Atpakaļ uz afišu

Ēriks Hānbergs

Pirmā grēka līcis

Gandrīz kāzu reportāža 8 epizodēs. Kārļa Auškāpa dramatizējums pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem

Pirmizrāde: 2012. gada 25. janvāris

Kaut arī paplukušajā lauku nostūrī daudz cilvēku vairs nav palicis, no veciem ļaudīm jaunais pāris iznāk labu labais. Taču tāpat vien plika dzeršana nedrīkst būt. Katru glāzīti vajag aizrunāt. Katram jāteic savs sakāmais - par dzīvi un vispār. Un tad nu mīļie ciemiņi saka savus sakāmos.

Ēriks Hānbergs ir uzrakstījis visu kā nākas. Poētiski, skarbi un godīgi. Savukārt izrāde pulcē kopā Dailes teātra vecākās paaudzes aktieru labākos spēkus. Prozit!

 

Režisors - Kārlis Auškāps

Telpas iekārtojuma autors - Ansis Gornavs

Kostīmu konsultante - Ivonna Straume

Gaismu mākslinieks - Rainers Kornhubers

Vokālā pedagoģe - Ilze Rubiķe

Lomās

Olga Dreģe (Spulga)
Leons Krivāns (Žanis)
Gunārs Placēns (Reinis)
Lidija Pupure (Trīne)
Pēteris Gaudiņš (Andrejs)
Juris Strenga (Ervīns)
Ilze Vazdika (Šarlote)

Viedokļi

16
feb
2012
X

Atkal kā pulkstentiņi

Zigmunds Bekmanis //Latvijas Avīze
Kamerzālē rakstnieka Ērika Hānberga stāstos tēlotos kolhozu laikus skatāmā gabalā ar nosaukumu "Pirmā grēka līcis" salicis Kārlis Auškāps, kopā sasaucot Dailes teātra veco gvardi.

Gados cienījamākie šajā kompānijā ir Gunārs Placēns un Venta Vecumniece, pastarītis Aivars Siliņš, bet pa vidu vitālās Olga Dreģe, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, intelektuālais Juris Strenga un omulīgais Leons Krivāns. Asprātība un labsirdīgā pašironija ir izrādes centrālā ass, ļaujot iestudējuma dalībniekiem caur Ērika Hānberga pasaules redzējumu pasmieties arī par radušos situāciju modernajā teātrī, kurā kādreizējām prīmām un premjeriem grūti atrast piemērotas lomas. Tad nu viņi režisoru un darbu atrod paši – Hānberga vārdiem sakot, "izkrata smiltis un iet atkal kā pulkstentiņi".
Apbrīnojams ir aktieru dzīvesprieks un labestība, kas strāvo no viņu tikšanās improvizētās kāzās, kad divi vientuļi pensionāri sadūšojušies samest kauliņus kopā un atzīmēt šo notikumu draugu lokā. Katram ir savs stāsts par vientulību, mazliet smeldzīgs vai pat traģisks, taču skumjās notis arvien izgaiņā dziesmas, kas īstā brīdī palīdz nepanesamo smagumu palikt zem akmeņa un iet tālāk. Vienubrīd kāzas gandrīz pārtop bērēs, izlūkam visā nopietnībā paziņojot, ka līgavainis, pārsienot gotiņu, devies uz debesu pļavām, bet drīz viņš atkal uzrodas, vainodams galvas sareibšanu. Kam negadās, turklāt vēl tādos gados, jo kā jau kāzās glāzītes tiek cilātas itin bieži un, izrādei beidzoties, pa šļukai dabū arī skatītāji, bet izredzētie pat uzdejo ar Dailes leģendām.
"Pirmā grēka līcis" ir tāds pavedinoši mānīgs nosaukums. Ikvienam izrādes varonim garajā mūžā bijuši lielāki un mazāki grēciņi, mīlas dēkas un nopietnas aizraušanās. Jaunos ļaudīs šī izrāde varētu radīt vilšanos – ne viņi zina tēloto vidi, ne apjauš vēsturiskā fona radīto nolemtību, taču pirmsbarikāžu paaudzēm tā atsauks atmiņā laiku, kas sajūtās jau šķita pagaisis. Iestudējums ir izdevies, ja raugāmies uz to kā cilvēcisku vērtību, skatītājiem vajadzīgs, ko apliecina krietni uz priekšu izpārdotās izrādes.

16
feb
2012
X

Mērķis, trāpījums un ieroči

Gundega Saulīte //Latvijas Avīze
Iestudējums "Pirmā grēka līcis" Dailes teātra Kamerzālē tapis, iedvesmojoties no Ērika Hānberga stāstu krājuma, taču teātris piedāvā ne jau stāstu dramatizējumu, bet gan izrādi, kas spēj uzrunāt skatītāju vairākos līmeņos.


Vispirms – par mērķauditoriju. Tā režisora Kārļa Auškāpa un aktieru ansambļa izpratnē ir laika gaitā un eks-perimentu līkločos rūdīts un tieši Dailes teātrim uzticīgs skatītājs. Tāds, kas bezgalīgi mīl aktierus, tos, kas uz skatuves dēļiem nodzīvojuši ne vienu vien gadu desmitu un kam vēl joprojām ir ko teikt par mūsu dzīvi un laikmetu. Tos, kas beidzamo gadu laikā dažādu iemeslu dēļ nemaz tik bieži izrādēs nav sastopami. Šai skatītāju daļai, kam veltīts jaunais iestudējums, nenoliegsim, ir visai konservatīvi priekšstati par skatuves mākslu un režijas eksperimentiem, turklāt tie ir cilvēki, kas nāk uz teātri atpūsties, pasmieties, izklaidēties.

Ē. Hānberga "Pirmā grēka līcis" ar sulīgo valodu, vitālo dzīves tvērumu un dažbrīd pat optimismu caur asarām ir proza, kas rosinājusi atsevišķus stāstus savīt vienā izrādes audumā, un režisors tā arī darījis, visai nosacīti iezīmējot darbības apstākļus, tajos ļaujot izvērsties raksturu atklāsmēm. Astoņi vidējās, vecākās un visvecākās paaudzes aktieri, apspēlējot iemeslu sapulcēties vienkop – divu cienījama vecuma kaimiņu saprecēšanos –, līksmi svin dzīvi. Gan ēdot, dzerot un uzdziedot, gan nododoties publiskai vientulībai, kad vienatnē tiek izpausti daždažādi monologi – no ļoti smieklīgiem līdz patiesi dramatiskiem un traģiskiem. Un tomēr tie ir dzīves svētki, kuros, par spīti visādiem traucējumiem valda gaiša sadzīvošanas māka, prasme priecāties par dienišķo "iztikas minimumu" vai spēja pasmieties par kārtējo novēroto muļķību vai nelaimi.

Visiem izrādes varoņiem ir kopīga atmiņu nasta, tāpat kā šo lomu atveidotājiem. Tik daudz kas kopīgs ir bijis, arī kolektīvo saimniecību laiks ar visām nejēdzībām un jaukumiem. Tieši šī tēma ir būtiska Hānberga stāstos un izrādes laiktelpas apjēgā.

Savā ziņā monologi par atšķirīgiem likteņiem ir ļoti radniecīgi pēdējā laikā mūsu teātros sastopamajam "Latviešu stāstu" žanram. Tomēr autors te viens – Hānbergs, un atklāsmē arī vairāk teatrālas draiskulības nekā dokumentāla skarbuma.

Katrs no tēlotājiem varētu būt personāžs kādā sadzīves lugā par kolhozu laika pārpratumiem un paradoksiem. Taču tajā pašā laikā viņi katrs ir atsevišķas monoizrādes vērti. Nu kaut vai Ventas Vecumnieces apburošā jaunā sieva Dzidra, kas laipnā labvēlībā izrāda svinību viesiem savas pūralādes saturu ar nekur nevajadzīgu gleznu un zināmam nolūkam taupītu vafeļu segu virspusē. Aktrise apskaidrotā vienkāršībā izpauž savu jaunlaulātas personas laimi.

Piesaista Aivara Siliņa mazrunīgais varonis Andrejs ar spraigu un "redzamu" iekšējo dzīvi, Juris Strenga, kurš, Ervīna monologā atklājis dramatisku epizodi par cilvēka nošaušanu, nākamajā brīdī jau kaut ko uzrauj no sava svešvalodu dziesmu repertuāra, atgādinot, ka mūsu priekšā nav vis kaut kāds sadzīves reālists, bet gan traģikomiska farsa meistars. Skaudri vienkāršu piedzīvojumu un bezgala loģisku domu gaitu Trīnes monologā pauž Lidija Pupure, taču Ilzes Vazdikas Šarlote ir tēls ar pārdzīvojuma apjomu un vērienu. Savukārt Olga Dreģe, kurai piešķirts temperamentīgās Spulgas likteņstāsts, tajā paver pavisam negaidītas pārdzīvojuma dzīles. Mazāk kontrastaini atklājas Gunāra Placēna Reinis un Leona Krivāna Žanis, taču arī viņu izteiktās atziņas publika satver kā nez cik nozīmīgu dvēseles vēstījumu.

Šī nu reiz ir izrāde, kurā ieprogrammētā sirsnīgās atklātības atmosfēra raisa abpusēju uzticēšanos starp skatītāju rindām un darbības personām. Vienotība telpā, laikā un dziesmā ir teātra līdzekļiem sasniegtā maģija, aktieru cilvēciskas sirsnības piepildīta un uzburta, kaut gan ziņģu, manuprāt, ir mazdrusciņ par daudz. Lai šo sajusto kopības garšu nostiprinātu, daļai skatītāju finālā tiek piedāvāts Hānberga proponētais kokteilis "Vanaga acs". Drusku panaivi, taču no sirds.

Vērtējums

Režija 4

Aktieru spēle 4

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi