Atpakaļ uz afišu

Florids Buļakovs

Svēta lieta

Traģikomēdija 1 daļā

No krievu valodas tulkojis Pauls Timrots

 

Pirmizrāde: 2015. gada 21. oktobris

Pie Večuka ierodas Nāve. It kā ar to vēl nebūtu gana - viņai ir piedāvājums! Trīs stundu laikā Večukam jāpaveic svēta lieta - Dievam tīkams darbs. Tad šis ar savu Večiņu varēs dzīvot vēl desmit gadus. Ko tādu svētu lai šajās trīs stundās izdara? Večuks ar Večiņu sāk rīkoties.

Un ko šādā situācijā darītu jūs?

Florids Buļakovs (1948-2015) ir baškīru dramaturgs, daudzu literatūras un mākslas prēmiju laureāts, vairāk nekā 20 lugu autors. Viņš ir īsts traģikomēdijas meistars, kura lugās komisks patoss mijas ar dzīves absurda apjausmu un smiekli skan cauri asarām. Traģikomēdija „Svēta lieta" (jeb „Mīl, nemīl", 1991) ir stāsts par mīlestību mūža garumā.

 

Ar izrādes "Svēta lieta" režisoru Paulu Timrotu sarunājās interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins

LASIET SARUNU 

 

http://tvplay.skaties.lv/parraides/900-sekundes/667104?autostart=true

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/153297-aprite-aktrise-ar-mammas-svetibu.htm

 

 

Režisors - Pauls Timrots

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Gaismu mākslinieks - Ronalds Kļaviņš

Lomās

Indra Briķe (Vecā)
Juris Bartkevičs (Vecais)
Elīna Dzelme vai Aija Dzērve (Marta)
Mārtiņš Počs (Kārlis)

Aktuālās izrādes

19
apr
tr
Svēta lieta Svēta lieta 19:00 1h 20min Kamerzāle EUR 16.00 Pirkt
3
mai
tr
Svēta lieta Svēta lieta 19:00 1h 20min Kamerzāle EUR 16.00 Pirkt

Viedokļi

10
nov
2015
X

Ar vieglu un noturīgu pēcgaršu

Maija Svarinska //Kultūrzīmes

Dailes teātra jaunā izrāde “Svēta lieta” ir trešais labi pazīstamā televīzijas “Zebras” gana Paula Timrota iestudējums. Interesanta personība – skolotājs, ko tik nav izmēģinājis, ko tik nav apguvis, viss paša iniciatīvas vadīts, pašmācības ceļā, un iznākumā nopietni jaunrades meklējumi: vai nu tās būtu animācijas un leļļu filmas (“Nu, un”, “Maģistrāle”, “Munks un Lemijs”), vai teātra izrādes (“Pasaka par vērdiņu”, “Prezentācija”). Turklāt mākslas taka tiek iemīta kaut kā neuzbāzīgi, klusi. Varētu teikt precīzāk – inteliģenti.

Jā, Pauls Timrots, būdams vai nu televīzijas raidījuma veidotājs, vai izrādes režisors, nekad sevi nepozicionē. Viņš patiesi ir inteliģents vadītājs, jo visā dominē uzmanība pret mums. Pret mums – skatītājiem, pret mums – varoņu prototipiem, pret mums – laikabiedriem. Un, protams, nav nekādas bakstīšanas ar rādītājpirkstu. Kā tas ir raksturīgi patiesai inteliģencei, kur prātu daiļo humors un apgaismo smaids. Domāju, tādēļ viņa darbi ir tik viegli skatāmi, taču vienlaikus mūs nenoslogo tukšums. Tieši pretēji – ir pēcgarša. Viegla, bet noturīga.

Florida Buļakova lugu “Svēta lieta” tulkojis pats Pauls Timrots. Starp citu, šis baškīru dramaturgs savā ziņā ir rada mūsu režisoram. Kā teikts izrādes programmiņā, F. Buļakovs arī bijis skolotājs, žurnālists, izmēģinājis sevi dažādās jomās, piemēram, bijis tautas deju ansambļa vadītājs, bet 80. gados sācis rakstīt lugas, kļūdams par atzītu traģikomēdiju meistaru (kopumā to ir ap 20). “Svēta lieta” arī ir traģikomēdija. Luga sākas ar to, ka galvenais varonis Vecais, kas kādu laiku gulējis, tā sakot, uz nāves gultas, negaidīti pamostas un paziņo sievai, ka sapnī redzējis Nāvi, kas piedāvājusi viņam trīs stundu laikā paveikt svētu lietu – Dievam tīkamu darbu, lai tad varētu dzīvot vēl vismaz desmit gadus.

Svētās lietas meklējumi arī veido lugas darbības struktūru. Viena ideja nomaina otru, un, šķirojot šīs iespējamās izvēles, varoņos neviļus uzplaiksnī atmiņas par nodzīvoto un padarīto. Citiem vārdiem, tiek noslēgta dzīves bilance. Cilvēka šīszemes ceļš precīzi un lakoniski ir ietverts Ilzes Vītoliņas scenogrāfijā. Kamerzālē no sienas pretim otrai sienai stiepjas paaugstinājums kā dēļu ceļš. Uz tā redzamas taburetes, dažas citas iedzīves mantas, bet galā liela divguļu gulta. Zīmīgi, ka “ceļš” ved it kā no lejas augšup. Tai daļā, kas ir grīdas līmenī, tiek spēlētas atmiņu ainas, tas ir, varoņu jaunības un pieaugušo dzīves epizodes. Bet vecums mīt tieši šī dzīves ceļa augšienē. It kā beigas, proti, kaps, parasti atrodas apakšā, bet šeit gluži otrādi – dzīves beigas ir augšā. Savā ziņā drosmīga interpretācija, jo teoloģiska, tātad vecmodīga. Taču lugas autors un izrādes režisors pieskaras mūžības tēmai, tādēļ Ilze Vītoliņa neuzbāzīgi norāda: dzīve – tas ir ceļš augšup.

Nezinu, vai tam tic galveno lomu atveidotāji – Indra Briķe (Vecene) un Juris Bartkevičs (Vecais), taču viņi spēlē ar tādu dzīvesprieka jaudu, ka nemani ne mazāko nāves ēnu. Minora notis drīzāk sadzirdamas viņu duetā, kas skan nu jau aizgājušajos gados, kad viņi bija nevis veči, bet Marta (Elīna Dzelme) un Kārlis (Mārtiņš Počs). Šiem aktieriem tas nepateicīgākais uzdevums – spēlēt atmiņu epizodes. Uzdevums grūts arī tādēļ, ka tiek atainoti tie brīži, kas kā lakmuss iekrāso viņu laulības dzīves traģismu. Vienu pēc otra Marta zaudē savus nedzimušos­ 
bērniņus. Zaudē, jo Kārlis nerēķinās ar viņas veselību, liek sievai, kas ir gaidībās, smagi strādāt, dzen viņu kā zirgu pakaļ labklājībai un naudai. Neredzēja, nejuta, nesaprata. Tādēļ visu mūžu Martu moka jautājums: Kārli, vai tu mani mīli?

Šīs epizodes izstrādātas diezgan sasteigti, taču abi tēlotāji precīzi izšķetina darbības, līdz ar to arī idejas pavedienu. Jo sevišķi gribu izcelt Elīnas Dzelmes darbu, jo brīžiem viņas Martā jaušama ļoti patiesa emocionāla sāpe. Tāda sāpe, kas liecina par mīlošas dvēseles upurēšanās izpratni. Dzelmes Marta tik tiešām mīl, tāpēc allaž spēj Kārlim piedot.

Droši vien tādēļ Marta ir tik harmoniska un stipra vecumā. Indras Briķes un Jura Bartkeviča duets ir izrādes pērle. Aktieriem, protams, palīdz gudrā un asprātīgā dramaturģija, kā arī jau minētā režijas inteliģence. Tomēr īstenot šādu emociju, noskaņojuma un mīmikas laismojumu bez talanta nebūtu iespējams. Spoži noslīpēta arī ķermeņa valoda. Vecene kā kunkulītis tekalē uz priekšu un atpakaļ. Visur jāpagūst. Un tikai brīžiem vecās Martas acīs sastingst itin kā skumjas vai bailes un jo­projām tas pats rūgtais jautājums: vai tu mani mīli?

Par to, ka mīl, Kārlis beigu beigās pateiks Martai, kad viņai palicis tikai mirklis līdz aiziešanai mūžībā. Nevis Kārlis, bet viņa ir tā, kas pēc smaga kritiena negaidīti norimst uz tās pašas platās divguļu gultas. Aizies, nodzīvojusi cildeni un svēti un atklājusi Kārlim, ka Dievam tieši tas arī ir bijis vajadzīgs – māka dzīvot, patiesi mīlot. Juris Bartkevičs izdzīvo visu sava varoņa emocionālo un garīgo attīstību. Spožs darbs. Vispār aktiera daiļradē pēdējos gados vērojamas principiālas izmaiņas. Kādu laiku viņš vairāk ir bijis pārņemts ar sevi, nevis lomu. Bet tagad atkal ir mākslinieks. Dziļš, gudrs, gaišs un dabiski ekstravagants.

Beigās teikšu, ka Dailē ir piedzimusi izrāde māsa Nacionālā teātra uzvedumam “Ciemiņi”. Divi saturīgi, kaut arī ļoti atšķirīgi stāsti par laulātu pāri norieta gaismā. Starp citu, jāvaicā– kādēļ tagad par laulāto dzīvi no skatuves vēsta tieši veči? Varbūt tādēļ, ka laulība – tās ir mīlestības saites? Seksam tās nav nepieciešamas – smagas, reizēm pat apgrūtinošas, nemodernas. Turklāt vēl Dievam tīkamas.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi