Atpakaļ uz afišu

Pīters Šefers

Equus

Drāma 2 daļās

No angļu valodas tulkojusi Zane Strika

 

Pirmizrāde: 2015. gada 17. maijs

Pītera Šefera drāmas „Equus" (1973) pamatā ir kāda baisa reālās dzīves epizode, kuru viņam izstāstījis draugs. Taču lugā autors rada pats savu versiju, kas varētu būt izraisījis šos notikumus.

Varbūt ir nepieciešamas ekstrēmas darbības, lai izrautos no eksistences važām, kas ieliek mutē laužņus? Kāda jēga būt normālam, lai dzīvotu normāli garlaicīgu dzīvi normāli garlaicīgā sabiedrībā?

Jaunajam Alanam Dieva vietā ir Zirgs. Equus. Mīlētāju maigums, kairinoša muskuļu deja, salda sviedru smarža un traukšanās pilnos auļos pusnaktī. Patoloģisks valdzinājums, seksuāla apsēstība, dievišķa pielūgsme un rituāls upuris. Bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. Equus Tēva, Equus Dēla un Equus Svētā gara vārdā.

Britu dramaturgs Pīters Šefers Dailes teātra skatītājiem jau labi pazīstams kā lugas „Amadejs" autors. Drāma „Equus" saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga (1975). Alana lomu Vestendas uzvedumā Londonā (2007), kā arī izrādes atjaunojumā Brodvejā (2009) spēlējis Daniels Redklifs.

 

Ar izrādes „Equus" režisori Lauru Grozu-Ķiberi sarunājas kultūras žurnālists Arno Jundze

LASIET SARUNU

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

"Spēlmaņu nakts 2014/2015" balvas:

Gada izrāde - Skatītāju balva

Gada režisors - Laura Groza-Ķibere

Gada aktieris (arī Skatītāju balva) - Dainis Grūbe

 

"Spēlmaņu nakts 2014/2015" nominācijas:

Gada mazās formas izrāde

Gada aktieris - Juris Žagars, Lauris Subatnieks

Gada aktrise otrā plāna lomā - Indra Briķe

Gada aktieris otrā plāna lomā - Gints Andžāns

Gada kustību māksliniece - Liene Grava

 

Izrāde izvirzīta Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvai "Kilograms kultūras".

 

Saruna Latvijas Radio 3 "Klasika" ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi šeit

Saruna pieci.lv ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi šeit

Saruna Latvijas Radio "Kultūras Rondo" ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi šeit

Saruna NRA ar horeogrāfi Lieni Gravu šeit

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Liene Grava

Scenogrāfs - Miķelis Fišers

Gaismu mākslinieks - Ivars Tilčiks

Lomās

Lauris Subatnieks (Mārtins Daiserts, psihiatrs)
Dainis Grūbe (Alans Strengs)
Juris Žagars (Frenks Strengs, viņa tēvs)
Indra Briķe (Dora Strenga, viņa māte)
Kristīne Nevarauska (Hestere Salomone)
Ieva Segliņa (Džila Meisona)
Dainis Gaidelis (Harijs Daltons, staļļu īpašnieks)
Gints Andžāns (Tīrradnis / Jauns jātnieks)
Ērika Eglija (Medmāsa)

Aktuālās izrādes

30
mai
ot
Equus Equus
Pensionāriem un invalīdiem - 50% atlaide!
19:00 2h 50min Mazā zāle EUR 25.00 Pirkt
< 10 biļetes
8
jūn
ce
Equus Equus
Pensionāriem un invalīdiem - 50% atlaide!
19:00 2h 50min Mazā zāle EUR 25.00 Pirkt

Viedokļi

18
jūn
2015
X

Kāds karalis tu esi?

Elīna Kokareviča //kroders.lv

Anglijas karalis Edvards II, viens no viduslaiku karaļu plejādes, ierakstījis sevi vēsturē ar neviennozīmīgi vērtējamu faktu. Proti, uzzinot, ka ir kļuvis par karali, viņa pirmais rīkojums ir no Francijas atsaukt savu labāko draugu Gavestonu, kuru Edvarda tēvs, vecais karalis, izsūtīja, jo uzskatīja, ka viņš Edvardu slikti ietekmē. Arī kāzu dienā, precoties ar (divpadsmit gadus veco) Izabellu, Edvards ir vairāk aizrāvies, sarunājoties ar Gavestonu, nevis pievēršot uzmanību līgavai vai viņas radiniekiem, kuri apvainojās un kāzas pameta. Tāda uzmanības pievēršana Gavestonam, kuru karaļa galmā neciena viņa izturēšanās dēļ, aizkaitina arī karaļa padotos – dižciltīgos zemju īpašniekus, kuri saceļas pret karali un liek viņam no Gavestona atbrīvoties. Karalis uz šādu rīcību ir spējīgs vien īsu brīdi. Saspringtā situācija ar Gavestonu un augstmaņiem, nespējot izdabāt viņiem un savām jūtām, ilgst, kamēr augstmaņi Gavestonam izpilda nāvessodu.

Protams, jautājums, vai Edvards II bija homoseksuāls, nav atbildams. Lai gan vēlākā viņa sievas un viņas mīļākā atriebība karalim liek domāt, ka šis guļamistabas stāsts ir gana sarežģīts un aizdomām, iespējams, ir pamats. Taču ne jau fakts, ka karalis bija aizrāvies ar savu draugu, lika augstmaņiem rīkoties tik nežēlīgi. Viņi tā rīkojās, jo karalis, savu kaislību vadīts, aizmirsa par valsti un saviem pienākumiem. Gavestons nepalīdzēja karalim apjaust viņa vietu un pienākumus, tāpēc tika uzskatīts par traucēkli, jo galu galā pašu karali nogalināt nebija iespējams. Tomēr karalis no kļūdām vai, precīzāk, pieredzes nemācījās, tāpēc nekas labs arī viņu beigās nesagaidīja. Nu, karalim pavalstnieki piedod visu, ja vien viņš ir īsts karalis. Ja nav, viņu nosmacē paša sievas uzsūtīti algotņi.

Šī vēsturiskā epizode nāca prātā pirmā, kad noskatījos Pītera Šefera lugas iestudējumu „Equus” Dailes teātrī Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Tā kā šo pārdomu autore nav teātra kritiķe, vien, iespējams, ieinteresēta teātra skatītāja, viņa nepievērsīs uzmanību aktierdarbam, skatuvei u.c. teātra kritikai specifiskiem apskatiem, jo tos gana detalizēti un profesionāli savās recenzijās jau pētījušas Silvija Radzobe [1] un Henrieta Verhoustinska [2]. Uzmanība galvenokārt tiks vērsta uz dažiem interpretācijas aspektiem, kas man likuši domāt par izrādi vēl ilgi pēc tās noskatīšanās. Varbūt kādam tie šķitīs tikpat atbilstoši un saistoši.

Tātad – pavalstniekus neinteresē, kas notiek karaļa guļamistabā, kamēr viņš pilda savus pienākumus tā, lai visi būtu apmierināti. Mūsdienās, varētu teikt, katrs pats ir sev un savs karalis, demokrātija taču. Katrs cilvēks veido lielo „karali”– sabiedrību, kas nosaka normas un īsteno likumus, pamatā veidojot valsti. Tāpēc galvenā uzmanība tiek vērsta uz katra indivīda vietu šajā sistēmā, uz to, kā indivīds sevi sistēmā īsteno. Sistēma, no vienas puses, formē sabiedrību, no otras puses, sabiedrība formē sistēmu, tā ir nebeidzama mijiedarbe, lai sabiedrība varētu funkcionēt puslīdz sistēmiski. Katra novirze no sistēmas ir problemātiska, skatāma kā īpašs gadījums.

Par īpašo gadījumu izrādes ietvaros kļūst Daiņa Grūbes Alans Strengs, jauneklis, kurš nonāk pie Laura Subatnieka atveidotā psihiatra Mārtina Daiserta. Šķiet, izrāde visai tieši uzdod jautājumu: kurš ir centrālais personāžs? Vai tas ir Alans, darbības veicējs? Vai tomēr Daiserts, kurš Laura Subatnieka nepiespiestajā, ieinteresētajā un beigās visai sagrautajā, pie kāda atziņas nonākušajā balsī stāv izrādes centrā. Viņš iesāk stāstu un to nobeidz. Viņš liek Alanam izrādes ietvaros rīkoties, bet Alans ar Daiņa Grūbes talantu un noteikti arī režisores uzstādījumu aktierim ierosina šo ārsta nepieciešamību rīkoties. Daļēji to rosina arī Kristīnes Nevarauskas Hestere, tiesnese, kura atved Alanu pie Daiserta. Taču patiesībā viss, kas izrādē notiek, notiek, ārsta ierosināts, jo visus notikumus, kurus attēlos Alans, ārsts viņam liek izstāstīt; tās ir atmiņas.

Kā zināms, psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids radīja runāšanas terapiju [3], kurā pacientam jāstāsta savas atmiņas, kas ir apspiestas vai noklusētas, lai tādā veidā atbrīvotos no neirozēm, psihiskām novirzēm. Arī Daiserts sāk ar runāšanu, un, šķiet, Alanam tā ir vajadzīga visvairāk, jo ar viņu neviens nav runājis – nedz viņam ko stāstījis, nedz atbildējis, jo pat laikmetīgāko stāstīšanas līdzekli – televīziju – tēvs viņam liedz skatīties. Ir gan izņēmums – savu vēlmi narativizēt dzīvi, tieksmi pēc stāsta Alanā apmierina viņa māte – reliģioza sieviete, kuras stāstos Dievs, mīlestība un tamlīdzīgi jēdzieni iemiesoti bibliskā valodā. Tie ir abstrakti jēdzieni, kuru nozīme ir šifrējama mūža laikā, taču stāstu un runāšanas apdalītajam Alanam tos gribētos saprast tūlīt, tāpēc to iepazīšana sākas un turpinās caur vienīgo reāliju, ko var atpazīt vai ieraudzīt uz ielas, pludmalē vai attēlos, – caur zirga tēlu. Runāšanas terapija kā pamats izrādes un lugas psihiatrijas seansu attēlojumam tādējādi attaisno to, ko H. Verhoustinska izrādes recenzijā dēvē par „pārmērīgiem vārdu plūdiem”.

Tas, ka P. Šefers licis lugai nosaukumu „Equus”, ir līdzīga spēle ar jēdzieniskajām nozīmēm. Ja vārds „zirgs” ir tiešs un nozīmes ziņā saistāms ar tā apzīmējamo tēlu, tad equus jau ir sarežģītāka vienība. Tas skan svešādi un var sevī iemiesot jebko, arī Dieva, mīlestības un zirga krustojumu. Uz to arī centrējas Alans, un izrādes sākumā arī ārsts – Alanam murgos atkārtojot neskaidru vārdu, viņš vēlas noskaidrot vārdu un tā nozīmi un dodas pie Alana vecākiem, kur nejauši šo vārdu izdzird, bet sākotnēji to nesasaista ar Alana teikto. Tā ir kā mīkla – ko Alans saka? Visa izrāde balstīta uz šo mīklu – kas tad īsti notika –, un ārstam jāpanāk, lai Alans to izstāstītu. Viņš ir pirmais un vienīgais, kurš tiecies Alanu piespiest runāt. Un viņš cenšas noskaidrot šo vārdu, ko Alans saka, atgādinot populārajā filmā The Rite („Rituāls”, 2011) ar Entoniju Hopkinsu galvenajā lomā izteikto tēzi, ka eksorcisma laikā jāpanāk, lai dēmons nosauktu savu vārdu, tikai tad no tā var atbrīvoties (lai gan tāda prakse nav apstiprināma [4], svarīgi, ka fiktīvā pasaulē šādas paralēles var saskatīt). Arī Bībele atsaucas uz vārda klātbūtni kā primāru, nepieciešamu „definēt” Dievu vai apzināties tā klātbūtni [5]. Līdz ar to attiecīgā vārda nosaukšana ir gan pirmelementa, pamata noskaidrošana, gan vienlaikus atbrīvošanās no „problēmas”.

Psihiatrs, protams, izmanto runāšanas terapiju, tas ir pašsaprotami, taču ko gan viņš cenšas piespiest runāt? Šķiet, ka izrādes personāži „strādā” mazāk kā raksturi, vairāk – kā nosacīti tipi, tēli, kuri psihoanalītiskā pieejā nepieciešami lugas autoram un/vai režisorei, lai atklātu, kā darbojas sociālā sistēma (ne velti visi tēli ietērpti „formastērpos”– ārsts baltā uzsvārcī, Alans brīvās, saņurcītās drēbēs (atspoguļojot viņa dvēseles stāvokli), Alana vecāki brūnās, bezpersoniskās drēbēs). Daļēji tā ir smadzeņu dekonstrukcija caur personifikāciju, tas ir, izrādes personāži visai precīzi izspēlē Z. Freida apziņas trīsdaļīgo modeli (id, ego un superego), kura izpausmes atklājas runāšanas terapijas laikā. Proti, ja ņem vērā, ka izrādes centrā ir ārsts Daiserts, tad viņš iemieso ego principu – esot kā vidutājs starp bezapziņas dziņām, kuras attēlo Alans, un sabiedrības normām un reliģiju, ko atklāj Alana vecāki – Jura Žagara Frenks un Indras Briķes Dora; viņi ir izteikti superego pārstāvji – māte, kuras pienākums ir reliģisko normu ieaudzināšana, un tēvs, kurš balstās politiskos uzskatos. Protams, gan lugas autors tekstā, gan režisore caur aktieriem visai spēcīgi iestrādā šajos „tipos” raksturu iezīmes, tāpēc izrādi ir interesanti skatīties – tie ir „īsti” cilvēki, kuri uz skatuves izspēlē smagu dzīves situāciju, un ar to pat ir iespējams identificēties, ja nepieciešams.

Z. Freida runāšanas terapijas mērķis ir panākt, lai cilvēks izstāsta to, kas nogulsnējies bezapziņā – izstumto. Bezapziņa nemēdz „runāt”, tā mēdz apiet to, ko vajadzētu teikt, un tieši tā rīkojas Alans. Sākumā viņš dzied reklāmsinglus, tad viņam nepieciešams pamudinājums, hipnoze utt. Izstumtās atmiņas atgriežas spēcīgā izrādes darbībā, kurā atklājas Alana aizraušanās ar zirgu, kas iemiesots Ginta Andžāna Tīrradnī – Alana pilnīgajā superego, kuru veido zirga, equus, tēls kopā ar viņa vecākiem. Id dziņas – Alana „neprāts”, neprasme, nespēja runāt – atrod, kā sevi izteikt caur zirga tēlu, un varētu domāt, ka zirgs ir daļa no Alana id dziņām, bet drīz vien šis zirgs (ne konkrēti Tīrradnis, bet zirgs vispārīgi) iegūst superego izpausmes. Zirgs, equus, – tas ir Alana ideāls, ideālais priekšstats par Dievu, kas pakļauj Alanu sev un kļūst par šo spēcīgo superego, kurš pārņem Alanu un viņu arvien vairāk ierobežo. Id un superego sadursme ir neizbēgama, jo starp viņiem nav ego – morāles un dziņu vidutāja. Par to kļūst ārsts, kura ego būtība izpaužas ne tikai viņa profesijā un lomā, ko viņš ieņem Alana (id) dzīvē, bet arī iepriekš paustajā atziņā, ka izrāde ir par ārstu, nevis Alanu. Būtībā ārsts preparē pats sevi. Alans – viņa id, apkārtējie cilvēki – superego. Viņam jāatrod ceļš atpakaļ uz ego kā vidutāju (ceļš uz sevi), lai varētu dzīvot saskaņā ar sevi. Izrādes gaitā Daiserts izpauž, ka viņam ir nelaimīga laulība, viņš sapņo par dzīvi Grieķijā, kur apkārt valda skaistas „drupas”, – viņš ir ceļā uz pilnīgu sava id noliegšanu. Ja nebūtu Alana – kaut kāda impulsa, kas atmodina dzīvotdziņu –, viņš nekad neapjaustu savas būtības konfliktu – viņš to neizrunātu, neizstāstītu. Patiesībā dažos aspektos rodas vēlme Alanu un Daisertu vienādot, uzskatīt par vienu veselu, bet dažādos dzīves posmos (dažādu dualitāšu aspektā, kas saskatāmas lugā, P. Šefera darbu mēdz skatīt, saistot to ar autora interesi par Nīčes postulētajiem apoloniskā un dionīsiskā principiem [6]).

Protams, Z. Freida piesaukšana un runāšana par id ir zīme, ka izrāde ir saistāma ar seksuālo dziņu aspektu, bet tomēr šķiet, ka Alana tieksme pēc zirga nebūtu saistāma „nepārprotami ar homoseksualitāti”, kā savā recenzijā norādījusi Silvija Radzobe. Homoseksualitāte ir viens no iespējamiem interpretācijas aspektiem. Piemēram, skatot Alanu un Daisertu kā vienu cilvēku, var ņemt vērā Daiserta un Hesteres attiecības. Izrādes gaitā šķiet, ka starp tēliem valda zināma pievilcība, seksuāla spriedze, tomēr tā neīstenojas un visdrīzāk ir skatītāja priekšstatu ierosināta. Ārsts tiesnesi aicina vienīgi iedzert un stāsta viņai par savu neveiksmīgo laulību un sapņiem par Grieķiju (interesanta detaļa – Daiserta aizraušanās ar Grieķiju vienlīdz saistāma gan ar reliģiju (daudzdievību), gan demokrātiju, un abi aspekti kalpo par norādi tam, kāpēc ārsts tiecas vai pat saprot Alanu), arī par Alanu (vai par savām patiesajām dziņām?). Arī Hestere ārstu dēvē par lielisku profesionāli un draugu, neko vairāk. Viņa izrādē kalpo par Daiserta „psihiatru” – kādu, kuram izstāstīt savu stāstu, tādā veidā īstenojot runāšanas terapiju un iemiesojot stāstītāja-runātāja attiecību modelī superego noteikto mīlestību (par to runā Dora, Alana reliģiozā māte, saistot mīlestības jēdzienu ar Dievu). Bet ne dziņas. Vai mīlestība bez seksuālas dziņas var īstenoties attiecībās? Šķiet, ka ne.

Būtiska vieta izrādē (un lugā) ir atvēlēta reliģijai. Tā, protams, ir daļa no Z. Freida definētā superego, bet tajā pašā laikā šķiet, ka P. Šefers reliģijas jautājumu izvirza par vienu no galvenajiem. Un lugas, kā arī izrādes nosaukums ir „Equus” – tas ir idejiska risinājuma atslēga. Alans caur equus pielūgsmi liek domāt arī par kādu P. Šefera „ķecerību” attiecībā pret jūdaismu (Šefers audzis ebreju ģimenē). Equus ir kā dievs, ko Alans pielūdz, sākotnēji skatoties uz zirga attēlu, kas piesprausts pie sienas un aizstāj kristietības attēlu. Tas uzslāņojas pa virsu lielai daļai Rietumu pasaulei saprotamo reliģisko priekšstatu, radot jaunu reliģiju. Ja tēvs Alanam aizliedz pielūgt kristietības tēlus, Alans atrod jaunu tēlu – zirgu. Jūdaisms noraida tēlu pielūgšanu, tādējādi Alans pārkāpj šo aizliegumu, viņš pārkāpj arī aizliegumu pielūgt jebkādu citu dievu, jo pielūdz equus, un nosacīti pārkāpj aizliegumu godāt tēvu un māti (superego principus), meklējot savu ceļu pašizpausmei. No vienas puses, izrāde atklāj to, kas notiek, ja šos principus pārkāpj, – tā ir pasaules destrukcija –, bet, no otras puses, iestudējums neieņem viennozīmīgu pozīciju un neatzīst par pareizu kādu vienu domāšanas modeli. Līdz ar to būtu šauri šajā izrādē uzskatīt kaut ko par neapšaubāmi viennozīmīgu. Izrāde paver plašas interpretācijas iespējas, aicinot paplašināt izpratni par dziņām no seksuālā ietvara personības izveides un brīvības virzienā. Alana it kā seksuālā pieķeršanās Tīrradnim šķiet ne gluži seksuāla, bet gan jutekliska, tāda, kādu iespējams izjust pret jebko, kas dzīvē sagādā patiesu prieku, kaisli uz kaut ko (par piemēru ņemot Marku Rotko, kurš norādījis, ka viņa gleznošanas prakse sākusies un vienmēr saistīta ar gluži juteklisku attieksmi pret gleznām [7]), un nevar noliegt, ka šāda attieksme, ja nav izprotama, var tikt uzskatīta par sociāli nepieņemamu (jāatceras, ka luga „Equus” sarakstīta 1973. gadā – laikā, kad jautājums par personīgo brīvību tikai sāka iegūt sociālu nozīmi).

Alana tiekšanās pēc zirga ir sava superego atrašana, ideālas mīlestības iemiesojums, kurā apvienots jutekliskais, ķermeniskais ar ideālo priekšstatu par mīlestību un kurš neļauj viņam ļauties „kailām” dziņām (seksam ar Džilu). Alans iemieso sevī dziņas, viņš tās nespēj izpaust, jo ideālais priekšstats, superego, equus, neļauj viņam to darīt. Id kļūst par superego un nonāk ar to konfliktā. Id izrādās spēcīgāks. Tomēr viens pats id nevar eksistēt, tam jāpārtop ego, kuram savukārt nepieciešams apjaust, ka viņā klātesošs ir arī id. Šī apjausma izrādes noslēgumā Daiserta balsī skan pat traģiski. Viņš saprot, ka pilnīga ļaušanās id ir iznīcinoša, bet tā noliegšana arī. Tā ir vēl iznīcinošāka. Kas notiek tālāk? Atbilde vēl jāmeklē.

Dziņas šajā izrādē nav tikai seksuālas. Runa ir arī par brīvību būt un izvēlēties, par mīlestību tās, teiksim, reliģiskajā izpratnē, par šim jēdzienam uzlikto slodzi, kas arī var radīt spiedienu cilvēka dzīvē. Cilvēks ir sasaistīts no visām pusēm – no sabiedrības, no sevis paša. Galvenais ir tas, ka viņam jāpilda savs pienākums. Kamēr viņš to dara, viņš ir karalis. Bet kāds karalis? Izpostīts kā Alans? Tukšs un nepiepildīts kā Daiserts?

* UbiSunt.lu.lv
________________________________________
[1] Radzobe, S. Atmošanās. Pieejams: http://www.kroders.lv/verte/654 (skatīts 12.06.2015).
[2] Verhoustinska, H. Sajūtas nav pārprotamas. Pieejams: http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-equus-recenzija-sajutas-nav-parprotamas-14100129 (skatīts 12.06.2015).
[3] Kalniņa, I. E. Psihoanalīze. Mūsdienu literatūras teorijas. Sast. I. E. Kalniņa, K. Vērdiņš. Rīga: LU LFMI, 2013.
[4] Radford, B. Exorcism: Facts and Fiction About Demonic Possesion. Pieejams: http://www.livescience.com/27727-exorcism-facts-and-fiction.html (skatīts 14.06.2015).
[5] Jāņa evaņģēlijs 1:1. Pieejams: http://www.bibelesbiedriba.lv/latviesu-bibele/janaevangelijs/Janaevangelija01.htm (skatīts 14.06.2015).
[6] Pankhurst, C. Albion’s Hidden Numina. Peter Shaffer’s Equus. Pieejams: http://www.counter-currents.com/2015/03/peter-shaffers-equus/ (skatīts 12.06.2015).
[7] Breslins, Dž. Marks Rotko. Biogrāfija. Rīga: Jumava, 2014.

9
jūn
2015
X

Katram savu Equus

Madara Lazdiņa //kroders.lv

Laikā, kad Latvijas sabiedrībā kā teju būtiskākais izvirzījies bērnu tikumības un seksuālās izglītošanas jautājums, Laura Groza-Ķibere Dailes teātrī piedāvā atkailinātu un sāpīgu, pat ekstrēmu šīs tēmas izklāstu, kurš, neskatoties uz veselajam saprātam brīžiem šausminošām detaļām, ievelk, nevis atgrūž, liekot gribēt saprast un sajust.

Pītera Šefera godalgotā luga “Equus” (1973) ir intriģējošs, cilvēka psihi pētošs meistardarbs, kurš spēj izskaidrot un pat attaisnot kāda jaunekļa nežēlīgu un vardarbīgu rīcību – sešiem zirgiem izdurtas acis. Ar šodienas skatu gan ir grūti pieņemt, ka, autoraprāt, vienīgie vainīgie notikumu virknē ir vecāki, kuri principā ir krietni un vienkārši cilvēki ar savām vājībām, tikai mācījuši un audzinājuši dēlu ar novecojušu pieeju.

Laura Groza-Ķibere, iestudējot šo lugu, izdevies to padarīt ļoti cilvēcisku. Izrādē, atšķirībā no lugas, netiek meklēti vainīgie, neviens netiek nosodīts par to, kāds ir, bet gaisā virmo apziņa, ka visam ir savi iemesli, kurus var atrast, ieskatoties dziļāk, un viennozīmīgi norādīt uz traģisku notikumu cēloņiem nav iespējams. Netiek didaktiski rādīts ar pirkstu ne uz Daiņa Grūbes Alanu Strengu, kurš pastrādājis nežēlīgo noziegumu pret dzīvniekiem, ne uz Jura Žagara un Indras Briķes spēlētajiem Alana vecākiem, kuri primitīvi domājošā sabiedrībā pirmie būtu jāsoda par to, kādu nežēlīgu cilvēku ir izaudzinājuši.

Jura Žagara un Indras Briķes Frenks un Dora Strengi ir tipiski vecāki, kuri garajos kopdzīves gados savos uzskatos aizgājuši krietni atšķirīgus ceļus, tomēr, neskatoties uz viedokļa nesakritību un sīkajiem ikdienas konfliktiem, viņu starpā ir rūpes vienam par otru, maigums un vēlme būt kopā. Laura Groza-Ķibere atstājusi vietu cilvēcīgām un saprotamām vecāku sāpēm par bērnu pārkāpumiem, raizēm par viņiem un sevis vainošanai. Kad Indras Briķes Dora, runājot ar Laura Subatnieka Mārtinu Daisertu, bērnu psihiatru, kurš uzņēmies Alana ārstēšanu, mēģina par visām varēm ārstam ieskaidrot, ka Alans pats ir vainīgs pie tā, ko izdarījis, ka tā nav viņas un Frenka vaina, uz brīdi gribas, lai viņa pati tam tik tiešām notic un kļūst brīva no pašpārmetumiem. Indras Briķes varones dziļā ticība Dievam, kaismīgais mātišķums un vēlme būt labai sievai savam vīram apliecina aktrises meistarību. Juris Žagars izveidojis pārsteidzoši spilgtu tēlu, kādā iepriekš nav nācies šo aktieri redzēt – gausu, pāragri novecojušu, ļoti konservatīvu, kūtru kungu. Šķiet, tieši sadarbība ar Lauru Grozu-Ķiberi devusi Jurim Žagaram jaunu un dziļu ieelpu aktiera karjerā, jo katra izrāde ir jauna kvalitāte, meistarības pakāpe.

Formāli un strukturāli būdams galvenais varonis lugā un izrādē, Lauris Subatnieks psihoterapeita lomā ticis pie ļoti sarežģīta uzdevuma. Viņa loma slāņojas divās daļās – kā ārsts viņš cenšas palīdzēt jaunietim, mēģinot saprast viņa rīcības cēloņus, atskatoties vairāk nekā desmit gadus senā pagātnē, analizējot Alana bērnības notikumus, soli pa solim intriģējoši atklājot skatītājiem notikumu gaitu un motīvus. Otrkārt, nozīmīgu lomu izrādē ieņem paša Mārtina emocionālā pasaule – izdegšana kā profesionālim, nepārliecinātība par sava darba nozīmi un vērtību, kā arī privātās dzīves krahs, tādā veidā kļūstot par Alana pretmetu, kurš, uzskatīts par psihiski nepilnvērtīgu, dzīvo pilnasinīgāku dzīvi nekā pats Mārtins, profesionāls un cienījams psihoterapeits. Jāatzīst, ka režisores lēmums šai lomai izvēlēties Lauri Subatnieku bija pārsteigums, bet ir patiess prieks, ka aktierim pēc kleitu un komēdiju perioda ir dota iespēja sevi parādīt tik tehniski un emocionāli sarežģītā darbā. Viņš to izdara aizkustinoši vienkārši un cilvēcīgi.

Dainis Grūbe turpina savu uzvaras gājienu Dailes teātrī, atainojot Alanu Strengu – septiņpadsmitgadīgo psihiski un emocionāli traumēto jaunieti ar visnotaļ īpatnējām dziņām aktieris spēlē ļoti daudzslāņaini, tehniski precīzi; viņa varonis ir izstrādāts līdz niansēm, turklāt, pārvietojoties starp dažādiem laikiem un telpām, tas ir vien acumirklis, kurā aktierim jāpārslēdzas no bērnišķīgā un naivā Alana bērnībā uz izmisumā un emocionāli fiziskās sāpēs iedzīto Alanu, kurš agonē psihiatriskajā slimnīcā, uz spuraino divpadsmitgadīgo Alanu, kuram tēvs, būdams pārliecināts grāmatizdevējs, neļauj skatīties televizoru, uz Alanu, kurš rituāli soda sevi, sizdams ar siksnu un upurējoties saviem dieviem... Daiņa Grūbes izteiksmes līdzekļu klāsts ir ļoti plašs – mīmika, kustību un žestu partitūra, spēle ar balss intonācijām – no dziļas seksuālas spriedzes līdz spēcīgām emocionālām sāpēm vai izaicinoši provocējošai reklāmdžinglu dziedāšanai ārsta pirmajā vizītē, vai rupjam “ej dirst!” medmāsai.

Spilgti un spēcīgi, izsmalcināti aktierdarbi ir viens no šīs izrādes lielākajiem trumpjiem – te nav nozīmīgu un ne tik nozīmīgu lomu – katrs aktieris caur savu varoni ataino sabiedrību, kādu ļoti raksturīgu tēlu, attieksmi pret citādo – Kristīnes Nevarauskas taisnības cīnītāja, kas tic labajam cilvēkos un ir gatava glābt pat šķietami bezcerīgus gadījumus, Ievas Segliņas koķetā Džila, kura savu baudu vārdā ir gatava neieraudzīt, cik tālu savā psihiskajā saspringumā ir nonācis Alans, Daiņa Gaideļa staļļa īpašnieks Harijs, kurš ir šķietami galvenais upuris un, vīlies savā lēmumā pieņemt Alanu darbā, soda, šausta sevi par savu aklumu, kā arī Ērikas Eglijas gādīgā medmāsa, kas ar iztapīgu aizbildnieciskumu vēlas būt laba visiem.

Filigrāns un precīzi izstrādāts ir Ginta Andžāna Tīrradnis – ar spēcīgu torsu, nervozām zirga kustībām, izkopto zirga nosprauslošanos, cēlumu un graciozo stāju viņš burtiski aizpilda skatuvi brīžos, kad uz tās parādās un kļūst par dieva tēlu blakus nervozajam, nedaudz iebiedētajam Daiņa Grūbes Alanam, kurš pielūgsmē un seksuālā uzbudinājumā ir padevīgs savam dievam Equus.

Vizuāli izrāde “Equus” ir meistardarbs. Skatuves dziļumā milzīgā, haotiski sakrautā mēbeļu grēda kā sabrukusi pasaule, kā pieputējuši bēniņi, kaudze, no kuras jebkurš var paņemt, ko vēlas, un izmantot savām vajadzībām. Tas ir daudznozīmīgi interpretējams skatuves elements – vai tā ir Alana pasaule, kas sajaukta, no kuras katrs paņem to, ko iedomājas par pareizu esam, lai izskaidrotu viņa dzīvi? Vai tā ir Mārtina dzīve, kuras kārtība ir izjukusi, un viss, kas agrāk viņam tajā ir paticis, ir sakrauts kaudzē un palicis tikai tukšums? Vai tā ir metafora katra cilvēka skapim, kurā slēpjas ne viens vien skelets? Miķeļa Fišera scenogrāfija ir veiksmīgs risinājums, kur kopdarbā ar Ilzi Vītoliņu (kostīmi) un Ivaru Tilčiku (gaismas) ir nojaukts reālais laiks un telpa, sapludinot dažādas paaudzes, dažādus cilvēkus, un scenogrāfijas tumsnējā nokrāsa, dūmu un gaismu lietojums piešķir norisēm mītisku iespaidu. Pēc varoņu apģērba nav iespējams precīzi noteikt, tieši kurā laikā noris darbība, tādā veidā signalizējot, ka jautājumi par cilvēku brīvību (gan seksuālo, gan garīgo, emocionālo) ir aktuāli joprojām, ka par to ir jārunā, un, kamēr būs cilvēki, kuriem rūp, tikmēr šie jautājumi nebeigsies.

“Equus” Dailes teātrī ir grūti nosaukt par izrādi. Tas ir liels notikums, kurā saprotami, niansēti, dziļi, bet delikāti runā par cilvēka iekšējiem kompleksiem, personības cīņu pasaulē, kura ir vienots mehānisms, kurai der tikai noteikta izmēra skrūvītes ar konkrētu vītni, un tās, kuras neder, tiek mehāniski nolauztas. Vai Mārtins tiešām nogalinās Alanā kaisli pret viņa dievu Equus? Vai Mārtins atradīs pats savu Equus?

8
jūn
2015
X

Atmošanās

Silvija Radzobe //kroders.lv

Pītera Šefera lugas Equus (1973) galvenais varonis ir apmāts ar zirgiem. Pirmo (seksuālo) baudu viņš izjutis bērnībā, kad svešs jātnieks uzcēlis viņu zirga mugurā, lai kopā auļotu gar jūras krastu. Pusaudzis Alans – šajā lomā Dailes teātra iestudējumā Dainis Grūbe – dabū strādnieka darbu zirgu stallī, lai reizi trijās nedēļās slepus no visiem pa naktīm kails trauktu pa pļavām zirga mugurā, trīcēdams no laimes. Kad zirgu stallī maigās Džilas (atveido Ieva Segliņa) pavedināts, zēns nespēj veikt seksuālu aktu, viņš sešiem zirgiem izdur acis. Šī rīcība Alanu sākotnēji noved cietumā, bet pēc tam psihiatriskajā klīnikā.

Laura Groza-Ķibere, Dailes teātra Mazajā zālē iestudējot P. Šefera lugu, atklājusi tajā maksimāli daudzus nozīmes slāņus, atrodot cilvēcisku pamatojumu ikvienam tēlam, arī tiem, ko autors iezīmējis tikai shematiski vai groteski. Tā izrādi, piemēram, iespējams lasīt kā tipisku audzināšanas romānu par vecāku un bērnu sarežģītajām attiecībām, pusaudzim ieejot pieaugušo pasaulē. Drausmīga ir atsvešinātība, kas valda Strengu ģimenē – ne dievbijīgā Indras Briķes Alana māte Dora, ne Jura Žagara ateists Frenks, pusaudža tēvs, pat nenojauš, ar ko īstenībā dzīvo viņu bērns, ko viņš jūt, domā, par ko sapņo; viņi ar dēlu sarunājas aizliegumu valodā – mātes intonācija ir mīlīga, tēva – rezolūti kategoriska. I. Briķe un J. Žagars nospēlē varbūt drusku aprobežotus, bet nebūt ne trulus vecākus, viņi mīl dēlu, lai arī pēc baisā notikuma arī baidās no viņa, nepārtraukti urdot sevi ar vēlēšanos saprast, kas tad īsti un, galvenais, kāpēc noticis. Šis izrādes mikrosižets ir piesātināts ar reālu dramatismu, izmisuma pilnu bezizeju un gaumīgu humoru, piemēram, tēvam sastopoties ar dēlu pornogrāfiskas filmas seansa laikā. Būtu vistīrākā liekulība apgalvot, ka šāda tēma mūsdienu Latvijā nav aktuāla.

Taču izrāde, protams, pārkāpj audzināšanas romāna rāmjus, ietiecoties dziļākās un smalkākās matērijās, kas saistītas ar personības unikalitāti.

Miķeļa Fišera šķietami galēji vienkārši ierīkotā spēles telpa funkcionē tiešā un pārnestā jeb simboliskā nozīmē. Dailes teātra Mazās zāles skatuvi sadala siena. Šaipusē uzmanību pievērš haotiskā kaudzē sakrautas mēbeles un sadzīves priekšmeti, no kuras izrādes laikā paši aktieri paņem galdus, krēslus, gultu, lai ierīkotu skatam vajadzīgo darbības ligzdu. Šādas mainīgas „ligzdas”, kuras plūstoši tiek radītas un izjauktas, ir trīs – Laura Subatnieka tēlotā psihiatra Mārtina Daiserta kabinets skatuves kreisajā pusē, viņa pacienta – septiņpadsmitgadīgā Alana Strenga – palāta pa labi, kā arī Alana vecāku dzīvoklis skatuves priekšplānā. Kad Daiserta un Alana starpā sāk veidoties savstarpējas uzticības un pat pieķeršanās caurstrāvotas attiecības, viņi psihoanalīzes seansos satiekas ārpus stingri reglamentētām telpām – tur, kur vajadzētu būt, bet kur (vairs) nav sienu (es runāju par simboliskām – aizliegumu, baiļu, agresijas, neziņas – sienām). Taču attiecībā uz izrādes vēstījumu pati nozīmīgākā telpa atrodas aiz skatuvi reāli šķērsojošās sienas – tas ir stallis, kur mīt zirgi. Durvis uz šo telpu tiek atvērtas vien pāris reižu, kad psihoanalīzes seansu laikā, Alanam stāstot par saviem pārdzīvojumiem, pustumsā no turienes iznāk zirgi. Neredzamā, bet allaž klātesošā telpa kļūst ārprātā aktīva, kad, Alanam mēģinot pārgulēt ar Džilu, no turienes atskan agresīvi trokšņi, it kā kāds varens, nevaldāms spēks gribētu izlauzties no ieslodzījuma.

Tik vienkāršiem, bet precīzi pārdomātiem līdzekļiem režisore un scenogrāfs telpiski atrisinājuši sarežģītās apziņas un zemapziņas, prāta un neprāta, gaismas un tumsas, veselības un slimības, domu un kaislību, atklātības un noslēpuma nesaraujamās attiecības gan konkrētā lugas varonī Alanā, gan jebkurā cilvēkā, tostarp skatītājā, uzsverot, ka viss ir viens, respektīvi, vienots.

Jau antīkajā kultūrā zirga tēls tika apveltīts ar simbolisku slodzi, kļūstot par dzimumdziņas kā nevaldāma dabasspēka iemiesojumu. Grieķu mitoloģijā aktuāls arī kentaura tēls – būtne, kas savieno zirga un cilvēka ķermeņa daļas.
Arī L. Grozas-Ķiberes izrādē bagātu nozīmju slāni rada zirgu tēlu atveidojums un to funkcionalitāte. Zirgus atveido aktieri, kuri citās ainās spēlē cilvēkus – Kristīnes Nevarauskas tiesnese Hestere, Daiņa Gaideļa staļļu īpašnieks Harijs Daltons, Ērikas Eglijas Medmāsa. Aktieri saliek aiz muguras rokas, kurās tur zirga asti, bet viņu metāla plāksnītēm apkaltie apavi rada skaņu, kāda rodas, zirga nagiem atsitoties pret grīdu vai kādu citu cietu virsmu. Pirmais nozīmju slānis ir nepārprotams – tātad ikviens (normāls) cilvēks ir arī kaut kādā mērā zirgs, respektīvi, apveltīts ar dzimumdziņu. Par zirgiem izrādē nekad nepārvēršas Alana tēvs, māte un psihiatrs, kuru dabiskie instinkti dažādu cēloņu dēļ – reliģisku un pārprasti tikumisku uzskatu vai fizioloģisku apstākļu dēļ – ir vājināti. Bet ir gadījums, kad notiek pretējais – zirgs pārvēršas par cilvēku: Gints Andžāns ir gan Jaunais jātnieks, gan Alana izredzētākais no zirgiem – Tīrradnis, tādējādi kļūstot it kā par savienotājtiltu starp cilvēcisko un dzīvniecisko jeb, lietojot F. Nīčes no pārmērīgi biežās lietošanas nodeldēto terminoloģiju, starp apolonisko un dionīsisko. Zirgs kā vīrietis un vīrietis kā zirgs jeb tīras, destilētas kaisles simbolisks iemiesojums. Labāk par G. Andžānu nospēlēt abas grūtās lomas diez vai iespējams, ja nu vienīgi – citādāk. Sportiskais trenētais aktiera augums ietērpts pieguļošā melnā kostīmā, kājās zābaki, ap acīm apvilkti melni ekspresionistiski riņķi; acīs šķietami vienaldzīgs vai viegli pāristāvošs skatiens, ķermenis it kā pulsē apvaldītā enerģijā.

Izrāde sākas ar pantomīmisku ainu – Alans, līdz jostasvietai kails, saspringtā iekārē trīcot, glāsta zirgu. Par izrādes kulmināciju kļūst nakts bezprātīgās auļošanas aina, kad cilvēks un zirgs, vienlaikus vīrietis un vīrietis, savienojas vienā būtnē: Alans, kurš vienlaikus rada iespaidu par pusaudzi un jaunu vīrieti, uz pleciem Tīrradnim. Fiziskā nozīmē aina ir gandrīz statiska, bet rodas neapšaubāms iespaids par ļoti dinamisku, līdz galējībai sakāpinātu norisi, acīmredzot tādēļ, ka Dainis Grūbe pilnībā spēj iemiesot Alana seksuālo spriedzi un ar ķermeņa valodu pārraidīt viņa baudas kulmināciju – gaisā paslietas rokas, pusaizvērtas acis, kas liecina par atrašanos ekstāzes stāvoklī. Negribu būt kategoriska, bet nevaru atcerēties nevienu citu gadījumu mūsu teātros, kad aktieris tādā mērā spēj nevis runāt par baudas ekstāzi, bet to attēlot, savā varā pilnībā pārņemot skatītāju zāli, kur iestājas absolūts klusums. Protams, panākt šādu iespaidu aktieris bez talanta un galējas, pie mums reti sastopamas pašatdeves pakāpes nevarētu. Taču D. Grūbes gadījumā nav runa par sevis emocionālu uztracināšanu – taisni apbrīnojama ir aktiera tehniskā meistarība, ar kādu viņš pārslēdzas no šāda emocionāli kulminatīva stāvokļa uz pavisam citu, ko raksturo ironija, bērnišķīga vientiesība vai ikdienišķa lietišķība. Vēl šķiet būtiski atzīmēt, ka Alana tēlā nav neviena štampa – iepriekšējās lomās izmantota paņēmiena, viss ir jauns, cits, vienīgi un tikai šai lomai radīts – sevī atrasts. Līdz ar to Alana tēls kļūst unikāls – vienīgā eksemplārā (pasaulē) eksistējošs. Skatītāji nekļūdīgi to jūt, tādēļ, neskatoties uz samērā mazo izrāžu skaitu, kas šozezon nospēlēts, Equus īpašās kvalitātes slava jau it plaši izplatījusies. Saprotams, ka publika grib redzēt ko neikdienišķu. Tikai bail, ka Equus nākamajā sezonā nepiemeklē Visas viņas grāmatas liktenis, kur D. Grūbe spēlē kopā ar E. Ermali un ko pēc publikas neatlaidīga pieprasījuma teātris lika repertuārā piecas reizes nedēļā, pat divreiz (!) dienā, tādā kārtā, manuprāt, pārmērīgi ekspluatējot aktieri, apdraudot to īpašo kvalitāti, ko viņš pašlaik spēj sniegt.

Izrāde vienlaikus ir un nav vēstījums par homoseksuālu mīlestību. Precīzāk varētu teikt: caur divu izteikti heteroseksuālu vīriešu attiecībām tiek izspēlēta kaisles kā tādas vai – jebkuras kaisles dzīvs, iemiesots arhetips. Izrādes īpašā iedarbība saistās ar rezonansi, ko rada divu spēku saplūšana, vienam otru pastiprinot – runa ir par aktiera augsto pašatdeves pakāpi tēlojuma procesā un viņa radītā tēla Alana spēju piederēt neierobežotai, neapvaldītai kaislībai. Šī rezonanse iedarbojas dziļāk, personiskāk nekā tikai estētisks pārdzīvojums, kā tas ir parasti. Gribas dzīvot dziļāk, brīvāk, kaislīgāk, pārvarēt savu dzīves un apstākļu radīto nogurumu, pieradumu, remdenību. Saduroties pamudinājumam mainīties un šaubām, vai tas izdosies un vai tā nebūs atmošanās tikai uz vienu pēcizrādes vakaru, kas, protams, arī ir ļoti daudz, rodas ass iekšējs emocionāls konflikts, kam piemīt attīroša daba kā jebkuram katarses procesam.

Luga strukturēta kā garš daktera monologs, kas vērsts tieši skatītāju zālē un ko ik pa laikam pārtrauc relatīvi īsas epizodes, mediķim satiekoties ar pacientu vai viņa vecākiem. Psihiatram Daisertam vienlaikus jāveic divas funkcijas – jāstāsta par savu dzīves apnikumu, profesionālo izdegšanu un jāatrisina gluži vai kriminālintriga – kāpēc Alans sakropļoja zirgus. P. Šefera sarakstītie monologi ir pārmēru pļāpīgi, mūsdienīgam aktierim, kurš pieradis pie cita tipa teātra, kur teksts ļoti reti saskan ar tajā ietverto jēgu, domāju, tos pārliecinoši norunāt nav viegli. Taču Daiserts ir viena no labākajām Laura Subatnieka lomām. Izrādi skatījos divas reizes; redzēju, kā aizvien lielākus teksta blāķus aktieris ātrā laikā spēj veiksmīgi apdzīvot, padarīt par saviem. Viņa radītais ārsts ir drusku rezignēts, drusku no dzīves paguris, taču vērīgs pret apkārtni, delikāts pret ikvienu, ar ko nonāk kontaktā. Viņa paškritika gan liekas nedaudz pārspīlēta – ja cilvēks sevi tik atklāti analizē, viņam vēl ir pietiekami daudz iekšējā spēka.

Pat ja saproti, ka daktera Daiserta un Kristīnes Nevarauskas tēlotās tiesneses Hesteres humānā, dziļi personiskā ieinteresētība Alana liktenī ir vairāk no jābūtības, ne realitātes sfēras, ir patīkami iztēloties, ka šādi cilvēki ir vai varētu būt iespējami. K. Nevarauska sen nav redzēta tik atbrīvota, organiska un patiesa kā šajā relatīvi nelielajā lomiņā.
Taču par galveno L. Subatnieka Deisartā kļūst attiecības, kādas izveidojas starp viņu un Alanu – tās ir balstītas uz savstarpēju cieņu, kad mierīgi pārvarēta pusaudža pašaizsardzīgā spurošanās, atklātību un personisku ieinteresētību. D. Grūbe un L. Subatnieks caur savu varoņu attiecībām nospēlē otru kā karali. (Ir taču zināms, ka teātrī karali var nospēlēt ne tikai, bet arī galms.) D. Grūbes varoņa neikdienišķība tiek apliecināta arī caur Deisarta pieķeršanos viņam, pat zināmu emocionālu atkarību. Bet ārsta neiztērētais cilvēciskums, personības spēks un valdzinājums – caur Alana pieķeršanos, jo jauneklim ārsts ir kļuvis par vajadzīgu, no visiem dzīvē sastaptajiem atšķirīgu cilvēku, kam viņš var un pat grib uzticēties – varbūt pirmo reizi mūžā. L. Subatnieka Daisertam izdodas noskaidrot, kas liktenīgajā naktī notika zirgu stallī, bet ne to – kāpēc tā notika. Jo. Manuprāt, P. Šefers savā lugā notikumam ar Alanu sakrāvis virsū pārmērīgu daudzumu simbolisko nozīmju, kas saistītas gan ar kristīgo reliģiju un rituāliem upuriem, gan ar nepārprotamu homoseksualitāti un Nīčes tipa sacelšanos pret Dievu... Nezinu, vai kādu no šīm un vēl citām nozīmēm teātrī iespējams nepārprotami nospēlēt. L. Grozas-Ķiberes izrādē zirgu sakropļošanu, ko veic Alans, es izlasīju kā cilvēka vispirms sevis sodīšanu, iznīcinot jeb padarot aklus sev visdārgākos, par savu nodevību pret tiem, kas vienlaikus var būt Dievs, ideja, ticība; arī īstā, respektīvi, netradicionālā seksualitāte droši vien.
Equus L. Grozas-Ķiberes interpretācijā kaut kādā mērā sasaucas ar vairākiem citiem šīs sezonas latviešu teātru darbiem, piemēram, Elmāra Seņkova „Antigoni” Nacionālajā teātrī un Aleksandra Morfova „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailē. Šo izrāžu centrā ir brīva, reglamentos nesasaistīta drosmīga personība, kas atļaujas dzīvot pēc saviem priekšstatiem, kaut arī par šādu izvēli var nākties maksāt ar ieslodzījumu psihiatriskajā klīnikā, sakropļošanu vai pat nāvi. Acīmredzot teātris grib teikt, ka dzīvojam pārmēru birokrātiskā, dažādu regulu, spriedumu un aizspriedumu māktā laikmetā, kas noplicina cilvēka personību. Taču, līdzīgi kā E. Seņkovs un A. Morfovs, arī L. Groza-Ķibere savu anarhistisko dumpinieku neidealizē, blakus Alana iedvesmojošajai enerģijai ļaujot saskatīt arī viņa galējību destruktīvo dabu, kas, iespējams, apdraud ne tikai citus, bet arī viņu pašu. Tas, ka D. Grūbes varonis visbiežāk vispirms rīkojas un domā tikai pēc tam, visdrīzāk varētu būt saistīts ar viņa precīzi atveidoto pusaudža vecuma specifiku. Taču Alans dažkārt, dzirdot sev nepieņemamus vai nesaprotamus aizliegumus vai ieteikumus, reaģē uz tiem ar pārmērīgu uzbudinājumu, kas gan noplok, tomēr liekot domāt par neadekvātas rīcības iespējamību, uz ko viņš joprojām spējīgs. No vienas puses, ir saprotamas ārsta bažas, ka, medikamentozi iejaucoties Alana psihē, var tikt sagrauts zēna unikālās personības kodols, viņa pievilcīgais es. Šīs Daiserta pārdomas, protams, neiedvesmo P. Šefera nelasītā Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” sāpīgi skumjā līnija par Ivana Bezpajumtnieka izārstēšanu Stravinska klīnikā, padarot viņu par likumpaklausīgu padomju pilsoni, kurš tikai reizi gadā – maija pilnmēness naktī – atmostas citai – neprātīgai, kas reiz bija viņa vienīgā – dzīvei. Tās visdrīzāk ir atbalsis no 70. gadu sākumā joprojām aktuālajām hipiju laiku noskaņām, kuras aktualizēja personības absolūto brīvību kā pašvērtību, bet ko aizgājušajos gadu desmitos uzkrātā pieredze liek ieraudzīt ne tikai kā radošu kvalitāti.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi