Atpakaļ uz afišu

Važdi Muavads

Ugunsgrēki

Baisa melodrāma 2 daļās

 

No franču valodas tulkojusi Inga Rozentāle-Pejū

 

Pirmizrāde: 2015. gada 8. janvāris

Kanādas dramaturga un režisora Važdi Muavada (dz. 1968) lugā „Ugunsgrēki" (2004) savijas stāsts par mīlestību, stāsts par naidu un stāsts par samierināšanos.

Lai izpildītu mātes pirmsnāves vēlēšanos, Navālas bērniem ir jāatgriežas viņas pagātnē, jāiepazīst savs tēvs un savs brālis, jāatrod savas saknes un savas dzīves jēga. Izrādes varoņiem ir jānoiet visai šausminošs ceļš - no vienas vietas uz citu, no tagadnes uz pagātni, no klusēšanas uz atzīšanos. No sākuma uz beigām - lai beidzot varētu būt kopā.

 

Izrādē tiek izmantoti dūmi un stroboskops! Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai - "Spēlmaņu nakts 2015" Skatītāju balva Gada aktrise
Ievai Segliņai - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā
Gintam Andžānam - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktieris otrā plāna lomā

 

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/dailes-teatra-mazaja-zale-pirmizrade-lugai-ugunsgreki.a47031/

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatrii-izrade-par-miilestiibu-naidu-un-piedoshanu.a112787/

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Ar izrādes „Ugunsgrēki" režisoru Mārtiņu Eihi sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU! 

Režisors - Mārtiņš Eihe

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa

Gaismu mākslinieks - Ivars Tilčiks

Lomās

Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Navāla)
Ieva Segliņa (Žanna)
Gints Andžāns (Simons)
Gints Grāvelis (Nihads / Vahabs / Malaks / Antuāns)
Intars Rešetins (Hermils Lebels)
Dārta Daneviča (Sauda / Elhame)
Dainis Grūbe (Ralfs / Abdelsamads / Ārsts / Gids / Skolas pārvaldnieks / Šamsedins)

Viedokļi

21
jan
2015
X

Izrādes apskats: Uguns – grēki Dailē

Normunds Akots //Delfi.lv

Šodienas notikumu kontekstā – pirmizrāde sakrita ar asiņainajiem notikumiem Parīzē - vispārsteidzošākā laikam ir tieši lugas izvēle. Atrast dramaturģisko materiālu, kas vēl precīzāk raksturotu laiku, kurā mēs patreiz dzīvojam, nez vai ir iespējams un tā ir nopietna liecība Mārtiņa Eihes režisoriskajam briedumam.

Pirms pāris gadiem Toruņas festivālā Važdi Muavada lugu "Ugunsgrēki", gan ar nedaudz mainītu nosaukumu, man bija izdevība skatīt Roterdamas RO Theatre izpildījumā. Toreiz teatrāļu aprindās sprieda par pilnvērtīgu teksta atgriešanos uz skatuves un libāņu izcelsmes franču valodā rakstošo Muavadu pat dēvēja par "mūsdienu Sofoklu", taču iestudējums atstāja diezgan pretrunīgu iespaidu. Cauri dubultajam tulkojumam varēja just tekstā ielikto traģēdijas potenciālu, bet uz skatuves tas izplēnēja režisoriski visai ilustratīvā lasījumā.

Mārtiņš Eihe ar savu lugas iestudējumu Dailes teātrī. gandrīz pilnīgi ir atteicies no jebkādas sižeta ilustrēšanas, aktieru spēli maksimāli sakoncentrējis uz runāto vārdu un panācis tik spēcīgu atmosfēras enerģisko sablīvējumu, ka dzirksteļošana skatītāja smadzenēs ir neizbēgama. Sekmīgi piemeklētais kontrasts starp tēmu un tās "ikdienišķo" uzlūkojumu paceļ iestudējumu līdz laikmetīgas antīkās traģēdijas līmenim, jo tajā mēs katrs varam izjust, kā darbojas likteņa pārspēks, kas atklājas cilvēka un likteņa vainas nevienlīdzībā.

Mātes atstātais testaments, kuru notārs dara zināmu Žannai un Simonam, ir vairāk nekā dīvains. Viņa liek sevi apglabāt kailu, bez zārka, ar seju pret zemi un virsū uzliet trīs spaiņus ūdens, jo tas, kurš ir klusējis un nav izpildījis solījumu, nav pelnījis epitāfiju. Lai šo nosacījumu mainītu, dvīņiem ir jāatrod tēvs un brālis, par kuriem māte ir noklusējusi. Pārvarot šaubas, pat dusmas par mātes rīcību, pirmā meklējumos dodas Žanna, vēlāk viņai pievienojas arī Simons un abiem kopā tas nozīmē rūgtu un sāpīgu atklāsmju pilnu ceļu kara pārņemtas zemes nesenā pagātnē.

Muavada stāstam par kara izdedzinātu zemi un cilvēkiem, kura centrā ir Navālas traģiskais liktenis, piemīt ļoti izteikts naratīvs un ļoti spēcīgs poētiskais piesātinājums. Pusmiljons bēgļu ienāca mūsu zemē un teica parūmējaties, mums nav kur palikt. Daži teica jā, daži nē un daži aizbēga. Vieni sacīja, tagad dzīvosim tā, otri - nē, mēs gribam šitā. Situācija tik nokaitēta līdz baltkvēlei un cilvēkos uzliesmoja naida uguns... Stāsts, protams, nav par to, kas un kāpēc izraisa karus mūsdienu pasaulē, bet gan par to, ko tas spēj izdarīt ar cilvēku un viņa dzīvi. Tas uzdod jautājumus, kas šodien skar katru no mums, jo pasaule jau nav nemaz tik liela, kā mums reizēm labpatīkas domāt.

Kārdinājums ekspresīvi izspēlēt lugas tekstu uz skatuves ir liels, bet Eihe tam tālredzīgi nav ļāvies un par izejas pozīciju savai izrādei izvēlējies Ingmara Bergmana savulaik iecienīto "atvērto platformu". Aktieri izrādes laikā skatuvi nepamet, bet ļauj notiekošajam plūst caur sevi arī tad, kad viņu personāžs tiešā darbībā nepiedalās. Minimālistiskais skatuves iekārtojums ar pašiem nepieciešamākajiem rekvizītiem (Ievas Kauliņas scenogrāfija) un ārējo izteiksmes līdzekļu ekonomija liek aktieriem visu uzmanību vērst uz sava varoņa iekšējām norisēm un ļauj radīt negaidīti piesātinātus tēlus.

Navālas dzīves pavedieni, kurus ar pretrunīgām jūtām un tādu pašu attieksmi šķetina dvīņi, uz skatuves parādās caur episku stāstījumu un viņas pašas monologiem un dialogiem, kas iezīmē likteņa kritiskos pagrieziena punktus. Ilze Ķuzule savu varoni šajā spēlē izjūt nevainojami, katrā epizodē, sākot no jaunības mīlestības, enerģiskajiem protestiem pret nolemtību un beidzot ar visām kara laikā pārdzīvotajām šausmām, aktrise atrod tieši tās askētiskās rīcības izpausmes, kas visprecīzāk raksturo pazemotas, bet nesalauztas dvēseles kustību pretī apskaidrībai.

Mīlestība un naids ir divi dvēseles komplimentārie principi, kas iezīmē mūsu ceļu starp tumsu un gaismu, starp labo un ļauno, starp skaisto un neglīto un mūsu pašu varā ir izvēlēties, kā mēs tos pielietosim un pa kuru ceļu iesim. Reizēm to izdarīt ir ļoti grūti, bet Navāla zina virzienu, un, lai cik nežēlīgi būtu likteņa uzliktie pārbaudījumi, lai cik lielas ciešanas tas sagādātu, viņa no tā nenovirzīsies. Kopā ar režisoru aktrisei bez jebkāda patosa un sevis plosīšanas ir izdevies radīt ārkārtīgi spēcīgu mūdienu traģiskā varoņa tēlu un šodienas teātrī tas nemaz nenotiek tik bieži.

Žanna un Simons, kas notāra mudināti, pārvar sevī aizvainojumu par mātes klusēšanu un beigās tomēr izpilda viņas pēdējo gribu, tīri intuitīvi sajūt, ka tur slēpjas viņu sakņu neatklātais noslēpums. Tas ir svarīgs kaut vai tāpēc, lai apzinātos, kas īsti mēs esam lielajā dzīvības kokā. Ievas Segliņas Žanna izrādē to dara metodiski, ar matemātisku loģiku restaurējot mātes dzīves notikumus, kuros atklājas visa tā nežēlība un cietsirdība, ko cilvēkos ir uzjundījis karš. Ginta Andžāna Simons darbojas vairāk impulsīvi, aiz bravūras slēpdams savas bailes uzzināt patiesību, bet abi aktieri kopā savu personāžu rīcībā un reakcijās pārliecinoši ataino to sāpīgo pieredzi, kuru nereti mēdz sniegt savas identitātes apzināšanās.

Aktieru ansamblis kopumā, pateicoties striktiem režijas norādījumiem, uz skatuves darbojas ļoti saskaņoti un veido kaut ko līdzīgu transformētam grieķu kora tēlam, kas virza uz priekšu darbību, palīdz atklāt notikumos ietverto saturu un piešķir izrādei atmosfēru, no kuras nevar izvairīties. Ārēji paskopajās mizanscēnās ir atstāta vienreizēja iespēja katram zālē sēdošajam iztēloties visas tās šausmas, ko pārdzīvo lugas varoņi un tas ir daudz iedarbīgāk par ierastajiem aktieru centieniem tās "reāli izdzīvot".

Vienīgi mazliet neizprotami, kāpēc režisors no sava uzmanības loka ir izlaidis notāra Lebela tēlu. Intara Rešetina pašrežija un aizraušanās ar saviem "aktieriskajiem atradumiem" laužas arā no izrādes kopējā plūduma. Eihem to vajadzēja pamanīt.
Pārējie aktieri, atveidojot dažādas ar Navālas likteni saistītas lomas, ļoti profesionāli variē savu spēli starp stāstījumu un attēlojumu, tajā tikpat kā nav nevajadzīgu emocionālo izvirdumu vai attieksmes demonstrējumu, vien laiku pa laikam simboliskā žestā sablīvēta darbība. Liekas, režisors pie sevis ir rūpīgi izsvēris šī "neitrālā stāstījuma" priekšrocības un tas dod iespēju viņam atsegt teksta jēdzienisko slāni, liekot katram skatītājam patstāvīgi nonākt pie lugas varoņu rīcības izvērtējuma.
Galu galā ļaunais jau neeksistē ārpus cilvēka, un tas, ko mēs viens otram nodarām, nāk no mums pašiem. Liktenis to vienkārši summē kopējā eksistences telpā un bieži pavērš pret cilvēku, kas sadomājis viņam pretoties. Šī cīņa gandrīz vienmēr ir nevienlīdzīga un atsevišķam indivīdam traģiska, bet tās atainojums mākslā satur sevī visspēcīgākos katarses iedīgļus. Grieķi to apzinājās un radīja savu "āža dziesmu", bet Važdi Muavads tai šodien cenšas piešķirt mūdienīgu skanējumu. Savukārt, Mārtiņš Eihe to ir sadzirdējis un dāvājis lielisku iespēju arī mums tajā ieklausīties.

15
jan
2015
X

Cauri asiņu jūrai

Atis Rozentāls //KDi

Važdi Muavada lugas Ugunsgrēki iestudējums Dailes teātrī ir precīzs trāpījums politiskajā aktualitātē, kas risināts spēles estētikā

Baisa melodrāma – šāds žanra apzīmējums samērā precīzi raksturo izrādi, ko nule Dailes teātrī iestudējis Mārtiņš Eihe. Libāniešu izcelsmes kanādiešu rakstnieks Važdi Muavads, balstoties bērnībā piedzīvotajās kara šausmās, apaudzējot tās ar citu cilvēku reāliem likteņstāstiem un, kā norādījusi lugas tulkotāja Inga Rozentāle- Pejū, sadarbībā ar pirmā iestudējuma aktieriem, izveidojis struktūras ziņā gana sarežģītu lugu. Mārtiņš Eihe, to izvēlēdamies, bijis drosmīgs, jo luga ir ciets rieksts vairāku iemeslu dēļ.

Uz pagātni un atpakaļ

Muavads lugas notikumus strukturē it kā no vidus – sākumpunkts iesvārsta notikumu atstāstu gan pagātnē, gan uz priekšu. Autors lugas sākumā ļauj skatītājiem ierīt intrigas āķi, rādot puisi un meiteni – dvīņus –, kam nomirusi māte un kam notārs iedod divas aploksnes, adresētas cilvēkiem, par kuru eksistenci dvīņi nav nojautuši. Taču šis āķis ir ieslēpts ļoti apjomīgos teksta blāķos, notikumi it kā apzināti tiek bremzēti un virzās uz priekšu lēni, dodot vietu pagātnes norišu rekonstrukcijai. Muavads balansē starp mītu un publicistiku – galvenās varones piedzīvotais kara apstākļos ir aprakstīts ar dokumentālu precizitāti, vienlaikus šī sieviete kļūst par tēlu, kas apvīts ar leģendām. Tēlu sistēmā ieslēpts simbolisms – dvīņi ir bokseris un matemātiķe, tātad spēks un prāts, bet viņu māte vienlaikus iemieso mīlestību un naidu. Un ir divi nezināmie – dvīņu tēvs un brālis, kuru meklēšana uztur lugas intrigu. Līdztekus melodramatiskajai pamatlīnijai – mīloša māte atņemtā bērna meklējumos nežēlīga kara apstākļos – luga mēģina ja ne rūpīgi analizēt, tad fiksēt arī savstarpējā naida cēloņus un izpausmes, iezīmējot vēl vienu, iespējams, autoram personiski sāpīgu blakus tēmu – cilvēku vajāšanu viņu izglītības un izglītotības dēļ. Pašreizējā trauslā situācija pasaulē, kad dažādos planētas punktos vienu vardarbības aktu nomaina nākamais, rada izrādei ārkārtīgi sakāpinātu aktualitātes fonu.

Milti matos, asinis spainī

Mārtiņš Eihe, meklēdams atslēgu, kā šo lugu iestudēt, izvēlējies maksimāla atsvešinājuma paņēmienu, apzināti mēģinot līdzsvarot lugā iekodētās šausmas ar grotesku formu. No pirmā brīža aktieri uzsver notiekošā teatralitāti, skatītāju acu priekšā parādoties ikdienas apģērbā un tam pāri uzvelkot it kā austrumnieciskus apmetņus. Teatralitāti pastiprina nosacītā spēles telpa (scenogrāfe Ieva Kauliņa). Režisors iet vēl tālāk – Intars Rešetins, pārmiesodamies vecā notārā, iekaisa matos miltus, un visai garā monologa laikā katrs viņa galvas pagrieziens ietinas baltā mākonī. Pagrābtas no spaiņa un bagātīgi uzziestas uz sejas, arī mākslīgās asinis lielā mērā zaudē savu tiešo šausminošo iedarbību. Vairāki aktieri atveido katrs pa četrām sešām mazām lomiņām, turklāt sīksīkajā mātes lomā parādās Dainis Grūbe, bet Elīna Dzelme iejūtas vismaz divos tēlos, ko autors iecerējis uzticēt spēlēt vīrietim. Zibenīgās pārejas no pagātnes uz tagadni ir iestrādātas lugā, un režisors tās respektē. Aktieri paši atveido dažādas skaņas, piemēram, mobilā tālruņa zvanu, un arī to dara drīzāk groteski (līdzīgu skaņu atdarināšanu M. Eihe gan izmantojis jau agrāk). Pieļauju, ka atsvešinājumu režisors mērķtiecīgi izmanto, lai aktieri nesāktu jūtināties, vaimanāt, raudāt; ņemot vērā lugas materiālu, šāds risks pastāv. Līdzīgi darbā ar aktieriem M. Eihe jau rīkojies, Valmieras Drāmas teātrī iestudējot Pēra Ūlova Enkvista Lūša stundā, kur aktieriem bija stingri limitēti pat žesti un kustības, tomēr tur netika izmantota groteska. Pats par sevi šāda veida atsvešinājums nav novatorisks – jau diskusijās sociālajos tīklos pēc pirmizrādes tika piesaukts Māras Ķimeles vārds, minot gan Rutes grāmatu, gan Karali Līru un citas izrādes. Pēc līdzīga principa strādājusi arī izrādes Leģionāri komanda Ģertrūdes ielas teātrī, tiesa, atļaujot aktieriem plašāku emocionālo amplitūdu. Nosacītības elementus zināmai smagā sižeta atslogošanai pagājušajā sezonā izmantojis režisors Kārlis Krūmiņš Nacionālā teātra izrādē Truša alā, pat ļoti līdzīgā veidā – suņa reju ieraksta vai atdarinājuma vietā aktieri ikdienišķā balsī pateica: "Vau, vau, suns rej", bet videoiekārtu "ieslēdza" ar dubultu kājas piesitienu.

Tas, ko režisors kopā ar aktieriem izrādē Ugunsgrēki līdz galam neatrisina, ir jautājums, cik tālu tēlā katrā epizodē aktieris ieiet un cik personiski katram varonim "pieslēdzas". Liekas, režisors nav gribējis, lai šis emocionālais kontakts starp aktieri un viņa varoni notiktu, dodot priekšroku distancei kā episkajā teātrī. Taču atsevišķi aktierdarbi, vismaz pirmizrādē, cieta no tā, ka tika spēlēta tikai ārējā čaula. Ja tas notiek īsā ainiņā (Elīnas Dzelmes vecāmāte Nazira), skatītājs to piefiksē, bet tā nekļūst par izrādes problēmu. Taču izrādes garajā ievaddaļā Intars Rešetins spēlē tikai to, ka viņa notārs ir vecs un fiziski vārgs. Pieļauju, ka režisors apzināti ļauj izjust to, kā notāra plašie runas plūdi spīdzina abus jau tā satrauktos dvīņus. Taču, pirmkārt, tiek spīdzināti arī skatītāji, otrkārt, šajos runas plūdos aizskalojas būtiskākais – šis vīrs ir mīlējis dvīņu māti Navālu, mīlējis ar bezatbildes maigumu, un tieši tāpēc dara vairāk, nekā viņa izmocītais ķermenis spēj, lai novestu līdz galam viņas gribu. Otrajā cēlienā, kad aktierim dotie uzdevumi ir konkrētāki, arī tēls kļūst precīzāks. Vairākās vīriešu lomās redzamais Gints Grāvelis arī pašlaik vēl ir ceļā uz savu varoņu rīcības pamatojumu, īpaši jau agresīvajos tēlos, kuros dominē naida demonstrācija.

Sarežģītais ceļš

No abiem dvīņiem konkrētāk savu tēlu veido Gints Andžāns, bet iespējams, ka autora dotais Simona lomas zīmējums ir arī personiskāks – ir skaidrs, ka ikdienā savu agresiju boksā izlādējošais puisis mātei nespēj piedot tieši bērnībā noskausto maigumu, tāpēc izrādes sākumā caur rupjām lamām izskan apgalvojumi, ka viņš gribētu dejot pa mātes līķi, un tieši Simons noiet visgarāko saprašanas un piedošanas ceļu. Ievas Segliņas Žanna, no vienas puses, mēģina notikumus saprast racionāli, no otras – tieši viņa pietuvojas mātei vistuvāk emocionāli, taču aktrises tēlojumā pašlaik dominē tieši racionālisms.

Viengabalainākais un pārliecinošākais izrādes aktierdarbs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Navāla. Aktrise ievēro apvaldīto spēles manieri, taču viņas varones rīcība un reakcijas visā izrādes gaitā ir absolūti iekšēji pamatotas. Bez jūtināšanās un raudāšanas aktrise panāk satricinošu efektu, ar tiem pašiem teatrālajiem paņēmieniem (miltiem) "novecodama", bet radīdama ļoti stipras, garīgi nesalauztas sievietes tēlu. Savukārt Navālas pavadones Saudas lomā Dārta Daneviča, šķiet, vairāk par citiem aktieriem dod vaļu emocijām un brīžiem tuvojas pat eksaltācijai.

Izrādei Ugunsgrēki ir nenoliedzams attīstības potenciāls. Tai ir iespējas kļūt kompaktākai un trāpīgākai, bet jau tagad tā uzrunā ar savu tematiku un aktieru atdevi. Tieši tāpēc žēl, ka ap izrādi, kas aizstāv domu brīvību, tūlīt pēc pirmizrādes savērpās negaidīta jezga sociālajos tīklos, radot iespaidu, ka daža laba savas taisnības un "tā neklājas" aizstāve būtu gatava ņemt rokās automātu un – "tratatata" uz citādi domājošajiem. Diez vai šī ir reakcija, kādu vēlējās izprovocēt izrādes radošā komanda.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi