Atpakaļ uz afišu

Mia Kouto

Dieva indes un velna zāles

Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros

Melīga drāma 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2014. gada 8. janvāris

Dž.Dž.Džilindžera tulkojums un dramatizējums

 

Meklējot savu pazudušo mīļoto, Miglas ciematā ierodas ārsts Sidonijs. Te viņš sastop savas iecerētās vecākus, kas izrādās ļoti dīvains pāris.

Bartolomejs ir cilvēks-slimība. Viņš ienīst cilvēkus, tomēr nez kāpēc nav aizvācies uz viņpasauli. Šajā ģimenē lamāšanās ir tas pats, kas atzīšanās mīlestībā. „Šitas vīrs" ir sievu novedis tik tālu, ka viņai ir grumbas pat dvēselē. Katra diena ir kā Pastarā tiesa. Turklāt Bartolomejs ir nelabojams sapņotājs un viņam vajadzētu izārstēties no sapņošanas, jo sapņot ir suņa darbs. Tomēr dzīve nav ārstējama.

Taču nekas nav tā, kā sākotnēji izskatās, un katram te ir savs noslēpums...

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!


http://www.diena.lv/kd/teatris/dailes-teatri-pirmizrade-dieva-indes-un-velna-zales-14039000

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Telpas iekārtojuma autors - Dž.Dž.Džilindžers

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Ģirts Ķesteris (Sidonijs)
Juris Bartkevičs (Bartolomejs)
Indra Briķe (Munda)

Viedokļi

16
jan
2014
X

Belindas nebija mājās

Marija Leščinska //satori.lv

Par Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Dieva indes un velna zāles", Dailes teātris, pirmizrāde – 2014. gada 8. janvārī.

Kas īsti ir tas, kas nosaka – mēs patiešām dzīvojam? Asinsrite? Elpošana? Mūsu domas? Un kas apliecina otra cilvēka esamību? Jūtas pret viņu? Pretmīla? Un cik gan tas, ko mēdzam saukt par realitāti, vispār ir reāls? Uz visiem šiem jautājumiem mudina – nē, drīzāk vedina – atbildēt pēc Mozambikas rakstnieka Mias Koutu romāna motīviem veidotais iestudējums "Dieva indes un velna zāles" Dž. Dž. Džilindžera režijā, kas pirmizrādi uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves piedzīvoja 8. janvārī. Tapusi radošo meklējumu cikla "Brīvā skatuve" ietvaros, izrāde tiek pieteikta kā melīga drāma. Režisors vienlaikus ir arī iestudējuma vizuālā risinājuma un tā pamatā esošā romāna tulkojuma un dramatizējuma autors.

Izrādes galvenie varoņi Jura Bartkeviča Bartolomejs un Indras Briķes Munda ir sen precējies pāris, kas mīt bijušās Portugāles kolonijas Mozambikas ciemā ar gluži pārspīlēti poētisku nosaukumu – Migla. Savas dienas viņi vada samērā noslēgti, īsinādami laiku nemitīgos sasvstarpējos konfliktos. Lai precīzāk raksturotu uz skatuves un skatītāju zālē valdošo atmosfēru, varētu teikt, ka rodas sajūta, kas raksturīga ieilgušiem karstuma periodiem. Sākumā siltums uzlādē, ļauj un pat liek darīt neiedomājamas lietas, dzīvot vairāk un iet tālāk. Taču beigās gluži vienkārši nogurdina. Arī Bartolomejs un Munda ir tā noguruši.

Tomēr, lai gan lielā mērā viens otra nomocīti, viņi vēl nav pavisam paguruši no pasaules. Katru no tās atplūstošo vēja plūsmiņu viņi pieņem, ja ne atplestām rokām, tad noteikti dziļi sirdī gaidītu. Arī Ģirta Ķestera jauno ārstu Sidoniju, kuru pie saviem vecākiem atsūtījusi Bartolomeja un Mundas meita Belinda. Kaut arī faktiski izrādē darbojas tikai trīs varoņi, tieši meitas tēlam, kas uz skatuves tā arī neparādās, daudzās atklāsmēs un varoņu izpausmēs ir noteicoša loma. Belinda ir gan Sidonija tālais sapnis un vecāku ilgu objekts, gan viņu savstarpējo attiecību katalizators un galu galā saistviela, kas nesaraujami abiem nogurdinātajiem pievienojusi arī jauno ārstu.

Sākotnēji uz skatuves vērojamā situācija šķiet pat tāda kā ierasta un tuvākā un tālākā apkārtnē sazīmējama. Taču, ieskatoties mazliet ciešāk, atklājas – galveno varoņu attiecības nav gluži tik parastas. Un ne jau tāpēc, ka savu kopējo esamību viņi apliecina tikai ciešā mijiedarbībā, kurā vienlīdz spilgti ir gan mīlestības, gan nicinājuma mirkļi. Attiecībās, kurās iesaistītie vairs nav spējīgi dzīvot ne kopā, ne atsevišķi, nonāk ļoti daudzi cilvēki. Taču neparasti ir tas, ka abi izrādes galvenie varoņi ļoti labi apzinās savu situāciju. Bartolomejs vēlas mīlēt sievu. To sievu, kas viņam bija. Un Munda tik ļoti negrib ienīst savu vīru. Varbūt viņa grib pat ne savu vīru, vienkārši atkal mīlēt. Bet viņi abi zina, ka tas nav iespējams. Tomēr turpina dzīvot tā, it kā būtu.

Tieši galvenā aktieru pāra izvēle nenoliedzami ir viena no lielākajām, ja ne pati lielākā, iestudējuma veiksme. Jura Bartkeviča un Indras Briķes savstarpējā saspēle notiek pat tādā kā bezvārdu komunikācijas līmenī. Tāpēc, viņus vērojot, ir pavisam viegli noticēt, ka Bartolomejs un Munda tiešām pazīst un jūt viens otru tā, kā retajam ir ļauts. Ka viņi ir kā viena veseluma divas daļas. Nozīme šajā gadījumā, protams, ir arī tam, ka viņi savulaik bijuši partneri ļoti daudzos Liepājas teātra iestudējumos. Ja šīs attiecības noritētu dzīvē, nevis uz skatuves, varētu teikt, ka "Dieva indes un velna zāles" sižets ir to loģisks turpinājums. Diemžēl Ģirta Ķestera Sidonijs brīžiem šķiet kā svešķermenis šajā citādi vienotajā visumā. Ne tikai tādā mērā, cik jau pats izrādes saturs paredz viņam tādam būt, bet arī aktierisko kvalitāšu ziņā. Varbūt tā ir nespēja pieņemt citādu formu jau ierastās vietā, tomēr gribētos teikt – tēla izteiktajā rāmumā paša aktiera dabiskā esība šķiet iesprostota. Un liekas, ka forma ir uzvarējusi saturu.

Tomēr kopumā, lai gan Dž. Dž. Džilindžeram mēdz pārmest pārspīlēti ārišķīgu estētiku, šis patīkamā kārtā noteikti nav tas gadījums. Dailes teātra Mazā zāle ar jau tā izteikto skatītāju un aktieru tuvību izrādē pārtop pat mājīgā un aicinošā interjerā – nobružātas, tomēr ļoti skaistas masīvkoka mēbeles, daudz drapēriju un vēl pavisam nedaudzas, bet būtiskas detaļas, kas sadalītas divu karojošo nometņu frontes pusēs. Mundas teritorija ir senatnīga bufete, kurā sagūlušas gadiem krātās lietas. Uz tās novietots kristāla trauks, kurā Sidonijs ikreiz atstāj Bartolomejam paciņu cigarešu, neliels krucifikss, ko garāmejot vienmēr noskūpsta saimniece, un aiz stikla ievietota Dievmātes statuete, pie kuras izrādes galvenā varone vēršas tikai pašos saspringtākajos brīžos. Savukārt Bartolomeja puse vairāk atgādina bunkuru vai pat alu. Tajā aiz aizkariem paslēpušās viņa pasaules drumslas – šaha galdiņš, neliela tējkanniņa, citi sīkumi. Tas, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc nebūtiskiem krāmiem, atklāj varoņu dzīves nianses un viņu attieksmi pret tām. Gluži nemanot, šī telpa pārņem savā varā tikpat neuzbāzīgi kā izrādes muzikālais materiāls.

To pašu gan nevar tik vienkārši apgalvot par iestudējuma tekstuālo pamatu. Liekas, ka varoņu sacītais reizēm nemaz nesatiekas – katrs runā savas prātulas, it kā nemaz nebūtu būtiska to savietojamība. Īpaši no Bartolomeja mutes birstošie teikumi ir tik noapaļoti un nogludināti, ka tikai attāli atgādina valodu, kādā cilvēki sarunājas, bet, izrādei tuvojoties beigām, domugraudu īpatsvars kļūst jau absurds.

Tomēr aktieru patiesīgums lielākoties atsver tekstuālo neveiklību, un arī runāšanai aforismos var atrast pieticīgu attaisnojumu – Bartolomejs daudz laika ir pavadījis savās domās; tās cilājis, vētījis un vērtējis. Lēnām un pamatīgi atsijājot to, ko pašam labpaticies patiesi saukt par savām domām. Kādā brīdī viņš pat saka, ka esot nosapņojis domāšanas procesa attīstību. Katrā cilvēka dzīves desmitgadē domāšana ir citāda, sarunā ar Sidoniju apgalvo vecais vīrs. No patstāvīgu domu neesamības cilvēks laika gaitā nonāk līdz tam, ka domāšana vairs notiek tikai miegā. Lai taupītu laiku.

13
jan
2014
X

Lomu spēles nežēlīgiem sapņotājiem

Kitija Balcare //lsm.lv

Savulaik franču intelektuālis Žans Bodrijārs norādīja, ka ir zudusi robeža starp reālo un iedomāto, pasauli piepildot ar simulakriem jeb paškonstruētām realitātēm. Šī robeža ir zudusi arī režisora Dž.Dž.Džilindžera tulkotajā, dramatizētajā un iestudētajā izrādē, par pamatu ņemot Mozambikas rakstnieka Mia Kouto romānu „Dieva indes un velna zāles”, kas nodēvēta par melīgu drāmu. Jo lai izdzīvotu, esot jāmelo.

Stāsts par jaunu portugāļu ārstu Sidoniju (Ģirts Ķesteris), kurš ierodas pie savas mīļotās Belindas vecākiem Mundas (Indra Briķe) un Bartolomeja (Juris Bartkevičs) izbijušās Portugāles kolonijas Mozambikas ciematā Miglā, lai sagaidītu iecerēto, bet neapzinoties, ka nokļūs iedomu radītā, līdz ar to nežēlīgā pasaulē. Izrāde – placebo efekts. Tāda „diagnoze” nāk prātā, to vienā piegājienā noskatoties un skaudri apzinoties, ka cilvēks savas dzīves gaitā nogurumu un izmisumu pārvērš nepiedzīvotajā, bet vēlamajā. Lai arī Bartolomejs jau izrādes sākumā atzīst, ka „sapņot ir suņa darbs”, tomēr tas ir vienīgais, kas atliek dzīvē, kur pazaudēti tuvi cilvēki, kuri turpina dzīvot vien iedomās.

Džilindžers skatītājam ļauj ieraudzīt nežēlīgas lomu spēles, kas padzīvojuša laulāto pāra mājā ir kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.Turklāt tās turpinās, ieraujot izdomātajā pasaulē arī tos, kas ierodas laulātā pāra mājā. Raupjums, kas ir šajās attiecībās, ļauj ieraudzīt no dzīves nogurušā un savus sapņus nepiepildījušā (vai zaudējušā) cilvēka būtību.
Profesionālais aktiera Jura Bartkeviča briedums koši atklājas padzīvojušā, ar iedomu slimībām apsestajā Bartolomejā, jo šķiet, ka aktieris šo lomu izbauda. Savukārt aktrise Indra Briķe Bartolomeja sievas Mundas lomā spēj pārvērsties no nogurušas sievas līdz valdzinošai dāmai, kurai atplaukt ļauj ne jau mīlestības pieskāriens, bet tieši iedomu spēks. Turpretī aktieris Ģirts Ķesteris, kas līdz šim sevi apliecinājis spilgtās dažādu margināļu lomās ar lielu nežēlības piedevu, tostarp Drakulas un pat Kaligulas, šoreiz nepārliecina „vienkāršā” cilvēka lomā, kāda tam ir izrādē kā ārstam Sidonijam.

Iespējams, izrāde iegūtu, ja šai lomā būtu kāds no Dailes teātra jaunajiem aktieriem, kur to neatlaidība un naivums būtu dabiskāks un līdz ar to, iespējams, pārliecinošāks.

Lai arī izrāde tapusi Dailes teātra radošo meklējumu ciklā „Brīva skatuve”, to tomēr ir vēlme pilnvarot uz Mazās zāles pilnvērtīgu, tādu domu, ko rosina labi nogatavojies vīns, cienīgu izrādi.

Tas, ka vīra un sievas lomā ir Juris Bartkevičs un Indra Briķe, un tas, ka izrādes „garša” ir nežēlības (lasīt: individualizētas mīlestības) pārpilna, atgādina Dailes teātrī iestudēto Regnāra Vaivara izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”. Arī tur šis pāris bija laulātie, tas ir, vectēvs un vecā māte, un arī tur bija mīlestība. Kropla, bet tomēr mīlestība. Izrāde „Dieva indes un velna zāles” jau ar nosaukumā ietverto pretrunu ilustrē paradoksālo dzīves izpratni katra starppersoniskajā komunikācijā. Kas vienam inde, tas citam zāles. Kas vienam nežēlība, tas citam maigums. Vispārcilvēciskās vērtības vairs nediktē attiecību darbības principus. Tur valda spēle.

„Spēles” laukums ar dažām mēbelēm, ko iekārtojis pats režisors, ir izvietots pašā Mazās zāles skatuves priekšplānā, aktieriem atstājot šauru laukuma daļu. Dzīvoklis izkārtots kā gareniska, šaura eja, tādējādi atklājot arī saspringto savstarpējo attiecību spriedzi. Vienlaikus tas ļauj uztvert stāstu plakātiski, pat kariķēti, iztiekot bez perspektīvas, visu atstājot vienā plaknē. Izrādes beigu daļā telpas ģeometrija tiek lauzta, aktieriem to paplašinot dziļāk skatuvē, kad stāsts sāk iegūt cēloņu un seku aprises. Izrādes scenogrāfiju papildina arī smalkas mūslaiku portugāļu grupas „Deolinda” liriskās kompozīcijas portugāliski, kuras režisors izmanto kā muzikālas intermēdijas. Tas piešķir izrādei kultūrkontekstu, bet situācijām – smeldzīgumu.

Melojam, lai izdzīvotu. Šis teikums, ko saka Munda, saklausāms izrādes izskaņā kā viena no atslēgām uz stāsta sižeta sarežģītību. Izrādes tekstuālajā pamatā ir sadzirdams, ka autors Mia Kouto ir prasmīgs dzejnieks un ka šī stāsta sastāvdaļās ir sagaršojams latīņamerikāņu literatūrai raksturīgais maģiskais reālisms, kas dialogiem piešķir poētismu un citējamību. Jautājums, cik daudz vai maz no Mia Kouto romāna ir izmantojis režisors Dž.Dž.Džilindžers veidojot izrādes saturu, paliek neatbildēts, bet eksperiments ar skatītāju ir noticis un priekšstati par to, kā būtu jābūt, ir izaicināti, lai tos pārvērtētu. Katrs individuāli.

Galu galā tā ir izrāde, kuras varoņi dara visu, lai „aiz garlaicības nenomirtu”.

Atklājot stāstu slāni pa slānim, jāsecina, ka viens no lielākajiem nežēlības cēloņiem visticamāk ir cilvēka bailes no vientulības, kur garlaicība ir tās blakne un katalizators fantāzijas neierobežotajam lidojumam.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi