Atpakaļ uz afišu

Nakts vēl nav galā

Pēc Meisijas Tadjedinas filmas „Pagājusī nakts" motīviem

Romantiska drāma 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2014. gada 9. janvāris

Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros

Sadarbībā ar Teātra attīstības apvienību „Daile"

 

No angļu valodas tulkojis Intars Rešetins

 

Kad no rīta pamosties, pat nenojaut, kurp tevi aizvedīs diena. Paiet simtiem dienu, kad nekas nenotiek.

Ir tik viegli apmaldīties savos iekšējos emocionālos līkločos, labirintos un strupceļos. Kā rodas iekāre? Kas mūs noved pie vēlmes krāpt? Vai meli var būt nevainīgi? Kad ikdienas dzīves rutīna pārmāc jūtas, pietiek tikai ar mazu dzirksteli, lai... Un aizliegtais auglis ir tik kārdinošs.

Viss mainās. Tikai jūtas ne. Bet nakts vēl nav galā... Un cilvēka emocionālā pasaule ir tik trausla.

 

Izrādē smēķē! Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/reshetins-par-debiju-rezhija-tik-radoshu-procesu-neesmu-baudiiji.a74197/

http://dailesteatris.lv/raksti/publikacija/76

http://www.diena.lv/kd/teatris/intars-resetins-atkal-ir-interesanti-14039519

 

Izrādes atbalstītājs

 

 

Intaram Rešetinam - Spēlmaņu nakts 2013/2014 balva Gada debija.

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

Režisors - Intars Rešetins

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu mākslinieks - Intars Rešetins

Video māksliniece - Laura Rožkalne-Ozola

Gaismu mākslinieks - Ivars Tilčiks

Lomās

Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Džoanna)
Gints Grāvelis (Maikls)
Inita Sondore (Laura)
Mārtiņš Počs (Alekss )
Dārta Daneviča (Sandra / sekretāre)
Āris Rozentāls (Trūmens)
Romāns Bargais (Endijs)
Gatis Legzdiņš (Viesmīlis)

Aktuālās izrādes

30
apr
sv
Nakts vēl nav galā Nakts vēl nav galā 15:00 1h 45min Kamerzāle EUR 15.00 Pirkt
< 10 biļetes
6
mai
se
Nakts vēl nav galā Nakts vēl nav galā 18:00 1h 45min Kamerzāle EUR 15.00 Pirkt

Viedokļi

24
mar
2014
X

Nakts gaišais starojums

Ieva Rodiņa //kroders.lv

Nākamās dienas rīts. Džoanna sēž uz palodzes rītakleitā, smēķē, skatās ārā pa logu, ļaujot noritēt pa kādai holivudiski izteiksmīgai asarai. Turpat uz grīdas kopš vakarvakara nevērīgi nosviestas izejamās kurpes, kuras Maikls, pārradies mājās, nejauši pamana. Abu skatieni sastopas, un Džoanna ievelk elpu, lai... Tieši šādi – ar simbolisku daudzpunkti – beidzas kinofilma „Pagājusī nakts” (Last Night, 2010), pēc kuras motīviem Dailes teātra kamerzālē izrādi iestudējis aktieris un nu jau arī veiksmīgi debitējušais režisors Intars Rešetins.

Domājot par izrādi „Nakts vēl nav galā”, kas kļuvusi par kritiķu un skatītāju augstu novērtētu darbu, būtiskākais šķiet tieši fināla atrisinājums – salīdzinot ar kinofilmas atvērto izskaņu, kas pieļauj jebkādu stāsta turpinājumu, izrādē varoņu nākotnes prognoze ir optimistiskāka – turklāt ne tikai sižetiskā, bet arī filozofiskā līmenī. Režisora piedāvātā laulības dzīves anatomija, toleranti un ar psiholoģisku vērību pētot divu cilvēku attiecību peripetijas, rada reti sastopamu gaišu pēcgaršu un mierinošu apliecinājumu, ka dzīvē liela nozīme ir ne tikai liktenīgām nejaušībām, bet arī fundamentālām vērtībām – ģimenei, uzticībai, mīlestībai. Savā ziņā Intara Rešetina iestudētā izrāde „Nakts vēl nav galā” intonācijas un netieši arī filozofijas ziņā korespondē ar režisora Kārļa Krūmiņa veidoto iestudējumu „Truša alā” Nacionālajā teātrī – abas izrādes pēta ģimeni kā sabiedrības fundamentu krīzes situācijā, caur personisko pieredzi savā ziņā atklājot arī vispārīgāku mūsdienu Latvijas sabiedrības portretu.

Intars Rešetins izrādi „Nakts vēl nav galā” pamatā veidojis reālpsiholoģiskā teātra tradīcijās, lielu nozīmi piešķirot varoņu iekšējās motivācijas un savstarpējo konfliktu atklāšanai, bet vienlaikus iestudējumam zināmu svaigumu piešķir sīkas, rūpīgi atlasītas detaļas, kas labi saspēlējas ar izrādes pamatā esošo kinofilmu. Pirms izrādes uz ekrāna skatuves dziļumā tiek demonstrēti Dailes teātra Kamerzāles iestudējumu treileri, kolorīts ir Dailes teātra pieredzējušo aktieru video rullītis, kas aicina izslēgt mobilos telefonus. Arī izrādes laikā uz ekrāna tiek projicēti darbības vietai atbilstoši attēli, kas signalizē ne tikai par darbības vietas, bet arī laika (rīta, pēcpusdienas, nakts) maiņu. Šīs detaļas neuzbāzīgi, taču konceptuāli ļauj runāt par teātra un kino estētikas sapludināšanu, radot spēli ne tikai starp izrādi un tās pamatā esošo kinofilmu (šī tēma, piemēram, aktuāla Ināras Sluckas Nacionālā teātra izrāžu estētiskajā diloģijā „Zudušo laiku citējot” un „...bagātā kundze...”), bet teātra un kino skatīšanās pieredzi kā tādu.

Izrādes vizuālais noformējums veidots konsekventi, katrai sīkākajai detaļai uz skatuves iekļaujoties kopējā vēstījumā – sākot ar ģimenes fotogrāfijām, kas it kā neobligāti novietotas plauktā, beidzot ar skatuves telpas harmonisko krāsu saskaņotību, kas veidota stilizēti naksnīgās toņkārtās – bordo, tumšzils, dūmakaini pelēks, melns, kas saspēlējas gan Kristiana Brektes scenogrāfijā, gan paša režisora atlasītajos kostīmos. Emocionālajai noskaņai izcili pieskaņota ir arī režisora izvēlētā skaņu partitūra, vizuālajam un audiālajam līmenim saslēdzoties vienotā atmosfērā.

Režisors izrādes organizācijā izmantojis arī dažādus atsvešinājuma paņēmienus, kas ļauj veiksmīgi pārlēkt no vienas ainas uz nākamo, nomainīt rekvizītus u.tml. Ar tumsas (no kino estētikas pārņemtu stilizētu montāžas šķēru) palīdzību organiski un skatītājam saprotami tiek mainītas darbības vietas – skatuves dziļumā esošā telpa konstanti iemieso Džoannas un Maikla dzīvokli, kuru „apdzīvo” dažādi interjera sīkumi, turpretī skatuves tukšais un salīdzinoši bezpersoniskais prospekts tikai dažu metru attālumā no skatītājiem izmantots kā viegli transformējama perifērā telpa, kļūstot te par bāru, te dzelzceļa staciju vai mājas jumtu. Vienlaikus režisoram izdevies no kino estētikas stilizētā veidā pārņemt kadru montāžas piedāvātās iespējas veidot divus paralēlus vēstījumus, kas netiešā veidā papildina viens otru – bieži, vienai ainai plūstoši pārejot nākamajā, varoņi uz skatuves atrodas paralēli – šķietami esot līdzās, taču vienam otru neredzot. Skatuviskās darbības organizācijā iesaistās arī divi perifēri tēli – viesmīļi, kuri pie zāles durvīm sagaida skatītājus, izrādes laikā uznes/nones rekvizītus, kā arī dažkārt pasteidzina aktierus, ja tie pārlieku „aizrāvušies”. Ideja par viesmīļiem kā varoņu dzīves „režisoriem” šķiet ierosinoša, tomēr izrādē tā nav konsekventi realizēta un brīžiem rada pašmērķīgi komisku efektu (piemēram, neloģisks šķiet brīdis, kad viesmīļi kādas skatuves pārbūves laikā pēkšņi sāk flirtēt ar publiku).

Salīdzinot ar kinofilmu, izrādē galveno varoņu – Ginta Grāveļa Maikla un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džoannas – attiecības tiek atklātas kā harmoniskākas, cilvēciskākas. Abus, neskatoties uz sīkajiem sadzīves ķīviņiem, vieno kāda emocionāla saite, ko savukārt nevar just starp filmas varoņiem, līdz ar to latviešu variantā režisors izvairījies no holivudiskā fatālisma, piedāvājot nevis skatījumu no malas uz jau izdzisušām attiecībām, bet gan uz sarežģītu mīlas četrstūri, kurā svarīgs ir katrs no iesaistītajiem spēlētājiem, kamēr kinofilma centrējas tieši uz Džoannas skatupunktu. Izrādē salīdzinoši dziļākas un dzīvākas ir abu kārdinātāju – Jāņa Vimbas vai Mārtiņa Poča spēlētā Aleksa un Initas Dzelmes Lauras – lomas. Režisors, veidojot abus tēlus, atteicies no stereotipiskā pavedēju ampluā, pašu krāpšanas vai nekrāpšanas faktu tādējādi padarot tikai par sižetisku niansi – tā vietā Aleksa un Lauras tēli kļūst par nosacītiem robežsituācijas radītājiem, ar kuru palīdzību piekļūt tuvāk divu cilvēku – Džoannas un Maikla – sarežģītajām attiecībām.

Izrādes centrā izvirzījies tieši Ginta Grāveļa Maikls – tēls, kurā atklātas pretrunīgas rakstura šķautnes, taču vienlaikus saglabāta dziļa cilvēcība, kas šo aktierdarbu padara par vienu no spilgtākajām pēdējā laikā redzētajām Ginta Grāveļa lomām. Skatuviski piesātināts darbs ir arī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džoanna – aktrise varoni atveido kā sievišķīgi kaprīzu būtni, kas nebaidās riskēt, ļaujoties kaislībai pret nejauši satikto bijušo draugu, tomēr vienlaikus nepazaudē galvu pēkšņas iegribas dēļ. Aizraujoši vērot viesaktiera Jāņa Vimbas pašironiski atveidoto mūsdienu dendiju Aleksu, kurā atklājas nedaudz komiska pašpārliecinātība un ambīcijas apvienojumā ar nemāksloti trauslajām jūtām pret Džoannu (jāatzīst gan, ka redzētajā izrādē aktieris spēlēja pārāk intraverti un, iespējams, pilnvērtīgi neatklāja varoņa iekšējo pasauli). Liriskāk Aleksa lomu otrā izrādes sastāvā spēlē Mārtiņš Počs, kura radītajā varonī ir mazāk ārējas pašpārliecinātības, bet vairāk iekšēja nemiera – šis Alekss šķiet daudz atkarīgāks pats no savām jūtām pret Džoannu, tādēļ finālā, kad M. Poča Alekss un I. Ķuzules-Skrastiņas Džoanna atvadās, daudz emocionālāk iezīmējas izrādes pamatā esošais mīlas četrstūris.
Uz kopējā stāsta fona komiski spilgtus un dzīvē atpazīstamus tipāžus miniatūrajās lomās izdodas radīt arī Ārim Rozentālam Trūmena, kā arī Mārtiņam Počam un (otrā sastāvā) Romānam Bargajam Endija lomā – perifērie tēli izrādē ne tikai palīdz risināt sižetu, bet kļūst par nedaudz groteskiem apkārtējās sabiedrības pārstāvjiem, piešķirot galveno varoņu attiecību stāstam dzīvāku kontekstu.

Dailes teātra Kamerzāles nosacīti eksperimentālajā repertuārā izrāde „Nakts vēl nav galā” ierakstās kā kvalitatīvs reālpsiholoģiskais teātris, kas ļauj ieraudzīt smalki uzbūvētas lomas un baudīt labu aktierspēli, taču vienlaikus režisors nav pazudis tulkojumā, radot atmosfēriski piesātinātu telpu, kura ļauj skatītājam sasniegt to, kas apzināti vai neapzināti tiek gaidīts no teātra – aizmiršanos no ikdienas dzīves.

4
feb
2014
X

Nakts vēl nav galā

Dita Eglīte //delfi.lv

Lieliskais, bet šobrīd simtprocentīgi neizmantotais aktieris Intars Rešetins pārsteidz ar drosmi ķerties pie režijas. Un debijas izrāde "Nakts vēl nav galā" ir nostrādāts, skatuves estētikā ļoti gaumīgs, bet katra privāto pieredzi – kutinošs kamerdarbs.

Lai simtprocentīgi kā skatītāja piedzīvotu Intara Rešetina iestudējumu, man traucēja jau iepriekš redzētā filma "Last Night", pēc kuras režisors arī iedvesmojies. Toties šī pieredze lieliski noderēja tam, lai saprastu, cik daudz no sevis režisors "pietamborējis" klāt. Un tās ir foršas, oriģinālas detaļas, zemteksti un jauni stāsta līkloči. Video izmantojums vai viesmīļu iesaistīšana ainu pārbūvēs un citas režisoriskās idejas iestudējumu nebūt nepieblīvē, drīzāk rada pārliecību par Rešetinu kā intensīvi meklējošu režisoru.

Intaram Rešetinam izdevies ne tikai radīt adekvātu telpu (labs palīgs bijis scenogrāfs Kristians Brekte) ar atmosfēru un kompozicionāli harmonisku izrādes veselumu, bet noskaņot arī aktieru ansambli sev vēlamajā stāsta intonācijā. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Ginta Grāveļa, Initas Dzelmes un Jāņa Vimbas (otrā sastāvā Mārtiņš Počs) atveidoto varoņu attiecību sarežģītais četrinieks šķiet kā absolūti ticams mūsdienu pasaules nogrieznītis, kas uz mirkli iecelts DT Kamerzālē. Režisors ar šī stāsta palīdzību aktualizē jautājumu par atklātības un privātuma robežām, kas eksistē kaut kur starp spēku nekrist kārdinājumos un pārliecību, ka es taču drīkstu gribēt vēl kaut ko...

Skatoties jebkuru iestudējumu, man kā skatītājai ļoti svarīgi ir just to, ka režisors risina pašam svarīgus jautājumus. "Nakts vēl nav galā" noteikti ir tāds darbs. Loģiski, arī aktieriem šādos apstākļos ir vieglāk dzīvot savos tēlos un būt ansamblim, kurā pat epizodiska loma uzmirdz kā pērle: kā Āris Rozentāls - ar brīnišķīgu humora izjūtu un vīrišķīgu šarmu apveltītais Trūmens; kā mazas konfektītes ir arī Dārtas Danevičas epizodes.

Izrādes smaguma centrs, protams, ir galveno tēlu četrinieks. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Džoannu veidojusi kā pietiekami sarežģītu mākslinieces tipu, kuras garu nemitīgi tramda jūtu un prāta cīņas. Savukārt Initas Dzelmes Laura dzīvē ir dažu labu skrambu dvēselē ieguvusi gudra sieviete ar veselīgu pašapziņu. Īpašs prieks par Gintu Grāveli Maikla lomā, kuru, pēc jaudīgi nospēlētā Kaligulas, pēdējos gados esam pieradināti skatīt vien kolorītās raksturlomās. Un izrāde pierāda, ka viņam ļoti labi piestāv arī romantiskas drāmas varonis. Jau otrā šāda tipa loma šosezon ir Jānim Vimbam (Alekss), atturīgi un jūtīgi nospēlēta arī Rešetina izrādē.

Abi mazo zāļu iestudējumi - "Truša alā" Nacionālajā un "Nakts vēl nav galā" Dailē - jo īpaši rada prieku par jaunajiem režisoriem, kuri tik radoši dzīvojas pa "vecmodīgo" reālpsiholoģisko teātri. Turklāt, tiek runāts par katram normālam mūsdienu cilvēkam svarīgu tēmu: kamēr tupēsim truša alā (nespējot apzināt savus skeletus vai iekšējos dēmonus), nakts vēl nebūs galā...

21
jan
2014
X

Septiņi iemesli vēl vienai naktij

Līvija Dūmiņa //riga2014.org

Dailes teātra aktiera Intara Rešetina debija režijā – pēc Meisijas Tadjedinas filmas „Pagājusī nakts” motīviem tapusī izrāde „Nakts vēl nav galā” –, ir jāredz. Jo:

1. Intars Rešetins, nemēģinot ar labo kāju kasīt kreiso ausi, runā par tēmām, kas pašam ir labi saprotamas un kas tādas ir zemeslodes iemītnieku lielākajai daļai kopš Ādama un Ievas laikiem. Tās ir vīrieša un sievietes attiecības, izrādes gadījumā – laulībā nostiprinātas, ar čūsku kārdinātāju pa vidu. Uzticība, nodevība, meli, pagātne, mīlestība, iekāre – tie ir izrādes atslēgas vārdi, kas apaudzēti ar jautājumiem, uz kuriem jāatbild. Sev un godīgi.

2. Režisors ir pratis panākt aktieru uzticēšanos, saliedējis tos ansamblī. Attiecību peripetijas izstrādātas gudri, smalki un niansēti. Kamerzāles tuvplāns, kas var izrādīties nežēlīgs režisora ienaidnieks, kļūst par labāko sabiedroto: attiecību līnijām to dažādajos rakstos ļauts sekot ar neatslābstošu uzmanību. Izrāde liek elpot neritmiski, jo vairākkārt, spriedzei pieaugot, šķiet, publika ir aizturējusi elpu, līdz zāli pāršalc smiekli, pārtraucot klusumu, kurā varētu dzirdēt arī odu sīcam.

3. Kino ir iedvesmas avots arī iestudējuma formai – Kamerzāle kā kinoteātris; izrāde kā filmas seanss, kurā saplūst kino un teātra dimensija, ļaujot spēlēties ar laiku un telpu. Ainu montāžā izmantots klasiskais satumsums, lai darbību no vienas ligzdas pārslēgtu uz otru, taču – ne tikai tas. Darbībā iesaistās viesmīļi Gatis Legzdiņš un Jānis Klucis, kuri pilda skatuves strādnieku funkcijas, pārkārtojot telpu. Tiem ir arī citi uzdevumi, kas, ņemot vērā viņu efektīgo ārieni, ļauj redzēt rūķīšus, kuri patiesībā režisē šo cilvēku–tēlu dzīvi. Lielisks atradums, kā praktisku nepieciešamību (kas tik bieži tracina, jo bremzē izrādi) izaudzēt līdz vēl vienam jēgas slānim, notiekošajam piešķirot lielāku daudznozīmību.

4. Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar skrodera meistarību izgriež pogas Keirai Naitlijai, kura spēlē Džoannu minētajā filmā. Pilnasinīgs „nesaprotamais” sievietes raksturs, kurā spoguļojoties, sievietes var pašironiski pasmaidīt, bet vīrieši – piebikstīt mīļotajai kārtējā tipiskajā situācijā.

5. Mārtiņš Počs nelaimīgā mīlētāja Aleksa lomā vizuāli pārvērties gandrīz līdz nepazīšanai. Šis vīrietis ir seksapīla iemiesojums ar bruņinieka manierēm, kura vājums (ļaujot vaļu jūtām) un vīrišķīga rakstura spēks saaudzēts ļoti simpātiskā tēlā. Mārtiņš Počs dublējas ar Nacionālā teātra aktieri Jāni Vimbu, un tas ir vēl viens iemesls atkārtotam šī iestudējuma apmeklējumam.

6. Āris Rozentāls (Trūmens) – pērle! Šarmants, gudrs, vīrišķīgs, ar humora izjūtu, un „tikai desmit jautājumi” Džoannai izvēršas par aizraujošu saspēli, kuru ar baudu izgaršo gan aktieri, gan skatītāji.

7. Pirmizrādē Gints Grāvelis Maikla lomā čūskai padevās pārāk viegli, toties attapšanās „aiz paradīzes vārtiem” pārliecināja, raisot pat līdzjūtību. Kārdinātāju Lauru Inita Dzelme spēlēja ar kareivja, kas dodas uzbrukumā, mērķtiecību, taču derētu lielāka brīvība, kas pašpārliecinātībai dotu rotaļīgu vieglumu. Jaušams, ka laiks varētu būt aktieru draugs, tas ļaus noslīpēt asumus, par ko būtu vērts pārliecināties.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi