Atpakaļ uz afišu

Justīne Kļava

Visas viņas grāmatas

Stāsts par lasīšanu divatā 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2014. gada 19. novembris

Viņš ir skolnieks no inteliģentas profesoru ģimenes. Viņa ir pieaugusi sieviete, daudz vecāka par viņu. Tā ir viņa pirmā mīlestība. Viņš lasa viņai priekšā grāmatas. Pēc dažiem mēnešiem viņa pēkšņi un noslēpumaini nozūd. Viņi atkal satiksies tikai pēc daudziem gadiem.

 

Izrāde ir Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas „Kilograms kultūras" ieguvēja.

Izrāde izvirzīta "Spēlmaņu nakts 2015" nominācijai Gada mazās formas izrāde
Dmitrijam Petrenko - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada režisors
Dainim Grūbem - "Spēlmaņu nakts 2015" balva Gada aktieris un Skatītāju balva

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Visas viņas grāmatas" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/petrenko-es-petiiju-jautajumus-par-sabiedriibu.a106625/

http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.11.2014-dramatiska-miila-dailes-teatrii...id39199/

http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/pa-celjam-ar-klasiku/dmitrijs-petrenko-neesmu-no-kapteinjiem-kursh-nemaldiigi-zina-ku.a45209/

http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/24.11.2014-v-studii-dmitriy-petrenko-i-yustine-kljava.id39419/

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/dailes-teatra-kamerzales-jaunakais-iestudejums-visas-vinjas-gram.a45672/

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/129173-dmitrijs-petrenko-ari-nezinu-ko-es-daritu-ja-man-tagad-teiktu-sauj.htm

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

Režisors - Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Sintija Jēkabsone

Mūzikas autors - Reinis Ozoliņš

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Lomās

Dainis Grūbe (Mihaels)
Esmeralda Ermale (Hanna)

Aktuālās izrādes

28
nov
ot
Visas viņas grāmatas Visas viņas grāmatas 19:00 1h 45min Kamerzāle EUR 22.00 s.izrade

Viedokļi

6
jan
2015
X

Mīlestība audiokasetēs

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Izrāde "Visas viņas grāmatas" Dailes teātra Kamerzālē darbojas kā smalks pulksteņmehānisms.

Ar Dailes teātrī iestudēto izrādi "Visas viņas grāmatas" Dmitrijs Petrenko sevi apliecinājis kā režisoru, kurš ar lakoniskiem izteik­smes līdzekļiem – praktiski izmantojot tikai aktieru radīto enerģiju un neuzbāzīgus scenogrāfiskos risinājumus – spēj radīt emocionāli piesātinātu atmosfēru. Izrāde "Visas viņas grāmatas" darbojas kā smalks pulksteņ­mehānisms, kur katrai sīkākajai skatuves norisei atrasta sava, pilnībā attaisnota vieta un nozīme kopējā stāstā.

Izrāde, kas veidota pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna "Priekšlasītājs" dramatizējuma, vēsta par nepareizu mīlestību, kas tāda arī paliek no sākuma līdz galam. Pirmajā daļā izrādes varoņus Hannu, pieaugušu sievieti, un Daiņa Grūbes Mihaelu, nepilngadīgu zēnu, šķirošā vecuma starpība sabiedrības acīs ir izteikti nosodāma. Savukārt otrajā daļā nepareizība attēlota kā neredzama morālu aizspriedumu siena, kas šķir abus varoņus. Līdzās sižeta intrigai, kuru aktieri atklāj lēni, taču mērķtiecīgi, izrāde vēsta par cilvēciskuma sarežģīto dabu – spēju piedot kādam, kas nodevis tavu uzticību, spēju pārvarēt pašlepnumu un atzīt savu vājumu. Tolerance, ar kādu režisors kopā ar aktieriem radījis šo pretrunu pilno, emocionāli sarežģīto stāstu par divu cilvēku attiecībām, ļauj izrādi baudīt no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Aktieris Dainis Grūbe, kurš jau iepriekšējā sezonā demonstrēja spēju tehniski sarežģītas lomas piepildīt ar dziļi emocionālu vēstījumu, ar Mihaela tēlu ne tikai apliecina godam nopelnīto Gada aktiera titulu, bet pārsteidz no jauna. Stundu un četrdesmit minūtes garajā izrādē aktieris Mihaela lomā virtuozi, bez mazākās ilustratīvisma pieskaņas nospēlē gan fizisku, gan garīgu varoņa pašizaugsmi – sākot ar bērna tīrajām, sakāpinātajām emocijām, beidzot ar jauna vīrieša filozofiski nobriedušajām pašatklāsmēm, eksaminējot savas attiecības ar notiesāto sievieti, kura atstājusi neizdzēšamus nospiedumus viņa dvēselē. Turklāt aktierim izdodas teju neticamais – lomas zīmējumā apvienot racionālas konstrukcijas (Dainis Grūbe daļu izrādes darbojas kā teicējs, komentējot notikumu gaitu) ar dziļi emocionālu tēlojumu gan solo epizodēs, gan partnerībā ar Esmeraldu Ermali.

Par izrādes atslēgas tēlu kļūst Mihaela audiokasetēs ierakstītā balss – kasešu atskaņotājs izrādē izmantots gan Hannas tiesāšanas ainā, gan arī vēlāk, kad Mihaels Hannai uz cietumu sūta kasetes ar grāmatu priekšlasījumiem. Līdz ar to režisors radījis gudru un emocionāli efektīvu metaforu – tieši Mihaela balss ir tā, kas Hannu gan nepielūdzamā skarbumā apsūdz, gan ar grāmatu starpniecību atzīstas mīlestībā.

Aktrise Esmeralda Ermale Hannas lomu sākotnēji spēlē racionāli – kaut arī režisora piedāvātās mizanscēnas (ironisku zemtekstu pilnā balto zeķu un krūštura karināšana uz veļas striķa puikas klātbūtnē) rosina domāt, ka Hanna ir seksuāli pieredzējusi sieviete, kura apzināti pavedina nepilngadīgo Mihaelu, aktrises ķermeņa valodā trūkst pašpārliecinātības. Tādēļ Hannas jūtas vairāk atgādina mātišķu mīlestību, nevis kaislību, kas izrādes stāstu nedaudz vienkāršo. Taču gluži vai satriecošs ir iespaids, ko Esmeralda Ermale rada Hannas notiesāšanas ainā – teju nepakustēdamās ­aktrise Hannu­ atklāj gluži vai no jauna – kā ārkārtīgi pretrunīgu, noslēpumainu personību, kuru salauzuši gan dzīves ārējie apstākļi, gan iekšējie konflikti.

Kamerzāles tuvplānā līdzās vārdos izteiktajam saturam paralēlu vēstījumu veido aktieru ķermeņa valoda – mīmika, skatieni, balss intonācijas, kustību partitūra –, un katra no šīm skatuviskajām zīmēm izrādē iedarbojas ar apbrīnojamu precizitāti. Izrādes mizanscēnas veidotas kā trausli nospiedumi telpā, aktieriem pārvietojoties starp divām telpas daļām. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones izveidotā spēles telpa uz Dailes teātra Kamerzāles tumšo, kailo sienu fona atgādina pelnos un putekļos nomestu porcelāna šķīvja lausku. Skatuves kreisajā pusē ieslīpi novietotas apskrupušas flīžu sienas, uz kuru fona izspēlēta dzīves fizioloģiskā, naturālistiskā, brīžiem pat neglītā puse. Tieši šajā telpas daļā aktieri mazgā netīrās rokas, nes ogles, Hanna uz veļas striķa karina izmazgātās zeķes, šeit notiek pirmā Hannas un Mihaela ķermeniskā tuvība, savstarpējie strīdi, Hannas apsūdzēšana tiesā. Skatuves labā puse tikmēr pārstāv varoņu garīgo jeb iztēles pasauli – šeit tiek lasītas grāmatas, šeit atdzīvojas Mihaela sapņi un fantāzijas. Ne velti izrādes finālā pašnāvību izdarījusī Hanna paliek sēžam skatuves labajā, iracionālajā pusē, kamēr Mihaels – kreisajā, reālajā. Sieviete pret vīrieti, dzīvība pret nāvi, sirdsbalss pret prāta racionalitāti.

vērtējums

REŽIJA 5

SCENOGRĀFIJA 5

AKTIERDARBS 5

9
dec
2014
X

Mīlestība spogulī

Silvija Radzobe //satori.lv

Dailes teātra Kamerzāle Dmitrija Petrenko iestudētās izrādes "Visas viņas grāmatas" otrajā izrādīšanas vakarā bija stāvgrūdām pilna: žurnāla "Ir" jūsmīgā atsauksme un sociālajos tīklos skatītāju paustais prieks bija darījis savu. Teātris, atbildot uz publikas pieprasījumu, decembra repertuārā atrada vietu papildizrādei. Uzvedums var kļūt par Dailes sezonas hitu, līdzīgi kā Nacionālajā teātrī notika ar Elmāra Seņkova inscenējumu "Ezeriņš", bez visa cita apliecinot arī mazo spēles laukumu lielās iespējas.

Izrādes pamatā ir vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāns "Priekšlasītājs" (1995), pēc kura amerikāņu režisors Stīvens Doldrijs (Stephen Daldry) 2008. gadā uzņēma filmu "Lasītājs" ar Keitu Vinsletu un Deividu Krosu/Ralfu Fainsu galvenajās lomās. Romāns tulkots latviski, tā kinoversija bijusi skatāma mūsu kinoteātros. Jaunā dramaturģe Justīne Kļava, kura vēl mācās Latvijas Kultūras akadēmijā, rakstot Šlinka romāna dramatizējumu, veiksmīgi atrisinājusi vairākus grūtus uzdevumus. Pirmkārt, romāna plašo personu loku rakstniece sapresējusi divos personāžos, neko nezaudējot no vēstījuma sarežģītās daudzpusības. Otrkārt, Kļavai ir laba teātra specifikas izjūta – viņa tver notikumus to savstarpējā saistībā, pat ja šī saistība ir slēpta, radot nepārtrūkstošu lugas iekšējās darbības līniju. Treškārt, izteiksmes stils ir lakonisks, kas padziļina paradoksālā sižeta noslēpumainību.

"Visas viņas grāmatas" ir Dmitrija Petrenko trešais iestudējums valsts teātrī. Iepriekšējie darbi – "Biedre Zariņa" Dailes teātrī un Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīca" Valmierā. Nevalstiskajā teātrī "Dirty Deal Teatro" viņš veicis vairākus mācību darbus. Kad uzzināju, ka Dmitrijs pametis daudzsološu TV žurnālista karjeru, šaubījos, vai viņš rīkojās pareizi, visu atstādams, lai no jauna sēstos skolas solā, studējot teātra režiju LKA maģistrantūrā. Jo zināms taču, ka aicināto ir daudz, bet izredzēto ievērojami mazāk. Pēc "Visas viņas grāmatas" noskatīšanās nešaubīgi varu teikt – Dmitrijs toreiz rīkojās pareizi. (Šai sakarā varētu attīstīt veselu sižetu par to, cik svarīgi cilvēkam uzticēties savam sapnim, pat ja pasaule viņu nesaprot, un – cik dažādi, netradicionāli ir ceļi, kas ved uz mākslu.) Izrāde nav iesācēja godkārīgu ambīciju apliecinājums, bet neapšaubāms mākslas darbs, ko radījis cilvēks, kurš pazīst mīlestību, kuram nav vienaldzīga vēsture ar tās traģiskajām dilemmām un kurš neticami labi prot strādāt ar aktieriem, atraisot to radošās potences un padarot par saviem domubiedriem darba tapšanas procesā. Uzmanību saista arī tāda mūsu teātros ne pārāk bieži sastopama īpašība kā rūpība, ar kuru apbrīnojami precīzi ir izstrādāti kā fiziskie, tā psihiskie skatuves notikumi.

Netradicionālais mīlasstāsts starp sešpadsmitgadīgu skolnieku un trīsdesmit sešus gadus vecu sievieti, kuru lomās – Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale, izrādē risinās divās scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotās darbības ligzdās. Pa labi ir atklāta gulta, no kuras pāris metru attālo sienu aizņem milzīgs vecs nosūbējis spogulis, kas novietots tā, ka ļauj aktierus, respektīvi, viņu tēlus skatīt divās dimensijās: ja varoņi sēž pret mums ar muguru, redzam viņu pretskatu vai profilu – un otrādi. Viena no spoguļa tēla mākslinieciskajām funkcijām tādējādi kļūst simboliski atklāt mākslas, šai gadījumā teātra, tiekšanos un spēju iedziļināties sarežģītajā, atklājot personas un notikumus vismaz divnozīmīgi. Apsūbējums savukārt palīdz radīt laika dubulto dimensiju, savienojot esošo mirkli ar tā momentānu pārvēršanos par pagātnes faktu. Bet iespējams, ka spogulis ir Grūbes Mihaela atmiņu simbols, jo tieši viņš vēsta par notikumiem. Stāsts iesākas, kad viss jau beidzies, lai, vēlreiz izdzīvojot reiz bijušo, atkal finālā nonāktu pie tā paša, ar ko stāsts iesākās, – Ermales Hannas pašnāvības fakta. Kaltētie ziedi, ko Mihaels pasniedz Hannai viņu romāna sākumā, ir tie paši, ar ko viņš sagaida sievieti pēc divdesmit gadiem, tai iznākot no cietuma. Ar šādu izrādes struktūru tiek emocionāli spēcīgi pasvītrots laimes un mīlestības trauslums, apdraudētība, mirklīgums. Un vienreizība, ko cilvēks apzinās tikai tad, kad viss pagājis. Kaut kādā maigā veidā izrāde rosina dzīvot vaļējām acīm, jo mīlestība, ja tā ir īsta, kaut arī vērotājam no malas var likties dīvaina, pat nelikumīga, jo ir pret visiem noteikumiem, otrreiz dzīvē var arī neatnākt. Aktuāla kļūst arī tēma par dzīvi pēc nāves, kas, to izrādē redzam, ir iespējama vienīgi tad, ja dzīves laikā tev izdevies kādā raisīt mīlestību. Otrā skatuves pusē slienas telpas stūris, kas izklāts ar sīkām, apskretušām flīzītēm un kas atgādina publisko pirti, metro staciju vai cietuma satikšanos telpu. Katrā ziņā kaut ko publisku – pretēji intīmi personiskajai guļamistabai telpas otrā galā.
Pirms izrādes sākuma, kad publika vēl tikai sarodas zālē, Grūbe kā Mihaels sēž gultā ar muguru pret skatītājiem un veras grāmatā; aktieri, kā jau teikts, redzam divās dimensijās. Sākoties izrādei, Grūbe veic virkni sīku darbību, lai koncentrētos, – nodzēš uz flīzēm ar ogli uzrakstītos vārdus "stāsts patika. Muļķis", atstājot ceturto vārdu "kucēns", tad mazgā un slauka rokas, līdz nostājas mūsu priekšā, paceļ acis un sāk stāstu. Šķietami neitrālo, bet īstenībā spraiga, apslāpēta pārdzīvojuma uzlādēto komentētāja intonāciju aktieris plūstoši nomaina pret dzīvi tēlā, pārvēršoties līdz nepazīšanai. Grūbes Mihaels precīzi atbilst vārdiem, kādos viņu dēvē Hanna, – kucēns un puika. Tik pilnīgu transformāciju tēlā reti nākas teātrī redzēt – sākotnēji tas ir kautrīgums (līdz ģībonim) un pusaudža erotiska interese pret Hannu kā jebkuru sievieti, kas izpaužas stūrainās, sasprindzinātās kustībās, sastrēdzinātās vārdu straumēs, strauji mainīgos noskaņojumos – no sajūsmas līdz izmisumam. Pirmā fiziskā tuvība veicina strauju Mihaela personības nobriedumu, Hanna viņa dzīvē no jebkuras sievietes pārvēršas par vienīgo, ievadot īso, bet intensīvo (un kā izrādīsies vēlāk – vienīgo) neaptumšotas laimes laiku galvenā varoņa biogrāfijā. Entuziasms un ļoti jauna cilvēka optimisms nezūd, bet kļūst mierīgāks, jo viņš ir pārliecināts par sevi un savu mīlestību. Ermale Hannu spēlē kā ļoti atturīgu, emocionāli apvaldītu sievieti, kura negribīgi ļaujas mīlestībai, nevis to iniciē. Visai bieži viņa audzina Mihaelu, izvirzot dažādus noteikumus un aizliegumus, bet ar acs kaktiņu piesardzīgi vēro drauga reakcijas, lai to neatgrūstu, pārkāpjot pieļaujamo skarbuma robežu. Kopīgās laimes laiku raksturo mizanscēna gultā – Hanna puskaila atlaidusies spilvenos, bet Mihaels sēž, zem sevis sakrustojis kājas, un lasa Hannai priekšā grāmatu.

Skatoties "Visas viņas grāmatas", īstenībā jau pēc izrādes, bija jādomā par to, kāpēc dažkārt izrāde atstāj pilnīgi vienaldzīgu, lai arī ar to šķietami viss ir kārtībā, bet citreiz iedarbojas ļoti personiski, ienāk tevī, ne tikai aizkustinot emocijas, bet ļaujot pēkšņi saprast lietas, kas iepriekš mulsinājušas, rosinot asociācijas, ko izrādes veidotāji varbūt nemaz nav paredzējuši. Šādas negaidītas atklāsmes, turklāt veselas divas, mani piemeklēja Dailes teātra jaunās izrādes sarežģītākajā no ainām, kas atveido notikumus Hannas – bijušās koncentrācijas uzraudzes –tiesāšanas sēdes laikā. Ermales Hanna sēž krēslā tieši pretī skatītājiem, salikusi rokas klēpī, – un izskatās tik vientuļa, visu atstāta. Pratinātāja jautājumi atskan no magnetofona, kur tos ierunājusi Mihaela balss. Šāds šķietami tikai tehnisks paņēmiens iegūst saturisku jēgu – oficiālu, publisku tiesas procesu padara par intīmu grēksūdzi, kurā nav iespējams melot, jo pratinātājs ir mīļotais cilvēks. Abu aktieru darbs šai ainā ir apbrīnas vērts – liekas pat neticami, ka mūsdienu teātrī, kur mūs nemitīgi izklaidē ar lielākām vai mazākām falsifikācijām, iespējams tik daudz dzīvu, patiesu jūtu. Īstenībā šī ir vistīrākā mīlestības aina, kas caur sāpēm apliecina Hannas un Mihaela derību uz mūžu.
Bet kur tad solītās atklāsmes? Skatoties reālistisko filmu, neticams šķita fakts, ka Vācijā 20. gadsimta 50.–60. gados būtu iespējams analfabētisms, jo, izrādās, Hanna neprot lasīt, tādēļ ne tikai Mihaelam, bet arī ieslodzītajām kara laikā lūgusi/likusi sev lasīt priekšā. Veids, kā Esmeralda Ermale atbild uz jautājumiem par savas varones līdzdalību divsimt ebreju sieviešu sadegšanā, sniedz atklāsmi, ka analfabētisms īstenībā ir simbols, apzīmējums cilvēka emocionālās pasaules aprobežotībai, var teikt arī – personības nepilnvērtīgai attīstībai. Aktrises acīs ir asaras, balss viegli trīs, kad viņas Hanna maksimāli godīgi cenšas izstāstīt, kas tad toreiz īsti notika. Jā, viņa neslēdza vaļā sabombardētās baznīcas durvis, kaut arī tas, iespējams, bija viņas spēkos, jo ieslodzītās varēja aizbēgt un viņu pašu apsūdzēt pienākuma nepildīšanā... Labāk (un baisāk) šo skatu nav iespējams nospēlēt. Emocionālo triecienu, ko tikpat lielā mērā kā Mihaels saņem arī skatītājs, veido konflikts starp Hannas antihumāno pārliecību, kas raksturīga represīva režīma pārstāvim, galēji depersonalizētai skrūvītei, un viņas pievilcīgo ārieni, spēju mīlēt, ko viņa pirms neilga skatuves laika apliecinājusi attiecībās ar Mihaelu, kā arī viss aktrises radošais mūžs t.s. pozitīvo, cildeno sieviešu tēlos, sākot jau ar Raiņa Baibiņu kinofilmā "Pūt, vējiņi!". Tik pretēju īpašību apvienojums vienā cilvēkā šķiet pilnīgi neiespējams, bet tomēr tas tāds ir.

Romāna autors iežēlojas par savu varoni, jo, izrādās, Hanna ir apmelota, viņa nav galvenā vainīgā, bet tikai viena no vairākām; šo pārpratumu varētu novērst, tiesai atklājot, ka analfabēte Hanna nevarēja parakstīt baiso nāves instrukciju. Taču dīvaina pašlepnuma vārdā klusē ne tikai Hanna, bet arī Mihaels, kurš acīmredzot baidās kā no sabiedrības negatīvas reakcijas, ja viņš aizstāvētu nometņu uzraudzi, tā no iespējamās jurista karjeras sabrukuma. Lai arī izrādē Mihaela komentārs par savu klusēšanu ir "tā bija ērtāk", Grūbe nospēlē daudz sarežģītāku sava varoņa rīcības motivāciju. Pirmkārt, kaut kādā neizskaidrojamā kārtā aktieris situāciju no Vācijas konteksta asociatīvi pārsviež uz Latvijas sabiedrības kolektīvās zemapziņas dzīlēs noglabātajām mūsu personiskajām šausmām, ļaujot Hannu iedomāties kā Sibīrijas nometņu uzraudzi. (Vai daudzi no mums būtu gatavi publiski iestāties par Sibīrijas nometņu uzraugiem?) Otrkārt un galvenokārt – Mihaela mīlestība ir tik patiesa, ka tieši mīlestības vārdā viņš nevar izlikties, ka Hanna nav vainīga. Tādējādi tikai kaut kur visai tālā plānā paliek savtīgie apsvērumi, ka noklusēt ir izdevīgāk.

Desmit gadus pavadot cietumā, Hanna iemācās lasīt: viņa ņem no ieslodzījuma vietas bibliotēkas grāmatas un mācās burtus, klausoties Mihaela sūtītās audiokasetes ar viņa lasītiem klasikas autoru – Servantesa, Čehova, Brontē un citiem – tekstiem. Taču arī lasītprasmes apgūšana ir simbols, kas apzīmē Hannas humanizēšanās, cilvēciskās izaugsmes procesu, kas kļuvis iespējams, pateicoties (Mihaela) mīlestībai un grāmatām, respektīvi, kultūrai.

5
dec
2014
X

Priekšlasījums Dailes kamerzālē

Dita Jonīte //kroders.lv

Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī nule kā iestudējis izrādi „Visas viņas grāmatas”. Izrādes nosaukumu gribas izlasīt vairākkārt, jo ir vēlēšanās noķert īsto nozīmi. Uzreiz neizdodas. Iespējams, tā arī labāk. Arī izrāde, vēstot šķietami tikai divu cilvēku attiecību stāstu, liek domāt par daudz ko vairāk. Tēmu ziņā mani personīgi tā visvairāk skāra nesenās Zolitūdes traģēdijas kontekstā, bet gandarījumu sagādāja Justīnes Kļavas dramatizējums, kā arī Daiņa Grūbes un Esmeraldas Ermales aktierspēle.

Par atbildību
Līdzīgi kā Bernharda Šlinka novele „Priekšlasītājs” (Der Vorleser, 1995), arī dramatizējums nosacīti veidots trīs daļās. Vispirms nejauši kādā Vācijas mazpilsētā satiekas piecpadsmitgadīgais Mihaels un 36 gadus vecā Hanna. Abu starpā veidojas attiecības, brīžiem arī kaislīgas. Taču kādā brīdī Hanna pēkšņi pazūd.

Hronoloģiski nākamā epizode vēsta par laika posmu pēc septiņiem gadiem, kad atkal nejaušības rezultātā Mihaels ierauga Hannu kādā tiesas sēdē. Trešā daļa ilgst vairāku gadu garumā, atkal turpinās abu attiecības caur grāmatu lasījumiem audiokasetēs.

Kur gan šajā stāstā varētu būt vieta Maximas notikumiem, ja dramaturģe Justīne Kļava un režisors Dmitrijs Petrenko lugu veidojuši pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka darbu motīviem? Sekojot sižeta notikumiem, kas pieskaras arī tik sarežģītam jautājumam kā holokausts, nav iespējams nedomāt par to, cik varaskārajai pasaulei ērta ir neizglītotība. Un cik daudz par pasauli iespējams uzzināt un saprast caur daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, ka tā varam iemācīties domāt.

Mani aizkustināja izrādes veidotāju godīgais un atklāti vienkāršais stāsts, kurā iespējams pat saskatīt zināmu didaktiku. Taču, tā kā radošajai komandai svarīgi bijis ieraudzīt konkrētus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, kas bijuši atkarīgi arī no vēsturiski politiskajiem notikumiem, tad uzmanība seko Mihaelam, Hannai un viņu attiecībām. Savukārt caur šiem individuāli personīgajiem, pat intīmajiem stāstiem ieraugāmas citas, globālākas vai tieši otrādi – tādas lokālas kopsakarības kā notikumi ap Zolitūdes traģēdiju. Arī mūsu traģēdijas pamatā taču bija daudzu indivīdu nekritiskā attieksme pret savu darbu – pienākumiem, atbildību, loģiskas domāšanas trūkums. Arī izglītības un kultūras trūkums. No tā izriet jautājums, cik liela loma šādos notikumos ir katra personīgajai izvēlei, cik – apstākļu kopumam un sistēmai, kurā dzīvojam un ko paši vien esam radījuši?

Aktiermeistarības amplitūda
Esmeraldai Ermalei, kura iestudējumā atveido Hannu, pēdējos desmit gados nav bijis pārāk daudz nopietnu dramatisko darbu jeb profesionālo uzdevumu – Zelma „Cīrulīšos” un Indrānu māte “Indrānā” Laura Gundara režijā, kā arī Indra Oļģerta Krodera veidotajā „Kreisajā pagriezienā”. Visas pārējās aktrisei piedāvātās lomas grozījušās ap fona personāžiem – mātes, kalpones, meičas bārā, Elvisa zaķi utt. Tāpēc jo lielāks prieks sekot aktrises uzmanīgajam darbam jaunā iestudējuma dotajos spēles noteikumos. Esmeralda Ermale Hannas lomā, izdzīvojot trīs dažādus vecumposmus, ticami atveido ne tikai 56 gadus vecu sievieti, bet arī desmit un divdesmit gadus jaunāku sievieti. Palīdz, protams, arī teātra gaismu maģija, tomēr, ņemot vērā, ka skatītājs atrodas nesaudzīgā tuvplānā, aktrises iejušanās jaunās Hannas lomā ir organiska, atdevīga un jūtīga.

Kad skatītāja redzeslokā ienāk holokausta šausmas, pieaug dramaturģiskā spriedze un Hannas tēls kļūst vēl trauslāks un ievainojamāks. Esmeraldas Ermales Hanna teju līdz pat izrādes finālam paliek sieviete – mīkla: tikai līdz ar Mihaela atklāsmi arī skatītājs beidzot attopas, kurš bijis tas motīvs, kas vairākkārt noteicis Hannas rīcību un uzvedību.

Domājot par šo iestudējumu, noskatījos arī Stīvena Daldrija filmu „The Reader” (2008), kas tāpat veidota pēc Šlinka „Priekšlasītāja” motīviem, un gribas teikt – īpaši izrādes otrajā pusē Esmeraldai Ermalei daudz pārliecinošāk nekā Keitai Vinsletai izdodas nospēlēt sievietes iekšējo traģēdiju, kā arī ar valdītu emocionalitāti raisīt līdzpārdzīvojumu skatītājā. Joprojām no izrādes atmiņā palikušas epizodes, kurās Ermale sēž ar skatu pret publiku un viņas Hannā pa kripatiņai vien atklājam tos iemeslus, kādēļ viņa rīkojusies tieši tā, kā rīkojusies.

Silts un jūtīgs partneris ir Dainis Grūbe. Arī viņam pusotrā izrādes stundā dota iespēja nospēlēt raksturu attīstībā dažādos vecuma posmos – no „smilkstoša kucēna” līdz bravūrīgi paštaisnam juristam, no puišeļa, kas pats vēl nemaz īsti nesaprot, kādas kaislības viņu skārušas, līdz dzīves pretrunu plosītam izglītotam un gudram jauneklim.

Starp citu, Mihaela jaunības gados Daiņa Grūbes aktierspēlē ieraudzīju daudz vairāk no Pītera Pena nekā „oriģinālā” uz lielās skatuves. Dainim Grūbem Mihaela lomā ir lieliskas, precīzas pusaudžu uzvedībai un domāšanai raksturīgās reakcijas, savukārt izrādes otrajā daļā, kad Mihaels pieaudzis, uz mani iespaidu atstāja tēla inteliģence, reizē empātija un paššaustīšana, vīrišķīgums un jutekliskums attiecībā gan pret sievieti, gan sarežģīto pasauli sev apkārt.

Cietums un māksla
Mākslinieces Sintijas Jēkabsones veidotā spēles telpa Kamerzālē atgādina cietuma kameru, kas izrādes pirmajā daļā tikpat labi kalpo kā jaunās Hannas nabadzīgais dzīvoklītis. Pa kreisi kaut kas dušas telpai un virtuvītei līdzīgs, pa labi – vienkārša dzelzs gulta. Viena telpa, atveidojot dažādus laikus un vietas, izriet no izrādes formas, kas ir stāsts stāstā, respektīvi aktieri gan paši stāsta (vēršoties pret publiku), gan epizodēs iejūtas varoņu lomās (turklāt spēlējot reālpsiholoģiski precīzi un ciešā partnerībā). Ne velti, sākoties izrādei, pirmās minūtes apgaismojums virs skatītāju vietām vēl netiek izslēgts, acīmredzot aicinot lasīt šo stāstu kopā ar aktieriem. Savukārt fināls noslēdzas pilnīgā tumsā, kurā iegrimst gan aktieri, gan skatītāji.

Ar minimāliem un askētiskiem līdzekļiem iekārtotajā telpā, manuprāt, lieks izrādījies Antona Barona video – sejas animācijas uz noskretušo balto flīžu sienas, kas vairāk lika domāt par pašmērķīgu jauno mediju izmantojumu nekā par iespējamo māksliniecisko zīmi.

Mulsina arī neveiklā mazgāšanās dušā pēc incidenta ar ogļu spaiņiem. Nav skaidrs, kāpēc Mihaelam jānoģērbjas kailam, lai nomazgātu noputējušo seju. Turklāt Ermales Hanna savas varones seksualitāti spēlē ļoti atturīgi un iestudējumam kopumā raksturīga liela poētiskā nosacītība. Tāpēc pirmajai (un izrādē vienīgajai) seksuālajai tuvībai, iespējams, vajadzēja meklēt citu vizualizāciju. Toties neuzkrītoši, bet organiski izrādē iegūlis mūzikas autora Reiņa Ozoliņa darbs, kas tikai nedaudz pasvītro kamerzāles pustoņu atmosfēru.

Bise, kura šaus
Izrādes otrajā pusē izdodas uztaustīt nosaukumā minēto grāmatu nozīmi. Hannas un Mihaela „korespondencei” dramaturģe Justīne Kļava ļoti pārdomāti un asprātīgi izvēlējusies grāmatas, kas uztveramas mūsu kultūrkontekstā. Bet par vienu no atslēgas darbiem izvēlēts Šekspīra „Hamlets”. Vairākkārt Dainis Grūbe iesāk un pārtrauc kādu vietu lugā, kurā tiek runāts par Ofēlijas noslīcināšanās apstākļiem un iemesliem. Ja iepriekš nav zināms sižets, vārda „noslīka” vairākkārtējā atkārtošana šķiet īsta „bise”, kurai droši vien finālā būs jāšauj... Un šauj arī. Tomēr, neraugoties uz traģisko stāsta finālu, izrāde ir ļoti gaiša. Tā klusītēm it kā liecina, ka pasaulē a priori nedzimst ļauni cilvēki. Bet par to, kāpēc kļūstam nežēlīgi un nedomājoši, izrāde gan liek domāt vēl labu laiku.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi