Atpakaļ uz afišu

Lauris Gundars, Jānis Balodis, Ansels Kaugers, Ivo Briedis

12. diena

4 aptumsumi bez starpbrīža

Pirmizrāde: 2012. gada 14. marts

Kad cilvēkam ir 18 gadi, viņš raugās uz dzīvi pavisam citādi nekā tad, kad viņam ir ap 70. Četri dažāda vecuma dramaturgi pēta četras dažādas paaudzes. Visus personāžus skatītājs sastop kādā viņiem ekstrēmā dzīves brīdī - dienā, kad visus Zemes iedzīvotājus skar Saules aptumsums. Vai tas ir iemesls eksistenciāliem secinājumiem un attiecīgiem lēmumiem? Un vai mēs vispār vēlamies skatīties debesīs, kur ir tik daudz nezināmā un biedējošā?

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Ivaram Auziņam - nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā

 

Režisors - Mihails Gruzdovs

Scenogrāfe - Ieva Kauliņa

Kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Lidija Pupure (Silvija)
Olga Dreģe (Lidija)
Aldis Siliņš (Edgars)
Lauris Dzelzītis (Saša)
Ligita Skujiņa (Lilita)
Ivars Auziņš (Lulu)

Viedokļi

16
apr
2012
X

Pasaules gals nepienāca

Maija Treile //kroders.lv

Mihaila Gruzdova iestudējuma „12. diena” dramaturģisko pamatu veido četru Latvijas dramaturgu – Laura Gundara, Ivo Brieža, Ansela Kaugera un Jāņa Baloža nelieli darbiņi, kurus vieno kopīgs motīvs – gaidāmais Saules aptumsums, iespējams, pat pasaules gals. Vairāku dramaturgu darbu apvienojums vienā iestudējumā nav bieži izmantots modelis mūsdienu Latvijas teātrī, tomēr arī ne unikāls. Kā pirmie līdzīgie piemēri prātā nāk „Bikts” („Dirty Deal Teatro”, režisors Elmārs Seņkovs), kurā četru Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas studentu radītos monologus izspēlēja aktieris Jurijs Djakonovs, un arī „Izrāde „Gals”” (Latvijas Nacionālais teātris, režisors – tas pats Elmārs Seņkovs), kurai ainas rakstīja Rasa Bugavičute un Edgars Niklasons. „Izrāde „Gals”” un „12. diena” sasaucas arī tēmas ziņā – abi iestudējumi pievēršas idejai par pasaules galu (kā iekšēju un personisku, tā ārēju un globālu).

No vienas puses, šādi iestudējumi ir nenoliedzami interesanti. Veidojas zināma konkurence autoru starpā, jo, gribot negribot, atsevišķu ainu dramaturģiskās kvalitātes tiek salīdzinātas. No otras puses, režisoram ir atbildība, lai kopējais iestudējums pārliecinātu, ka tā daļas nav mehāniski sastatītas, bet veido māksliniecisku kopumu (vienalga – sintētisku, sakausētu vai kontrastējošu). „Izrādē „Gals”” Seņkovs šo uzdevumu veicis, ieviešot saistvielu un vienlaikus papildlīmeni, kurā par uzdevumu izvirzījis pētīt teātra dabu un reflektēt par to (izrādi papildina video, kurā aktieri tēlo aktierus, kas sapulcējušies izrādes mēģinājumam un skaidro savas attiecības ar skatuves mākslu un profesiju).

Izrādē „12. diena” ainu apvienojums nav tik pārliecinošs. Šeit http://kroders.lv/12-diena/publicētajam četru autoru lugas tekstam Lauris Gundars pierakstījis finālu, kurā atklājas, ka visu ainu varoņi ir radinieki. Gruzdovs no šī „galu savilkšanas” varianta izrādē atteicies, toties mainījis ainu secību, kā arī izjaucis to viengabalainību, sašķeļot tās vēl sīkākās epizodēs un ik pa brīdim pārslēdzot stāstījumu šurpu turpu no viena „kanāla” uz nākamo. Gan Gundara piedāvātais variants, gan režisora kopējās sižetiskās struktūras veidošanas paņēmiens tomēr atstāj visai mehānisku iespaidu. Režisors, pārslēdzot epizodes, vairāk līdzinās televizora skatītājam, kurš, rotaļājoties ar piedāvāto iespēju, spaida pults pogas, jo papildu jēga izrādes ainu pārslēdzes vietās neveidojas.

Māksliniece Ieva Kauliņa spēles telpu Dailes teātra Kamerzālē iekārtojusi, frontāli pret skatītāju rindām izvietojot četras nenošķirtas, nosacītas lokācijas vietas, kurās katrā notiek viena no izrādes ainām. Kinematogrāfisku efektu rada gan scenogrāfijas līdzība ar platekrānu, gan video izmantojums (māksliniece – Dace Jokste). Video pilda ilustratīvu funkciju, piemēram, fonā iezīmējot autobraucienu un attēlojot Saules aptumšošanos. Ne velti kolēģi atsauksmēs par izrādi piemin saistību ar kino (gan attiecībā uz populāro paņēmienu – veidot filmas kā vairāku autoru noveļu sastatījumu par vienu tēmu, gan pieminot aktuālo tēmu – pasaules galu, kas radījusi gan neskaitāmas apokalipses katastrofu filmas, gan neseno Larsa fon Trīra Eiropas verdiktu – filmu „Melanholija”).

Izrādē, tāpat kā lasot tekstu, jūtama epizožu atšķirīgā dramaturģiskā kvalitāte. Abu jaunāko dramaturgu Jāņa Baloža un Ansela Kaugera darbu varoņus var nosaukt par margināliem attiecībā pret sabiedrības vidusmēru. Balodim tie ir padsmitgadnieki brāļi no nelabvēlīgas lauku ģimenes, vienam no viņiem ir redzami garīgās attīstības traucējumi. Kaugera epizodē darbojas transvestīts un viņa/-as mīļākais. Savukārt Ivo Briedis risina biznesa aprindu pāra un viņu dēla – mūžīgā studenta – attiecības, bet Lauris Gundars savā ainā pievēršas divām pensijas vecuma dāmām. Paradoksālā kārtā tieši nestandarta varoņu ilgas un šķietami dīvainās attiecības ir pārliecinošāk motivētas un saprotamas.

Ivo Briedis epizodē „Bedre” pretnostatījis merkantilu pasaules uztveri un norobežošanos no pasaules labumiem garīgajos meklējumos. Viegli ironiska autora attieksme jūtama kā pret vienas, tā otras pozīcijas paudējiem, tomēr viņa simpātijas nepārprotami ir dēla – dzejnieka pusē. Mātes tēls aktrisei Ligitai Skujiņai nedod īpaši lielas iespējas cilvēciskot savu varoni – mantkārīgu maitu, kas krāpj savu vīru ar tā kolēģi, nicina dēlu neveiksminieku, pārmērīgi lutina un cenšas izprecināt bagātam līgavainim ainā klāt neesošo meitu. Stereotipisks tēls, kuru aktrise tieši tā arī atveido. Kristaps Rasims no ģimenes atstumto dēlu Dāvidu tēlo kā dedzīgu ideālistu, kas savas idejas pauž, monologā vēršoties pie bedrē ielīdušā tēva, kuru uz mirkli uztver par savu domubiedru. Kopumā aina iekļaujas nacionālajā tradīcijā/īpatnībā – finansiāli bagātus cilvēkus apriori uzskatīt par sliktiem cilvēkiem. Valda Liepiņa uzdevums tēva lomā, epizodes finālā izlienot no pazemes, ir šo pārliecību iemiesot dūmiem apvītā necilvēcīgā būtnē, kuras tērps un gāzmaska, kas izmaina arī balsi, drīzāk uztverams nevis kā funkcionāls aizsargtērps no katastrofas, bet gan simbols naudas varai, kas atņem cilvēciskus vaibstus.

Laura Gundara sarakstītās epizodes „12. diena” varones Silvija un Lidija zagtā mašīnā traucas pretī nāvei. Šajā epizodē vistiešākajā veidā parādās princips, ka nāves tuvums un apjausma izraisa pretreakciju – izmisīgas alkas beidzot dzīvot pa īstam. Nevis klusām, izpalīdzīgi, citiem ērti, bet pārkāpjot citu un paša uzliktās normas un atlaižot bremzes. Vecvecāku paaudzes pasaules izjūtu pagaidām varu vērot tikai no malas, tomēr kundzīšu vitalitātes sprādziens Saules aptumsuma gaidās šķiet pārspīlēts, darbības ne visai ticamas. Savukārt Lidijas raizes (kā tuvinieki iztiks bez viņas, koncentrētas satraukumā par mazdēlu, kurš nemācēs atrast čībiņas) izskan sentimentāli. Koncepcija, ka sava dzīve jādzīvo visupirms jau sev pašam, ir nolasāma skaidri, bet, iespējams, tieši aksiomas raksturs liedz šajā epizodē saskatīt ko vairāk par vecu patiesību atstāstu. Iestudējumā šī līnija ir ārēji viskošākā dažādos aspektos – aktrises Olga Dreģe un Lidija Pupure spēlē groteski krāšņi, māksliniece Ieva Kauliņa ietērpusi viņas kā dīvas (koši un mirdzoši lakati, milzīgas saulesbrilles, spilgta lapsāda ap kaklu), ekspresīva ir Ingas Raudingas horeogrāfija un videoprojekcijas, kas attēlo abu kundžu trako braucienu. Aina ļauj priecāties, cik skaistas un vitālas ir abas aktrises, taču dziļākus nospiedumus prātā vai sirdī neatstāj.

Ansela Kaugera „London – Rīga” paradoksālā kārtā ir skaistākais un ticamākais mīlas stāsts, ko pēdējā laikā nācies redzēt vai lasīt. Vārdu „skaists” šajā gadījumā lietot ir visai dīvaini, bet tieši tādēļ gribas. Epizodes varoņi nav nedz cēli, nedz krietni, nedz īpaši simpātiski. Lulu ir no narkotikām atkarīgs transvestīts, kurš dzīvo uz citu vīriešu rēķina. Saša – nejauka rakstura reklāmas producents un Lulu šā brīža uzturētājs. Aina norisinās lidostā, kur abi varoņi gaida lidmašīnu, lai dotos uz Sašas mātes bērēm Latvijā. Epizodē savijas gana plaša problemātika, sākot ar sociāliem jautājumiem un citādā tiesībām eksistēt sabiedrībā, līdz dabiskām alkām būt mīlētam, dalīties ar otru, būt kādam nepieciešamam. Kaugera dialogi ir asprātīgi un dabiski. Gan lasot, gan skatoties izrādi, daudz jāsmejas, kaut vienlaikus dramaturģiskais materiāls piedāvā arī nopietnu drāmu. Aktieri Ivars Auziņš (Lulu) un Lauris Dzelzītis (Saša) tēlus veido delikāti, nekrītot kārdinājumā norobežoties no saviem varoņiem vai kariķēt tos. Ivars Auziņš nepārspīlē Lulu sievišķību, taču plastikā un mīmikā atradis izpausmes, kas rada pārliecinošu maigas, vājas, atkarīgas būtnes tēlu, veidojot nevis tipu, bet raksturu. Arī Laura Dzelzīša varonis atklājas kā daudzšķautņains, dzīvs raksturs – gan nesavaldīgs, rupjš un privātīpašniecisks, gan maigumu alkstošs un gatavs patiesām rūpēm.

Epizodi „Eleja – Amerika” režisors izvēlējies par izrādi ievadošo un noslēdzošo ainu. Jānis Balodis pieder pašai jaunākajai dramaturgu paaudzei, un šis viņa darbs ļauj saskatīt tendences, kas dramaturgu vieno ar Latvijas jaunākās režisoru paaudzes pasaules skatījumu, kurā spilgti vērojama iezīme ir spēja pat šokējoši smagas tēmas atklāt bez epatāžas, ar humānu siltumu, saglabājot ticību labajam cilvēka dabā. Epizodes pamatā ir arhetipiskā situācija par brāli, kas nogalina brāli. Sižets veidots, kāpinot spriedzi un intrigu. Apstākļi, kuros zagts kombains ir ceļazīme uz Ameriku, ir gana neierasti. Situācijā ir daudz absurda, taču vienlaikus tiek saglabāta iekšējā loģika, kuru vēl savdabīgāku dara tas, ka viens no brāļiem, kaut būdams fiziski pieaudzis, pasauli uztver kā mazs bērns. Bruņurupuču Nindzju ētikas kodekss, kam cenšas sekot garīgi atpalikušais Edgars, pārliecina, pat ja, atzīšos, par šiem masu kultūras varoņiem man ir visai aptuvens priekšstats. Balodim Edgaru izdevies radīt kā, no vienas puses, nestandarta tēlu, no otras puses, tieši šis „ciema muļķītis” ir tas, kas šķietami naivā veidā risina vispārcilvēciskus morāles jautājumus – vai es esmu labs, vai sliktam cilvēkam drīkst darīt sliktu, vai cilvēks ir vienkāršs organisms – „vislabākā signalizācija”, kas darbojas pēc refleksa „briesmas – šauj” jeb uzbrukums – aizsardzība. Vienlaikus aina nebūt nav moralizējoša. Aktieri Valdis Liepiņš (Vilnis) un Aldis Siliņš (Edgars) skatuviskās attiecības veido siltas, viņu atveidotie brāļi viens otram ir vienīgie sašķiebtās pasaules balsti, tādēļ jo skaudrāka izvēršas situācija, kurā nav izvēles – kādam no viņiem būs jāšauj uz otru un tādējādi jāzaudē vienīgo savas dzīves pamatu. Līdz ar to tieši šī aina, kaut arī lielā pasaule bojā neaiziet, ir subjektīvi patiesi apokaliptiska.

Izrāde iesākas ar radio ziņām (teksts ņemts no Ivo Brieža rakstītās ainas) par to, kā ļaudis gatavojas Saules aptumsumam. Pat dzelteno portālu varone Kombuļu Inese atcēlusi savu koncertu. Izrādes finālā dzīve atgriežas ierastajās sliedēs – Kombuļu Ineses koncerts tomēr notiks. Diskutabls ir jautājums, cik šīs populārās kultūras „zvaigznes” (diez vai viņa apzinās, ko dara un runā) refleksiju tiražēšana ir ētiska, vēl diskutablāks ir jautājums – cik tā ir smieklīga, ironiska, laikmetu raksturojoša, pārdomas rosinoša vai vienkārši triviāla iestudējumā.

Izrādes pluss ir tas, ka tā piedāvā izvēles iespējas – neuzbāzīga (tomēr kaitinoša) didaktika pret izmisuma pilnām situācijām bez risinājuma. Pasaule bojā neaiziet, krīze, pēc kuras var sekot reinkarnācija, nenotiek, un pēc izrādes es aizeju priecīga par atsevišķām iestudējuma un dramaturģijas kvalitātēm, tomēr līdz galam neskarta. Viss ir pa vecam: Kombuļu Inese dziedās, dramaturgi rakstīs, režisori iestudēs un aktieri spēlēs, bet pasaule, tās gals un smagums vēl joprojām turas uz manis pašas, mazā atlantiņa, pleciem.


29
mar
2012
X

12. diena

Līvija Dūmiņa, Arno Jundze //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Līvija Dūmiņa

Dailes teātra 12. diena ir otrs darbs teātrī šosezon, kas piedāvā reflektēt par gala tēmu, aktualizējot šogad nolikto pastarās dienas gaidīšanu – Nacionālais teātris cilvēka iekšējās pasaules galam pievēršas Izrādē «Gals». Mihaila Gruzdova inspirētā un četru dažādu paaudžu dramaturgu – Jāņa Baloža, Ansela Kaugera, Ivo Brieža, Laura Gundara – īstenotā ideja četrās savstarpēji nesaistītās epizodēs palūkoties uz cilvēkos atstaroto saules aptumsumu draudīgajā pasaules gala ēnā bijusi auglīga. Dramaturgi ar atšķirīgu dzīves un profesionālo pieredzi, vienkop pulcējuši dažādus sabiedrības slāņu pārstāvjus, kuri atklāj kādu daļu no mūsu laikmeta elpas un gara, smaidiem, smīniem, nopūtām un asarām. Dramaturģiski spēcīgākās epizodes ir Ansela Kaugera London-Rīga un Ivo Brieža Bedre.

Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa saspēle Ansela Kaugera dotajā geja un transvestīta attiecību krīzes brīdī ir absolūta un nepārspēta izrādes virsotne. Ivo Brieža Bedres iespaids ir drusciņ blāvāks. Lilitas loma izrādās Ligitai Skujiņai pārāk ciets rieksts, ar kuru cīnoties prevalē centība, bet viņas dēla, Kristapa Rasima Dāvida, monologi pie akas kļūst par šā aptumsuma spēcīgāko fāzi, raisot pārdomas par dzīves paradoksiem. Jāņa Baloža Eleja-Amerika, piedāvājot mūsdienu Kaina un Ābela tēmas versiju, pāris brīžos ļauj skanēt klusinātiem sirdstoņiem Valda Liepiņa un Alda Siliņa saspēlē, taču finālu režisors krietni pārsāla, neuzticoties skatītāja spējai just un tāpēc izstiepjot beigas līdz gluži liekai salkanībai. Savukārt Laura Gundara, Mihaila Gruzdova, scenogrāfes, kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas un kustību konsultantes Ingas Raudingas satikšanās epizodē 12. diena kļuvusi par nesatikšanos. Olga Dreģe un Lidija Pupure kā pašnāvnieces Telma un Luīze cienījamos gados, ģērbtas dārgi, izskatās lēti. Sazin kāpēc vēl, imitējot braukšanu automašīnā pa šoseju, kustību konsultante aktrisēm likusi kratīties kā uz zirga, un diemžēl aktrišu pūles piešķirt saturam jēgu noslīkst bezgaumībā.

Arno Jundze

Var tikai apsveikt Dailes teātri un Mihailu Gruzdovu par ideju iesaistīt šajā projektā četrus latviešu dramaturgus, dodot viņiem konkrētu uzdevumu. 12. diena, neraugoties uz ne pārāk izteiksmīgo nosaukumu, ir izdevusies atzīstamā līmenī, raisot asociācijas ar dažādu laiku kinoprojektiem, sākot no Četrām istabām, kas, ja arī nav šedevri, tomēr ir spilgti iespiedušies atmiņā ne vienam vien kino cienītājam. Tā vien šķiet, ka arī mūsu dramaturgi labprāt gribētu taisīt filmas, jo dažādu filmisku atsauču iestudējumā ir ļoti daudz – kaut vai Laura Gundara atsauce uz Telmu un Luīzi stāstā par divām vecām kundzītēm, kas ar auto bēg no policijas; nemaz jau nerunājot par vienojošo momentu – aptumsumu un tam sekojošā pasaules gala gaidīšanu. Saistībā ar to varētu mierīgi pieminēt kaudzi kinoproduktu, sākot no Armagedona un Millenium laikiem, beidzot ar no visām pusēm apspēlēto gaidāmo Nibiru parādīšanos, aizrunājoties līdz pat Trīram. Tiesa gan, kinematogrāfs uz skatuves reizēm ir grūti īstenojama lieta un ar teātra paņēmieniem to ne vienmēr izdodas realizēt tik spoži kā uz ekrāna.

Izrādes odziņa ir Ansela Kaugera London–Rīga. Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa atveidotie varoņi viņiem atvēlētajā novelē ir lieliski – jociņi par seksuālajām minoritātēm mūsu politkorektuma laikmetā jau sen ir nobliezti kaut kur pagrīdē, tomēr šoreiz traģikomiskā situācija tiek izspēlēta eleganti un gaumīgi. Ivo Brieža Bedre varbūt arī nebija realizēta par visiem simt procentiem, tomēr šī epizode, iespējams, ir visdziļākā šajā kopstāstā, kamēr Kaina un Ābela motīva caurvītā Jāņa Baloža Eleja-Amerika noturas rāmjos, galvenokārt pateicoties Valda Liepiņa un Alda Siliņa aktierspēlei. Īss, kompakts, labā ritmā izstāstīts, šis eksperiments pierāda to, ka teātra veikts konkrēts pasūtījums autoram vai autoriem nebūt nav sliktākais ceļš, kā iegūt vērā ņemamu koprezultātu.


29
mar
2012
X

Četri vienā mezglā. Novatoriska izrāde «12. diena» Dailes teātrī

Gundega Saulīte //Latvijas Avīze
Atsaucoties režisora Mihaila Gruzdova rosinājumam, Lauris Gundars un trīs viņa dažādu gadu dramaturģijas kursu audzēkņi vienojušies vēl nekad latviešu teātrī nebijušā projektā – viņi rakstījuši katrs savu epizodi kopīgai izrādei.

Četru atsevišķo ainu kopīgais nosacījums bijis attēlot notikumus saules aptumsuma laikā, turklāt pilnīga izvēles brīvība piešķirta aptumsuma jēdziena interpretācijai. To iespējams tēlot un uztvert arī kā morālu vai tikumisku aptumsumu, negaidītu apjukumu vai samulsumu, bet tikpat labi arī kā absolūtu katastrofu. Katrs no četriem autoriem rakstījis mazās formas darbu, bet režisors M. Gruzdovs šīs ainas savijis kopīgā izrādes audumā, radot spraigu, intriģējošu un dziļu izrādi. Tās kopīgā tēma ir mūslaiku pasaules izjūta, kas jo spilgti atklāta dažādu gadagājumu autoru dialogos. Secinājumi par problēmām, kas mums ikdienā ir visapkārt, iestrādāti izrādes zemtekstā. Tie ir visai nesaudzīgi pret tēlotajiem varoņiem, bet tikpat labi arī pret mums, skatītājiem. Režija šīs pro-
blēmas sasējusi grodā mezglā tā, ka lieks kļuvis L. Gundara sarakstītais epilogs, ko varam lasīt teātra portālā kroders.lv. Tajā dramaturgs cenšas parādīt, ka tikko redzētie varoņi visi ir radinieki. Atsakoties no šīs beigu ainas, režisors atstāj vairāk vietas asociatīvai iztēlei, jo ne jau tiešas radniecības saites, bet šī konkrētā, pašreizējā bezcerīgā, pat traģiskā pasaules izjūta vieno izrādes varoņus un sabalsojas ar skatītāju pieredzi. Un īstenojas skatuves darba iecerētais paradokss – četri aptumsumi (izrādes apakšvirsraksts) jo spilgti izgaismo cilvēciskās sapratnes deficītu, tieksmi būt mīlētam un dziļu iekšējo trimdu vientulību.

Laura Gundara izveidotajā epizodē divas dāmas trakā skrējienā ar vieglo automašīnu traucas pretī iecerētajai iznīcībai pārliecībā, ka šajā saulē nevienam nav vajadzīgas, bet kāda silti saviļņojoša stīdziņa bezcerīgi slimo Lidiju, ko atveido Olga Dreģe, un viņas eksaltēto draudzeni Silviju (Lidija Pupure) tomēr aizkavē spert izšķirīgo soli. Lidijai ārsti garantējuši tikai desmit dienu garu termiņu, bet Dreģes varone, spītējot šim spriedumam, ir gatava svinēt savu 12. dienu. No šīs epizodes arī izrādes kopīgais nosaukums.

Ivo Briedis ainā "Bedre" tēlo kāda biznesmeņa apjukumu, kas viņu pārņēmis, tuvojoties zīmīgajai stundai. Viņš paslēpies savas lauku mājas pagrabā, lai pārlaistu neziņu vai iespējamo katastrofu. Ar viņu cenšas sazināties sieva Lilita, kas pati bedrē nenolaižas. Ligitas Skujiņas varone izmanto dažādus paņēmienus, lai uzmundrinātu vīru, lai pārliecinātu neslēpties un sākt rīkoties, lai glābtu sastrēguma situāciju darbā. Tēva pārliecināšanā tiek iesaistīts arī Dāvids, abu dēls, Kristapa Rasima atveidā. Nevajag daudz laika, lai saprastu, ka šie trīs varoņi ir savstarpēji pilnīgi sveši – katrs aizņemts ar sevi un par tuvāko problēmām viņiem nav ne jausmas.

Kad aptumsums beidzies, Dāvids izkāpj no bedres, bet viņa seju mums tā arī nav lemts ieraudzīt. Kas īsti par cilvēku slēpjas zem cieši uzvilktās gāzmaskas – nožēlojams gļēvulis vai mūsu likteņu lēmējs? Šis aptumsums katrā ziņā ir visironiskākais.

Lai gan, vērojot Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa dialogu, kam dramaturgs Ansels Kaugers liek norisināties Londonas lidostā, ekscentriskā tēlojuma dēļ zālē nemitīgi skan smiekli, šajā epizodē ar nosaukumu «Londona – Rīga» ietverts plašs traģikomisks atvēziens. Neizlēmīgais Saša un enerģiskais transvestīts Lulū arī izdzīvo vientulības un atsvešinātības nojausmu, tomēr abi pēdējiem spēkiem cenšas turēties pie sakārtotas dzīves ilūzijas.

Taču visdziļāk laikmeta postu atklāj Jānis Balodis, tēlojot divus brāļus, kas lolo sapni no Latvijas laukiem nokļūt visu iespēju zemē Amerikā. Epizodē «Eleja – Amerika» ir gan asprātīgs dialogs, kas saista ar rotaļīgumu un samērā ilgi notikumiem ļauj asociēties ar kādu absurdu spēli ārpus laika un telpas. Taču Valda Liepiņa Vilnis un viņa brālis Edgars, ko atveido Aldis Siliņš, ir likteņa, sabiedrības un cilvēku aplaupītas dvēseles, taču arī tām nav aizliegts sapņot. Un tikai pamazām atklājas, ka viņu priekšstati par savu ilgu sasniegšanas veidu ir pilnīgi absurdi. Vienkārši, precīzi, pat eleganti abi aktieri piepilda šo miniatūru ar dziļu sāpi un kliedzošu mīlestības trūkumu. Šis traģikas potenciāls, kas atklāts vienkāršas dzīves vērojumos, liecina, ka Jānim Balodim ir ko teikt un viņš prot savu ieceri realizēt dialogā. Gribētos jo drīz sagaidīt kādu viņa pilnmetrāžas skatuves darbu. Tāpat arī citkārt no režisoriem būtu vēlama tāda cieņas pilna un toleranta attieksme, ar kādu pret četriem oriģināldarbu autoriem izturējies M. Gruzdovs.

Vērtējums

Ideja 5

Dramaturģija 4

Režija 4

Aktierspēle 4


Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi