Atpakaļ uz afišu

Florians Zellers

Ja tevis vairs nebūtu

No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova

 

Pirmizrāde: 2015. gada 30. septembris

Anna kopā ar Pjēru ir nodzīvojusi gandrīz divdesmit gadus. Tagad viņas dzīvi saindē šaubas un izmisīga vēlme saprast. Reizēm mums liekas, ka mēs kādu pazīstam, bet īstenībā pazīstam tikai šī cilvēka masku. Un vairs nesaprotam, kas īsti ir noticis patiesībā. Mēs vēlamies izvairīties no sīkām, banālām nodevībām... Bet mūsu dzīvesstāsti tik ļoti līdzinās savā neglītumā.

Florians Zellers (dz. 1979) ir franču rakstnieks un dramaturgs, kura darbi ir tulkoti daudzās valodās. Vairākas Zellera lugas ir saņēmušas Moljēra balvu, kas ir Francijas augstākā godalga teātrī.

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Iestudējuma atbalstītājs

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Ja tevis vairs nebūtu" režisoru Intaru Rešetinu un komponistu Juri Vaivodu sarunājas LKA profesors Jānis Siliņš

LASIET SARUNU 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/kaisle-milestiba-un-nodeviba-izrade-ja-tevis-vairs-nebutu.a147896/

http://www.diena.lv/kd/teatris/intars-resetins-nebaidos-ka-mani-sitis-14113558

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/151575-aprite-smalki-ne-ar-lieliem-triepieniem.htm

 

Režisors - Intars Rešetins

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Komponists - Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece - Vita Radziņa

Horeogrāfs - Agris Daņiļevičs

Gaismu mākslinieks - Ivars Tilčiks

Lomās

Vita Vārpiņa (Anna)
Artis Robežnieks (Pjērs, viņas vīrs)
Ivars Auziņš (Daniels, draugs)
Dārta Daneviča (Lora Dam)

Aktuālās izrādes

13
apr
ce
Ja tevis vairs nebūtu Ja tevis vairs nebūtu
30% atlaide ar ISIC un ITIC kartēm
19:00 1h 40min Mazā zāle EUR 16.00 Pirkt
7
mai
sv
Ja tevis vairs nebūtu Ja tevis vairs nebūtu
Pēdējo reizi! 30% atlaide ar ISIC un ITIC kartēm
18:00 1h 40min Mazā zāle EUR 16.00 Pirkt

Viedokļi

5
nov
2015
X

Mums, meitenēm

Zane Radzobe //IR

Kad Mirdza Zīvere dzied Zigmara Liepiņa dziesmas, liekas, to saprot katra sieviete - viņas balsī, intonācijā, dziesmas noskaņā ir kas tāds, kas, šķiet, attiecas uz sievietes likteni neatkarīgi no konkrētā brīža: vecuma, ģimenes stāvokļa, izglītības līmeņa vai kredītkartes limita.

Kaut kas līdzīgs, manuprāt, notiek Intara Rešetina jaunajā iestudējumā Ja tevis vairs nebūtu Dailes teātra Mazajā zālē. Franču dramaturga Floriana Zellera luga režisora rokās pārtapusi par tik sievišķīgu materiālu, ka biļetes uz to derētu pārdot kā spa procedūru kūres - draudzeņu grupām, piemetot vēl bonusā vīna pudeli. Jo izrāde savā auditorijā strādā tik precīzi, ka teātrī neko līdzvērtīgu, liekas, pat neesmu redzējusi.

Dāmu romānam līdzinās arī Zellera lugas sižets. Anna pēc 20 laimīgā laulībā pavadītiem gadiem pēkšņi kļuvusi par atraitni - viņas vīrs rakstnieks Pjērs gājis bojā autoavārijā. Kārtojot nelaiķa mantas, sieva uziet lugas manuskriptu - par vecāka, precēta vīrieša romānu ar jaunu aktrisi, un piepeši viņai sāk šķist, ka savu vīru nemaz nav pazinusi. Anna ķeras pie faktu noskaidrošanas.

Tālāk gan luga samudžinās, jo pa vidu mīļākajai, kas te liedzas, te melodramatiski atzīstas, un ilggadīgam ģimenes draugam, kuram nebūtu iebildumu atraitni bēdās mierināt, kļūst acīmredzams, ka galvenā varone bīstami šūpojas starp sērām, depresiju, paranoju, halucinācijām tuviem stāvokļiem... Respektīvi, ne viss, kas lugā notiek, iespējams, ir realitāte, un skatītājam pašam ir jārisina mīkla par to, kāds tad īsti stāsts šo četru cilvēku starpā risinājies.

Rešetins lugu ir iestudējis, sekojot teksta loģikai, nepievēršot īpašu uzmanību vārdos neizteiktajam (piemēram, motīviem vai kļūdainiem pieņēmumiem). Kādu brīdi iestudējumā tas traucē. Lugu varētu iestudēt arī, piemēram, kā detektīvtrilleri vai, teiksim, galvenās varones psihes (domu, jūtu, sapņu un baiļu) iemiesojumu ārpasaules tēlos, un uz mirkli šķiet - tāda arī ir iecere. Jo īpaši tāpēc, ka Vita Vārpiņa Annas lomā emocionālo sakāpinātību, stāvokli, kurā viņas varone, paļaujoties visniecīgākajiem impulsiem, ir gatava noticēt pilnīgi pretējām lietām, spēlē spoži.

Loma ir aktrises varoņdarbs - spriega, valdzinošu pretrunu pilna. Taču šādu lasījumu īsti nepieļauj trīs pārējie izrādes varoņi - Arta Robežnieka Pjērs, Ivara Auziņa (otrā sastāvā Pēteris Gaudiņš) ģimenes draugs Daniels un Dārtas Danevičas Lora - jauna aktrise, iespējamā Pjēra mīļākā. Auziņa un Danevičas tēli režisoram, šķiet, bijuši vajadzīgi tikai tāpēc, ka bez viņu fiziskas klātbūtnes lugas loģika sabruktu - izrādē varoņiem trūkst savas iekšējās dzīves, darbības loģikas, kas pārsniegtu atsevišķas ainas robežas. Robežnieka varonis ir interesantāks, viņa spēlētajā rakstniekā patiesi ir kāds noslēpums (bet drīzāk - melodramatisks, jo viņa nemainīgi mīlošais, sievas sāpēm skumji līdzi dzīvojošais varonis šķiet drīzāk spējīgs uz cēlām pašnāvībām, ne krāpšanu).

Taču šoreiz galvenais notiek nevis uz skatuves, bet skatītāju zālē. Tas nav pārmetums izrādei, tā ir grodi nostrādāta - labs režisora darbs, uzteicama Kristiana Brektes scenogrāfija un Vitas Radziņas tērpi. Tieši otrādi - tas ir kompliments par neparasti dziļajām attiecībām, kādas veidojas starp skatuvi un zālē sēdošajiem. Laikam pirmo reizi teātrī biju lieciniece tam, ka dāmas zālē ne tikai raud un aktīvi žestikulē līdzi varonei, bet arī pavada skatīšanos ar atbalstošiem izsaucieniem un īsiem komentāriem. (Tā uzvedas publikas amerikāņu sarunu šovos.) Skaidrs, ka tēma, kas Rešetinu interesē jau kopš debijas izrādes Nakts vēl nav galā, (tas ir, katram pieaugušajam vismaz reizi mūžā ienāk prātā, ka īstenībā nekad nezināsim, par ko domā, ko jūt (utt.) mūsu otrās pusītes), ir aktuāla un sāpīga. Tāda, par ko runā un domā (vismaz sieviešu kompānijās noteikti) vienalga, vai tā saistās ar personiskām traumām, vai arī ļauj sajust pasaules skumjas, vienlaikus dzīvespriecīgi secinot, ka tās tevi neskar. Tieši tam ir domāti dāmu romāni un kino. Tagad, šķiet, ir arī dāmu teātris. Un par to, manuprāt, nav ko vīpsnāt. Galu galā, tam nepieciešams īpašs talants, kas Rešetinam, šķiet, piemīt.

27
okt
2015
X

Šķitums vai patiesība?

Gundega Saulīte //kroders.lv

Tikai stundu un četrdesmit minūtes garā viendaļīgā izrāde „Ja tevis vairs nebūtu” Dailes teātra aktieru zālē ir piepildīta ar tik bagātīgu psiholoģisko nianšu lādiņu, ka nepamanām, cik tā patiesībā ir īsa. Vai var būt vēl labāka atzinība?

Intara Rešetina otrais režijas darbs, tāpat kā viņa pirmā izrāde „Nakts vēl nav galā”, itin visos komponentos ir nostrādāta līdz pēdējam sīkumam, tajā pašā laikā iestudējumam piemīt šarmants vieglums un absolūti izpaliek jebkāda didaktika. Vai tas tāpēc, ka pamatā ir franču autora darbs? Varbūt tāpēc, ka sižeta līnijai pašai par sevi te nav lielas nozīmes, daudz svarīgāk ir – kā šo stāstu izstāsta, kā piesaista mūsu uzmanību skatuves telpā notiekošajam. Droši vien arī tāpēc, ka visa radošā grupa, bet īpaši jau četri lomu tēlotāji, darbojas kā labi uzskaņots un sabalsots mūziķu kameransamblis – katrs spēlē savu tēmu, kas savijas kopā dzīvi pulsējošā ritma un stila saskaņā.

Galvenā varone Anna pirms pāris nedēļām negaidīti zaudējusi vīru Pjēru, kurš gājis bojā autoavārijā. Pārcilājot beidzamā laika epizodes, savas un vīra attiecības, viņa tajās meklē pierādījumus dzīvesbiedra neuzticībai. Sievas aizdomu dīglis radies pēc vīra-rakstnieka studijas apmeklējuma, un tālāk Anna tīši vai netīši arī sastop neuzticības apliecinājumu. Vai arī neuzticības šķietamību. Ja dramatiskajā materiālā būtu ietverts tikai stāsts par neuzticīgu vīru un viņa sievas sākotnējo aklumu un vēlāko apgaismību, jādomā, tas nebūtu izpelnījies ne režisora, ne arī mūsu, skatītāju, uzmanību. Taču Florians Zellers epizodes savirknējis fascinējošā virtenē, kurā nav reāli pierādāmu robežu starp šķietamību un realitāti. Ik dialogs ir uzbūvēts tā, ka to iespējams uztvert kā apliecinājumu Annas arvien pieaugošām aizdomām par tuvā cilvēka neuzticību vai arī tajā pašā laikā tieši otrādi – kā šaubu noliegumu. Un acīmredzot arī režisoru piesaistījusi šī situāciju suģestējošā ambivalence, kas notikumu skaidrojumu neļauj iegūt tikai un vienīgi no izrunātajiem vārdiem vai no varoņu redzamās reakcijas katrā konkrētajā saskarē. Līdz ar to ik epizode iegūst itin kā dubultu jēgu – varēja būt tā, bet tikpat labi – pilnīgi citādi. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatāmies, ko no sarunu partnera gaidām, kuru savu versiju gribam apstiprināt – apliecinājumu vai noliegumu.

Šī šķietami nepretenciozā dramatiskā darba piepildīšana ar pretrunīgu cilvēcisko saturu ir izrādes lielākā vērtība. Vitai Vārpiņai pārliecinoši, silti un dziļi izdodas atklāt tekstā ieprogrammēto galvenās varones Annas šaubu un neziņas ceļu klusinātā iekšējo meklējumu gaitā, kas, spriegumam augot, draud pārvērsties jau gluži paranoiskās aizdomās. Jāraugās tikai, lai pār mēru netiek klusināts runasveids, no tā tad cieš vismaz puse zāles. Annas ceļš, cenšoties izzināt absolūto patiesību, paver plašus asociāciju laukus, kuros skatītājam klīst arī pēc tam, kad priekškars jau aizvēries. Jādomā ne jau tikai par autora pieminēto masku, kas slēpj tuvā cilvēka seju. Tiklab arī par skatpunktu, no kura uz notikumiem raugāmies, par mīlestības, draudzības un godīguma interpretāciju. Un galu galā – arī par to, cik tuvu vispār spējam piekļūt pat sev vistuvākajam cilvēkam. Vai nav maldīgi to vispār vēlēties? Un tā joprojām…

Katrā ziņā, ja daļa skatītāju no zāles iznāk mazdrusciņ samulsuši – krāpa vai nekrāpa Pjērs savu sievu? –, nākas atzīt, ka iestudējuma veidotāju mērķis ir sasniegts. Tā nav izrāde par krāpšanu vai neuzticību, bet drīzāk gan par mīlestību, kas klusi sauc pēc godīguma un patiesības – kā Annai, un arī par tādu, kas neprasa neko – kā Lorai. Bet varbūt par to, ka nav jātic vārdiem, bet jāuzticas sirdsbalsij.

Izrāde, kurā darbojas tikai četri aktieri, ir uzbūvēta tā, ka bezgala saistoši ir vērot viņus visus, lai ko viņi darītu. Cik atšķirīgas, plastiski un iekšēji pamatotas ir, piemēram, Dārtas Danevičas trīs parādīšanās! Ārēji lādzīgā un izpalīdzīgā Pjēra drauga Daniela lomā Ivars Auziņš ļauj apjaust šī varoņa vīrišķības amplitūdu. (Žēl, ka, arī atkārtoti skatoties, nenotvēru šai lomā Pēteri Gaudiņu.) Arta Robežnieka Pjēra labvēlīgi vērojošā klātbūtne ainām, kurās viņa varonis ir miris, piešķir papildu dimensiju, bet tiešā darbība ir tieši tik noslēpumaina un tajā pašā laikā tik aizdomas kliedējoša, lai mums būtu ko minēt. Bet pāri visam – Vitas Vārpiņas Annas izmisumā dzenošās šaubas un atskārsmes.

Izrādes koptēlā nav nejaušību – lielisku noskaņu rada Jura Vaivoda komponētā oriģinālmūzika, kas skaņu partitūrā kombinēta gan ar ielas trokšņiem, gan vieglprātīgas meičas (Loras?) smiekliem, aktieri labi jūtas Kristiana Brektes izveidotajā skatuves telpā. Grīda izklāta ar mīkstu, garbārkšainu melnu audumu, kas, izrādās, lieliski izgaismojas arī violetā tonī, bet aktieru soļi uz tā līdzinās viegliem, nemateriāliem pieskārieniem, līdz ar to arī scenogrāfija iesaistās šķituma un patiesības spēlē. Savukārt Vitas Radziņas kostīmmākslinieces veikums labi „sēž” dekorācijā un raksturo personāžu.

Var jau atzīt, ka izrāde tāds intīms nieks vien ir. Taču nopietnība un atbildība, ar kādu tas izveidots, rada pavisam nopietnu uzticēšanos Intara Rešetina tiesībām saukties par režisoru. Atliek tikai novēlēt „audzēt muskuļus” lielākiem uzdevumiem.

27
okt
2015
X

Meklēt savās atmiņās

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Intara Rešetina atgriešanās režijas lauciņā bija viens no šīs teātra sezonas gaidītākajiem notikumiem. Režisora pirmais iestudējums – pēc kinofilmas “Pagājusī nakts” tapusī “Nakts vēl nav galā” – pārsteidza ar dziļiem aktierdarbiem un acīmredzamu vērību pret sīkākajām detaļām (kā intervijā KDi atzīst Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa, “viņš vēl ir tajā režisora attīstības posmā, kad nav mazsvarīgu lietu, vai tā būtu aktrises kurpju krāsa, paklājs vai skaņu celiņš”). Izrāde “Ja tevis vairs nebūtu” apliecina, ka šīs īpašības var piedēvēt ne tikai I. Rešetina ar “Spēlmaņu nakts” balvu novērtētajai debijai, bet nākotnē, cerams, arī režisora rokrakstam kopumā.

Līdzīgi kā pirmajā iestudējumā, arī šoreiz režisors šķietami “izkusis” pārējās radošās komandas darbā, priekšplānā izvirzot nevis ārišķīgus režijas efektus, bet gan pārliecinošu vizualitāti un psiholoģiski nospriegotus aktierdarbus. Scenogrāfa Kristiana Brektes pelēkās krāsās tapsētais spēles laukums ar kostīmu mākslinieces Vitas Radziņas precīzi izvēlētajiem tērpiem rada daudzslāņainu un atmosfērisku darbības telpu, kurā tiek risinātas četru izrādes varoņu attiecības. Izrādes vizuālais noformējums daudz ko pasaka bez vārdiem – grīdu klāj mīksts paklājs, skatuves centrā novietotās sienas faktūrās saskatāmi gan iedobumi, gan izvirzījumi, bet, rūpīgāk ieskatoties, ieraugāmi arī vārdu un teikumu nospiedumi (asociatīvi dziļa cilvēka psihes metafora). Šis tumšais fons precīzi līdzspēlē izrādes aktierdarbiem, kuros ikdienišķas intonācijas mijas ar dziļām, uz robežas starp prātu un neprātu eksistējošām kaislībām.

Franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera darbā jautājums par realitātes un fantāzijas attiecībām risināts kā aizraujošs rēbuss, kura centrā ir stipra, taču vienlaikus jūtīga sieviete, kas pēc vīra nāves cenšas tikt galā ar šķietami sadzīvisku problēmu – uzzināt, vai viņas aizdomas par vīra neuzticību ir patiesas. Luga mērķtiecīgi un nenovēršami šo konfliktu izvērš daudz dziļākās dimensijās, pētot līdz slimīgumam izkāpinātu iedomu ietekmi uz cilvēka psihi, tomēr dramaturgs lugas remarkās skaidri nodala to, kuras ainas ir realitāte, bet kuras tikai radījusi galvenās varones iztēle. I. Rešetina izrādē šāda nošķīruma nav, un arī izrādes fināls ir atvērts, ļaujot skatītājam pašam izvēlēties, kura no versijām – realitāte vai fantāzija – ir patiesāka.

Aktrise Vita Vārpiņa titullomā šo trauslo eksistenci uz robežas starp veselīgu racionālismu un slimīgām iedomām nospēlē absolūti pārliecinošā patiesīgumā – neizskaistinot, taču atsevišķās epizodēs ļaujot skatītājam pietuvoties varones iekšējās pasaules cilvēciskajām pretrunām, kas ir pietiekami atpazīstamas, lai visu izrādes laiku ļautu neatslābstoši just līdzi galvenās varones stāstam. Aktrises tēlojumā vienlīdz pārliecinoša ir gan varones uzmācīgā “meklēšana atmiņās”, cenšoties uzurdīt pagātnes noslēpumus, kuru, iespējams, nemaz nav, gan gluži cilvēcīgā bezpalīdzība pašas radīto dēmonu priekšā.

Sarežģītu uzdevumu režisors devis aktrisei Dārtai Danevičai, kurai jaunās aktrises Loras Dam lomā jānospēlē divas medaļas puses – stāstā būtībā neiesaistīta sieviete, kura pati pret savu gribu tiek ierauta Annas veiktajā laulības dzīves izmeklēšanā, un slavenā rakstnieka mīļākā, kura no viņa sievas (aiz žēluma vai bezkaunības?) slēpj patiesību. Aktrises tēlojumā gan pirmajā, gan otrajā lomas daļā trūkst precizitātes – pirmizrādē kā dominējošo varones stāvokli D. Daneviča spēlēja fizisku nervozumu, aiz kura bija grūti nojaušama varones motivācija.

Kaut arī lugu caurvij šķietami banāli, neskaitāmos sižetos tiražēti pretstati (greizsirdība un uzticība, mīlestība un nicinājums u. tml.), dramaturga talantīgi savērptā intriga tos ļauj piedzīvot it kā no jauna. Izrādē, pateicoties aktieru daudznozīmīgajam tēlojumam, ir interesanti minēt ne tikai sižetiskos pavērsienus, bet arī katra varoņa rakstura šķautnes. Atvērts, piemēram, ir jautājums par to, kas ir Ivara Auziņa (otrā sastāvā – Pētera Gaudiņa) spēlētais Daniels – ģimenes draugs un uzticības persona, “ienaidnieks”, kurš slēpj Annas vīra sānsoļus, vai vīrietis, kurš jau gadiem mīl mirušā drauga sievu. I. Auziņa tēlojumā iespējami ir visi trīs varianti, taču šī neskaidrība nebūt nav traucējoša – aktieris sarežģīto, būtībā tikai rezonējošo, nevis aktīvo lomu piepilda ar pusvārdos un skatienos nolasāmu saturu, kuru katrs skatītājs var interpretēt atbilstoši savai gaumei.

Tikpat intriģējošs tēls ir Annas mirušais vīrs Pjērs – atbilstoši dramaturga iecerei, teju visu izrādes laiku uz skatuves klātesoša figūra, kas lielākoties kā ēna vēro darbību no malas, piedaloties tikai atmiņu ainās. Aktieris Artis Robežnieks klusējošajā lomā nav tikai dekoratīvs fons izrādes pamatdarbībai – viegli ironiskais skatiens un saspringtā ķermeņa valoda liecina par aktīvu līdzdzīvošanu stāstam, bet retrospektīvajās ainās ironiska intonācija mijas ar patiesu maigumu pret sievu.

Režisors Intars Rešetins izrādē ļāvies arī sentimentalitātei – garās atmiņu ainas, kurās Anna guļ Pjēra rokās, un izrādes beigu daļā demonstrētie foto slaidi pārlieku noplacina skatuves darbības spraigo tempu. Līdz aizraujošam psiholoģiskam trillerim pietrūkst tikai nedaudz slīpējuma.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi