Atpakaļ uz afišu

Lī Hols

Vakariņas ar Elvisu

Mūslaiku farss 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2014. gada 19. septembris

No angļu valodas tulkojis Uģis Segliņš

 

„Rokenrola karaļa" Elvisa Preslija atdarinātājs ir paralizēts satiksmes negadījumā un piekalts pie invalīdu ratiņiem. Viņa sieva ir anorektiska alkoholiķe, savukārt meita ir apsēsta ar pavārgrāmatām.

Visu vēl vairāk sarežģī viņu kopīgais jaunais mīlnieks maiznieks Cēzars.

„Vakariņas ar Elvisu" (1995) ir komiski šausmīgs un šausmīgi komisks stāsts par seksu, zaudējumiem un ēdiena gatavošanu.

Lī Hols (dz. 1966) ir britu dramaturgs, starp kura pazīstamākajiem darbiem jāmin scenāriji filmām „Billijs Eliots" (2000, režisors Stīvens Daldrijs, vēlāk šis darbs pārveidots par mūziklu ar Eltona Džona mūziku), „Lepnums un aizspriedumi" (2005, režisors Džo Raits), „Kara zirgs" (2011, režisors Stīvens Spīlbergs). Viņa scenāriji bijuši nominēti „Oskara" balvai un saņēmuši Lorensa Olivjē un Tonija balvas.

Iestudējuma režisors ir Jans Villems van den Boss, kas Dailes teātra skatītājiem labi pazīstams kā izrāžu „Spilvencilvēks", „Amadejs", „Vējiem līdzi" un „Slazdā" režisors.

 Režisors Jans Villems van den Boss intervijā Jānim Siliņam saka: "Tā ir luga par to, KĀ tikt galā ar problēmām, KĀ tikt galā ar sāpēm?! To es akcentēju! Nemaz nav tik daudz dramatisku darbu skatuvei, kas rādītu, cik grūti mums ir saprast to, ko mēs jūtam, un kādi ir tie mehānismi, lai tiktu galā ar šīm jūtām. Kas ir tas, ko darām, lai novērstu uzmanību no šīm jūtām: sekss, alkohols, ēdiens utt. Lai radītu ilūziju, ka varam kontrolēt savas jūtas, emocijas, izpausmes. "

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

Paldies vokālajam trio "Limonāde" par līdzdalību izrādes mūzikas tapšanā!  

 

Gintam Andžānam - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktieris otrā plāna lomā

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes „Vakariņas ar Elvisu" režisoru Janu Villemu van den Bosu sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU! 

 

Intervijas ar dramaturgu Lī Holu:

http://www.independent.co.uk/news/people/profiles/lee-hall-cambridge-taught-me-i-was-short-1830512.html

http://www.bbc.com/news/entertainment-arts-25977034

 

Režisors - Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Scenogrāfe - Liza Kuka (Liz Cooke, Lielbritānija)

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Mūzikas konsultants - Juris Vaivods

Režisora asistente - Daiga Livčāne

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās


Viedokļi

13
okt
2014
X

Elviss un fast food

Atis Rozentāks //kroders.lv

Britu dramaturgs Lī Hols lugu “Vakariņas ar Elvisu” (Cooking With Elvis) sarakstījis jau 1995. gadā, tātad Dailes teātra izrādei Jana Villema van den Bosa režijā ir teorētiskas iespējas “aizvilkt” līdz lugas divdesmitgades svinībām, ja tādas tiktu sarīkotas. Bet, ja tās rīkotu, galdā vajadzētu likt burgerus un kūkas, un pīrāgos ieceptus bruņurupučus. Un daudz, daudz alkohola. Tā, kā lugā.

Rokenrola karalis Elviss Preslijs (1935-1977) ir pietiekams magnēts, lai viņa vārda dēļ vien ierosināt skatītāju interesi, pat ja izrādās, ka izrādē runa nav par pašu Elvisu, bet viņa atdarinātāju (lugā viņam un viņa sievai nav vārdu – ir Tētis un Mamma), kurš turklāt pēc autokatastrofas ir “dārzeņa” stāvoklī – piekalts ratiņkrēslam un nespējīgs normāli funkcionēt. Lī Hola luga apspēlē Elvisu kā zināma sapņa iemiesojumu, un nevarīgais ķermenis Elvisa kostīmā ir šī sapņa sabrukuma simbols. Kaut gan – luga paver iespēju Elvisa tēlotājam teikt dažas (tiesa gan, bezjēdzīgas) uzrunas un padziedāt, ko Tēta lomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš arī dara.

Sekss, alkohols un ēdiens ir trīs iespējamās receptes, lai novērstu uzmanību no problēmām un sāpēm – šo lugas tematiku intervijā Jānim Siliņam pirms pirmizrādes uzsvēris režisors (interviju lasiet šeit). Katrs no lugas trim neparalizētajiem varoņiem (jo ir arī ceturtais paralizētais) spilgti iemieso vienu no šīm kaislībām – māmiņa ir alkoholiķe, meitiņa briesmīgi daudz ēd un ir uzbarojusies, bet māmiņas uz mājām ataicinātais vīrietis Cēzars (lugā Stjuarts) seksu neatsaka ne vienai, ne otrai (lai arī tai otrai ir tikai 14 gadu), turklāt humānisma vārdā veic, policijas hroniku stilā runājot, netiklas darbības arī ar paralizēto tētiņu. Luga dod režisoram iespēju to iestudēt arī diezgan izkāpinātā ekscentrikā, ko van den Boss nav darījis. Viņa interpretācija ļoti ievēro lugas remarkās ierakstīto, un izrāde rit bez īpašas aizrautības. Daļēji pie vainas, iespējams, ir arī griežamā ripa, kas kustas lēni un, kā nācās piedzīvot 21. septembra vakarā, reizēm mēdz apstāties pavisam, liekot pārtraukt izrādi. Ripas lēnums sagausina ainu nomaiņu, starp tām veidojas atstarpes, ko aizpildīt ar koncertnumuriem var tikai daļēji. Jau minētajā intervijā J. Siliņam režisors apgalvojis ko citu: “Skatuve nepārtraukti ir kustībā. Dinamiski!” Realitātē tieši dinamikas trūkums ir tas, ko var pārmest.
Režisors ir respektējis autora ieceri sākt izrādi ar fragmentu no Riharda Štrausa simfoniskās poēmas “Tā runāja Zaratustra”. Pat ja ar to domāta intelektuāla asprātība, vēlāk rādot prātuļojošo Elvisa atdarinātāju kā mūsdienu Zaratustras parodiju, šāds pompozs sākums ir tikpat neobligāts, cik smagnējs. Daudz tiek izmantotas arī video iespējas, kas brīžiem atstāj iespaidu, ka tādējādi režisors centies radīt lielāku skatuves piepildītības iespaidu, ņemot vērā, ka darbojošās personas ir četras, neskaitot epizodiski rādītos tā saucamos “Elvisa zaķus”. Video tiek rādīts gar skatuves malām un arī virs tās, sadalot skatītāja uzmanību starp norisi un tās atspoguļojumu video vairākos ekrānos vienlaicīgi, kas ne latviešu, ne plašākā teātra kontekstā nav nekas pārsteidzošs. Video sevi pilnībā attaisno tikai dažviet, piemēram, Cēzara un Džilas dzimumakta laikā, rādot meitenes seju tuvplānā. Pārējā laikā kamera izceļ atsevišķas ainiņas, piemēram, ēdiena gatavošanu, kas var būt, bet var arī nebūt interesantas skatītājam. Scenogrāfe Liza Kuka uz skatuves uzbūvējusi divstāvu māju ar vairākām istabām, virtuvēm un kāpņu laukumiņu. Māja ir kārtīga, stabila, bet tai ir neitrāla fona nozīme bez interesantām detaļām. Respektējot lugu, saglabāts princips, ka katru jaunu ainu un tās nosaukumu paziņo Džila (sveiciens episkajam teātrim!), savukārt, pastiprinot atsvešinājuma iespaidu, visi aktieri runā mikrofonos.

Lī Hola luga ir sarežģītāka, nekā sākumā var šķist. Tajā ir vairāki monologi ar visai dažādām funkcijām. “Resnā bērna” Džilas monologos, kurus Ieva Segliņa nevis vienkārši stāsta, bet drīzāk deklamē, skatītājs uzzina priekšvēsturi, kā tēvs kļuvis par invalīdu. Nākamais monologs, ko Džila velta tēvam, diezgan naivā tiešumā prāto par cilvēku ilgām, saistot tās ar konkrētiem ēdieniem: “[..] ilgas mēdz būt dažādas – ilgas, kaut cilvēki kļūtu labāki, ilgas, kaut viņa aizvērtos, vai vienkārši ilgas pēc garda kūkas gabaliņa vai rabarberu saldēdiena, vai tandirā gatavotas makreles, vai kā cita. Ilgas pēc kaut kā tāda, kas tevi piepildītu. Un varbūt tā būs torte, tēt, vai kāposti, vai kiša kūkas šķēle. Tas varētu būt kaut kas kontinentāls vai kaut kas no Klusā okeāna salām; gaļas un nieru pudiņš vai vienkārši kaut kas no “Marka un Spensera”. Bet kādu dienu tas tevi piecels, tēt. Tā būs kā augšāmcelšanās, un tu pieleksi kājās, atkal kratīsi savus gurnus, un tu nobučosi mammu un apskausi mani, un mēs atkal būsim visi kopā.” Paradokss ir tas, ka paša Tēta – Elvisa tekstos parādās dievinoša attieksme pret pavisam citu ēdienu – tā dēvēto fast food – burgeriem, frī un kolu. Vēl vienā Džilas monologā par ēdienu viņas tekstā parādās Freida ēna (“Dažkārt es sapņoju, ka es guļu milzīga augļu trauka vidū, es guļu starp kivi un papaijām, pilnīgi kaila, un ēdu šokolādes pudiņus.”) Vēlāk monologā Džila vēršas pie tēva, lai stāstītu viņam par savām sajūtām dzimumakta brīdī, vēstot to pagātnes formā, kamēr uz skatuves akts notiek tieši tobrīd. Stipri tuvu pie lugas beigām Džila atstāsta norises, kuras uz skatuves būtu grūti parādīt, piemēram, dubultu kritienu pa kāpnēm, tāpēc dramaturgs no sava darba interpretiem to nemaz nesagaida, izlīdzēdamies ar verbālu notikumu gaitas restaurāciju. Mātes monologā, vēršoties pie paralizētā vīra, emocionāli atklājas viņas izmisums, un šim tekstam nav nekāda ironijas filtra. Izrādē šī aina atgādina, ka Vita Vārpiņa ir spēcīga dramatiskās lomās, lai arī lielāko izrādes laiku viņai jāspēlē drīzāk komēdijas atslēgā, akcentējot rakstura virsslāni – tieksmi pēc alkohola un seksa.

Savukārt Tēta – Elvisa atdarinātāja monologi ir pavisam no cita plaukta. Atšķirībā no pārējiem varoņiem, Tētis nerunā par sevi kā reālu cilvēku, viņš ir pilnīgi iemiesojies Elvisā, precīzāk, iejuties klišeju komplektā, kas ar Elvisu saistās. “Tad man iedod zāles vai iešpricē un nosēdina pie burgeriem. Un uz burgeru paplātes ir burgeri. Tad vispirms es paņemu burgeru un marinētus gurķīšus un ēdu, un tad uzdzeru kolu. Tad es paņemu vēl vienu burgeru un dzeru kolu. Tad es ēdu vēl vienu burgeru un kukurūzas salātus, un tad es uzdzeru “Doctor Pepper”, un tad es ēdu kartupeļu biezeni, un tad burgeru, un tad uzdzeru kolu. Tad es dažkārt atslēdzos. Un tad dažkārt es uzēdu saldējumu. Ne vienmēr tas ir viegli. Bet, es teiktu, ir tiešām vērts strādāt, lai dzīvotu. Jā, šaubu nav,” vēsta Tētis – Elviss. Arī pārējie teksti ir drīzāk absurdi un pilnīgi neko nepasaka par reālo ratiņkrēslā sakņupušo cilvēku. Pašās beigās Tētis – Elviss aplaimo skatītājus ar neprātīgi saldu banalitāšu kokteili, mierinot, ka “tas, ko jūs redzējāt šajās četrās sienās šovakar, ir tikai māksla” un “visa pasaule ir skatuve, un jūs, visi labie ļaudis, tajā esat tikai aktieri, un šī mūsu bezgalīgā un vizuļojošā pasaule ir pilna mīlestības un gaismas”. Faktiski Artūrs Skrastiņš šajā izrādē spēlē divas lomas – viens ir reāls cilvēks, kurš nevarīgi sēž krēslā un kura ķermenis viņam vairs neklausa, bet otrs ir virtuāls tēls, kam nav nekāda sakara arī ar īsto Elvisu Presliju, tas ir komiksu varonis zaigojošā apģērbā, kurš ik pa brīdim iedziedas. Viņa solonumuru papildināšanai režisors piefantazējis četrus “Elvisa zaķus” – dažādu paaudžu aktrises, kas veido pavadošo ansambli, taču savā starpā izspēlē arī etīdes par konkurenci, kura tiks Elvisam tuvāk un kura kurai sīki ieriebs. Lidija Pupure, Akvelīna Līvmane, Esmeralda Ermale un Ērika Eglija šajās lomiņās darbojas sprigani (un ir taču prieks par iespēju demonstrēt skaistas kājas), taču paliek iespaids, ka šo četrotni varēja izmantot vēl radošāk, pārsteidzošāk.

Atsevišķi vērts runāt par Ginta Andžāna Cēzaru. Režisors jau minētajā intervijā J. Siliņam pamato, ka vārds mainīts, lai vairāk asociētos ar ēdienu, jo oriģinālā ir Stjuarts, saīsinājumā Stjū (stew – angļu v. ‘sautējums’), tad nu latviešu auditorijai ir Cēzars, kas saistās ar salātiem. Mainītais vārds nostrādā negaidītā asociāciju virzienā: Cēzars – valdnieks iekarotājs. Bezsmadzeņu būtne, kurš gatavs kniebties pa labi un pa kreisi – tāds ir Stjuarts lugā. Gints Andžāns Cēzaru veido smalkāk, viņš ir labi audzināts jauns vīrietis, jā, varbūt ne pārāk apdāvināts, taču drīzāk bikls nekā dumjš. Viņš abas sievietes iekaro ne tāpēc, ka pats izrādītu īpašu iniciatīvu, bet drīzāk ļaujas notikumu attīstībai un nepretojas tai. Vienīgais īsais monologs parāda to, ka Stjuarts – Cēzars patiesi jūt līdzi paralizētajam Tētim un, visticamāk, ir priecīgs, kad tiek no radušās situācijas laukā. Andžāna Cēzars nav truls, kādu viņu varētu veidot, ļaujoties Uģa Segliņa amizanti pārtulkotajiem šī varoņa tekstiem. Cēzars drīzāk savos 26 gados ir intelektuāli neizaudzis tīnis, kuru Mamma vilina kā mamma, bet padsmitniece Džila – kā meitene, ar ko draudzēties.
Lugas valoda ir parupja, dialogi ir vienkārši, tieši, bieži vien īsi aprautām frāzēm, kontrastējot ar monologu daudzvārdību. Balanss starp traģisko un komisko var nosliekties atkarībā no tā, kā režisors panāk spraigumu. Jana Villema van den Bosa gadījumā izrādes temporitms ir gurdens, un tās pamatnoskaņa – drīzāk skumja. Tādēļ skatītājs paliek lugas notikumiem pilnībā nepieslēdzies, neaizrāvies ar šīs ģimenes noslēpumu izpēti, bet drīzāk novēro, kā lugas varoņi cīnās ar savām fīlijām un fobijām, klusi priecājoties, ka pašiem tādas nepiemīt – vai, ja piemīt, tad mazākā mērā.

7
okt
2014
X

Rokenrols ir karalis

Anda Buševica //Kultūrzīmes

Kopš “Spilvencilvēka”, “Amadeja” un “Vējiem līdzi” laikiem augstu novērtētais režisors Jans Villems van den Boss Dailes teātrī ķēries klāt komēdijai un sarunās pirms pirmizrādes (to atreferējumu var izlasīt teātra mājas lapā) stāsta, cik grūti ir atrast mūsdienīgu komēdiju, par kuru smietos vietējā publika – labs joks bieži vien izrādās neeksportējams kultūras vai politiskā konteksta dēļ. Nu jā, arī tabu tēmas katrā sabiedrībā atšķiras. Lī Hola lugas sižets ir diezgan traks – darbība notiek namā, kurā māte un meita guļ ar vienu un to pašu vīrieti, kamēr pēc autoavārijas paralizētais Tēvs “dārzeņa” statusā iebīdīts kaut kur dziļāk telpās. Kā izturēties pret jociņiem par erekciju kā ratiņkrēslā guloša kropļa vienīgo reakciju uz pasauli? Pret ģimeni zaudējušas četrpadsmitgadnieces traģēdiju, kas tiek izdzīvota reizē ar hormonu vētrās plaukstošo seksualitāti? Pieņemu, ka mēs, Dailes teātra publika, šai izrādē smējāmies nepareizās vietās. Bet tomēr smējāmies.
Uz skatuves eksponētajā mājā izvietotas videokameras, kas ik pa brīdim aptur komēdijas sakāpināto darbību, ilgi tuvplānā rādot kādu seju vai norisi. Piemēram, virtuvē. Jo virtuvē ir ar ēdienu gatavošanu apsēstā pusaudze Džila, kamēr viņas māte sirgst ar anoreksiju: viņa izvemj visu, ko ieēd, pirmām kārtām jau meitas izcilās receptes, kurās Džila sakapā, pārmīca, iesautē apkārtējo pasauli, ar kuru citādi tā īsti nespēj tikt galā. Lugā ir garas tirādes par ¬pareizās garšas meklējumiem, un laikam publikā mēs smejamies tieši par to nesaderību – notikumu brutalitāte, banalitāte, neatbilstība jebkādām morāles normām un vienlaikus tā neiespējamā, nesasniedzamā garša kā bezgaltīras ilgas, šķīstas miesīgas alkas nejēdzīgi un netaisni iekārtotā pasaulē. Jo Mamma (Vita Vārpiņa) grib sava vīra garšu, un situāciju nejēdzīgāku padara tas, ka tā viņai ir nesasniedzama tagad, kad vīrs guļ ratiņkrēslā, un vēl neaizsniedzamāka bija arī pirms liktenīgās avārijas, kad viņš uzstājās kā Elvisa Preslija atdarinātājs un rokenrola karaļa pašapziņā mēdza uz sievas miesas atstāt pa rētai un zilumam.
Režisora uzdrošināšanās ir Dailes teātra lielo skatuvi aizpildīt ar lugu, kuras lomu sarakstā darbojas vien četri personāži. Lizas Kukas veiksmīgajā scenogrāfijā – no visām pusēm atvērtā mājā, kas griežas uz riņķi – viņi pārvietojas, kā pavedienu vilkdami līdzi viens otra likteni. Šādu savstarpēju spriedzi aktierspēlē ir ļoti sarežģīti īstenot, ikviens no viņiem ir pelnījis uzslavu, taču šī noteikti ir Vitas Vārpiņas izrāde. Jans Villems van den Boss, raksturojot Vitu Vārpiņu, saka, ka ir maz aktrišu, kas spēj nospēlēt māti. Šai izrādē Vita Vārpiņa vēlreiz par to pārliecina – viņas mātišķums nav perētājvistas bužināšanās, bet izpaužas tādā kā pasaules veseluma izpratnē, viedumā. Manā skatījumā šo savstarpējo spriegojumu neiztur Ievas Segliņas Džila. Pusaudži ir tik interesanti! Viņos mijas pārjūtība ar eksaltāciju, Ieva Segliņa šo toņu gammu pamatīgi ierobežo, turoties starp bērnišķīgu aizvainojumu un uzmanības pieprasīšanu. Arturam Skrastiņam ir brīnišķīga loma – būt “dārzenim”, taču augstu klasi viņš nodemonstrē, bez ieskrējiena ielecot Elvisa Preslija lieliskumā. Tik sarežģītam tēlam iepretim Gints Andžāns ir labs savā dabiskumā, jo tieši viņa Cēzars kā fiziski aktīvais, iekārojamais vīrietis izrādās tas “dārzenis”, proti, “nekāds” cilvēks, ar kuru tikai spēlējas, attiecības kārtojot, visi namā dzīvojošie.
Bet nu nāk izrādes satriecošākais atradums, un tie ir tik nožēlojamas sadzīves māktajā namā klātesošie eņģeļi – programmiņā pieteikti kā “Elvisa zaķi”, kurus spēlē Dailes teātra dažādu paaudžu aktrises. Horeogrāfijas (Inga Raudinga) izkārtotas, grima piesegtas – prožektoru gaismā varbūt “eņģeļu” – “zaķu” kordebaleta vecuma starpība nenolasās tik spilgti, taču iztēli tomēr kairina. Atskārtu par plurālo, katram pa savam nelaimīgo indivīdu sabiedrību, kuras traģiku palīdz pārlaist popkultūras iedarbinātie sapņi. Elviss ir karalis – karalis lauztajām sirdīm, pūkainiem lāčukiem un perversiem tipiem, kurš cieš par viņiem visiem un cieš par visiem vairāk. Un jebkurš no mirstīgajiem, tiklīdz viņš vēlas izrauties no savas ierobežotās eksistences un pamēģina mīlēt un ciest kā neviens, ieguļas Elvisa Preslija dziesmu banālajos tekstos – mīla, vīla, mūžam. Bet tikai par rokenrola tiesu jau arī mēs esam cilvēki. Neparasta izrāde, manā skatījumā – izcila.

VĒRTĒJUMS
Režija 5
Scenogrāfija 5
Aktierspēle 5

26
sep
2014
X

Ar ironijas ceļa rulli. Vakariņas ar Elvisu

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Pagājušās nedēļas nogalē pirmizrāde bija Jana Villema van den Bosa piektajam iestudējumam Dailes teātrī – Spilvencilvēkam, Amadejam, Vējiem līdzi un Slazdā seko «mūslaiku farss» Vakariņas ar Elvisu.

Vispirms par lugu. Angļu dramaturga un scenārista Lī Hola (scenārija autors filmai Billijs Eliots, līdzautors – Lepnums un aizspriedumi, Kara zirgs) luga Cooking with Elvis vēsta par kādu vīru, kurš atdarinājis Elvisu Presliju. Pēc liktenīgas auto avārijas viņš ir paralizēts un vada dienas ratiņkrēslā. Elvisa atdarinātājs kā tēls ir atsauce uz fenomenu, kas dzīvāks par dzīvu joprojām, – plaukstošo Preslija atdarinātāju industriju. Šī tēma interesē daudzus autorus, arī kino, kā vienu no jaunākajiem piemēriem te varētu minēt pirms pāris gadiem Argentīnas režisora Armando Bo uzņemto filmu The Last Elvis. Arī tās galvenais varonis ir tāds pats Elvisa atdarinātājs – viņš pamet savu ne pārāk harmonisko dzīvi, lai dotos uz Elvisa Preslija māju Greislendā un vannasistabā, kurā Preslijs tika atrasts miris, ieņemtu nāvējošu zāļu devu.

Elvisa Preslija – 20. gadsimta popkultūras leģendas, rokenrola karaļa, mūzikas ikonas, sekssimbola, «Amerikas amerikāņa numur viens», kā teikts lugā – tēls ir spilgta zīme, ko dramaturgs izmanto, lai melnās komēdijas tiešajā izteiksmē runātu par sabiedrības tikumiem. Tamdēļ viņš labi uzasinātās ironijas bultas ar morāles spalvu galā raida Elvisa atdarinātāja ķermenī. Īstajam Preslijam bija problēmas ar lieko svaru, bet Tēvs barojams ar sašķidrinātu pārtiku. Sekssimbola atdarinātājam, pēc meitas Džilas vārdiem, visu laiku ir erekcija, taču nekādu iespēju ko darīt lietas labā. Kad Tēvs pieceļas no ratiņkrēsla, un tā notiek vairākas reizes, viņš piedzimst kā Fēnikss no pelniem, pilnībā iemiesojoties Elvisa tēlā. Vienā Tēva–Elvisa monologā var saskatīt Jēzus Kalna sprediķa intonācijas parodiskā gaismā, tā autors atgādina par Elvisu–elku un viņa celšanu Dieva vietā, ar ko ASV nodarbojas dažādas reliģiskās organizācijas, gaidot Elvisa otro atnākšanu.

Vīrieša pārtapšana Elvisā liecina par pilnīgu identificēšanos ar atdarināmo personību un dzīvošanu ilūziju pasaulē. No īstenības bēg arī viņa sieva, kurai ir problēmas ar alkoholu, bet meita patvērumu rod pie plīts un mājas solī, kamēr mamma – skolotāja sēž bāros, copējot mīļāko. Šajā ģimenē var saskatīt pasaules mikromodeli ar patērētājsabiedrību raksturojošiem lielumiem, piemēram, visu vēlmju piepildīšanu, izslēdzot morāles un ētikas kategorijas.

Jans Villems van den Boss šoreiz sadarbojies ar Lizu Kuku (Lielbritānija), kas bija arī Ņūkāslā tapušā lugas pirmiestudējuma scenogrāfe. Uz Dailes teātra skatuves ripas uzcelta telpiska divstāvu māja, ko apdzīvo četri lugas varoņi. Videoekrānos redzama gan darbība tuvplānā, gan tās ilustrēšana, piemēram, ar burgeru attēliem – video mākslinieks Artis Dzērve. Pirmizrādē radās iespaids, ka nav vēl atrasta īstā intonācija starp smieklīgo un nopietno, komēdiju un drāmu, atsvešinājumu un līdzjušanu. Izrāde it kā salūst divās daļās. Ir kamerizrāde, kas ieslēgta mājā aiz caurspīdīgas sienas un epizodiski ievelk spēcīgas dramatisma līnijas, bet ko attāluma dēļ nevar uztvert visās niansēs. Ir šova fragmenti ar harismātisko Elvisu un viņa zaķiem – Lidiju Pupuri, Akvelīnu Līvmani, Esmeraldu Ermali, Ēriku Egliju. Tie veido paralēlo stāstu par iluzoro dzīvi. Kopumā izrādei ļoti pietrūka enerģijas, spraiguma, draiva. Temps, īpaši pirmajā daļā, bija gauss, pauzes starp ainām, kamēr tiek pagriezta skatuve,– pārāk ilgas, kādēļ arī izrādes ritms – stipri ļodzīgs.

Artūra Skrastiņa Tēvs, Ievas Segliņas Džila un Vitas Vārpiņas Mamma izrādes saturiskajā zīmējumā iezīmē tēmas par slēpšanos no īstenības. Arī burtiskā nozīmē apjomīgajā Džilas tēlā Ieva Segliņa saplūdina meitenīgu naivumu un trauslumu ar pieauguša cilvēka prātīgo briedumu, aizkustinošu mīlestību ar ironiju, viegli un šarmanti pārejot no vienas situācijas citā. Vita Vārpiņa špidrilkas Mammas lomā ievij dramatiskas notis par pienākumu un sirdsapziņu, bet smieklīgais Ginta Andžāna Cēzars ir precīzs «divu rievu smadzeņu» iemiesojums ar labradora un žēlsirdīgās māsas labsirdību, kas ņem no dzīves to, ko var paņemt, neko nesarežģījot.

Izrāde ir koša, gan pateicoties Ilzes Vītoliņas kostīmiem, gan gaismu mākslinieka Igora Kapustina krāsu gleznām. Elvisa dziesmas Artūra Skrastiņa izpildījumā Preslija laikabiedriem un citiem faniem sagādās patīkamus brīžus. Kaut tēma par dzīvošanu ilūzijās un slēpšanos no realitātes var uzrunāt ļoti personīgi, biezā slānī trieptā ironija brīžiem radīja izjūtu, ka viss dzīvais, kas rodas, tiek palikts zem ceļa ruļļa. Un tomēr tad tas ir vairāk stāsts par kādiem «viņiem» no citas realitātes, par ko varam pasmaidīt vai pasmīkņāt.

Jāpiebilst, ka Vakariņas ar Elvisu izrādījās pārāk smags pārbaudījums Dailes teātra Lielās zāles skatuves tehnikai – svētdienas vakarā tā salūza, un izrādi nācās pārtraukt. Tehniskās ķibeles varētu būt arī iemesls temporitma problēmām pirmizrādē, un tas nozīmē, ka līdz izrādes piedzimšanai vēl jāpagaida.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi