Atpakaļ uz afišu

Kens Kīzijs

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Traģikomēdija 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2015. gada 20. marts

Aleksandra Morfova dramatizējums

Tulkojusi Evita Mamaja

 

Amerikāņu rakstnieka Kena Kīzija romāns „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (1962) uzreiz pēc publicēšanas kļuva par bestselleru. Labi zināma ir arī Miloša Formana filma (1975) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā.

Makmērfijs ir dzimis brīvībai. Bezrūpīgais, brutāli sirsnīgais kāršu spēlmanis, kurš psihiatriskajā slimnīcā nokļuvis, izvairoties no labošanas darbiem, ir cienīgs pretinieks māsai Rečidai.

Sistēma samaļ individualitāti, un cilvēks nespēj iekļauties no malas diktētā striktā dresūras režīmā vai paciest iejaukšanos personības privātajā dzīvē. Taču visšokējošākais ir tas, ka lielākā daļa pacientu šādu neciešamu dzīvi sev ir izvēlējušies labprātīgi.

Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās - kaut arī par dārgu cenu.

Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs spēj radīt oriģinālu teātra modeli. Viņa izrādes vienmēr ir ārkārtīgi vizuālas, bet režisoriskie risinājumi - nestandarta un neparedzami. Tieši tādēļ viņa iestudējumiem vienmēr ir ilgs skatuves mūžs, un tās spēj pulcēt tik plašu skatītāju loku.

Aleksandrs Morfovs ir īsts teātra burvis ar smalku humora izjūtu, kura iestudējumiem raksturīga īpaša mākslinieciska pasaule un karnevālisks vieglums. Tā ir pasaule, kurā cieši savijas realitāte un izdoma, komiskais un traģiskais, bērnišķīgi naivais un nopietnais. Šīs izrādes apmāna, aizrauj un smīdina skatītājus un piedāvā spilgtu emociju paleti.

Režisors un viņa iestudētās izrādes saņēmušas daudzas starptautiskas un prestižas teātru prēmijas. A.Morfova 2012.gadā Dailes teātrī iestudētā Nikolaja Erdmana traģikomēdija „Finita la comedia!" tika nominēta „Spēlmaņu nakts" 2012/2013 balvai 9 kategorijās, tostarp arī kā gada labākā izrāde un labākais režisora darbs. Artūrs Skrastiņš saņēma balvu kā gada labākais aktieris. Iestudējums tika izvirzīts arī laikraksta „Diena" gada balvai kultūrā un LTV1 raidījuma „100g kultūras" balvai „Kilograms kultūras".

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Izrāde izvirzīta LTV un Latvijas Radio balvai "Kilograms kultūras"

Jurim Bartkevičam - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktieris otrā plāna lomā
Ingai Krasovskai - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada kustību māksliniece
 

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" režisoru Aleksandru Morfovu sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists un teātra kritiķis Atis Rozentāls

LASIET SARUNU 

 

http://nra.lv/kultura/personibas/136826-ilze-kuzule-skrastina-sobrid-es-mazliet-lidoju.htm

http://www.diena.lv/kd/intervijas/aleksandrs-morfovs-domajoss-aktieris-ir-mans-sapnis-14091822

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Režisors - Aleksandrs Morfovs

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Māsa Rečida)
Ģirts Ķesteris (Hārdings)
Kaspars Bindemanis (Virsaitis)
Lauris Dzelzītis (Billijs)
Pēteris Gaudiņš (Skenlons)
Juris Bartkevičs (Čezviks)
Lauris Subatnieks (Martīni)
Juris Žagars vai Artūrs Dīcis (Dakteris Spīvijs)
Kristīne Nevarauska (Kendija)
Ieva Segliņa vai Dārta Daneviča (Sandra)
Anete Krasovska (Samanta)
Aija Dzērve (Māsa Flinna)
Sarmīte Rubule (Māsa Džeina)
Gints Andžāns (Vorens)
Edijs Zalaks (Viljamss)
Dainis Gaidelis (Tērkls)
Juris Strenga (Raklijs)
Āris Rozentāls (Fredriksons)
Gunārs Placēns (Pulkvedis)
Niklāvs Kurpnieks (Cilvēks-putns)
Toms Treinis (Ņižinskis)
Kaspars Martinsons (Komandors)
Egons Gerdzijevskis un Roberts Gaidulis (Sanitāri)

Aktuālās izrādes

6
jan
se
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu 18:00 3h 35min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
3
feb
se
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu 18:00 3h 35min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt

Viedokļi

28
apr
2015
X

“Dzeguzes ligzdā” ievītie pavedieni

Normunds Akots //kroders.lv

Neatkarīgie, citādie, dumpīgie, nepakļāvīgie – cilvēki, kuru statuss jebkurā sabiedrībā ir divdomīgs un riskants, jo viņi uzdrīkstas dzīvot saskaņā ar sevi, savām vēlmēm un ignorēt daudzas vispārpieņemtās normas. No vienas puses, viņus apbrīno, apskauž, klusībā pat grib viņiem līdzināties, jo spēks un vitalitāte, ko izstaro viņu personības, fascinē. No otras puses – viņus vienmēr cenšas salauzt, lai viņi pastāvīgi neatgādinātu mums mūsu vājumu un nebāztu degunā, ka esam tikai pelēka masa, ar kuru jebkura vara var viegli manipulēt.

Kena Kīzija kādreizējā kulta romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” galvenais varonis nav nekāds paipuisītis, viņa “sīko grēciņu” saraksts ir visai garš, bet dzīves mērķi nesniedzas tālāk par bezrūpīgas eksistences virsējo slāni, taču savai izvēlei, kas nāk no viņa patības dzīlēm, viņš ir gatavs ziedot visu. Dzīve Makmērfijam ir tikai spēle, un azarts ir tās neatņemama sastāvdaļa. Brīvībai šajā spēlē ir ļoti augsta likme, bet tā ir vienīgā, kas piešķir dzīvei vērtību un dod iespēju saglabāt sevi. Šāda varoņa pozīcija ir viegli uztverama un vienmēr šķiet pievilcīga publikai, tādēļ režisors Aleksandrs Morfovs Dailes teātra iestudējumā to izspēlē kā spēcīgāko trumpi, vienlaikus uzdodot jautājumus, kuri mūsdienās kļūst arvien komplicētāki, maskētāki un aktuālāki. Balanss starp brīvības iegrožošanu un tā saucamo kolektīvo drošību pasaulē ir ļoti trausls, un mēs bieži pat nepamanām, kā tas tiek nobīdīts vienai vai otrai varai vēlamā virzienā.

Ar mākslinieka Mārtiņa Vilkārša radītās modernās klīnikas interjera palīdzību režisors izrādes darbības vietu un laiku maksimāli pietuvina mūsdienām. Artūra Skrastiņa Makmērfijs uz skatuves parādās kā rūdīts pašpuika, kurš daudz nebēdā par savas rīcības likumīgo pusi un vienmēr ir gatavs uz visneprātīgākajām derībām vai pat blēdībām. Viņā nav iekšēja ļaunuma, jo dzīves spēle kā tāda to neprasa, bet pakļauties citu diktētiem noteikumiem viņš nav ar mieru un savu brīvību ir gatavs aizstāvēt ar visiem pieejamajiem līdzekļiem. Klīnikas iemītnieku acīs tas viņu ātri padara par neapšaubāmu līderi, un Makmērfijs nebūt nekautrējas šo stāvokli izmantot. Neteikšu, ka Artūrs Skrastiņš Makmērfija lomā būtu atradis ko tik pārsteidzošu vai negaidītu, kas liktu domāt par paša aktiera izlolotu interpretāciju. Drīzāk aktieris ir precīzi uztvēris režisora konceptu, sava varoņa skatuviskās uzvedības manierē profesionāli sakoncentrējis iespējamos līdzīga rakstura stereotipus un izveidojis no tiem labi pieguļošu “dzīves dedzinātāja'” tēlu ar tam pielāgotu privāto evanģēliju iekšējās pārliecības uzturēšanai.

Savas vieglprātības dēļ, līdz galam nenoskaidrojis apstākļus un nepareizi novērtējis spēku samēru, Makmērfijs “iekrīt slazdā” uzreiz pēc nonākšanas klīnikā. Varu, pastāvošo kārtību un psihes “ārstēšanas” manipulatīvo mehānismu šeit reprezentē māsa Rečida (nevis dakteris Spīvijs, ar kuru galvenajam varonim ātri izdodas atrast kopēju valodu). Makmērfijs ir gatavs saderēt ar visiem, ka pāris nedēļu laikā māsu Rečidu kā jebkuru nenozīmīgu pienākumu izpildītāju “noliks pie vietas”, bet to, kas patiesībā stāv aiz viņas, viņš uzzina tikai tad, kad atkāpties jau ir par vēlu. Rečida Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidojumā, sākot no ikdienā ieturētā, bet vienlaikus erotizētā ģērbšanās veida līdz pat diferencētajai izturēšanās manierei pret katru pacientu, ir teju vai mūsdienu ierēdniecības slēptā kvintesence, kurā iemiesojas gan pārākuma un nekļūdīguma apziņa, gan korektas uzvedības piesegts līdzcilvēku noniecinājums, gan perfekta personīgās atbildības izšķīdināšana kolektīvā bezatbildībā. Ne velti saka, ka tieksme pēc varas ir mīlestības trūkums. Rečida nav spējīga mīlēt un savus kompleksus veiksmīgi nomaskē aiz “profesionālām rūpēm par sabiedrības garīgo veselību”. Makmērfijs šeit ir pārāk liels apdraudējums viņas autoritātei. Katra viņa rīcība gūst nedalītu atbalstu klīnikas pacientos un grauj māsas Rečidas varu, bet to pieļaut viņa nevar. Makmērfija nekaunīgā izturēšanās atjauno pacientos cilvēka cienīgu pašapziņu un iesēj alkas pēc brīvības, bet tas var īsā laika sprīdī iznīcināt visus viņas līdzšinējos pūliņus, tādēļ cīņa būs nesaudzīga un nežēlīga. Aktrise ļoti precīzi izspēlē visus psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmienus, ko māsa Rečida izmanto Makmērfija pretestības salaušanai, katrs viņas gājiens izrādē ir vienlaikus rūpīgi izskaitļots pazemojums un provokatīvs izaicinājums Makmērfija straujajam temperamentam.

Šāds galveno lomu traktējums gan nedaudz vienkāršo romāna tēlus, un daži svarīgi dramatizējuma momenti izrādē iegulst citā jēgas slānī, taču, ja tas kalpo striktākai režisora koncepcijas nodrošināšanai, pret to ir grūti iebilst. Iestudējumā, piemēram, pacientu pasivitātes un baiļu dēļ Makmērfijs nespēj pienācīgi tikt galā ar visiem izaicinājumiem, un seksuālais akts ar Rečidu, neraugoties uz paredzētā efekta radīšanu klīnikas iemītnieku acīs, pārvēršas par brutālu atriebību. Dziļākā būtībā tā tomēr ir savas bezspēcības atzīšana, kas lauž Kīzija radīto varoņu savstarpējo attiecību iekšējo loģiku. Aktieri to sajūt un, iespējams, tieši tādēļ pārliecinoši nospēlēt ainu viņiem neizdodas.

Vienīgais, kurš adekvāti spēj izprast un novērtēt visas Makmērfija un Rečidas savstarpējās cīņas peripetijas, ir Virsaitis Bromdens. Kaspars Bindemanis, nebūdams profesionāls aktieris, izrādē ir radījis vienu no kolorītākajiem tēliem, kurā cilvēciskā būtība un iekšējās vērtības ir iegrebtas tikpat strikti un izteiksmīgi kā indiāņu maskā. Spēles noteikumus klīnikā Bromdens sen ir atšifrējis, bet savu brīvību safokusējis gara sfērā un ietinis klusēšanas plīvurā. Savā ziņā viņš ir padarījis sevi neievainojamu. Bromdens ir tas, kas atver acis Makmērfijam un iesaka bēgt, bet, kad šī izdevība ir palaista garām un Makmērfijs jau ir padarīts par “dārzeni”, viņš vienīgais spēj atbrīvot tā dvēseli no pazemojošas tālākās eksistences. Tieši Bromdenā ir ielikta Kena Kīzija cilvēciskā pārliecība un cerība, ka gars tomēr nav salaužams, tādēļ rakstnieks nebija īsti apmierināts ar romāna ekranizāciju, kas savulaik Virsaiti nobīdīja otrajā plānā.

Klīnikas pacienti, uzraugi, māsas un jautrās meitenes izrādes struktūrā veido savdabīgu kori, kas ne vien cītīgi seko līdzi abu protagonistu traģiskajai sadursmei, bet arī nepārtraukti to provocē ar savu attieksmi, piesliešanos vienas vai otras puses piedāvātajām “ārstniecības procedūrām” un palīdz veidot publikai priekšstatu par Rečidas un Makmērfija cilvēciskajām rakstura īpašībām. Režisors ar nevainojamu simultānas spēles izvērsumu (līdzīgi kā savā iepriekšējā Dailes iestudējumā “Finita la comedia!”) uz skatuves rada mākslinieciski izkāpinātu sabiedrības modeli ar visām tai piemītošām bailēm, dīvainībām, tieksmēm un vajadzībām. Katru atsevišķo tēlu saskaņā ar dramaturģisko materiālu aktieri izrādē artistiski personificē caur dažādām psihes nosliecēm un rada visai iespaidīgu personāžu galeriju, kas uzskatāmi atsedz cilvēciskās saskarsmes bieži vien traumatiskās sekas. Aktieru ansamblis ir labi noslīpēts, bet aizkustinošāko lomu šoreiz tajā nospēlē Lauris Dzelzītis Billija lomā, ļaujot nojaust, cik trausla patiesībā ir cilvēka dvēsele un cik viegli to var iznīcināt.

1984. gadā Valmieras teātrī Māra Ķimele iestudēja savu „Dzeguzes ligzdas” versiju, kurā starp Makmērfiju un Rečidu bija ievilkta viena psiholoģiski ļoti smalka stīga, kas būtiski pastiprināja galveno varoņu sadursmes traģiku. Viņu starpā uz skatuves valdīja vienlaicīga pievilkšanās un atgrūšanās, kas izvarošanas aktu padarīja par kaut ko līdzīgu dabiskai eksplozijai un pretrunīgās jūtas cīņas gaitā sadedzināja abus. Aktieriem Aigaram Vilimam un Inārai Ieviņai tas toreiz ļāva radīt neaizmirstamus un sarežģītus tēlus. Morfovs šādu iespēju nav izmantojis, un zaudētāji kaut kādā mērā ir abi jaunā Dailes iestudējuma galveno lomu atveidotāji, taču tas nebūt nenozīmē, ka bulgāru režisora izrāde būtu sliktāka. Laiks ir mainījies, teātris arī, šodienas publika grib vizualitāti un nealkst pēc tik nopietnas iedziļināšanās psiholoģijas dzīlēs, tādēļ zināma shematizācija ir neizbēgama. Svarīga ir režisora iecere jeb nodoms – vērst mūsu uzmanību uz pasaulē arvien pieaugošo varas manipulāciju apjomu, kurā mēs arvien nemanāmāk pazaudējam savas brīvības paliekas.

28
apr
2015
X

Šī - vienīgā

Silvija Radzobe //kroders.lv

Kad Māra Ķimele 1984. gadā Valmieras teātrī iestudēja Kena Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” dramatizējumu, biju klāt vairākos mēģinājumos. Režisore Aigaram Vilimam, kurš gatavoja Makmērfija lomu, vairākkārt uzsvēra, ka viņa varonis no citiem psihiatriskās slimnīcas pacientiem atšķiras nevis ar kādu īpašu varonību, bet ar to, ka ir dabisks, normāls, organisks cilvēks (gan fiziskā, gan garīgā ziņā). Un ka tieši viņa normalitāte ir tā, kas Rečidu un viņas iedibināto ne-normālo sistēmu, kas nepārprotami bija nolasāms kā tolaik vēl stiprā padomju režīma simbols, tracina visvairāk. Jo ir tai pretdabiska. Aktieris režisores ieteikumus realizēja pilnā mērā, un Makmērfijs kļuva par vienu no viņa labākajām lomām. Makmērfijs – pievilcīgs jauns puisis, vērīgām, bet apdomīgām reakcijām; viņa kriminālā pagātne likās neticama, visdrīzāk – ļauns Rečidas izdomājums. Pie senā iestudējuma pakavējos tādēļ, lai precīzāk iezīmētu jaunā Dailes teātra uzveduma specifiku.

Aleksandrs Morfovs, ar kuru Dailes teātrim bija radoša sadarbība pirms pāris gadiem, kad tapa „Finita la comedia!”, kā tika pārdēvēta Nikolaja Erdmana luga „Pašnāvnieks”, Kīzija romānu ir dramatizējis pats. Kaut arī Rīgas izrāde ir trešā viņa dramatizējuma skatuviskā versija (iepriekš – Maskavā Ļenkoma teātrī un Sofijas Nacionālajā teātrī), tātad zināmā mērā uzlūkojama par rimeiku, tomēr rezultāts šķiet svaigs, nevis formāla kopijas kopija. Izrādi ir ne tikai interesanti skatīties kā kuru katru literāri un skatuviski labi būvētu stāstu. Dailes teātra uzvedums „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir, manuprāt, precīzi noķēris ne vienu vien būtisku mūsu laika sabiedriskās dzīves un cilvēku individuālās pašsajūtas specifisku momentu. Turklāt runa nav par kādu abstraktu laiktelpu, bet, lai cik tas pārsteidzoši neliktos, tieši (arī) Latviju.

A. Morfovs jaunajā izrādē tālāk attīsta dažus jau N. Erdmana lugas inscenējumā izmantotus paņēmienus. Galvenais no tiem – simultānā spēle. Tā, pirmkārt, panāk saliedētu ansambli, raisa aktieru aktivitāti un fantāziju mēmo norišu sacerēšanā, otrkārt, padara skatuviskās norises saturiski un vizuāli piesātinātākas, neviennozīmīgākas, treškārt, ciešāk piesaista skatītāju uzmanību notiekošajam. Pa visu lielo Dailes teātra skatuvi izkārtotas ne divas vai trīs, bet četras, piecas vai pat vairāk vienlaicīgas darbības ligzdas – turklāt ne tikai horizontālā, bet arī vertikālā līmenī. Mārtiņa Vilkārša radītajā pelēkajā klīnikas telpā pa otrā stāva tādām kā karnīzēm neticami veikli lodā mēmais pacients – Aigara Larionova Cilvēks-putns. Pa dibenplānu kustas, tikai reizumis iznākot avanscēnā, klusējošais Āra Rozentāla Fredriksons ar pelnu pelēko seju un runājošajām acīm, ratiņos sēž īgnais Jura Strengas Raklijs un nervozais Gunāra Placēna Pulkvedis. (Plastiski izteiksmīgo mizanscēnu sacerēšanā neapšaubāms horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs.) Šie fiziski un garīgi nevarīgie pacienti, kuri vairs nav spējīgi patstāvīgi dzīvot, pat ja gribētu, ir kā baiss atgādinājums par nākotni, kas sagaida jaunākos un pagaidām relatīvi veselos pacientus, kas te ieradušies pēc savas gribas, lai paglābtos no skarbās dzīves īstenības. Vēl viena darbības ligzda ierīkota aiz stiklotas sienas, kur atrodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēlotās virsmāsas Rečidas sargpostenis un kur bez viņas rosās vēl citas medmāsas – Aijas Dzērves Flinna un Sarmītes Rubules Džeina.

Artūra Skrastiņa Makmērfijs ir radikāli atšķirīgs no A. Vilima zināmā mērā idealizētā varoņa, kurš bija aktuāls pirms 30 gadiem. Dailes teātra izrādes protagonists, kurš mierīgajā, pat šķietami garlaikotajā klīnikas ikdienā iebrāžas kā ugunīga lode, kārtību vēršot haosā, ir neviennozīmīgas dzīves pieredzes krietni apbružāts. Viņš šķiet fiziski spēcīgs, pat atlētisks, uzkrītoši demonstrē savu enerģiju – strauji pārvietojoties, runājot (vismaz sākotnēji) ļoti skaļā balsī. Ir tāds kā uzvilkts; manuprāt, lai slēptu satraukumu, nonākot sev svešā un draudīgā vidē – trakonamā. Var noticēt, ka uz šejieni eskortēts no cietuma, kur nonācis agresivitātes dēļ. Par to liecina ne tikai no filmām pazīstamā amerikāņu cietumnieku oranžā uniforma: A. Skrastiņa Makmērfijs rada sprādzienbīstama – vienlaikus pievilcīga un biedējoša – vīrieša iespaidu. Pateiksi vai izdarīsi ne to, mazākais, tavā virzienā tiks raidīta iznīcinoša replika vai nopietnākā gadījumā dabūsi pa ausi tā, ka maz neliksies. Makmērfijam ir tumšāka sejas krāsa nekā citiem pacientiem, it kā iekaisusi vai apdegusi, ļaujot iztēloties, ka viņš nav uz „jūs” ne ar alkoholu, ne, iespējams, arī narkotikām. Ap galvu Makmērfijam ir melns lakats, kas slēpj A.Skrastiņa gaišos „pozitīvā varoņa” matus, darot viņu līdzīgu pirātam. Bet ne tikai. Man aktiera radītais tēls raisīja asociācijas arī ar novecojošiem rokmūziķiem, reiz slavenām, pūļa pielūgtām zvaigznēm, kas, veicot pasaules tūres, mēdz iegriezties arī Latvijā. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka A. Skrastiņa Makmērfijs ir cilvēks no pagātnes, kurš ieradies 2015. gadā. Teiksim, no 60. gadu hipijiem. Vai cilvēks no sapņu apgabala: tieši tādu – absolūti brīvu un anarhistiski neatkarīgu – padomju ļaudis iztēlojās savu ideālo eksistenci. Tātad lielā mērā fantastisks tēls, relikts. Kā Vladimira Majakovska lugas “Blakts” galvenais varonis Prisipkins, kurš atkausēts pēc 50 ledū iesaldētiem gadiem.

Šāds Makmērfijs nav mūsdienu varonis. Šādus cilvēkus mūsu sakārtotais, noregulētais laiks izraida pensijā, iesloga cietumā vai, paņemtus pie rokas, ved uz dienas centriem, kas paredzēti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Teātris rīkojas gudri, neidealizēdams Makmērfiju, neslēpdams, ka šis pirāts ir ne tikai pievilcīgs kā katrs, kurš atļaujas darīt un runāt, ko grib, bet arī bīstams, jo agresīvs un pie reizes pat viltīgs maita, apkrāpjot sava valdzinājuma varā nonākušos pacientus kā tādus antiņus gan kāršu spēlē, gan uzspiežot dažādas stulbas derības, lai dabūtu tiem piederošo naudu.

Mūsdienu varoņi ir nevaronīgie klīnikas pacienti, precīzi atpazīstami sociālie tipi – no tramvaja, valsts iestādes, Delfu anonīmo komentētāju aprindām, zinātniski pētnieciska institūta, pedagoģiskas iestādes... Tveras pie citu iedibinātas kārtības kā mīļās māmuļas, vienalga, cik šī kārtība liktos nepatīkama, pazemojoša, tavu personību apdraudoša vai jau pat iznīcinājusi. Jo tā ir drošāk. Precīzi uztverts un pacientu grupas spēlē pārraidīts aktuāls un pazīstams noskaņojums – bailes no jelkādām pārmaiņām, pieredzes iedresēta pārliecība, ka viss, kas atšķiras no tagadējā mirkļa, var būt tikai sliktāk, nevis labāk.

Ļoti veiksmīga bijusi A. Morfova sadarbība ar klīnikas centrālās slimnieku grupas tēlotājiem. Ģirts Ķesteris Hārdinga lomā un Juris Bartkevičs Čezvika lomā šķiet burtiski attīrīti no saviem pēdējo gadu štampiem – manierīga runasveida un „izteiksmīgām” pozām. Abi aktieri spēlē svaigi, viņu reakcijas un intonācijas ir negaidītas, it kā neiestudētas, uz vietas dzimstošas. Ģ. Ķestera radītais Hārdings – izsmalcināts, gudrs, bet vājš inteliģents. J. Bartkeviča Čezviks – novecot sācis puika, kurš par spīti sīkām blēdībām tik ļoti grib būt pieņemts vīru pulkā par savējo. Laura Subatnieka jauneklīgais Martini, kurš dzird balsis, ir simpātisks mūsdienīgs „čalis”. Mazrunīgais Jura Kalniņa Skenlons rada iespaidu, ka viņam allaž ir kas „aiz ādas”. Un Laura Dzelzīša pusaudzis Billijs, kurš stostās un nepazīst meitenes... Kamēr Kaspars Bindemanis tēlo Virsaiti Bromdenu, kurš klusē, viņš ir pietiekami kolorīts un intriģējošs tēls. Problēmas sākas, kad Virsaitim jārunā gari teksti – apstājas darbība, tēlojuma vietā stājas informācijas pārraide. Taisnības labad jāatzīst, ka tas notiek ne tikai K. Bindemaņa aktieriskās pieredzes trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā izrādē Virsaitis būtībā ir lieks. Jo A. Skrastiņa Makmērfijs ir tik savdabīgs un pārmērīgs individuālists, kuram apriori draugu un uzticības personu nemaz nevar būt.

Daudzskaitlīgā tēlu sistēma, ja runājam par darbības, tas ir, enerģijas vektoriem, izrādē izkārtota savdabīgā vienādmalu trijstūrī – virsotnē atrodas kolektīvais varonis-pacientu grupa, abos pārējos stūros – virsmāsa Rečida un Makmērfijs, kuri viens uz otru iedarbojas mazāk tiešā veidā, vairāk – caur pacientiem. Ja kolektīvo varoni uztveram kā mūsdienu sabiedrības mikromodeli, tad Rečida un Makmērfijs ir kā atšķirīgu dzīves filozofiju, var teikt arī – ideoloģiju sabiedrībai piedāvājoši, precīzāk – uzstiepjoši līderi, kas to primāri nedara vis pacientu, bet gan sevis apliecināšanas dēļ. Rečidas kārtība, kas balstās uz ziņu pienešanu, pazemīgu izkalpošanos, un Makmērfija anarhiskā visatļautība, kas ir par lielu šim laikam un kas neiekļaujas nekādos rāmjos. Ja ar pāris mēnešu atstarpi mūsu teātros parādās tādas izrādes kā „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un Žana Anuija „Antigone” (Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī), tad tas liecina gan to, ka mākslinieki jūt – sabiedrībai jāatgādina tāds aizmirsts jēdziens kā nonkonformisms, gan arī to, ka skatīt pasauli vienīgi melnbaltās koordinātēs ir pārāk vienkāršoti.

Tā, kā jau sacīju, arī Makmērfijs izrādē nav nekāds Santa Klauss, kurš, piemēram, pašaizliedzīgi vēlētos „iesvētīt” Billiju vīra kārtā, sagādājot šim nolūkam puisim noderīgu mauķeli. Tikpat stipra kā viņa neapšaubāmā sirsnība pret Billiju ir vēlēšanās „ierēkt” par naivā zēna pirmo tuvošanos sievietei. (A. Skrastiņš šķietami viegli, pat kā spēlējoties lieliski tiek galā ar sarežģīto uzdevumu – radīt dziļas pretrunas savienojošu, bet spēcīga, aizraujoša cilvēka tēlu.)

Atšķirība gan tā, ka Rečidai ir oficiālā vara, kuras Makmērfijam nav. Un – varai un tās īstenotājai ir ļoti mūsdienīgi, atpazīstami vaibsti. I. Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir jauna, skaista, pievilcīga sieviete, valkā augstpapēžu kurpes un izsmalcinātu apakšveļu, ar kuras it kā nejaušu pavīdēšanu apzināti izaicina Makmērfiju. Režisors pastiprinājis romānā vienīgi ar raustītu līniju iezīmēto Rečidas ideju izmantot savu seksuālo pievilcību, lai atraisītu Makmērfija instinktus un tā vieglāk gūtu virsroku pār viņu. Kad Makmērfijs ir meties viņai virsū ar nepārprotamu nolūku, viņa to patur noslēpumā, bet vēlāk apzināti turpina publiski provocēt, lai gūtu neapšaubāmas tiesības savu antagonistu nosūtīt uz lobotomiju jeb smadzeņu kastrācijas operāciju. Rečida runā glāsmainā, gandrīz vai bērnišķīgā balsī. Virsmāsa netēlo, viņa ir no sirds pārliecināta, ka viņas izstrādātā un ieviestā mērenības, likumpaklausības sistēma, nu, tikai ar dažiem foršiem pacientus pazemojošiem knifiņiem, ir dzīvošanai visderīgākā. Šāda Rečida ir tik pazīstama. Mietpilsonība un Birokrātija ir tās vārds, kas pamazām kā nemitīgas ūdens piles saspradzina viscietāko akmeni. Vai aizžņaudz visstiprāko rīkli. Tu skaties viņas sejā, kas neredz tevi kā cilvēku, bet vienīgi kā cirkulāram, noteikumam, pavēlei pakļaujamu objektu. Ar savu maigo un kārtīgo rociņu Rečida vada un valda arī dakteri Spīviju, ko Juris Žagars tēlo kā allaž smaidīgu, enerģisku pacientu draugu, kā šķietami, bet tikai šķietami īstenu demokrātu, kuram, no vienas puses, pacienti ir pilnīgi vienaldzīgi, bet, no otras puses, viņam no tiem pat varbūt bail.

Saistoši vērot, kā spēles laukumā, ja par tādu uzlūko klīnikas telpu, mainās spēku samēri, mazinoties Rečidas un vairojoties Makmērfija ietekmei uz pacientiem. Taču stāvoklis nav noturīgs, ietekmes uzplūst un mainās, te vienam, te otram no līderiem atkarojot zaudētās teritorijas. Pacienti Makmērfija ietekmē atraisās, uzdrošinās – runāt, izrunāties, pateikt, ko domā, ne tikai cits citam, bet arī Rečidai. Tas ir skaisti un pat aizkustinoši. Bet jau pēc brīža, uzklausījuši Rečidas notācijas, cilvēki ievelkas sevī kā gliemeži, nodur acis, viņiem nolaižas pleci, un viņi lavās ierakstīt sūdzības par saviem biedriem „novērojumu žurnālā”... Redzam tik veco kā pasaule, bet allaž aktuālo situāciju – nevienu cilvēku spēks no malas drosmīgu padarīt nevar, neviens mūs, ja paši to nespējam, no verga brīvā personībā nevērsīs. Šī likumsakarība, kas visu izrādes laiku te uzplūst, te atplūst, kulminē Laura Dzelzīša patiesi un aizkustinoši nospēlētajā Billija traģiskajā liktenī, par kuru, protams, atbildīga ir Rečida, kas puisi publiski pazemo, salauž, bet arī Makmērfijs, kurš bezmaz ar varu viņam uztiepj rīcību, uz kuru vārais Billijs diez vai ir gatavs.

Kad Makmērfijs trakonamā sarīko ballīti ar alkoholu un meitenēm, kuru lomās Kristīne Nevarauska (Kendija), Ieva Segliņa (Sandra) un Anete Krasovska (Samanta), viņš kavējas doties prom, kaut arī visi viņu brīdina par draudošajām briesmām. Viņš malko viskiju no pudeles, sēž drusku atstatu no pārējiem pie sakurtās uguns. Skatoties Makmērfija liktenīgo kavēšanos, kāpj satraukums, gribas mudināt – nu taču! Bēdz! Līdz kamēr saproti pašu galveno – oriģinālo – izrādes atklājumu: Makmērfijam nav kur bēgt. Padomju ērā sapņojām, ka tur, ārā, aiz trakonama sienām, ir cita dzīve. Ja ne mums lemta, tad citiem. Izrādē aiz necaurspīdīgajiem logiem, caur kuriem telpā ielido gājputnu balsis, ir iztēles, fantāzijas, ilgu zeme. Makmērfijs no pagātnes-cietuma ir ieradies šodienā. Telpa iemanto laika funkcijas, kļūdama par tagadnes sinonīmu. Tagad tikai te ir īstā un vienīgā – dzīve. Te būs jāpaliek. Uz mūžu.

23
apr
2015
X

Tikai nesagruzies!

Edīte Tišheizere //KDi

Izrādei Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu piemīt grūti formulējams… nē, ne vieglums, bet atvieglinājums. Tā, it kā ikreiz, kad piezogas ļaunas nojautas, kāds pačukstētu – tikai nesagruzies, nav nemaz tik traki!

Droši vien neesmu vienīgā, kam grūti skatīties Aleksandra Morfova iestudēto Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar iepriekšējas pieredzes neaizmiglotu skatu. Miloša Formana filma pati ir kā elektrošoks, un tādi nospiedumi prātā un sirdī nepazūd. Tad nāca Māras Ķimeles iestudējums Valmieras teātrī ar Aigaru Vilimu, kurš Makmērfija lomā varēja stāties līdzās Džekam Nikolsonam. Tāpēc man nebija viegli pieņemt, ka Dzeguzes ligzda var būt arī par kaut ko citu, ne tikai par sacelšanos pret dzelzs sistēmu. Un stāsts tāpēc nav mazāk baiss.

Dārzeņu debesis

Šis ir otrais režisora Aleksandra Morfova iestudējums Dailes teātrī, un viņš acīmredzot ir novērtējis tā priekšrocības un trūkumus. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir vērienīgs inscenējums, kas – sadarbībā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un horeogrāfi Ingu Krasovsku – aptver visu milzīgās skatuves telpu un ne tikai to. Skatuves priekšplānā ir spožas gaismas pielieta gladiatoru/pacientu arēna: tur notiek viņu cīņas, labprātīga ļaušanās un ļaunprātīga dalība publiskajās eksekūcijās. Dibenplānā ir ceļš uz kādu citu, draudīgu pasauli, uz turieni aizved grēkojušos, no turienes atved nomierinātos, un vēl dziļāk ir melns tukšums – ārpasaule. Taču ir arī otrais stāvs – dīvainas debesis, kurās dzīvojas tie, kam atņemta viņu patība, – lobotomiju pārcietušie "dārzeņi". Nekādas labās debesis tās nav, jo ik pa brīdim no turienes atskan necilvēcīgi – kādi gan vēl? – kliedzieni. Morfovs iestudējis izrādi kā spilgtu un individualizētu raksturu kopumu, kurā katrs savā ziņā ir galvenais varonis, vienlaikus kā ar smalku stikla sienu šķirts no pārējiem. Jo tā nu reiz ir Dailes teātra savdabība – kopš laika gala tajā strādā izcili mākslinieki, kuri var veidot solistu kopumu, taču ansambli – tikai retu reizi.

Dūju pārvēršanās

Režisors pats arī dramatizējis Kena Kīzija romānu un uzmanīgi pārbīdījis darbības asi – galvenais konflikts vairs nav starp huligānu Makmērfiju (Artūrs Skrastiņš) un virsmāsu Rečidu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa). Notiesātais Makmērfijs ir saglabājis antagonista jeb pretņa lomu, savukārt protagonisti nu ir visi tie, kas no brīva prāta paslēpušies savās fobijās un mānijās, aizbēguši no pasaules uz trakomāju. Makmērfijs necīnās pret māsu Rečidu kā vardarbīgas sistēmas personificējumu. Viņš cīnās par saviem neprāta brāļiem, kuru labprātīgā iesaistīšanās ir šādu sistēmu padarījusi leģitīmu un iedarbīgu. Jo baisākais izrādē nav vis Rečidas psihoterapijas seansi, bet tas baiļu un maziskuma izsauktais entuziasms, ar kuru visi metas virsū izvēlētajam upurim. Šajos brīžos viņi atgādina dūjas – biklos dieva putniņus, kas spēj noknābāt sev līdzīgo līdz nāvei.

Režisora veidotajos apstākļos spēcīgie Dailes aktieri rāda augstu klasi. Ikviena "dūja" ir atsevišķa stāsta vērta. Jura Strengas Raklijs, kurš ar divām frāzēm – "es esmu noguris, es esmu ļoti noguris" – spēj izteikt visu: no pazemojuma par personāla sarīkoto dzimšanas dienu līdz entuziasmam kopējā ballītē. Gunāra Placēna klusējošais Pulkvedis ratiņkrēslā, tik lietišķs un profesionāls, kad atradis sev piemērotu nodarbošanos Rečidas stikla būrī. Āra Rozentāla izbijušais dakteris – no šīs pašas iestādes varbūt –, kurš ar savām diagnozēm un zāļu nosaukumiem mokoši grib pateikt kaut ko pavisam citu. Jura Kalniņa piromāns Skenlons, kurš pakāpeniski lauž sevī kādas iekšējās barjeras. Laura Subatnieka dubultnieku nomocītais Martīni. Ģirta Ķestera intelektuālis Hārdings, kurš aiz miera un pašpārliecinātības slēpj griezīgas stikla šķembas – atliek Rečidai tikai paraustīt viņa masku. Jura Bartkeviča Čezviks, kurš neprātīgi grib pārspēt bailes pats no saviem principiem, vienlaikus tiecas izslieties un palikt nemanāms, līdz beidzot, histēriskā drosmē izkliedzis visu domas par Rečidu, izpelnās elektrošoku kā ordeni. Tomēr pamazām vien par izrādes traģisko varoni kļūst Laura Dzelzīša Billijs. Ir bauda vērot, kā aktieris pamato nianses, kā no šķietamiem sīkumiem audzē tēlu ar pagātni un raksturu, cik smalkjūtīgi atklāj viņa mokošo stostīšanos – vienlaikus paturot vērā, ka teksts skatītājiem ir jāsaprot līdz pēdējam vārdam, – un tās pārvarēšanu. Čezviks un Billijs ir tie, kuru pārvēršanos vērojot kļūst par viņiem bail.

Celies un ej!

Vispār šai izrādei, neskatoties uz aktierdarbiem, telpas izmantojumu un stāstu, piemīt kāds grūti formulējams… nē, ne vieglums, bet atvieglinājums. Tā, it kā ikreiz, kad piezogas ļaunas nojautas, kāds pačukstētu – tikai nesagruzies, nav nemaz tik traki!

Turklāt šajā atvieglinājumā ir mazinājusies galveno varoņu – Makmērfija, Rečidas un Bromdena (Kaspars Bindemanis) – nozīme. Vai – gluži otrādi – viņus mazāk svarīgus padarījusi dramatiskās ass novirzīšana. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir jauna, daiļa, valkā visnotaļ erotisku veļu, un, izņemot slimīgu interesi par pacientu slēptajām dziņām, viņā nav nekā varmācīga, un kārtība, ko viņa tiecas uzturēt pēc savas saprašanas, jau ir tieši tas, pēc kā tiekušās dūjas.

Makmērfijs ir hiperaktīvs līdz ņirboņai acīs, izļodzītām pašpuikas kustībām, tēlam piemīt – līdz smalkākajām niansēm izstrādāta – ārējā forma. Artūrs Skrastiņš ir superprofesionālis, kuram nav neiespējamu lomu. Tieši tāpēc dīvaina ir šī ārpusība – it kā formā paša aktiera nemaz nebūtu. Vai arī viņa klātbūtne jūtama īsos brītiņos – mierinot kādu no pacientiem, uzzinot, ka palikšana te viņam ir uz mūžu, sarunājoties ar Bromdenu. Iespējams, Mērfijs nekļūst par traģisko varoni arī tāpēc, ka līdz ar sarīkoto Billija nevainības zaudēšanas ballīti, kurā visi kļūst par tiem, kas vēlētos būt, viņa misija ir beigusies.

Neizprotama man ir režisora un dramatizējuma autora izvēle padarīt Bromdenu pļāpīgu. Kaspars Bindemanis ir pieredzējis un kolorīts skatuves mākslinieks, tomēr aktieris viņš nav. Monumentāls un noslēpumains, kamēr tikai klusuciešot eksistē izrādes telpā, viņš ļoti zaudē, sācis runāt. Teksta ir tik negaidīti daudz, ka tēlotājam jāsāk to interpretēt, izspēlēt, un tā nav viņa stiprā puse. Pagarā monologā izstāstījis lobotomētajam Makmērfijam jaunumus, Bromdens izvērstā un diezgan naturālistiskā etīdē viņu nosmacē un pats aizlaižas pa logu. Šādā finālā diemžēl izčākst puse no izrādes iespaida.

Un patiesībā īstais fināls jau ir bijis – ballīte ar īstas dzīves garšu un tai sekojošā Billija pašnāvība. Pēdējās pārdesmit minūtes tikai mazina Makmērfija paveikto – viņš panācis, ka cilvēki izslejas un vismaz tobrīd ir gatavi iziet dzīvē.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi