rokas stiepiena attālumā.

Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentes Elīna Lutce, Madara Juška, Kristīne Vismane, Eva Vancāne un stiprā dzimuma dejotāji Andrejs Filipovs un Edgars Šļakota ar atsevišķu skatuves rekvizītu palīdzību un kustību niansētību rada telpas piepildījumu, ko pilnveido precīzi izvēlētās mūzikas partijas.

Tai pat laikā mirkļi, kad skaņa pazūd un kad var dzirdēt tikai dejotāju ķermeņa kustību švīkstoņu, pēdu plīkšķus pret dejas laukumu un elpas, domas no stāsta pievēršas tam, kā tiek paveikts tas viss, ko redzam. Vieglums, ar kādu tiek stāstīts, ir augstākā dejotāju pilotāža.

Doties vai palikt?

Turpretī šai rudenī, oktobra beigās „United Intimacy” skatītāju vērtējumam piedāvāja jaunu režisora Andreja Jarovoja un horeogrāfes Elīnas Breices kopdarbu, kas vēsta par savstarpējo attiecību psiholoģisko portretu izvēles mirklī. Izvēle ir ļoti skarba un kategoriska. Doties vai palikt? Tai pat laikā visu izrādes laiku galvā atbalsojas smalkais, bet smeldzīgais motīvs par to, ka viņi dejoja vienu vasaru.

„Esi ar mani” skatītājam atgādina to, cik indivīdu emocionālās līknes ir līdzīgas. Tās ir pilnas ar smalkiem, bet dažbrīd pat robustiem tuvuma mirkļiem, kuri rezultējas iekšējā cīņā. Jo ir jāizdara izvēle.

Kails improvizētās skatuves laukums ar gaismas prožektoriem vienā stūrī. Vīrietis (Guntis Spridzāns) un divas jaunas sievietes (Elīna Breice un Agnese Bordjukova) risina savstarpējo attiecību līkločus, līdzīgi kardiogrammas atveidojumam. No virsotnēm līdz bezdibenim. No vēlmes pieskarties, bet nezināt, kā. Nezināt, kā to paveikt, lai nepaliktu sāpīgs nospiedums otrā un vēl jo vairāk sevī. Jaunās sievietes meklē robežšķautni starp tuvošanos un drošas distances ieturēšanu, it kā cenšoties pasargāt sevi no sadursmes.

Izrādes pieteikumā ir sacīts, ka „Esi ar mani” stāsta par cīņu ar patiesību, ka nekas mūsu dzīvēs nav bezgalīgs – ne vientulība, ne bailes, ne brīvība, ne atkarība, un pat ne kaislība vai mīlestība. To visu nepilnās stundas laikā var novērot dejas laukumā, kas dažbrīd patiešām pārtop par cīņas laukumu. Starp prātu un sirdi. Starp tagadni un nākotni.

Vīrietis abām sievietēm kalpo kā centrbēdzes spēks. Viena dāma (Elīna Breice) ir emocionālāka un izteikti galējās reakcijās pietuvojas un atraujas. Otra (Agnese Bordjukova ) – smalka, gracioza un romantiski atturīga. Atkal maiguma un kaislības pretnostatījums.

Mulsinošas ir tās izrādes minūtes, kad visi trīs dejotāji vienojas it kā kopīgā dejā, sasmaidoties un izbaudot viens otra klātbūtni. Tas pārtop neatbildētā jautājumā par to, kāpēc un kā abas jaunās sievietes tik viegli spēj pieņemt viena otras klātesamību, ņemot vērā klasisko mīlas trijstūra modeli.

Par emocionāli uzlādētāko mirkli uzdrošinos dēvēt dejotāju saraušanos kamoliņā, tai pašā embrija pozā, sargājot iekšpasauli, neļaujoties ārējām ietekmēm un otram. Divatā būt embrija pozā – būt kopā, bet ne ar pasauli. Taču tāda forma ir trausla, viegli ievainojama arī vienam otrā.

Šis laiks kļūst starpdisciplinārs dažādās mākslas jomās. Arī teātra zālē un uz deju skatuvēm. Ja dažādu nozaru profesionāļi spēj atrast kopsaucēju un sniegt labāko, kas ir iespējams ziņojuma nosūtīšanai skatītāju rindām, tad arī deju izrāde tikai un vienīgi iegūst un vairo ziņojuma spēku. Tieši tā, kā to veiksmīgi paveic Elīna Breice savās abās izrādēs.

Trakās latviešu sieviešu acis

Ceļu satiksmes noteikumu grāmatā nevienā lappusē nevar rast atbildi uz jautājumu, ko darīt vienādas nozīmes ceļu krustojumā, ja turpmākais maršruts pašam nav zināms. Kurp doties? Kā atvadīties no līdznācējiem, kas izvēlas citu virzienu? Un kā izvairīties no apburtā loka?

Režisors Regnārs Vaivars no latviešu klasikas plauktiem ir nocēlies Jāņa Jaunsudrabiņa darbu „Aija”, notraucis laika putekļus un iecēlis to Dailes teātra Kamerzālē aktrises Kristīnes Nevarauskas miesā, to visu nodēvējot par izrādi divās daļās „Aija pēc Jaunsudrabiņa”.

Jau pēc pirmā cēliena Vaivara Aija atkal un atkal apstiprina to, ai, cik neprātīgas tomēr ir latviešu sievietes. Trakas. Līdz kaulam. Iespējams, tieši šis bija īstākais laiks, kad runāt par mūsu sieviešu tagadnes formām. Izlaižot gadsimtu, paceļot visus aizkarus logiem, transformējot scenogrāfiski zāli kā māju šķērsgriezumā, ļaujot pietuvoties ikdienas rutīnai, vīrieša rokas trūkumam telpā un ziemas spelgoņai decembra mēnesī.

Taču tik un tā „Aija pēc Jaunsudrabiņa” pārtop par jumtu noraujošu stāstu par (sa)dzīvi, kurām viens otrā grebjam dziļumā ar traku, traku, caururbjošu skatienu. Kā lobot sīpolus, kad asaras ir dabiska reakcija uz procesu. Ja pati Aija (Kristīne Nevarauska) savā tiešumā, trakumā un skarbumā ir tik sasodīti sievišķīga, tad Ginta Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris ir šīs sievietes divas dabas. Spoguļi viņas iekšējai cīņai starp diviem dzirnakmeņiem – ģimeniskumu un kaislībām. Sievietes pasaulē valda citi vadmotīvi. Viņa rīkojas spontāni, izaicina, provocē, piedalās, precas, šķiras, precas. Sieviete kā sirēna vīriešu pietauvošanās jūrā. Tikai kur sieviete uz kuģa, tur arī klāt dažādas likstas. Sieviete kā neparedzama laika prognoze.

Neskatoties uz laikmeta transformāciju, Vaivara Aija joprojām ir tā pati Jaunsudrabiņa patmīlīgā, nevīžīgā sieviete, kurai vīrietis nav mērķis, bet gan līdzeklis. Jāņa mīlestība ir saglabājusies kā neizskaidrojama vilkme pēc piepildījuma, turpretī Juris ir Aijas glābējs no vientulības un pamestības ar dzīves kultūrvēsturisko slāni pārklātajā mājā, kur vienmēr tiek slēpta „netīrā veļa”. Vaivara Aija šodien ir savdabīgs simbols indivīda kliedzošās vientulības izraisītai rīcībai. Un jebkura vientulība ir sekas, jo katrai vientulībai ir savi cēloņi. Ļoti individuāli.

Izņēmuma „grēksūdzes”

Šis ir digitāli platonisko attiecību laikmets. To precīzi definēja režisors Elmārs Seņkovs monoizrādē „Bikts”. Četri varoņi. Četras grēksūdzes. Izrāde atklātuma skalpeli iegrūž kaut kur krūšu apvidū, aicinot izvērtēt, cik tad atklāti mēs esam paši pret sevi un sev tuvajiem. No cita skatupunkta palūkojoties, cilvēku mazrunāšana rezultējas retās, bet tomēr niansētās „grēksūdzēs”. Tās parasti notiek lūzuma punktos, pēc kuriem seko jaunas ieskrējiena joslas un jauni „varoņdarbi”.

Cimperlīgas dāmītes, topošā aktiera, saldās popzvaigznes un zinātnieka tēlos iejuties viens un tas pats aktieris – Jurijs Djakonovs. Aktierim transformācija no tēla citā tēlā, šķiet, nerada nekādus sarežģījumus, neskatoties uz pāris minūšu starpposmu starp stāstiem. Juriju nebiedē ne sieviešu garās zeķes, ne kailums, ne saldu popdziesmiņu dungošana. Aktieris savu darbu veic patiesi.

Izrāde „Bikts” pārsteidz ar neuzbāzīgu humoru, precīzi izraudzītiem, tipiskiem sabiedrības tēliem un apbrīnojamu aktierspēli. Ar to visu radošā komanda trāpa tieši mērķī. Aktieris kā vēstnieks sludina atzīšanos savu dzīvju patiesībā monologos, ko radījuši Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas studenti Rasa Bugavičute, Jānis Balodis, Klāvs Knuts Sukurs un Toms Auniņš, kas papildināja izrādi ar muzikālo noformējumu (tai skaitā radot jaunu improvizāciju dziesmai „Moon river”).

Jāpiebilst, ka izrāde ir īpaša ar to, ka tā vienkopus ļauj iepazīt klātienē šī gada „Spēlmaņu nakts” kategorijas „Gada spilgtākā debija” trīs nominantus – režisoru Elmāru Seņkovu, aktieri Juriju Djakonovu un arī vienu no izrādes dramaturgiem Jāni Balodi. Jaunajiem māksliniekiem līdzšinējie kopdarbi ir tikai un vienīgi ieguvuši no šāda veida radošās sadarbības, sapludinot vairākas svaigas idejas vienotā izrādē.

Iedodiet latvietim ruporu!

Mēs dzīvojam laikā, kad par saistošāko stāstu aizvien biežāk kļūst ne jau pārpildīta, lielā zāle ar iespaidīgu scenogrāfiju un muzikālo pavadījumu, bet gan mazo, pustumsā slīgstošo telpu izrādes, kas balstās uz kādu dzīvesstāstu. Desmitniekā ir trāpījis divu jauno režisoru Andreja Polozkova un Kārļa Krūmiņa automehāniķa stāsts „Jēkabs”, ko sākot no 12.novembra var klausīties „Dirty Deal Teatro” telpās.

Monoizrāde, ko paši veidotāji dēvē par vīziju par latvieti, kurš izvēlas neklusēt, it kā tādejādi meklējot šodienas varoņus. Skarbi, papildinot ar postpadomju neliterāro leksiku, automehāniķis Jēkabs auditorijai klāsta savas dzīves retrospekciju, kur ir vieta gan dienestā pavadītajam laikam, gan arī savas un sievas Martas subjektīvās realitātes salīdzināšanai.

Viens no režisoriem Kārlis Krūmiņš, kurš šoruden ieguvis teātra festivāla „Patriarha rudens” galveno balvu par režiju Ģertrūdes ielas teātra izrādei „Svētceļnieks”, uz improvizētā skatuves podesta, atbalstoties uz spieķīša un nesot rokā rozā dāvanu maisiņu, apsēžas uz krēsla. Viņš šoreiz ir arī monoizrādes balss, sirds un miesa.

Neskatoties uz to, cik patiesībā jauns ir pats aktieris, ar stājas, žestu, balss, leksikas izvēles, „dreskoda” atbilstību Kārlis pārtop ja ne trīsreiz, tad divreiz vecāks noteikti. Skatītāja priekšā ir pavecs kungs ar kareivīgu iekšējo noskaņojumu, vēloties cīnīties par taisnību, par nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu, par iespēju netikt krāptam. Par cilvēcību, galu galā.

Un tādi „jēkabi” joprojām stāv garajās lielveikalu rindās un klusē, ēd ātri pagatavojamās nūdeles brokastīs, pusdienās un vakariņās un klusē, liek internetā sludinājumus, kur piedāvā pārdot savu nieri un klusē. Galu galā, sēž skatītāju rindās, skatās izrādi par to, pie kā noved klusēšana, un cieš klusu. Klusu. Izrādi tās autori sūta skatītājam kā skarbu atgādinājumu par to, ka ne tikai ikvienai rīcībai ir sekas, bet arī par to, ka daudz kaitīgākas sekas ir tam, ja rīcības nav nemaz.

Divdesmit piektais kadrs

Biedējot teātra mīļus ar baisām pasakām iekš „Dirty Deal Teatro” radošā apvienība Umka.lv piedāvā izrādi ar neiegaumējamo un neizrunājamo nosaukumu „Control / Out of Centrol jeb 12(3D)ebīls”, kas tapusi izrāžu cikla „Lobotomijas spēlītes” ietvaros. Par aksiomu šodien var kļūt pārliecība - ja ir aizvien vairāk iespēju šeit un tagad komunicēt, tad aizvien vairāk tiek kropļota komunikācija un spēja sazināties.

Izrādes autori Ģirts Šolis un Jānis Vuguls kopā ar Umka.lv biedriem Armandu Berģi un Ēriku Poņemecki piedāvā multidimensionālu, baisu pasaku par tehnoloģiju invāziju indivīda dzīvē (lasīt: smadzenēs, domāšanā, prātā, apziņā). Tekstu autori Agnese Rutkeviča, Madara Rutkeviča un Jānis Vuguls ir paaudze, kas ir šī laikmeta produkts, bet vēl spēj paskatīties uz lietām no malas un neatdoties mītiskajam divdesmit piektajam kadram.

Izrādes autori apgalvo, ka nevienu nevar vainot pie savas vientulības, ko daži iztur, bet citi nē. Laikmets lauž cilvēku emocijas kā nolietotas klaviatūras, kuru taustiņi ir pārāk agresīvi triekti, nesagaidot atbildes uz e-vēstulēm, redzot klusumu tērzētavu jeb čatu logos un aizvien no jauna būvējot savas identitātes virtuālajā telpā.

Lai arī izrādes sākumā Ģirts Šolis melnā, bendem līdzīgā ietērpā tomēr apgalvo, ka šī izrāde nav par mums, tās gaitā tomēr ikviens, kurš sēž skatītāju rindās, uzpazīst smalku ironiju par nekritisko informācijas uztveri un pakļaušanos tiem „baušļiem”, kurus diktē reklāmas „bībeles” ainas. Lelles, „Supermario” spēles, video instalācijas, ASV pagājušā gadsimta vidus reklāmas vēstījumi, sarežģītā smadzeņu skalošana jau no pirmajiem mazuļa soļiem un TV ekrāns kā robežlīnija starp šeit un tur.

Iespējams, ka ir pienācis tehnoloģiju varas laikmets. Tās rada cilvēka prāts, vienlaikus šim prātam diktējot dzīvesveida principus. Cilvēks pats savā azotē audzina čūsku, kuras dzēlieniem tas jau ir kļuvis imūns. Blakusparādību nav. Ir TV ekrāna taisnstūris un klaviatūras klaboņa. Tiek heroizēti un mistificēti tēli, kuri zombijveidīgi iegulst apziņā un transformējas mūsu pašu rīcībā un attieksmē vienam pret otru.

Patiesībā te nemaz nav vietas, lai moralizētu par tiešās komunikācijas pietrūkstošo esības vieglumu. Itin nemaz. Šī pasaka ir atgādinājums tam, ka ir jāspēj ieraudzīt arī pats rāmis, nevis tikai lūkoties caur to, lai zinātu, kurš tad te īsti ir noteicējs. Atbildēt uz šo jautājumu var tikai katrs pats individuāli, ja vispār nonāk līdz šim jautājumam pašmācības ceļā.

30
nov
2010
X

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

//teritorija.lv

Turpinot 90.jubilejas sezonu, 1.oktobrī Dailes teātra Kamerzālē notika Regnāra Vaivara iestudējuma Aija pēc Jaunsudrabiņa pirmizrāde. Skatuves versijā no latviešu literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas Aija, kura bijusi izrādes inspirācijas avots, nonākuši vien trīs galvenie tēli – Kristīnes Nevarauskas atveidotā Aija, Ginta Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris. Lai arī izrādes trūkumi nav palikuši nepamanīti, teātra kritiķi iestudējumu vērtē galvenokārt pozitīvi, īpaši izceļot lielisko aktierspēli, Aigara Ozoliņa scenogrāfiju un muzikālo fonu. Izrāde nodēvēta ne tikai par postjaunsudrabiņisku, bet arī par interesantu, patstāvīgu, izaicinošu un emocionāli nospriegotu mākslas darbu, kura vadmotīvs ir jautājums „Kas ir laime?”.

Maija Treile laikrakstā „Kultūras Forums” raksta, ka režisora Regnāra Vaivara spēja aizraut aktierus bijusi tik liela, ka viņi, kļūdami par cilvēkus vienu pie otra pievelkošo stīgu pētniekiem un ar neprognozējamību apburošiem dzīves māksliniekiem, spējuši uzlādētajā telpā paņemt „savā varā arī skatītājus”. Scenogrāfija radot iespaidu par naturālistisku vai reālistisku izrādes estētiku, taču Jaunsudrabiņa teksts, Dailes teātra telpa un spēle ar dažādām estētikām rada iestudējumu, kurā „neierastās kombinācijās sadzīvo viss kontekstu kopums”. Kā asprātīga un smalki izvēlēta tiek vērtēta muzikālā saspēle ar Dailes teātri (tā himna B. Sosāra „Kavalieru gads”), par spēcīgu akcentu atzīta R. Paula dziesma „Ķiļķens un klimpa”. Kostimizācija esot stilīga, un tērpos „paveras gana teatrālas detaļas”, bet Jaunsudrabiņa teksts un epizodes tuvinātas mūsdienām. Izrāde pētot nevis sabiedrību, bet gan „specifisku attiecību modeli, kurā sociālie apstākļi ir tikai fons un varoņu darbību izejmateriāls, mazāk – motivētājs”. Izrādes fināls, kurā Ginta Grāveļa Jānis pārgriež vēnas, šķietot neloģisks un psiholoģiski nepamatots: to var uztvert arī kā fantāziju.

Arī Zane Radzobe („Kultūras Diena”) pievērsusies izrādes reālpsiholoģiskajam aspektam, norādot, ka tēlu raksturiem un mokām ir par maz pamatojuma, jo Aiju reālistiski iestudēt neesot viegli, ko pierādījusi jau režisora Mihaila Kublinska izrāde Nacionālajā teātrī. Lai arī Regnārs Vaivars pret romānu esot izturējies ar pietāti, postjaunsudrabiņiskajai izrādei trūkstot „klasiķa bezgalsmalkās stilistiskās tēlainības, didaktikas [un] svinīgās nopietnības”, taču sajūsmina režisora spēlēšanās ar zināmo tekstu. Izrāde, būdama komiski skumjš un cilvēcisks stāsts, to dekonstruē, atklāj un komentē vienlaikus, turklāt ir „apburoši ironiska – bez pietātes šķaida klišejiskus priekšstatus”. Ļoti slavējama esot izdoma uz skatuves nemitīgi sildīt ūdeni. Aktieru lieliskajā saspēlē īpaši izceļama Kristīnes Nevarauskas Aija, kura, iespējams, esot labākā aktrises loma. Izrādes fināls vērtējams kā ironijas paraugstunda.

Dita Eglīte (Delfi.lv) izrādi vērtē atzinīgi, jo tā pārliecina ar „pamatīgumu cilvēka vājību izpētē, tuvplānā preparējot savstarpējās attiecības, un tam visam piešpricējot kārtīgu jautrības devu”. Spēcīgi uzrunājot spriedze varoņu komunikācijā, kas panākta gan ar pārsteidzošu aktiermeistarību, gan ar asprātīgām vai rupjām vārdu kaujām un piesātinātām klusuma pauzēm. Teksts esot „atsperīgs” un mūsdienīgs, bet izrāde – vieliska. Iestudējumā nevilšoties arī „Regnāra jociņu” (playboy zaķi, alkohola sūkšana no spaiņa u.c.) cienītāji. Muzikālajā fonā saklausāma ironija un „labā nozīmē zināms atsvešinājums”. Spēles telpa, kura atgādinot odžu midzeni, rosina uzdot jautājumu: „Kas ir mūsdienu Aijas nelaime?” Līdz sīkumiem izstrādātā skatuviskā darbība, mūsdienām visai ticami piemērotā Jaunsudrabiņa triloģijas galvenā līnija, ja neskaita atsevišķas pretrunīgas nianses, un izrāde kopumā liekot just, ka „režisoram ļoti, ļoti patīk savs darbs”.

Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) iestudējumu vērtē kā vienu no režisora Regnāra Vaivara labākajiem darbiem, kurš ne tikai esot „veiksmīgs starts jaunajam aktierim Artūram Dīcim Jura lomā”, bet arī piešķirot aktieriem jaunu radošu kvalitāti. Izrāde – nebeidzama spēle starp vīrieti un sievieti un spēle par Jaunsudrabiņa Aiju – fascinējot ar detaļām, kuru nozīmes „kā ķēdes posmi sakārtojas patstāvīgā, profesionāli izstrādātā, jēdzieniski blīvā stāstā”, kurš diez vai spētu atstāt vienaldzīgu. Iestudējuma stils atgādinot par naturālismu, un kā konflikts tiek iezīmēti divi nogriežņi (gars pret miesu kā vairošanās un izdzīvošanas instinkts), kuri nekad nesaplūdīšot taisnē. Izrāde eksistenciālas problēmas līmenī sniedzot atziņu, ka saprašanās starp vīrieti un sievieti ārpus seksuālās plaknes esot „ļoti problemātiska, ja ne neiespējama”. Aijas magnēts, kurš pievelkot abus vīriešus, esot nekulturāla seksualitāte.

22
okt
2010
X

Ornaments pret pagali

Līvija Dūmiņa
//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Regnāra Vaivara izrāde Aija pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī ir viens no viņa labākajiem darbiem, kas ļauj jaunā radošā kvalitātē ieraudzīt gan Kristīni Nevarausku, gan Gintu Grāveli un ir veiksmīgs starts jaunajam aktierim Artūram Dīcim Jura lomā. Tas piedāvā skatu uz latviešu mentalitātei it kā netipisko, bet nereti sastopamo sievietes raksturu apmēram 90 gadus pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba tapšanas.

Iestudējuma pamatā ir Jāņa Jaunsudrabiņa romāns Aija, precīzāk, triloģijas pēdējā daļa Ziema, kuras sižeta karkasu režisors ar sev raksturīgo humora izjūtu un aktieru līdzdalību apdarinājis to ar pašu tekstiem, padarot situāciju laikmetīgāku. Piemēram, pirmajā Aijas un Jāņa tikšanās reizē Jānis vēlas dzert zaļo tēju. Aija izliekas to meklējam, līdz atrod risinājumu – guaša krāsu –, kam piejauc ūdeni. Jānis padzeras un teic – tagad vari mierīgi nest arī pīrādziņus ar sūdiem. Jau šajā skatā iezīmējas divas pasaules, divi nogriežņi, kas var krustoties, bet nekad nesaplūdīs taisnē. Tas ir vecu vecais konflikts: gars pret miesu, ar to saprotot ne tikai vairošanās, bet arī izdzīvošanas instinktu. Jāņa veidots ornaments uz sienas pret Aijas rosību ap malkas pagali, plēšot skalus, ar ko aizkurt krāsni. Kad nebūs kurināmā, viņa raus no sienas arī Jāņa pienaglotos apdares dēļus.

Kristīnes Nevarauskas Aija runā par laimi, ko divās laulībās nav piedzīvojusi. Viņa no sirds (ticami) dzen prom Juri, liekot punktu iepriekšējai dzīvei. Tomēr, Jānim mežā esot, turpina to. Aijas attieksmē pret Jāni ir skarbajā dzīves realitātē iemantotā pragmatisma rūdījums. Tas liek pret viņu izturēties ar daudz pieredzējušas sievietes pārākumu – kā pret puiku, kas dzīvo ar trūcīgai lauku dzīvei pilnīgi nepiemērotu vērtību mēru. Ar mīlu vien iztikt nav iespējams – ne to katlā iebērsi, ne krāsnī ieliksi. Aija ir gudra – viņa var pielāgoties. Gribi spēlēt spēlītes – labi, spēlēsim, un ļauj Jānim demonstrēt erudīciju. Bet kam derīgas šādas kaprīzes, ja tām nav materiāla seguma?

Aijai ir trakas acis, saka Jānis. Kristīnes Nevarauskas Aija ir gan neloģiska vai dulla, gan rafinēta viltniece. Stratēģiskais gājiens ar Ievas vēstuli no sērijas «lai vairāk iegrieztu» Jānim, korķu izsišana ar gumijas zābakā ietītu dakšiņu, lai varētu ilgāk pagulēt – tās ir vien divas detaļas, kas veido Aijas tēla apjomu. Viņas dilemma – brīvā dzīve ar nodrošināto tēviņu Juri pret statusu, ko dod laulība ar inteliģento Jāni. Var minēt, vai seksa kvalitātei ir nozīme, taču būtiskais faktors tomēr ir materiālais nodrošinājums. Viens to spēj, bet otrs, lai kā cenšas, nespēj dot. Te, protams, jaušama apsūdzība sievietēm par vīrieša vērtēšanu pēc maka biezuma nevis intelektuālajās kvalitātēs, atklājot konkrētu Latvijas mūslaiku ainavu. Inteliģento bezdarbnieku, kas nespēj pielāgoties dzīvei brīvā tirgus formācijā, tajā netrūkst. Izrāde dod vēl vienu būtisku atziņu, kas sasniedz eksistenciālas problēmas līmeni – sievietes un vīrieša attiecībās nogriežņi krustojas seksuālajā plaknē, taču ārpus tā saprašanās ir ļoti problemātiska, ja ne neiespējama.

Būtiski, ka Regnāra Vaivara izrādē svītroti Aijas bērni, bet var minēt, kura bērnu tad finālā Aija gaida. Jāņa iepriekšējās dzīves sievietes – Ieva un Olga –, izrādē ir klātesošas vēstuļu formā, raisot Aijas greizsirdību.

Izrāde fascinē ar detaļām. To nozīmes kā ķēdes posmi sakārtojas patstāvīgā, profesionāli izstrādātā, jēdzieniski blīvā stāstā, ko skatītājam lasīt pēc savas pieredzes bagāžas un lietu kārtības tvēruma, taču grūti iedomāties, ka tas varētu atstāt vienaldzīgu. Kā allaž lieliska Regnāra Vaivara izrādēs ir mūzikas partitūra. Šoreiz vietā Edgara Liepiņa repertuārs, piemēram, pēc Aijas un Jāņa kāzām reizē komiski un ironiski izskan Paula/Ziedoņa Ķiļķēns un klimpa, bet ar Ziemassvētku gaisotnei atbilstošu meldiju kā pēkšņi sācies biezs sniegs nemīlīgajā telpā ielīst gaišs cerības stars.

Par radoši veiksmīgu jāsauc Regnāra Vaivara sadarbība ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kostīmu mākslinieci un horeogrāfi Antu Priedīti. Kamerzālē iekārtotais trūcīgais, nolaistais mājoklis ar savandītu gultu, pa kuru mīcās ar zābakiem, bet uz grīdas spļauj saulespuķu sēklu mizas, atgādina citu midzeni – no Oļģerta Krodera iestudējuma Liepājas teātrī. Aijas pamatapģērbs ir kombinē. Tam pa virsu var uzraut gan pelēku darba halātu, gan sarkano kāzu minikleitiņu. Ar špiļkām staigāt viņa neprot, pierasts pie vilnas zeķēm un gumijas zābakiem. Izrādes stils atgādina par naturālismu, taču papildināts ar spēli, kas ir būtiska iestudējumu cauraudošā daļa. Tai pieder Aijas un Jāņa spēlītes, mēģinot pierīvēties kopīgajai dzīvei (kopdzīves intensitāte ir spraiga un naturāla ne pa jokam – Jānis pret Aijas pieri šķaida olu, tiek vicināts cirvis un nazis, pie griestiem kārts striķis un sieta cilpa, ūdens bļodas saturs tiek ne vien grīdai, bet arī Jānim). Spēle, ko nebūt ne smalki pret Jāni ved Juris, mūžīgā spēle starp vīrieti un sievieti, un visbeidzot – visa izrāde kā spēle par Jaunsudrabiņa Aiju. Uz to vedina fināls ar Jāņa tik pēkšņi izdarīto pašnāvību – te ārstē klepu, te pēkšņi griež vēnas, jo, lai cik psiholoģiski precīzi un labi spēlē Gints Grāvelis, motivācijas, lūzuma punkta, īsti nav. Vai tiešām fakts, ka veikalā noturēts par Galderi? Vai arī tikai izlikšanās bijusi samierināšanās ar Aijas nodevību un cerība par turpmākās kopdzīves iespējamību? Turpretī noasiņojošā Jāņa vīzija ar Aiju un Juri liekas tik loģiska halucinācija. Par labu spēlei vai arī absolūti nepārdomātai saimniekošanai liecina vairāki fakti, kas nonāk pretrunā ar naturālās vides loģiku. Piemēram, Aija dodas barot cūku, bet kartupeļus pērk veikalā. Ko tad viņa lej silē? Apkārtvaldošā nabadzība, uz kuras fona spožais, bet nestrādājošais ūdenskrāns, ar briketēm kaut cik naudīgajā laikā kurinātā krāsniņa šķiet greznība, bet tajā pašā laikā uz nemitīgi ieslēgtās elektriskās plītiņas tiek sildīts ūdens, vārīta veļa. Nevar noticēt, ka Aija spēj samaksāt rēķinus. Taču ūdens katlu izdalītā specifiskā smarža un garaiņi naturālās gaisotnes radīšanā, protams, ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis.

Uz jautājumu – kas ir šīs Aijas magnēts, kas tā pievelk abus vīriešus, mana atbilde ir – nekulturāla seksualitāte. Kā pēc Jaunsudrabiņa.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi