Atpakaļ uz afišu

Aleksandrs Jugovs

Čuhņas jociņi

Šūpuļdziesma veselajam saprātam 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2015. gada 18. marts

Izprasījis komandējumu armijas dienestā, jauniņais Ivans dodas tālā ceļā, lai satiktu Ļudu, ar kuru iepazinies savstarpējā vēstuļu sarakstē. Fotogrāfijā viņa izskatās tā neko, bet viss labi jāapdomā.

Čuhņā viss ir kā pie cilvēkiem. Ļudai ir spirts - viņa taču ir mediķe! Ko tik cilvēks nevar sarunāt un sadarīt, sadzēries spirtu?

Ivanam visa dzīve vēl ir priekšā, un viņam ir lieli plāni. Katru dienu viņš sola sev izrauties no čuhņas. Mēs visi katru dienu solām sev izrauties no čuhņas. Katru dienu atkal no jauna solām sev...

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Čuhņas jociņi" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU

 

http://www.diena.lv/kd/teatris/dmitrijs-petrenko-cuhna-ir-slimiba-kas-rodas-no-slinkuma-14091430

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/136656-saruna-nedrikst-cikstet.htm

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfs - Artūrs Arnis

Kostīmu māksliniece - Anastasija Golubeva

Mūzikas konsultants - Juris Vaivods

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Lomās

Kaspars Zāle (Ivans)
Ērika Eglija (Ļuda)
Artis Robežnieks (Boriss)
Ilze Vazdika (Vecene)
Ivars Auziņš (Vagona pavadonis, Majors, Orfejs)

Viedokļi

31
mar
2015
X

Nebija vīra, te pēkšņi – Altiņņiks

Ziniet, lūk, godīgi un ne pilnībā politkorekti: ik reizi, kad mūsu teātri tulko latviešu valodā sižetus no padomju pagātnes vai Krievijas tagadnes, kļūst gandrīz vai neomulīgi. Kāpēc tā, īsti nevar paskaidrot. Vai nu gaidi lamatas, vai arī nesapratni. Droši vien galvā sēž formula "mēs un viņi".

Starpība kultūras kodos patiešām pastāv. Pēc piemēra nav tālu jāmeklē - "Raiņa sapņus", ko Nacionālajā teātrī uzvedis Kirils Serebrjaņņikovs, noskaties vienā elpas vilcienā, bet Māras Ķimeles "Aspazijā" Jaunajā Rīgas teātrī jūties kā svešos svētkos un nekā nevari saprast, par ko cilvēki apkārt tā priecājas.

Dailes teātra izrādei "Čuhņas jociņi" saknes stiepjas Aleksandra Jugova lugā "Čuhņas jociņi" (Шутки в глухомани), bet, ja rokam dziļāk, - Vladimira Voinoviča stāstā "Savstarpējas sarakstes ceļā" (Путем взаимой переписки). Stāsts ir vienkāršs, nedaudz līdzīgs "Jefreitora Zbrujeva septiņām līgavām". Puisis dien armijā, brīvajā laikā sarakstās ar vēstuļu draudzenēm, - jo viņam nav ko darīt un nav nopietnu nolūku: cilvēkam patīk vēstules rakstīt, un viss. Šī lieta tomēr ir bīstamāka, nekā šķiet. Nelabais aiztriec zaldātu uz Kirzavodas staciju, kur dzīvo viena no viņa adresātēm. Tikšanās un dzeršana ilgst divas dienas. Daļā Ivans Altiņņiks atgriežas kā precēts cilvēks, bet pēc dažiem mēnešiem laulātā draudzene ar mazuli uz rokām sagaida viņu pie caurlaides telpas, un Ivans brauc nevis mājās pie mātes, nevis iestāties tehnikumā vai institūtā, kā bija sapņojis, bet gan uz nelaimīgo Kirzavodu, vairoties, strādāt par sargu un dzert sīvo.

Nē, teorētiski viss ir skaidrs. Tā taču ir svētlaime – pārlapot kopā ar aktieriem elka biogrāfijas lappuses, pieskarties dievišķajam, saskatīt pasaulīgo. Daudz nav nepieciešams. Vajag, lai Aspazija būtu elks. Vai vienkārši - lai ieaugtu dvēselē kopš bērnības. Tad nebūs pat jāaizdomājas – elks vai nav elks. Daļa no tevis. Un punkts. Nekādi izrādes trūkumi neatņems tev šo prieku. Un pat nepamanīsi šos trūkumus. Jo tā ir mīlestība.

Īsāk sakot, ar "Aspaziju" man nesanāca. Un man ir aizdomas, ka tam ir simetriska atbilde. Ka "Čuhņas jociņi", kā arī Vampilova "Provinces anekdotes", Volodina "Pieci vakari", Erdmana "Pašnāvnieks", Sanajeva "Apglabājiet mani zem grīdas", Molčanova "Pusslepkava" (un tā tālāk – Rīgas afišas piedāvā plašu izvēli), ieceltas universālās vēstures rangā, arī zaudē krietnu daļu valdzinājuma un jēgas.

Voinovičs, kurš gandrīz vienmēr aiz anekdotes slēpj ļoti nopietnas lietas, savā stāstā nevēsta par vīriešiem un sievietēm vispār. Viņš runā par strādīgām, skaistām, nesalaužamām krievu sievietēm un par viņu vīriešiem, kas dzer, dzīvo maz un nemākulīgi. Par to, kā sievietes savām rokām pārvērš vīriešus par to tur biksēs, bet pēc tam mokās un cieš.

Starp citu, šķiet, ka Dmitrija Petrenko izrāde Dailes teātrī lieliski pastāv arī ārpus konteksta, pati par sevi. Pirmām kārtām, savu žanra iezīmju dēļ: mūsu priekšā ir komēdija, lieliski uzvesta komēdija, kura noteikti kļūtu par melno komēdiju, ja vien režisors nebūtu atdevis sieviešu lomas divām spožām aktrisēm - Ērikai Eglijai (Ļuda) un Ilzei Vazdikai (Vecene - Ļudas māte). Šis duets ir absolūti neatvairāms un neticami smieklīgs. Bet, kad tas pārvēršas trio, parādoties Artim Robežniekam Ļudas brāļa Borisa lomā, ģimenītes dzīvību kūsājošajam spēkam pakļaujas ne tikai Ivans (Kaspars Zāle), 22 gadus vecais genofonda dārgums, bet arī skatītāji pilnā sastāvā.

Un aiztraucās kā elektrovilciens stāsts par Altiņņika precībām. (Tieši šādu dekorāciju – vagons uz atsperēm, kā arī daži krēsli - izdomājis scenogrāfs Artūrs Arnis.) Trijotne no Kirzavodas piesaistīja sev puisi, apdzirdīja, apreibināja galvu ar klusām šūpuļdziesmām, kuras Ļuda dziedāja nāru valodā, - vai nu krievu vai ukraiņu, vai poļu, ko tikai nesolot - kaudzi bērnu, pīrāgus katru dienu, mīlestību un maigumu. Attiecībā uz bērniem un pīrāgiem nepiekrāpa, starp citu.

Bet, kas attiecas uz pārējo... Ļudas dēls mācās pilsētā par inženieri. Vēl trīs aug pie tēva un mātes (tēvs dzerstās, māte vienmēr ir histērijā, bet kā dzied!), ceturtais drīz nāks pasaulē. Dzīve nav izdevusies? Paši vainīgi.

Režisors Petrenko nevienu nenosoda – ne čuhņu, ne tās iedzīvotājus. Ja nu vienīgi žēlo. Mīkstina izrādes pēcgaršu pat tiem skatītājiem, kuri ar nesaudzīgo Voinoviču ir pazīstami un solidāri.

Silti dvēselē no šiem jociņiem.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi