Atpakaļ uz afišu

Ēriks Emanuels Šmits

Oskars un Rozā dāma

RĒZIJAS KALNIŅAS monoizrāde

 

Dramatizējuma un tulkojuma autors - Viesturs Meikšāns

 

Pirmizrāde: 2015. gada 11. septembris

Mazajam Oskaram ir palikušas tikai kādas desmit dzīves dienas. Par viņu rūpējas žēlsirdīgā māsa rozā kostīmā. Un Oskars spēlē spēli - katru dzīves dienu viņš izdzīvo desmit savas dzīves gadus, tādējādi nodzīvojot garu, laimīgu, piesātinātu dzīvi. Viņš izaug, kļūst pieaudzis, iemīlas, apprecas, izjūt „pusmūža krīzi", noveco. Turklāt vēl katru dienu Oskars raksta vēstules Dievam. Dievs šīs vēstules ņems vērā un izteiktās vēlēšanās izpildīs.

Franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita (dz. 1960) stāsts „Oskars un Rozā dāma" (2002) ir gudri skumjš un aizkustinoši maigs. Tomēr paradoksālā kārtā tas ir arī jautrs, piedāvājot paskatīties uz iluzoro dzīvi ar pilnasinīgu apliecinājumu.

 

Režija, telpa, kostīmi, mūzika - Viesturs Meikšāns

 

Ar izrādes „Oskars un Rozā dāma" režisoru Viesturu Meikšānu sarunājas žurnālists Ivars Kleins

LASIET SARUNU 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/desmit-teli-desmit-dienas-rezijas-kalninas-monizrade-oskars-un-roza-dama.a144501/

http://satori.lv/raksts/9915/Sis_stasts_ir_par_to_ka_dzivot

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/150088-aprite-tas-ir-atkarigs-no-tevis-ciest-vai-ne.htm

 

Režisors - Viesturs Meikšāns

Video māksliniece - Dace Sloka

Gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko

Lomās


Viedokļi

21
okt
2015
X

Satikšanās uz robežas

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Rēzijas Kalniņas monoizrāde Oskars un Rozā dāma, ko viņa veidojusi sadarbībā ar režisoru Viesturu Meikšānu, ir satikšanās, kas it kā apstādina laiku, lai, skatoties acīs nāvei, ieraudzītu un novērtētu dzīvi.

Ērika Emanuela Šmita darbs, ko viņš nodēvējis par romānu, stāsta par zēnu, kas slimnīcā zaudē cīņu ar leikēmiju – operācija nav bijusi veiksmīga, un viņa dzīves dienas ir skaitītas. Žēlsirdīgā māsa rozā kostīmā ierosina spēlēt spēli – iedomāties, ka viena diena ir desmit dzīves gadi, tādējādi viņam ir iespēja nodzīvot pat vairāk nekā simt gadu ilgu mūžu. Un vēl viņa mudina Oskaru rakstīt vēstules Dievam. Desmitgadīgā Oskara beidzamajās mūža dienās viņa komunikācijā ar Dievu ir ierakstīti lielie filozofiskie jautājumi par dzīvi un nāvi. Tas ir ceļš uz ticību, kurā dvēsele gūst mieru un paļāvību. Šmita Oskaru var salīdzināt ar Antuāna de SentEkziperī Mazo princi, kurā tāpat ierakstītas filozofiskas pārdomas par dzīvi un jēgu. Oskara stāsts nav pasaka, taču tam piemīt līdzīgs terapeitisks efekts.

Ticība ir šīs izrādes atslēgas vārds. Tas ļauj kopā ar aktrisi iejusties slimnīcā, kur aizved videoprojekcijas (video māksliniece – Dace Sloka), un būt kopā ar visiem aktrises spēlētajiem tēliem viņu ikdienas priekos un sāpēs, kopā stāvot uz dzīves un nāves sliekšņa. Bet es nenoticēju uzreiz. Rozā dāmu pieņēmu no pirmajām paskarbajām intonācijām. Oskars no manis muka, te liekot apstāties pie aktrises rokām, kas rausta pidžamas bikses, te mīmikas un reakcijām. Vai tas ir desmitgadīgs puika? Vai nav jaunāks, un vai tomēr vairāk nelīdzinās meitenei? Un tad es domāju, cik desmitgadīgus puikas es pazīstu, kādi viņi ir, un kāpēc mans priekšstats neļauj pieņemt Rēzijas Kalniņas Oskaru? Kad minūtes desmit biju uz viņu skatījusies, es pēkšņi sapratu, ka esmu pieradusi un pieņēmusi Oskaru tādu, kāds viņš ir jeb kādu Rēzija Kalniņa viņu attēlo. Es noticēju aktrisei. Un vārdnīca ticību skaidro tā: ticība kaut ko atzīst par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus.

Vēl es domāju par to, vai un kāda nozīme izrādes uztverē ir ticībai Dievam. Vai tad, ja netici vēstij, ko Šmits iekodējis savos tēlos, saturs kā pīlei ūdens nolīst nost no spārniem? Daudz ir patiesību kā ceļu, kas katram ejams, un Rēzija Kalniņa monoizrādē runā par vienu no tiem. Bet ne tikai.

Aktrise, iejūtoties daudzajos tēlos, no bērniem līdz pieaugušiem cilvēkiem, mirklī mainot sejas, apliecina, ka ir profesionāle. Un, ja satiekas ar materiālu, kas baro garu kā vitamīni ķermeni, tad tikšanās ar skatītājiem Kamerzālē var kļūt par sarunu ar jēgu. Tādu sarunu, kad, skatoties acīs Oskaram, Pegijai, Rozā dāmai, Bekonam un citiem, ieskaties arī dziļāk sevī. Rēzija Kalniņa režisora veiktajā dramatizējumā ar sirsnību un humoru patiesi spēlē spēli, savelkot tēmas smagumu kā gubu mākoņus, aiz kuriem ir tomēr zila debess. Viņa notur dzīvi apliecinošu intonāciju, atgādinot vecu veco patiesību par to, ka dzīve ir jādzīvo šodien, un arī to, ka dzīvot un mirt, ticot Dievam, ir vieglāk. Aktrise ar visu tēlu galeriju izdzīvo visdažādākās emocijas, radot ļoti cilvēcisku, siltu intonāciju, kas var likt aizdomāties par lielajiem jautājumiem, piešķirot jēgu kaut vienam mirklim, kurā apzinies savu mirstību. Izrāde var būt satikšanās ar sevi – tik stipru un tik vāju, cik spēj sev atzīt.

14
okt
2015
X

Vakars ar Oskaru, Rozā Dāmu un Rēziju

Dace Judina //kulturasvestis.lv

Tās dienas vakarā kaut kas mainījās - salūza, sadrupa mazos gabalgabaliņos, lai caur katarsi rakstos vietā kas cits - tīrāks, gudrāks, jūtīgāks. Mīlošāks.
Šīs izrādes beigās visi Kamerzāles skatītāji aplaudēja, kājās stāvot un slaukot asaras. Rēzija to pašu darīja uz skatuves. Tā – dodot un ņemot. Sirds pret sirdi.

Pēc franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita (1960) stāsta Oskars un Rozā Dāma (2002) tapušais Viestura Meikšāna dramatizējums viņa režijā – Rēzijas Kalniņas monoizrāde – pirmizrādi piedzīvoja 11. septembrī, divkārt nozīmīgā dienā, kas latviešiem būtiska kā Raiņa dzimšanas diena, bet pasaulei – kā traģisks atgādinājums par terora aktu Ņujorkā. Vēl – te figurē skaitlis divpadsmit. Un bērna vēstules Dievam.

Patiesība – kaila, neaizsargāta, skaista
Izrādi skatījos divas nedēļas pēc pirmizrādes - 27. septembrī, kad tā jau bija iedzīvojusies, iespēlējusies, izlaidusi trauslas saknītes Kamerzāles spēles laukumā.

Interesanta – vienkārša, lai neteiktu - askētiska, tajā pašā laikā tēlaini ietilpīga un klātesamības izjūtu radoša scenogrāfija, spēles telpas apdzīvojums / iekārtojums (režija, telpa, kostīmi, mūzika – Viesturs Meikšāns, video māksliniece – Dace Sloka, gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko). Kamerzāles skatuve nav ne liela, ne plaša, taču telpas neierobežotība / bezgalība, tāpat kā vides un dekorāciju maiņa panākta ar video projekcijām un gaismu spēli.

Divi vienīgie rekvizīti – četrdaļīgs atvāžamo krēslu posms un... krīts. Laika ritējuma apstādināšanai. Sargājošā apļa apvilkšanai. Zīmīgi.

Varbūt es meklēju kodus un zīmes tur, kur to nemaz nav? Tomēr – ir. Sevišķi šodien, kad pat niecīgākais, šķietami nenozīmīgākais vārds var kļūt par pozīcijas vai opozīcijas deklarāciju.

Pēc šīs izrādes reti kurš spēja iziet no teātra neaizkustināts, nesaviļņots. Un ne tāpēc, ka tā būtu zīmju vai vārdu spēļu pārpilna. Arī. Bet galvenais – tāpēc, ka tā ir pilna patiesības. Īstas, kailas, neaizsargātas un... skaistas.

Atminos, mājup braucot, vēl mašīnā, nespēju noturēties neietvītojusi: “Šovakar bijām. Satriecoši. Saviļņoja līdz kaulam. Rēzija – drosmīga, gudra, trausla. Vieda. Izcila monoizrāde!” un “Paldies, ka Viņa mums ir.”

Jo režisora iecere – eksistenciāla drāma – par divu smalku, līdzās pastāvošu cilvēcisko dvēseļu pasauļu mijiedarbi, savīšanos, pārklāšanos, bet galvenais – katrai savu patību un vienpatību, caur tikpat smalku, vibrējošu, garīgi un emocionāli atkailinātu, trauslu un bērnišķīgi, godīgi atdevīgu Rēzijas aktierspēli nonāk, trāpa tieši skatītāja sirdī.

Caur visām maņām – redzi, dzirdi, ādas sensoriņiem un zemapziņu.

Rēzija uz skatuves ir viena, tajā pašā laikā virtuozi radot iespaidu, ka viņu tur ir vismaz pieci – trausls, slimības izvārdzināts desmitgadīgs puisēns, šerpa pusmūža dāmīte, norūpējušos vecāku pāris, daudz zinošs un tāpēc rezignēts dakteris, dusmīga un nogurusi dežūrmāsiņa, pirmo agrīno pusaudžu mīlestību piedzīvojoša slima meitenīte.

Viena viņa ir gan pret skatītājiem (tovakar – tik pārņemtiem, ka visu izrādes laiku zālē valdīja kapa klusums, pat ne skaļāka elpas vilciena), gan – pats galvenais! - pret sevi.

Nedomāju, ka dvēseles preparēšana vienlaikus ar superātru lidojumu laikā būtu viegls uzdevums, taču aktrise ar to tiek galā spīdoši – viņa netēlo, viņa IR. Oskars un Rozā dāma.

Skatiens, vaibstu un mīmikas nemitīgā maiņā, balss modulācijas, ķermeņa valoda, kājas švīkāšana pusaplī ap savu asi, nervoza mīņāšanās, dusmīgi papēdīšu piesitieni, it kā neapzināta dūru savilkšana – tik daudz it kā sīkumu, kas vienā acumirklī, sekundes daļā pārslēdz dvēseles pārmijas – viņš, viņa, pārējie...

Viņš, viņa, pārējie...

Bet nu – visu pēc kārtas.
Ir kāds mazs zēns. Oskars. Olpauris. Desmit gadus vecs, visnotaļ asu, loģisku prātu un vairāk nekā labu melnā humora izjūtu. Citādi jau viņš, gadsimta ļaunākās slimības skartais, nespētu izturēt slimnīcā, kas ir “jauka vieta tiem, kuri ir patīkami slimnieki” (bet viņš tāds noteikti nav, jo “traucē medicīnai paveikt brīnumu”) un “kur ne tikai atveseļojas, bet reizēm arī mirst”.

Puikam ir vēzis. Neārstējams. Ja godīgi, viņam atlikusi vien nedēļa, varbūt divas, un viņš, par spīti ārstu un vecāku taktiskajām pūlēm slēpt, to labi zina, saprot un pieņem.

Ir Rozā Dāma. Sieviete nenosakāmā vecumā ar fenomenālām spējām atbalstīt, sapurināt, iedvesmot, dot spēku un izvilināt no pagultes tur noslēpušos ticību. Varbūt viņa ir slimnīcas māsiņa, varbūt brīvprātīgā palīdze, varbūt leģendāra cīkstone ar simts dažādām iesaukām, tai skaitā – Lohnesas briesmone. Varbūt – slimniece, kura nezina sev atvēlētā dzīves nogriežņa garumu. Vai varbūt – zina? Katrā ziņā – viņai ir tik liela un silta sirds un tāda izpratne par dzīvi, par kādu mums atliek vien pasapņot.

Ir vecāki (aiz kadra) – mīloši, noraizējušies, apjukuši, nezinoši, kā būt, ko darīt. Ko vispār var darīt, ja tavs bērns mirst un tu nespēj palīdzēt. Vari slēpties aiz klasiskās mūzikas kompaktdiskiem vai izglītojošām spēlēm, iepriekš obligāti izlasot un izstudējot visas iespējamās instrukcijas, lai tikai, pasarg Dievs, kaut kur nekļūdītos...

Ir ārsts (arī aiz kadra) – noguris, zinošs, vīlies dzīvē un ticībā Dievam, tomēr profesionāls līdz galam, lai kas notiktu. Jā, savā ziņā – cilvēkmīlošs, kas mūsdienās pamazām kļūst arvien retāka un tāpēc jo ekskluzīvāka rakstura īpatnība.

Ir virkne bērnu (neredzamu, taču klātesošu), kuru dzīvē notikušas nelaimes – Bekons apdedzis ugunskurā, Zilajai Betijai slima sirds, kāds ir nenormāli resns, kāds – daunis, cits – psihiski nestabils... Taču viņi nešķiro viens otru pēc slimībām, viņi IR. Līdzās. Laikā un telpā. Vienam atvērtā, citam – jau slēgtā.

Un ir Dievs. Klātesošs un (protams!) neredzams. Aizņemts un nepārtraukti iegrimis darbos pāri galvai. Atnāk tad, kad, ļoti gaidījis, tu pēkšņi vairs negaidi. Neko.

Pirms pieciem gadiem Jāņa Rozes apgāds šo E. Šmita stāstu izdeva latviski – nelielā formātā, 96 lappusēs. Tas nav superbiezs dižromāns. Bet. Tas ir dvēseliski ietilpīgs. Tāpat kā režisora Harija Petrocka iestudējums Daugavpils teātrī pirms trim gadiem.

Smalks, dziļš, skarbs, tomēr aizkustinošs vēstījums, kas sakustina, parauj gaisā un vairs nenoliek atpakaļ. Nolaisties uz zemes katram jāspēj pašam.

Pēc tam, kad krustu šķērsu pārdomāts jautājums – bet kāpēc Dievs to visu pieļauj?

Šmits par savu darbu teicis – tas ir stāsts par kāda bērna ceļu pie Dieva.

Es teiktu – tas ir stāsts par mūsu ceļu pie sevis un spēju ielūkoties acīs savām bailēm.

Desmit gadi vienā dienā

“Mīļais Dievs! Mani sauc Oskars, man ir desmit gadu; es pielaidu uguni kaķim, sunim un mājai (man šķiet, es pat izcepināju zelta zivtiņas), un šī ir mana pirmā vēstule, ko Tev sūtu, jo līdz šim mācību dēļ man nebija laika." Vai arī: "Mani sauc Olpauris, es izskatos septiņus gadus vecs, dzīvoju slimnīcā, jo man ir vēzis, un es nekad vēl neesmu pie Tevis griezies, jo neticu, ka Tu esi." Gudri, skumji, maigi, nežēlīgi, atklāti.

Tā aizsākas pirmā no divpadsmit Oskara vēstulēm Dievam. Tieši tik daudz laika viņam atlicis, un tieši to Rozā Dāma iesaka, lai apjukušajam puišelim atgrieztu ticību dzīvei: katra dzīves diena būs desmit nākamies viņa dzīves gadi. Tātad – atlikušo dzīves dienu laikā Oskaram (teorētiski) būs iespēja nodzīvot / izdzīvot visu mūžu, ar uzviju. Neticēt vai pretī runāt nevar. Nedrīkst. Jo Rozā Dāmas vārds slimnīcā ir likums.

Kas notiek tālāk? Viņš dzīvo? Jā, un sasniedz sirmu vecumu. Teorētiski un praktiski.

Pubertāte, randiņi, pieaugušo problēmas, iemīlēšanās, kāzas, pusmūža krīze, spēja un nenovēršama novecošana, vecuma vientulība... Un visbeidzot – satikšanās ar Dievu.

Ikvienai no divpadsmit epizodēm – atlikušajām dzīves dienām – ir autora un režisora iecerēta dziļa nozīme: slāni pa slānītim atsegt cilvēka būtību. Tāda cilvēka, kuram vairs nav jāizliekas ne savā, ne citu priekšā, tāpēc viņš drīkst būt līdz sāpēm godīgs. Vērojot, kā šīs izrādes vienīgā lomu atveidotāja Rēzija Kalniņa viegli, kā pieskaroties ar tauriņa spārnu, kā uzpūšot siltu dvašu aizsalušam logam, atklāj katra personāža visdziļāko kodolu, visslēptākās bailes, sāpes un laimes mirkļus, pārskrien sajūsmas skudriņas.

Sasniedzot Laika robežu

Jā, un ikviena no divpadsmit epizodēm ir viedu vārdu, atziņu un dzīves gudrību pilna. Tos atliek vien pieglabāt savas atmiņas failos, lai vēlāk – jau vienatnē, post factum – atkal un atkal pārcilātu, pārdomājot – kādu dziļumu iegūst doma, cilvēkam sasniedzot Laika robežu.

... kad slimnīcā pasaka vārdu nāve, cilvēki kļūst kurli - ausī izveidojas gaisa korķis.
... labāk ir viena vēlēšanās dienā, nekā trīs visā mūžā.
... viņš ir glums kā miltaina menca; vienmēr atradīsies kāds miltu maiss.
... šodien man ir pubertāte, gaidu, kad vakarā man paliks 20 gadi.
... lai uzvarētu, ar miesu un kauliem nepietiek, vajag arī sirdi un dvēseli.
... interesanti, vai no bučošanās var dabūt bērnus?
... kā jūs varat paļauties uz tādiem kā viņš (par Jēzu pie krusta)?
... brauciens Rozā Dāmas mašīnā bija ceļš uz elli, viņas valodiņa bagātināja manējo.
... varbūt viņi (vecāki) mīl tikai veselu Oskaru? Bet mana slimība ir daļa no manis!
... man uzdāvināja augu, kurš zied tikai vienu dienu; šis sīciņais tuksneša augs ir padarījis savu darbu dienas laikā.
... Dievs, es joprojām gaidu, kad tu mani apciemosi; nāc jebkurā laikā.
... man ir simts gadu; daudz guļu, jūtos labi; 110 – tas jau ir pārāk daudz...

Epiloga vietā:
Ikvienam Meistaram ir vajadzīgi savi klejojumu gadi, kad ķermenis atsakās no ikdienas, Prāts iegūst dziļumu, Sirds - plašumu, bet Dvēsele – spārnus.

Rēzija Kalniņa ir atgriezusies. Un tas ir Jauns Sākums. Laipni lūgta Mājās!

13
okt
2015
X

Žēlojot Oskaru

Mārīte Gulbe //kroders.lv

Kā runāt par nāvi ar slimu cilvēku? Kā runāt ar nedziedināmi slimu bērnu? Un kā teātrī runāt par nāvi? Varbūt šo recenziju vajadzēja lūgt dakterim Pēterim Kļavam. Brīži, kuros dzīvē esmu pietuvojusies šādai situācijai, izslēguši jebko teatrālu. Tas ir, iekšēji ieslēdzas kāda cita programma: momentā sakārtojas domas par to, kas ir svarīgs, kas pakārtots. Koķetēšana ar nāves tēmu, izlikšanās, ka viss kārtībā, pazūd pati no sevis. Būtiskākais pats iznāk priekšplānā – ko tu vari otra labā darīt? Eksistenciālā situācija prasa godīgumu, netēlošanu un, ja iespējams, mazliet humora.

Iepriekšējā sezonā Daiga Kažociņa Nacionālajā teātrī radīja šādas izrādes precedentu: “Prātā” ar vēzi slima sieviete slimnīcas palātā tuvojās dzīves noslēgumam. Arī franču autora Ērika Emanuela Šmita stāstā “Oskars un Rozā dāma” zēns, kurš nejauši aiz ārsta kabineta durvīm dzird savu vecāku un daktera sarunu, momentā nonāk aci pret aci ar bezilūziju realitāti: viņu nav iespējams izārstēt. Šajā brīdī sastaptā paskarbā, nesentimentālā medicīnas māsa rozā kostīmā ir vienīgais cilvēks, kas atrod īstos vārdus un intonāciju, kādā ar bērnu runāt. Viņa iedod atslēgu, kā zēnam dzīvot to neilgo laiku, kas atlicis: neieciklēties uz bailēm, fokusēties uz citiem, mēģināt iegūt distanci no tā, kas notiek ar ķermeni, no emocijām. Ē. E. Šmits savā darbā piedāvā kristīgo risinājumu: Rozā dāma iesaka Oskaram rakstīt vēstules Dievam, par kura esamību zēns nav domājis un nav arī pārliecināts. Rozā dāmas ieteikums ir meklēt kontaktu ar spēku vai saprātu, kas pārāks par cilvēka prātu, dot bērnam cerību, ka pasaulē ir kāda jēga un kārtība, kurai pakļauta arī viņa dzīve. Rozā dāma ir medmāsa vai mūsdienu realitātē – Dakteris Klauns, psihologs un izklaidētājs, kas strādā smagi slimu bērnu nodaļās, bet viņa ir arī tāds kā zēna pavadonis, pēdējo desmit dzīves dienu kompanjons, pirms viņš nonāk otrpus dzīvības robežas. Viņa delikāti palīdz zēnam sakārtot attiecības ar vecākiem, slimnīcas draugiem, sagatavot viņu nezināmajam bez histēriska traģisma, harmonizējot aiziešanu, cik nu tas iespējams.

V. Meikšāna dramatizējumā “Oskars un Rozā dāma” ir monoizrāde, un Rēzija Kalniņa iejūtas vairāku personāžu ādā. Tie ir bērni no onkoloģiskās palātas, Oskara vecāki, bet pamatā tās ir divas lomas: Oskars un Rozā dāma. Pidžamā un čībās tērptā aktrise spēlē bez grima, brīvi izlaistiem matiem, ārēji neizskaistinātā fiziski saguruša zēna-sievietes tēlā.
Dailes teātra Kamerzāles iekārtojums ir lakonisks (V. Meikšāns arī telpas, kostīmu un mūzikas autors): tikai neērti, veci uzgaidāmie krēsli (simboliski tā patiesi ir tāda kā uzgaidāmās telpas situācija, kādā zēns atrodas), melna tāfelsiena (uz tās Oskars ar krītu uzraksta Dievam adresētās vēstules numuru, raisot asociācijas ar baznīcas tāfelīti dievkalpojumos) un dažas videoprojekcijas (Dace Sloka), kas rāda tukšu, vientuļu un krāsu toņos aukstu telpu – slimnīcas gaiteņus, palātu, durvis. Vienīgais izņēmums ir Rozā dāmas piekrāmētā dzīvoklīša projekcija. Telpas tukšums sabalsojas ar vientulību, kādā nonācis Oskars.

Mazs zēns, kurš ilgi dzīvojis slimnīcas onkoloģiskajā nodaļā, redz un saprot lietas tikpat precīzi kā pieaugušais, varbūt emocionāli ir gudrāks un stiprāks par pieaugušo. Neiecietīgs pret liekuļošanu, aizvainots par vecāku īslaicīgo – kā viņš uzskata – gļēvumu.
Rozā dāma – paskarba, plastikā robusta sieviete, kas nevis glauda un mierina, bet ieņem aktīvu, mazliet agresīvu pozu, mudinot arī zēnu uz darbību, mērķi. Uz mērķi kaut vai sakoncentrēt savu gribu. Noformulēt savas domas, vēlmes.
Nosacītais dialogs monoizrādē prasa ātru lomu maiņu. R. Kalniņa to iezīmē ar pāris raksturīgām Oskara un Rozā dāmas pozām, plastiku. Plecos sakumpis, mazliet izaicinošs un laika gaitā arvien vairāk fiziski noguris puika, pašpuiciska sieviete cīkstones pozās, kuras mazliet teatralizētā izturēšanās signalizē par viņas Daktera Klauna darbu un arī iekšēju apjukumu, kuru viņa cenšas noslēpt ar bravūrīgu izturēšanos. Lomu maiņa demonstrē aktrises meistarību un profesionalitāti. Bet tieši te, lomu ping-pongos, es pazaudēju izrādes jēgas pavedienu.

Neviļus atkal jānostāda līdzās “Oskars” un “Prāts”. “Prāta” spēks bija lakonisms un tiešums, it kā introvertā galvenās varones spēle pakļuva skatītājam zem ādas. “Oskars” atrodas skalā, kas tuvojas melodramatisma atzīmei. Protams, tā ir humāna, tā runā par būtisku tēmu, un ir vajadzīga saruna par to. Taču es nenoticu intonācijai.

Nāve dabas likumsakarībās nav ne ļauna, ne laba. “Oskars un Rozā dāma” ir par to, kā gan bērnam, gan pieaugušajam to apzināties un akceptēt. Ceļš līdz tam ir ļoti sāpīgs un emocionāls. Un cik daudz ir “pavadoņu”, kas varētu dot jēdzīgu padomu? Aktrise pauž simpātijas pret Oskaru, tajās ir žēlums pret bērnu, kas mirs. D. Kažociņas Vivjena Bēringa nevēlējās iepatikties, viņa centās tikt pie patiesības. Oskars, kaut mazs zēns, ir personība. Un tikpat reāli kā jebkurš pieaugušais sastopas ar nenovēršamo nāves faktu. Viņam nevajag, lai viņu žēlo. (Ir, ir bezgala žēl.) Viņam (un skatītājam, kas identificējas ar varoni) vajag, lai viņam palīdz. Man šķiet, izrāde paliek tajā žēluma punktā, pusceļā.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi