Atpakaļ uz afišu

Genādijs Ostrovskis

Divi kapteiņi

Melodramatiska komēdija 2 daļās

 

Pirmizrāde: 2014. gada 21. septembris

No krievu valodas tulkojusi Aina Vecsīle

 

Jaunā gada priekšvakarā 31.decembrī Maskavā var notikt visneiedomājamākās lietas un satikties cilvēki, kuri citādi nekad nesatiktos. Te ir neveiksmīgs zaglis, neveiksmīgs pašnāvnieks, neveiksmīgi mīlētāji un pat apšaubāma izskata pingvīni un Baltais lācis.

Visi cilvēki nebūt nav vienādi un uz vienu un to pašu skatās dažādi. Taču kā lai dzīvo kopā ar cilvēku, kurš netaisās nomirt ar tevi vienā dienā? Tomēr ir pārliecība, ka Jaunais gads būs labāks nekā iepriekšējais. Iepriekšējā bija daudz laba, bet šajā būs vēl labāk, jo savādāk nemaz nevar būt.

Un Maskava asarām netic!

Genādijs Ostrovskis (dz.1960) ir krievu scenārists, kino režisors un producents. Viņa filmu scenāriji ir saņēmuši virkni prestižu kino balvu, un pēc tiem savas filmas veidojuši tādi režisori kā Pāvels Lungins, Valērijs Todorovskis, Filips Jankovskis u.c.

 

Ar izrādes „Divi kapteiņi" režisoru Genādiju Ostrovski sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU! 

Izrāde top sadarbībā ar    Olainfarm

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

http://www.la.lv/dailes-teatri-debite-krievu-scenarists-ostrovskis/

 

Intervijas ar režisoru Genādiju Ostrovski:

http://www.dailesteatris.lv/raksti/publikacija/91

http://satori.lv/raksts/7934/Piespiest_cilveku_domat_nav_iespejams

http://kinoart.ru/archive/2004/12/n12-article8

http://cinemotionlab-l.livejournal.com/7084.html

http://izvestia.ru/news/267691

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

Režisors - Genādijs Ostrovskis (Krievija)

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Mūzikas konsultants - Juris Vaivods

Horeogrāfs - Kārlis Božs

Gaismu mākslinieks - Ronalds Kļaviņš

Lomās

Ģirts Ķesteris (Viktors Sergejevičs, dzīvokļa saimnieks)
Lauris Subatnieks (Koļa, neveiksmīgs zaglis)
Lauris Dzelzītis (Vladimirs, milicijas leitnants)
Dārta Daneviča (Ņina, dīvaina meitene)
Intars Rešetins vai Gints Andžāns (Roma, Ņinas līgavainis)
Agnese Zeltiņa (Ņinas māte)
Inita Sondore (Žeņa, Ņinas jaunākā māsa)
Aminata Grieta Diarra (Amerikāņu meitene)
Hugo Lejiņš (Fima)
Sarmīte Rubule (Fimas māte)
Ivars Auziņš (Viņas bijušais vīrs, „Amerikānis”)
Mārtiņš Počs, Aldis Siliņš, Dainis Gaidelis (Pingvīni / Kurjeri ar eglīti / Viesstrādnieki no dienvidu republikām)

Viedokļi

17
okt
2014
X

Kapteinis, zaglis un nevienam nevajadzīgā zelta zivtiņa

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dailes teātrī ar iestudējumu Divi kapteiņi dubultdebiju piedzīvojis Krievijas kinoscenārists Genādijs Ostrovskis – tas ir viņa pirmais iestudējums Dailē un teātrī vispār. Kopumā debiju var dēvēt par veiksmīgu, lai arī ne viss rit gludi.

Jaungada filmas – tas ir atsevišķs kino apakšžanrs, kam pieder sižetiski ar gadumiju saistīti darbi. Maģiskais laiks, kurā ietilpst arī Ziemassvētki ar savu labo ticības, cerības un mīlestības vēsti, ir piemērots avots, no kura smelt komerciāli veiksmīgus stāstus, jo allaž būs atsaucīgas sirdis, kam patiks pasapņot, skatoties uz scenāristu izkalkulētajiem brīnumiem ar liktenīgu satikšanos un smieklīgiem pārpratumiem.

Skatītāju ērtībai daži filmu online portāli internetā Jaungada filmas izdala atsevišķi, atliek vien izvēlēties. No Padomju Savienības piedāvājuma numur viens, protams, ir Eldara Rjazanova Likteņa ironija jeb Vieglu garu!. No Krievijas jaunākās kinoprodukcijas var minēt blokbāsteru meistara Timura Bekmambetova producēto Eglīšu sēriju, un viņš kā režisors arī uzņēmis Likteņa ironijas turpinājumu. Jaungada filmu žanram pieder arī Krievijas kinoscenārista Genādija Ostrovska filma Kapteiņi, pēc sava filmas scenārija viņš veidojis dramatizējumu, kas iestudēts Dailes teātrī.

Darbība notiek mūsdienās, Vecgada vakarā kādā Maskavas dzīvoklī, kas atrodas tuvu dzelzceļa stacijai, tāpēc māju bieži apciemo zagļi. Viens tāds, vārdā Koļa, ielavās pie pašnāvnieka, kurš iesprūdis cilpā. Zaglis vairs netiek prom, it kā augstāki spēki būtu nolēmuši šim traucēt iecerētajā likumpārkāpumā, uzsūtot eglītes pārdevējus, policistu Vladimiru, dīvaino meiteni Ņinu, viņas mammu, jaunāko māsu, kaķeni Marusju un Ņinas pamesto līgavaini. Stāsts, kurā bez visiem situāciju komēdijas pigoriem ir savs smeldzīgais nopietnības grauds, Dailes teātra iestudējumā ietērpts izteikti teatrālā spēles formā.

Sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti režisors Mazās zāles skatuvi veidojis kā atvērtu un mainīgu struktūru, kurā telpas robežas izplūst un pārklājas. Centrā ir platforma ar istabas fragmentu, apkārt izkaisīti citi objekti, tostarp laternas stabs, durvis ar visām stenderēm un akvārijs uz plaukta, no kulisēm tiek izstumts vilciena sols. Darbības vietas maiņa notiek, pārbīdot kādu no objektiem, tādējādi fokusējot skatītāja uzmanību galvenajai darbības ligzdai. Šīs pārbīdes veic gan reālistiskie tēli, gan viņu apkalpojošais personāls – ar mīmu plastiku apveltītie Pingvīni: Mārtiņš Počs un Aldis Siliņš.

Spēles nosacītība piešķir anekdotiskajam stāstiņam «iz dzīves» vieglu absurda pieskaņu, bet zagļa un policista apģērba/identitātes maiņa ir kā gadumijas maskošanās daļa. Ir arī citas maskas – jau minētie Pingvīni, Aminatas Diarras Amerikāņu meitene, kas ar kaķa ausīm rēgojas Koļas sapnī, kā arī baltais vīrieša tēls uzvalkā ar lāča galvu, kurš laiku pa laikam pārstaigā skatuvi, liekot atcerēties Dziesmu par lāčiem no Kaukāza gūsteknes. Šīs maskas liek aizdomāties par citas pasaules, metafizisku spēku klātbūtni, kas var izraisīt kārtējo «likteņa ironiju».

Izrādē viss nerit gludi, jo buksē temporitms, pietrūkst dinamikas. Izrāde kā tāds pabojāts motors te uzņem apgriezienus, te apstājas, te lēni rāpjas kalnā, bet pēc spēcīgā uzrāviena otrās daļas sākumā seko atslābums. Aktieri spēlē dažādās toņkārtās un atšķirīgā izteiksmes spilgtumā. Blāvākais ir zaglis Koļa – Laurim Subatniekam pietrūkst dzīvīguma, iekšējas elastības, kas neļauj būt līdz galam iekšā situācijās, it kā vērotu sevi no malas, it kā piespiedu kārtā būtu uz skatuves nonācis.

Lauris Dzelzītis omulīgi dzīvojas pēkšņu jūtu pārņemtā policista ādā, neatlaidīgi lencot simpātisko un apjukušo ātrrunātāju – Dārtas Danevičas Ņinu. Ģirts Ķesteris pašnāvnieka lomā bez vārdiem, turoties pie striķa, virtuozi runā ar acīm un mīmiku, atklājot sava varoņa disharmonisko fizisko un psiholoģisko stāvokli, un, arī ilgstoši snauduļojot krēslā, seja un ķermenis runā. Jau sajucis to izrāžu skaits, kurās Inita Dzelme nēsā līdzi kādu mūzikas instrumentu, bet Ņinas mazās māsas akordeonistes lomā viņa uzsver skeptiskā tīņa īdošo balsi, kam jāpiezemē hiperaktīvā māte, kura tiecas pēc visa skaistā. Agnese Zeltiņa ar burvīgu pašironiju, precīzi uztverot rakstura būtību, viegli groteskās krāsās tēlo provinces karalieni, un ģimenes trio priekšnesums ir viens no jautrākajiem izrādes skatiem. Autors un režisors izmanto dažādus kultūrcitātus, tostarp asprātīgi un viegli ironiski apspēlē Antona Čehova Trīs māsu motīvu. Ņinas māte un māsa ierodas Maskavā no Čehova dzimtās Krievijas pilsētas Taganrogas, un Ņinas māte, «dusošā prinča» – pašnāvnieka savaldzināta, liek meitām sevi dēvēt nevis par māti, bet māsu.

Intara Rešetina atveidotā līgavaiņa Romas vadošā un vienīgā pārliecinošā kaislība ir kaušanās. Hrestomātisks padomju kino personāžs ir viesstrādnieki no dienvidu republikām ar arbūziem padusēs un Daini Gaideli vadībā. Organiski darbībā neieaužas Sarmītes Rubules grūtniece Fima, viņas klīstošais puisēns ar zelta zivtiņu burkā un no šīs ģimenes aizklīdušais Ivara Auziņa «amerikānis», kuru valdzina pie stieņa dejojošā Amerikāņu meitene, radot iespaidu, ka šī četrotne ir kādas citas izrādes stāsts.

Divu kapteiņu tēma, kuri zaudējuši kontroli pār savas dzīves kuģi, izskan nepietiekamā stiprumā, taču izklaidējošais efekts ir gana spēcīgs – sen nebiju teātrī tik daudz smējusies. Spriežot pēc pārdotajām biļetēm, Divi kapteiņi jau kļuvuši par teātra hitu, un var paredzēt, ka šai izrādei mūžs nebūs īss.

16
okt
2014
X

Laimei ir vīrieša seja

Atis Rozentāls //KDi

Krievu dvēseles neizskaidrojamība kā traģikomisku situāciju avots rosinājusi Genādiju Ostrovski radīt un iestudēt Dailes teātrī izrādi Divi kapteiņi

Mūsdienu krievu scenāristam un kinorežisoram Genādijam Ostrovskim, iecerot filmu Kapteiņi, kas tagad ar paša autora roku pārtapusi Dailes teātra izrādē Divi kapteiņi, droši vien nebija ilūziju, ka šo sižetu nesalīdzinās ar slaveno Eldara Rjazanova filmu Likteņa ironija jeb Vieglu garu!. Uz tā paša plauktiņa varam ierindot arī Nadeždas Ptuškinas lugu Kamēr viņa mira, kas Latvijā iestudēta ar dažādiem, bet – teju likums – ļoti gariem nosaukumiem (piemēram, Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās).

Ar nosauktajiem darbiem radniecība ir, tā teikt, pa Jaunā gada līniju – tas ir darbības norises laiks, kad notiek dažādi pārpratumi, kas noved pie galveno varoņu jūtu uzplaukuma. Ostrovska gadījumā šī līnija gan netiek aizvadīta līdz laimīgām beigām, taču visādi citādi scenārija un no tā tapušās lugas līdzība ar iepriekšminētajiem (un ne tikai) darbiem ir nepārprotama. Un pats par sevi šis fakts nenāk Diviem kapteiņiem ne par labu, ne sliktu. Izrāde zināmā mērā spēlējas ar tēmu – kas tā tāda plašā krievu dvēsele, kuras plašums un pretrunīgums var iziet no visiem rāmjiem. Tiesa, Divos kapteiņos rāmji ir, un pilnīgā sviestā viss gluži nesaiet. Taču gribētos, lai saiet, – ja reiz spēle robežojas ar absurdu, varētu ļauties tam vēl vairāk.

Māte ierodas ar visu laternu

Režisors, kurš jau uzņēmis filmu Kapteiņi, tagad mēģina adaptēt šo sižetu Dailes teātra Mazās zāles apstākļos, ieviešot zināmus teatrālisma elementus, piemēram, Laura Subatnieka kolorītajam, nupat no cietuma iznākušajam zaglim Koļam polsterētās durvis, kuras viņš uzlauzīs, burtiski uzglūn. Tās tuvojas morāli nenoturīgajam vīrietim ar neatvairāmu kārdinājuma spēku (jo ir uzliktas uz ritentiņiem un graciozi pārvietojas ar Mārtiņa Poča palīdzību). Un Koļa, protams, durvju valdzinājumam nespēj pretoties.

Nepieciešamība uz skatuves īslaicīgi parādīt dažādas norises vietas – vilciena vagonu, ielu utt. – mudinājusi režisoru, kā arī scenogrāfu Kristianu Brekti radīt transformējamu vidi, kas palīdz ienest stāstā zināmus spēles elementus. Piemēram, kaimiņu puisēna Fimas māte mēdz dēlu saukt zem veclaicīgas laternas, tāpēc šīs lomas atveidotāja Sarmīte Rubule uz skatuves ierodas ar visu laternu. Pie Jaungada nakts brīnumiem jāpieskaita arī cilvēks baltā lāča maskā, kurš ik pa brīdim uzrodas.

Izrāde ir nelīdzena, un tā vien šķiet, ka tai par labu būtu nācis cita režisora skatījums. Ostrovskis savu darbu acīmredzot ir iemīļojis un mēģina visu labāko, kas bijis filmā, pārnest arī uz skatuves, tajā pašā laikā mainot nianses. Taču brīžiem šķiet, ka notikumu ir par daudz, brīžiem atkal – ka tie buksē. Lai cik neglābjami banāli tas izklausītos, sižeta pamatā ir cilvēku ilgas pēc laimes, tikai katram tās izpaužas citādi. Lauris Subatnieks niansēti izgaršo sava varoņa neglābjamo tieksmi kaut ko nozagt, kuras dēļ viņš iepinas pilnīgi absurdā situācijā.

Var piekrist tiem, kas saskata zināmas paralēles ar aktiera savulaik atveidoto Šarikovu Suņa sirdī, tomēr atšķirība ir principiāla – šis bērnunamā augušais puisis nav agresīvs un nevienam neuzspiež savu nelāgo dzīvesveidu. Nekāds eņģelis gan arī viņš nav, ja reiz nekaunīgi izmanto to, ka bezpalīdzīgais dzīvokļa saimnieks nespēj aizkavēt zādzību. Vientulības māktais Viktors Sergejevičs, kuram, līdzīgi kā Markesa Pulkvedim, neviens neraksta, nesekmīgi centies padarīt sev galu un iesprūdis cilpā. Ģirts Ķesteris šajā lomā redzams tikai divos stāvokļos – vai nu sēkdams balansē ar cilpu kaklā, vai arī guļ krēslā.

Siržu zagļu sastapšanās

Liktenīgā sieviete Ņina, kurā samīlas visi, kas vien viņu ierauga, Dārtas Danevičas izpildījumā ir nervoza meitene, kura īsti nezina, ko grib, precīzāk – zina, ka grib laimi, taču nezina, kāda tā izskatās. Viņas māte ir daudz pragmatiskāka un zina, ka laimei ir vīrieša seja, bet tas, kurš būtu viņai vispiemērotākais, diemžēl ir nepamodināms. Agnese Zeltiņa šajā lomā burtiski atplaukusi kā pašironiska komēdiju aktrise. Savukārt Inita Dzelme robusto jaunāko māsu atveido galvenokārt ārējiem līdzekļiem, runājot zemā balsī un metot kūkumu. Nepārprotamo autora un režisora ironisko sveicienu Čehova trim māsām ar viņu tiekšanos uz Maskavu pastiprina mātes dotais norādījums meitai, lai sastaptajiem ļaudīm uzdod viņu par vecāko māsu.

Būtiska loma izrādē ir Laura Dzelzīša atveidotajam, iespējams, pērkamajam policistam Vladimiram, kurš kā mīlētājs cieš krahu. Viņa ierašanās notikumu vietā no sižeta viedokļa ir diskutabla, ļaujot vien nojaust, ka viņš jau ilgāku laiku seko Ņinas gaitām, izmantojot dienesta stāvokli. Zagļa un policista negaidītā sāncensība par nejauši sastaptās meitenes sirdi ir viens no izrādes smieklu avotiem, savukārt viņu pārģērbšanos varētu uztvert kā zināmu parodiju par prinča un ubaga zēna tēmu. Gribētos, lai autors vairāk vietas un jēgas izrādē būtu atradis īstajam līgavainim Romam, kura lomā šobrīd Intaram Rešetinam nav kur izvērsties. Savrupa ir arī kaimiņu puisēna Fimas un viņa šķirto vecāku līnija, kas palielina smeldzes procentu šajā komēdijā, kaut gan šo kombināciju – puisēns ar zivtiņu burkā, kurš uzrodas nevietā un nelaikā, – varētu vairāk izmantot arī situācijas absurduma kāpināšanai.

Intriga atslābst un izčākst

Izrādei uzņemot apgriezienus, režisors iekļauj tajā vairākus koncertnumurus, kas sižetu gan nevis papildina, bet drīzāk stiepj garumā. Turklāt Dailes teātra skatītājam, kuru pie līdzīga paņēmiena pieradinājis Dž. Dž. Džilindžers, gribas redzēt labāk nostrādātus priekšnesumus ar lielāku pievienoto vērtību. Izrādes gaitā uzturētā intriga atslābst un izčākst tīri dramaturģiski – Viktors Sergejevičs nepamostas negaidītā brīdī un neizraisa kādu paradoksālu pavērsienu, Koļa nepāraug par krietnu cilvēku, bet laižas lapās ar nosperto lustru, Ņina acīmredzot salabst ar Romu, bet, kas notiek ar pārējiem, kuriem šajā dzīvoklī taču nekas nav darāms, tā arī paliek noslēpums.

Izrāde Divi kapteiņi piemīt tam teātra produktu tipam (piedodiet, ka skan šausmīgi, bet citādi pateikt nevar), pēc kuriem ir pieprasījums galvenokārt viegli uztverama sižeta, asprātīgu situāciju un kvalitatīvu aktierdarbu dēļ. Šo visu Dailes teātra jauniestudējums skatītājam sniedz. Nav šaubu, ka varētu sanākt niansētāk, dziļāk, ja režisora roka notikumus uz skatuves organizētu mērķtiecīgāk. Tagad brīžam šķiet, ka Ostrovskim–autoram ir tik interesanti, kas notiek ar viņa radītajiem varoņiem latviešu valodā, ka viņš dod zināmas atlaides Ostrovskim–režisoram. Savukārt Ostrovskis–režisors ļoti respektējis Ostrovski–autoru, neliekot viņam precizēt atsevišķas ainas, koncentrēt darbību. Tāpēc izrāde apzināti neizkāpj no nedaudz dīvainas, tomēr liriskās komēdijas robežām. No kases panākumu viedokļa – neko vairāk arī nevajag, bet izrādes kā mākslas darba potences šis iestudējums ne tuvu neizsmeļ.

29
sep
2014
X

Kino teātra drēbēs

Valda Čakare //kroders.lv

Lai savestu kopā neiedomājamu kompāniju un savērptu citādi nesavērpjamus notikumus, ļoti noderīga mēdz būt viesnīca, ceļojums vai Jaunā gada priekšvakars. Tieši pēdējo kā laika ietvaru savai melodramatiskajai komēdijai „Divi kapteiņi” izvēlējies kino dramaturgs un režisors no Krievijas Genādijs Ostrovskis, debitējot uz Dailes teātra mazās skatuves. Nealojieties, kā gadījās šo rindu autorei, „Divi kapteiņi” nav atsaukšanās ne uz divkārt ekranizēto savulaik populārā padomju rakstnieka Venjamina Kaverina romānu, ne arī uz Sergeja Debiževa absurdi sirreālistisko kinoimprovizāciju „Divi kapteiņi 2” ar Sergeju Kurjohinu un Borisu Grebenščikovu galvenajās lomās. Lugas pamatu veido paša Genādija Ostrovska 2011. gadā sacerēta un uzņemta televīzijas filma „Kapteiņi”.

Atpazīstamu motīvu un nostalģisku mājienu jeb alūziju komēdijā netrūkst. Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova „Divpadsmit krēsli”, Emīla Braginska un Eldara Rjazanova „Reiz Jaungada naktī” un citas viegli un ne tik viegli identificējamas atsauces no krievu padomju literatūras un kino apcirkņiem nāk prātā, kad stāsta galvenais varonis – dzīves „apdalītais” jauneklis – zaglis un eks-cietumnieks Koļa, ko spēlē Lauris Subatnieks, – savās profesionālajās gaitās nejauši ietrāpa pie tāda paša „apdalīta” vientuļnieka Viktora Sergejeviča – Ģirta Ķestera – akurāt brīdī, kad tas aiz izmisuma taisās kārties. Tā kā pagalmā nenoskārstai vajadzībai dežurē milicija Laura Dzelzīša personā, Koļam nākas dzīvoklī uzkavēties un iepazīties ar visiem, kas atrod par vajadzīgu pieklauvēt pie durvīm. Padomju komunālās sadzīvošanas gara apdvestajai situācijai pievienoti gan no klasikas patapināti motīvi kā, piemēram, čehoviska provinces sieviešu raušanās uz Maskavu, gan arī laikmetīgi postpadomju elementi – sižets par mazo Fimu, kura tēvs – Ivars Auziņš – aizkūlies uz Ameriku, un diskriminācija, ko galvaspilsētā spiesti piedzīvot viesstrādnieki no dienvidu republikām.

Pati par sevi iecere rādīt Jaungada nakts steigas un satraukuma pārņemto pilsētu kā dīvainu fantasmagorisku notikumu iespējamības vietu liekas teatrāli daudzsološa. Te satiekas pēc attiecībām noilgojies milicis, baltais lācis, kurjeri ar eglīti, meitene Ņina, pārnervozējusies māte, kura meklē savu pazudušo puiku. Tomēr izrādē realitāte un garāmslīdošie fantāzijas tēli īsti negrib vīties vienā kamolā.

„Iegūglējot” filmu „Kapteiņi” un ielūkojoties kaut vai tās sākuma kadros, kļūst skaidrs, kāpēc. Genādijs Ostrovskis, asistējot Laurai Čaupalei, viens pret vienu centies pārlikt filmas vidi, darbības personas un norises teātra formātā, bet vēlme kopēt filmu, šķiet, nav ļāvusi režisoram brīvi domāt teātra telpā. Filmā kamera zibenīgi „iemet” skatītāju te vienā, te otrā vidē – pagalmā, istabā, kāpņu telpā, stacijā, vilciena vagonā. Teātrī skatītājs sastopas ar iepriekš nosacītu, statisku telpu – skatuvi. Šī telpa var reprezentēt visdažādākās vietas un vides, bet tā vienmēr ir dots, nemainīgs lielums. Skatītājam izrādē jādara tas, ko filmā kamera dara viņa vietā – pašam jāizvēlas, kur un uz ko viņš skatīsies. Kristians Brekte šo procesu centies atvieglot, skatuvi tikai daļēji iekārtojot ar stacionāriem elementiem – gultu, galdu, akvāriju; lielākoties scenogrāfs izmanto mobilas vienības, kuras ļauj dažādās darbības vietas „pievest” skatītājam klāt. Uz ritenīšiem uzliktās dzīvokļa durvis stumj un groza divi vienādi ģērbti dejojoši klauni – Aldis Siliņš un Mārtiņš Počs, Sarmītes Rubules atveidotā Fimas māte, puiku meklēdama, vakara tumsā velk sev līdzi laternu. Aminatas Diarras vijīgā amerikāņu meitene – Fimas tēva valdzinātāja – pēkšņi uzrodas komplektā ar striptīza dejotājas stieni.

Tomēr ar scenogrāfa pūliņiem vien kameras trūkumu kompensēt neizdodas. Filmā kamera ne tikai vada skatītāja aci no punkta uz punktu, liekot viņam paskatīties uz detaļu tuvumā vai atkāpties, lai iegūtu plašāku panorāmisku skatījumu, bet arī savieno tēlus noteiktā ritmā un vēstījuma līnijā. Tā kā izrādē nav izdevies atrast kameras aizvietotāju, proti, efektīvas mizanscēnas, kas akcentētu svarīgāko, visi tēli un norises šķiet vienlīdz svarīgi. Tālab izrāde izskatās tāda kā samētāta, rodas iespaids, ka tajā ir daudz lieka. Darbība reizēm stiepjas kā gumija, reizēm lēkšo kā sacīkšu zirgs, kaut atsevišķas ainas, piemēram, eglītes mērīšana, Fimas mātes vienmuļās vaimanas Sarmītes Rubules izpildījumā, Daiņa Gaideļa diriģētā ņemšanās ar meloni un diviem arbūziem, par kuriem iebaidītie dienvidu republiku viesstrādnieki cer atpirkt savas pases, vai Kārļa Boža horeografētās skatuvnieku-klaunu kustības, ir asprātīgas un raisa smieklus.

Vissmagāko upuri režisora vēlmei ieģērbt kino teātra drēbēs nācies nest Ģirtam Ķesterim, kurš pirmo no izrādes divām stundām pavada, pirmsnāves agonijā mīņādamies uz gultas ar kaklu cilpā, bet otru – kad Viktors Sergejevičs izvilkts no cilpas un sabarots ar nomierinošām zālēm – spiests snauduļot klubkrēslā. Aktiera izturība raisa apbrīnu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš no tēla neizkrīt ne stāvot, ne guļot.

Izrādes vitālā, darbīgā ass ir Laura Subatnieka zaglis Koļa, kurš ar Laura Dzelzīša profesionālās pašcieņas iestīvināto milici Vladimiru nekādi nevar izcīnīt cīņu par tiesībām aplidot smuko meiteni Ņinu, ko jau ierastā piemīlīgā rosīgumā spēlē Dārta Daneviča. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone Ņinu ieģērbusi jocīgā puķainā mini/midi kleitā, ko aktrise nemitīgi rausta te uz augšu, te uz leju atkarībā no meitenes strauji mainīgā noskaņojuma. Nebeidzamās pārpratumu virtenes ar divreiz nopirkto eglīti un Ņinas attiecībām ar atraidīto līgavaini – Intara Rešetina „uztūnēto” dūru vicinātāju Romu – brīžam šķiet jautras, brīžam buksē uz vietas tāpat kā Viktora Sergejeviča cilpā iesprūdušais kakls – ne pakārties, ne ārā izvilkt.
Jaunu elpu un darbības personas izrāde iegūst otrajā cēlienā, kad no Taganrogas ierodas Agneses Zeltiņas atveidotā Ņinas māte un mazā māšele – Initas Dzelmes Žeņa. Agnese Zeltiņa ar krievu padomju teātra prīmas Tatjanas Doroņinas cienīgu frizūru un provinces dzīves nesalauztu tieksmi pēc visa skaistā, šķiet, pat paironizē par savu daudz apspriesto publisko tēlu; Inita Dzelme nez kāpēc runā basā un staipa līdzi akordeonu.

Absurdo notikumu juceklī pulsē tikko manāma nopietna zemstrāva – jauneklis-zaglis dzīvē jūtas tikpat vientuļš kā padzīvojušais kungs, kurš pats sev raksta un sūta pastkartes, līdz nolemj beigt dzīvi cilpā. Abi ir savas dzīves kapteiņi, kuri nav spējuši noturēt stūri. Tāpat kā Ivara Auziņa „amerikānis” – Fimas paps. Ģērbies šortos, ar havajiešu ziedu rotu ap kaklu, viņš siltās zemēs apskauj amerikāņu meiču, bet domā par to, ka dzimtenē ir ziema un dēls.
Izrādes veidotāju mākslinieciskais nolūks – iedvesmojošs un viegli nolasāms: radīt raibu, jautru un absurdu pasauli, kurai ir viegli smeldzīga „odere”, jo cilvēks iekārtots tā, ka viņam allaž kaut kā pietrūkst – otra cilvēka, interesantu notikumu vai dzīves jēgas. Cēloņi, kāpēc šis nolūks realizējies visai nelīdzenā veidā, manuprāt, ir teātra iespēju nepilnīgā izmantojumā. Blakus jau minētajam jēgpilnu mizanscēnu trūkumam izrādi smagnēju dara arī tas, ka pārāk maz liktas lietā teātra iespējas realitāti konstruēt no simboliskām darbībām (kaut vai, piemēram, ēst no neesoša šķīvja ar neesošiem galda piederumiem), vairāk redzama turēšanās pie kino raksturīgajiem reālajiem objektiem – ja reiz ir šņabis, tad jābūt arī glāzei.
Izrādes fināls pēc divu stundu burzmas izskatās tāds atslābis. Jaunā gada gaidītāji, pie galda sakņupuši, guļ. Zagļa un likuma kalpa iztēli saviļņojusī meitene Ņina izlīgusi ar savu līgavaini. Zaglis turpina zagt, Viktors Sergejevičs – saņemt pastkartes. Dzīve turpinās. Dailes teātrim tā ir atnesusi repertuāra vienību ar sveicieniem no kino un dažiem jautriem jokiem.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi