Atpakaļ uz afišu

Hanohs Levins

Vecpuiši un vecmeitas

Tulkojis Regnārs Vaivars

 

Pirmizrāde: 2014. gada 9. marts

Zingars nemīl Pukiju, bet viņi precēsies. Tā, lūk. Pukija nav pārāk glīta, bet ir iemīlējusies Zingarā līdz bezsamaņai.

Viņa gribēja precēties - viņš piekrita. Viņa gatavojās - viņš neiebilda. Bet iet un to tiešām izdarīt? Naivajām sievietēm būtu jāsaprot - viņi, vīrieši, vēlas daudz ko, bet visizmisīgāk viņi vēlas, lai tos liktu mierā.

No otras puses - kāpēc jābaidās no sievas? Nav jau nekāds pasaules gals, dzīve taču ir arī pēc kāzām. Kaut kā jau cilvēki izgrozās. Apprecas - izšķiras.

Bet varbūt viss ir otrādi un Pukijai viņš nemaz nepatīk? Taču Zingaram viņa pēkšņi šausmīgi patīk! Viņš ir gatavs uz jebkuru muļķību, jebkuru kaprīzi - pat precēties ar viņu.

 

Izrādes kostīmi tapuši sadarbībā ar   Karen Millen

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Regnāram Vaivaram - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada režisors.

 

Information about this performance in English you can find HERE

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

Režisors - Regnārs Vaivars

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Režisora asistente un kostīmu konsultante - Laura Čaupale

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Lomās


Viedokļi

2
apr
2014
X

Bēgošais līgavainis

Undīne Adamaite //KDi

Regnāra Vaivara Vecpuiši un vecmeitas Dailes teātrī ir laikmetīga, saturīga komēdija

Beidzoties izrādei, ienāk prātā, vajadzēja sākt skaitīt, cik reižu Zingars sakravā un izkravā savu šiko melno ceļasomu un velk kājās un atkal nost smagos zābakus, ejot prom un nākot atpakaļ te pie vienas, te – atkal otras sievietes. Lai gan – Regnāra Vaivara izrādē neko skaitīt nav laika, jo skatīties ir aizraujoši. Izrādei ir visas iespējas kļūt gan par kases hitu, gan izpelnīties kritikas komplimentus.

Kur slēpjas izrādes labums? Vispirms tā ir ļoti precīza – gan žanrā, gan tēmā.

Hanohs Levins lugā apspēlē tematiku, par ko pierakstīti pilni sieviešu žurnāli un kas nodarbina arī antropologu prātus, bet piešķir tam māksliniecisku vispārinājumu. Autors smalki kariķē (ar zināmu smeldzi un solidāru līdzjūtības devu) mūsdienu vīrieša tipisko neirozi – vai, kā un ar ko precēties? Un kāpēc vispār? Zeme nav jāar, un pat vīna pudeli viņa var atkorķēt pati. Un kurš gan vispār vairs lieto tik vecmodīgus vārdus kā vecpuisis un vecmeita?

Artūra Dīča Zingara, īsta mūsdienu pilsētas dendija (kostīmu konsultante un režisora asistente Laura Čaupale), vaibstos var saskatīt gan Oņegina metus, gan visu to daudzo Hjū Grānta tipa komfortu mīlošo un mazliet infantilo pilsētas vientuļnieku plejādi, no kā barojas liela daļa romantisko komēdiju scenāriju. Regnāram kopā ar Artūru Dīci izdevies Zingara tēlam piešķirt apjomu un divdabību, un tas ir izrādes lielākais pluss. No vienas puses – viņš ir izliets mūsdienīga vecpuiša tipāžs, kurš it kā ilgojas pēc "sievas čaboņas" ("garšīgs" Regnāra tulkojums) mājās kaut kur fonā, bet tomēr uzvar bailes, visai primitīvi izprotot laulību tikai kā cietumu. No otras puses – Zingara iekšējā dialogā ir vērts ieklausīties. Varbūt viņš ir pēdējais godīgais ideālists, kurš ilgojas tiešām pēc mīlestības un negrib dzīvot kopā ar kādu tikai tāpēc, ka visi tā dara. A. Dīcis "bēgošajā līgavainī" Zingarā pārliecinoši nospēlē arī šo versiju – nogurumu un vientulību, dzīvojot kopā tikai rutīnas pēc.

Tā kā gan lugas autors, gan režisors ir vīrieši, šāds varoņa "dubultdibens" ir piešķirts tikai Zingaram. Sieviešu raksturi ir vairāk kariķēti un tipizēti. Viņas mērķē skaidri un lieliski zina, ko grib, – un tas pamatā ir "savākt" vīrieti un laupīt viņam brīvību (lasi – būtību). Šausmīgi ir arī tas, ka viņas nesaprot, ka gultā var arī tikai gulēt un vispār iespējams arī paklusēt. Bet lai nu paliek. Ja būtu respektēta realitāte, ka arī sievietēm nepavisam nav svešas Zingara izjūtas, – tas jau būtu pārāk sarežģīti un cits, drāmas cienīgs stāsts. Šī izrāde pirmām kārtām piedāvā pasmieties par vīrieša trakošanu, apzinoties, ka mīlamu sievu/vīru lielveikalā groziņā neieliksi. Nē, nespējot izšķirties, vai viņš vispār to grib.

Artūrs Dīcis, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule, Dainis Gaidelis, Juris Bartkevičs spēlē tik saliedēti, ar solidāru izpratni par komisko (kas dzimst no vislielākās nopietnības un nelielas groteskas nobīdes), ka prieks skatīties. Gandrīz vairs neticēju, ka Latvijas teātrī kāds iestudēs laikmetīgu komēdiju pieaugušiem cilvēkiem.

19
mar
2014
X

Arī bagātie raud. Tikai „spicāk”

Dita Eglīte //kroders.lv

Šķiet, mūžība jau pagājusi, kopš gaidījām darba dienu vakarus, lai vērotu pirmās no ārzemēm nākušās ziepju operu sērijas. Tostarp atceros tādu nosaukumu kā „Arī bagātie raud”, kas nu jau folklorizējies. Bet tieši tas bija pirmais, kas ienāca prātā, skatoties jautro mūsdienu partnerattiecību parodiju jaunākajā Regnāra Vaivara iestudējumā „Vecpuiši un vecmeitas”. Režisors Dailes teātra Mazajā zālē Izraēlas dramaturga, dzejnieka un režisora Hanoha Levina lugu „Singles” izspēlē kā jaunu (un ne tik jaunu) cilvēku attiecību epizodes „ideālās” dzīves meklējumos.

Gandarījumu sagādā tas, ka, atšķirībā no aizvadītā gadsimta seriāliem, šodien spējam uz sevi paskatīties caur nesaudzīgu ironiju, pat ar sarkasmu. Esam kļuvuši nežēlīgāki gan pret apkārtējiem, gan arī pret sevi. Regnāra Vaivara izrādes kontekstā nāk prātā Jaunā Rīgas teātra „Latviešu mīlestība”, kur attiecību pētījumā pietrūka šo glancēto, skaisto un veiksmīgo cilvēku maldu ceļu. To lugas formātā ar krietnu devu farsa estētikas elementu labi izdevies atklāt Hanoham Levinam.

Hanohs Levins uzmanīgāko skatītāju interesi piesaistīja jau aizvadītajā sezonā, kad M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Jevgeņijs Arjē iestudēja viņa lugu „Jakišs un Pupče”. Šis režijas darbs gan primāri iepriecināja ar citādo (tik atšķirīgo no M. Čehova Rīgas Krievu teātrī ierastā) aktierspēles veidu un izturēto klaunādes stilizāciju uzveduma formā, tomēr nepamanīta nepalika arī Hanoha Levina lieliskā humora izjūta. Dailes teātra iestudējumā Regnārs Vaivars gan nav aizrāvies ne ar īpašiem estētiskiem meklējumiem, ne ētiskiem problēmjautājumiem. Viņš, pats arī būdams lugas tulkojuma autors, ar azartu ritinājis tieši Hanoha Levina raibi asprātīgi noausto teksta pavedienu – stāstu par (acīmredzot) trīsdesmitgadnieku Zingaru, kurš apmaldījies sevī, savās vēlmēs un ilūzijās.

Izrāde ļauj domāt, ka stāsts ir par vēl plašāku vecumposma diapazonu – par cilvēkiem vecumā apmēram līdz četrdesmit. Par visiem tiem, kam studijas sen aiz muguras, kas pēc augstskolas taisījuši karjeru un paralēli centušies ņemt pretī visas iespējas, ko dzīve sniedz. Ir sasniegts tāds kā dzīves pilnbrieds, kurā ir tikai viens trūkums – vēl nav atrasta „ģimenes ligzda”. Izrāde kā karikatūrā rāda visai ērkšķaino ceļu uz šo ligzdiņu, jo nav nemaz tik vienkārši noturēt attiecības, ja tagad satikušies subjekti līdz šim rēķinājušies tikai ar savām vēlmēm, vajadzībām un kaprīzēm. Tāda – racionāla un egoistiska – cilvēka superkoncentrāts izrādē izdevies Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, kura atveido Buļbu. Vērojot aktrises spēli, gandrīz fiziski var just, cik ļoti aktrisei „garšo” sava varone. Katrai epizodei aktrise atradusi niansētas intonācijas, pamatoti atrodot loģiku arī visā Buļbas uzvedībā. Klausoties Buļbas tekstos Ilzes Ķuzules-Skrastiņas uzsvērtajā „tikai sev visu” paģērošā intonācijā, piemēram, par nepieciešamību pēc ilgiem glāstiem pirms un sarunām pēc seksa, vienlaikus arī saproti, ka it kā jau viss ir pareizi – pilni žurnāli ar šādiem „ierosinājumiem” intīmās dzīves kvalitātes nodrošināšanai… Meitene vienkārši ZINA, ko un kā vajag! Bet pat šajā farsā tu pilnīgi notici jeb precīzāk – sadzirdi, kā tikšķ Buļbas bioloģiskais pulkstenis un kādēļ lēmums – kuru no diviem vīriešiem savākt – jāpieņem ātri.

Tieši tikpat „stresainā” situācijā atrodas arī Kristīnes Nevarauskas Pukija, kas, atšķirībā no lugas, šķiet daudz vitālāka un vēl mērķtiecīgāka, tādējādi raksturā un uzvedībā līdzinoties savai kaimiņienei Buļbai. Grūti pateikt, vai Zingara uzdevums izšķirties par vienu no viņām tādējādi nekļūst vēl sarežģītāks? Pagaidām gan, vērojot Artūru Dīci, ir skaidrs, ka lomā aktieris vēl īsti nejūtas kā zivs ūdenī. Redzam cilvēku, kurš mēģina spēlēt Zingaru, runā viņa tekstus, piedalās mizanscēnās, taču pats aktieris no sava tēla šķiet atrodas tālā distancē. Tā vietā, lai es kā amerikāņu kalniņos trauktos kopā ar viņu pa atraktīvo dialogu līkločiem, savās domās neviļus sāku meklēt aktiera neveiklās skatuviskās eksistences iemeslus. Jo runa ir par aktieri, kas uz lielās skatuves ticis galā gan ar Mocartu, gan ar Romeo. Un brīdi vēl pirms šīm abām lielās skatuves lomām Artūrs Dīcis bija radījis sulīgi atraktīvu mūslaiku puisi Juri Regnāra Vaivara iestudējumā „Aija pēc Jaunsudrabiņa” (2010), turklāt ar to pašu skatuves partneri – Kristīni Nevarausku. Hanoha Levina uzrakstītais varonis tomēr nav tik dumjš, kāds viņš brīžiem izskatās Artūra Dīča atveidojumā. Skatuves stāsts tikai iegūtu, ja zem šķietami infantilajiem Zingara tekstiem ticami ieskanētos arī Hanoha Levina ierakstītie filozofiskie vispārinājumi par abu dzimumu attiecībām, kā arī uz šodienas pasauli attiecināmas atziņas par dzīvi bezgalīgu izvēļu sprostā.

Veselu džentelmeņa drāmu savā salīdzinoši epizodiskajā lomā izdodas nospēlēt Jurim Bartkevičam, kurš „otrā plāna vīrieti” – veco kārumnieku Oistvindu – atveido ar galantu atturību un pašcieņu, kam cauri spraucas arī tāda kā vainas apziņa.

Mazāk sāpīgs dramatisms ieraugāms Daiņa Gaideļa pašpārliecinātajā Ūdīno, taču varam pieņemt, ka šis „frukts” vienkārši savus augoņus labāk prot nomaskēt. Abi aktieri lieliski nospēlē cilvēkus – maskas. Tās maskas, ko mūsdienu cilvēks labprāt nēsā un kas kalpo kā zīme „ar mani viss ir vislieliskākajā kārtībā – esmu veiksminieks, jo es taču labi izskatos”.

Mārtiņa Vilkārša radītais interjers, kuru apdzīvo Hanoha varoņi, šķiet kā no mūsdienu stila žurnāliem. Skatuves uzbūvē gan ir arī viens darvas piliens – stikla ārdurvis uz abu sieviešu dzīvokļiem gan lieliski papildina perfektos mitekļus, taču kaut kas tehniski līdz galam nav atrisināts, un skatuves tēliem darbošanās pie durvīm brīžiem izskatās kā ņemšanās ap karstu kartupeli – ka tik neaizcērt par stipru un kaut kas nesagāžas. Emocijas un kaislības Vaivara skatuves stāstā tomēr brīžiem sit tik augstu vilni, ka durvju sišana te beidzot būtu īsti vietā. Ir taču atšķirība – vai aizejot varonis durvis aiz sevis aizcērt, vai tikai klusiņām piebīda durvju stenderei…

Dailes uzbūvētā teātra realitāte, kur sajaukušās Hanoha Levina „tirgus laukuma” rupjības ar ļoti skaistiem cilvēkiem glamūrā vidē, izrādās visai nesaudzīgs mūsdienu labi situētā cilvēka portretējums. Un viņi arī raud. Kamēr skatītāji brīžiem smejas kā kutināti, jo ainiņas ir labi atpazīstamas.

18
mar
2014
X

Bēgot no vientulības

Līvija Dūmiņa //riga2014.org

Regnārs Vaivars Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis jau savas dzīves laikā par klasiķi atzītā Izraēlas dramaturga Hanoha Levina lugu „Vientuļie”, kas Dailē skatāma ar nosaukumu „Vecpuiši un vecmeitas”.

Pērn Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Levina lugas „Jakišs un Puče” ļoti veiksmīgais iestudējums Izraēlas režisora Jevgeņija Arjē režijā, un abi darbi formas ziņā ļoti atšķirīgi, bet pēc satura – līdzīgi, jo abos ir dramaturga iecienītās tēmas, kuru dēļ viņu salīdzina ar krievu klasiķiem Nikolaju Gogoli un Antonu Čehovu. Vientuļi vīrieši un sievietes kā divas pasaules, kas pūlas kļūt par vienu, bet kaut kā grūti iet un nesanāk.

Regnāra Vaivara iestudējums ir sarežģīts gadījums (bet tas jau attiecībā uz šā režisora darbiem nav nekas neparasts), jo to grūti ielikt kādā konkrētā žanrā, stabilā plauktā, kas radītu skaidrību un to patīkamo izjūtu, ka saproti spēles noteikumus (nu vai vismaz pārliecinoši peldi šādā ilūzijā). Attiecību drāma? Komēdija? Absurda drāma? Farss? Viss kopā pusotrā stundā.
Redzam divas sievietes un trīs vīriešus attiecību daudzstūrī, kas noapaļojas ļoti labi zināmās banalitātēs (un kas gan ir vēl patiesāks par tām...).

Sieviete grib apprecēties, vīrietis piekrīt, bet nedomā to darīt vai funktierē, kā izšmaukt. Vīrieti tracina visas tās apnicīgās sarunas, kas tā patīk un vajadzīgas sievietēm. Attiecībās trūkst harmonijas, jo vīrietis un sieviete nav vienādā jūtu kondīcijā – kad viens karsts, otrs atdzisis, un kad otrs uzkarsis, pirmais jau atdzisis. Nenovērtē to, kas ir jeb novērtē tad, kad jau vairs nav. Otrs kļūst vajadzīgs un mīļš, tiklīdz ir zaudēts, un atkal apnicīgs, kad atgūts. Pieradums, kas velk citur un liek atgriezties. Biedējoša vientulība. Pieturēšanas taktika rezervei nebaltām dienām jeb izmantošana. Saka vienu, domā ko citu...

Taču lugas tēlu leksika ir ļoti tieša, lietas (cilvēki un to orgāni) tiek saukti īstajos vārdos. Tomēr monologi un dialogi drīzāk atgādina intelektuālas konstrukcijas. Tēlu biogrāfijas nav ieskicētas (tik tas, ka ir pāri 30 gadiem un neprecējušies), nav informācijas par viņu izglītības vai sociālo līmeni, bet tās detaļas, kas varētu dot konkrētību, dramaturgs jauc kā kārtis, un reālistiskā bilde izplūst abstraktā akvarelī.

Ir dotas norādes, ka lugas darbība notiek mūsdienās un pilsētā. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles telpu veidojis atbilstoši laikam, baltā krāsā ieturētais dzīvokļa interjers ir moderns un ar glanci – to, ko rāda krāsainās žurnālu lapas, iemiesojot veiksmi un panākumus. Tajās glancētajās lappusēs kārdina arī „Karen Millen” kleitas, kurās tērptas aktrises Kristīne Nevarauska (Pukija) un Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Buļba). Viņas ir skaistas – gan kleitās, gan mājas tērpos, naktskreklā un peņuārā. Simpātisks „nevīžīgajā” stilā izskatās Artūra Dīča Zingars, bet otrā plāna tēli – Daiņa Gaideļa apņēmīgais Ūdīno un Jura Bartkeviča „kājslauķis” Oistvinds ģērbti pieklājīgos uzvalkos.

Vizuālās valodas skaistums spēcīgi kontrastē ar valodas, izteiksmes, satura raupjumu, radot disonansi. Ne jau tāpēc, ka mūsu priekšstatos šādi cilvēki „tā nerunā”. Dramaturgs rāda cilvēku no tā nepievilcīgās puses, izspīlējot īpašības, kas visiem neapšaubāmi piemīt, bet ko sabiedrībā labāk vai sliktāk slēpj.

Regnārs Vaivars lugu slēdz ar pretējā atslēgu, tēlu atveidē nav pārspīlējuma, aktieru darbi veidoti reālistiski precīzi. Tāpēc brīžiem rodas iespaids, ka neiet kopā tas, ko redzi, un tas, ko dzirdi, tas nojauc realitātes ilūziju un rada simbolisku vispārinājumu cilvēkam un pasaulei, kur viss ir šķitums, kur nav drošības, stabilitātes.

Sievišķības iemiesojumam ar dumpinieces indevi – Kristīnes Nevarauskas Pukijai tomēr ir pašcieņa pat tad, kad, vīrieša pamesta un pazemota, stāv uz ceļiem. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Buļbā akcentē pragmatismu, ar izlēmīgu noteiktību rada akotainību, kas sievietēm nepiestāvot, bet kas demonstrē raksturu. Viņa teksta un zemteksta saspēli darbībā atklāj žilbinoši virtuozi.

Diemžēl vājais elements izrādē ir galvenais varonis Zingars, pēc autora raksturojuma – sevī iemīlējies idiots. Lugā Zingara cilvēciskajai būtībai ir rupja pašpārliecināta tēviņa nesimpātiskā daba, viņš nešaubās par savu pievilcību it kā būtu vienīgais gailis vistu kūtī. Artūrs Dīcis šķiet par daudz liek uz nenobriedušā – pāraugušā pusaudža kārts, kas tēlam piešķir tikai neizlēmību ar kaprīzēm, pietrūkst attieksmes, rakstura šķautņu, jo tagad ir liela aptuvenība. Turklāt Zingaram teksta ir daudz, un garākajos monologos uzmanība vispār aizpeld, neļaujot uztvert to jēgu.

Izrādes programmiņā režisors norādījis, ka šis ir „stāsts par veiksmīgajiem, kurus citi mēdz apskaust, bet izrādās, ka viņi ir tikpat nelaimīgi kā tie, kas viņus apskauž”. Bet labā izrādes vēsts ir tā, ka, paskatoties uz viņiem un uz sevi – caur viņiem –, nav skumji. Teksts ir ļoti asprātīgs, un dramaturgs–režisors–aktieri ļauj mums par sevi pasmieties daudz un sirsnīgi.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi