Atpakaļ uz afišu

Braiens Makavera

Pikaso sievietes

2 daļās

No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

Pirmizrāde: 2014. gada 14. maijs


Pablo Pikaso uzskatīja, ka sievietes ir vai nu dievietes vai kājslauķi. Mākslinieka seksuālā apetīte bija monstroza, un viņa dzīvē bija daudz sieviešu. Dažas no tām bija īpašas, un viņš tās ir iemūžinājis savās gleznās un skulptūrās. Mākslas vēsturnieki un biogrāfi parasti viņas apraksta visai skarbi, attēlojot viņas kā muļķīgas, nenozīmīgas, histēriskas, netikumīgas, ar visai ierobežotu intelektu apveltītas būtnes. Parasti šie mākslas vēsturnieki un biogrāfi ir vīrieši.

Varbūt ir vērts ieklausīties, kas par šo visu ir sakāms sievietēm?

 

IZRĀDĒ SMEĶĒ!

 

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/117215-pikaso-klatbutne.htm

http://www.la.lv/kad-runa-genija-sievietes%E2%80%A9/

http://www.diena.lv/kd/teatris/virietis-paliek-aiz-zales-durvim-14055465

 

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Izrādes māksliniece - Ilze Vītoliņa

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Muzikālais noformējums - Kārlis Auzāns

Lomās

Lilita Ozoliņa (Olga)
Akvelīna Līvmane (Dora)
Ieva Segliņa (Fransuāza)
Sarmīte Rubule (Žaklīna)

Viedokļi

26
mai
2014
X

Pikaso un dēles

Zane Radzobe //kroders.lv

Lauras Grozas-Ķiberes iestudētās Pikaso sievietes mani iedvesmoja – piesēdos pie interneta un beidzot kārtīgi uzzināju, kas tā tāda sieviešu histērija. 19. gadsimta modes slimība, par ko nācies lasīt romānos, izzuda no medicīnas aktualitāšu sarakstiem līdz ar sufražistēm, feminisma kustības attīstību un seksuālo revolūciju, līgani ieplūstot dažādu neirožu aprakstos. Lai arī Pikaso sievietes primāri it kā nav pārspriedums par to, kā bezdarbība un seksuāla neapmierinātība noved pie garīgās veselības traucējumiem (pēc lugas ieceres pat gluži pretēji), tomēr šī diagnoze neatturami uzpeld apziņā. Jo tieši tas divos cēlienos šobrīd vērojams Dailes teātrī. Neteikšu, ka izrāde man likās slikta. Tikai – nepieņemama, rosinot jautājumu: kā režisore-sieviete nonāk pie seksisma tik skarbās formās.

Bet jāsāk ar lugu. Braiena Makaveras Pikaso sievietes, īru dramaturga populārākā luga, savā žanrā ir interesants darbs. Žanrs ir klišejisks – slavenu mākslinieku-vīriešu „slēptās” dzīves caur viņu sieviešu skatījuma prizmu. Negribu izklausīties ciniska, jo gadās visādi un radošā procesā robežas novilkt reizēm ir sarežģīti, tomēr lielā daļā šādu sacerējumu izrādās, ka slavenāko darbu (vai, mazākais, to ieceru) autores ir sievietes, kurām atzinība nozagta viena iemesla – viņu dzimuma dēļ. Te, protams, svarīgs ir Rietumeiropas konteksts – attīstītajā pasaulē cīņa, kuru mūsu reģiona daiļais dzimums sen izcīnījis un kuras uzvaras sekas līdz mielēm izbaudīt paguvis, joprojām ir aktualitāte.

Makaveras luga no klišejiskākām māsām atšķiras divkārt. Dabiski, darbs ir feministisku vēsmu apdvests (divdesmitā gadsimta beigu kontekstā jebkas mazāk nozīmētu izaicināt), tomēr autoru vairāk par Pikaso radošo procesu interesējusi sadzīve – „dzeltenais” materiāls par harēma dzīves praktiskajiem (finansiālajiem, juridiskajiem, loģistikas) aspektiem, kā arī jautājums, ko īsuma labad kopsavilkšu formulas veidā: Vai Pikaso bija labs cilvēks? Otrkārt, interesanta ir lugas forma. Pikaso sievietes sastāv no astoņiem „Pikaso sieviešu” monologiem, kurus pēc autora ieceres drīkst iestudēt vai nu kopā, vai atsevišķi, vai dažādās kombinācijās. Autors ir pietiekami gudrs, lai varones tēlotu pretrunīgā gaismā, daudz ko atstājot konkrēto aktrišu interpretācijai. Pikaso lugā nedarbojas, tādējādi pilnā mērā izpaužas nosaukumā ietvertā ironija: proti, sievietes, kurām dotais grupas apzīmējums – piederības, atkarības zīme – pasaules acīs ir pastāvēšanas vienīgais saturs un attaisnojums, pūlas izlīst no „autoritāšu” uzbūvētā stereotipiskā stāsta ietvara un pierādīt, ka viņas bijušas kas vairāk. Vai nu mākslā (kā patstāvīgas mākslinieces, domātājas, sabiedrības locekles), vai dzīvē (būdamas gudrākas, viltīgākas, izdarīgākas par Pikaso un sāncensēm).

Lauras Grozas-Ķiberes izrādē šādas ironijas nav – Pikaso te tiešām ir alfa un omega. Lilita Ozoliņa, Akvelīna Līvmane, Ieva Segliņa un Sarmīte Rubule sēž pie šujmašīnām Ilzes Vītoliņas iekārtotajā Kamerzāles telpā. Viņas ir ģērbtas pelēkās formās un šuj iepirkumu maisiņus, uz kuriem beigās tiek reproducēts Pikaso pašportrets – tātad burtiski „ražo” Pikaso leģendu. Un vienlaikus ir tās gūsteknes. Izrāde sākas ar muzikālu citātu – Cell Block Tango no mūzikla Čikāga, kas raksturo darbības konkrēto vidi kā cietuma darbnīcu. Tikai Dailē varones izrādās nevis dzīvespriecīgas slepkavas, bet gan ieslodzītās, upuri. Nebrīves tēmu Vītoliņa turpinājusi arī telpā – vienā skatuves stūrī sagrūsti lielveikalu iepirkumu ratiņi, kuros kraut sašūtās lupatas; otrā tādi paši ratiņi pārtapuši par būri dzīviem baložiem, kas nedaudz nervozi, bet mājīgi guldzina izrādes laikā.

Pieļauju, ka iestudējuma apraksts, uzlikts „uz papīra”, izklausās daudzsološāks, nekā ir patiesībā. Vai arī – ka tā interpretācijas ierosināto domāšanas procesu apstādina izrādes reālais audekls – proti, aktierspēle. Ar to es negribu teikt neko sliktu par četrām aktrisēm, kas piedalās Pikaso sievietēs, gluži otrādi – profesionāli viņas spēlē lieliski, pārsteidzošā kārtā spējot noturēt uzmanību ne īsajā un tikai tekstā balstītajā uzvedumā. Tikai saturs, ko viņas iemieso, izrādās tik traumatisks, ka tikt pāri tā iespaidam vismaz man iestudējuma skatīšanās laikā tā arī neizdevās.

No astoņiem Pikaso sieviešu stāstiem Groza atlasījusi tādus, kuros burtiski pa vīlēm ārā spiežas varonēs ieslēpta agresija, neapmierinātība, bezseguma ambīcijas, visās varavīksnes krāsās izkrāsotas. Lilitas Ozoliņas spēlētā Pikaso pirmā sieva Olga izrādās ar dēmonisku raksturu apveltīta sterva, kas spēj ar izdomu atrast jaunus un jaunus veidus, kā padarīt vīra ja ne personisko, tad vismaz sabiedrisko dzīvi neciešamu. Akvelīnas Līvmanes Dora ir sakāpināti teatrāla un nemitīgi tēlo – vienu lomu pēc otras. Ievas Segliņas Fransuāza, it kā normāla, jauna sieviete, pieprasa nepārtrauktu, neatslābstošu pielūgsmi un uzmanību, uzvedoties kā kaprīzs bērns. Sarmītes Rubules Žaklīna, Pikaso vecumdienu laulātā draudzene, pārējo monologu laikā klusē un liegi smaida, atstājot harmoniskas, eņģeliskas būtnes iespaidu. Kad varone beidzot ierunājas, atklājas prātam neaptverama vulgaritāte un plēsoniskums. Aktrise spēlē fantastiski – uz brīdi pārsteigumu nomaina fizisks riebums un bailes.
Varētu jau pa feminisma klišeju pēdām iztēloties, ka varones ir Pikaso – vīrieša-tirāna-despota – upuri, iznīcinātas, līdz asinskāru harpiju stāvoklim mērķtiecīgi novestas. (Izrāde vairākkārt uzsver Pikaso mīļoto un mīļāko nervu sabrukumus, ārstēšanos psihiatriskajā klīnikā, depresijas, pašnāvības.) Tomēr, izrādi skatoties, drīzāk kļūst žēl mākslinieka. Jo – kāds cilvēks gan spēj izturēt kopdzīvi ar šādu megēru ordām? Turklāt tas tomēr ir arī jautājums par mākslas un mākslinieka privātās dzīves attiecībām. Izrāde ne brīdi neapšauba Pikaso ģenialitāti, tieši otrādi – eksponē, ka par konkrētajām attiecībām interesējas tikai viņa ģēnija dēļ. Un tomēr uzdod jautājumu, vai Pikaso bija labs cilvēks. Droši vien – nē. Tikai – kāda tam nozīme? Vai Guernika tāpēc ir mazāk ģeniāla, ka tās autors bijis cūka?

Lai gan – mākslinieka attiecību izpēte Pikaso sievietēs ir iluzora. Izrāde nav par Pikaso. Tā ir par sievietēm, turklāt nevis konkrētām, bet – par sugu. Par dzimumu, jo aktrisēm izdodas atsevišķos stāstus pacelt vispārinājuma līmenī. Acīmredzot tēlos ietvertajās izpausmēs ir sava daļa patiesības, ja reiz tēls iznāk pārliecinošs, tomēr Grozas skatījums savā totalitātē ir iznīcinošs – sievietes ir histēriskas, ambiciozas, nežēlīgas un ļaunas būtnes, kas apsēž talantu un kā dēles izsūc no tā, cik daudz asiņu vien iespējams. Parazīti, kas iznīcina, lai arī pašas bez sava upura nespēj dzīvot. Beztalanta, bezkrāsas radījumi, kas barojas no ģēnija un uzurpē viņa slavu. Nesaku, ka par to nevar iestudēt. Tāpat nesaku, ka nevar iestudēt ne tikai antifeministiskas, bet pat klaji seksistiskas izrādes, kā šajā gadījumā. Tikai – kāpēc? Kaut kas izrādē tomēr nav kārtībā, ja nav iespējams pat nojaust tās veidotāju motivāciju, kontekstu, problēmu, par kuru mēģināts runāt.

Protams, gluži teorētiski pastāv vēl divi varianti. Pirmais, ka Pikaso sievietes ir slēpta ironija par Latvijas kontekstu – situāciju, kurā sievietes, saskārušās ar dzimumu vienlīdzības realitāti, ilgojas pēc tā, lai stiprais dzimums atkal uzņemtos iniciatīvu, pat ja tas nozīmētu ekstrēmas attiecību formas. Un otrs – ka iestudējums iecerēts feministiski apliecinošā toņkārtā, balstoties žanra klišejās. Tad, protams, nāktos secināt, ka izrāde ir nevis izaicinoši problemātiska, bet vienkārši slikta, jo ne par vienu, ne otru Pikaso sievietēs pārliecinoši nekas neliecina. Bet tas būtu cits stāsts.



Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi