Atpakaļ uz afišu

Niks Dīrs

Frankenšteins

Drāma 2 cēlienos

No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

 

Pirmizrāde: 2015. gada 18. septembris

Izmantojot savu bezgalīgo varu pārvarēt dzīvības un nāves robežu, Viktors Frankenšteins rada groteski nelaimīgu briesmoni, kuru iesviež viņam naidīgā pasaulē. Frankenšteins nenojauš, cik briesmīga ir cena, kas viņam būs jāmaksā. Kritušais eņģelis vēršas pret savu radītāju.

Gotiskās literatūras šedevru  „Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs" Mērija Šellija sarakstīja 18 gadu vecumā, iedvesmojoties no šausmu un opija pilnas 1816.gada nakts kopā ar savu vīru dzejnieku Pērsiju Šelliju un Džordžu Gordonu Baironu.

Britu dramaturga Nika Dīra luga „Frankenšteins" sarakstīta īpaši Londonas Nacionālā teātra uzvedumam (režisors Denijs Boils, 2011), kurā Viktora Frankenšteina un Radības lomas pārmaiņus spēlēja Benedikts Kamberbačs un Džonijs Lī Millers.

 

Izrādē piedalās Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas zēnu koris (mākslinieciskais vadītājs - Romāns Vanags, diriģente - Evija Vanaga, direktore - Astrīda Kronberga).

 

LĪDZ 14 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS!

 

Dainim Grūbem - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" skatītāju balva nominācijā Gada aktieris

Kārlim Auzānam - "Spēlmaņu nakts 2015/2016" nominācija Gada muzikālās partitūras autors

Izrāde ieguvusi Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu kultūrā "Kilograms kultūras 2015" .

 

Ar izrādes „Frankenšteins" režisori Lauru Grozu-Ķiberi sarunājas kultūras žurnālists Arno Jundze

LASIET SARUNU 

 

Arno Jundzes rakstu "Neatkarīgajā Rīta Avīzē Latvijai" lasiet šeit

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/150764-frankensteins-ienem-dailes-teatri.htm

 

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Liene Grava

Komponists - Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks - -8

Lomās

Gints Andžāns (Viktors Frankenšteins, zinātnieks)
Dainis Grūbe (Radība)
Kristīne Nevarauska (Elizabete Lavenza, Viktora līgava)
Ģirts Ķesteris (Mesjē Frankenšteins, Viktora tēvs)
Sarmīte Rubule (Grētele, prostitūta / Klarisa, istabene)
Pēteris Liepiņš (Deleisijs, akls vīrs)
Lauris Subatnieks (Fēlikss, viņa dēls)
Ērika Eglija (Agate, viņa vedekla)
Kaspars Zāle (Gustavs, ubags)
Artūrs Dīcis (Klauss, ubags / Konstebls)
Lelde Dreimane (Sieviešu dzimuma radība)
Dainis Gaidelis (Jūens, Orknijas salas iedzīvotājs)
Mārtiņš Upenieks (Rabs, Jūena brāļadēls)
Hugo Lejiņš vai Kārlis Pārups (Viljams, Viktora brālis)
Lauris Subatnieks, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Mārtiņš Upenieks, Artūrs Dīcis (Frankenšteina mājkalpotāji, Ingolštates iedzīvotāji)

Aktuālās izrādes

19
apr
tr
Frankenšteins Frankenšteins
Izrādi filmē LTV!
19:00 3h Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
3
mai
tr
Frankenšteins Frankenšteins 19:00 3h Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt

Viedokļi

9
okt
2015
X

Cilvēkam netiek piedots

Henrieta Verhoustinska //KDi

Režisore Laura Groza-Ķibere Dailes teātra Frankenšteinā turpina domāt par lielām tēmām bez jebkāda sadzīviskuma

Frankenšteina vai Golema – mākslīgi radītas, bet dzīvas būtnes – tēma ir apbrīnojami dzīvelīga. Lai gan kopš Mērijas Šellijas romāna sarakstīšanas pagājuši simt gadu un ar Radību literatūrā un kino konkurējuši gan vampīri, gan zombiji, gan bioroboti un kloni, tomēr stāsts par cilvēka prāta un prasmju radītu būtni, par kuru šis cilvēks nespēj uzņemties atbildību un kura vēršas pret savu radītāju, urda māksliniekus joprojām un ar katru zinātnes sasniegumu kļūst aizvien aktuālāks. Lūk, novembrī klajā nāks Holivudas trilleris Viktors Frankenšteins (gan ar britu aktieriem), kurā Radība kā būtne no lomu saraksta vispār dzēsta, palikusi vien kā šausminošs datorefekts.

Niks Dīrs vs Mērija Šellija

Pirms četriem gadiem režisora Denija Boila (pazīstams no filmām Trainspotting, Pludmale, Graustu miljonārs) iestudējumā Londonas Nacionālajā teātrī Frankenšteinu un viņa Radību pamīšus spēlēja arī Latvijas TV skatītājiem pazīstami aktieri, divi mūsdienu Šerloki Holmsi – Benedikts Kamberbečs no britu BBC vairāksēriju filmas un Džonijs Lī Millers no amerikāņu CBS seriāla Elementāri. Lai gan par Frankenšteina lomu recenzentiem nav bijis daudz ko teikt, Radības lomā abi aktieri bijuši pat ļoti atšķirīgi – Kamberbečam izdevies Radībai piešķirt cilvēciskus vaibstus, savukārt Milleram – pārdabiski monstrozus.

Dramaturgs Niks Dīrs, kura lugu izmanto arī Dailes teātris, veidoja savu versiju par Mērijas Šellijas romānu speciāli Boila iestudējumam, to pamatīgi bestsellerizējot. Pirmkārt, Šellijai galvenais varonis ir Frankenšteins, bet viņa Radībai ir romantisma laikmeta literatūrai raksturīgie dēmoniskie vaibsti – radījums nav labs, bet viņa ļaunumam ir iemesls, viņš ir apveltīts ar pārdabiskām spējām un ir kā greizs cilvēka dabas spogulis. Epistulāro, kaismīgo, lāgiem naivām (deviņpadsmitgadīgajai autorei piedodams) pārdomām bagāto vēstījumu dramatizējot, Dīrs to bagātinājis ar vēl vairāk slepkavībām un vienu izvarošanu, kā arī skaistas sieviešu kārtas Radības radīšanu (tā gan notikusi arī iepriekš – filmās). Lugas autors pievienojis arī visai didaktiskas izteikas par robežām, ko cilvēks drīkstētu vai nedrīkstētu pārkāpt. Tiesa, to visu Dīram var piedot izcilā dramatiskā fināla dēļ.

Tēmas un noskaņas uz skatuves mēdz būt lipīgas. Šosezon abu lielo Rīgas teātru abas lielās pirmizrādes (Nacionālajā – Uguni un nakti) bez varoņa – nevaroņa tēmas vieno arī, citējot japāņu rakstnieka Haruki Murakami romānu 1Q84, – "little people". Mazie cilvēki. Bērni uz skatuves, kuriem turklāt atšķirībā no bieži izmantotām klišejām izrādē, tāpat kā Murakami romānā, ir liela saturiskā slodze. Mediņa skolas zēnu koris – 25 mazi frankenšteini, mazi Hariji Poteri apaļām brillītēm un laboratorijas uzsvārčos – ir mazliet biedējoši ideālie "radītāji", kuri uzmana Radību, pavada to, kliedē tās vientulību. Nav svarīgi, vai viņi ir Radības iedomu draugi, antīkā kora parafrāze vai debesu balsīs dziedošu eņģeļu pulciņš. Viens no viņiem – organiskais Hugo Lejiņš – kļūst par Frankenšteina brālīti, brāļa un Radības sirdsapziņu un upuri. Zēnu balsis Kārļa Auzāna komponētajās sakrālajās dziesmās ar lūgšanu tekstiem latīņu valodā piešķir iestudējumam būtisko vertikālās dimensijas sajūtu, jo Lauras Grozas-Ķiberes izrāde vedina skatītāju jautāt, vai cilvēks var būt galējā, nevainojamā instance, kurai lemt par kāda cita "būt vai nebūt".

Vienkārši Frankenšteins

Gints Andžāns ir aktieris, kura bilancē ir spoži, formā izdreijāti tēli – no komisko un precīzo personāžu virtenes Šeipingā līdz noslēpumainajam Zirgam izrādē Equus. Visticamāk, viņa atveidotā Frankenšteina bezpersoniskums ir nevis nepaveikts aktierdarbs, bet režisores uzstādījums. Frankenšteins, kurš iztēlojas sevi kā Dievu, patiesībā ir visai parasts cilvēks, kurš pat īsti nepaliek atmiņā un kura lielā traģēdija ir, ka zinātnisko ambīciju drudzī viņš nenovērtē to, kas tam dots, – mīlestība, ģimene. Kad Radība viņam apraksta mīlestības jūtas, kuras tam modušās pret jaunradīto sievieškārtas būtni, Andžāna Frankenšteina klusajās skumjās jaušams, ka pats viņš tādas jūtas nepazīst un apskauž savu roku darbu par tā spēju mīlēt.

Dažkārt Frankenšteina neizteiksmīgums traucē loģiski saprast notiekošo (piemēram, ainā, kurā Radība uzbrūk Frankenšteina līgavai, bet viņš noskatās – apstulbums? Slimīga ziņkāre?). Taisnības labad – visai blāvi ir lielākā daļa personāžu, pat Kristīnes Nevarauskas blondā skaistule Elizabete un Ģirta Ķestera neatšifrējamais, kā sliede taisnais Frankenšteina tēvs. Nervozi uzvilktajā kompānijā ar savu mieru izceļas Pētera Liepiņa aklais Deleisijs – Radības vienīgais draugs – un Daiņa Gaideļa vienrocis, kurš klusi cer gūt kādu labumu no Frankenšteina eksperimentiem. Izrādes forma gan ir pietiekami nosacīta, lai neuztrauktos par varoņu biogrāfijas vai psiholoģiskās motivācijas trūkumu.

Par atsvešinājumu gādā gan pastāvīga, dažbrīd pārāk uzsvērta svinīgas mūzikas klātbūtne un zēnu dziedājumi, gan scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iespaidīgā, izrādes komandas perfekti apdzīvotā skatuves telpa, kas visu notiekošo itin kā ievieto starp dažāda izmēra metāla stalažām – apļiem –, divos no tiem efektīgi mirkšķinās videoprojicētas acis. Tās atgādina franču režisora Žorža Meljesa 1902. gadā tapušo filmu Ceļojums uz Mēnesi, kurā Mēnesim bija seja un ceļotājus debesīs izšāva no saliekamam teleskopam līdzīga lielgabala – tam līdzīga arī metāla apļu konstrukcija uz Dailes teātra skatuves. Savukārt fona varoņu ekspresīvais grims citē 30. gadu "frankenšteiniānas" filmas ar Borisu Karlofu Monstra lomā. Tas, kas izrādē īsti netiek panākts, ir – spriedzes kāpinājums, jo muzikālie un intonatīvie motīvi īpaši nemainās – tie ir sakāpināti no sākuma līdz beigām. Filozofiskajai līdzībai ar to kaitēts netiek, toties šausmu rēgainā atmosfēra no spriedzes trūkuma zaudē. Teorētiski šādai neizturamai spriedzei būtu jākulminē Frankenšteina un Elizabetes kāzu ainā, kad Sarmītes Rubules uzstājīgā, dricelīgā istabene Klarisa sarīko jaunlaulātajiem drudžainu deju maratonu, kurā histēriski mainās gavote, valsis, polka, mazurka. Bet tas nenotiek, pat neraugoties uz Elizabetes tramīgo lūkošanos pāri plecam.

Kalibana un Kvazimodo radinieks

Tas, kas savelk kopā vienā jēgas kamolā visu šo sarežģīto mikrokosmu ar tā karkasiem, mēnešiem, tumsu, mazajiem un lielajiem uniformētajiem un unificētajiem cilvēciņiem, ir Daiņa Grūbes Radība. Frankenšteina no līķu paliekām radītā būtne, rētaina un ķēmīga, visiem sveša un atbaidoša, taču dzimusi ar siltu sirdi un apveltīta ar intelektu. Par slepkavīgu monstru Daiņa Grūbes Tas (kā viņu vienubrīd dēvē Frankenšteins) kļūst mūsu acu priekšā, tomēr nezaudējot iekšējo – sāpīgo, smeldzīgo – kodolu. Tas, ko aktieris dara ar savu ķermeni, vien jau ir apbrīnas vērts. Horeogrāfes Lienes Gravas darbs kopumā izrādes kustību partitūrai piešķir vienotību, paradoksālu, vieliski konkrētu abstrakciju. Ne brīdi nezaudējot īpašo Radības plastiku, Grūbe steberē un gumzās, "dzimstot" no savas kolbas. Viņa milzīgie, lidojumam līdzīgie lēcieni un spēkpilnie kūleņi meistarīgi inscenētajās cīņu ainās (cīņu konsultants Sergejs Fjodorovs) pārsteidz skatītāju nesagatavotu un ilustrē Radības lielo spēku.

Taču vislielāko apbrīnu pelna Grūbes atveidotā personāža mērķtiecīgā un fatālā emocionāli intelektuālā attīstība. Uzvilkts kā stīga, Radība kā tāds Kalibans no Šekspīra Vētras ir liktenīgi piesaistīts savam Prospero – Frankenšteinam (vai kā Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāles Kvazimodo – savam Frolo). Radības lielākās sāpes ir nevis tad, kad viņš aptver – radītājs ir pavisam no viņa novērsies un viņš riebjas itin visiem, bet tad, kad viņš pret šo Radītāju – un pret cilvēkiem vispār – zaudē jebkādu cieņu un uzticēšanos. Cilvēkiem netiek piedots. Paliek tikai dedzinošs un pelnīts naids.

29
sep
2015
X

Ābolu ķocis

Līga Ulberte ****

Lauras Grozas-Ķiberes, Mārtiņa Vilkārša, Ilzes Vītoliņas, Mārtiņa Feldmaņa, – 8, Kārļa Auzāna un Lienes Gravas īstenotā iestudējuma vizuālais un skaniskais vēriens nav apšaubāms. Kaut kas no biedējošas antiutopijas ir milzīgajā metāla konstrukcijā, no kuras ilgi un mokoši izrādes sākumā dzimst Daiņa Grūbes nevainojami nospēlētā Radība ar saviem daudzskaitlīgajiem zemapziņas pavadoņiem – eņģeļu balsīs dziedošajiem zēniem. Tukšas, monstrus ražojošas un tādējādi bojāejai lemtas pasaules tēls, kas spēcīgi ietekmē skatītāja sajūtas. Problēmas sākas brīdī, kad gribas saprast, par ko tad ir stāsts. Laura Groza-Ķibere jau iepriekš teātrī gudri un pretrunīgi runājusi par "normālā" un "nenormālā" trauslo robežu, bet Radība tomēr nav tikai citādais, ko apkārtējie nevēlas pieņemt savu aizspriedumu dēļ, tāpēc izrādes vēstījums šķiet visai diskutabls un liek uzdot gandrīz skolnieciskus jautājumus. Vai "zinātnieka" Frankenšteina vienīgā vaina ir tā, ka radījums sanācis tik neglīts, ka radītājs no tā riebumā novērsies? Ja cilvēki pret Radību būtu izturējušies labāk, nebaidoties no viņa nestandarta ārienes, Frankenšteina "projekts" būtu attaisnojams? Vai Radības un radītāja izrādes fināla cīņa, kas nekad nebeigsies, būtu jāuztver kā mūžīga labā (?) un ļaunā (?) opozīcija?

Dita Rietuma ****

Stāvovācijas pēc Frankenšteina pirmizrādes liecināja, ka režisorei Laurai Grozai-Ķiberei ir izdevies gan emocionāli ievibrēt Dailes teātra publiku, gan blīvi piepildīt sarežģīti apdzīvojamo milzīgo Dailes skatuvi. Līdzīgi kā labākajās režisores izrādēs, piemēram, Piafā Liepājas teātrī, arī šajā ļoti veiksmīga ir Mārtiņa Vilkārša multifunkcionālā dekorācija – metāla apļi, "turbīnas". Tā vienlaikus ir jēdzieniski ietilpīga un dinamiska, turklāt piešķir izrādes vizuālajam tēlam tik nepieciešamo ekspresionisma elementu, kas Dailes teātra Frankenšteinu jēdzieniski sasien ar tā kultūrvēsturisko ģenealoģiju – Mērijas Šellijas literāro darbu un tā adaptāciju kinematogrāfisko tradīciju, arī vairākām XX gs. 30. gados un vēlāk Holivudā tapušajām filmām (Frankenšteins, Frankenšteina līgava u. c.). Iedarbīga ir arī izrādes videografika – "acu apļi", kas vēro notiekošo. Nenoliedzami izrādes traģiskais centrs, arī fenomenāls aktierdarbs ir Daiņa Grūbes "elles izdzimtenis" – Frankenšteina grēcīgo ambīciju (būt Dieva vietā) radītais monstrs, kuram lemts sēt destrukciju. Diskutējama ir zēnu kora gandrīz nemitīgā klātbūtne, kas pamatā pilda dekoratīva elementa lomu. Tomēr arī šis paņēmiens publikas uztverē nostrādā ideāli. Režisore prot izmantot emocionāli iedarbīgus elementus, kas šad tad gan balansē uz efektīgas klišejas robežas.

Undīne Adamaite ****

Lauras Grozas-Ķiberes likmes teātrī ir augstas. Nopietnību vai neko. Viņas izrādes (1984, Piafa, Equus) informācijas paknakstīšanas laikmetā ir kā rezervāti. Pēdējo reizi "par lietu dabu" tik dziļi interesējās Alvja Hermaņa Arkādija (1998) un Stāsts par Kasparu Hauzeru (2002). Ar nelielām iebildēm – grandiozs darbs, izrāde – diskusija/ trilleris. Režisore ar komandu kā rotaļājoties saspridzina mītu par neiespējamību apdzīvot DT Lielo zāli. Turklāt futūristiskā bilde atstāj vietu arī niansēm. Gribētos izrādi redzēt vēlreiz, izsekojot tikai tam, kā mainās bilde Žorža Meljesa Mēnesim līdzīgajās acīs (video). Tā nav Radītāja acs, kas mirdz dievišķā skaidrībā. Šīs acis ir pierietējušas cilvēka dēmonu, alkatības, ambīciju, haosa un neprāta. Nepārejoši skanošajā mūzikā kulminācija un suspense ir teju katrā taktī, kas mazliet bīda "popsīguma" virzienā, līdzīgi kā eņģelisko puiku non-stop izmantojums. Šī izrāde būtu jāsauc Daiņa Grūbes Radība. Aktieris liesmo neatvairāmā jaunības, neikdienišķa talanta un rūpīga darba iedvesmā. Var tikai apbrīnot, kā ar tik dekoratīvu izskatu var būt tik īsts. Identificējos ar Radību un viņa jautājumiem – kas cilvēku padara par cilvēku? Kā un no kā rodas ļaunums? Frankenšteina – pietrūka. Priecājos par Pēteri Liepiņu aklā lauku skolotāja filozofa lomā.

23
sep
2015
X

Septembra burtnīca III

Atis Rozentāls //kroders.lv

Izrāde ir nenoliedzams apstiprinājums Lauras Grozas-Ķiberes inscenētājas talantam. Vērienīgs Mārtiņa Vilkārša izveidots vizuālais tēls, efektīga Kārļa Auzāna mūzika, veiksmīgi iesaistīts zēnu koris, Lienes Gravas veidotā kustību partitūra neatstāj šaubas, ka radīts profesionāls mākslas darbs. Šaubu nav arī par Daiņa Grūbes nu jau kārtējo veiksmi radības lomā, radot šausminošu, bet arī aizkustinošu tēlu. Tas, kā pietrūkst, ir paša Frankenšteina, kaut Gints Andžāns spēlē ar pilnu amplitūdu. Iespējams, pašā dramaturģiskajā materiālā ir iekodēta titulvaroņa aizvirzīšanās otrajā plānā, bet vismaz pašlaik divcīņā starp zinātnieku un viņa radīto būtni zinātnieks zaudē. Savukārt lugas teksti, kas ielikti Radības mutē, brīžiem skan pārspīlēti intelektuāli.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi