Atpakaļ uz afišu

Rūdolfs Blaumanis

Zagļi

Joku luga ar dziedāšanu 2 cēlienos

Pirmizrāde: 2011. gada 28. janvāris

"Rīgas publika tak daudz ko redzējuse, un tomēr tā vietām rēcin rēca," - Rūdolfs Blaumanis raksta vēstulē pēc lugas pirmizrādes 1890. gadā. Pirmā Blaumaņa sarakstītā luga atrod lielu patikšanu pie skatītājiem. „Zagļu" personāžiem iet tiešām raibi, īsto un iedomāto zagļu tvarstīšana noved pie jautriem sarežģījumiem un veselas pārpratumu virknes. Kviešu zagļi pārvēršas par siržu zagļiem, un brīžiem liekas, ka pats saimnieks kļuvis ārprātīgs.

Un kur tad vēl precību lietas - priekš precēšanās vīrietis nekad nav par vecu!

 

Izrādes galvenais atbalstītājs - SIA "RĪGAS TILTI"

 

Režisors - Kārlis Auškāps

Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš

Komponists - Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece - Ieva Kundziņa

Kustību konsultants - Agris Daņiļēvičš

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Lomās

Juris Kalniņš vai Harijs Spanovskis (Kārklēns, Kārklēnu mājas saimnieks)
Ērika Eglija (Maja, Kārklēna meita)
Ligita Skujiņa (Liene, Kārkliņa māsa)
Gints Grāvelis (Namnieks)
Mārtiņš Počs (Ozolu Pēteris)
Artis Robežnieks (Ješka, Kārklēna puisis)
Kristīne Nevarauska (Ilze, Ješkas sieva)
Jānis Paukštello (Ābrams, žīds)

Viedokļi

4
mar
2011
X

Izrādes recenziju apskats

//teritorija.lv

28.janvārī Dailes teātra Mazajā zālē notika režisora Kārļa Auškāpa iestudējuma Zagļi pirmizrāde, kas tapusi pēc Rūdolfa Blaumaņa pirmās joku lugas motīviem. Izrāde novērtēta dažādi: kas vienam „viengabalains, visos komponentos harmonisks iestudējums, kas uzrunā ar klasiķim tik raksturīgo cilvēkmīlestību un labsirdību”, otram – uz divarpus stundām izstiepts Blaumaņa joks „ar visai neizprotamu aktieru māžošanos”.

Gundega Saulīte (Latvijas Avīze) uzskata, ka Auškāpa izrādei raksturīgs silts starojums. Harmoniskajā vidē no visa esot pa druskai – sākot ar ābeli, zemes siltajiem toņiem, zaļiem akcentiem saimes apģērbā un beidzot ar Blaumaņa leksikā ierakstītajiem aforismiem un vecvārdiem, kurus līdzās gaumīgam situāciju un raksturu komismam „aktieri pasniedz ar neviltotu tīksmi, it kā iepriekš apmīļojot”. J.Paukštello pauninieks Ābrams lētticīgi ļaujoties pārpratumiem, slinkā Ješkas laiskumu un vientiesību A. Robežnieks izgaršojot ar aktierisku baudu, bet H. Spanovska Kārklēnu saimnieka piesardzība un pašapmierinātība – izdzīvota ar zemniecisku pamatīgumu. Savukārt G.Grāveļa Namnieka perfektais veidols un M.Poča Ozolu Pēteris sākumā šķietot savdabji. Kalpone Ilze, ko atveido K.Nevarauska, „notikumus vērpj kā veikla atspole”, bet saimniekmeita Maja (Ē.Eglija) un saimnieka māsa (L.Skujiņa) salīdzinoši neesot vētraini temperamentīgas. Smeldzīgi rūgtais izrādes fināls piešķirot epizodēm papildus jēgu, bet izrādei kopumā - dzelžainu pamatojumu.

Līvija Dūmiņa (Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai) izrādi skata kā arhaisku pasauli ar Blaumaņa valodu un attiecībām, kuras „mūsdienu globalizācijas skartais cilvēks redzēdams, var apzīmogot ar smīnu par naivumu”. Muzejam līdzīgās pasaules sasaiste ar mūsdienām tiekot panākta iestudējuma finālā, kas norāda uz latviešu tautas izceļošanu, nācijas pastāvēšanas draudiem un tās iespējamo kļūšanu par muzeja vienībām. Brehtiskā stila izmantojums, kam Blaumaņa luga labi pakļaujoties, ļauj aktieriem iejusties lomā un iziet ārpus tās. Tēli esot balstīti uz košiem ārējiem paņēmieniem, bet raksturu psiholoģiskās studijas piekāpušās groteskai. Slavējams esot frizieru un grimētāju veikums.

Zigmundam Bekmanim šķiet jocīgi H. Spanovski redzēt Kārklēna lomā. Brīžiem liekoties, ka „viņš vēl meklē sevī zemes cilvēka sajūtu, kas ir diametrāli pretēja vairākumam aktiera līdz šim spēlēto lomu”. J. Paukštello Ābrama lomā jūtoties kā zivs ūdenī, A.Robežnieks – pilnasinīgi un bagātīgi izmanto ķermeņa iespējas, bet Ješkas sievas Ilzes (K.Nevarauska) interpretācija esot savdabīga. G. Grāveļa Namnieks K. Rasima vai M. Poča Ozolu Pēteris un L.Skujiņas Liene iezīmēta sulīgos toņos. Sirdsskaidro un šķīsto jūtu pasauli visspilgtāk nospēlējot Ē. Eglija Majas lomā, bet Ješkas un Ilzes saspēlē esot arī mūsdienām raksturīgi domāšanas stereotipi un vispārināts divu dzimumu attiecību modulis. Izrāde dodot ticību, ka „varbūt ar mums vēl nav tik ļauni”.

Ditai Eglītei (Delfi) izrāde brīžiem atgādina gaumīgu muzeju, kurā organiski skanot Blaumaņa vecā valoda, taču iestudējums kopumā „sirgst ar joku un tempa smagnējību”, atstājot par daudz neatbildētu jautājumu. Aktieri lielākoties mokoties un „netic tam, ko dara, vien spēlē teijāteri”. Viņu skatuvisko rosību jēgpilnāk aizpildīt palīdzot ēdamistabā augošās un ļaunā un labā atzīšanas koku atgādinošās ābeles āboli un kafijas galda cukurtrauks, kas labi noderot uztraukuma brīžos. Slavējamas esot A. Ozoliņa dekorācijas kā oriģināla saspēle starp āru un iekštelpām un kā asprātīgi izspēlēta durvju tēma, bet J. Vaivoda dziesmas uzskatāmas par brīnišķīgu materiālu iestudējuma atmosfēras uzburšanai. Spilgtās tautisko motīvu stilizācijas lieliski saskanot ar ironiju, kas ietverta Blaumaņa dzejās.

18
feb
2011
X

Blaumaņa paradīzes dārzā

Zigmunds Bekmanis
//Latvijas Avīze

Dailes teātra repertuārā parādījusies sen neredzēta žanra izrāde – latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa komēdija "Zagļi", kuru Mazajā zālē iestudējis Kārlis Auškāps. Nav vairs daudz režisoru, kam būtu prasme un pacietība iedziļināties latviešu agrīno klasiķu darbos, meklēt un izvilkt no turienes šim laikam noderīgo, nenodarot autoram pāri ar savām idejām. Kārlis Auškāps ir viens no tiem, kas to pārliecinoši dara, nebaidīdamies būt vecmodīgs. Pateicoties viņam, beidzot arī dailēniešiem radusies iespēja spēlēt Blaumani, ar ko lepojušās neskaitāmas aktieru paaudzes Nacionālajā teātrī. Mazliet jocīgi Kārklēna lomā redzēt iznesīgo Hariju Spanovski, brīžiem liekas, ka viņš vēl meklē sevī zemes cilvēka sajūtu, kas ir diametrāli pretēja vairākumam aktiera līdz šim spēlēto lomu. Toties Jānis Paukštello žīda ādā ar rudo bārdeli un uzacīm jūtas kā zivs ūdenī, liekot aizdomāties, ka tāds žīds varbūt mājo katrā no mums, palīdzot pārdzīvot grūtos laikus. Pilnasinīgi, bagātīgi izmantojot ķermeņa valodas iespējas, Ješku atveido Artis Robežnieks. Savdabīgi Auškāps interpretējis Ješkas sievu Ilzi (Kristīne Nevarauska). Pēc izturēšanās sākumā, šķiet, it kā viņa būtu mazliet plānprātīga, taču beigās izrādās – tā režisora vēlme uzsvērt, ko gan ar sievieti var izdarīt pārmēru liela bijība un paklausība savam vīram. Ješkas un Ilzes saspēlē vispārināts sievietes un vīrieša attiecību modelis, atklāti domāšanas stereotipi, kuru valgos jauni ļaudis pinas arī mūslaikos. Sulīgos toņos iezīmēti Namnieka (Gints Grāvelis), Ozolu Pētera (Kristaps Rasims vai Mārtiņš Počs) un Lienes (Ligita Skujiņa) tēli, bet visspilgtāk Blaumaņa tēloto varoņu sirdsskaidro un šķīsto jūtu pasauli nospēlē jaunā aktrise Ērika Eglija (Maja). Ābele scenogrāfa Aigara Ozoliņa praktiskajā, nepārblīvētajā skatuves iekārtojumā liek domāt par to tīro jūtu paradīzi, kuru esam zaudējuši. Taču Pēteris Majas pasniegtajā ābolā neiekožas – tas dod ticību, varbūt ar mums vēl nav tik ļauni.

18
feb
2011
X

Siltas gaismas apstaroti

Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze

Dailes teātra jaunākā pirmizrāde ir Rūdolfa Blaumaņa komēdija "Zagļi", kas Mazajā zālē iestudēta Kārļa Auškāpa režijā ar Aigara Ozoliņa scenogrāfiju, Ievas Kundziņas veidotiem kostīmiem un Jura Vaivoda oriģināldziesmām.

Tiesa, sezonas sākumā, izlasot teātra repertuāra plānā šīs lugas nosaukumu, nebija īstas pārliecības par izvēles mērķtiecību. R. Blaumaņa divdesmit septiņu gadu vecumā uzrakstītā divcēlienu luga ir autora pirmais mēģinājums, iesācēja darbs. Taču pēc pirmizrādes šīs bažas zuda, jo izdevies viengabalains, visos komponentos harmonisks iestudējums, kas uzrunā ar klasiķim tik raksturīgo cilvēkmīlestību un labsirdību. Savukārt Blaumaņa humoru mūsdienu aktieri pasniedz ar labu atjautu un gaumīgu situāciju un raksturu komismu.

Izrādei raksturīgs silts starojums. Silta gaisma un zemes toņi staro no scenogrāfijas, kas, paveroties cieši aizslēgtajām Kārklēnu māju durvīm, izveido telpu ar trim tēstu dēļu sienām – ne gluži pagalmu, ne saimes istabu, ne klēti. No visa kā te ir pa druskai, pat ābele ar visiem āboliem. Tās košie augļi un lapotnes zaļums kopīgam izrādes krāsziedam tikpat nepieciešami kā zaļie akcenti Kārklēnu saimes apģērbā. Šai harmoniskajā vidē kā apaļi āboli ripo autora leksikā ierakstītie vecvārdi un aforismi, tos aktieri pasniedz ar neviltotu tīksmi, it kā iepriekš apmīļojot. Un līdzīgi notiek arī ar Blaumaņa uzzīmētajiem raksturiem, kas lielākoties skatītājam šķitīs pazīstami no citiem skatuves darbiem.

Te pauninieks Ābrams, neiztrūkstošais komēdiju personāžs, kas Jāņa Paukštello atveidā apbrīnojami lētticīgi ļaujas visvisādiem pārpratumiem, te slinkais puisis Ješka, kura laiskumu un vientiesību Artis Robežnieks izgaršo ar aktierisku baudu, taču viņam atvēlētā dziesma atklāj vēl citas rakstura dimensijas. Tas ir zemes kopējs, smagā darba darītājs, zemes sāls. Harijs Spanovskis Kārklēnu saimnieka lomā piesardzību, pašapmierinātību un pat zināmu lētticību izdzīvo ar zemniecisku pamatīgumu. Savukārt atnācēji no Krievzemes – Ginta Grāveļa Namnieks un Mārtiņa Poča Ozolu Pēteris – tik tiešām sākumā šķietas savdabji. Grāveļa Namnieka perfektais veidols ar tumšo bārdu, celiņā izšķirtiem matiem, tumši svītraino uzvalku un stulmu zābakiem ir kā no senām fotogrāfijām ņemts. Tik rūpīgi veidota āriene ar puķi krūšu kabatiņā izveidota, lai slēptu nevaldāmo pukstēšanu krūtīs zem sarkanā zieda. Bet Poča Pēteris nepārprotami ir iesācējs mīlas lietās, kas nemazina viņa kāri uz precībām.

Komēdijas intriga ar neīstajiem zagļiem ilgi mūsu uzmanību nesaista, kaut arī Kristīnes Nevarauskas kalpone Ilze notikumus vērpj kā veikla atspole. Šī Ilze ar pilnu krūti cīnās par savu Ješku, brīžiem pašai aizraujas elpa, brīžiem rokas nolaižas spēku izsīkumā, līdz savu panāk. Abas mīlnieces – saimniekmeita Maja – Ērika Eglija un saimnieka māsa Liene – Ligita Skujiņa aktieriskās izpausmēs nav tik vētraini temperamentīgas, taču arī viņu pārdzīvojumos daudz patiesi komisku brīžu.

Kārklēnu saimniekam nākas atzīt – kviešu zagļu vietā viņa mājas apciemojuši siržu zagļi.

Šai vietā komēdija varētu beigties, taču režisoru uzmanīgu darījuši darbojošos personu izteikumi par laimīgo pāru došanos prom no dzimtenes.

Kad jaunie pāri pie pusdienu galda paziņojuši savu vēlēšanos saprecēties un doties uz Krievzemi, kur varen laba dzīve, ražas lielas un mājas tikko uzceltas, arī kalpu pāris izsaka domu, ka vajadzētu doties uz šo "laimīgo zemi". Kārklēnam savās Vidzemes mājās būtu jāpaliek vienam pašam. "Tad jau es arī jums līdzi," viņš nosaka. Un mūsu acu priekšā notiek neticamais – viņi ņem savas mantu lādes vai ceļa somas un dodas prom, brašai J. Vaivoda dziesmai par sudraba dālderiem skanot. Latviešu zemnieka pamatīgums tiek konfrontēts ar šiem bravurīgajiem dālderu apsolījumiem. Savas sētas, savas zemes mīlestība un pienākums pret to neiztur labas dzīves solījumu priekšā.

Ar šo smeldzīgi rūgto līdzību beidzas izrāde, kurā bijām aicināti smieties par veciem labiem jokiem, pāris stundas pavadot sirsnīgā omulībā. Beigu risinājums piešķir tikko redzētajām epizodēm papildu jēgu un visai izrādei dzelžainu pamatojumu.

***

VĒRTĒJUMS

Režija 4/5

Scenogrāfija 4/5

Kostīmi 4/5

Mūzika 4/5

Aktierdarbi 4/5

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi