Atpakaļ uz afišu

Milena Bogavaca

Ka tavu tēti!

Stāsts par ilgām 2 cēlienos.

Tulkojusi Laura Groza

Pirmizrāde: 2010. gada 19. februāris

Video

Nenosūtītas un nesaņemtas vēstules, kuru adresāts dzīvo vien atmiņās. Sapņi, kas vienmēr piepildās par vēlu...

Skumji, atpazīstami un tik cilvēciski. Šis ir stāsts par cilvēku ilgām. Savā sarežģītībā vienkāršs un komismā nopietns. Par paaudžu mūžsenajiem kariem un vienaudžu nežēlīgo sāncensību. Skaudri un atmaskojoši, bet arī intīmi un skaisti.

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

IZRĀDĒ SMĒĶĒ! 

 

Iestudējumu atbalsta VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDS.

 

Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2009/2010 balvai  - Gada izrāde bērniem vai jauniešiem.

Režisori - Laura Groza-Ķibere , Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2009/2010 balvai - Gada jaunais skatuves mākslinieks

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kustību konsultante - Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Kostīmu konsultante - Ieva Kauliņa

Lomās

Lauris Subatnieks (Filips, narkodīleris)
Lilita Ozoliņa (Marina, alkoholiķe)
Kristīne Nevarauska (Aja, prostitūta)
Intars Rešetins (Melnais)
Marīna Janaus (Sociālā darbiniece)
Anete Krasovska (Mazais)
Dainis Grūbe (Bane)

Viedokļi

26
feb
2010
X

Pastkartes mīļajam tētim

Dita Eglīte
//Delfi

Kopš 19. februāra Dailes teātris Mazajā zālē skatītājiem piedāvā skarbu sarunu par skarbiem jauniešiem. Režisore Laura Groza pati atradusi un iztulkojusi serbietes Milenas Bogavacas lugu "Mīļo tēt", lai runātu par piecpadsmitgadīga cilvēka ceļu uz pieaugušo pasauli. Kaut stāsts ir par Belgradas iedzīvotājiem – nesenā kara traumētiem jauniem un vairs ne tik jauniem cilvēkiem, mūsu skatītāju iestudējums "Ka tavu tēti!" dinamiski uzrunā tieši cilvēcisko attiecību drāmas kontekstā.

Vērtējums: 3/5

Lugas skarbo slāni par nežēlīgajām pusaudžu un jauniešu dzīves ikdienas gaitām, kā arī fona informāciju, kas saistīta ar dramatiskajiem notikumiem serbu jaunākajā vēsturē, it kā netīši slāpē mākslinieka Mārtiņa Vilkārša lieliskā scenogrāfija. Šķiet, ja spēles laukumā nebūtu šo daudzo "šūpoļu" (gulta, bāra un veikala lete, dīvāns u.c.), iestudējumu būtu daudz grūtāk skatīties. Var tikai iztēloties tos baisos apstākļus, kādos cilvēki tiek iemesti karojošās zemēs. Taču šūpoles notiekošajam piešķir tādu kā poētisku vieglumu.

Režisore kopā ar radošo grupu šajā gadījumā principiāli runā par mūžīgi sarežģītajām paaudžu attiecībām, centrā izvirzot piecpadsmitgadīgo Milicu, kuras lomā perfekti iejūtas Anete Krasovska. Milica ir Bogavacas lugas galvenā varone un arī iestudējumā Anetei Krasovskai, spēlējot sarežģīto un spuraino pusaudzi, pieder pārliecinošākais aktierdarbs. Līdzīgā lomā Anete Krasovska bija vērojama Džilindžera iestudētajā "Psihā". Negribu ticēt, ka abas lomas izdevušās tikai tāpēc, ka viņa spēlētu paštēlā. Drīzāk tā ir talantīga spēja iejusties sev labi pazīstamos apstākļos un uzticēšanās režisoram.

Ārpus Anetes Krasovskas vitālajai, reizē rupjajai un reizē sirsnīgajai Milicai, iestudējumam kopumā vairāk ir nosacītības daba – gandrīz visi aktieri it kā "spēlē" savus tēlus. Bet varbūt vienkārši nav ar tiem vēl saraduši? Tā īsti nenoticu Milicas draugam Banem, ko atveido simpātiskais Dainis Grūbe. Vai piecpadsmitgadīga huligāniņa loma ir sarežģītāks uzdevums kā Tils Pūcespieģelis vai kņazs Miškins (diplomdarba "Idiotā")? Jaunajam aktierim rokas un kājas, šķiet, brīžiem nav kur likt, jūtama tāda kā neveiklība par garo augumu, nav arī īsti skaidras viņa attiecības ar apkārtējiem, Milicu jeb Mazo tai skaitā. Vēl nosacītāks ir Intara Rešetina Melnais, kurš pārsvarā, parādoties spēles laukumā, drūmi skatās publikā. Savukārt Lilita Ozoliņa Milicas mātes lomā uz atveidojamo alkoholiķes tēlu skatās it kā no malas, it kā baidoties līdz galam būt nejauka un riebīga. Bet varbūt režisore apzināti vēlējusies notušēt lugā ietverto cilvēku savstarpējo brutalitāti? Izrādes varoņi gan savā leksikā ir rupji, taču šī rupjība aizslīd it kā garām. Tāpat var nojaust, ka jaunieši atsevišķās ainās ir lietojuši narkotiskās vielas, taču viņu uzvedībā tas īsti neparādās.

Psiholoģiski pamatotākas un līdz ar to labi saprotamas ir epizodes ar Laura Subatnieka Filipu un Kristīnes Nevarauskas Aju. Milicas lielais brālis Filips narkodīlera amatu apguvis pie abstrakti ļaunā tēla ar iesauku Melnais, bet viņš saviem spēkiem mēģina izkļūt no apburtā noziedzības loka. Aizlauzts dramatisms un sāpīgs liktenis nolasāms arī Ievas Pļavnieces atveidotajā Ksenijā.

Patiesībā jau gandrīz visi šajā stāstā iesaistītie personāži, tai skaitā epizodiskajās lomiņās pārliecinoši parādījušies Jāņa Paukštello Pastnieks un Marīnas Janauas Sociālā darbiniece, dzīvo katrs par sevi un uztraucas katrs tikai par sevi… Tāds nežēlīgs laiks un apstākļi, kuros katram pašam jāmeklē sava laimes saliņa. Pusaudzei Milicai tāda ir zem spēles laukuma centrālajām "šūpolēm" – silti izgaismota, ar savām mantām un mīļiem niekiem piemētāta, kur vienatnē rakstīt tētim pastkartes. Nav īsti zināms, kur tētis atrodas, Milica viņu nav redzējusi daudzus gadus, taču viņa ilgojas un sapņo par viņu, un gadu gaitā, saprotams, viņu nemanot arī idealizējusi. Ticot, ka reiz viņš nāks un Mazo paņems savā azotē, lai rūpētos un sargātu no visa šai pasaulē. Taču tad, kad bērnunams tēti beidzot atradis, Milica vairs negrib viņu redzēt. Kamols sakāpj kaklā, jo šķiet – kā, nu taču viss laimīgi beidzies!?... Bet skumji jau laikam tāpēc, ka acu priekšā mazā, spurainā huligānīte ir samierinājusies ar šo realitāti un dzīves noteikumiem, reizē baidoties no jaunas vilšanās un šķiršanās. Tādēļ varbūt arī pārāk gaiši un optimistiski izskan fināla mūzika "The Neverending Story".

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi