Atpakaļ uz afišu

Pēc Sudrabu Edžus darba motīviem

Dullais

Pasaka pieaugušajiem ar baltām beigām 1 daļā. Kristas Burānes dramatizējums

Pirmizrāde: 2011. gada 16. novembris

Četri aktieri stāsta par pasauli, kuru nesaprot. Stāsta kā pasaku pieaugušajiem ar baltām beigām. Par Dullo, kurš meklē un varbūt arī atrod atbildes uz jautājumiem, kas neliek mieru.  Par to, kas ir svarīgāk par visu - par drosmi nenodot savas ilgas un sapņus, par drosmi izturēt. Par drosmi nebaidīties jautāt.

Vai tu zini, kas atrodas aiz horizonta?

 

Režisori - Mārtiņš Eihe , Krista Burāne

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu mākslinieks - Kristians Brekte

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Esmeralda Ermale (Mamma, Sieva)
Lauris Subatnieks (Dullais, Skolotājs ar divām acīm)
Kristīne Nevarauska (Meitene, Zvejnieks, Skroderis)
Artūrs Dīcis (Zvīnis, Mācītājs, Kalējs)

Viedokļi

23
dec
2011
X

Kas paliek aiz strīpas

Zigmunds Bekmanis
//Latvijas Avīze

Dailes teātra kamerzālē dramatizēts Sudrabu Edžus pirms 111 gadiem uzrakstītais stāsts "Dullais Dauka". Iestudējumam gan atstāta tikai nosaukuma pirmā daļa, iespējams, režisori Mārtiņš Eihe un Krista Burāne apzināti vairījušies šī mūsdienās nelietotā un asociatīvi provocējošā zēna vārda.

Patiešām, vārds jau nav galvenais, jo izrādes centrālā ass balstīta jūrmalciema puikas neremdināmajā, pat ar rīkstēm neizsitamajā pasaules izzināšanas kārē, kas tik neraksturīga dienišķo maizes kumosu sūri pelnošajiem apkaimes ļaudīm. Uz Dullā vērojumiem viņi spēj atbildēt vien, ka tā ir acu apmānīšana. Zeme ir apaļa, un jūra ar debesīm nekad nesatiekas – tā viņi mācīti, bet puika grib pārliecināties par redzēto, viņā mīt cara laikiem nevēlams revolucionāra gars.

Jau pirmajā uznācienā aktieri uzrunā skatītājus ļoti personīgi kā Lauris (Subatnieks), Esmeralda (Ermale), Artūrs (Dīcis) un Kristīne (Nevarauska), un izrādes gaitā šis tiešums pārmet tiltu no Sudrabu Edžus tēlotā laikmeta uz mūsdienu reālismu. Izstāstot līdzīgus atgadījumus no savas dzīves, Dullā nedienas vairs nešķiet tumsonīgās pagātnes izraisītas, bet apstiprina, ka, gadiem ritot, pasaulē daudz kas palicis nemainīgs. Vienīgi neizprotamā priekšā fizisko pazemojumu vietā stājusies emocionālā vardarbība. Abu režisoru rokraksts pazīstams no Nacionālajā teātrī iestudētā "Karlsona", tikai "Dullajā" stāstītā attēlošana uz tāfeles, rekvizītu nosacītā transformēšana (koka kastes ir gan soli, gan laivas un govis), videoprojekciju pielietojums precīzāk attaisno mērķi attēlot sarežģīto izziņas procesu. Oriģināls jaunievedums ir nulles līmenis, kad aktieri darbojas, guļot uz grīdas, un šī darbība ar videoiekārtu starpniecību tiek pārvērsta animācijā uz ekrāna.

Protams, par Sudrabu Edžus darba interpretāciju var diskutēt, bet svarīgāks par vērtējumiem man šķiet pats notikums. Autora vēstījums ir kā piemineklis latviešu valodas bagātībai, jo daudzi vārdi no mūsdienu leksikas ir pagaisuši uz neatgriešanos. Redzot bērnišķīgo atvērtību, ar kādu spēlē aktieri, nojaušams, ka mēģinājumu process bijis aizraujošu atklāsmju pilns par Dullo sevī. Dramatizējuma veidotāji to nosaukuši par pasaku ar baltām beigām, diemžēl brīvās vietas skatītāju zālē īsi pēc pirmizrādes rada bažas par iestudējuma negaro mūžu.

23
dec
2011
X

"Dullais" – stāsts par pazaudēto bērnišķību

Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze

Apsēžos pie televizora. Ieslēdzu. Skatos filmu un nedomāju par to, ka tur, iekšā, deg katodstaru lampa, kurā darbojas elektronu lielgabals, bet šis lielgabals katrā manas filmas sekundē ar gaismas staru uzvelk uz ekrāna piecdesmit puskadru.

Iekāpju auto. Iedarbinu motoru. Ripoju un nedomāju par to, ka, braucot ar divtūkstoš apgriezieniem minūtē, katrā mana auto cilindrā apmēram septiņpadsmit reižu sekundē detonē degvielas un gaisa maisījums. Rakstu recenziju. Klabinu taustiņus. Uz ekrāna parādās burti, bet es nedomāju par to, ka taustiņus darbina mani desmit pirksti, kurus kustina 58 dažādi muskuļi. Un visdrīzāk mani varētu uzskatīt par pilnīgi dullu, ja es to allaž atminētos un vēl sāktu kaut ko vaicāt. Kā? Kāpēc? Jo?

Šādus jautājumus iemāca neuzdot jau skolā. Jo reizēm, ne katru dienu, tomēr biežāk, nekā gribētos, uz jautājumu – skolotāj, kāpēc tas ir tā? – seko nevaļīga atbilde – tas vienkārši jāiemācās no galvas!

Kamēr būs tādi skolotāji, tikmēr būs vērts stāstīt pasaku pieaugušajiem par "Dullo". Šādi Mārtiņš Eihe un Krista Burāne nosaukuši savu versiju par Sudrabu Edžus "Dullo Dauku" Dailes teātrī. Lomu tēlotājiem – Laurim Subatniekam, Kristīnei Nevarauskai, Artūram Dīcim un Esmeraldai Ermalei – nav piešķirti konkrēti personāžu vārdi. Tie ir aktieri, kas kāpj uz skatuves dēļiem, lai skatītājiem pavēstītu šķietami tik labi zināmos notikumus Daukas dzīvē. Tur ir gan stāsts par mātei nemitīgi uzdoto jautājumu – vai Zeme ir apaļa, gan gadījums ar kaimiņam nozagto laivu, lai dotos aplūkot to, kas aizslēpies aiz horizonta, un pēriens pēc tam, gan piedzīvojumi piekrastes skolā un amatu mācība skrodera mājās, gan pirmā vasaras mīlestība. Bet tam pa vidu – visu izrādes veidotāju privātā bērnības pieredze. Atmiņas, kurās atklājas, ka, kļūstot pieaugušiem, cilvēki zaudē brīnumaino nepieciešamību uzdot negaidītus jautājumus par šķietami ikdienišķām, taču dziļākajā būtībā neparastām lietām – televizoru, mašīnu, mīlestību, horizonta līniju un Zemi, kas riņķo ap Sauli.

Vēl sliktāk – pieaugušie ne tikai paši zaudē šo brīnumaino īpašību, bet pragmatiski pareizas nākotnes vārdā cenšas to jau laikus atņemt arī bērniem. Un ne tikai senajos Daukas laikos vien.

Izrādes vēstījuma veids ir mainīgs – brīžiem vienādos, baltos kombinezonos tērptie aktieri vēršas tieši pie publikas, ceturtās sienas nav nemaz un iestudējums iegūst lekcijas formu. Taču notikumi attīstās, darbība kļūst spraigāka, emocijas aug un aktieri pārplūst stāsta pasaulē, uz skatuves vairs nav jūtīgā prātotāja Laura, Kristīnes, kurai mutes kaktiņos allaž paslēpies kaut kas no laimes, bravūrīgi maigā Artūra un sirdsgudrās Esmeraldas, bet gan Dullais un viņa māte, māsiņa, kaimiņš, mācītājs, skolotājs un citi personāži. Pēc mirkļa pārvērtība notiek pretējā virzienā. Iestudējuma sākumā šis process šķiet vien tehniski precīzi izpildīts teatrāls manevrs, dažādībai no etīdes uz etīdi mainot aktieru izteiksmes formu, bet izrādes gaitā tā kļūst par brīnumainu pārmiesošanos, kaut gan aiz tās visu laiku apslēpta gudri izplānota dzelžaina dramaturģiskā struktūra.

Spēles laukumam izvēlēta kamerzāle, bet tās nelielo platību ārpus laika un telpas rāmjiem izdevies izvērst māksliniekam Kristianam Brektem. Viņš radījis melnbaltu pasauli, kurā darbības risinās un mainās uz trim tāfelēm. Viena ir ierasti melna, un uz tās zīmē ar ierasti baltu krītu, atšķirība no skolas realitātes vien tā, ka šī tāfele atrodas uz skatuves grīdas. Otra tāfele ir balta, uz tās zīmē ar tumšu krītu, un tās vieta ir pie sienas. Bet, ja Dullajam ienāk prātā pagriezt horizontu, – lūdzu! – trešā tāfele ir digitāla, uz sienas projicēts melnās tāfeles attēls, kas ļauj zīmējumus un aktieru darbību aplūkot no cita leņķa, plakanās krīta līnijas kļūst telpiskas.

Un arī romantiskā patiesības meklētāja Daukas pasaule iegūst jaunu telpu un laiku – daudz tuvāku mūsdienām un, kaut gan izrādē netrūkst poētikas, iespējams, daudz tuvāku arī prozaiskajai ikdienai. Tā uzdod jautājumu – kur mēs pazaudējam bērnišķību? – un liek cerēt, ka vēl ir kāds pieaugušais, kas grib zināt, kā strādā televizors, kāpēc mašīna rūc, cik sarežģīts mehānisms darbina mūsu pirkstus, kas atrodas aiz horizonta un vēl daudz netveramu lietu. Ja ne gluži zināt, tad vismaz apbrīnot tās.

25
nov
2011
X

Dullais. Pusceļš

Zane Radzobe
//kroders.lv

Tas, ka Dullais ir Dauka, protams, bija skaidrs vēl pirms izrādes sākšanās. Un pareizi – jaunajam Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes iestudējumam nevajadzētu lieki tērēt laiku, atstāstot latviešu literatūras klasikas darbu, bet gan koncentrēties uzreiz galvenajam: stāstam par nesaprasto, noslēpumaino, neizzināmo mūsos un pasaulē mums apkārt. Vismaz to sola pieteikums izrādes programmiņā un uz skatuves (eksplikācijā pirmajās iestudējuma minūtēs). Tāpēc pamatīgi samulsina fakts, ka tūliņ pēc pirmās ainas aktieri Sudraba Edžus darbu tomēr sāk uzcītīgi atstāstīt – epizodi pēc epizodes.

„Dullais” ir pieteikts kā pasaka pieaugušajiem ar baltām beigām. Tas baltums droši vien klātlikts tāpēc, ka mēs visi tomēr zinām, kā beidzas Daukas stāsts. Bērna nāve psiholoģiski ir ļoti smags temats. Tā vienmēr ir apsūdzība pasaulei, kas pieļauj jaunas dzīvības bojāeju, Sudraba Edžus iemūžinātajā likumsakarību ķēdē – pat tieši grūž nāvē. Pēc izrādes iedomājos par naturālisma iezīmēm stāstā. Izrādes laikā vairāk jādomā par to, ka Dauka ir daudzu netalantīgu pedagogu upuris. Sanāk sava veida Pedagoģiskā poēma, tikai, protams, gluži otrādi kā Makarenko, kurš ar talanta dzirksti un intuitīvu cilvēciskumu no mazgadīgajiem huligāniem, recidīvistiem un prostitūtām izveido krietnus, padomju dzīvei derīgus pilsoņus. Bet nē – izrāde nav par to.

„Dullais” piesaka stāstu par izzināšanas alkām. Arī par nespēju saprast, bailēm, atšķirību starp izpratni un ticību. Kopā ar Mārtiņu Eihi un Kristu Burāni darbu ir apdarinājuši četri Dailes teātra aktieri – Esmeralda Ermale, Kristīne Nevarauska, Artūrs Dīcis un Lauris Subatnieks. Izrāde sākas, aktieriem iznākot spēles laukumā un savā vārdā stāstot, ko katrs nesaprot. Lauris Subatnieks min lielo sprādzienu un jautā, kā laiks spēj deformēties gravitācijas ietekmē. Esmeralda Ermale saka: man ir sarežģītas attiecības ar ticību. Artūrs Dīcis un Kristīne Nevarauska atkoķetē – viņš par mobilo telefonu un novecošanas nepieciešamību, viņa par zivīm, kas nesmok zem ūdens un fotografēšanu. Iecerēts ir tieši tā, kā sanāk – aizkustinoši, mīļi, atbruņojoši. Ar intonāciju, kā ar tik daudz ko citu šai izrādē, nav problēmu. Problēma, manuprāt, ir tikai tajā, ko ar to dara.

Jau pirmā izrādes aina iezīmē būtisku atšķirību starp vairākiem izpratnes (un varbūt arī godīguma) līmeņiem. Tajā, ko aktieri sakās nesaprotam, ir milzīga atšķirība, tāpat arī tajā, cik lielā mērā skatītājs katram notic. Tā ir pirmā izrādes problēma – ne visi aktieri vienlīdz labi tiek galā ar ļoti intīmo, personisko uzstādījumu. Iestudējuma forma acīmredzami diktē spēles noteikumus – ir materiāls, „Dullais Dauka”, ar kuru mēs, aktieri uz skatuves un skatītāji zālē, izrādes laikā samērojamies. Stāsts tiek vispārināts – tas vairs nevēsta par nelaimīgu, vienas idejas apsēstu zēnu, bet gan par cilvēci, katru no mums un ilgām kā universālu likumsakarību. Vai saprotat Daukas problēmu? Varbūt jūs nemoka jautājums par horizontu, bet kāds cits. Vēlaties piemērus? Lūdzu, aktieri palīdzēs, izstāstīs savu, konkrētāku, laikmetīgāku, pieredzi.

Problēma, manuprāt, ir tajā, ka galu galā pieredzi neizstāsta. Cilvēciski es saprotu. Katram ir robežas, aiz kurām svešos neielaiž, kaut arī mēs visbiežāk veiksmīgi protam izlikties, ka nenozīmīgie sīkumi, ko publiski izpildām, ir, ak, cik personiski. Kas tad patiesībā var būt vēl intīmāks kā mūsu bailes un ilgas? Tajās atzīties vienmēr ir mazliet drausmi, pat ļoti tuviem cilvēkiem. Bet šāda formāta izrādei ar anekdotēm un paklišejiskām dzejiskām atkāpēm diemžēl nepietiek. Ja reiz radošā grupa ir izvēlējusies šo ceļu, tad tas ir jānoiet vismaz līdz personiskā nojausmai. Ar uzdevumu inteliģenti tiek galā Esmeralda Ermale – detaļas, sīkumi, kuros viņa dalās ar skatītāju, ir neuzbāzīgi, impresionistiski, vienlaikus arī raksturojoši: gan tajā, ko aktrise pasaka, gan - kā. Otrs lielisks piemērs ir Lauris Subatnieks – pilnīgi citā toņkārtā, asprātīgi, pašironiski, ar tikko nojaušamu nopietnāku noti. Vismaz rodas iespaids, ka abos aktieros ir kāds jautājums, par kuru viņi domā, kas viņus nodarbina, ietekmē, kādas personības viņi ir. Pat ja par pašu problēmu neko tā arī neuzzinām. Artūrs Dīcis un Kristīne Nevarauska neielaiž pat šajā līmenī. Rezultātā rodas iespaids, ka nekādu problēmu aktieriem un tādēļ arī izrādei kopumā nav. Tad ko mēs visi Dailes teātra Kamerzālē darām vairāk nekā stundu?

Uz izrādi var skatīties arī no otras puses – kā uz iestudējumu bērniem. Galu galā, kaut arī Mārtiņam Eihem, Kristai Burānei un kompānijai nav izdevies noformulēt pieaugušam cilvēkam kaut attāli personiski būtisku problēmu, kas spētu iegult cilvēka kodolā, izmainot to, viņiem tomēr labā teatrālā līmenī izdevies izstāstīt Sudraba Edžus stāstu. Kristiana Brektes radītā priekšmetiskā pasaule ir vizuāli skaista. Režisori to asprātīgi apgūst – litra burkas kalpo te par zvanu, te izaug pasakainā kokā; kastes ir laivas un govis, kurām uz sāniem ar krītu uzvilkti pienīgie vārdi – Gauja, Venta; melnas lupatiņas dzīvo vārnu mazuļu dzīvi līdz nonāk uz zāles grīdas mirklī uzzīmētas čurkstošas pannas. Tiek izmantotas video projekcijas (lai nu būtu aizguvums, tomēr organisks), aktieri daudz zīmē ar krītu – vizualizē savus stāstus, „Dullā Daukas” fragmentus. Nāk prātā, ka izrādes telpa līdzinās bērna rotaļu pasaulei, kurā jebkas spēj kļūt par jebko. Vienlaikus tomēr tas ir arī mācību gabals – pieaugušie te tikai izliekas spēlējamies, patiesībā viņi jums grib pastāstīt, kas ir optiskā ilūzija. Un to intuitīvi ļoti jūt.

Jautājumu par izrādes tehnisko elementu kvalitāti nav pat vērts izvirzīt – viss ir līmenī. Detaļu pēc detaļas, tēlu pēc tēla iespējams analizēt un nonākt pie viena secinājuma: labi. Aktieri spēlē ar atdevi, atsevišķas dekonstruētā „Daukas” ainiņas ir pat emocionāli uzrunājošas: Lauris Subatnieks savā Daukā ir atradis smalku līdzsvaru starp tēla „īpašajām vajadzībām” (ja skatāmies strikti reālisma atslēgā) un rakstura ticamību, Esmeraldas Ermales intonācijā vairākkārt ieskanas kas tāds, kas patiesi saviļņo, aizkustina. Scenogrāfijas uzburtie tēli darbojas kā pulkstenis – nekas nebuksē, nekas nav „nepareizi”. Izrāde ir ļoti silta. Pēc tās noskatīšanās droši vien paliks sajūta, ka kāds jūs mīl. Un kāpēc tas būtu slikti? Nav jau. Tikai mazajiem cilvēkiem reti patīk pareizas un mīļas lietas. Viņiem patīk dzīvās un interesantās. (Lieliem arī, tikai viņi ir pieklājīgāki un prot izlikties.) Pirmizrādē tā arī nekļuva skaidrs, kam tieši režisori „Dullo” iestudējuši – pieaugušajiem vai bērniem. Intuitīvi šķiet, ka nepatiks ne vieniem, ne otriem. Bet - vai nu bērniem vai pieaugušajiem, bet „Dullais” šobrīd atgādina darbu, kas iestudēts, racionāli izrēķinot, nevis sajūtot to, kādai jābūt izrādei.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi