Atpakaļ uz afišu

Glorija Montero

Es - Frīda Kalo

Lugas oriģinālnosaukums - "Frīda K."

Rēzijas Kalniņas monoizrāde

Tulkojusi Laura Groza

Pirmizrāde: 2011. gada 29. aprīlis

Reiz Meksikā visi zināja, kas ir Djego un Frīda. Tagad, vairāk nekā 50 gadus pēc Frīdas Kalo nāves, viņas darbiem rodas arvien vairāk apbrīnotāju.

Sīksta, nevaldāma, dzēlīga, impulsīva - Frīda Kalo ir visīstākā G.G.Markesa romāna varone. Būdama apsēsta ar sevi pašu, viņa glezno gandrīz vienīgi pašportretus, un viņas gleznu svarīgākā tēma ir viņa pati. Viņa glezno sevi asiņojošu, raudošu, uzšķērstu, ar humoru un fantāziju pārvēršot savas sāpes mākslā un tīksminoties par efektu, ko viņa pati, viņas ekstravagantais izskats, neparastais ģērbšanās stils un sulīgā valoda atstāj uz cilvēkiem. Frīda Kalo pati lielā mērā rada leģendu par sevi - leģendu, kurai piemīt maģiska pievilcība.

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN KŪPINA VĪRAKU!


Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Mūzikas konsultants - Ainārs Rubiķis

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Rēzija Kalniņa (Frīda Kalo)
Dainis Grūbe (Cielito)

Viedokļi

19
mai
2011
X

Tev izdevās, Rēzij...

Normunds Akots
//Delfi

Mākslas pasaulē nav reti gadījumi, kad talantīgas, spēcīgas, ar bagātu fantāziju apveltītas personības pārvērš savu dzīvi vai vismaz tās publisko daļu vienā grandiozā mākslas darbā.

Atcerēsimies kaut vai skandalozo sirreālisma ģēniju S. Dali – katra daudz maz nozīmīga viņa dzīves epizode tika pārvērsta savdabīgā hepeningā, izaicinošā provokācijā jeb atraktīvā stila izpausmē, kas vienlaikus gan šokēja, gan sajūsmināja savus laikabiedrus. Var jau to, protams, ar šodienas pragmatisko uztveri norakstīt uz mārketinga rēķina, taču patiesībā aiz katras tādas epizodes stāv apzinātas vai neapzinātas radošas darbības aizmetņi, kas impulsējas attiecīgās personības jūtu, domu un kompleksu dzīlēs un ietver sevī tos cilvēka dvēseles noslēpumus, kuru dēļ mēs joprojām turpinām apbrīnot šo mākslinieku darbus un dzīves. Arī Frīda Kalo piederēja pie šīm XX gs. lielajām personībām un visas savas sublimētās norises un fiziskās ciešanas pārvērta spilgtās sevis izpausmēs un gleznās, radot kolorītu un izkāpinātu apkārtējās pasaules ainu, kurā aiz katra dzīves notikuma ir sajūtama nenovēršamās nāves klātbūtne.

Izrāde Dailes teātrī sākas tieši ar šo atgādinājumu, no Parīzes atvestā lelle, kuru Rēzija Kalniņa rāda publikai, amizanti un groteski savieno sevī Frīdas un Nāves tēlus. Aktrise it kā pačukst mums priekšā – viņas abas visu laiku būs uz šīs skatuves, un, ja man izdosies, jūs to sajutīsiet. Varbūt tas skanēs mazliet familiāri, bet pēc izrādes gribas teikt: Tev izdevās, Rēzij... Visi Frīdas skaistie un rūgtie dzīves mirkļi uz skatuves bija "izblēdīti" liktenim, pie kam azartiski pārvēršot dzīvi spēlē un otrādi. Tie, kas nepieķersies atsevišķu mākslinieces rakstura īpašību personiskai patikai vai nepatikai, to noteikti sajutīs.

Aust Frīdai nozīmīga diena, galerijā atklās viņas pirmo personālizstādi Meksikā. Kalpotājs "Cielito", kuru, starp citu, ļoti delikāti un jūtīgi bez vārdiem atveido Dainis Grūbe, palīdz viņai atmosties, pārsēdina uz ratiņiem un viņa jau trauc meklēt savu dārgo "briesmoni" Djego. Izrādās viņš ir aizgājis, atstājot Frīdai mazu ziediņu un vēstulīti, ka vakarā ieradīsies uz izstādes atklāšanu. Nu jā, tāds jau viņš ir, bet garastāvoklis vienalga mazliet saplok. Pirmā tekilas glāzīte un atmiņā uzpeld bērnība, skolas gadi, slimība un jūsmīgā aizraušanās ar dižāko Meksikas gleznotāju. Līdz atklāšanai laika vēl gana, nekur nav jāsteidzas un Frīda, palēnām pošoties, ļaujas aizgājušo notikumu plūdumam, kurā atplaiksnī visa viņas nemierpilnā gara sīvā cīņa ar šīspasaules raupjo realitāti un fiziskajām ciešanām. Viņa pasmejas un saka, ka savā dzīvē ir piedzīvojusi divus drausmīgus nelaimes gadījumus – vienā viņu sašķaidīja tramvajs un otrs bija Djego. Viņa pārdzīvoja abus, kaut arī blakus līgavas kleitā stāvēja nāve, un ne tikai pārdzīvoja, bet varbūt arī tieši pateicoties tiem kļuva par Frīdu Kalo, kuras gleznās, pēc pašas vārdiem, ir atspoguļots viss "viņas iekšu saturs".

Nabokovs kādreiz teica, ka dzīve veidojas ne tikai no reāliem faktiem, bet arī no mūsu attieksmes pret tiem, no mūsu sapņiem, no atmiņu un asociāciju jucekļa. Izrādē Rēzija Kalniņa ļoti rūpīgi jauc visas šīs komponentes uz savas aktierspēles krāsu paletes un ar katru triepienu viņas personāžs uz skatuves iegūst arvien pilnestīgāka un suģestējošāka portretējuma iezīmes. Pirmajā brīdī iespējams var likties, ka dažiem Frīdas dzīves notikumiem, kas tiek ieskicēti gleznieciski pieblīvētajā spēles telpā, pietrūkst izskaidrojamības principa un tie sāk nedaudz garlaikot, taču, atsakoties no tiem, tēla raksturā izzudīs tik daudzas nianses, ka grūti būs uztvert to traģisko talanta un liktens spēli, kas visvairāk interesē izrādes veidotājus un faktiski arī ieraksta Frīdas dzīvi mūžības annālēs. Ironija Frīdai ir tādas pašas bruņas kā ģipsis augumam, tie pasargā viņu no cietsirdīgās realitātes un palīdz saturēt sevi kopā gan fiziski, gan garīgi. Provokācija ir talanta izaicinājums nomācošajai ikdienai un totālas subjektivitātes patoss, kas reizēm pavīd viņas spriedumos ir apliecinājums intelekta patstāvībai un neatkarībai. Tie dod viņai spēku izturēt ne tikai visas ciešanas, bet arī dzīvot, just un pārvērst mākslā savas eksistences sāpīgo pretrunīgumu.

Iestudējumā Rēzija Kalniņa kopā ar režisori Lauru Grozu veiksmīgi izvairās no tieša gleznošanas procesa atainojuma, jo tā ir tik intīma norise, ka reti pakļaujas nesamākslotam attēlojumam. Tomēr tas nenozīmē, ka Frīdas Kalo svarīgākā darbības joma ir palikusi ārpus izrādes veidotāju uzmanības loka. Aktrises spontānās izrīcības ar dažiem glezniecības instrumentiem un kopā ar Daini Grūbi atjautīgi inscenētā divu Frīdu mizanscēna ir teju vai ideāls ierosinājums skatītāja fantāzijai. Mazliet piepūles pasekojot, kā no tieša stāstījuma aktrise ieslīd sava personāža apziņas perifērijā un jūsu iztēle pati uzburs visīstāko gleznas tapšanas mirkli. Tas piedzims pats no aktrises izjūtu fiksācijām, uz īsu brītiņu piebremzējot atmiņu plūsmu un neļaujot skatītājam ieslīgt pasīva vērotāja lomā.

Sarežģītās Frīdas attiecības ar otru Meksikas mākslas ikonu Djego Riveru ir viens no centrālajiem atmiņu pavediena motīviem, jo viņu dzīves nav atdalāmas. Rivera viņai ir viss – vīrs, mīļotais, tēvs, māte un pat dēls. Abi, būdami uzticīgi savai neuzticībai un svaidoties starp mīlestību un naidu, izdzīvo gandrīz visus toņus cilvēcisko jūtu paletē un Frīda tos neatlaidīgi sublimē savās gleznās. Ekscentriskās laulības dzīves skatuviskais pārstāsts ar tērpu un rotu nomaiņām ļauj Rēzijai Kalniņai uztaustīt slēpto gadījumu ritma pulsāciju traģiskās mūzas vēnās un pārvērst izrādi par skaistu kādas dvēseles stāstījumu, tai traucoties cauri Frīdas Kalo domām.

P.S. Iesaku šoreiz noteikti iegādāties izrādes programmiņu, jo tas materiāls, ko tur sarūpējusi Evita Mamaja, palīdzēs ne tikai labāk izprast Rēzijas Kalniņas spēli, bet padarīs bagātāku arī izrādes kopējo iespaidu. Arī tad, ja izlasīsiet to tikai pēc izrādes.

13
mai
2011
X

Dzelzs un rožlapiņu Frīda

Mārīte Gulbe
//Diena

Monoizrādes Es - Frīda Kalo nelielo telpu Dailes teātra Kamerzālē piepilda tikai nedaudzas lietas - uz galda degošas sveces un lelles ar nāves sejiņām - īpatnējais meksikāņu «svētās nāves» altāris, Frīdas tērpi, viņas gleznu reprodukcijas, ratiņkrēsls un slimnieka gulta -mokurīks, kurā pavadīta lielākā daļa Frīdas dzīves (Ilzes Vītoliņas scenogrāfija un kostīmi). Izrādes veidotājas te ienesušas tikai slavenās gleznotājas dzīves esenci - slimība, mīlestība, māksla un memento mori vēsts mazajās ģindenīšu sejās.

Izrāde sākas, aktrisei nemanāmi, pa zāles sānu durvīm, iznākot pie skatītājiem ar lelli rokās. Tai uz viena rumpīša ir divas sejas - skaista meksikāniete košos svārkos un, apmetot uz otru pusi, - mazs, melns ģindenītis brunčos. Tā ir mākslinieces dubultniece - Frīda, kura jau kopš pusaudzes gadiem sāk sadzīvot ar savu drūpošo, neskaitāmās vietās salauzīto, sagraizīto un salāpīto ķermeni. Aktrise aiziet aiz baltā aizkara, kas atdala spēles laukumu, un pārtop par Frīdu Kalo - meksikāņu gleznotāju ar izteiksmīgajiem melnajiem uzacu lokiem un brūnajām acīm. Izrādes veidotājas izlēmušas nevis stāstīt par Frīdu trešajā personā, bet iet riskantāko un grūtāko ceļu, kad aktieris iemiesojas tēlā.

Aust rīts pirms Frīdas pirmās lielās un nozīmīgās izstādes dzimtajā Meksikā. Viena un stīva, bez Djego, tikai kalpa klusās un jūtīgās (Dainis Grūbe) palīdzības atbalstīta, viņa pamostas, sapošas, drusku iedzer un aizbrauc nosvinēt savu svētku dienu. Par spīti visam.

Iestudējot izrādi par Frīdas Kalo dzīvi, viegli var ieslīgt melodramatismā, - ciešanu, teatrālu notikumu, kaislību un atkarību tur netrūkst. Bet ne šajā gadījumā. R. Kalniņa, asistējot režisorei Laurai Grozai, nolēmušas parādīt cilvēku, kurš gadu gadiem izcietis skaudras fiziskas sāpes un emocionālus zaudējumus, ir attīrījis un atkratījis nost lieko nastu - pašžēlināšanu, jūtināšanos, rūgtumu vai žultainību. Cilvēku, kas paradis redzēt un nosaukt lietas vārdā skaidri, reizēm arī ironiski. Pat ne izaicināt nāvi, drīzāk paspītēt tai, bet principā - sadraudzēties un sadzīvot. R. Kalniņas Frīda ne raud, ne raida lāstus vai vaimanas neuzticīgajam Djego vai skaudīgajam liktenim, šī sieviete konkrēti un racionāli meklē atbalsta punktus, kad sagrīļojas pamats zem kājām, kauc un ierūcas kā zvērs, kad fiziskās sāpes kļūst neciešamas, izvēlas pastāstīt maiguma pilnas atmiņas par laimīgajiem brīžiem kopā ar Djego, priekpilni iedziedas spāniski, ņipri un aši izmet tekilas mēriņu, veikli nolaizot sāls kārtiņu no rokas, sapošas košos un skaistos tērpos un pasmejas, - arī par sevi.

Ratiņkrēslā sēž sieviete, kas apzinās savu vientulību, to, ka bērnu viņai nebūs, un to, ka vienīgās uzticamās pavadones un līdzgaitnieces ir tikai viņas glezniecība un nāve, kas mūs visus sāk vērot jau kopš dzimšanas brīža.

Versija par Frīdu. Protams. Bet veids, kā R. Kalniņa to izdara, rada patiesīguma sajūtu. Izrunātie vārdi krīt kā sēklas dobē, precīzi un pārdomāti raidīti, niansēti. Kad, ko, kāpēc aktrise katrā brīdī dara, ir pilnīgi skaidrs. Viņas Frīdai Kalo ir racionāli radīts, stiprs mugurkauls, tēls ir pabeigts un nav pakļauts nejaušiem mirkļa impulsiem.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi