Atpakaļ uz afišu

Ēriks Emanuels Šmits

Milēdija

Gandrīz komēdija 2 daļās pēc Aleksandra Dimā romāna „Trīs musketieri" motīviem

 

Tulkojis Dž.Dž.Džilindžers

 

Pirmizrāde: 2014. gada 7. marts

„Trīs musketieri" ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kas patīk jauniem cilvēkiem. Patīk tāpēc, ka visu notikumu centrā ir sieviete - neizsakāmi pievilcīga, gudra, jutekliska, neparedzama. Viņas mīlestība sola debesu svētlaimi, taču tā var būt arī nāvējoša - un dažreiz vienlaicīgi. Tāda ir lēdija Vintere - Milēdija.

Milēdija nes līdzi avantūras, mūžīgu nemieru, negulētas naktis, negaidītu nodevību, sirdsapziņas pārmetumus, nepiepildītas cerības, lauztus solījumus. Viņa valdzina un biedē, uzbrūk un aizsargājas. Viņa ir bende un upuris. Kas viņa ir? Protams, ka pati dzīve...

 

Izrādē tiek izmantots stroboskops!

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/miledijas-raksturu-centiisies-atklat-agnese-zeltinja.a79047/

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Komponists un aranžējumu autors - Kārlis Lācis

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Agnese Zeltiņa (Lēdija Vintere)
Ģirts Ķesteris (Kardināls Rišeljē)
Juris Žagars (Bekingemas hercogs)
Gints Grāvelis (D’Artanjans)
Lauris Dzelzītis (Atoss)
Aldis Siliņš (Portoss)
Intars Rešetins (Aramiss)
Dārta Daneviča (Konstance Bonasjē)
Ieva Segliņa (Ketija)
Gints Andžāns (Feltons / Kardināla gvards)
Lilita Ozoliņa (Žanna de Breja)
Lauris Subatnieks (Rošfors)
Marīna Janaus (Klostera priekšniece)
Dainis Grūbe (Patriks / Kardināla gvards)
Pēteris Gaudiņš (Žaks Mazels / Vecākais gvards)
Mārtiņš Počs (Kalps / Kardināla gvards)
Rita Bērziņa (Krodziniece)
Markuss Rodrigo Rozentāls (Mordons)

Viedokļi

22
apr
2014
X

Agneses Zeltiņas atgriešanās uz teātra skatuves - "Milēdijas izraidīšana"

Dita Eglīte //delfi.lv

Dailes teātra "Milēdija" pēc Ē.E.Šmita lugas Dž.Dž.Džilindžera režijā ir viena no tām izrādēm, kas manī raisījusi galēji pretrunīgas izjūtas, un joprojām neliek mierā. Iestudējumā ir daudz teatrāli asprātīgu detaļu, bet galvenajā lomā pēc ilgiem gadiem iespēja redzēt Agnesi Zeltiņu. Taču… režisora darbs palicis it kā pusceļā. Atsauksmes lielākoties ir kategoriskas un Dailes teātris pieņēmis lēmumu jauniestudējumu nākamsezon vairs nerādīt. Kaut skatītāju zāle arī pēc iznīcinošajām kritikām mēnesi pēc pirmizrādes bija gandrīz pilna. Vai tiešām izrāde ir tik liela neveiksme?

Iespējams, ka "Milēdijas" režisors un Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers šosezon ir pārstrādājies. Trīs iestudējumi Dailes teātrī ("Šeipings", "Dieva indes un velna zāles", "Milēdija"), trīs Liepājā, no kurām "Sasodītais sarkanais mēness" skatāms kopš novembra, savukārt šā mēneša baigās pirmizrāde izsludināta komēdijai "Dekamerons SPA stilā", bet maija vidū jau gaidāms pēc F. S. Ficdžeralda romāna veidotais "Lielais Getsbijs".

No vienas puses ir skaidrs, ka režisoram vajadzētu atpūsties, no otras – idejas īstenojot līdz galam un pieslīpējot, "Milēdiju" varētu mierīgi repertuārā atstāt kā atraktīvu komēdiju, bez kurām repertuārs, kā zināms nav īsti pilnvērtīgs. Turklāt, mūsu teātros nevainīgi dzīvo vēl lielākas nejēdzības un nekādības, par kurām gandrīz neviens nesatraucas un kuras neviens pat neiedomājas izņemt no repertuāra.

"Milēdijai" dots apakšžanrs "gandrīz komēdija" un iestudējuma pirmās desmit minūtes ir labs ievads nospriegotai dramatiskajai izrādei. Agneses Zeltiņas Milēdijas intriģējošais iznāciens, izaicinoši noslēpumainais skatiens, kas raidīts gaidu pilnajā publikā, Kārļa Lāča satraucošu priekšnojautu uzlādētā mūzika, asprātīgais un niansēti sastrādātais, emocionāli saspīlētais, bet aristokrātiski atturīgais dialogs ar tikpat lielisko Juri Kalniņu pašapzinīgā, bet emocionāli nedaudz uzbudinātā lorda Vintera lomā…

Personīgi mani šajās ainās pārņēma priecīgs miers ar pārliecību – jā, būs Dž. Dž. Džilindžera teatrālā vēriena ieskauts un izdevies vakars nedēļas noslēgumā! Un pirmizrādē šī izjūta nepameta pat līdz pirmā cēliena pārlieku izstieptajai Milēdijas un d'Artanjana "gultas" ainai, kura arī taču sākās tik jautri – ar padomjkino dziesmiņu par piecām minūtēm. Un gandrīz visu pirmo cēlienu saglabājās intriga – ar ko šis teatrālais ļembasts beigsies…

Kaut arī skatītājs visu laiku tiek mētāts kā pa amerikāņu kalniņiem: kamēr piemēram, musketieru saukļa daudzvalodīgā atkārtošana pirmajā cēlienā šķita, ka nekad nebeigsies, tai pretī – musketieru un Kardināla gvardu sadursmes "baletā", kuru izdomājusi horegrāfe Inga Krasovska, no sajūsmas gluži vai sastingu un gribējās, lai tas vispār nebeigtos (lieliski nostrādāta sasauce ar baleta izcelsmi Francijas galmā).

Ģirts Ķesteris gan jau kuro reizi redzams muļķīša ampluā, taču vienalga – Kardināla Rišeljē lomā viņš "šārmē" jautri un pārliecinoši. Tāpat spilgts un pārsteidzošs ir Jura Žagara Bekingema solo numurs, kas atkal iepriecina ar aktierim piemītošajām komiķa dotībām. Skaties uz aktieri – smejies un raudi vienlaikus. Izrādes emocionālajai iedarbībai gan būtiska arī izvēlētā mūzika (Pauls, Dasēns, Geinsbūrs, Lācis…).

Arī otrreiz skatoties, sajūsminājos par Agnesi Zeltiņu, kuras tēlojumā ļoti maz kas liecina par to, ka viņa ilgi nav spēlējusi uz tik lielas skatuves. Tas, ka viņā slēpjas arī spēcīga dramatiskās aktrises stīga, labi redzams ainā otrajā cēlienā, kad Zeltiņas Milēdija Ginta Andžāna Feltonam atklāj "patiesību" par savu kauna zīmi uz pleca: visa milzīgā Dailes skatītāju zāle burtiski elpo kopā ar aktrisi un seko katram Milēdijas vārdam.

Par to, ka Agnese Zeltiņa ir apveltīta ar lielisku humora izjūtu, varējām pārliecināties jau tad, kad viņa JRT spēlēja, piemēram, "Brīvajā kritienā". Savukārt šajā iestudējumā, īpaši saspēlē ar Ģirtu Ķesteri un Juri Žagaru, vai ar Ievas Segliņas kalponi Ketiju, gandarīja Milēdijas pašapzinīgais miers attieksmē pret apkārtējās pasaules pekstiņiem. Īpaši jau tik ekstrēmos, režisora radītos apstākļos, kad Milēdijas sirdi un miesu iekāro tādi āksti, kādi izrādē tēloti musketieri un galminieki.

Izrādē parodija virknējas aiz parodijas, bet visdažādākie skatuviskie triki mijas ar neikdienišķi skaistas sievietes dzīves traģismu. Te arī iestudējuma kritiskās šķēres. "Milēdiju" var uztvert kā jautru komiksu (pat tematisku koncertu!) par trīs musketieriem un galma intrigām, kur diemžēl skaistai, skatuviski neiedomājami pievilcīgai un dzīves gudrai sievietei ar savu noslēpumu, kāda ir Agneses Zeltiņas Milēdija, īsti nav atrasta vieta. Pieļauju, - ja režisors ar dramatisko līniju būtu aizrāvies tikpat ļoti kā ar šova un izklaides "kruzuļiem", būtu tapusi reizē traģiska un ļoti smieklīga repertuāra vienība kasei.

8
apr
2014
X

Spīdola un četri malēnieši

Valda Čakare //kroders.lv

Džilindžera jaunākais iestudējums uz Dailes teātra lielās skatuves, kā jau gadu gaitā ierasts, ir kārtējā spēle ar kultūras klišejām, šoreiz – adresēta tiem, kuri zina, kas ir Bītli, „Karnevāla nakts”, Raimonds Pauls un Ģirts Ķesteris seriālā „Ugunsgrēks”. Pieredze rāda, ka šādas spēles ir visai droša kārts – skatītājs vienmēr var atrast iespēju papriecāties par sevi: „Ahā, es zinu, no kurienes tas ir!” Džilindžera izrādē iemeslu papriecāties par sevi netrūkst. Gribētos papriecāties arī par izrādi, bet – kaut kas tā kā traucē.

Ērika Emanuela Šmita luga „Milēdija” pati ir balstīta atkal satikšanās priekā, jo par pamatu tai kalpojis Aleksandra Dimā nemirstīgais romāns par trim musketieriem. Luga šķiet vienkārša kā linu palags, līdz ar to – potenciāli labs materiāls kases gabala taisīšanai. Centrā noslēpumaina, barokāli krāšņa varone – avantūriste, indētāja, kardināla Rišeljē spiedze un neatvairāmi pievilcīga sieviete, ko autors asociē ar pašu dzīvi, bet apkārt – pulks satrakojušos vīriešu, kuriem ar slepkavīgo skaistuli kārtojami katram savi, bet būtībā vieni un tie paši (dāmas seksuālās pievilcības bedrē kritušu upuru) rēķini. Kaut kur perifērijā vīd laikmeta sociālais konteksts ar ķīviņiem starp katoļiem un protestantiem.

Izrādes veidotāju komanda ir tik pazīstama un „pēc definīcijas” labi sastrādājusies, ka dalībnieku uzskaitījums šķiet gandrīz vai lieka uzbāzība. Protams, Džilindžera jaunajam uzvedumam ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas kostīmi, protams – Kārļa Lāča mūzika un Ingas Krasovskas horeogrāfija. Melnbaltā domino vide ar augstām kāpnēm, pārbīdāmām platformām, aizslietņiem, gobelēniem un gleznu reprodukcijām ar vīnogām, medījumiem un vīna krūkām mainās kā uz burvja mājienu. Viens darbības personas žests – un iedegas vai nodziest sveces, gaisā uzšaujas uguns strūklas vai pils grīdas mozaīka pārvēršas zaļā zālītē. Savā ziņā šīs pārvērtības var uzlūkot kā ironiski parodisku atsauci uz franču absolūtisma laika galma teātru lielisko aprīkojumu, kurā tika izmantoti visi itāļu renesanses laikmeta sasniegumi specefektu radīšanā.

Kārļa Lāča oriģināli sacerētās un aranžētās mūzikas pavadījumā risinās asprātīgi horeografēti dekoratīvi kautiņi starp disciplinētajiem tādā kā safari stilā ģērbtajiem kardināla gvardiem, kurus atveido Gints Andžāns, Dainis Grūbe un Mārtiņš Počs, un apšļukušās džinsa auduma biksēs un t-kreklos ietērptajiem plebejiskajiem musketieriem. Aktieri dejo saskanīgi, īpaši izceļas Gints Andžāns ar savu spēju efektīgajām kustībām piešķirt viegli ironisku niansi. Teju trešo daļu no trīs stundu garās izrādes laika aizņem dziesmu repertuārs, kas par spīti kaleidoskopiskumam kultūru ziņā – „Hey, Jude!”, „Пять минут”, „Champs Élysées”, „Es mīlu tevi tā, kā priede aug...” u.t.jpr. – galu galā ļauj izkristalizēties latviešu nacionālajiem arhetipiem. Tie, kā liekas, ir iebūvēti arī izrādes pamatā.

„Mēs esam brāļi Ilmāri”, braši dzied musketieri – Laura Dzelzīša Atoss, Alda Siliņa Portoss, Intara Rešetina Aramiss un Ginta Grāveļa d’Artanjans. Šī dziesma trāpīgi raksturo to sabiedrības daļu, ko varētu dēvēt par mūsdienu malēniešiem, respektīvi, cilvēkiem, kuri nespēj aptvert dabas un sabiedrības likumus un saprast pasauli tās sarežģītībā. No dziesmas šķiet atvasināts arī musketieru tēls. Pirmkārt, izspokoti ar plānprātīgām parūkām – d’Artanjans ar rudām krēpēm Solvitas Āboltiņas stilā, Atoss ar „grebeni” un tetovētiem deniņiem, Portoss ar ūsām, kuras kompensē matu rotas pieticību, bet visradikālāk mākslinieciskā izdoma skārusi Aramisu, kam pāri acīm karājas blondu ilgviļņu sprogas. Otrkārt, musketieri demonstrē ne tikai laisku apšaubījumu pastāvošajai kārtībai, bet arī apdullinošu kolektīvās vientiesības paraugu. Dažādās valodās aurojot savu devīzi „Viens par visiem, visi par vienu!”, viņi priecīgi iesaistās kautiņos, lai sistemātiski dabūtu pa muti un uzsāktu projektus, kuros viss tiešā un pārnestā nozīmē izrādās tik dārgs, ka nekas cits neatliek, kā iet mājās. Liekas, Džilindžeram līdz ar mērķtiecīgu romantisko varoņu degradāciju padomā bijusi (ja vispār kaut kas konkrēts bijis padomā) arī atsaukšanās uz patlabanējo Latvijas sabiedrību, kur vientiesība tiek uzlūkota par drošāko izdzīvošanas stratēģiju.
Pa „muļķa laišanas” līniju ar musketieriem konkurēt var vien Ģirta Ķestera kardināls Rišeljē, kurš no „Ugunsgrēka” Fēliksa aizņēmies familiāru „čomaka” uzvedības stilu un izglītības neapgrūtināta cilvēka valodas izteiksmes veidu – „kas ta i”, „i gudra”, „biskuc’ gribas gan” u.tml.

Savukārt Agnese Zeltiņa Milēdijas lomā ir dzīvs piemērs tam, ka aktrises profesionālā un biogrāfiskā pagātne eksistē kā viņas tiešās skatuves klātbūtnes paplašinājums. Šķiet, izvēloties tēlotāju Milēdijas lomai, biogrāfiskais aspekts Džilindžeram nav bijis mazsvarīgs. Režisors ņem vērā, ka skatītājs uz izrādi nenāk kā balta lapa, bet gan ar iepriekšējām zināšanām un pieņēmumiem, kuri var būt saistīti tiklab ar aktiera līdzšinējo profesionālo darbību, kā ar viņa dzīvi ārpus teātra. Dzeltenās preses interese par Agnesi Zeltiņu radījusi viņai aktrises-pasaules pilsones-modeles, pēdējā laikā – arī rotu mākslinieces-juvelieres un tādas sievietes tēlu, kurai ir sarežģīta privātā dzīve. Šis apstāklis uz teātri var atvilināt arī tādu publiku, ko citādi teātrī neiedabūsi. Tātad aktrises iesaistīšana vērienīgi iecerētajā izklaides projektā kalpo kā komerciāla taktika. Bet plaši apspriestas un no morāles viedokļa kritizētas slavenības gestus ir noderīgs ne tikai teātra kasei, bet arī izrādes titulvaronei Milēdijai, kura (saskaņā ar autora viedokli) pēc dabas nemaz nav slikta. Viņai vienkārši dzīvē gadījusies sliktās meitenes loma. Jāpiebilst – 21. gadsimta smalko aprindu folklora vēstī, ka tieši sliktās meitenes dzer šampanieti.
Kā zīme šādam 21. gadsimta fenomenam Agnese Zeltiņa ir ideāli atbilstīga. Kā lomas atveidotājai viņai varbūt nepiemīt Milēdijai tik būtiskā bīstamā un reizē valdzinošā neparedzamība, taču piemīt paškontrole, aristokrātiska atsvešinātība no apkārtējās vides un patīkams balss tembrs. Augstpapēžu apavi un pieguļošie, no dažādu laikmetu stiliem kombinētie apģērbi slaido augumu dara majestātiski cēlu un liek musketieriem viņai blakus izskatīties kā neciliem sprīdīšiem. Mizanscēnas, kurās Džilindžers Agnesi Zeltiņu ievietojis, lielākoties ir statiskas un frontāli organizētas, tās neprasa kontaktēties ar partneriem, bet drīzāk ar mistiskiem tālumiem kaut kur aiz skatītāju zāles pēdējās rindas un pat aiz horizonta. (Trāpīgs ir Undīnes Adamaites laikrakstā „Diena” izteiktais salīdzinājums ar modeles defilēšanu uz mēles.) Turklāt mizanscēnas iekārtotas tā, ka ap Milēdiju ir daudz brīvas telpas. Tas viss dara viņu līdzīgu tādai kā sabiedrības aizkulišu Spīdolai, kura rada par sevi iespaidu kā par minamu mīklu un provocē intrigas. Arī vīriešus valdzina vairāk nekā Laimdota – Dārtas Danevičas piemīlīgā biksīšu vicinātāja Konstance Bonasjē vai Ievas Segliņas spriganā vellata Ketija – Milēdijas kalpone, kurai piemīt dīvaina spēja ar skatienu pārbīdīt mēbeles un iededzināt vai nodzēst uguni.

Ērika Emanuela Šmita luga beidzas ar Milēdijas nāvi un viņas mazā dēla Mordona solījumu māti atriebt. Taču Džilindžera izrāde ar Milēdijas sodīšanu (nosmacēšanu, musketieriem braši sakrītot dāmai virsū un uzmaucot viņai galvā plastmasas iepirkumu maisiņu) vēl nebeidzas. Režisors izrādei pievienojis epilogu – ainu no nākotnes, kurā dēla dotais atriebības solījums tiek piepildīts. Mordons, ko spēlē Markuss Rodrigo Rozentāls, ar automātu knaši apšauj vecuma nevarības skartos musketierus, kad tie, uz spieķīša balstīdamies, steberē pāri skatuvei. Morāle sanāk tāda plakana (kā jau morāle) – ar daiļām dāmām jokot nedrīkst, lai ko viņas metaforiski apzīmētu. Taču ironiskā kārtā pirmizrādes vakarā iestudējumam papildu dimensiju piešķīra tā brīža aktuālie politiskie notikumi. Diez, vai Džilindžers būtu varējis paredzēt, ka attiecības starp Krieviju un Ukrainu iegrozīsies līdzīgi attiecībām starp Milēdiju un apkārtējo sabiedrību. Pat ja Milēdijas vairs nebūtu, vienmēr atradīsies viņas savaldzinātie (lasi – nohipnotizētie), kā puritānis Feltons, un viņu mīlošie, kā Mordons. Turklāt viens no Milēdijas ietekmīgākajiem upuriem – Jura Žagara virtuozi parodētais mīlnieks lords Bakingems – ar pliko pauri un nokarenajām melnajām ūsām tik ļoti atgādina ukraiņu kultūras ikonu Tarasu Buļbu.

Izrādē piedalās plašs tēlotāju ansamblis, arī mazās lomās nodarbināti talantīgi aktieri no solistu „ceha” – Lilita Ozoliņa, Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš, Marina Janaus, Lauris Subatnieks, kuriem ļauts vien epizodiski iekļauties Džilindžera izklaides megaprojektā.

Robeža starp farsu un grotesku no vienas un māžošanos no otras puses mēdz būt smalka kā mats. „Milēdijā” šī robeža vienā gabalā tiek šķērsota turp un atpakaļ. Brīžos, kad absurdajiem pekstiņiem izdodas ietrāpīt publikas individuālajās un kolektīvajās asociācijās, kļūst pat diezgan jautri. Iespējams, tas ir pietiekami, lai uz jautājumu, vai šādiem ne gluži mērķtiecīgu parodiju demonstrējumiem ir jēga, atbildētu kardināla Rišeljē vārdiem: „Biskuc’ varbūt i.”

25
mar
2014
X

“Milēdijas” spožums un posts

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Dailes teātra jaunākais Lielās zāles uzvedums – Dž. Dž. Džilindžera iestudētā “Milēdija” – kā rakstīts izrādes pieteikumā, ir “gandrīz komēdija”. Jāpiekrīt, ka gandrīz – ne tādēļ, ka, atsaucoties uz laikrakstā “Kultūras Diena” publicēto Ābolu ķoča vērtējumu (1 no 5 āboliem), izrādei trūktu mākslinieciskas vērtības. Nedomāju, ka “Milēdija” jaunākā Latvijas teātra kopainā būtu nebijis gadījums, kas “pārkāpj robežu, kuru nedrīkst pārkāpt”. Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā “Milēdijā” iespējams saskatīt vairākas kvalitātes, taču pretrunu rada tas, ka izrādē nav izdevies tās apvienot vienotā jēgpilnā veselumā, līdz ar to uz Dailes teātra skatuves arhetipiskais stāsts par trīs musketieriem, d’Artanjanu un “skaisto, taču ļauno” Milēdiju izskan kā nepretenciozi izklaidējošs slaidšovs – kaut kas pa vidu starp paša Džilindžera radošajā vēsturē ierakstīto klasiski stīvo “Mariju Stjuarti” (tiešas paralēles ar “Milēdijas” deklaratīvo finālu) un ierindas situāciju komēdijām (d’Artanjana mīlas piedzīvojumu līnija).

Mārtiņa Vilkārša radītais skatuves noformējums rada asociācijas ar melnbaltu šaha galdu, iezīmējot Ērika Emanuela Šmita lugas pamatideju par Milēdijas tēla duālismu – no vienas puses, skaists eņģelis, no otras – ļauns dēmonisks spēks, absolūtā sieviete. Izrādē izmantotie tehniskie brīnumstiķi (zemskatuves, grozāmo ripu, dzīvās uguns u. c. efektu izmantojums) ir gana izklaidējoši un rada priekšstatu par nemitīgās transformācijās esošo mūsdienu kultūrtelpu, kur ir atļauts un arī iespējams pilnīgi viss. Režisors izrādē spēlējas ar plašu populārās kultūras klišeju klāstu – no Harija Potera līdz trīs musketieru mainīgajai identitātei: musketieru četrinieks uz skatuves parādās gan kā mūsdienīga bītlu versija, gan karikatūristisks brāļu Ilmāru un Rammstein krustojums, un pašidentitātes meklējumus pasvītro arī ironiska epizode, kurā četrinieks izpilda slaveno saukli “Viens par visiem, visi par vienu” ne tikai latviski, bet dažādās svešvalodās, beigu beigās paliekot pie lietuviešu versijas (cik noprotams, šeit ironiska atsauce ne tikai par latviešu–lietuviešu mūžīgo sacensības garu, bet arī uz neseno lietuviešu režisora Oskara Koršunova debiju Dailē).

Kaut arī izrādei it kā piemīt visi formālie elementi, kas varētu solīt piepildītu izklaidi (ironija, skaļi muzikāli numuri u. tml.), skatuves laiks bieži velkas. Formālais iemesls varētu būt tas, ka režisors lugas tekstu saglabājis praktiski nemainītu, līdz ar to varoņi gluži nevajadzīgi ieslīgst sižetiskos paskaidrojumos. No otras puses, problēma ir sarežģītāka – visas izrādē piedāvātās skatuviskās zīmes iespējams nolasīt viegli un bez īpašas intelektuālas piepūles, kas pats par sevi nav nekas pārmetams, taču atsevišķie numuri, kas veidoti kā monotonas telpiskas gleznas, ir ātri uzminami un līdz ar to nespēj pilnībā noturēt skatītāju uzmanību.

Līdz ar to izrāde rada pretrunīgu iespaidu – no vienas puses, režisora ironiskais skatījums uz mūsdienu sabiedrību, portretējot varas pārstāvjus kā infantilus bērnus un dekonstruējot stereotipiskos priekšstatus par varoņlomām (absolūti “nevaronīgie” trīs musketieri un d’Artanjans), ir precīzs; no otras puses, šo ideju skatuviskajā realizācijā trūkst radošuma un neparedzamības.


Neskatoties uz pretrunām, izrāde piedāvā vairākas izcilas aktierspēles pērles – aizraujoši vērot Ievas Segliņas pašpuiciski ironisko aktierspēli miniatūrajā Milēdijas kalpones Ketijas lomā, žilbinoša ir Lilita Ozoliņa lēdijas Vinteres vecmāmiņas lomā. Kolorīti tipāži ir arī abi laicīgās un garīgās varas pārstāvji – Ģirta Ķestera ar izcilu pašironiju atveidotais kardināls Rišeljē, kura runas manierē jaušams stilizēts kurzemnieka akcents, un uz skatuves teju neatpazīstamais Juris Žagars, kurš ārēji spoži izveidoto lorda Bekingema karikatūru piepilda ar mūsdienīgu paškritiku. Interesantas nianses atveidotajiem tēliem piešķīruši arī trīs musketieri – Lauris Dzelzītis, Aldis Siliņš un Intars Rešetins.

Atšķirībā no apkārtējā fona Milēdijas tēls, kā jau to paredz lugas autora iecere, savā ziņā ir idealizēts – izrādes programmiņā lasāma Šmita atziņa, ka Milēdija, kļūdama par nežēlīgu bendi, vienlaikus ir arī upuris, kuram uzbrūk “nežēlīgā, neiecietīgā sabiedrība”. Lugā piedāvātais stilizētais antīkās traģēdijas konflikts starp protagonistu un sabiedrību režisoru interesējis maz vai nemaz, jo izrādē līdz ar absolūtu apkārtējās sabiedrības deheroizāciju Milēdijai nav neviena cienīga pretspēka, pret ko “cīnīties”. Agnese Zeltiņa lieliski nospēlē Milēdijas-bendes lomu, demonstrējot, kā, izmantodama visus savā arsenālā pieejamos līdzekļus (skaistumu, viltību, gudrību), lēdija Vintere vienmēr sasniedz savus mērķus. Milēdijas personības atklāsmē palīdzīgi ir Ilzes Vītoliņas radītie brīnišķīgie kostīmi, kas izrādē funkcionē kā “runājošas” maskas, attēlojot galvenās varones sabiedrībā spēlētās lomas: sērojoša atraitne plandoši melnā mētelī, kardināla spiedze militārā kostīmā, d’Artanjana liktenīgā sieviete maigi rozā tērpā u. tml. Tomēr nevienā brīdī izrādes laikā nav iespējams ieraudzīt patieso Milēdijas seju – ja lugā tie ir brīži, kad Milēdija paliek kopā ar vienīgajām uzticības personām – dēlu un kalponi, tad izrādē vienīgie monologi, kas vēsta par Milēdijas pagātnes ciešanām un kas ļautu izprast viņas personības sarežģītību, tiek izpildīti patētiskā manierē, līdz ar to uz kopējā izrādes fona tie izskan (iespējams, negribēti) ironiski un dekoratīvi pļāpīgi.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi