Atpakaļ uz afišu

Aleksandrs Vampilovs

Atvadas jūnijā

Zaudētās ilūzijas 2 daļās.

No krievu valodas tulkojis Raimonds Auškāps

Pirmizrāde: 2010. gada 3. decembris

Septiņu gadu laikā krievu dramaturgs Aleksandrs Vampilovs (1937-1972) uzrakstīja septiņas labas lugas.

„Atvadas jūnijā" (1966) ir pirmā lielā Vampilova luga, kurā ikdienas dzīves patiesīgums un sarežģītie personāžu raksturi rāda brīdi, kad atmostas sirdsapziņa un notiek visu vērtību pārvērtēšana. Notikumi ir īsti satīriski un reizē traģikomiski. Bet pāri visam valda dzirkstošs jauneklīgums un alkas pēc dzīves.

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

"Ģimenes aptieku" balva "Sudraba piesta 2011" kā sezonas labākajai izrādei, kura veltīta ģimenes un personīgo problēmu atspoguļojumam.

Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai - Gada dramatiskā teātra izrāde.

 

Režisori - Mārtiņš Eihe , Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balvai - Gada režisors

Gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis

Scenogrāfs - Kristiāns Brekte

Kostīmu māksliniece - Kristīne Vītola

Lomās

Aldis Siliņš (Koļesovs)
Dainis Grūbe (Bukins)
Lauris Subatnieks (Gomira)
Pēteris Liepiņš (Repņikovs)
Dainis Gaidelis (Zolotujevs)
Inita Sondore (Taņa)
Aija Dzērve (Maša)
Indra Briķe (Repņikova)
Ērika Eglija (Skaistule)
Akvelīna Līvmane (Komsordze)
Marīna Janaus (Milice)
Gints Andžāns (Frolovs)
Baiba Neja (Skaistule)

Viedokļi

29
dec
2010
X

Ēnas zirnekļa tīklā

Zane Radzobe
//Diena

Interesanti - cik daudz pirms iestudēšanas režisors Mārtiņš Eihe izdomā? Vai viņš zina, kāda būs izrāde detaļās? Vai arī - rada skeletu? Viņš ir diktators vai demokrāts? Kādās proporcijās? M. Eihes izrādēs to secināt nav iespējams. Skatītājam iestudējumus nenākas analizēt, tāpēc, pieļauju, viņu tas maz interesē. Es savukārt jūtos apmaldījusies neizzināmā pasaulē. Tā ir viena no valdzinošākajām sajūtām teātrī, ko spēj uzburt nedaudzi mākslinieki. Sajūta, ka viss uz skatuves notiek viegli un dabiski. Kā elpošana. Tomēr arī precīzi un gudri. Šķiet, ka iespējamas vienlaikus neiespējamas lietas - absolūts režisora diktāts un absolūta brīvība. Aleksandra Vampilova Atvadās jūnijā Dailes teātrī mulsinošais prieks atkal ir klāt, padarot M. Eihes atgriešanos pie «pilnmetrāžas» izrāžu iestudēšanas par ļoti patīkamu notikumu. Smiekli asarās Izrāde ievilina, pirmām kārtām gudri attaisnojot autora doto žanra apzīmējumu «komēdija». Pirmais cēliens aizskrien vienā elpas vilcienā. Paradokss, jo A. Vampilova agrīno lugu par jauniešu satikšanos ar dzīvi par komisku nevedas saukt. Studentu kompānija tūlīt beigs mācības un izklīdīs - ģeologi brauks uz Ziemeļiem, biologi strādās selekcijā un, protams, uzlabos valsts, ja ne pasaules, nākotni. Rītdiena rādās gaišās krāsās. Pieredzējušu skatītāju tomēr nepiemānīsi. Nelaime glītas meitenes Taņas izskatā lugas galvenajam varonim uzglūn pieturā pa ceļam uz draugu kāzām. Mazliet bravūras, un talantīgais, simpātiskais, bet ne īpaši lokanu muguru apveltītais jaunais cilvēks īsi pirms gala eksāmeniem tiks izmests. Bet Taņas gādīgais tēvs rektors liks Koļesovam izvēlēties meitu vai vietu augstskolā, diplomu, akadēmisko karjeru. A. Vampilovu 60. gadu vidū interesēja paaudžu attiecības. Jaunieši morāli izkurtējušajā dzīvē spiesti aizstāvēt savus ideālus, cilvēcību sevī. Koļesova izvēle nav starp mīlestību un materiālu izdevīgumu, bet gan jūtām un tiesībām nenodot savu talantu. Varbūt pat fizisku eksistenci, jo bez «papīra» nākotne iespējama tikai darbos krietni zem viņa «līmeņa». A. Vampilova jautājums, ko drīkst upurēt, sevi neiznīcinot, izskan bezkompromisa dramatiskumā. Smaids, ja arī parādās skatītāja sejā, ir sāpīgs - cauri asarām, apzinoties cenu, par kādu tiek pirkta dzīve. M. Eihes izrādes pirmajā cēlienā priecīgu smaidu novaldīt nav iespējams. Iemesli ir divi - nesamāksloti joki un profesionāls baudījums. Scenogrāfa Kristiana Brektes veidotajā telpā - baltā daudzstūrī - vienlaikus uzturas visi izrādes dalībnieki. Tie, kas darbībā nepiedalās, skatās. Brīžam grimase vai skatiens komentē, visbiežāk katrs klusi sēž savā pasaulē. Spilgti izgaismotajā daudzstūrī trūkst ēnu, tas ir mazs teātrītis, kura dalībnieki pārmaiņus ir aktieri un skatītāji. Telpa fantastiski transformējas, pateicoties asprātīgai (un vizuāli skaistai) iedomai uz baltajām sienām ar melnu izolācijas lenti izlocīt piktogrammas - piemēram, divi krusti kapiem, pēc mirkļa vēl pāris metru lentes, un kapi pārtop viesistabas logos. Te spēlē visi, un spēle ir komiska. Bravūra, joks, pārspīlēta poza. Smiekli ir labsirdīgi, jo smīdina nevis varoņu sejas, bet maskas, izzīmētas tik dabiski, ka pirmajā brīdī atšķirību nepamanīsiet. Izrādei raksturīga sentimentāla intonācija, kas vienlaikus atsvešina un ievelk līdzīgi kā veca filma - nostalģisks stāsts par mums (jo par visiem cilvēkiem visos laikos) un par neglābjami aizgājušu laiku. Kristīnes Vītolas tērptie varoņi izskatās kā 60. gadu iemītnieki - frizūras, tērpi, aksesuāri. Tomēr aiz stilizācijas slēpjas laikmetīgi cilvēki, kas ievērojami atšķiras no A. Vampilova varoņiem. Tas ir izrādes ieguvums un trūkums vienlaikus. Varoņu kolektīvs Lugas jauniešu optimisms darbības sākumā ir dabisks. M. Eihes varoņu smaidi ir maskas, ko katrs pārklāj savām sāpēm. Patiesā dzīve nav prožektoru gaismās, bet gan ēnās, kas, uzmanīgāk vērojot, atklājas aiz tām. Reti gadās, kad spēles kvalitāte ir vienlīdz augsta visiem izrādes aktieriem. Atvadu jūnijā pirmajā cēlienā tā ir. Liekas, M. Eihe jūtīgi uztvēris, ka stāsts nav tikai par Koļesovu, bet par ikkatru, jo dzīvē neizbēgami pienāk brīdis, kad vajag izšķirties. Protams, simpātiskajam varonim, kura lomā Aldis Siliņš atradis iepriekš neredzētu skatuvisko organiku, pārvarot nervozo saraustītību, kas reizēm viņa tēliem traucē, izvēle ir smagāka. Bet savi kompromisi nepieciešami arī Aijas Dzērves Mašas, Daiņa Grūbes Bukina un Gita Andžāna Frovola attiecību mezglu pārciršanai, Daiņa Gaideļa Zolotujeva, Laura Subatnieka Gomiras vai Baibas Nejas (otrā sastāvā Ērika Eglija) Skaistules dēmonu savaldīšanai. Sāpes ir pat Akvelīnas Līvmanes Komsordzei un Marīnas Janauas Milicei. Pat ja mēs neuzzinām, kādas tās ir, aktrisēm izdodas pārliecināt, ka tēli ir dzīvi, nevis tikai bezvārda funkcijas. Ko piebilst arī par Pētera Liepiņa daudzslāņaini izzīmētā Repņikova un Indras Briķes talantīgā vieglumā uzburtās Repņikovas iekšējiem un ārējiem kompromisiem... Rotaļīgais vieglums, pieskaroties traģiskajam, ir M. Eihes rokraksta iezīme - cieņa pret skatītāju, uzticoties tā inteliģencei, garīgajam briedumam. Viņa teātris nav lekcija, bet emocionāls ceļojums, kurā atbildes jārod pašam. Izrāde tikai parādīs ceļu. Tiesa, šobrīd smalkajā zirnekļa tīklā Atvadās jūnijā vēl ir neaizausti posmi. Piemēram, A. Siliņa un I. Dzelmes saspēle otrajā cēlienā, kad par tēlu attiecībām neliecina pat teksti (A. Vampilovs nav aizvainojis skatītāju, skaidrojot to, ko teātrī vajag redzēt, ne dzirdēt). Dažas izrādes pēc pirmizrādes Taņai Koļesovs ir kaprīze, bet Koļesovam Taņa nozīmē tieši tikpat daudz, cik diploms, ko viņš saplēš. A. Siliņa varonis pārāk labi zina XXI gadsimta patiesību - allaž iespējams dabūt kopiju. Izvēles grūtības tādējādi krietni atvieglinātas, un daudz būtiskākas šķiet P. Liepiņa, I. Briķes, L. Subatnieka un G. Andžāna varoņu mazākās, toties konsekventi nospēlētās problēmas. Bet gribas ticēt, ka lieliskais ansamblis sevi pierādīs arī otrajā cēlienā.

28
dec
2010
X

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

//teritorija.lv

3. decembrī ar krievu dramaturga Aleksandra Vampilova lugas „Atvadas jūnijā” pirmizrādi Dailes teātrī debitējis režisorsMārtiņš Eihe. Iestudējums vērtēts atzinīgi un nodēvēts ne tikai par nepretenciozu, smalki izstrādātu un nopietnu, bet arī smeldzīgi traģikomisku un pāri ikdienībai paceļošu. Sevišķi slavēta scenogrāfija (Kristiāns Brekte) un aktierspēle, īpaši izceļot aktieri Aldi Siliņu (Koļesovs) titullomā, Indru Briķi (Repņikova), Aiju Dzērvi (Maša), Marīnu Janaus (Milice), Gintu Andžānu (Frolovs) un Pēteri Liepiņu (Repņikovs).

Latvijas teātru Ābolu ķocī („Diena”) Guna Zeltiņa izrādi novērtējusi ar pieciem āboliem un uzskata, ka tā esot veiksmīga Mārtiņa Eihes debija Dailes teātrī, jo tapis „viens no stilistiski noskaņotākajiem un mākslinieciski harmoniskākajiem nelielo formu iestudējumiem šajā teātrī pēdējā laikā”. Izrāde, ko raksturo labdabīgs humors, izteiksmes vieglums, intimitāte, ansambļa atvērtība, artistiskums, precīzi uzminēta atmosfēra, intonācija un plastika, „nemanāmi ievelk sevī skatītāju” un liek viņam gandrīz nemitīgi smaidīt.

Arī Valda Čakare iestudējumu, kurā esot demonstrēta reti sastopama prasme laiku izteikt telpiskās attiecībās, novērtējusi ar pieciem āboliem. Laika distanci starp 60.gadiem un mūsdienām režisors esot pārvērtis poētiskā tēlā, bet aktieru ārējais veidols esot veidots atbilstoši 60.gadu modei. Gandrīz visa iestudējuma laikā spēles stils „noturas uz smalkās robežas starp smiekliem un nopietnību”.

Savukārt Mārīte Gulbe izrādi nodēvējusi par patīkamu notikumu un to novērtējusi ar četriem āboliem. Iestudējumā, kas atstājot labu pēcgaršu, iepriecina režisora panāktais ansambliskums padomju laika stilizētajā un naivi rotaļīgajā telpā, izrādes notikumus izspēlējošā intonācija un tās vieglums, stila izjūta, labsirdība, labvēlīga ironija un Mārtiņa Eihes spēja parādīt ikviena aktiera pievilcību.

Normunds Akots (Delfi.lv) iestudējumu skata kā iespēju aktieriem darboties „nedaudz atšķirīgā stilistikā no ierastā skatuviskās eksistences veida”: viņi nepametot skatuvi arī tad, kad neiesaistās ainas darbībā. Asprātīgas un nedaudz komiskas situācijas, kurās atainota jaunu cilvēku raksturu tapšanas problēmas, režisors izmantojot kā vizuālas informācijas nesējas svarīga jautājuma uzdošanai. Iestudējuma vājā puse esot aktierspēles kopējā grafika – samocītās, vietām neveiklās un temporitmu lauzošās starpspēles. Izrādei, kas uzdod jautājumu, vai spējam būt godīgi paši pret sevi jebkuras izvēles priekšā, vēl esot vajadzīga pieslīpēšana.

Olga Gudiss („Bizness un Baltija”) uzskata, ka režisors izrādē radījis atmosfēru, kas raksturīga Alvja Hermaņa iestudējumiem par 60.gadiem: neiedziļinoties psiholoģiskās refleksijās, Mārtiņš Eihe labsirdīgi un ironiski smīn par notiekošo. Veiksmīgs esot dekorāciju nomaiņas grafiskais risinājums, un smalki iezīmētas alūzijas, kuru netrūkstot arī lugā. Izrāde veidota tik prasmīgi, ka reizēm šķietot, ka konstrukciju plīvuros pazūd kas svarīgs. Vecāka gadagājuma aktieri izrādē esot izteiksmīgāki un spilgtāki par jaunākajiem.

Maša Nasardinova („Bizness un Baltija”) slavē Mārtiņa Eihes un Kristiāna Brektes ieguldīto darbu 60.gadu laika un telpas nosacītības radīšanā: skatuve sašaurināta līdz galējai robežai, izslēdzot cilvēka personīgās teritorijas iespējamību. Uz skatuves aktieri netiek pamesti vieni ne uz mirkli, bet klusējošo un konkrētajās ainās tieši neiesaistīto personāžu reakcija uz citu monologiem vai dialogiem neesot līdz galam noslīpēta. Izrāde pārāk lēni tiekot virzīta uz finālu, bet aktierspēle farsa manierē esot pārāk nosacīta. Izrādi glābjot brīži, kad aktieri ir dabīgi un ticami.

Zane Radzobe („Diena”) izrādi uzskata par ļoti patīkamu notikumu, jo tā ne tikai ievilina, attaisnojot žanra apzīmējumu „komēdija”, bet arī rada uz skatuves precizitātes, gudrības, rotaļīga viegluma un dabiskuma sajūtu, apvienojot absolūtu režisora diktātu un brīvību. Pirmais cēliens, kurā „spēles kvalitāte ir vienlīdz augsta visiem izrādes aktieriem”, aizskrienot vienā elpas vilcienā, un priecīgu smaidu nesamāksloto joku un profesionālā baudījuma dēļ novaldīt tajā neesot iespējams. Izrādes sentimentālā intonācija, pieskaroties arī traģiskajam, vienlaikus atsvešina un ievelk „līdzīgi kā veca filma”, bet aiz stilizācijas slēpjoties laikmetīgi cilvēki, kas esot gan izrādes ieguvums, gan trūkums. M. Eihes teātris, kuru raksturo cieņa pret skatītāju, „nav lekcija, bet emocionāls ceļojums, kurā atbildes jārod pašam”, taču pašlaik izrādes „smalkajā zirnekļa tīklā [..] vēl ir neaizausti posmi”.

20
dec
2010
X

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Guna Zeltiņa *****

Veiksmīga talantīgā režisora M. Eihes debija Dailes teātrī. Vampilova agrīnā luga iestudēta gaumīga retro stilā, asprātīgi apspēlējot 60. gadu atribūtiku un sabalansējot to ar darbības vietas, laika un aktierspēles nosacītību. "Zaudētās nevainības" laikmeta vienkāršās norises un konfliktu tvērums saista ar labdabīgu humoru, reti sastopamu izteiksmes vieglumu un intimitāti, ansambļa atvērtību un artistiskumu. Izrādes precīzi uzminētā atmosfēra un intonācija, valša ritmā izdejotā plastika un nepretenciozi izstāstītais stāsts nemanāmi ievelk sevī skatītāju, liekot gandrīz visu izrādes laiku iekšēji smaidīt. Attaisnojies risks galveno lomu uzticēt A. Siliņam, kura būtības siltā cilvēciskā "odere" un aktieriskā organika piešķir ticamību visai shematiskajam tēlam. Labi aktierdarbi P. Liepiņam un I. Briķei Repņikovu pāra lomās, A. Dzērvei kā jaunajai sievai, D. Gaidelim kā kriminālistam - dzīves filozofam. No I. Dzelmes Taņas strāvot strāvo jaunības svaigums un vitalitāte, skatītāju zāle jūtīgi tver teju katru G. Andžāna atveidotā neveiksmīgā mīlētāja vārdu un kustību. Šī skatītāju neparasti dzīvā reakcija un atsaucība visām izrādes norisēm ir liecība tam, ka tapis viens no stilistiski noskaņotākajiem un mākslinieciski harmoniskākajiem nelielo formu iestudējumiem šajā teātrī pēdējā laikā.

Valda Čakare *****

Mārtiņš Eihe savai debijai Dailes teātrī izvēlējies Aleksandra Vampilova pirmo lielo lugu - lirisku komēdiju no studentu dzīves, kuras kodolu veido paaudžu attiecības, atbildība par savu ieceru realizāciju un morālās izvēles problēma. Laika distanci, kas mūs šķir no 60. gadiem, režisors nevis ignorē, bet pārvērš poētiskā tēlā, demonstrējot reti sastopamu prasmi laiku izteikt telpiskās attiecībās. Kristiāna Brektes sterili baltajā telpā aktieri ar melnu izolācijas lenti uz sienām uzlīmē dārza kokus un kapsētas krustus. Kristīnes Vītolas apģērbti un safrizēti atbilstoši 60. gadu modei, viņi ar rāmu smaidu raugās publikā un runā lugas tekstus, gluži kā citējot savus varoņus un viņu rīcību. Aktieru spēles stils gandrīz visā izrādes garumā noturas uz smalkās robežas starp smiekliem un nopietnību, bet atsevišķiem darbiem - Indras Briķes un Pētera Liepiņa Repņikovu pārim, Marīnas Janauas Milicei, Initas Dzelmes Taņai un Ginta Andžāna Frolovam - piemīt īpaša pievilcība un šarms.

Mārīte Gulbe ****

Patīkams notikums. It kā nepretencioza, bet smalki izstrādāta, pārdomāta izrāde, kas atstāj labu pēcgaršu.

Padomju laika luga stilizētā, naivi rotaļīgā telpā. Iepriecina, pirmkārt, režisora panāktais ansambliskums - visi aktieri uz skatuves atrodas visu izrādes laiku, netraucējot cits citam, bet smalki piespēlējot kādu attieksmes niansi (burvīgi tas izdodas, piemēram, A. Līvmanes Komsordzei, G. Andžāna Frolovam). Otrkārt, intonācija, kādā aktieri izspēlē izrādes notikumus, - ar vieglumu, labsirdīgi, ar smaidu un labvēlīgu ironiju. Treškārt, stila izjūta - 60. gadu kostīmi (K. Vītoliņa), frizūras, grims, atribūtika un K. Brektes melnbaltā telpa, kurā pat vārīta ola ir melna. Vienīgi zālīte koferītī - spirgti zaļa, Taņas kleita - koši sārta un rektora kundzes acu ēnas - indīgi zilas.

Ceturtkārt, M. Eihe pratis parādīt katra aktiera pievilcību, un vairāki no viņiem liek ieraudzīt sevi it kā citām acīm: atklājas lieliskā G. Andžāna humora izjūta, A. Siliņš dzirkstī Koļesova lomā, precīzi, niansēti spēlē A. Dzērve, D. Gaidelis, A. Līvmane, P. Liepiņš, I. Briķe, I. Dzelme, M. Janaua, sasaistītāks pirmizrādē šķita D. Grūbe.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi