Atpakaļ uz afišu

Aleksandrs Molčanovs

Pusslepkava

Izrāde ar laimīgām beigām 1 daļā

 

No krievu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins

 

Pirmizrāde: 2015. gada 7. janvāris

Lādzīgais lohs Andrejs kāršu spēlē ir zaudējis pamatīgu naudas summu alfa-tēviņam Pokeram. Vispār šim Pokeram zaudē visi, ne jau tikai Andrejs. Neko darīt, parāds kaut kā būs jānolīdzina. Nokļūstot ekstremālos apstākļos, nākas tikt skaidrībā par daudzām morālām dilemmām.

Mums katram ir paredzēts dzīvē kaut ko izdarīt. Ne jau tāpat vien mēs esam piedzimuši šai pasaulē. Tam ir pierādījumi. Droši pierādījumi.

Krievu dramaturga un scenārista Aleksandra Molčanova (dz.1974) luga ir mūsdienīgs stāsts par mūsdienu jauniešiem. Jaunu cilvēku piedzīvojumi.

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Indrai Briķei - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā

 

Ar izrādes „Pusslepkava" režisoru Regnāru Vaivaru sarunājas Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja

LASIET SARUNU! 

 

http://www.la.lv/jauna-cilveka-piedzivojumi-ar-laimigam-beigam/

http://nra.lv/kultura/132032-aktieris-kaspars-zale-nezinamais-vienmer-vies-bailes.htm

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Režisors - Regnārs Vaivars

Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece - Anta Priedīte

Gaismu mākslinieks - Ronalds Kļaviņš

Lomās

Kaspars Zāle (Andrejs)
Artūrs Dīcis (Pokers)
Inita Sondore (Oksana)
Indra Briķe (Mamma)

Viedokļi

24
feb
2015
X

Dzīve nav saulespuķu lauks

Ieva Rodiņa //satori.lv

Laikā, kad uz teātra skatuvēm arvien biežāk tiek runāts par globālām – sociālām vai politiskām – tēmām, īpašu uzmanību piesaista kamertoņu izrādes, kas pievēršas indivīda iekšējās pasaules pretrunām. Šajā, varētu šķist, mazaktuālajā nišā konceptuāli ieskaitāmi teju visi režisora Regnāra Vaivara pēdējos gados tapušie iestudējumi – sākot ar cilvēka dabas tumšāko īpašību izpēti Dailes teātra uzvedumā "Apglabājiet mani zem grīdas", beidzot ar aktiera Riharda Jakovela iedvesmojošo un uzmundrinošo monoizrādi "Bask@bols" Valmieras teātrī. Arī režisora jaunākais iestudējums – "Pusslepkava" Dailes teātrī – ir darbs ar izteikti pozitīvu noskaņu, kaut arī izrādes pamatā izmantotais stāsts un tā varoņi nebūt neatbilst vispārējam priekšstatam par atdarināšanas vērtu piemēru. Ar montī-paitonisku mieru attēlotie no institūta izmestā studenta Andreja piedzīvojumi mums māca pieņemt dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem, baltajām, melnajām un arī neizteiksmīgi pelēkajām svītrām.

Domu par to, ka aiz visa sliktā vai neglītā slēpjas kas labs, vispirms jau iemieso Aigara Ozoliņa iekārtotā spēles telpa, ko veido visas skatuves platumā uzslieta dēļu siena, kura izrādes laikā tiek pārsteidzošā vieglumā transformēta, lai pielāgotos lugā atzīmētajām darbības vietām – istabai, autoostai, autobusam, Andreja vecāku mājai un pat fascinējoši autentiskai lauku pirtij. Līdz kādā brīdī noplukusī siena, uz kuras rēgojas kārtu kārtās nokasītas afišas un, tā vien šķiet, dažādu gadsimtu krāsojums, tiek izjaukta pavisam un atklājas, ka aiz tās visu izrādes laiku slēpies uzsvērti butaforisks plastmasas saulespuķu lauks, kas iemieso ideju par iluzori skaistu, krāsainu un bezrūpīgu pasauli – vietu, kur aizbēgt no ikdienas negācijām (īpaši trāpīgs ir teātra kritiķes Maijas Uzulas-Petrovskas recenzijā portālam "Kroders.lv" paustais salīdzinājums ar Teletūbiju zemi).

Pirms ieiešanas Dailes teātra kamerzālē skatītājiem šaurā, ar dažādiem sadzīves priekšmetiem – netīriem traukiem, erotiskajiem žurnāliem, zeķēm utt. – pieblīvētā studentu kopmītņu istabiņā jāizspraucas garām aktieriem, kuri, nepiespiesti sarunājoties, grauž saulespuķu sēklas, un arī vēlāk izrādes laikā Kaspara Zāles Andrejs un Artūra Dīča Pokers šad tad pazūd mazajā priekštelpā, bet līdz skatītājiem nonāk tikai neskaidra murmināšana. Taču, uznākot uz skatuves, sadzīve gan burtiski, gan simboliski paliek aiz durvīm – to pirmkārt jau paredz krievu dramaturga Aleksandra Molčanova luga, kas veidota kā atsvešināti ironisku monologu virkne. Lugas varoņi nevis savstarpēji sarunājas, bet galvenokārt komentē darbību katrs no sava skatpunkta – detalizēti atklājot savas domas, izjūtas un iespaidus. Kaut arī pats teksts ir negāciju un raupjas (brīžiem arī necenzētas) leksikas pilns, efekts ir neparasti viegls un komisks, un aktieriem izrādes ironiski piestrāvoto atmosfēru izdodas uzturēt no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Ar šo sarežģīto uzdevumu – vienlaikus būt un nebūt tēlā jeb atveidot varoni un tajā pašā laikā it kā vērot un komentēt to no malas – visprecīzāk tiek galā aktrise Inita Dzelme, kura Oksanas lomā pārvar jau iepriekš bieži spēlētos spuraino pusaudžu ampluā un rada interesantu, ne uzreiz atminamu raksturu. Oksanas tēlā, līdzīgi kā Kaspara Zāles atveidotajā Andrejā, gaiša ticība nākotnei un cerība uz pilnvērtīgāku, cilvēka cienīgu dzīvi maskēta aiz vēsuma un neapgāžamas pofigisma filozofijas, kas gan palēnām skatītāju acu priekšā izzūd. Tāpat arī kostīmu mākslinieces Antas Priedītes radītais puiciskais tēls ar pufaikveidīgo vesti un botām absolūti aizmirstas izrādes kulminācijas ainā – pirtī, kur arī Andrejs beidzot ierauga Oksanu no jauna. Jāpiebilst gan, ka to, protams, palīdz izdarīt ne tik daudz atmaigšana savstarpējās attiecībās, cik meitenes kailais augums uz pirts lāvas.

Tikpat meistarīgi izrādei raksturīgo ironisko atsvešinājumu un emocionāli jūtīgas detaļas apvieno aktrise Indra Briķe, kura salīdzinoši nelielajā un no sižeta viedokļa šķietami mazsvarīgajā Andreja mammas lomā nospēlē veselu stāstu par dēla un mātes attiecībām. Aiz ārējā skarbuma un skepses aktrise tikai ar skatienu un balss intonāciju palīdzību vien ļauj manīt neviltotas rūpes par Andreja labklājību un, iespējams, pat pret savu gribu radušos labvēlību pret dēla mājās pārvesto "līgavu".

Līdzās visai tiešai ironizēšanai par tādām tēmām kā reliģija, ģimene un nauda lugas autors arī rada precīzu priekšstatu par to, cik ļoti atšķirīgs ir vīrieša un sievietes pasaules skatījums. Ja Oksanas sapnis ir dabūt labu vīru, kuram varētu piedzemdēt bērnu, tad Andrejs nākotnē vēlas kļūt slavens un uzcelt māju, kurā būtu elektriskā ģitāra un "pašas krutākās tumbas", – šajā pretstatījumā atklātas sabiedrībā pieņemtās sievietes un vīrieša lomas, kuras lielā mērā ietekmē arī vēl "pusaudžu režīmā" dzīvojošo izrādes varoņu dzīves filozofija.

Pusaudžu maksimālisma komplekss vistiešākajā veidā diktē stāsta galvenā varoņa Andreja rīcību un domas, un Dailes teātra štatā šosezon uzņemtais aktieris Kaspars Zāle šo lomu atveido bez izskaistinājuma vai mēģinājumiem raisīt skatītāju līdzjūtību, sekojot līdzi nabaga neveiksminieka bēdu stāstam. Bērnišķīgi naivs, nedaudz lecīgs un primitīvs, Andrejs bezrūpīgi aizvada savas dienas, vairāk vai mazāk dzīvodams uz citu rēķina, vienalga – vai tie būtu koju biedri vai mamma. Kad pret nepatikšanām nelīdz Dievam veltītās naivās lūgšanas, Andrejs ķeras pie daudz vienkāršākiem līdzekļiem – ļaujas straumei, apsverot pat domu par slepkavību, lai varētu atdot kāršu parādu. Taču izrādes gaitā Kaspars Zāle mērķtiecīgi (kaut arī brīžiem – ar iekšējo darbību jūtami steigdamies pa priekšu sižetam) atspoguļo varoņa pašizaugsmi, kas ironiski atveidota kā pārsviešanās no saulespuķu sēkliņu graušanas uz izmisīgu saulespuķu plūkšanu, lai ar nesamērīgi milzīgu ziedu pušķi atvainotos mīļotajai meitenei.

Tā kā režisors aktieriem izrādes tapšanas laikā licis lasīt Dostojevska "Noziegumu un sodu", nepārsteidz, ka paralēles starp abiem darbiem rodamas ne tikai sižetiskā līmenī, bet arī galvenā varoņa interpretācijā – jo, kaut arī Andrejs noziegumu fiziski nepastrādā, savās domās viņš to jau ir paveicis (ne velti Aleksandra Molčanova lugas oriģinālnosaukums ir "Slepkava"). Morāle par domu noziegumiem, ko apzināti vai neapzināti pastrādājam katru dienu – gan vēlot otram ļaunu, gan savā fantāzijā šķietami nevainīgi izspēlējot dažādas neģēlības –, nostrādā kā vajadzīgais atsvars izrādes kopējai jautrajai intonācijai.

Gluži kā dzīvē, arī uz skatuves skaistais (saulespuķu lauks, pirts garaiņi, kailums) un neglītais (semočku piespļaudīta grīda, nolupusi dēļu siena u.tml.) ir līdzsvarā. Tikpat "sabalansēti" izrādē tiek runāts par pozitīviem un negatīviem pārdzīvojumiem, ar ko ikdienā saskaras teju ikviens. Izmeta no institūta? Bet no kojām taču vēl neizmeta. Nav naudas? Bet mamma taču beigu beigās aizdeva. "Pusslepkavas" vizuālais risinājums nevilšus atsauc atmiņā banālo teicienu "Dzīve nav rožu dārzs", ko izrādes kontekstā varētu pārfrāzēt precīzāk – "Dzīve nav saulespuķu lauks". Bet varbūt tomēr ir?

20
jan
2015
X

Optimistiskais „semočku reālisms”

Maija Uzula-Petrovska //kroders.lv

Izrāde „Pusslepkava” jau ar pirmajiem metriem, ko speram Dailes teātra Kamerzālē, un vēl pirms lugas tiešās darbības sākuma piezemē tradicionāli ierasto teātra apmeklējuma pieredzi. Lai nokļūtu zālē, jāpaver raibs auduma priekškars un jāiziet cauri nelielai, bet bagātīgi piedrazotai kopmītņu istabiņas kopijai, vairoties no abās pusēs stāvošo un tērgājošo urlu (aktieri Kaspars Zāle un Artūrs Dīcis) izspļautajām saulespuķu sēklu čaumalām.

No vienas puses, mūsdienu krievu autora Aleksandra Molčanova luga „Slepkava”, kas Regnāra Vaivara režijā pārtapusi par „Pusslepkavu”, ataino dzīves tumšo pusi, bezcerību un nolemtību, tādējādi iekļaujoties Latvijas teātra pēdējā desmitgadē populārajā „černuhas” jeb netīrā/melnā reālisma līnijā, kuru veido, piemēram, tādas izrādes kā „Spēlējot upuri” (rež. Ilze Olingere, JRT, 2009), „Hanana” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, Liepājas teātrī, 2010) vai paša Vaivara „Aija pēc Jaunsudrabiņa” (Dailes teātrī, 2010). No otras puses, šis ir absolūti optimistisks stāsts par paļaušanos uz Dievu, kas atmaksājas, pat ja ar racionālo prātu sliecies domāt, ka tāda Dieva, visticamāk, nemaz nav, bet psiholoģiskā efekta dēļ vari mazliet to palūgt. Tādējādi no pilnīgas bezcerības, ko pauž gan koju iemītnieku – sen atskaitītu studentu – pieticīgie dzīves apstākļi un prasības, gan situācija, kurā galvenajam varonim Andrejam jāatlīdzina kāršu parāds, piedzenot naudu no cita parādnieka vai nogalinot to, iestudējuma stāsts tomēr attīstās līdz laimīgām beigām.

Izrādes prologā skatītājam nav citas iespējas, kā, izbaudot pašam uz savas ādas, iziet cauri „semočku reālismam”, kurā aktieri nepiespiesti imitē sadzīvisku dialogu „ne par ko”, taču tālākā izrādes gaitā, lai arī saulespuķu sēklas turpina lidot, notiek pārslēdze uz krietni lielāku skatuviskās nosacītības līmeni. Pirmkārt, to nosaka Molčanova lugas uzbūve, kurā visas replikas veidotas kā lugas varoņu komentārs par notiekošo. Viņi ir teicēji, kuri runā no konkrētu darbojošos personu skatupunkta, tādējādi vienlaikus tiek panākts atsvešinājums un iespēja ieskatīties lugas varoņu domās, kas nebūtu iespējams, ja dialogi būtu veidoti reālistiski. Otrkārt, tiek mainīta spēles telpa un tās attiecības ar skatītāju – gan ar scenogrāfijas, gan aktierspēles palīdzību darbības līnija kļūst izteikti frontāla. Pretī skatītāju rindām izvietota ar šķietami sen uzlīmētu un gandrīz tikpat sen noplēstu afišu paliekām apskretusi dēļu siena. Izrādes gaitā siena tiek izmantota daudzfunkcionāli – paverot logus, izvelkot sēdekļus vai pat pirts lāvu, bet izrādes finālā, tai atdaroties un aizslīdot uz malām, atsedzas pirms tam cauri logiem sienā manītais naivi optimistiskais saulespuķu lauks. Tādējādi arī Aigara Ozoliņa scenogrāfijā ir iezīmēts mūžīgais aplis no saulespuķu sēklu čaumalu klājiena jeb netīrās dzīves realitātes līdz spraunajiem garkātu ziediem, kas tiecas pretī saulei kā šīs pašas dzīves skaistajam virsuzdevumam. Šajā alegorijā rodama zināma ironija, īpaši, kad izrādes finālā Andrejs „plūc ziedus” mīļotajai (jeb ar diezgan lielu piepūli cenšas izraut plastmasas kātus no to turekļiem). Intuitīvi šķiet, ka šoreiz mākslinieku ticība labām beigām tomēr ir patiesa, pat ja tās izskatās pēc Teletūbiju zemes, kas nolaidusies dzīves pelēkajā realitātē.

Ironija ir būtiska izrādes izteiksmes sastāvdaļa, kas izpaužas arī aktierspēles līmenī. Lielā mērā ironisko intonāciju nosaka jau dramaturģiskais materiāls. Pirmkārt, ar repliku komentāra formātu, otrkārt, ar tekstā izmantotajiem verbālajiem līdzekļiem, kur vienkāršrunas vārdi brīvi mijas ar galvenā varoņa eksistenciālām pārdomām. Kasparam Zālem Andreja lomā izdodas veiksmīgi noturēt līdzsvaru starp sava varoņa vienkāršību, pieredzes trūkumu un trauslo garīguma līniju, kas jau pašā darbības sākumā parādās centienos rast sarunas iespēju ar Dievu. Dramaturgs Andreja tēlu veidojis kā pāri savai pieticīgajai videi stāvošu. Viņa intelektuālie un liriskie vaibsti ieskicēti, piemēram, ar puiša istabas aprakstu: „Divpadsmit plaukti ar grāmatām, turklāt pusi no tām es personīgi iznesu no bibliotēkas, paslēpis zem jakas, bet pats galvenais – skats aiz loga. Tādu skatu ne par kādu naudu nenopirksi – dīķis, mežs, mākoņi.” Andreju var skatīt krievu literatūras tradīcijas kontekstā. Ne velti, kā lasāms Evitas Mamajas un Regnāra Vaivara sarunā pirms pirmizrādes (šeit), režisors mēģinājumu procesa laikā jaunajiem aktieriem licis lasīt Dostojevska „Noziegumu un sodu”, saskatot paralēles Andreja un Raskoļņikova domāšanā. Romāna centrā ir slepkavas refleksijas pēc nozieguma, kamēr lugā tēlotas pārdomas pirms tā veikšanas. Nešķiet gan, ka Andrejs tik tiešam varētu kādu nogalēt, tomēr izrāde lielā mērā ir tieši par agras jaunības mirkli jeb pieredzes trūkumu, kurā simpātiskas meitenes iegūšana vai cilvēka slepkavība ir vienlīdz (ne)iespējama misija.

Initai Dzelmei Oksanas lomā izdodas pārspēlēt nevīžīgo ārējo veidolu (precīzs kostīmu mākslinieces Antas Priedītes darbs) un visai piezemēto savas varones runas veidu un garīgo apvārsni, radot iekšēji piepildītu un simpātisku skatuvisko tēlu. Artūrs Dīcis Pokera (un arī citu džeku no tās pašas sērijas) lomā rāda, kāds ir šīs vides „produkts” bez Andrejam nez no kurienes pielipušās inteliģences un garīguma zelta maliņas. Indrai Briķei Mammas lomā izdevies radīt mazu šedevru – stipro sievieti, kas mirklī, kad vēlas izpaust maigumu, vicina dūri.

„Pusslepkava” ir izrāde, kas vedina ticēt pozitīvam iznākumam jebkuros dzīves apstākļos. Vienlaikus šim dzīvespriekam ir visai maz sakara ar reāliem dzīves kvalitātes rādītājiem. Skaistums un laime šeit ir kaila mīļotā meitene uz slēpēm saulespuķu laukā – tēls, kas vedina optimismu meklēt ārpus redzamās un taustāmās realitātes rāmjiem.

14
jan
2015
X

Izrādes apskats: 'Pusslepkava' jeb Nav klausules!

Dita Jonīte //Delfi.lv

Režisors Regnārs Vaivars un scenogrāfs Aigars Ozoliņš sava vienaudža, krievu dramaturga Aleksandra Molčanova lugas Dailes teātra jauniestudējumam "Pusslepkava" sacerējuši prologu ar "koju" kolorītu. Līdz ar to izrāde sākas brīdī, kad skatītājs nonācis pie Kamerzāles durvīm: te iekārtota dažus kvadrātmetrus liela kopmītņu istabiņa, kurai jāiziet cauri.

Abpus ieejai tahtās relaksēti atlaidušies aktieri Artūrs Dīcis un Kaspars Zāle, kuri savā starpā, šķiet, runā par niekiem, dzer tēju, grauž saulespuķu sēkliņas, mētājas kaudzēm izlietotu tējas maisiņu, vārdsakot, džeki "dzīvojas". Dzīve kopmītnēs iet roku rokā ar sevis meklējumiem, savas identitātes un dzīves vērtību noskaidrošanu. Tāds vecums. Par to arī pamatā ir šis iestudējums.

Jaunieši no šķietamas Krievijas nekurienes - Kaspara Zāles Andrejs, Initas Dzelmes Oksana, kā arī Artūra Dīča Pokers -, būdami tuvāk vai tālāk studijām augstskolā, savas dzīves būtiskāko daļu pavada "tusējot" pa kopmītnēm, spēlējot kārtis un mēģinot pierādīt, kurš no viņiem veiksmīgāks jeb "krutāks". Situācija akumulējas līdz galvenā varoņa Andreja izvēlei - iet un nogalināt. Tādi, viņaprāt, ir izveidojušies apstākļi. Filozofiskā plāksnē rodas diskusija par to, vai tu esi vai neesi grēkojis, ja domās pieļauj ideju par otra nogalināšanu. Un šī ir otra svarīgākā izrādes tēma.

Oriģinālais lugas nosaukums ir "Slepkava", teātris iestudējumam to pārfrāzējis, tādējādi iegūstot dziļāku jēgu un zināmu divdomību, kas iestudējuma tēmai liek sekot vēl uzmanīgāk. Reizē komiska un dramatiska ir arī visa izrādes intonācija, savukārt varoņu iekšējie monologi, kas, vērsti publikā, mijas ar precīzu un aktīvu partnerību dialogos.

Arī Aigara Ozoliņa scenogrāfijā cieši kopā sapludināti poētiski tēli un triviāli konkrētas detaļas - visuzskatāmākais piemērs ir mākslīgo saulesspuķu lauks, kurā var ieraudzīt gan dabas daili, gan "semočku" avotu. Mainīgajām darbības vietām ērti izmantojama ir mākslinieka radītā siena ar atvāžamiem autobusa soliem, pirts lāvu, durvīm, un loga restēm, kas tiek atvērti, aizvērti un izgaismoti pēc konkrētā brīža vajadzības. Taču tas nešķiet ilustratīvi, drīzāk šī siena ir kā funkcionāls balsts aktieru ērtākai eksistencei šīs mūslaiku skarbās pasakas nosacītībā.

Visu izrādes nepilnu pusotru stundu es jutos kā laivā, kura nemitīgi zvalstās no vienas puses uz otru, radot patīkamas trauksmes emocijas. Nevar nejust, ka arī aktieriem patīk šī spēle, patīk šī forma, kurā arī viņi paši var peldēt - te atveroties monologā, kas reprezentē sava tēla iekšēji spraigo domu plūdumu (paralēli izliekoties, ka cits cita "skaļās domas" nedzird), te aktīvi un brīžiem pat agresīvi pieslēdzoties kontaktam ar partneri.

Ļoti ticami savu nedaudz naivo, bet dziļākajā būtībā godīgo Andreju spēlē Kaspars Zāle, labu humora izjūtu Oksanas lomā parāda Inita Dzelme. Simpātiski, ka aktieri, arī epizodēs redzamais Artūrs Dīcis, nestāv pāri saviem varoņiem, bet rada pārliecību, ka identificējušies ar intelekta neapgrūtinātajiem jauniešiem. Un tiešām, kāda starpība - urla vai kundziņš ar pāris augstākajām izglītībām - savas identitātes apzināšanās kādā brīdī var būt svarīga ikvienam.

Kontrasti starp varoņu runāto un domāto, kā arī ar reālo situāciju izspēlētajiem kontekstiem, rada jautri absurdu neatbilsmi starp vārdiem un domām (fantāzijām, komentāriem, dzīves "apfilosofēšanu") vai arī starp vārdiem un darbiem. Kādā epizodē Oksana atstāsta novēroto situāciju - kāds vīriņš mēģina zvanīt pa taksofonu, kuram nav klausules. Tā arī liela daļa sarunu starp varoņiem paliek nepabeigtas, neizrunātas un pat nenotikušas, jo "nav klausules", respektīvi - cilvēki vairumā gadījumu nedzird un īsti nemāk nemaz otru sadzirdēt.

Taču, par šo nespēju dzirdēt citam citu, vēl satraucošāk ir domāt par to, ar kādu vieglumu jaunie cilvēki uztver pazīstamo vienaudžu nāves. Brīžiem arī iztēlojas, cik labi būtu, ja tas un tas "idiots", kas traucē dzīvot, ātrāk būtu miris. Šāda cinisma iemesls droši vien meklējams gan bērnības datorspēļu pieredzē, kur nepārtraukti tiek operēts ar entajām dzīvībām, gan reālajā pasaulē, kurā taču joprojām un nemitīgi karo, un cilvēka dzīvībai vairs nav nekādas vērtības.

Priecīga atkalsatikšanās šajā izrādē ir ar aktrisi Indru Briķi, kuras darbs Regnāra Vaivara iestudējumā "Apglabājiet mani zem grīdas" (2012) sagādāja teātrī tik reti piedzīvojamo katarsi. Šoreiz uzdevumi ir šķietami vienkāršāki - eleganti savienot tēla atbruņojošo aprobežotību un aktrises koķeti ironisko distanci, varonei komentējot situācijas un cilvēkus sev apkārt.

Indras Briķes Mammai izsakot tikai dažas pirmās replikas, galvā momentā ielavās frāze "Regnāra aktrise!!". Indras Briķes epizodēs tik labi un precīzi iespējams noķert režisora iecerēto izrādes liriski cinisko intonāciju un vēstījuma atraktīvo absurdu! Var jau būt, ka tieši pateicoties Indras Briķes Mammai, mana šīs izrādes emocionālā kulminācija ir brīdis, kad saprotams - viņa "bērniņiem" iedos tos vajadzīgos 12 tūkstošus rubļu.

Savukārt izrādes īstā atslēga, iespējams, ieraugāma nedaudz sirreālajā finālā, kur pāri spēles telpai uz slēpēm šļūc puskaila Oksana. Jautājums, vai Andrejs to iztēlojas vai Dievs viņam tiešām atkal pasniedzis roku, ir gana atvērts, un man ļoti patīk šī režisora dotā iespēja - skatītājam domāt pašam.

Negribētu apgalvot, ka izrāde būtu saprotama un skatāma tikai jauniešiem. Emocionāli un eksistenciāli tā uzrunās katru, kurš gājis cauri savas identitātes meklējumiem pēcpubertātes un agrīnajos jaunības gados. Turklāt, lai cik paradoksāli tas nešķistu, izrāde atstāj sūru pēcgaršu arī pasaules notikumu kontekstā, pieskaroties neiecietības, paviršības, stulbuma un vardarbības cēloņsakarībām.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi