Atpakaļ uz afišu

Knuts Hamsuns

Ābels un Olga

No norvēģu valodas tulkojusi Elija Kliene

Artūra Dīča dramatizējums

Pirmizrāde: 2011. gada 4. marts

Pēc romāna „Loks noslēdzies" motīviem

Norvēģijas pilsētā pie fjordiem un līčiem jaunais Ābels ir tik atšķirīgs no citiem. Viņš nekas nav un neko negrib sasniegt. Liekas, ka viņam ir mazas prasības pret dzīvi. Liekas, ka viņš ir vienaldzīgs pret visu un visiem, ļauj laikam slīdēt un nepakustina ne pirksta. Reiz viņš ir bijis brīvs un laimīgs. Tagad, bezrūpīgi smaidot, viņš sagandē savu dzīvi un nesaprot naudas vērtību. Brīžiem pat šķiet, ka viņš ir ļaunākais ienaidnieks pats sev. Bet tāpēc viņš nebūt nav nelaimīgs. Un tas nav dabiski. Cilvēki viņu nesaprot. Citi kaut ko sasniedz, jo viņi ir tik ikdienišķi. Taču viņš pieder kādai viņiem nepazīstamai pasaulei.

Jebkuram citam sen būtu apnicis ar viņu nomocīties. Taču kurš gan var izprast sievietes sirds noslēpumus? Viņām ir savi plāni attiecībā uz Ābelu un viņa nākotni...

„Loks noslēdzies" slēpj tādu enerģiju un mīklas, kas liek pie sevis atgriezties - cilvēka dvēseles meklējumu kardiogrammas amplitūdu cilvēka zemapziņā.

 

Izrāde ir LTV1 kultūras raidījuma „100 g kultūras" jaundibinātās balvas „Kilograms kultūras" nominante.

 Pilns intervijas teksts   

Režisors - Mihails Gruzdovs

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Mūzikas autors - Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece - Kristīne Abika

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Ābels)
Rēzija Kalniņa vai Ērika Eglija (Lolla)
Ģirts Ķesteris (Klemenss)
Inita Sondore (Līlija)
Juris Bartkevičs (Vecais)
Gints Andžāns (Alekss)
Aminata Diarra (Andžela)

Viedokļi

18
apr
2011
X

Izrādes recenziju apskats

//teritorija.lv

4.martā Dailes teātra Kamerzālē notika Mihaila Gruzdova iestudējuma „Ābels un Olga” pirmizrāde, kas tapusi pēc norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna romāna „Loks noslēdzies” motīviem. Titullomās: Artūrs Skrastiņš (Ābels) un Ieva Pļavniece (Olga).

Dita Eglīte (Delfi) uzskata, ka Knuta Hamsuna stāstu veiksmīgi izstāstošās izrādes galvenie trumpji ir dramatizējums, uzveduma temporitms un izstrādātie aktierdarbi nopietnā klasikas interpretācijā. Iestudējumu raksturojot viegli rezignēta atmosfēra, iekšēju kaislību dominante un neizskaidrojama siltuma plūdums, bet pārsteidz dažādas asociācijas raisošā scenogrāfija, ko recenzente nosaukusi par mistēriju. Ābela skaisto atmiņu vai dzīves jēgas vizualizējums (tumšādaina daiļava Andžela) esot „pārāk ilustratīvs, statisks un taustāms”, bet triju vitālu sieviešu plosīšanās – Ievas Pļavnieces Olga kā lielisks aktierdarbs, azartiskā Initas Dzelmes Līlija un dzīvi pieredzējusī Rēzijas Kalniņas Lolla – rada neskaidrības par izrādes nosaukuma būtību. Rodoties iespaids, ka stāsts ir par sieviešu vājībām un dvēseles dēmoniem.

Zane Radzobe („Diena”), atšķirībā no Ditas Eglītes, raksta, ka režisors neesot iestudējis Knuta Hamsuna romānu „Loks noslēdzies”, jo ne tikai likvidēta rakstnieka noslēpumainība, bet arī radīta cita noskaņa un vēstījums. Izrāde, kas esot piesātināta ar vienveidīgu darbību un kurā vienīgais varoņu pašizpausmes veids ir sekss, stāstot par vīrieti-upuri un sievieti-maitu. Ievas Pļavnieces Olga esot atstāta bez psiholoģijas kruķa, Initas Dzelmes Līlija nedabiski forsē un acīmredzami neatbilst aktrises būtībai, bet Rēzijai Kalniņai (Lolla), tāpat kā Valdim Liepiņam (Stūrmanis), izdodoties „saglabāt iekšējo loģiku un pašcieņu”. Savukārt Artūra Skrastiņa Ābelam un Jura Bartkeviča Vecajam attaisnot konceptu par nez ko gribošajām sievietēm neizdodoties. Cenšanās Ābelu padarīt līdzīgu moceklim esot nesimpātiska.

Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) labu izrādi salīdzina ar daudzbalsīgu dziedājumu, kas „dažāda augstuma skaņu vijumā rada melodiju”. Viņasprāt, režisoram Gruzdovam esot labas balsis, lai arī trūkstot vienlīdz tīra, spēcīga un izstrādāta skanējuma. Īpaši akcentējama tēlainā scenogrāfija (Mārtiņš Vilkārsis), Jura Vaivoda muzikālais noformējums un aktieru izlase (it sevišķi ar savu noslēpumu saistošais Valda Liepiņa Stūrmanis un Initas Dzelmes kaislīgā aprēķinātāja Līlija). Izrādei, kas stāstot par sieviešu virzītu pasauli, kurā „valda nauda un sekss”, piemītot impresionisks vieglums un sevī ievelkoša, taču emocionālu pieslēgšanos nenodrošinoša noskaņa. Dzimumu kari un cilvēka nepieciešamība pēc savu patību neierobežojošas telpas apliecinot, ka cilvēks ir vientuļš un mūžam minams noslēpums.

17
mar
2011
X

Sekss likteņa vietā

Zane Radzobe
//Diena

Mihails Gruzdovs nav iestudējis Knuta Hamsuna romānu Loks noslēdzies. Ābela un Olgas varoņi var būt tie paši, notikumi līdzīgi, tomēr noskaņa gluži cita, arī vēstījums cits.

Loks noslēdzies ir vēlīns K. Hamsuna darbs, tēmu, noskaņu kopsavilkums. Tā pasaule ir nežēlīga, naturālistiskās krāsās triepta, tomēr arī godīga, jo cilvēki neizliekas par to, kas nav. Tas ir pieskārienu romāns. Norvēģu Oblomova eksistenci autors ietērpis nevis darbībā, bet impresionistiskās sajūtās. Maz skaidri tēlotu notikumu. Nojausmas, mājieni. Varoņu tiešā runa, un turpat blakus – kāds ierauga tēlus no malas, un tie viņam izliekas pavisam savādi. Kāpēc Ābels ir tāds, kāds ir? No kurienes uzrodas, kur pazūd? Atbildi neatradīsiet, vien nojausmas par dabas plūdumam radniecīgu dvēseles krēslu. Tādas stihijām tuvas alkas te pazīstamas katram. Varbūt līdzīgu romānu iespējams uzrakstīt par katru darba varoni.

M. Gruzdovs K. Hamsuna noslēpumainību likvidējis. Dramatizējumā nav pustoņu, toties ir daudz darbības. Tiesa, vienveidīgas. Vienīgais varoņu pašizpausmes veids izrādē ir sekss. Ja īsos vārdos nāktos formulēt, par ko stāsta Ābels un Olga, tas būtu viegli. Visas sievietes ir... maitas, lai lietotu daudzmaz cenzētu iecerētā apzīmējuma sinonīmu. Nav nejauši, ka režisors mainījis darba nosaukumu. Izrāde tiešām nerunā par loku, kurā iemesti romāna varoņi, – mazpilsētu, ko apjož jūra, kalni un miers. Dzīvi, no kuras iespējams izrauties, tikai atgriežoties tās sākumā. Izrāde, kas risinās efektīgajā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā (skaists efekts!), stāsta par sievieti un vīrieti. Viņam iedalīta upura loma.

Skrastiņa Ābelu iznīcina sievietes. Visām pret viņu būtu pienākums – viņš taču zina, ko viņas jūt. Visas nodod. Varbūt daļa vainas konsekventajā izrādes vēstījumā jāuzņemas arī aktrisēm, jo, piemēram, Ieva Pļavniece savu Olgu atstājusi pat bez psiholoģijas kruķa, izlīdzoties ar izteiksmīgu deklamāciju un pozām. Tomēr režisors izrēķinājies arī ar Rēzijas Kalniņas un Initas Dzelmes varonēm. Aktrise ar nedabisku forsēšanu grūž no sevis laukā Līliju inkriminējošos tekstus, kuru neatbilsmi varones būtībai acīmredzami jūt. R. Kalniņai Lollu izdodas nepazemot, šķiet, tikai pieredzes un aktiermeistarības dēļ – viņa spēj saglabāt iekšējo loģiku un pašcieņu. Lomu ar loģiku izdevies apaudzēt arī Valdim Liepiņam (Stūrmanis), epizodēs labs ir Kārlis Freimanis (Klemenss).

Citiem tā neveicas, kaut acīmredzami visi pret materiālu izturējušies ar cieņu. Bet kāda jēga, ja Ginta Andžāna Alekss, šķiet, vajadzīgs tikai tāpēc, ka citādi jāzaudē pāris repliku? Režisors pacenties, lai aktieriem nāktos pārspēlēt arī acīmredzamus režijas štampus, no kuriem kliedzošākais ir Aminatas Diarras iemiesotā mirusī Andžela, nāve un laime vienā. Pat A. Skrastiņam (Ābels) un Jurim Bartkevičam (Vecais) neizdodas attaisnot konceptu par sievietēm, kas nez ko grib (iedomājieties – ēst!), un askēzi kā vienīgo ceļu uz garīgumu. Jo vairāk Gruzdovs cenšas padarīt Ābelu līdzīgu moceklim, jo nesimpātiskāk. Režisors nav ievērojis, ka viņa Ābels vainīgs līdzcilvēku nelaimēs daudz tiešāk nekā Hamsuna darbā. Ticu izrādei un Gruzdova godīgumam. Bet atsevišķi. Ja pretējos uzskatus mēģina iespiest vienā, sanāk liekulīgi. Hamsuns nosoda visus, tādēļ nenosoda nevienu. Arī pļauka var būt glāsts, un Loks noslēdzas tāda ir. Gruzdovam iznācis gāzt ar dūri. Nav tikai saprotams, vai īstajā virzienā.

17
mar
2011
X

Izrādes par noslēpumu

Līvija Dūmiņa
//Neatkarīgā Rīta Avīze

Laba izrāde ir kā daudzbalsīgs dziedājums, kas dažāda augstuma skaņu vijumā rada melodiju. Iestudējot Knuta Hamsuna Loks noslēdzies, diriģentam Gruzdovam ir labas balsis, kaut to skanējums nav vienlīdz tīrs, spēcīgs un izstrādāts. Viena no skanīgajām – Mārtiņa Vilkārša tēlainā scenogrāfija, kas aukstā metāla balsī ļauj saklausīt kā cilvēka dabas, tā vides, apstākļu aukstumu, skarbumu, nežēlību. Otra – aktieru izlase, kur līdzās savu profesionalitāti apliecinošo pieredzējušo ziedam plaukst jaunie, veidojot saskaņotu komandu, kas darbojas precīzi kā pulkstenis. Trešā – Jura Vaivoda muzikālais noformējums, kas it kā ieeļļo zobratiņus skanīgākiem tikšķiem.

Izrādei piemīt impresionisks vieglums. Hamsuniskajos Ābela pasaules izgaismojumos un uzplaiksnījumos sabiezē noskaņa, kas ievelk sevī un tur vēl laiku pēc beigām, lai arī emocionāla pieslēgšanās tās laikā tikpat kā nav notikusi. Gruzdova koris stāsta par sieviešu virzītu pasauli, kurā valda nauda un sekss, bet Artūra Skrastiņa Ābels, gan spēlējot, gan nespēlējot pēc sieviešu diktētajiem noteikumiem, cenšas saglabāt savējo, ko savukārt veido smalki skanošas dvēseles stīgas ar vitāli svarīgo brīvības tāli līdz horizontam un vēl tālāk. Taču šo visumā jau nu plakano rāmi tomēr izdodas piepildīt ar dzimumu kariem pāri stāvošo cilvēka nepieciešamību pēc savu patību neierobežojošas telpas, kas ļauj dzīvot, nevis eksistēt, tādējādi apliecinot patiesību par cilvēku kā vientuļu un mūžam minamu noslēpumu. Tāpēc arī gluži lieka šķita Andželas tēla vizualizācija, piesaistot izrādei eksotisko un seksapīlo Aminatu Diarru, kaut tā labi iekļaujas režisora piedāvātājā rāmējumā.

No ansambļa īpaši izceļu Valda Liepiņa Stūrmani, kas saista ar savu noslēpumu un Initas Dzelmes kaislīgo aprēķinātāju, pilnasinīgo «zemes sievieti» Līliju.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi